Ben Watt - "Hendra" (2014)

Bens Vots un Treisija Torna reiz bija slavenais duets "Everything but the Girl", tagad viņi ir dzīves partneri, kuru partnerība vainagojusies trīs, pieļaujams, jaukos bērnos. "Hendra" ir Vota otrais solo albums, pirmais iznāca praktiski vienlaicīgi ar "Everything but the Girl" rašanos 1983.gadā, un tas ir pilnīgs pretstats tiem ritmiem un noskaņām, ko deju grīdās un radiostacijās reiz sēja slavenais duets. Iespējams, albums "Hendra" ir zināms kompromiss ar reālo dzīvi, taču tas nekādā gadījumā nerada vilšanos, par plati teikts žurnālā "Mojo". Votam jau ir aiz piecdesmit. Tiem, kas atceras jaukos "Everything but the Girl" ziedu laikus, iespējams, ieraudzīt Votu šādu būs pārsteigums. Bet, kā sacīja "Mojo" kolēģi, par vilšanos nav pat ko domāt! Drīzāk "Hendra" nobremzē. Lielo skrējienu pēc visa kā vairāk, lielāka, dārgāka... Vai, izsakoties mūzikas žurnāla "Q Magazine" vārdiem, "Hendra" ir "nobriedušas pārdomas par atmiņām un zaudējumiem." Roku pie plates tapšanas pielicis arī "Pink Floyd" vīrs Deivids Gilmors.

2014, www.musicstories.lv

Ramona Lisa - "Arcadia" (2014)

Ramonas Lisas jeb īstajā vārdā Kerolainas Polačekas debijas albums "Arcadia" ir īpašs ar kādu tehnisku niansi. Proti, tas pilnībā ierakstīts, izmantojot tā saukto MIDI skaņas failu formātu (kurš gan no laika ap gadiem 15 atpakaļ neatceras kaitinoši spalgos instrumentālos skaņdarbus, ko spēlēja tie progresīvie, kas pie datora bija pieslēguši tumbiņas, kurās mazās jaudas dēļ viss ierasti skanēja kā sāļi poniju puršķi), turklāt Polačeka albumu ierakstījusi, izmantojot tikai sava laptopa resursus, tai skaitā iebūvēto mikrofonu, kurā solo partijas viņa iedziedājusi gan viesnīcu vannas istabās, gan nomaļākās vietās lidostu terminālos. Kā attaisnojumu novecojošās MIDI skaņas sistēmas izmantošanai pati Polačeka mūzikas portālam "Pitchfork" min, ka ar to dziesmas izklausās "mazāk elektroniskas, vairāk mistiskas." Mistikas albumā "Arcadia" netrūkst nemaz. Jo no minimālisma stilā ieturētas popmūzikas Polačeka vienā mirklī var mesties otrā galējībā, ieslīgstot tādā nosacītā skaņu kakofonijā, turklāt tas viss notiek vienas dziesmas ietvaros ("Lady's Got Gills"). 

2014, www.musicstories.lv

"The Ghost of a Saber Tooth Tiger" - "Midnight Sun" (2014)

Brīžiem kā pa gaisiem! Nu gluži kā mamma! Tā allaž gribas izsaukties, sastopoties ar Šona Lenona daiļrades izpausmēm duetā "The Ghost of a Saber Tooth Tiger" (dueta otra pusīte Šarlote Kempa Mūla vismaz iepriekšējā albuma "Acosutic Sessions" ieraksta laikā bija arī Šona, tā teikt, draudzenīte), kam nupat aktuāla kļuvusi trešā plate "Midnight Sun". Šona mamma, saprotams, ir Joko Ono, bet tētis Džons Lenons, tas tā kā būtu skaidrs. Atšķirībā no sava pusbrāļa Džuliana Šona muzikālās izpausmes ir tādas mazliet gaisīgākas, taču tās, protams, ne tuvu nestāv viņa mammas dziedājumiem, kas brīžiem izklausās kā kaķu spīdzināšana. ""Mignight Sun" ir ļoti interesants ieraksts, un tas parāda, ka duets paplašina savu redzesloku, neaizmirstot, cik svarīgas ir melodiskās saknes," teikts albuma apskatā portālā "The 405". Un trāpīgi teikts, jo Lenons un Mūla, lai arī jaunajā platē turpina eksperimentēt, visu muzikālo materiālu satur tādā kā neredzamā labas gaumes tīkliņā. Un nelīdzenumi, kas lien no tā ārā, padara "Midnight Sun" par jo interesantāku sarunu biedru. Ja nu kāds ar platēm sarunājas, nevis tikai klausās tās...

 

2014, www.musicstories.lv

Damon Albarn - "Everyday Robots" (2014)

Pagājušā gadsimta deviņdesmito vidū pat ne īpaši grupu nosaukumus pārzinoši ikdienas mūzikas patērētāji zināja, kas ir grupa "Blur". Līdzās "Oasis" tā tika uzskatīta par vienu no britu kulta grupām. Kad "Blur" zvaigzne šā gadsimta sākumā sāka rietēt, tās līderis Deimons Alberns kopā Džeimiju Hjūvletu nodibināja grupu "Gorillaz", kuras dalībnieki bija četri virtuāli zēni - 2D, Rasels Hobs, Murdoks Nikals un Nūdls. Šie zīmētie tēli parādījās ne tikai videoklipos, bet arī koncertos tie bija priekšplānā, un tikai kaut kur aizkulisēs tos "iedziedāja" un citādi vadīja "Gorillaz" cilvēkresursi - Alberns ar kolēģiem. "Everyday Robots" ir Alberna pirmais soloalbums! "Gorillaz" un "Blur" sintēze. Aizraujošs, muzikāli ļoti interesants. "Muzikāli [albuma "Everyday Robots"] inteliģence sniedzas daudz tālāk par Alberna jaunības dienu šarmantajām "indie" himnām," trāpīgi albuma apskatā secina mūzikas žurnāls "Under the Radar".

2014, www.musicstories.lv

Vorens Zīvāns (1947-2003)

Kad skanēt sāk Vorena Zīvāna paša vārdā nosauktā plate "Warren Zevon", tā burtiski iedveš klausītājam tādu kā lēnīgu, nedaudz apslāpētu laimes sajūtu. Bet ir 1976.gads, un reālais Zīvāns reālajā dzīvē atrodas pilnīgi citos dvēseles noskaņu slāņos. "70.tie bija kā (..) pazudusi nedēļas nogale, kas aprija daudzus," sarunā ar mūzikas žurnālu "Uncut" alegorijās izplūst Zīvāna dēls Džordans, raksturojot diezgan masīvo bohēmas vidi, kurā dzīvoja viņa tēvs. Vorens Zīvāns nebija vienīgais, kurš atkarību miglā nodzīvojies gadu desmitiem, viņš to ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem darīja visu mūžu, taču Zīvāna atstātais mantojums - simtiem dziesmu un ierakstu - būs mūžīga viņa talanta liecība. "Viņš bija viens no unikālākajiem komponistiem, ko radījušas ASV," saka Jordžs Kalderons, ko ar Zīvānu saistīja trīsdesmit gadus ilgusi draudzība.

GANGSTERA DĒLS

Zīvāns piedzima 1947.gada 24.janvārī Čikāgā, ASV. Viņa tēvs Stampijs bija krievu-ebreju imigrants, bokseris, kurš iztiku pelnīja, praktizējot gangstera profesiju. Māte Beverlija nāca no Mormoņu ģimenes, kas no meitas atteicās, kad tā apprecēja savu iemīlēto gangsteri. Savukārt mazais Vorens bērnībā diezgan mērķtiecīgi tika bīdīts klasiskās klaviermūzikas apguves virzienā - viņš pat atceras viesošanos mājās pie komponista Igora Stravinska Holivudā.

Albums "Warren Zevon".

Savu debijas albumu Zīvāns izdeva 1969.gadā. "Wanted Dead or Alive" neguva praktiski nekādus panākumus un ievērību. Pat mūslaikos, atskatoties uz visu Zīvāna karjeru, šis albums bieži tiek novērtēts kā diezgan vājš, taču ir skaidrs, ka bez šīs plates nākamā - "Warren Zevon" (1976) - nebūtu tāda, kuru tagad ne mazums kritiķu un fanu uzskata par viņa karjeras labāko albumu. Pirmos komerciālos panākumus Zīvāns gan guva tikai ar nākamo plati "Excitable Boy" (1978). Taču šis jau bija "miglas periods". "Viņš bija piedzēries, totāli pillā," savu telefona sarunu ar Zīvānu atceras mūzikas žurnālists Endijs Sleiters, kurš mūziķi bija sazvanījis, cenšoties glābt viņa jau bālēt sākušo karjeru. Šī viņa vēlme vēlāk izvērtās mazliet negaidītos notikumos. Uzzinājis, ka ierakstu kompānija "Electra / Asylum" grasās pārtraukt līgumattiecības ar Zīvānu, Sleiters protestēja: "Jūs jokojat? Vorens ir labākais komponists, kāds mums ir! Mēs nevaram viņu vienkārši "nobeidzināt"!" Un vīrs, kurš tolaik vadīja kompāniju, padomāja un teica: "Labi. Bet tad tu būsi viņa menedžeris!" Un Sleiters darīja visu pēc labākās sirdsapziņas. Dabūjis piecus tūkstošus dolāru demo ieraksta veikšanai, Sleiters zvanīja Zīvānam un tā arī teica - mums ir pieci tūkstoši, un mums vajag jaunus demo ierakstus. "Tev ir pieci taukšķi?" izbrīnīts pārjautāja Zīvāns. "Atdod man! Man tos vajag!" Skaidrs, ka naudu Zīvāns nedabūja, taču demo ieraksts tapa, un tajā viena no centrālajām personām bija toreiz vēl maz zināmā kolektīva "R.E.M." ģitārists Pīters Baks.

NEGRIBĒJA BŪT TĀDS, KĀDS VIŅŠ IR

Deviņdesmitajos.

Zīvāns bija jautrs vīrs. Kā atceras apkārtējie, no viņa allaž biruši joki un asprātības, taču tikpat labi ar viņu varēja parunāties par nopietnām tēmām. "Es [ar Zīvānu] biju pilnīgi aizrāvies," atzīst Niko Bolas, kurš producēja Zīvāna 1987.gada atgriešanās albumu "Sentimental Hygiene". "Es domāju, viņš bija "kūlīgākais" vīrs uz planētas. Viņš bija kā kovbojs. Es nedomāju, ka viņš vispār kaut ko pietēloja. Vorens, kuru es pazinu, ir tieši tāds Vorens, par kuru esat lasījuši. Viņš patiešām bija tik gudrs. Viņš patiešām dzēra tik daudz. Viņš patiešām lietoja visas tās narkotikas. Viņš patiešām bija tas čalis. Ļoti bieži viņš negribēja būt tāds, kāds viņš ir, bet tāds nu viņš bija."

"Vislabākais, strādājot kopā ar Vorenu, bija tas, ka tu varēji piezvanīt vienalga kam, un viņi visi būtu piedalījušies Vorena ierakstos," atceras Sleiters. "Viņš bija absolūts komponistu komponists. Viņā bija visas tās lietas, ko mēs mīlam rokenrolā - dumpošanās, dzīvošana uz robežas. Un tad bija dziesmas. Cik daudzi [komponisti] ir bijuši tikpat labi? [Bobs] Dilans bija, bet ne daudzi vairāk." Saistībā ar Dilanu Sleiteram atmiņā ir vēl kāds stāsts. "Mums bija [albuma "Sentimental Hygiene"] ieraksta sesijas, kas sākās [plkst.] divos [dienā]. Pusdienlaikā mani sasniedza zvans no Vorena. "Es esmu studijā. Tev ir tūlīt jāierodas šeit." Es teicu: "Voren, bet līdz diviem sesijas taču nenotiek." Viņš atbildēja: "Endij, tūlīt! Bobs Dilans ir šeit." Es viņam atteicu: "Ko?! Vai tu viņu pazīsti?" Vorens teica: "Nē, viņš šeit vienkārši ienāca. Viņš šeit vienkārši ienāca, un neviens nezina, kāpēc." Es ierados, un Dilans tur sēdēja ar savu dēlēnu." Kad pāris gabali bija nospēlēti, Sleiteram ienāca prātā doma uzaicināt Dilanu iespēlēt mutes ermoņiku solo dziesmā "The Factory". "Viņš ienāca, nospēlēja trīs, četrus piegājienus, un tas bija viss. Viņš ilgi nepalika. Viņš nospēlēja savu solo, bija ļoti laipns, un tad bija prom," minas Sleiters. "Vorens viņu mīlēja. Viņš bija Vorena varonis."

DZĪVES PĒDĒJAIS LIELAIS DARBS

Vorena Zīvāna pēdējais albums

 "The Wind".

Kad 2003.gadā iznāca Zīvāna jaunākais albums "The Wind", visi, tai skaitā pašu Zīvānu, zināja, ka tas ir viņa pēdējais albums. 2000.gadā ārsti viņam diagnosticēja plaušu vēzi neārstējamā formā. Un viņš pats uzstāja savam draugam Kalderonam, ka grib ierakstīt vēl savu pēdējo plati, bet "mums būs jāstrādā, cik vien iespējams ātri, jo es nezinu, kas tālāk notiks." Kā apliecinot Sleitera iepriekš teikto, no dalības albuma tapšanā neatteicās neviens uzrunātais - Rajs Kūders, Džims Keltners, Toms Petijs, Dons Henlijs, Brūss Springstīns un citi. Springstīns pat atrada laiku atlidot uz ierakstu savas koncerttūres vidū. Bet ne viss gāja gludi. "Cilvēki nezina, cik tuvu bijām tam, lai šis albums netiktu pabeigts," atklāti atzīst Kalderons. "Vorens bija drosmīgs, viņš smējās, jokoja par miršanu. Bet es redzēju, ka viņš aizvien vairāk un vairāk iegrimst depresijā, sevišķi, kad viņš pēc šiem gadiem atkal atsāka dzert. Viņš bija nobijies. Viņš centās savu dzeršanu no manis noslēpt. Es teicu: "Vecīt, man vienalga! Bet vismaz pabeidz albumu, esi te ierakstu sesijās." "The Wind" iznāca 2003.gada augustā. Tik ekstāzes pilnas atsauksmes Vorens nebija saņēmis jau divdesmit gadus. Nemaz nerunājot par divām "Grammy" balvām. Dzīves pēdējais lielais darbs nu bija padarīts...

Vorens Zīvāns kopā ar savu ārstu Hanteru Tomsonu.

"Es domāju, ārsts pieļāva divas briesmīgas kļūdas," uzskata albuma "The Wind" producents Noa Snaiders. "Vispirms viņš pateica Vorenam, ka tam atlicis dzīvot vien sešus mēnešus, lai gan patiesībā bija vairāk. Viņš arī pateica: "Zini visus tos noteikumus par tām lietām, ko tu nedrīksti, jo tās tev kaitē? Tiem vairs nav nekādas nozīmes!" Man šķiet, bija bīstami teikt tādus vārdus atkarīgajam." 

"Vecīt, es esmu tā nobijies!" - pēdējo reizi satiekoties, Kalderonam teica Zīvāns. Kalderons atbildēja "Vecīt, viss būs kārtībā!", un abi apskāvās. 2003.gada 7.septembrī Vorens Zīvāns šo pasauli pameta. Bet šim bēdīgajam faktam tomēr ir arī priecīgā puse: kad šo sauli būs lemts atstāt katram no mums, tur - augšā vai apakšā, pa vidu vai šķērsām - mūs sagaidīs šis vīrs, kura dziesmas dzīvajiem lika raudāt, bet mirušajiem... Nu to tad arī noskaidrosim.

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" ("Life'll kill ya", 2014.gada jūnijs). Pēdējo lielāko interviju ar Vorenu Zīvonu var noskatīties šeit. Bet zemāk "Vh1" dokumentālā filma par Vorenu. Visi foto no interneta resursiem.

2014, www.musicstories.lv

"Far from Any Road" - no mēslaines līdz zvaigznēm

Interesants laiks iestājies Breta un Renijas Spārku ģimenē jeb duetā "The Handsome Family". 2003.gadā šis ģimenes kolektīvs izdeva plati "Singing Bones", kuras popularitātes un pārdošanas rādītāji bija, maigi izsakoties, nekādi. Bet. "Pagājušā gadā mēs saņēmām e-pastu: "Gribam izmantot jūsu dziesmu [seriāla] "True Detective" [skaņu celiņam]," mūzikas žurnālam "Uncut" pārdzīvojumos dalījās Brets. 

