Būt "modernam tā kā ķēmam" bija Gundara Āboliņa filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" spēlētā Uģa viens no uzstādījumiem. Vismaz tā domāja Mirtas tante, kad neviens no viņas jaunajiem radiem negribēja nēsāt Maigonīša vēl tīri sakarīgās ūziņas. Šāds pats uzstādījums nereti vērojams mūzikas veterānu attieksmē pret savu radošo darbību - tas nekas, ka man jau drīz, labākajā gadījumā, sešdesmit, iedziedāšu ka es deju mūzikas albumu, kuru pasaules koncerttūrē nospēlēšu, pēdējiem elpas vilcieniem un aizdusas nomocītam pieskaņojoties deju grupai, kuras dalībnieki ir vismaz 3,5 reizes jaunāki par mani. Bet laikam jau ar to skatuvi tā ir - kurš reiz uzkāpis uz tās un sajutis raupjo grīdas dēļu smeķi, nonesams no tās ir tikai ar kājām pa priekšu. Dažreiz arī tiešā nozīmē.
Pēc amerikāņu "No Doubt" 1995.gada albuma "Tragic Kingdom", kurā bija iekļauta jebkura sevis cienoša karaokes bāra repertuārā obligāti rotējošā "Don't Speak", visa pasaule uzzināja, kas ir "No Doubt" un kas - Gvena Stefanī. Lokana kā kobra ar allaž spurainu frizūru viņa kļuva par sava veida ikonu, uz kuru skatoties varbūt dzima (nu ne gluži fiziskā izpratnē), piemēram, tāda mūsdienu zvaigzne kā Pinka? Starp citu, pati Stefanī, gadījies dzirdēt, ir salīdzināta ar Madonnu - laikam vairāk kaut kādu vizuālo kvalitāšu dēļ. Tas arī varētu būt vienīgais, jo, salīdzinot ar sirmo blondīni Čikoni, kas droši vien arī pa ielu ikdienā iet iestudēti pareizā solī un grācijā, Stefanī uz skatuves kustas kā cirkšņu krampjos iedzīvojusies slaucēja. Vismaz "Don't Speak" laikos tā bija. Un daudziem Stefanī "beidzās" tieši ar to. Pēcākie "No Doubt" un Stefanī solo garadarbi bija, kādi nu bija... Vienīgais, ko tie pierādīja, ka "No Doubt" patiesībā ir tikai un vienīgi Stefanī.
Pēc vienpadsmit gadu pauzes nu esam tapuši aplaimoti ar jaunu "No Doubt" plati "Push and Shove". Un šeit jāatgriežas pie Āboliņa Uģa, jo no vienpadsmit albuma dziesmām vismaz trīs, šķiet, platē atrodamas tikai tāpēc, ka "tā darīt ir moderni." Varbūt (un visticamāk), ka tā arī nav, un viss ir darīts apzināti, par ko liecina tas, ka viena no šīm "modernajām" dziesmām ir arī albuma galvenā "Push and Shove". Tajā cilvēki ar neizturamām vēdera sāpēm (konkrēti, reperis "Busy Signal" (pseidonīms jau vien par rubli!)) pielaisti pie mikrofona, kā rezultātā neartikulētie iestarpinājumi tapuši ierakstīti dziesmas skaņu celiņā. Bet ir arī labas lietas, pat ļoti labas. "Easy", "Undercover" un "Heaven", piemēram. Bet viena no labākajām pēdējā laikā dzirdētajām popa dziesmām pilnīgi noteikti ir "Gravity". Un šīs labās lietas patiesībā ņem virsroku pār lēkāšanu pakaļ modernajam. Ar "Push and Shove" Stefanī un "No Doubt" ir reabilitējušies par visu, kas bijis vai nebijis šajos iepriekšējos 18 gados. Nopērc kabrioletu un paprasi auto dīlerim, lai viņš dāvanā līdzi dod šo albumu, ko klausīties vēja un saules appūstu un apspīdētu seju. Tas būs labs laika kavēklis arī tad, kad pēc braukšanas ar kabrioletu slimnīcā vajadzēs ārstēt vidusauss iekaisumu. Bet tas jau atkal cits stāsts un cita morāle.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru