"Swans" - "The Seer" (2012)

Šis reiz ir tas stāsts, kura morāle sakrīt ar daļas cilvēku dzīves moto: "Nav svarīgi, kas bijis līdz šim, galvenais ir tas, kas notiek tagad!" Amerikāņu "post-punk" orķestra "Swans" vēsture stiepjas no tālā 1982.gada, kad to dibināja komponists un multiinstrumentālists Maikls Gira. Ir pagājis 31 gads, caur "Swans" ir izrotējuši pāris desmiti mūziķu, izdotas divpadsmit plates, pārdzīvota radošā pauze (1997-2010), un nu mūsu priekšā atrodas grupas aktuālākais albums "The Seer", kurā iekodēta šī stāsta pirmajā teikumā lasāmā patiesība.

Kādreiz bērnībā vecāki skapja augšējos plauktos slēpa no mums, viņuprāt, bērniem kaitīgas lietas. Viņi domāja, ka kaitīgas. Tāpat domāja, ka slēpj. Katra normāla Padomju bērna vecāku sekcijas augšējā nodalījumā kaut kur aiz fotoalbumiem "Padomju Latvija", žurnāla "Šahs" visu gadu numuru čupiņas un Leo Svempa gleznu reprodukciju grāmatas slēpās slavenā Jāņa Zālīša seksa grāmata "Mīlestības vārdā". Grāmata par estētisku mīlestību, kuras pārizdevums, zīmētās bildes nomainot pret fotogrāfijām, kļuva par vienu no bibliogrāfiskajiem retumiem, jo kārtīgam Padomju cilvēkam tā bija teju vienīgā iespēju uz bildes apskatīt pliku sievišķi, skaidri saskatot, kur pupelis, kur dibens, kur "žābo". Atšķirībā no Ata Ieviņa žurnālā "Sieviete" publicētajiem miglas aktiem, kur šī migla bija uzpūsta tik bieza, ka modelis tikpat labi varēja būt zilonis vai vismaz korpulents, ar anagomiju sirgstošs āzis. 

"The Seer" ir Zālīša grāmata. Ne tiešā veidā, pat ne muzikālā. Sirreālās sajūtas, ko izraisa šī dubultalbuma katra dziesma un plate kopumā, no bērnības transformējās mūsdienās. "The Seer" ir kā no mums ilgi slēpts dārgums, kuru atrodot un iekožoties agrāk aizliegtajā auglī, nu it kā varam visu baudīt bez ierobežojumiem. Bet vai tā ir? Varbūt "The Seer" patiesībā ir mūsu, nevis citu, apslēptā manta, mūsu Pandoras lāde, mūsu noslēpums, ko, kuriozi, mēs glabājam nevis no citiem, bet paši no sevis? Eksplozija - tas ir īstais vārds, ar kuru raksturot smadzeņu vibrācijas, šī albuma klausīšanās laikā. Absolūti slēpjams no cilvēkiem, kam jau tā ir grūtības nošķirt realitāti no iedomām, absolūti ieteicams cilvēkiem, kam šāda veida terapija uzlabo pašsajūtu un dzīves kvalitāti. Albumam "The Seer" nav alternatīvas. Vienkārši nav!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Jake Bugg - "Jake Bugg" (2012)

Par "jauno Bobu Dilanu" jau nodēvētais angļu talants Džeiks Bags par uzmanības trūkumu sūdzēties nevar. Septiņpadsmit gadu vecumā uzstājies Glāstonberijas festivālā (tas notika pirms diviem gadiem), tūlīt pēc tam arī noslēdzis līgumu ar ierakstu kompāniju par debijas albuma izdošanu, Bags nu var savilkt, tā teikt, sauso atlikumu. Dzimtenē viņa plate uzkāpa līdz albumu topa pašai virsotnei, labi veicās arī citviet Eiropā. Uzstāšanās populārākajā britu TV sarunu šovā "Later... with Jools Holland", nominācijas "BRIT" un "NME" mūzikas balvām, un Bagam ir tikai 19!

Protams, salīdzinājums ar Dilanu ir tāds aiz ūsām pievilkts, kaut reizumis dziesmās ("Seen It All") balsī tiešām ieskanas kaut kas dilanisks, reizumis tik pat dilaniska ir instrumentālā stīga. Taču nevajag aizmirst, ka gandrīz visus vīriešu kārtas dziesminiekus reizi pa reizei salīdzina ar leģendāro Dilanu. Bags tomēr ir pats par sevi. Dzimis ar mūziku apsēstu vecāku ģimenē, kas gan, viņam vēl mazam esot, izšķīrās, Džeiks Bags ir uzaudzis ar Bītliem, Džoniju Kešu, Džimiju Hendriksu. No tiem arī pamats. Bet tikai pamats. Jo "Jake Bugg" tomēr ir mūsdienīgs albums. Un ar ļoti plašu sirdi. No sirdi kausējošās dziesmas "Broken", līdz gandrīz vai jautrajai "Simple As This" ir noskaņu amplitūda, ar kuru jārēķinās ikvienam, kurš sagatavojies atdoties šī jaunekļa muzikālajam valdzinājumam. Un blociņā zem virsraksta "Kāpēc 2012.gada 21.decembrī tomēr neiestājās pasaules gals?" kā viens no iemesliem jāieraksta: "Džeiks Bags". Diez vai pat kādam augstākam spēkam pacēlās roka iznīcināt vietu, kur rodas kaut kas tik skaists kā šī mūzika.

Foto raksta ievadā no www.rockwerchter.be.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"Fort Atlantic" - "Fort Atlantic" (2012)

Dažam sestdienas rītu skaistākā himna ir skābu kāpostu sulas gurkšķi, notekot tai pa iepriekšējā naktī alkohola izārdīto barības vadu. Cits meditē, jau piecos no rīta sēžot ar makšķeri krūmos (ja nekādu ūdenstilpņu tuvumā nav, prātīgāks risinājums būtu bijis makšķeres vietā turēt bisi). Vēl kāds jau septiņos sestdienas rītā ir noskrējis pusmaratonu, izčurinājis sunīti, un, izmantojot kaimiņu vēlmi ilgāk pagulēt, savā pastkastītē samestās reklāmas avīzes brālīgi sadalījis pa daļām, un katram no kāpņutelpas iemītniekiem dāvājis lielisku papildus iespēju uzzināt, kur var nopirkt zeķbikses par puscenu, kur, pērkot stiklu vienai acij, otrs brillēm nāk līdzi bez maksas un kuri būs tie politiskie darbinieki, kas tuvojošās pašvaldību vēlēšanās izvedīs ciemu no tumsas un mikluma. 

Bet ir ļaudis, kas sestdienās, gluži tāpat kā darbdienās, mostas ar kādu muzikālu himnu. Kas sešos no rīta pošas darbam "kopā ar Pirmo Rīgu", tā ir mūsu "Dievs, svētī Latviju!". Kas izvēlas "Eiropas pirstāko dziesmu radio", tam himna droši vien ir kāds jauns žagu gabals, kas topos augstās vietās. Bet, ja mošanās notiek jau gluži pēcpusdienā, tajā pašā "Pirmajā Rīgā" ap to laiku ir raidījums par dabu, kurā reiz sīki un smalki tika analizēti zaķa izkārnījumi - un to darīja tik garšīgi, ka karbonādes vietā sagribējās brūnās pupiņas... Tiesa, tam vairs nav nekāda sakara ar himnām. Kaut kā sanāca aizrunāties, pārāk aizrauties ar "sarunas uzturēšanu".

Vārdu sakot, šodienas sestdienas himnas piedāvājumā brīnišķīgs albums "Fort Atlantic", ko piedāvā tāda paša nosaukuma kolektīvs ar Džonu Bleku (attēlā) un Džošu Kenonu sastāvā. Šī ir viņu debijas plate. Par himnām, to klausoties, liek aizdomāties dziesma "Let Your Heart Hold Fast". Tās vietai vajadzētu būt katra savu ķermeni mīloša indivīda rīta rosmes skaņu celiņā. Ko maita Sprīdītis lika darīt nabaga vecajam Lutausim, pūšot stabulītē (šausmīgi divdomīgi teikts mūsu samaitātajā laikmetā), to "Fort Atlantic" dara ar šo dzīvespriecīgo un iedvesmojošo dziesmu. Taisnības labad jāsaka, ka albumā "Fort Atlantic", kas ieturēts maigi neuzbāzīgas melodiskās popmūzikas stilā, vairums citu dziesmu ir apcerīgākas. Arī nav slikti sestdienas rītam. Bet oriģinālu šo plati padara ne mūzika, bet izdošanas veids. Limitētā tirāžā tas iznāca "Nintendo" spēļu  konsolē... "Mēs nolēmām, ka cilvēkiem varētu būt interese iegādāties šādu savdabīgu lietu," kādā intervijā atzinis Bleks. Par to tirdzniecības apjomiem gan ziņu nav, bet ļoti ceram, ka drīzumā RIMI veikalos varēs nopirkt arī tualetes papīru, kuram ejot uz beigām, pati no sevis sāks skanēt dziesma "Sirds sadeg neparasti". Gluži kā atverot muzikālo apsveikuma kartīti!

Foto raksta ievadā no www.americansongwriter.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"She & Him" - "Volume 3" (2013)

Sauksim viņu par Zoju. Zoju Dešaneli. Kaut viņas vārds latviskojot dzirdēts arī gandrīz ķīniski fonētiskās skaņās. Bet tātad Zoja. Nu lūk. Mums, latviešiem, ir liels blats pie šīs 33 gadus vecās aktrises un dziedātājas, jo seriālā "New Girl", kurā viņa atveido galveno lomu, vārds "Latvija" izskan samērā bieži. Tiesa, vairāk sliecoties auditorijai radīt ne to pozitīvāko iespaidu, jo viņas draugs, pēc scenārija, vienu sezonu Latvijā kādā komandā spēlējis basketbolu, un šeit viņam nemaz nav paticis. Starp citu, amerikāņu šovbizness pārsteidzoši bieži izmanto Latviju, lai smīdinātu publiku. Lai atceramies, šķiet, Letermana šovu, kurā viņš caur smieklu asarām lasīja kādu "latvieša vēstuli". Savukārt seriāla "Darma un Gregs" pirmajā sezonā (tas bija jau 1998.gadā, tātad tam nav nekāda sakara ar mūsu pašiedomāto varoņdarbu visas pasaules acīs - salāpīt budžeta deficītu uz bērnu un pensionāru rēķina, un tad ar to lepoties un rakstīt pat pamācību grāmatas) hipiju pāris Ebija un Lerijs Finkelšteini kārtējo reizi strīdējās par to, ir vai nav pēdējais no viņiem sešdesmitajos, piedaloties kādā protesta gājienā vai uzčurājot policistam, izglābis pasauli no "kapitālistu un FIB dominances pār brīvo cilvēku." Epizodi grūti atminēties pilnībā, bet tās noslēgumā, kad Lerijs Finkelšteins savās "brīvības cīņās" bija iepinis pat kazakus, Ebija paspēja iebilst, ka "visi kazaki tajā laikā jau bija pārvākušies uz Latviju." Vispār Latvija varētu oficiāli piedāvāt izmantot tās nosaukumu Holivudas producentiem, Stendzenieks pat varētu izveidot īpašu stendu. Taču būtu vieglāk aizlāpīt to budžeta caurumu...

Bet pie Zojas. Viņa kopā ar dziesminieku Metjū Stīvenu Vardu jau kopš 2008.gada čivina duetā "She & Him". Jā, tieši čivina, jo maniere, kādā Zoja dzied, tieši šādu iespaidu atstāj. Un ne negatīvā nozīmē. Salīdzinot ar mūsu, nu jau varētu teikt, virs vidējās paaudzes aktieru vokālajām spējām, Dešanela izklausās labi. Maestro Raimonds Pauls par aktieru dziedāšanu reiz ir izteicies, ka jā - varbūt viņiem reizēm iet šķībi un greizi, bet viņi, kā jau aktieri, arī ar dziesmu spēj publiku "paņemt aiz oliņām" un nelaist vaļā, līdz pēdējā nots nav pabeigta. Dešanela prot tieši tāpat! Tāpat kā viņas aroda māsa Skārleta Johansone, kuras 2009.gada kopdarbs ar Pītu Jornu "Break Up" kaut kā nepelnīti netika ievērots. Taisnības labad gan jāatzīst, ka mūsu pašu Madara Botmane abas minētās sasit "vienos vārtos". Tā nu sanācis, ka, runājot par "She & Him", vairāk sanāk apspriest Zoju, kaut arī Varda kungam ir brīnišķīga diskogrāfija, un viņš pats ir lielisks mūziķis. Taču, jāatzīst, "Volume 3" dominē tieši Dešanela. Atkal.

"Volume 3" gluži kā caurspīdīgs rītasvārks agri vai vēlu būs jānovelk. Tikai tad varēs apjaust, ko šis gandrīz caurspīdīgais putekļa viegluma drēbes gabals ir vērts. Iziet ielā kaut vai rītasvārkos, caur kuriem redzami visi gali un galiņi, tomēr rada lielāku, kaut šķietami iluzoru drošības sajūtu, nekā vispār bez nekā. Tas pats ar "Volume 3" - to ilgi klausoties, vienu brīdi nomāc garlaicība, mazliet dusmas, cik viss tur skaisti un pareizi. Bet, kad šo skaņu strautiņu nogriež, viss! Tajā brīdī liekas, nav šajā dzīvē bijis pieņemts aplamāks lēmums. Kaut vai tāpēc vien, ka jau toreiz, 2008.gadā, kad duets radās, pastāvēja viedoklis, ka tas ir tāds viena albumiņa projekts. Bet nekā. Jaunieši dzied, jaunieši izklaidējas. Bet mēs priecājamies, ka mugurā joprojām ir caurspīdīgais rītasvārks. Jo - kamēr tas mums ir, nevienam nebūs iemesla izsaukties: "Karalis ir kails!"