Izraēla, Polija, Īrija, Ungārija un Grieķija, kā arī Tadžikistāna ir valstis, kurās šogad dziesma "Far From Any Road" paciemojusies pirktāko singlu topā, un iTunes servisā tā nedēļas laikā tiek ielādēta "tūkstošos eksemplāru". "Tā ir pasaka," sapņaini noelšas Spārku pāris, kas nenoliedz - pretēji viņu iepriekšējam uzskatam modernās tehnoloģijas mūziķiem pelnīt var arī palīdzēt, ne tikai traucēt. "Visi tie izdzimteņi, visu viņiem vajag par velti, un tie nolādētie bērni ar saviem mazajiem telefoniņiem...," tā vēl pirms gada gražojās Renija. 

Vai "Far From Any Raods" skanēs arī "HBO" seriāla "True Detective"  otrajā sezonā, vēl nav zināms (kaut tiesības dziesmu izmantot noslēgtas uz divām sezonām). "Seriāls ir par seksa un nāves mistērijām," saka Renija. "Un šitās štelles, ziniet, mums labi padodas," izmantojot preses starpniecību, seriāla veidotājus ietekmēt cenšas pēkšņi slavas zenītā uzmestais Spārku pāris.

2014, www.musicstories.lv

"Goats" (2012)

Režisors: Kristofers Nīls.

Lomās: Deivids Duhovnijs, Eva Fārmiga.

Atbilstoši nosaukumam, kazas ("goats" - angļu valodā) patiešām ir motīvs, kurš vijas cauri šai filmai. Tās ne tikai lēkā pa ganību pļavām un sētmali, bet arī regulāri brauc auto aizmugurējā sēdeklī un savam saimniekam Kazu vīram (Duhovnijam) piepalīdz, kā izrādās, ne tajā legālākajā rūpalā. Eliss Vitmens, turpretī, ir koledžas vecuma zēns, kas dzīvo kopā ar savu māti (Fārmigu), viņas mīļākajiem un Kazu vīru, kurš vada mājas saimniecību, kopš Elisa tēva aiziešanas.

Laikam nebūs prātīgi filmā "Goats" atrast kādu izteiktu sižeta līniju vai stāstu, tas drīzāk ir viens dzīves moments daudzu sarežģītu attiecību murskulī. Filma nav stāsts ar noteiktu sākumu un tikpat nepārprotamām beigām. Tie ir daudzi fragmenti no dzīvēm, kurās viens audzē šķūnī marihuānu, otrs atrod spēkus atteikt zaudēt nevainību ar koledžas "visiem atsūkātāju", tādējādi ietaupot piecdesmit dolārus. Kadros sastopams arī Elisa mātes mīļākais, kam sirdsāķīša prombūtnes laikā nav pretenziju ļaut savus zvanus pazvanīt plikgalavainam kungam ap piecdesmit, un virkne citu spilgtu personāžu un epizožu.

Un tomēr - par ko tad ir kino? Protams, par to pašu lielāko nelaimi - mīlestību un attiecībām. Duhovniju nebija nācies skatīt uz ekrānu teju kopš "X-Failu" laikiem. Sastapt viņu Kazu vīra lomā ar lielu bārdu ir, iespējams, mazliet mulsinoši, taču vēl ilgi pirms beigu titru parādīšanās top skaidrs, ka kā aktieris Duhovnijs ar kazām kinolentē "Goats" tiek galā tikpat veikli kā ar Džilianu Andersoni savulaik "X-failos". Tāds neliels skeču apkopojums, kurš, iespējams, patiktu arī Kventinam Tarantīno, ja vien filmā Duhovnijs ar kādu no kazām pārgulētu. Kaut gan - ar vienu viņš to patiesi arī izdarīja... 

2014, musicstories.lv

"Monster Rally" - "Sunflower" (2014)

Teds Feiens ir vīrs no Losandželosas ASV. Viņš ir arī projekta "Monster Rally" virzītājspēks un, laikam, arī vienīgais dalībnieks. Šonedēļ Feienam lieli svētki - klajā nākusi "Monster Rally" singlplate "Sunflower". Tās ir četras lieliskas kompozīcijas tropiskam noskaņojumam, kurš, neierasti mūsu platuma grādiem, šā gada aprīļa beigās bija iestājies arī pie mums. 

2014, www.musicstories.lv

Francesca Battistelli - "If We're Honest" (2014)

Ja tu, cilvēks, esi stiprā pārliecībā, ka cilvēce radusies no kosmosa putekļiem, kas vēlāk transformējušies par vienšūņiem, kas, savukārt, vēl pēc kāda laika - par spalvainiem pērtiķiem, un ne īpaši labi pārvaldi svešvalodas, popkultura ar tevi par pastrādāt ļaunu joku. Tu klausies, kā glīta jaunava dzied vieglas un melodiskas dziesmiņas, un tad ne no šā, ne no tā dažās no tām iepin vārdu "Jēzus", un visa šī padarīšana pārceļas uz tā saukto kristīgās popmūzikas industriju, kurā, ņemot vērā iepriekš norādīto pārliecību, tu iekšā negribi līst, nepakļaujoties nekādiem kārdinājumiem - vai tas būtu paradīzes ābolītis vai pusstops zivju galvu galerta.

Lūk, arī amerikāņu meitietis Frančeska Batistelli darbojas pēc minētās dziesmu radīšanas shēmas. Jo Amerikā kristīgā popmūzika, šķiet, teju, teju izkonkurēs kantrī. Vēl trakāk - tos aizvien biežāk jau sāk maisīt vienā mūzikas stilu biezputrā. Tomēr lai iet! Lai šajā dabas atmodā iet arī kaut kas vieglāks, svaigāks, un lai tas šoreiz ir Batistelli ceturtais studijas albums "If We're Honest". Jau no mazotnes zinājusi, ka dzīvi pavadīs uz skatuves kā soliste, Batistelli sniedz šai apņēmībai ļoti pārliecinošu apstiprinājumu. Jau gribējās teikt: "Lūk, jauns vārds uz popmūzikas skatuves!", bet tā varētu iedzīvoties kaunā, jo, piemēram, ar savu otro albumu "My Paper Heart" (2008) Batistelli ASV kristīgā popa singlu topā ne tikai sasniedza smaili, bet vēl vairāk - ieguva Zelta diska statusu. Tāpēc, pirms kaut ko apgalvot, labāk faktus ir pārbaudīt. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz tiem spalvainajiem pērtiķiem.

2014, www.musicstories.lv

"Eels" - "The Cautionary Tales of Mark Oliver Everett" (2014)

Marka Olivera Evereta, kurš pazīstams arī ar skatuves pseidonīmu "E", tēvs ir psihologs Hjū Everets III. Savas karjeras laikā viņš pievērsās tādiem lieliem un vēl lielākiem jautājumiem kā daudzpasauļu interpretācija, Lagranža reizinātājs un inženieroptimizācija. Raidsabiedrība "BBC" 2008.gadā demonstrēja divas dokumentālās filmas par Evereta III zinātnisko darbību, kuru režisors bija viņa dēls jeb "E". Evereta tētis ar sirdstrieku nomira jau tālajā 1982.gadā, taču vienmēr, tāpat kā visa pārējā ģimene, bijusi viņa iedvesmas avots. Drīzāk, tāds kā zibens novadītājs, visa liekuma uzsūcējs. Jo tieši mūzika ir tas sūklis, kas uzsūcis sevī Evereta dvēseles rētu sāpes. Piemēram, dziesmas "Things the Grandchildren Should Know" no "Eels" 2005.gada plates "Blinking Lights and Other Revelations" (ar tādu pašu nosaukumu 2008.gadā iznāca arī Evereta autobiogrāfija) un "3 Speed" no 1998.gada plates "Electro-Shock Blues" veltītas, attiecīgi, viņa vectēvam no mātes puses Heroldam "Kidam" Goram, kas bija basketbola, futbola un beisbola treneris Masačūsetsas Universitātē, un māsai Elizabetei, kas, sirgstot ar šizofrēniju, divus gadus iepriekš izdarīja pašnāvību. "Electro-Shock Blues" tapšanas fonu piepildīja vēl viena traģēdija - ar plaušu vēzi nomira Evereta mamma Nensija...

Kopš visiem šiem notikumiem pagājuši vismaz 15-16 gadu. Likās, Marka Olivera Evereta rētas ir ja ne sadzijušas, tad vismaz ar plānu krevelīti jau apaugušas gan. Klausoties "Eels" iepriekšējo plati "Wonderful Glorious" (2013), nezinātājam pat prātā neienāktu savilkt tās autora dzīves līnijas ar tik traģiskiem notikumiem. Un tomēr, 2014.gada "Eels" albums "The Cautionary Tales of Mark Oliver Everett" ("Marka Olivera Evereta brīdinājuma stāsti") nāk ar lūzumu. Iespējams, Evereta gadījumā piepildījies teiciens ka "laiks visu dziedē", un pēc šiem daudzajiem gadiem viņš beidzot var par saviem traģiskajiem pārdzīvojumiem stāstīt smeldzīgi, bet vienlaicīgi nekrist vēl dziļākās skumjās un depresijā kā tas, iespējams, būtu vēl kādu laiciņu atpakaļ? Kā ir patiesībā, to, saprotams, zina tikai pats Marks Olivers Everets. Savukārt visi pārējie var baudīt brīnišķīgu plati. Īpaši ieteicama tiem, kas nepanes Toma Veita čerkstošo murmināšanu, bet patīk viņa mūzika, un pilnīgi noteikti Nika Keiva cienītājiem. Dzīvesgudrs albums.

2014, www.musicstories.lv

"Von Grey" - "Awakening" (2013)

Nākamajā gadā apritēs apaļi desmit gadi, kopš īru Korru famīlija jeb "The Corrs" laida klajā savu beidzamo plati "Home" (2005). Ģimeņu ansambļi, saprotams, nav nekāda novitāte vai kas unikāls. Lai atmiņā ataust kaut vai deviņdesmito gadu "viendziesmīte" brāļu grupa "Hanson" vai zviedru māsu Zoderbergu duets "First Aid Kit", vai šobrīd viens no aktuālākajiem, arī Latvijā uz Jāņiem sagaidāmajiem, ģimeņu ansambļiem brāļu Folovilu "Kings of Leon". Un tomēr, "The Corrs" liekas tāda kā pirmā mūsdienīgā ģimenes popgrupa, kas darbojās samērā ilgi, šķiet, komerciāli veiksmīgi un aktīvi. Skaidrs, savs iemesls patikai ir māsas Andrea gorīšanās, bet tas tā, vienkārši starp citu. Lai gan runā, ka papaijāt Andrea muguru nav atteikušies daudzi, tai skaitā Robijs Viljams. Bet viņš jau laikam paijāja daudzas muguras. Vārdu sakot, uzradusies "The Corrs" aizstājējvienība - kvartets no Atlantas (ASV) "Von Grey". 

"Von Grey" ir četras meitenes. Saprotams, visas māsas (no 13 līdz 19 gadus vecas), katra spēlē vismaz vienu instrumentu. Mežā uz celma spēlēt bungas vai kā multiplikācijas filmā par Šreku pūst vardei dibenā kā taurei māsām Von Grejām nevajadzēja - viņas ir labu akadēmisko muzikālo izglītību ieguvušas jaunietes. Popularitāti kvartets ieguva ātri, "Von Grey" jau paspējušas iesildīt tādas zvaigznes kā Sāra Maklahana un veco, atvainojos, padzīvojošo lezbiežu duetu "Indigo Girls". Uzstājušās arī, nu jau, šķiet, pensionētā Deivida Letermana vakara TV šovā, kas ceļā uz amerikāņu sirdīm ir tas pats, kas lielais big-maks ar dubulto kolu. Un neskatoties uz šiem panākumiem, māsas (vismaz pagaidām) nolēmušas nepārdoties ierakstu kompānijām, un savu debijas mazo platīti ar tikai sešām dziesmām "Awakening" izdevušas saviem spēkiem.

Laikam meitenēm vieglāk. 13 gadīgajai Petrai, nemaz jau nerunājot par viņas vecākajām māsām, balss lūzums vairs nedraud. Taisnība, meitenēm dzīves laikā māte Daba uzlikusi dažas citas funkcijas, kas mazliet vēlākos gados uz kādu brīdi viņas atrauj no profesionālās dzīves un karjeras. Bet cerams, ka brīdī, kad "Von Grey" māsām šis laiks pienāks, to līdz kaklam būs izbaudījušas "The Corrs" madāmas, un ģimeņu kolektīvu muzikālais cikls varēs turpināties.   

2014, www.musicstories.lv

"Corbu" - "We Are Sound" (EP, 2014)

Kā katrs pavasaris, arī šis nav izņēmums - šausmīgi velk uz Mobija mūziku. Tam allaž bijis viens iemesls - šī basgalvainā briļļaiņa Ričarda Melvila Holla aka "Moby" 1999.gada plate "Play" un dziesmu "Porcelain" no tās, kas tolaik vēl nenobrieduša mūzikas klausītāja prātā iegūla līdz ar tā gada pavasara pirmo silto dienu. Vasaras vidus cienīga gaisa temperatūra ir klāt arī šajā pavasarī, un, protams, Mobijs virmo gaisā kā ceptu reņģu smarža no kaimiņu dzīvokļa. Turklāt šajā gadā "mobismu" vairo viņa pavisam jaunais albums "Innocents", kas ļaus sasniegt ekstāzi, nekurbulējot sev vai citam nekādus G-punktus un nelietojot neko mākslīgu un iekšā iebīdāmu. Bet stāsts šis, ja kas, nemaz nav par Mobiju. Nu gandrīz nav.

Klausoties "Innocents" un grimstot aizvien dziļāk šajā noskaņu purvā, pienāk brīdis, kad jāsāk meklēt kāds salmiņš, pie kā pieķerties, lai laicīgi izvairītos no iekļūšanas tādā stāvoklī, kas tuviniekus noved līdz šokam, un tālāk jau ceļš līdz tuvējai trako kreklu uzvilkšanas iestādei vien pāris soļos nomērāms. "Monty Python" vienā no multiplikāciju ilustrācijām no debesīm parādās, laikam jau, dieva pirksts kā simbols, ka prasītājam, grēku nožēlotājam un visu baušļu plus mīnus izpildītājam īstajā brīdī patiesi nāks, ja nu ne pestīšana, tad vismaz uz pareizo atbildi norādošs pirksts pilnīgi noteikti. Tad nu lūk, salmiņš izkļūšanai no purva uzradās kā šāds pirksts - Bruklinas kvintets "Corbu". 

Kas interesanti, šai jaunajai grupai nav pat vēl debijas albuma, ir vien singla platīte "We Are Sound" ar piecām dziesmiņām un tituldziesmas "We Are Sound" remiksu versijas, kas pieejamas grupas "SoundCloud" profilā. Un vēl interesanti, ka "Corbu" nav pilnīgi nekāda sakara ar Mobiju, varbūt vienīgi kādas attālas muzikālas noskaņas. Taču nekad neienāca prātā, ka ir kāda mantiņa, kura, pavicināta gar degunu, spēj tik momentāni izraut no "mobiādes" purviņa, turklāt neradot nekādu "pārejas perioda" diskomfortu. Līdz ar to aptuveni ir skaidrs, kuras grupas debijas plati šajā 2014.gadā jāgaida siekalainu muti.

2014, www.musicstories.lv

"The Gloaming" - "The Gloaming" (2014)

Vai kādreiz esi pavērojis, kā uzvedās apmulsusi muša, kas nupat, pavasarim sākoties, vēl nav adaptējusies ne laikā, ne telpā? Labi, muša nebūs labs piemērs, tās parasti asociējas ar visādām netīrām lietām. Lai iet taurenis! Kad tāds mini, dabas radīts deltaplāns ielido istabā, bet netiek ārā, kas notiek tālāk? Viņš cenšas tikt atkal ārā, brīvā dabā. Viņš redz gaismu caur logu, viņš pat ar savām antenām uztver citas līdzīgas būtnes, kas lidinās otrpus šķērslim, bet pats no slazda ārā netiek. Ieskrienas, un ar pieri sienā (logā), ieskrienas, un ar pieri sienā (vēlreiz logā)! Mazliet atpūšas, un viss sākas atkal no gala. Tā tas turpinās, līdz taureni pamet pēdējie spēki vai kādam pietiek prāta atvērt logu un palaist lidojošo dabas plāceni brīvestībā.

