Mūzikas stāsti: Josh Ritter - "The Beast in Its Tracks" (2013)

pirmdiena, 2013. gada 22. aprīlis

Josh Ritter - "The Beast in Its Tracks" (2013)

Par Džoša Ritera biogrāfiskajiem līkločiem šeit tapa rakstīts pirms vairāk kā gada, saistībā ar viņa tolaik aktuālāko plati "So Runs the World Away". Par to, kā Riters devās uz Skotiju mācīties folkmūzikas smalkumus, par viņa literārajiem talantiem, arī par kulta rakstnieku Stīvenu Kingu, kas esot liels Ritera muzikālās daiļrades cienītājs. Bet diez vai šausmu romānu meistars var tā pilnvērtīgi ietekmēties no 36 gadus vecā amerikāņu mūziķa, viņa dziesmās neplosās Langoljēri un lieli onkuļi nepaved netiklībā mazus zēnus, kā dēļ pēdējiem zemapziņā visu mūžu seko dažādas fobijas un parādības. Tā notiek tikai Kinga romānos, Riters ir puisis, kas dzīvo uz zemes. Nu labi, nedaudz virs zemes, bet ne gluži arī debesīs. Riters ekspluatē vienu no cilvēka vājībām - mīlestību.

Ja tā padomā - bez mīlestības pasaule būtu pavisam savādāka. Neviens otru neizmantotu tikai tāpēc, ka "mēs taču viens otru mīlam", neviens neuzspiestu otram dzīvot pēc saviem noteikumiem, jo, atkal, "mēs taču viens otru mīlam"! Bet droši vien ir arī daži izņēmumi. Un tie visi ir apdziedāti Ritera jaunākajā platē "The Beast in Its Tracks". Kaut gan dīvaini, jo arī viņš pats ir piedzīvojis satricinājumus mīlas dzīvē - aptuveni pirms gada Riters kādā intervijā paziņoja, ka viņi ar sievu mūziķi Dounu Lendu "apspriež šķiršanās iespēju." Un, kā jau vēsture to pierādījusi simtkārtīgi un daudz vairāk, šis "šķiršanās-nešķiršanās" stāvoklis radošiem ļaudīm ir kā sulīgas vircas peļķe briest sākušam ķirbim uz komposta kaudzes.

Tomēr vairāk par tekstuāliem vēstījumiem albums "The Beast in Its Tracks" atklāj kādu līdz šim nepamanītu Ritera talantu. Vai, drīzāk, līdzību. Džošs Riters - šo vārdu vajadzētu iegaumēt visiem Pola Saimona faniem. Iepriekšējās platēs vai nu tas paslīdēja garām (visticamāk), vai arī tas nebija tik izteikti, bet šajā, nupat martā iznākušajā albumā atsevišķās dziesmās ("Evil Eye", "Nightmares") ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt ar otru ģitārīti pievienosies Ārts Garfunkels, un septiņdesmitie pēc četrdesmit gadiem būs atgriezušies! Šis albums "The Beast in Its Tracks" droši vien, laika ritumam ejot, nebūs nosaucams par "leģendāru", "zīmīgu" vai "neatkārtojamu". Bet tam savā vienkāršībā piemīt kaut kas tik pievilcīgs, kāpēc arī mēs katru rītu ceļamies, lai sāktu jaunu dienu. Mēs zinām - nekas jauns jau nenotiks. Bet pamosties gultā, sasodīts, droši vien ir daudz labāk kā pamosties, piemēram, kapā. Jēziņ, cik gaišas domas, saulainajam pavasarim atnākot!...:)