Foto raksta ievadā no blog.naver.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Beth Hart - "My California" (2010)

Diezgan nesakarīgi, protams, ir cilāt trīs gadus vecu plati - tā ne tuvu nav sasniegusi "No arhīviem" vecumu, turklāt pēc šī ir vēl divi aktuālāki albumi. Tomēr Betas Hārtas 2010.gada albums "My California" ir daudz vairāk ievērības cienīgs kā abi tā pēcgājēji; tas nav ievilkts tik dziļi naftalīnā kā, piemēram, Hārtas pērnā gada veikums plate "Bang Bang Boom Boom" (nosaukums jau liecina par daudz ko). "My California" ir perfekts popmūzikas albums. Albumu ievadošajai tituldziesmai piemīt teju hipnotiskas spējas - kā kaut kādai tur čūskai, kas savu medījumu paralizē ar dažiem indes pilieniem un tad mierīgi rātno radījumu notiesā uzreiz vai iesāla melnākām dienām. Turpinājumā čalojošās "Life Is Calling" un "Happiness... And Day Now" iesākto nežēlīgi turpina - skrubina upuri, kurš var tikai plati mirkšķināt acis, bet ne pretoties.

Ja par čūskām, jāpiemin arī pati Hārta. Šķirstot viņas virtuālos fotoalbumus, pievilcīgā dziesmu meistare vienā brīdī top raiba kā čūska - no pāris tetovējumiem uz rociņām viņa pārtop par viscaur apzīmētas jeb aptetovētas ķermeņa augšdaļas īpašnieci. Vispār, cik noprotams, Hārta ir dzīvojusi samērā, tā teikt, dažādām ietekmēm atvērta - paticis paniekoties ar atkarību izraisošām vielām, bet ne šķidrajām vai dūmu konsistences vielām. Taču nu jau labu laiku viņa ir kļuvusi par kristieti un savus atkarību dēmonus uzveikusi. 

Iespējams, ja tāda Beta Hārta lieliski bija iztikusi bez mūsu uzmanības līdz šim, arī turpmāk viņai tā būs vienaldzīga. Kaut kad šajā gadā gaidāms viņas kopdarbs ar Džo Bonamassu - albums "See Saw" (cerams, tas novērsīs domas no "Bang Bang Boom Boom"). Bet līdz tam laikam uzskatīsim, ka "My California" ir Hārtas līdz šim augstākais palēciens.

2013, www.musicstories.lv


Tweet

"The D.O.T." - "Diary" (2013)

Animācijas seriāla "Simpsoni" slavas laikmetā dzīvot ar uzvārdu Skiners droši vien nav īpaši komfortabli. Lai gan Maiks Skiners dzimis un audzis Anglijā, nevis "simpsonizētajā" Amerikā, gan jau arī viņu klasesbiedri šad tad sauca superintendanta Čalmera manierē: "Skinnnneeeer!"... Un kur nu vēl direktora Skinera māte, kas uz dēla aizrādījumu supermārketā, ka pie kases jāpagaida, jo "es neesmu pirmais rindā", izsmejoši nekautrējās izmest repliku: "Tāds tu esi ne tikai pie kases!" Dzīve gan meta līkločus, un vienā no sērijām noskaidrojās, ka direktors Skiners nemaz nav vecās kundzes īstais dēls. Bet, par cik īstais izrādījās gatavais draņķis, vecā sieva nolēma, ka kā īsto dēlu paturēs pamīksto direktoru. Tiktāl "Simpsonu" anotācija.

Minētais angļu Skiners ir cits stāsts. Viņš ir reperis, kas atpazīstamību ieguva apvienībā "The Streets". Tā vismaz runā. Un šīm runām vajadzētu kalpot par patiesību ļaudīm, kas ar šo māksliniecisko izteiksmes veidu - repu - ir, maigi izsakoties, uz "jūs". Taču šī vēderrunātāju trio kontā ir viens Apvienotās Karalistes singls Nr.1 - 2004.gada "Dry Your Eyes". Pa lielam - tas laikam arī viss. Bet tie paši "Simpsoni" skaidri un gaiši vēsta, ka dzīve bez asiem pagriezieniem nav iespējama (kā savādāk lai nosauc vecā Simpsonu opja Otrajā Pasaules karā gandrīz izdevušos Hitlera pavedināšanu netiklībā, tērpušamies par seksīgu kabarē dziedātāju tīkliņzeķēs), un 2011.gadā, angļu Skineram, apvienojoties ar alternatīvās roka grupas "The Music" līderi Robertu Hārviju, radās duets "The D.O.T.".

Kas sanāk, ja reperis sāk radošu kopdzīvi ar roķeri? Ja abi ir "ortodoksāli" savu stilu piekritēji, tad viens staigā nokarena dibena biksēs un naga cepurītē, kas nošķiebta uz vienu sānu, bet otrs ir notetovējies un mazgājās reizi nedēļā. Tajā nedēļā pirms Ziemassvētkiem... Skinera&Hārvija gadījums šis nebūs, abi izskatās un izklausās gaužām saprātīgi. Un, galvenais, viņu duets "The D.O.T." arīdzan pielīdzināms šim viedoklim. Nesen iznākušais grupas otrais albums "Diary" spēcina! Tas spēcina domas ar apziņu, ka ir vēl mūsdienās mūzika, kas spēj izdīgt caur visu to drazu, ko diendienā cenšas iebarot radiostacijas (kaut arī paši "The D.O.T." atbilst šim formātam un, patiesībā, varbūt pat tiek tur atskaņoti) , un radīt interesantas sajūtas. Ja "Diary" ar kaut ko pārsteidz, tad tas ir ātrums, ar kādu klausītājs tiek ierauts šo dziesmu dažādos līmeņos. Klausīties šo "The D.O.T." plati nav kā slidot pa cietu ledu, tas ir kā iegrimt siltā okeānā. Bet nedrīkst aizmirst, ka tādos ūdeņos mēdz iemaldīties haizivis. Pārāk jau "Diary" tomēr ierauj sevī un notrulina atsevišķas maņas. Un šādos kritisko momentos nebūtu par skādi, ja kāds skaļi uzbrēktu: "Skinnnneeeer!"...

Foto raksta ievadā no www.clashmusic.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"No Doubt" - "Push and Shove" (2012)

Būt "modernam tā kā ķēmam" bija Gundara Āboliņa  filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" spēlētā Uģa viens no uzstādījumiem. Vismaz tā domāja Mirtas tante, kad neviens no viņas jaunajiem radiem negribēja nēsāt Maigonīša vēl tīri sakarīgās ūziņas. Šāds pats uzstādījums nereti vērojams mūzikas veterānu attieksmē pret savu radošo darbību - tas nekas, ka man jau drīz, labākajā gadījumā, sešdesmit, iedziedāšu ka es deju mūzikas albumu, kuru pasaules koncerttūrē nospēlēšu, pēdējiem elpas vilcieniem un aizdusas nomocītam pieskaņojoties deju grupai, kuras dalībnieki ir vismaz 3,5 reizes jaunāki par mani. Bet laikam jau ar to skatuvi tā ir - kurš reiz uzkāpis uz tās un sajutis raupjo grīdas dēļu smeķi, nonesams no tās ir tikai ar kājām pa priekšu. Dažreiz arī tiešā nozīmē.

Pēc amerikāņu "No Doubt" 1995.gada albuma "Tragic Kingdom", kurā bija iekļauta jebkura sevis cienoša karaokes bāra repertuārā obligāti rotējošā "Don't Speak", visa pasaule uzzināja, kas ir "No Doubt" un kas - Gvena Stefanī. Lokana kā kobra ar allaž spurainu frizūru viņa kļuva par sava veida ikonu, uz kuru skatoties varbūt dzima (nu ne gluži fiziskā izpratnē), piemēram, tāda mūsdienu zvaigzne kā Pinka? Starp citu, pati Stefanī, gadījies dzirdēt, ir salīdzināta ar Madonnu - laikam vairāk kaut kādu vizuālo kvalitāšu dēļ. Tas arī varētu būt vienīgais, jo, salīdzinot ar sirmo blondīni Čikoni, kas droši vien arī pa ielu ikdienā iet iestudēti pareizā solī un grācijā, Stefanī uz skatuves kustas kā cirkšņu krampjos iedzīvojusies slaucēja. Vismaz "Don't Speak" laikos tā bija. Un daudziem Stefanī "beidzās" tieši ar to. Pēcākie "No Doubt" un Stefanī solo garadarbi bija, kādi nu bija...  Vienīgais, ko tie pierādīja, ka "No Doubt" patiesībā ir tikai un vienīgi Stefanī.

Pēc vienpadsmit gadu pauzes nu esam tapuši aplaimoti ar jaunu "No Doubt" plati "Push and Shove". Un šeit jāatgriežas pie Āboliņa Uģa, jo no vienpadsmit albuma dziesmām vismaz trīs, šķiet, platē atrodamas tikai tāpēc, ka "tā darīt ir moderni." Varbūt (un visticamāk), ka tā arī nav, un viss ir darīts apzināti, par ko liecina tas, ka viena no šīm "modernajām" dziesmām ir arī albuma galvenā "Push and Shove". Tajā cilvēki ar neizturamām vēdera sāpēm (konkrēti, reperis "Busy Signal" (pseidonīms jau vien par rubli!)) pielaisti pie mikrofona, kā rezultātā neartikulētie iestarpinājumi tapuši ierakstīti dziesmas skaņu celiņā. Bet ir arī labas lietas, pat ļoti labas. "Easy", "Undercover" un "Heaven", piemēram. Bet viena no labākajām pēdējā laikā dzirdētajām popa dziesmām pilnīgi noteikti ir "Gravity". Un šīs labās lietas patiesībā ņem virsroku pār lēkāšanu pakaļ modernajam. Ar "Push and Shove" Stefanī un "No Doubt"  ir reabilitējušies par visu, kas bijis vai nebijis šajos iepriekšējos 18 gados. Nopērc kabrioletu un paprasi auto dīlerim, lai viņš dāvanā līdzi dod šo albumu, ko klausīties vēja un saules appūstu un apspīdētu seju. Tas būs labs laika kavēklis arī tad, kad pēc braukšanas ar kabrioletu slimnīcā vajadzēs ārstēt vidusauss iekaisumu. Bet tas jau atkal cits stāsts un cita morāle.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"The Lumineers" - "The Lumineers" (2012)

Vecais skudru paps pamodās ar mazliet dullu galvu. Nē, viņš nebija atkal ostījis pūžņa galvenās mātītes pakaļu, kas allaž izstaroja apdullinošas smakas, kad dabā iekārtots pāroties. "Vispār interesanti," vecais skudru paps pie sevis nodomāja, "dažkārt arī no manis nes kā no deviņiem sprāgušiem skunksiem, bet tāpēc izvarojis mani vēl neviens pa ceļam no bērza stumbra līdz pūznim nav." Vecais skudris paskatījās apkārt - viņš visu ziemu bija pavadījis kaut kādā kokonā, kurā nu mētājās dažādas nomestas ādas. "Atkal interesanti," vecais smirdulis nodomāja, "skudras taču ādu nemet! No kurienes tas viss?" Un skudru paps rāpās no pūžņa ārā. Viņam bija jāpārvar samērā biezs "kultūrslānis" - daudzi līmeņi, katrā no kuriem mitinājās savs skudru sabiedrības slānis. Pašā apakšā dzīvoja skudru Princese. Viņš nezināja, kā tai vārdā, vien bija dzirdējis, ka viņa dienā izvāverojot vismaz trīs desmitus tēviņu, kurus, protams, pēc tam apēd. "Apēst trīs desmitus tēviņu vēl varbūt kaut kā varētu," atkal pārdomās grima vecais skudris, "bet izvāverot? Jā, laikam ne katrs var kļūt par Princesi..." Tālākajos slāņos dzīvoja visi pārējie - jo augstāk, jo zemākas kārtas skudras.

Skudru vectēvs beidzot bija nonācis līdz pūžņa āra slānim. Caur skuju un citu dabisko pūžņa materiālu spraudziņām jau varēja redzēt cauri spīdam saules starus. Pirmos šā pavasara gaišos saules starus! Izejā skudris saskrējās ar bariņu jaunuļu - pērnā metiena skudrām, kas blakus esošajā sniegpulkstenīšu pudurī bija noīrējušas pārīti vieglas uzvedības bizbizmāres. Jaunie aicināja veco pievienoties, "vismaz paskatīties", bet skudru paps negribēja, pieklājīgi atteica. Esot daudz darba pa ziemu sakrājies. Kaut klusībā pie sevis viņš smīnēja taustekļos, atcerēdamies, kā spēka gados ņēmis priekšā ne tikai bizbizmārītes vien! Arī pa kādai maijvabolei un iemigušai spārei gadījies. Tik reizi pārvērtēja spēkus, mēģinot no mugurpuses pavest netiklībā sirsnīgi čīgājošu sienāzi. "Hmm, varbūt es nemaz nebūtu zemē metama Princese..."

Kā spilgts prožektors skudrim acīs iespīdēja saule. Domās pārcilājot jaunības dienu bravūras, viņš bija nonācis pavasarī! Ievilcis gaisu nāsīs, vecais skudris atkal un atkal pie sevis atkārtoja, ka nav dzīvē labākas sajūtas kā tā, kad pirmo reizi dziļi ieelpo pavasara gaisu. Tas ir pilns putnu treļļu, priecīgi čalojošu strautiņu skaņu, plaukstošu pumpuru sprakšķu un augošas zāles šalkoņas. Un tas nekas, ka šur tur jau zum pa siršonim vai treknai kamenei ("ne tādi vien vāveroti"), ar šo svaiguma sajūtu vecais skudris nodzīvos visu šo vasaru un, ja dieviņš vēlēs un Princese nepaņems uz zoba (visādās nozīmēs), arī vēl nākamo... Bet to, kas ar skudru papu un pārējiem notiks vēl līdz vasaras saulgriežiem, var noklausīties amerikāņu folkroka grupas "The Lumineers" debijas albumā, kurā Veslijs Šulcs vecā skudra balsī izstāsta par visiem notikumiem. Nopietni! Šīs halucinācijas par skudrām rodas, pārmērīgi aizraujoties ar šo plati. Neteiksim, ka uzreiz liekas, ka topi par skudru, bet nu, ejot gar sniegpulkstenīšu puduri, pavisam neuzkrītoši skatiens pavēršas apkārt, vai tik kaut kur negozējas pērkamās bizbizmārītes...