Parasti šādi stāsti nebeidzas labi, taurenis nekur neaizlido, un šis stāsts patiesībā ir tieši par to. Par zudušajām cerībām, par zaudētajām ilūzijām un samierināšanās ceļu, kas, jāatzīst, ir grūtākais uzdevums, jo cīņa jāizcīna nevis ar kādu ārēju spēku (logu), bet pašam ar sevi. Tas vienmēr ir dramatiski, ja vien neesi absolūti aprobežots un šo cīņas lauka pārslēgšanās robežu nemaz nespēj piefiksēt. Īru folkmūzikas kvintets "The Gloaming" pavisam nesen laidis klajā savā vārdā nosauktu debijas plati, kas taureņa iekšējo cīņu attēlo nošu rakstā. Nopietni, šis albums, kas ir piesātināts ar īru un ķeltu tautu mūzikas motīviem, nespēj parādīt neko, kas piefiksējams ar aci, kas redzams vizuāli. Šis albums ir rentgena uzņēmums, un pilnīgi jebkam - vai tā lauzta riba, sirds vai dibens. "The Gloaming", kura divas trešdaļas sastāv no stāstiem instrumentālā versijā, ar to pašu seno ķeltu maģisko kodu spēj uzlauzt cilvēka no dabas doto spēju pretoties pieņemt visu, ko ar aci nevar saskatīt, ar lineālu izmērīt. 

Kods ir lauzts, maģija nostrādājusi, bailes pazudušas. Tikai desmit dziesmas, un tu esi iemiesojies nelaimīgajā taurenī, kuram neatliek nekas cits, kā samierināties ar zaudējumu. Bet kas tad tas? Nav pagājušas ne pārdesmit minūtes, un tu ne tikai esi samierinājies, bet arī, jā, - sajūties laimīgs? Atver pudeli, izlaid Džinu, un palūdz, lai viņš dara tevi laimīgu. Vai arī ielaid sevī īrus "The Glomaing", un ļauj viņiem tev pašam likt saprast savas laimes robežas. Un kad tās būsi apjautis, tu varēsi būt jebkas - istabā iesprūdis taurenis, homoseksuāli orientēts briedis vai alumīnija benzīna kanna. Tu būsi laimīgs, un nekam citam nebūs nozīmes.

2014, www.musicstories.lv

"Future Islands" - "Singles" (2014)

Neļaujies, klausītāj, krist maldināšanā, domājot, ka Ziemeļkarolīnas trio "Future Islands" jaunā plate ar nosaukumu "Singles" ir šīs grupas labāko dziesmu izlase, apkopojot vien nieka astoņu gadu pastāvēšanā radītos brīnumus. Nē, šī ir pilnībā jauna plate, kurā Gerits Velmers, Viljams Kešons un Semjuels Herings demonstrē modernā sintīpopa augstākās virsotnes.

Platei iepatikties ar pirmo rāvienu nav nekādu problēmu, jo tā sākas ar lielisko dziesmu "Seasons (Waiting On You)". Kompozīcija nekādā gadījumā nav atskaņojama sportistiem, jo tās dopingam līdzīgās iedarbības sekas var noteikt, nemaz nečurājot pīlē un nenesot uz laboratoriju pārbaudīt. Patiesībā viss albums ir līdzīga rakstura. Dažbrīd tas tik ļoti atgādina dāņu "Mew", vāciešu "Kraftwerk" vai britu "OMD" ziedu laikus, ka, no tiesas, sajūties tāds kā par gadu desmitu jaunāks. Tāds kā brīvāks. Arī mūzikas žurnāls "MOJO" piefiksējis, ka "Future Islands" "ekstāziskā melanholija nekad vēl nav skanējusi tik brīvi." Savukārt "Clash Music" ir skarbs pret Heringa vokālu, sakot, ka tas traucēs platei "Singles" kļūt par ""new wave" pērli." Grūti gan izlobīt, kur tā šķietamā vaina. Varbūt kritiķim netīk Billijs Aidols, jo tieši tam Herings brīžiem tik ļoti līdzinās (piemēram, dziesmā "Light House"). 

Kā kāposts, kas kārtu kārtām sastāv no daudz, daudz slāņiem, arī "Future Islands" ir tāds pats dārzenis. Kāposts, kurā dzīvo ne tikai tārpi un balteņi, bet arī tradīcijās balstīts sintīpops, kas bagātināts mūsdienu skaņām un tendencēm. Blakus lielajām 2014.gada platēm, nav šaubu, "Future Islands" albums "Singles" stāvēs cienīgi. 

2014, www.musicstories.lv

"The Hunt" (2012)

Režisors: Tomass Vinterbergs
Lomās: Mads Mikelsens, Tomass Bo Larsens.

Nokļūt filmas galvenā varoņa Lukasa situācijā nevarētu novēlēt pat lielākajam ienaidniekam. Kam ticēt - bērnam, kurš putrojoties, bet tomēr apgalvo, ka Lukass rādījis viņai savu krāniņu, vai pašam Lukasam, bērnudārza darbiniekam, kurš to kategoriski noliedz. Un ko nozīmē būt apvainotam šādā grēkā mazā lauku ciematā? "The Hunt", līdzīgi kā, piemēram, filmu "The Pianist", brīžiem skatīties ir fiziski grūti, tā pat liek ienīst neaizsargātāko no pusēm, zinot, ka tā melo. Bet pārējie taču to nezina! Un pat tad, kad patiesība nāk gaismā, vienmēr būs kāds, kurš nenoticēs...

2014, www.musicstories.lv

"Elbow" - "The Take Off and Landing of Everything" (2014)

"Es sēdēju stūrī ar grāmatu rokā un Boba Dilana cepuri galvā, cenšoties līdzināties komponistam," laiku pirms aptuveni desmit gadiem, kad ikdienu viņš pavadīja Mančestras kafejnīcā "Night and Day Cafe", atceras grupas "Elbow" līderis Gajs Gārvejs. 2014.gadā četrdesmitgadniekam Gārvejam, lai pierādītu savu komponista esību, teatrālas hūtes un lateksa biksiņas nēsāt nav vairs nepieciešams. Pietiek tikai neticīgajiem gar degunu nogrozīt "Elbow" jauno plati "The Take Off and Landing of Everything", lai šie ar skatu, kā mesiju ieraudzījuši, saprastu, ka vīrs ar bārdu un ūsām, pēdējā laikā reizēm arī raga brillēs, ir "īsts" komponists!

Pa šiem gadiem mainījušies arī paša Gārveja paradumi un darba stils, izņemot vienu lietu - viņam joprojām patīk strādāt kafejnīcās. Taču grāmatu vietā nākusi virtuālā realitāte. "Tagad esmu progresējis, tiešām," mūzikas žurnālam "Paste" atzinis Gārvejs. "Pāris gadu atpakaļ kļuvu digitāls, jo aptuveni ap mūsu otro albumu [2003.gada "Cast of Thousands"] es pazaudēju vienu no savām piezīmju grāmatām. (..) Digitalizēšanās man ļoti palīdz, jo es varu palielināt tekstu uz ekrāna, kad man ir jādzied [studijā pie mikrofona], un man tie [teksti] vairs nav jāizraksta kādam, kad albums ir pabeigts - man atliek tikai tos izkopēt. Un kad es atnāku uz studiju vai mājām, mans laptops automātiski dublē [informāciju], tā kā ir neiespējami darbus pazaudēt."

"Digitālais" Hārvejs albumā "The Take Off and Landing of Everything" ir lielisks. Viņš ne tikai nav pazaudējis nevienai dziesmai vārdus (Hārvejam nepatīkot pie tekstiem atgriezties vēl un vēl, tāpēc tie, lielākoties, "ieriktēti" dziesmā ar pirmo reizi), bet plati arī paspējis radīt vienlaicīgi ar šķiršanos no desmit gadu ilgušām attiecībām ar draudzeni Emmu. Tiesa, visi nopelni nav piešķirami vienam pašam Hārvejam. Kamēr viņš kārtoja attiecību lietas, grupas ģitārists Marks Poters, piemēram, "uzskicēja" vienu no plates "enkura" dziesmām "Honey Sun". Digitalizācija bija sabiedrotais albuma tapšanā arī citā ziņā - Gārvejs, kurš ir visu tekstu autors, tos sacerēja, atrodoties Bruklinā (ASV), savukārt pārējie dzīvojās pa Angliju. Galarezultāts tika sastiķēts "vados" ("mēs ar zēniem bijām salikuši kopā mūziku, bet mums nebija ne jausmas, par ko būs šī dziesma").

Ar "Elbow" vīrusu slimojošajiem 2014.gads ir atnesis prieka vēsti - jaunu grupas albumu. Var mainīties gadalaiki, valstu robežas, valdības un Eirovīzijas dalībnieku dzimumi, bet ir tikai viena patiesība, kas pastāvēs mūžīgi kā akmenī iekalta: ""Elbow" ir dievu mūzika!"

2014, www.musicstories.lv

Veidosim "Mūzikas stāstu" dziesmu listi kopā!

Notikušās nelielas izmaiņas "Mūzikas stāstu" dziesmu listē, agrāk saukta par "100 songs". Turpmāk tā padarīta publiska (listes linku saklikšķini te: Mūzikas stāsti), tajā ikviens aicināts pievienot dziesmu vai dziesmas, ar kurām būtu jāpadalās. Tā mums būs iespēja iepazīt jaunus māksliniekus, pārsteigumā sist sev pa pieri, atklājot ko garām palaistu, un vienkārši, uzticoties lapas apmeklētāju labajai gaumei, iespēju robežās paplašināt savu redzesloku bezgalīgajā mūzikas okeānā. "Mūzikas stāstu" dziesmu listi vienmēr varēs atrast labajā pusē zem populārāko ziņu slejas.

Listes administrators, saprotams, patur tiesības veikt koriģējošas darbības, piemēram, izdzēst gluži neatbilstošas (būs vien jāpaļaujas uz administratora "absolūto gaumi"...:)))  ) kompozīcijas. Viņš arī cītīgi sekos līdzi pievienotajām dziesmām un, cerams, smelsies iedvesmu virsrakstiem un jauniem, šeit lasāmiem garadarbiem. Jau iepriekš dziļi paklanāmies pateicībā par dalīšanos. Jo dalīties nozīmē dot. Un dot nozīmē kādreiz kaut ko arī saņemt. Labi, pietiks filozofijas. Lai runā mūzika! Padari "Mūzikas stāstu" dziesmu listi arī par savējo!

Un nekautrējies ko ierosināt: musicstorieslv@gmail.com. 

2014, www.musicstories.lv

"Laibach" - "Spectre" (2014)

Savu darbību pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā slovēņu pulciņš "Laibach" sāka ar skandālu. Pat ne skandālu, vienkārši multimediālais projekts "Rdeči revirji" ("Sarkanais rajons"), ko "Laibach" gatavoja kopā ar dažiem māksliniekiem un teātra trupu, tika aizliegts vēl pirms tā norises sākuma, it kā neatļautas simbolikas izmantošanas dēļ. Kā zināms slovēņu liktenis ir līdzīgs latviešu - reiz tā sastāvējusi Romas impērijā (tur gan mēs neesam bijuši), bijusi Hābsburgu monarhijas valdījumā (arī bez mums), 1918.gadā, droši vien uz tā paša vispārējā pasaules apjukuma fona, ko izmantoja Latvija, slovēņi pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē ieguva pašnoteikšanās tiesības, bet Otrajā Pasaules karā šo nelielo tautiņu paspēja okupēt un anektēt visi, kam nebija slinkums - Vācija, Itālija, Ungārija un Horvātija. Savu neatkarību slovēņi atguva vien 1991.gadā gluži kā Latvija un Eiropas Savienībā iestājās 2004.gada 1.maijā arī kopā ar Latviju. 

Slovēņiem tātad viss ir gandrīz kā mums, latviešiem. Nosacīti "Laibach" ir slovēņu "Pērkons" - abas grupas savās radošajās izpausmēs tieši vai netieši iepina cīņu pret pastāvošo iekārtu ("Sarkanā rajona" pasākums patiesībā tika atcelts, jo tajā bija plānots izsmiet esošās varas struktūras), abas šī pati vara bija centusies apklusināt. Lai arī neatkarība atgūta, "Laibach" turpina cīnīties un būt politiski atraktīvi. Viņiem tīk gan fotografēties militāros kostīmos,  gan rakstīt mūziku neviennozīmīgi vērtējamām filmām (piemēram, "Iron Sky" (2012), kurā tiek apgalvots (fantazēts), ka 1945.gadā nacisti izvietoja slepenu bāzi uz Mēness un kaļ plānus 2018.gadā pārņemt varu pasaulē), vārdu sakot, "Laibach" patīk provocēt.

Politiskais smeķis nav zudis arī grupas jaunākajā albumā "Spectre". Dziesmu lirikā ietvertas tādas frāzes kā "Mēs cīnāmies par jums, brīvību neredzējošie" ("The Whistleblowers"), "Nav baušļu pie sienas, nav dieva, nav noteikumu, lai jūs iebiedētu" ("No History"), "Eiropa sabruks" ("Eurovision"). Albums kaut kā baisi organiski iekļaujas šodienas ģeopolitisko peripetiju virpulī. Un, iespējams, kādu Ukrainā tas iedvesmos cīņai pret varaskāro Austrumu kaimiņu. Ir skaidrs, kurā pusē varētu būt "Laibach" simpātijas. Un varbūt tāpēc albuma ievadošā dziesma "The Whistleblowers" lai tiek veltīta ukraiņu brīvības cīnītājiem - tā vienkārši, svilpojot, izkvēpināt utis no savas sētas.

2014, www.musicstories.lv

"The Sessions" (2012)

Režisors: Bens Luīns.

Lomās: Džons Houks, Helēna Hanta, Viljams H.Meisijs.

Poliomielīts jeb bērnu trieka ir smaga slimība, kuras skartie nereti paliek paralizēti uz mūžu vai to kustību spējas tiek būtiski ierobežotas. 38.gadus vecais Marks O'Braiens (Houks), par nelaimi, iekļuvis pirmajā sarakstā. Dienas viņš pavada guļus, ik pēc trim stundām iesprostots īpaši konstruētā kapsulā, kas mākslīgi uzlādē viņa nespējīgo ķermeni ar zināmu devu spēka. Ķermenis neklausa, bet prāts Markam ir ass un skaidrs, un viņš vēlas... zaudēt nevainību. Talkā nāk "surogātsieviete" Šerila (Hanta), kas terapijas veidā palīdz paralizētiem vīriešiem apjaust un izmantot savu seksualitāti. Kas interesanti - tas nenotiek, lasot garas lekcijas, bet darbojoties praktiski... 

Neskatoties uz savu slimību, Marks ir tik šarmants un interesants, ka terapija (Šerilas noteikums - ne vairāk kā seši seansi) tā arī netiek pabeigta, lai... gaidāmā šķiršanās abiem nebūtu pārāk sāpīga. Viens no filmas atslēgas tēliem nenoliedzami ir mācītājs tēvs Brendans (H.Meisijs). Viņam ne tikai jāpārkāpj baznīcas pātari, iedrošinot Marku seksuālām attiecībām ārpus pie altāra noslēgtām laulībām, bet arī visos intīmajos sīkumos jāuzklausa Marka seansu atreferējums. Šī ir viena no filmām, kas iedvesmo (vēl ņemot vērā, ka tā balstīta uz reāliem notikumiem) un liek novērtēt, cik gan daudz lielākajai daļai no mums dots, pašiem to pat neapjaušot.

2014, www.musicstories.lv

Mike Oldfield - "Man on the Rocks" (2014)

Maiks Oldfīlds, protams, varēja arī nesacerēt pilnīgi neko citu pēc savas 1973.gada debijas plates "Tabular Bells", kura sastāvēja vien no divām kompozīcijām, drīzāk mini simfonijām, katru aptuveni 25 minūtes garām. Iespējams, "Tabular Bells" ir pasaulē vispopulārākās instrumentālās kompozīcijas, jo tās, noīsinot atbilstoši visiem formātiem, spēlē, šķiet, pat "Radio Skonto"! Un plate pārdota jau vairāk kā 17 miljonos kopiju... Taču sešdesmitgadieks Oldfīlds nemaz nedomā plinti (ģitāru) mest krūmos. Guvis emocionālu pacēlumu, uzstājoties 2012.gada Londonas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, vecais zēns ir radījis savu divdesmit piekto albumu "Man on the Rocks".

Skaidrs, no Oldfīlda nekādus tabulārbellus vairs nevienu negaida. Skeptiskākie nošķobās - sak, ko tad tas "roka papucis" sastrādājis šoreiz? Karstākie fani, protams, sajūsmā krīt gar zemi pie jebkuras Oldfīlda atraugas. Pārējiem, kas pa vidu, arī domāta plate "Man on the Rocks". Ir skaidrs, ka kopš 2009.gada Bahamu salās dzīvojošais angļu mūzikas veterāns ir atslābinājies, viņš dara, ko un kā grib. Un jaunākajā veikumā viņš ir gribējis būt uzkrītoši popsīgs. Pat "Westlife" puikas var apskaust Oldfīldu!... Jo "Man on the Rocks" ir popmūzikas paraugstunda. Pietiek jau tikai paklausīties plates ievadošo dziesmu "Sailing" (vokāls ir Fredijam Merkūrijam vizuāli līdzīgā dziedātāja Luka Spillera ziņā), bet tai arī nevajag ļaut sevi apmānīt - albums tālāk ieved daudz dziļākos ūdeņos!