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

"iTunes"

Foto raksta ievadā no "The Lumineers" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "Styx" - "The Grand Illusion" (1977)

Vai nu progresīvā roka dižgariem "Styx" dzīve liekas, vai arī viņi to izdzīvo kā teātri. Katrā ziņā grupas 1977.gada albums "The Grand Illusion" izklausās pēc mūzikas izrādei "Lolitas brīnumputns" vai jebkurai citai, kas mums, šajā jūras krastā dzīvojošajiem, allaž asociēsies ar komponistu Imantu Kalniņu. Gan filmā "Sprīdītis", gan animācijas sērijās "Fantadroms" šī komponista radītais skaņu celiņš ar izteiktām sintezatora partijām mums devis tādu kā kodu, kādai jāizklausās kino mūzikai, un, kad dzirdam šīs dziesmas "bez filmas", šī kinolente pati sāk griezties mums acu priekšā - tik spēcīgi atmiņā kā viens veselums iespiedušies šie divi radošie elementi. Un tieši tāpēc, parastam padomju bērnam, kas bērnību pavadījis astoņdesmitajos, amerikāņu "Styx" albums "The Grand Illusion" šķiet kā dziesmās ietērpta pasaka. 

"The Grand Illusion" ir "Styx" septītais albums. Pietiekams skaitlis, lai kaut kur pie apvāršņa parādītos daudzu  labu lietu blakne - rutīna. Sešos gados septiņi albumi - nu tas ir teju konveijera darbs. Grupas līderis Deniss De Jangs šo ikvienam radošam cilvēkam bīstamo lietu stāvokli - rutīnu - bija jau aptvēris, ierakstot gadu iepriekš iznākušo plati "Crystal Ball", tāpēc darbs pie "The Grand Illusion" bija sava veida pierādījums un izaicinājums pašam sev - kā un vai iespējams lietas, pie kurām jau tik pierasts, izdarīt ar degsmi kā pirmajā reizē? Aptuveni tulkojot albuma tituldziesmas vārdus, dzirdam De Jangu sakām: "Ja tu domā, ka tava dzīve ir pilna apjukuma // Un pie tā ir vainojami tavi kaimiņi // Tikai atceries, ka tās ir milzīgas ilūzijas // Jo dziļi iekšā mēs visi esam vienādi." 

1977.gadā De Jangam bija 30. Trakulīgie divdesmit jau aiz muguras, brieduma gadi pašā sākumā. Un, lai arī "Styx" daiļrades nepārzinātājam ir grūti spriest par to, kā no pirmajiem albumiem līdz "The Grand Illusion" ir mainījies De Janga "liriskais un muzikālais" noskaņojums, viss šis albums caurstrāvo tādu pamatīgumu, kāds pat 30 gados raksturīgs varbūt ne lielākajai daļai. Izņēmums ir dziesma "Come Sail Away". Tā liekas tāda jautra māžošanās. Bet ne "Styx" dēļ, bet gan tāpēc, ka, šo dziesmu dzirdot, allaž prātā nāk tās versija "Dienvidparka" jautruļu izpildījumā...

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

"iTunes"

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

"Depeche Mode" - "Delta Machine" (2013)

Nesen, šķiet misters Grēviņš, vienā no brīvdienu žurnāliem rakstīja, aptuveni, ka - nu jā, tā "Depeche Mode" mums ir, kaut ko spēlē, kaut ko dara, savu augstāko radošo latiņu pārlecot ar 1997.gada plati "Ultra", bet tagad mēs katru viņu albumu sagaidām, un, lai arī mūsu valstī, kurā "Depeche Mode" ir mūzikas dievu vietā, to atzīt ir grēcīgi, gurdi nopūšamies, uzsitam vecajam Gānam uz pleca un sakām: "Nu forši, vecīt, tā turpini", un, Gānam aizgriežoties, izslēdzam viņa jauno plati pavisam. Ir skaidrs, ka Gāns, Flečers un Gors nu jau var atļauties eksperimentus, muzikālus sānsoļus, pilnīgi nerēķinoties ar publikas reakciju. 

Bet "Delta Machine" nav eksperiments. Tas ir reāls "Depeche Mode" albums labākajās grupas tradīcijās, ko angļu trio aizsāka ar 2005.gada "Playing the Angel". Tomēr tas, salīdzinot ar "Delta Machine", bija vien tāds Krisa De Burga balādīšu albums. "Delta Machine" ir skarbs. Kā atzinis pats Gāns, katra šī albuma dziesma ir "sauciens pēc palīdzības." No otras puses, diez vai jelkad no "Depeche Mode" būs sagaidāmas dziesmas par rozā ponijiem un princesēm zeltītām matu pīnēm. Tieši tas, ko fani sagaida no "Depeche Mode", arī atrodams jaunākajā grupas veikumā. Ja pirmās noklausīšanās reizēs liekas, ka "Delta Machine" dažbrīd grēko ar pārforsētu ritma mašīnu izmantošanu (ir momenti, kad jāpārliecinās, vai kļūdas pēc nav gadījies uzlikt kādu no "Depeche Mode" remiksu albumiem), tad "iedzīvojoties" jaunā plate sniedz savādas sajūtas. Kad pie tā, kas iesākumā šķitis par daudz, pierod, šis "daudz" pamazām pārvēršas normā. Un vēl pēc brīža šī "norma" atklāj tos emociju slāņus, ko mūzikas autors gribējis nodot klausītājam. "Delta Machine" ir kā ass ezis - tas nejaušu garāmgājēju, kurš izdomājis adataini paglaudīt pa spalvai, var arī sadzelt, bet tiem, kas ar ezi parunās vai vienkārši pabūs brīdi kopā, drosmīgais čūsku mednieks ne tikai parādīs mīkstu puncīti, bet arī vēl pacienās ar pienu no sava šķīvīša.