"Man on the Rocks" pēc skata izklausās optimisma pilna, tāda uzmundrinoša platīte. Nemaz nevar pat pateikt, ka tā tapusi laikā, kad Oldfīlds šķīrās no sievas. Tie paši ciniķi droši vien nekautrēsies piebilst, ka - varbūt tieši tāpēc?

2014, www.musicstories.lv

"Schiller" - "Opus" (2013)

1998.gadā divi vācieši - Kristofers fon Deilens un Mirko fon Šlīfens - nodibināja elektroniskās mūzikas apvienību un nosauca to par godu vācu dzejniekam un dramaturgam Frīdriham Šilleram - par "Schiller". Jau nākamajā gadā pāris izlaida savu debijas albumu "Zeitgeist". Prese, mūzikas sabiedrība, dažādi klasificētāji jau no aizlaikiem centušies definēt "Schiller" daiļrades, ja tā varētu teikt, rakstura rāmi. Viņiem piedēvēts gan klubu, gan elektroniskās mūzikas ampluā, tāpat "ambient" un pat "chill-out" zīmodziņš uz pieres. TV kompānija "Music Force Europe" ik nedēļu veidoja raidījumu par kādu grupu, un projektam "Schiller" veltītā programma tika nosaukta par "Schill-out". 

Vai "Schiller" ir radījuši kādu savu unikālo stilu? Nu, diez vai, bet savs rokraksts tajā ir! Deilena (jā, Šlīfens projektu jau ir pametis) muzikālās vīzijas tiek piepildītas, izmantojot elektronikas iespējas, papildinot tās ar iespaidīgiem gaismas šoviem koncertos (skatīties "Schiller" koncertus nozīmē zaudēt vismaz daļu no realitātes aptuveni divu stundu garumā; kaut vai šis 2012.gada koncerts Berlīnē) un klasiskās mūzikas motīviem. Pats Deilens nekad nedzied, taču viņa projektu vokāli kuplinājuši daudzi, daudzi slaveni vārdi, piemēram, Sāra Braitmena, Moija Brenana no "Clannad", Ādams Jangs no "Owl City", Andrea Korra no "The Corrs" un neskaitāmi citi. Projekta jaunākajā albumā "Opus" Deilens ir sadarbojies ar franču pianisti Elenu Grimu, vācu obojistu Albrehtu Maijeru un Krievijas soprānu Annu Netrebko. Tieši "Schiller" spēja klasisko (platē iekļauta gan Pētera Čaikovska baleta "Gulbju ezers" galvenā tēma, gan Edvarda Grīga operas "Pērs Gints" galvenā tēma jeb "Solveigas dziesma", ko izpilda Netrebko) pasniegt ne vienkārši moderni, bet aizraujoši un grandiozi, noliek šo projektu vienā plauktiņā ar tādiem instrumentālās mūzikas grandiem kā Vangelis vai Žans Mišels Žārs. "Opus" klausītājam jānoskaņojas saņemt vairāk, kā viņš vispār bija cerējis no šīs plates saņemt.

2014, www.musicstories.lv

Beck - "Morning Phase" (2014)

Deviņdesmito gadu vidū tas nebija nekāds kārtīgs īru krogs Latvijā, kurā stundas laikā vismaz reizi nenoskanēja Beka Hansena, viņš arī vienkārši Beks, joprojām vienmēr labprāt līdzi dungojamā dziesmiņa par zaudētāju "Loser". To varēja dziedāt līdzi, gan cilājot vēl pilnos alus kausus, gan arī, mazliet piešļurpstot, kad neskaitāmo kausu saturs jau bija savu fizioloģisko uzdevumu veicis. Tālāk Beks turpināja būt šerps, ass, nepieradināms. 2005.gada plate "Guero" bija nākamais atskaites punkts pēc "Mellow Gold" (1994), kurā rodama arī dziesma "Loser". Tas demonstrēja, cik muzikāli daudzveidīgs ir šis Losandželosā dzimušais vīrs. 

Nepilnas trīs nedēļas atpakaļ, 21.februārī, bija nolikts datums, kad klajā jānāk Beka jaunākajam albumam, divpadsmitajam pēc kārtas, "Morning Phase". Nedēļu iepriekš amerikāņu radiostacija "NPR" piedāvāja noklausīties gan plati, gan stundu garu interviju ar pašu mākslinieku. Ir liela iespēja, ka lielākais vairums plates klausītāju pirmo dziesmu laikā tomēr vēlreiz pārliecinājās, vai tiešām neklausās ko citu. Jebko, tikai ne Beku. "Tik lēns!" - bija vairuma komentāru kopsavilkums divos vārdos. "Šerpā" Beka fani negrib lāga pieņemt "Mornig Phase", jo "te jau ir pat kantrī!". Bet uz pārējiem plate iedarbojas kā jaunākās paaudzes žurku inde - to apēdot, žurķim piemetas tāda caureja, ka viņš skraida apkārt, kamēr pa perimetru izkakā visas iekšas. Vai kā narkodīlerim, kam pēkšņi muitas postenī parādās alerģiskas pazīmes, jo viņš "mantu" norijis prezervatīvā ar zemeņu garšu, bet no šīm ogām viņam izmetas pumpas un trūkst elpas. Vārdu sakot, "Morning Phase" efekts ir neatgriezenisks. 

"Šis nav vienkārši labs Beks, šis ir vislabākais Beks," albuma recenzijā skandē "Entertainment Weekly" interneta versija. "Viņš ir atradis savu pareizo skaņu, un viņš rezonē ar šo skaņu kā traks," domā "The New York Times". Savukārt klausītājam-vienkāršajam sirdi nospiež grūtsirdīgas domas: vai tiešām Beks ar "Morning Phase" ir sasniedzis savas virsotnes un ko viņš varēs piedāvāt turpmāk? Cik cilvēcīgi - uztraukties par lietām, kuras varbūt kādreiz notiks vai nenotiks. Jādzīvo šeit un tagad! Un šeit un tagad ir "Morning Phase" - albums, par kuru varētu nodot, ja ne tēvuzemi, tad svešām personām savu interneta bankas PIN kodu pilnīgi noteikti.

)

2014, www.musicstories.lv

"Real Estate" - "Atlas" (2014)

"Šie Ņūdžersijas mūziķi nerāda nekādas savas karjeras augšupejošās līknes beigu pazīmes," par amerikāņu kvintetu "Real Estate", apskatot tā jaunāko plati "Atlas", saka mūzikas žurnāls "Clash Music". Un viņi nav vienīgie, kas prognozē, ka 2014.gads grupas karjerā iezīmēsies kā jauna augstākā virsotne. "Real Estate" trešais studijas albums "Atlas" ierakstīts Čikāgā, grupas "Wilco" skaņu ierakstu studijā, un tas patiešām ir patīkams pārsteigums, kaut "Real Estate" daiļrades pazinēji un cienītāji diez vai no Martina Kortnija un viņa kolēģiem gaidīja kaut ko neklausāmu un "delete" pogas tūlītējai nospiešanai paredzētu.

"Atlas" vairāk kā visi iepriekšējie "Real Estate" albumi ieliekami tā saucamās amerikāņu mūzikas rāmjos. Par tādu dēvē mūzikas sintēzi no folka, kantrī, blūza, R'n'B un rokenrola. Jaunā plate vīrus arī atpestī no iepriekš viņiem piedēvētās piederības "lo-fi" stilam. Teorētiskās nianses, kā allaž, lai paliek teorētiķiem. Visiem pārējiem - praktiskās. Un "Atlas" klausīšanās prakse liek izdarīt secinājumus, ka mūsu priekšā stāv desmit brīnišķīgas dziesmas, kas, visticamāk, palielinās šīs vasaras mūzikas festivālu apmeklētāju cerības "Real Estate" ieraudzīt tā saukto "hedlaineru" lomā daudzos no tiem. Šīs pašas desmit dziesmas "Clash Music" nosaucis par "pārblīvētām ar nostaļģiju un ilgām", piebilstot, ka Martins Kortnijs "nekad nav bijis spēcīgs vokālists, bet viņa ceļš ir brīnišķīgas, sirsnīgas melodijas un mānīgi strukturētas kompozīcijas, kā netrūkst arī "Real Estate" trešajā albumā "Atlas"."

Viegls, trausls, ārkārtīgi uzbāzīgs. Bet tā patīkami uzbāzīgs. Tāds ir "Real Estate" jaunais albums "Atlas". Pavasara skurbulim tik piemērots. Tam platē arī veltīta instrumentāla kompozīcija. "April's Song". 

2014, www.musicstories.lv

Sally Shapiro - "Somewhere Else" (2013)

Garneles, kuras jebkurš normāls cilvēks var ieēst tikai intravenozi vai piesiets pie krēsla un ar varu, gandrīz nemanot iespējams notiesāt kopā ar citām sastāvdaļām, piemēram, dažādos salātos vai sāļajās kūkās. Padomā tik - tu, cilvēks, apēd gabaliņu kūkas un pēkšņi konstatē, ka savus iekšējos orgānus esi aplaimojis ar pārdesmit gramiem šīs dabas un kulinārijas kļūdas - garnelēm! Bet kas bijis, bijis, kuņģi skalot neviens nesteidz, un kaut kā jau tā dzīve turpinās. 

Itāļu disko, bija teju visaugstākais gaumes statusa apliecinājums padomju laiku mājas ballītēs. Uzliekot "Gazebo" 1983.gada hītu "I Like Chopin", namatēvs droši varēja uzaicināt uz deju jebkuru vakara viešņu un kārtīgi nospaidīt. Tā paša gada dziesma "Don't Cry Tonight", ko izpildīja Roberto Zaneti aka "Savage", ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējās - tātad spaidīšanās varēja turpināties uz nebēdu! Mazliet atšķirīga bija Gerija Lova gadu iepriekš iznākusī debija "You Are A Danger", bet, protams, pieskaņojoties jestrākajam ritmam, paspaidīties varēja arī pie tās. Jā, itāļu disko bija reāls spēks, reāla ietekme, tā teikt, masās! 

Protams, kad ko tādu klausies 21.gadsimtā, paliek tīri vai neomulīgi. Bet vienkāršāk ir paaudzei, kas šo disko drudzi var uzburt tikai iztēlē pēc vecāku stāstiem vai attiecīgās tematikas filmām un grāmatām. Zviedrijas pilsētas Gēteborgas divi jaunākās paaudzes pārstāvji Sallija Šapiro (tas gan pseidonīms) un Johans Agebjorns dara tieši tā. Bērnībā ietekmējušies no vecāku plašu plauktā atrodamajiem "disko itāļiem", viņi šo stilu ir transformējuši mūsdienīgā sintēzē, kas, lai arī lielā mērā joprojām atgādina astoņdesmito gadu ballīšu dāmu deju maratonu, visnotaļ organiski iekļaujas mūsdienu sabiedrības, ja tā var teikt, muzikālās gaumes tikumos. Klausīties Sallijas Šapiro trešo albumu "Somewhere Else" ir gluži kā vidusskolas 40 gadu absolvēšanas jubilejā vecajām klasesbiedrenēm, kā kādreiz, pacelt svārkus un konstatēt, ka lietas, lai arī vizuāli gadu gaitā var mainīties, pēc būtības palikušas tādas pašas. Galvenais ir nenobīties un pacelt svārkus vēlreiz. Un pēc kādas ceturtās piektās reizes, kad acs jau apradusi, domai, ka gan itāļu disko, gan garneles, maisījumā ar citiem komponentiem, tomēr ir tīri labi lietojamas, vajadzētu būt kaut kur tepat, tepat blakus.

2014, www.musicstories.lv

Michael Dermot - "Pilot" (2013)

Slavenais igauņu eposs "Kalevala" vēsta, ka Kurbads radās no dubļiem un vecām zivju ķidām (lai ar asaku met pirmais, kurš Kurbada dzimšanai stāvējis klāt un apgalvo, ka šis akts notika savādāk!). Savukārt modernās mūzikas teorija pastāv uz to, ka rokmūzika radās, kādam strāvojumam atšķeļoties no džeza un tam saplūstot ar blūza smagāko virzienu, bet galīgās stila proporcijas samaisīja sešdesmito gadu hipiji, kuri nemazgāja matus un nemainīja apakšbikses, jo "visa pasaule jau tāpat smird." Protams, kā viena, tā otra evolūcijas teorija ir aiz trauslas cūkas kūsas pievilktas versijas, kam, visticamāk, nav nekāda sakara ar patiesību. 

Kamēr zinātnieki strīdas, kas radās vispirms - pērtiķis vai bikšturi -, lai izskan pārsteidzīga teorija: mums ir dzimis, nu ja ne pestītājs, tad slavenās grupas "Weezer" vienas olšūnas dvīnis pilnīgi noteikti. Saucās Maikls Dermots, tātad viens vīrs, nevis kā amerikāņiem - kvartets. Progresīvākajiem lauku cilvēkiem tik mīļās grupas "Green Day" un "Offspring" savulaik evolucionēja, radot melodiski un "popiski" advancētākos "Weezer" - grupu, kuras plates ir viena vienīga jautrība, ballītes un pievemti baseini pēc tam. Arī amerikānis Maikls Dermots savā otrajā platē "Pilot" no, pieļaujams, elkiem pārņēmis ģitāru skanējumu, dziesmu uzbūvi, atsevišķās dziesmās arī bezbēdīgo noskaņojumu. Tomēr "Pilot" piemīt kaut kas, kā trūkst "Weezer" albumiem. Tajā, varbūt tikai šķietami, ir kāds kopējs stāsts, kas tiek stāstīts un ko katrs saprot, visticamāk, savādāk. Cilvēkiem patīk stāsti, tāpēc Maikla Dermota stāstu krājums "Pilot" neliks raukt pieri dusmu vai sāpju rievās. Vai klausītājs pēc noklausīšanās būs evolucionējis "uz augšu" vai "uz leju", par to gan lai spriež zinātnieki. Kad būs tikuši galā ar pērtiķa un bikšturu dilemmu.

2014, www.musicstories.lv

"Kongos" - "Lunatic" (2014)

Izrādās, cukurs cilvēka smadzenēs iedarbojas uz tiem pašiem centriem, uz kuriem, piemēram, marihuāna, radot identiskus baudas refleksus. Bez zinātniekiem to pašu, nojausmu līmenī, jau labu laiku atpakaļ bija piefiksējuši onkuļi, kam tirgoties ar uz apziņu iespaidu atstājošām vielām allaž licies pieņemams rūpals. Tieši tāpēc tā saucamā baltā nāve nereti ir kontrabandistu iecienīto preču vidū, starp kurām gozējas arī mammītes, ieroči un tās pašas nelaimīgās narkotikas. Nu jau tā ir nosacīti pagātne, bet pavisam nesen šo nelegālo rūpalu vidū bija arī mūzikas pirātisms. Un tiesa - vai laba dziesma "nespiež" smadzeni uz tiem pašiem punktiņiem, kur cukurs un tās pārējās baudas? Skaidrs, ka spiež, un izraisa atkarību. Tātad izvēle pastāv: lai justos labi, var stundām sūkāt cukurvati vai klausīties mūziku, kas dvēseles stīgas rausta pēc pareizām notīm.

Katram, protams, savs, bet varbūt viens ieteikums tomēr lai izskan. Kā būtu ar grupas "Kongos" jauno plati "Lunatic"? Četri brāļi, kam uzvārdā Kongoss, bet izcelsmes zeme Dienvidāfrika (viņu tēvs ir dziedātājs un komponists Džons Kongoss), ir šī kolektīva ritošā daļa. Un arī visas pārējās. Nav pat svarīgi uzskaitīt, ko katrs no viņiem spēlē, visu diskogrāfiju (labi, ir vēl tikai viena plate "Kongos" (2007)). Svarīgi ir tas, ka "Lunatic" ir kā cukurvate. Kad tā apēsta, lipīgos pirkstiņus vēl stundām var apsūkāt, cenšoties ar zobu galiem izgrauzt aiz nagiem palikušos cukura mikrograudiņus. Viena no pēdējā laikā daudzpusīgākajām platēm, viens no atkarību izraisošākiem albumiem. Pieejams absolūti legāli, un, ja vien ģimenes ārstiem būtu labāka muzikālā gaume, viņi saviem pacientiem šo ieteiktu kā filmas "Briljantu roka" varonis Gorbunkovs: "Для дома, для семьи. Врачи рекомендуют - успокаивает нервную систему, расширяет сосуды."*

* "[Žurnāls] Mājai un ģimenei. Ārsti rekomendē - nomierina nervu sistēmu, paplašina asinsvadus" (tulkojums no krievu valodas).

Foto raksta ievadā no www.musicbyday.com.

2014, www.musicstories.lv