Latvieši, protams, uz "Depeche Mode" ir uzmetuši lūpu. Iepriekšējās tūres laikā Rīgas koncerts tika atcelts, tad solīts, ka būs nākamreiz "maršrutam garāmskrienot", bet tā arī cirksnī pīrsingoto Gānu mūsu galvaspilsētā nesastapām. Otrs pliķis saņemts šogad, kad "Delta Machine" tūres ietvaros "Depeche Mode" koncertēs vien Lietuvā... Tas žēl, jo "Depeche Mode" koncerts pats par sevi vienmēr ir aizraujošs piedzīvojums. Bet "Delta Machine" plate ir pieejama katram, arī tiem, kam Viļņas apmeklējums 27.jūlijā nav plānos. Tikai brīdinājums - nevajag ķerties pie "Delta Machine", ja tam nav laika. Nav, protams, jāgaida brīdis, kad visi darbi apdarīti un, rokas klēpī saliekot, var nodoties "Depeche Mode" mūzikas baudīšanai. Bet ir jārēķinās, ka "Delta Machine" prasa klausītāja domu līdzdarbošanos. Tā domas iedarbina, palaiž no stāva kalna, un nekādas bremzes to ritējumu lejā nespēj apturēt. Ilgi. Daudz ilgāk, kā var iedomāties. 

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

"iTunes"

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

20 ceļazīmes maijam

Šī jaunā rubrika, kura tās veidotājiem, kas joprojām, esot vienā personā, sevi uzrunā daudzskaitlī, droši vien drīz apniks, veltīta, laikam jau, gada skaistākajam mēnesim maijam. Viss plaukst, viss pamodies. Stulbajām spindzelēm un siršoņiem knābīši vēl gana mīksti. Stārķi un citi spārnotie draugi ligzdās aizgūtnēm kakā olas, bet ļaudis beidzot iziet publiskās vietās skopāk apģērbti, lielākā vairumā gadījumu laupot apkārtējiem apetīti uz tās dienas vēl atlikušajām maltītēm. 

Pēc ieilgušās ziemas, kas, patiesībā, bija pašā laikā, saule beidzot guvusi uzvaru pār... mēnesi taču nē?! Tumsu? Ziemu? Laikam tā būs precīzāk. Tūlīt klāt būs tās pirmās siltās gada brīvdienas, kad aptuveni divas trešdaļas sabiedrības uzsāks velosezonu, pieblīvējot veloceliņus, ietves un visas taciņas, kurā iespējams iespraukties ar ciskudriļļiem. Un labi, ka cilvēks ir tik vāja būtne, un aptuveni divām trešdaļām no šīm divām trešdaļām velosezona ar šo arī izbeigsies, ļaujot brīvāk elpot un drošāk justies pārējiem.

20 dziesmas, kas atrodas šajā "ceļazīmju" listē, patiesībā nav nekādas ceļazīmes. Ja akli pēc tām vadītos, iebraukt grāvī vai aizbraukt ceļamērķim pilnīgi pretējā virzienā nebūtu nekādu problēmu. Pārsvarā šīs dziesmas nav nedz kādi jaunumi (ar dažiem izņēmumiem, piemēram, "Fall Out Boy" un Eltona kopdarbs "Save Rock And Roll" un "Yeah Yeah Yeahs" divdomīgā "Wedding Song"; divdomīgā tāpēc, ka tā drīzāk izklausās pēc grēksūdzes pirms nolēkšanas no tilta, nevis kāzu prieka,... kas patiesībā varbūt arī ir viens un tas pats...), nedz zīmīgi punkti, vadoties pēc kuriem, pakārtot savu muzikālo kultūras dzīvi jaunajā mēnesī. Šeit ir skumjas, prieks, pārdomas, bezrūpība, pakaļas sūkāšana un pupu staipīšana (pārnestā nozīmē... nē, patiesībā, arī tiešā). Tā arī nodzīvosim maiju!

Tehniska piebilde - ja "Grooveshark" sāk spēlēt vienu un to pašu dziesmu atkal un atkal, lūdzu, ar rociņu ieklikšķināt nākamo dziesmu. Kaut kādi gļuki šiem ir novērojami...

Foto raksta ievadā Emija Kuka no www.mtvhive.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"To Kill A King" - "Cannibals with Cutlery" (2013)

""Cannibals with Cutlery" ir iepakojums ar indī [mūzikas] himnām," par britu "To Kill A King" debijas albumu teikts "absolutepunk.net" vietnē, kuras nosaukumam vajadzētu liecināt, ka šis resurss vairāk satur skarbu un nepieradinātu mūziku. Ralfs Pelejmonters ar savu komandu tam neatbilst nu nekādi. Ir tieši tā kā teikts apskatā - "Cannibals with Cutlery" ir himnu albums! Lai arī atsevišķi mūzikas izdevumi, piemēram, "Uncut", uzskata, ka Pelejmontera "vārdu stiepšana ir apnicīga" un "bagātīgā patiesības lirika" (kā piemērs tiek minēta rindiņa no tituldziesmas: "Šie ir tikai īslaicīgi mirkļi, paņem tos, kas tev patīk, un turi") ir teju apsmiešanas vērta, angļu čaļus tomēr gribētos aizstāvēt. Viņu albums ir spējis aizķerties prātiņā, atšķirībā no daudziem desmitiem citu, kam sava stāsta šeit nav.

"To Kill A King" ir kaut kas pa vidu mūsdienu britpopam, kura redzamākie pārstāvji ir "Kaiser Chiefs" un "Franz Ferdinand", no vienas puses un melodiskam pieaugušo popam ar "Travis" un "The National" no otras. Tieši dziesmas "Choices" stīgu instrumentālais iestarpinājums skaņdarba beigu daļā liek iemest aci, vai tā aprakstā kā līdzautors ir minēts Frens Hīlijs, jo ir skaidrs - šī ir "Travis" dziesmas "Closer" versija! Un, par cik "Closer" var uzskatīt par pēdējās desmitgades vienu no skaistākām dziesmām, sava "slavas putekļu" daļa nobirst arī pār "Choices". 

"Uncut" albumu apskatniece Fiona Stērdža "To Kill A King" karjeru apraksta, izmantojot vārdu "agonija". Skarbs novērtējums pirms četriem gadiem dibinātai grupai, kas nupat izdevusi savu debijas albumu. Gribētos domāt, ka Stērdžas kundze ir apmaldījusies trīs priedēs vai arī maldina "klausītāju-parasto". "Cannibals with Cutlery" patiesībā ir iedvesmojošs albums. Ja arī piekasās pie lirikas (kaut gan kurš būs tas, kas pateiks, kurš pants ir "pareizs" un kurš "nepareizs"?), mūzikā Pelejmonters nav nekāds "āzis par dārznieku". Tieši pretēji - viņš ar septiņām notiņām izrīkojas tik pat prasmīgi kā Edvards Šķērrocis, veidojot košumkrūmu skulptūras ar saviem šķēru pirkstiņiem. Ja arī dažbrīd liekas, ka darbojas lempīgi, tad vajag iejusties situācijā - kā ir uzvilkt smalkus zīda stringus, ja roku vietā ir šķēres? Un galvenais nav stringi, galvenais, kas sirdī. Edvards bija labsirdīgs, un arī Ralfs Pelejmonters izklausās akurāt tāds pats.

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

"iTunes"

Foto raksta ievadā no www.manchesterconfidential.co.uk.

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

"Kopecky Family Band" - "Kids Raising Kids" (2012)

Šī ir līdzdziedamā, applaudējamā un ar kāju ritmu piesitamā mūzika. Bet tā ir arī dziļi emocionāla mūzika - no melanholijas līdz sajūsmai, un tad atpakaļ. Pats Nešvilas (ASV) sekstets "Kopecky Family Band" savā "Facebook" profilā nespēj īsti vienoties, kā lai raksturo viņu mūziku. Un turpina: "Šis nav kantrī, nav pops, nav arī roks un folks, bet kaut kas daudz komplicētāks - sauciet to [mūzikas stilu] par Drosmīgo Jauno Nešvilu." Lai tā būtu, sauksim arī. Tāpat kā tuvojošās pašvaldību vēlēšanas turpmāk dēvēsim par Gudru Cilvēku Parādi. Vai belašus par Graudu Izstrādājumā Ieceptu Pakavu Valkātāju. Un tā tālāk un tā joprojām. Jo nosaukumiem nav nekādas nozīmēs.

"Kopecky Family Band" sevi arī uzskata par ģimeni, jo, kā vēsta leģenda, kad Kelsija Kopecki augstskolā sastapa un uzspēlēja kopā ar Geibu Saimonu, "kaut kas tajā, kā viņš spēlēja, likās tik tuvs un aizkustinošs." Un Kelsija velti laiku netērēja, aicinot Geibu kopā "kaut ko uzspēlēt, kaut ko uzdziedāt." Un, kad viņš tam patiešām arī piekrita, "tas bija ārprātīgi, tas saderēja kopā vienā mirklī - tas vienkārši derēja!" Šobrīd, kad pasauli jau kādu laiku pieskandina grupas debijas albums "Kids Raising Kids", katrs pats var novērtēt, kas ir šī Drosmīgā Jaunā Nešvila. Vai arī izdomāt savu apzīmējumu pats.

Kelsija, kuras uzvārdā nosaukta visa grupa ("mēs iekļāvām nosaukumā vārdu "ģimene", jo tas ir, kā mēs patiešām jūtamies, spēlējot kopā"), protams, ir tās vokālā odziņa. Viss pārējais ir meistarīgi sakārtotas muzikāli tehniskas lietas, kā rezultāts ir gaišs un optimisma pilns albums. Patiesībā ne brīdi (pat it kā skumjajā, albuma, iespējams, labākajā dziesmā "Waves") nepamet sajūta, ka "Kids Raising Kids" stāv pāri visam, kas ikdienā spēj pamaitāt dzīvi un sadzīvi. "Kopecky Family Band" izklausās tieši savam vecumam atbilstoši. Pieņemot, ka grupas dalībniekiem ir plus mīnus līdz 25 gadiem, viņi var atļauties (un to ļoti labi dara) būt mūzikā emocionāli "zaļi" un pārdroši gaisīgi. Viņi izklausās kā cilvēki, kas apzinās, ka patiesībā visa dzīve vēl priekšā. Bet albuma nosaukums "Kids Raising Kids", kas varētu būt iztulkojamas kā "Bērni audzina bērnus", dalībnieku personīgi nepazinējam varētu radīt vīziju, ka "Kopecky Family Band" nav no tiem "bērniem", kas spurainajā vecumā pamāca "lielos". Tas labi, jo mēs, "lielie", tādus parasti pārmetam pār celi un noperam ar bikšturiem.

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

Foto raksta ievadā no "Kopecky Family Band" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "The Durutti Column" - "LC" (1981)

"Lotta Continua" jeb tulkojumā no spāņu valodas "Nepārtrauktā cīņa" - tā sauc nu jau angļu vecmeistara, bet toreiz 28 gadus vecā mūziķa Vini Reilija otro albumu, kas klajā nāca 1981.gadā. Viņa daiļrades pazinēji saka, ka tieši "LC" ir Reilija tāda kā kārtīga un pamatīga debija, jo pirmā plate "The Return Of The Durutti Column" bijusi... nu ne šāda, ne tāda. Dies' ar to pirmo, šis ir stāsts par otro. Stāsts varbūt arī ne visai interesants un aizraujošs, ko nevarētu sacīt par pašu plati. 

Kosmiskā skaņa, kas laužas no "LC" dziesmām, uzvēdī uz sen nepiepildītu vēlmi - paklausīties vēl vienu vecmeistaru Braienu Īno, jo, lai arī pēdējam nav nekāda sakara ar šo plati, asociācijas ar viņa "ne Zemes" mūziku ir nepārprotamas. Savukārt albuma otrā dziesma "Portrait For Frazer" atsauc atmiņā nemaz ne tik senus laikus - pagājuša gada rudeni, kad aktuāls bija mūsu pašu grupas "Vētras saites" albums "Teātra krustojums". "The Durutti Column" gadījumā kokli aizstāj ģitāra, bet sajūtas, klausoties abus šo albumus, ir līdzīgas - kā ganiņam, kas aukstā rītā silda nosalušās kājas āža kakās. Tās nav tik siltas kā govs pļekas, bet āža "guāno" izmantošana ķermeņa termodinamisko procesu vadīšanai dod to daudzsološo sajūtu, ka drīz, pavisam drīz iestāsies labāki laiki, būs vieglāk. Un, kurš norūdījies ar āzi, tam gotiņas devums vēlāk vispār  liksies kā dieva dāvana. 

"LC" gadījumā "āža kāja" ir tās ne visai biežās reizes, kad aizraujošo instrumentālo sēriju pārtrauc paša Reilija vokālie izlēcieni, pat gaudas. Tās šķiet gandrīz liekas. Visu, ko Reilijs grib pateikt, viņam vislabāk izdodas ar ģitāras un pavadošās grupas palīdzību. Savos 59 gados Reilijs joprojām ir uz strīpas. Aktuālākais "The Durutti Column" albums  "Chronicle" iznāca aizpērn. No vienas puses - vajadzētu to noklausīties, no otras - bail pazaudēt to sajūtu, kas tapusi uzburta ar "LC". Bet pie tā jau vienmēr varēs atgriezties.

Papildus resursi:

"The Durutti Column" mājaslapa

"The Durutti Column" "Facebook" profils

"The Durutti Column" "Twitter" profils

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

Josh Ritter - "The Beast in Its Tracks" (2013)

Par Džoša Ritera biogrāfiskajiem līkločiem šeit tapa rakstīts pirms vairāk kā gada, saistībā ar viņa tolaik aktuālāko plati "So Runs the World Away". Par to, kā Riters devās uz Skotiju mācīties folkmūzikas smalkumus, par viņa literārajiem talantiem, arī par kulta rakstnieku Stīvenu Kingu, kas esot liels Ritera muzikālās daiļrades cienītājs. Bet diez vai šausmu romānu meistars var tā pilnvērtīgi ietekmēties no 36 gadus vecā amerikāņu mūziķa, viņa dziesmās neplosās Langoljēri un lieli onkuļi nepaved netiklībā mazus zēnus, kā dēļ pēdējiem zemapziņā visu mūžu seko dažādas fobijas un parādības. Tā notiek tikai Kinga romānos, Riters ir puisis, kas dzīvo uz zemes. Nu labi, nedaudz virs zemes, bet ne gluži arī debesīs. Riters ekspluatē vienu no cilvēka vājībām - mīlestību.

Ja tā padomā - bez mīlestības pasaule būtu pavisam savādāka. Neviens otru neizmantotu tikai tāpēc, ka "mēs taču viens otru mīlam", neviens neuzspiestu otram dzīvot pēc saviem noteikumiem, jo, atkal, "mēs taču viens otru mīlam"! Bet droši vien ir arī daži izņēmumi. Un tie visi ir apdziedāti Ritera jaunākajā platē "The Beast in Its Tracks". Kaut gan dīvaini, jo arī viņš pats ir piedzīvojis satricinājumus mīlas dzīvē - aptuveni pirms gada Riters kādā intervijā paziņoja, ka viņi ar sievu mūziķi Dounu Lendu "apspriež šķiršanās iespēju." Un, kā jau vēsture to pierādījusi simtkārtīgi un daudz vairāk, šis "šķiršanās-nešķiršanās" stāvoklis radošiem ļaudīm ir kā sulīgas vircas peļķe briest sākušam ķirbim uz komposta kaudzes. 

Tomēr vairāk par tekstuāliem vēstījumiem albums "The Beast in Its Tracks" atklāj kādu līdz šim nepamanītu Ritera talantu. Vai, drīzāk, līdzību. Džošs Riters - šo vārdu vajadzētu iegaumēt visiem Pola Saimona faniem. Iepriekšējās platēs vai nu tas paslīdēja garām (visticamāk), vai arī tas nebija tik izteikti, bet šajā, nupat martā iznākušajā albumā atsevišķās dziesmās ("Evil Eye", "Nightmares") ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt ar otru ģitārīti pievienosies Ārts Garfunkels, un septiņdesmitie pēc četrdesmit gadiem būs atgriezušies! Šis albums "The Beast in Its Tracks" droši vien, laika ritumam ejot, nebūs nosaucams par "leģendāru", "zīmīgu" vai "neatkārtojamu". Bet tam savā vienkāršībā piemīt kaut kas tik pievilcīgs, kāpēc arī mēs katru rītu ceļamies, lai sāktu jaunu dienu. Mēs zinām - nekas jauns jau nenotiks. Bet pamosties gultā, sasodīts, droši vien ir daudz labāk kā pamosties, piemēram, kapā. Jēziņ, cik gaišas domas, saulainajam pavasarim atnākot!...:)

Papildus resursi:
Džoša Ritera mājaslapa
Džoša Ritera "Facebook" profils
Džoša Ritera "Twitter" profils
Iegādājies Džoša Ritera mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no www.americansongwriter.com.

2013, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

John Grant - "Pale Green Ghosts" (2013)

42 gadu vecumā Džons Grānts ir tikai sava muzikālā ceļa pašā sākumā, domā mūzikas žurnāls "Uncut", savā aprīļa numurā recenzējot bārdainā vīra otro solo albumu "Pale Green Ghosts". Un ļoti cerams, ka tā arī ir, jo paša dzīvē Grāntam ir tik daudz iekšēju ciešanu, ka mūzikas mīļotāji var būt pateicīgi, ka viņš savas  negatīvās emocijas nerealizē jau iepriekšējā albumā "Queen of Denmark" piesolītajā pašnāvības aktā, bet gan nošu rakstos. Pieminētais Grānta 2010.gada debijas albums bija, un joprojām ir, viens no skaistākajiem "ciešanu albumiem" mūzikas vēsturē. Iekšējās mokas un pārdzīvojumi par citu (un arī paša) attieksmi pret savu homoseksualitāti, vispārējais pesimisms un depresija kādreizējam grupas "The Czars" līderim ļāva radīt plati, kas kā norīta granāta eksplodējot burtiski izšķaida sirdi un pat dvēseli, liekot padomāt par daudzām aplamībām, ko katrs savā dzīvē dara ikviens no mums.

"Pale Green Ghosts" turpina iesākto. Pilns ar "mazerfaker" liriku. "Es esmu lielākais "mazerfakers", kādu tu jebkad satiksi // No pašas galvvirsas līdz kāju pirkstu galiņiem," Grānts stāsta dziesmā "GMF", un uzreiz jākonstatē, ka atmiņā nenāk neviens cits mākslinieks, kas savā lirikā iekļautos "pimpis-jāklis-dirsa" vārdus spējis pasniegt ar tādu eleganci un gaumi, ka to mierīgi varētu izmantot kā šūpuļdziesmu pat bērniem, kuri jau samērā labi pārvalda angļu mēli. Albuma dziesma "Ernest Borgnine" (tas ir aktieris, kurš kopš piecdesmitajiem gadiem nospēlējis lomas vairākos simtos filmu, un 95 gadu vecumā aizgāja mūžībā pērn 8.jūlijā) klausītājiem nes mīklainu trauksmes sajūtu, jo tajā Grānts gaužām tieši atzīst, ka ir HIV pozitīvs. Ja citkārt klausītājs varētu saglabāt cerību, ka šāda "atzīšanās" ir tikai māksliniecisks pašizteiksmes veids, kam maz sakara ar reālo dzīvi, tad šajā gadījumā jebkuras cerības gaisināja pats Grānts, pagājušā vasarā koncertā Londonā šokējot klātesošos ar šo atzīšanos, ka HIV pozitīvs viņš reālajā dzīvē patiešām arī ir!

Ieslīdot jaunajā Grānta platē, pats sākums atvēsina, jo pirmās divas dziesmas "Pale Green Ghosts" un "Black Belt" šķiet šim amerikāņu mūziķim gana nepierasti "sintezatorētas" un "elektrizētas" ("Sintezatorus es mīlu vairāk par visu pasaulē," žurnālam "Uncut" atzīstas Grānts), taču tām sekojošā "GMF" (ar Šainedu Okonoru fonā, ja kas) nomet visus varbūt pārlieku savilktos paltrakus, klausītājam atklājot Džonu Grāntu, kādu viņu pazīstam no "Queen of Denmark" un kādu viņu esam šos trīs gadus atkal gaidījuši. Mēs Latvijā varam justies dubultā lepni un gandarīti, jo Grānta kungs būs viens no mūsu lielākā vasaras mūzikas festivāla "Positivus 2013" viesiem. Lai arī baneros izcelts ne kā "pirmā izmēra "stārs"", tieši Grānts būs tas magnēts, kas uz šo trīsdienu jautrības un mūzikas kokteiļa Meku aizvilinās dažus, kas citādi vispār tur kāju nespertu. Un, ja mums paveiksies, varbūt tieši Salacgrīvā Grānts klausītājiem pavēstīs kādu svarīgu savas dzīves jaunumu. Kaut gan, visticamāk, viņš burkšķēs kaut ko līdzīgu: "These motherfucker damn mosquitoes!"...

Papildus resursi:

Džona Grānta mājaslapa

Džona Grānta "Facebook" profils

Džona Grānta "Twitter" profils

Iegādājies Džona Grānta mūziku legāli!

Foto stāsta ievadā no Džona Grānta "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV