"Pet Shop Boys" - "Elysium" (2012)

Nīla Tenanta un Krisa Lova sadarbības projekts "Pet Shop Boys" nesen nosvinēja savu trīsdesmitgadi, liekot filozofiski aizdomāties, ka neviens nav pasargāts no graudiņu plūsmas smilšu pulkstenī. Astoņdesmitajos, jauni un smuki, "Pet Shop Boys" iepūta svaigu vēsmu toreizējā disko ērā. Viņu "It's A Sin" (1987) un "Suburbia" (1986) - tajos laikos katrs sētas panks, kura īpašumā bija kasete ar vienalga kādā kvalitātē ierakstītām šīm dziesmām, bija vienādā vērtē ar pārdevēju, kas tirgoja alu no dzeltenajām mucām pažobelēs. Dzīve turpinās - alu tagad šturmē ne no mucām, bet divlitrīgajām petenēm, sētas panki kļuvuši par godājamiem vīriem vai arī par tiem sen nekas nav dzirdēts, bet "Pet Shop Boys" joprojām ir savā vietā!

Protams, vecie zēni uz skatuves vairs nav ne tuvu tik žiperīgi kā astoņdesmitajos - šim nolūkam tagad viņi izmanto deju grupu pakalpojumus, taču noliegt, ka angļu veterāni joprojām kaut kādu ietekmi mūzikas nozarē patur, nevar. Tiesa, ar gadiem vērojama tendence - "Pet Shob Boys" kļūst mierīgāki, nosvērtāki. Pagājušā gada vasaras beigās zēni izdeva savu vienpadsmito studijas plati "Elysium", kas vērtējama ne gluži viennozīmīgi. Patiesībā jāpaiet diezgan ilgam laikam, lai spētu nodefinēt, ko šis albums, tā teikt, "no sevis iztaisa". Ir divu veidu emocijas. Pirmkārt, "Elysium" ir himnu apkopojums - dziesma "Winner", lai arī dueta biedri to noliedz, ir tāds "We Are the Champions" līdzinieks (un kā nu ne - vasarā taču "zvērveikala puišu" pilsētā Londonā notika Vasaras Olimpiskās spēles!). Ņemot vērā "Pet Shop Boys" spēju jebkuru dziesmu "uzveidot" himnisku, pie tādām var pieskaitīt arī gan "Breathing Space", gan "Hold On". 

Otrā albuma seja gan nav tik tīkama - "Elysium" vietām atgādina mūsu pašu "Hameleonus" ("Memory of the Future")! Riktīgs "Latvijas Radio 2" šlāgeris! Un tādos brīžos tu saproti, ka vecums visiem, neatkarīgi, kurā zemeslodes malā dzīvo, pienāk plus mīnus vienādiem simptomiem. Vienīgais, kas šādos "hameleonu" brīžos attur izslēgt "Elysium", ir cieņa pret abu vīru darīto līdz šim, arī atmiņas no tikšanās ar viņiem šepat Rīgā. Un tad pēkšņi notiek pats interesantākais - pēc aptuveni piecu reižu noklausīšanās, "Pet Shop Boys" jaunākais veikums liekas perfektākais, kas šajā mūzikas nišā līdz šim ir radīts!... Tagad, galvenais, kaut vai aiz ziņkāres tikai neuzgriezt 'Latvijas Radio 2", tikai neuzgriezt "Latvijas Radio 2"...

Albuma vērtējums: 7/10

Citi vērtējumi:

Allmusic: 3/5

The Guardian: 3/5

NME: 6/10

The Observer: 3/5

Pitchfork Media: 5,4/10

Papildus resursi:

"Pet Shop Boys" mājaslapa

"Pet Shop Boys" profils portālā "Facebook"

"Pet Shop Boys" profils portālā "Twitter"

Iegādājies "Pet Shop Boys" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Blonds" - "The Bad Ones" (2012)

Kāda ir priekšrocība, ja muzikālu duetu veido pāris, kas ir duets arī ikdienā? Dziesmas studijā var ierakstīt vienās apakšbiksēs! Tieši to par labāko blakni šādai dzīves situācijai mūzikas žurnālam "Paste Magazine" nosauca Džordijs Ašers un Karī Reja. Viņi ir pāris ikdienā un arī mūzikā - duetā "Blonde" no Filadelfijas (ASV). Kāpēc tāds nosaukums, grūti spriest, jo abi jaunieši paši ir tumšām pinkām apauguši (labi, Reja mēdz būt arī rozā un blonda). "Mēs tiekamies jau divarpus dzīves," intervijā, atbildot uz jautājumu, cik ilgi viņi ir kopā, atbildēja Ašers un Reja. Tikpat pārliecinoši viņi saka, ka kopīgā muzicēšana sākās pilnīgi "dabiski". "Tas nebija sākumā ieplānots, mēs vienkārši to sākām darīt un kļuvām atkarīgi."

Pirms pusgada "Blonds" laida klajā debijas plati "The Bad Ones". Tas pierāda, ka abi nav melojuši. Saskaņa, kādā viņi darbojas plates desmit dziesmās, pieļauj domu, ka pat jau pieminētās apakšbikses viņi valkā abi vienas un uz maiņām. Tas, ko "Blonds" dara ar klausītāju, būtu kādu klīnisku pētījumu vērts. Zinātnieki saskaitījuši, ka tīklam līdzīgais nervu zarojums, kas caurauž visu cilvēka ķermeni, kopējā garumā 2,5 reizes pārsniedz zemeslodes apkārtmēru. Kad "Blonds" mūzika sasniedz šo zarojumu, 2,5 reizes apskriet ap zemeslodi nepilnas stundas laikā liekas tīrais nieks. Tādas plates dziesmas kā "Run", "Mr.E",  "The Bad Ones", kas, lai arī brīžiem, liekas, nāk no kādas pazemes celles, patiesībā satur  līdz šim vēl neatklātu "pretgravitācijas" formulu. Vēsture neļaus sameloties par visiem zināmu puisi, kas pastaigājās pa ūdens virsu; lūk, klausoties "Blonds" debijas veikumā, nepamet sajūta, ka es esmu tas puisis...

Papildus resursi:

"Blonds" profils portālā "Facebook"

"Blonds" profils portālā "Twitter"

Foto raksta ievadā no en.wikipedia.org.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Markéta Irglová - "Anar" (2011)

Reizēm, klausoties kādu plati, pēc kāda laiciņa tev sāk šķist, ka esi pavisam pliks. Dzirdētā mūzika izģērbj - no drēbēm, no domām - smagām un grūtām -, no dzīves un visa, kas saistās ar tās prozaisko pusi. Čehu dziedātāja un komponiste Marketa Irglova ir šāds "izģērbējs". Kad ausīs melodiski ielīgojas Irglovas debijas albuma "Anar" skaņu viļņi, paiet aptuveni divdesmit minūtes, varbūt pusstunda, un tu jau sāc just, ka no nez kurienes uzradies pavisam maigs Dienvidu vējš, kas kā metronomu uz klavierēm vienotā ritmā šūpo arī to, kas nu kuram pēc dzimuma pienākas. Kailuma sajūta nepamet, arī klausoties albumu atkal un atkal. Tieši otrādi - pat ja kaut kādu iemeslu dēļ pirmajā reizē būtu palicis kāds apģērba gabals, pēc otrās, trešās un ceturtās albuma nospēlēšanas reizes, visi stāvēs rindā kā no mātes miesām nākuši.

24 gadus vecā Irglova izskatās māksliniece no sērijas: "Kas uz sirds, tas uz nošu papīra!" No malas raugoties, Irglova varētu būt visai emocionāla būtne. 13 gadu vecumā viņa satika īru mūziķi Glenu Hansardu, ar ko pēc tam kopā muzicēja grupā "The Swell Season" un vienā brīdī ielaidās arī romantiskāka rakstura attiecībās. Kad 2011.gadā Irglova strādāja pie sava debijas albuma "Anar", sirds nespēja palikt vienaldzīga pret studijas skaņu ierakstu inženieri Timu Izeleru. Šī fluīdu lēkme vēlāk izrādījās maldīga - pēc gada šīs attiecības bija sevi izsmēlušas, kaut abi paspēja arī apprecēties. Viens ar otru, protams. 

Tagad Irglova atkal ir brīva. Vismaz juridiski. Un laikam gan tikai juridiski, jo jābūt absolūtai nejēgai, lai, klausoties Irlovas dziesmās, nesaprastu, ka viņas sirds vienmēr piederējusi un piederēs mūzikai. Šī Torijas Emosas muzikālā līdziniece, iespējams, mūs pārsteigs vēl ar kādu pagriezienu savā dzīvē - varbūt vēl trim četrām attiecībām, pat laulībām. Jo tā vien liekas, ka mūsu priekšā stāv komponiste un dziedātāja, kuras muzikālais ģēnijs izpaužas, vien esot iemīlēšanās agrīnajā stadijā vai sastāvot nevēlamās un grūti turpināmās attiecībās, kas dod cerību gaišākai nākotnei, tā radot motīvus šīm Marketas Irglovas izģērbjošajām dziesmām.

Papildus resursi:

Marketas Irglovas mājaslapa

Marketas Irglovas profils portālā "Facebook"

Marketas Irglovas profils portālā "Twitter"

Iegādājies Marketas Irglovas mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no www.vibetothis.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Seal - "Soul 2" (2011)

Nesen paskatījos vecu, labu un iemīļotu DVD ar koncerta ierakstu Vemblija stadionā, kas veikts 1992.gadā un veltīts grupas "Queen" toreiz pirms nepilna gada mūžībā aizgājušā solista Fredija Merkūrija piemiņai. Ir pagājuši mazliet vairāk par divdesmit gadiem, un allaž ir jautri paskatīties uz arī šodien zināmiem cilvēkiem, kādi viņi izskatījās tajos senajos laikos. Jans Hanters izmainījies nav gandrīz nemaz, tāpat Braiens Mejs, mazliet spriganāks toreiz izskatījās "Queen" bundzinieks Rodžers Teilors, pēc pārauguša tīņa - Aksels Rouzs. Bet viņi visi ir "pupu mizas", salīdzinot atomsēnes formai līdzīgo frizūru, ar kuru koncertā dziesmu "Who Wants to Live Forever" dziedāja britu mūziķis Sīls, un matu sakārtojumu, kādu viņš nēsā tagad. Nu labi, tagad viņam matu nav vispār! Galvvidus ir kā maza bērna dupsis. 

Protams, nav godīgi smieties par citu izskatu pirms 20 gadiem, ja pats toreiz izskatījies pēc Dītera Bolena un Bārbras Streizandes krustojuma trešajā paaudzē (lai ko tas arī nozīmētu!). Bet izmaiņas ir ne tikai ģīmjos un līdzībās. Toreiz, deviņdesmito pašā sākumā Sīls bija viens no perspektīvākajiem dziedātājiem un komponistiem, ar savu stilu, rētām klāto vaigu. Viņa 1991.gada debijas albuma "Seal" lielākais grāvējs "Crazy", šķiet, joprojām ir viņa populārākā dziesma, ko pats sacerējis, konkurenci izjūtot varbūt vēl vienīgi no cita sava garadarba "Kiss from a Rose", kas populāra kļuva, vairāk pateicoties filmai "Batman Forever". Šī gadsimta sākumā Sīls ir vairāk pietuvojies tīrai popmūzikai, pat būtiski "ieraujot zarā", pārlieku aizraujoties - viņa 2007.gada plati "System" nesaprata pat kvēlākie fani. Tajā pašā laikā tūkstošgadi Sīls iesāka ar tādu hītu kā "Love's Divine", kas nešaubīgi atzīstama par vienu no desmitgades labākajām popmūzikas balādēm.

Pēc neveiksmīgā "System" gadu vēlāk klajā nāca Sīla kaverversiju albums "Soul", kas daļā fanu viņu reabilitēja, savukārt cita daļa uzskatīja to par tādu māžošanos. Bet ar šo plati Sīls ieguva sev arī jaunus klausītājus. Pārsvarā no aprindām, ko var redzēt "Jaunā viļņa" VIP ložās. Bet ne tikai tos, arī vienkārši tā saucamo pieaugušo auditoriju, kas ikdienā patērē "adult contemporary" tipa radiostacijas un listes. 2011.gada novembrī iznākušais albums "Soul 2", loģiski, ir turpinājums šai kaverversiju epopejai. Epopejai labā nozīmē. 

Kopš 2010.gada albuma "Commitment" būtiskas izmaiņas notikušas arī paša Sīla privātajā dzīvē - pirms gada viņš izšķīrās no sievas vācu modeles Heidijas Klūmas, ar ko kopā bija no 2004.gada, kā savu pieņemot arī viņas toreiz vēl nedzimušo bērnu no attiecībām ar bijušo "F1" darboni Flavio Breatori. Platē "System" pat bija viena Klūmas un Sīla kopīgi iedziedāta dziesma "Wedding Day"... Bet dzīve turpinās. "Soul 2" gan tapa jau acīmredzot šķiršanās noskaņās, varbūt tāpēc tas ir pilns skumju, vairāk lirisks. Bet vispār jau Sīlam pēdējos gados šāda veida dziesmas gājušas pie sirds labi. "Let's Stay Together", "Ooh Baby Baby", "Lean On Me" - tā ir tikai maza daļa no "Soul 2" ietvertās klasikas. Un, klausoties Sīlu šajā apmpluā, prāts liek kopā nākotni - vai tik šis melnais, rētām rotātais vīrs drīz nepārvērtīsies par ko līdzīgu Džo Kokeram vai Rodam Stjuartam? Arī viņi dūšīgi sāka ar savām dziesmām, bet tad saprata, ka ritenis no jauna nav jāizgudro, un lielāko slavu guva, dziedot tieši citu komponētas dziesmas. Ja tā, Sīls turējies tik tiešām braši, jo, piemēram, Kokers jau savā trešajā platē gaužām labi sāka iztikt bez paša sacerējumiem.

Albuma vērtējums: 8/10

Citi vērtējumi:

Allmusic: 3/5

The Guardian: 4/5

The Independent: 3/5

Papildus resursi:

Sīla mājaslapa 

Sīla profils portālā "Facebook"

Sīla profils portālā "Twitter"

Iegādājies Sīla mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Ian Hunter & "The Rant Band" - "When I'm President" (2012)

Septiņdesmit trīs gadus vecais angļu roķeris Jans Hanters patiesībā būtu iekļaujams spilgtāko mūzikas leģendu sarakstā. Droši vien viņš tur arī ir - saņēmis visus tos apbalvojumus un vairāk vai mazāk simboliskos titulus un nosaukumus. Taču pašu galveno balvu viņam varētu būt sniegusi pati dzīve - iespēju līdz sirmam vecumam darīt to, kas padodas un tīk visvairāk. Jo mūzika bijusi visa Hantera būtība - jau sākot no padsmit gadu vecuma, kad talantu konkursā viņš kopā ar saviem draugiem Kolīnu Jorku (vēlāk kļuva par profesionālu regbija spēlētāju) un Kolīnu Brūmu nospēlēja Ričarda Rodžera un Lorenca Hārta 1934.gadā komponēto dziesmu "Blue Moon", ko iedziedājuši arī Elviss Preslijs, Klifs Ričards un Billija Holideja, turpinot ar Deivida Bovija "Zvaigžņupetkļu" projektu (Hanters pielika roku pie Bovija  "Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" perioda dziesmu aranžējumiem) un nobeidzot ar pagājušā gada septembrī iznākušo solo albumu (kopā ar grupu "The Rant Band") "When I'm President".

Visus šos garos gadus Hanteru raksturoja, un raksturo joprojām, divas nemainīgas lietas - laba rokmūzikas izjūta un skruļļotā un kuplā matu rota. Jā, un vēl lielas saulesbrilles. Ja atkāpjas no vizuāliem raksturojumiem, kas, protams, ir sekundāri, mūzikas jomā par Hantera veikumu un skatuves piedzīvojumiem dažs labs viņa daiļrades smalkāks pazinējs varētu sarakstīt grāmatas. Bez Bovija Hantera radošo partneru sarakstā atrodami arī citi "zvaigžņoti" vārdi, piemēram, "The Yardbirds" (tur savulaik spēlējuši gan Ēriks Kleptons, gan Džefs Beks un Džimmijs Peidžs). Starp citu, kad pēc sastāvu transformēšanās 1968.gadā šo ansambli pārdēvēja par "The New Yardbirds" un tajā spēlēt pieaicināja arī Hanteru, mazliet vēlāk tajā pašā gadā pārdēvējoties par "Led Zeppelin", fani diezgan ilgi uzskatīja, ka arī Hanters ir bijis viens no "cepelīniem". "Redziet, tās ir muļķības. Bet cilvēki lasa un notic tam," kādā intervijā 2003.gadā atzina pats mūziķis.

Rokenrols - laikam tas būs īstais apzīmējums Hantera mūzikai. Viņš gan allaž sliecies popmūzikas virzienā, taču dara to tik meistarīgi, ka diez vai kādam celtos mēle nosaukt Hanteru par, teiksim, popmūzikas ikonu. Varbūt tādu vārdu teicējs no vecā vīra dabūtu pa muguru ar kādu no viņa "Gibson" ģitāru kolekcijas nevērtākajiem eksponātiem. Kaut gan no otras puses - ko viņam vairs satraukties par to, ko saka citi? Jaunākais Hantera veikums albums "When I'm President" gan, iespējams, kādam būs pārsteigums. Ja pieņem, ka mūzikas enciklopēdijas nemelo, sakot ka Hantera stili ir glem- un hārdroks, tad kā lai izskaidro dažu albumu dziesmu ("When I'm President", "Saint"), kas vairāk izklausās pēc Braiena Ādama 21.gadsimta albumu dublikātiem? Optimisms, enerģijas pārpilnība, viena otra everģēlība, iepinot dziesmās bērnu skaitāmpantiņus - tie ir lielumi, kas raksturo šo Hantera divdesmito solo albumu. Nobeigt var tikai ar to, ko iesākām - Jans Hanters ir leģenda! Tāda paklusāka leģenda, jo neiekļūst skandālos kā "The Rolling Stones" vai savulaik Bovijs. Bet albums "When I'm President" ir slavas dziesmas pašam to autoram.

Papildus resursi:
Jana Hantera mājaslapa
Jana Hantera profils portālā "Facebook"
Jana Hantera profils portālā "Twitter"
Iegādājies Jana Hantera mūziku legāli!


2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Mark Knopfler - "Privateering" (2012)

Jaunības pārgudrībā domāju, ka šo vīru sauc Dire Straits - kā vārdā un uzvārdā. Bet jaunība ir netikums, kas pāriet, tāpēc šobrīd jau neapstrīdams ir fakts, ka "Dire Straits" patiesībā ir kolektīvs, kura dvēsele bija (tas beidza pastāvēt 1995.gadā) vīrs vārdā Marks Nopflers. Šķiet, sirsnīgs kungs, ko apliecina gan neskaitāmie viņa solo un sadarbības projektu albumi, kam kopīgas divas iezīmes - rāmums un spēcīgs stāsts, gan trīs laulības.

Pagājušā gadā iznākušais Nopflera dubultais albums "Privateering" ir viņa septītais solo darbs, kas tapis pēc "Dire Straits" izjukšanas. Šķiet, Nopfleram ir bijis sakrājies sakāmais, jo, kā viņa solo karjerā, šis ir pirmais dubultais albums. Nereti šāda apjoma platēs, ļoti skrupulozi revidējot, vismaz pusi varētu mest ārā vai norakstīt uz viedokli, ka "kaut kā jau tie diski bija jāpiepilda". Ar tādām pašām nedrošām sajūtām ausis pievēršas "Privateering". Bet velti - Nopflera viena no labākajām muzikālajām īpašībām ir konstantums, nemainība. Lai arī kā viņš savos albumos ložņātu caur dažādiem mūzikas stiliem, beigu galā visiem ir zināms, ko no Nopflera sagaidīs.

"Privateering" piedāvājums nav pārsteidzošs. Patiesībā - tā gala produkts (vai varbūt "pēcgarša") ir jau iepriekš paredzama un gardi baudāma. Bet kā līdz tai nonāk, tā ir vesela pārdzīvojumu buķete! Koķetēšana ar blūzu, kantrī, skotu tautas mūziku (Nopflers ir skots), popmūziku un rēnu rokenrolu ir šīs buķetes ziediņi. Dažbrīd škiet, ka vienīgais, kas saista visas šīs dziesmas, ir allaž nosvērtais Nopflera vokāls. Bet kopējo plates atmosfēru veido atsevišķas dziesmas. "Privateering" var sastapt gan absolūtas "Dire Straits" dziesmu dubultnieces, piemēram, "Corned Beef City", gan vēsturisku filmu cienīgus "soundtrakus" - "Haul Away" ir dziesma, no kuras katram, kam zilonis nav sabradājis to trauslo neironu tiltiņu, kas savieno ausis ar spēju pārdzīvot, zosāda uzmetīsies, kā minimums, vismaz uz sev aizsniedzamām ķermeņa vietām.

Pēc visiem svētku balagāniem, raķetēm un virs normas izdzertajām "Merkura" dozām Marks Nopflers ar savu jaunāko albumu "Privateering" atnāk un visas dzīves gudrības saliek pa plauktiņiem. Pat ne gudrības, bet patiesības. Un viena no tādām ir: "Kas uz citiem saka, tam uz mēles kaka." Šis nav no Nopflera, šis no manis - gan pašam ko atcerēties dažādos dzīves momentos, gan citiem par mācību ko teikt...

Albuma vērtējums: 9/10

Citi vērtējumi:

Allmusic: 4/5

Daily Express: 4/5

Financial Times: 4/5

Rolling Stone: 3,5/5

The Telegraph: 4/5

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

20 albumi, kas bija jānoklausās 2012.gadā

Diez vai kāds var saskaitīt, cik albumi kopā 2012.gadā tikuši izdoti. Droši vien tūkstošiem visdažādākajos stilos un novirzienos. Šajā sarakstā būs divdesmit plates, kās padarīja krāsaināku šo 2012.gadu. Un atkal - bez nekādām pretenzijām uz "kurš labāks vai sliktāks". Vienkārši albumi, kas skanējuši labi.

1. "White Denim" - "D" (2011)

Laika mašīna ar nosaukumu "White Denim" aizvedīs atpakaļ "advancētos" septiņdesmitajos. Britu "The Guardian" šī Ostinas kvarteta ceturto plati nodēvēja par atgriešanos pirmspanku septiņdesmitajos, savukārt portāls "All Music" ir vēl tiešāks, albumu nosaucot vienā vārdā: "Meistarstiķis!" Piebilde - arī labs ceļabiedrs saturīgai laika pavadīšanai. Gluži kā dzīvs cilvēks, kas sēd blakus un sarunājas - tāds ir "White Denim" albums "D".

2. "Washed Out" - "Within and Without" (2011)

Viens no ""MySpace" bērniem". Bibliotekāra zinībās izskolotais Ernests Grīns savus pirmos panākumus guva, pateicoties slavenajai, bet nu jau ietekmi pamazām zaudējušajai sociālajai vietnei "MySpace". Grīna elektro-"chillwave" projekta "Washed Out" debijas plate "Within and Without" ir pierādījums viņa bibliotekāra aroda blaknei - sistemātiskumam un visu lietu kopsakarību loģikai. Jo tieši tāda ir Grīna mūzika.

3. Andrew Bird - "Break it Yourself" (2012)

Kādus gadus sešus atpakaļ, maļoties pa Endrjū Bērda toreiz aktuālo plati "Andrew Bird & the Mysterious Production of Eggs", biju absolūtā nesaprašanā, ko šis vīrs cenšas ar savu mūziku pateikt. Visticamāk, pats Bērds nav mainījies, vecāks esmu palicis es pats. Un, ja vecums nāk ar spēju atšķirt lētas pelavas no vērtīgām pērlēm, man nav nekādu pretenziju novecot. Jo vairāk, ņemot vērā, ka pēc dabas jau tāpat esmu vecs perdelis. Bet, atgriežoties pie Bērda, runa ir pat viņa 2012.gada plati "Break it Yourself", kas kombinācijā ar briedumu, ir absolūta dzīvesprieka esence!

4. "Maps & Atlases" - "Beware and Be Grateful" (2012)

"Kings of Leon" dubultnieki no Čikāgas (ASV) 2012.gadā izdeva savu otro albumu, liekot sarosīties daudziem "Leonu" faniem: "Kas tad nu? "Kings of Leon" Folovilli taču teicās devušies radošā atvaļinājumā?!" Bet nē, šie nav "Leoni"! Šis ir kvartets "Maps & Atlases", kura priekšvīrs Erīns Elders var ne tikai bez papildus grima un maskām tēlot Ziemassvētku vecīti, bet arī radīt muzikālu atmosfēru, kam raksturīga absolūta ignorance pret visu apkārt notiekošo. "Beware and  Be Grateful" ir absolūts "atslēgšanās" albums.

5. Sinead O'Connor - "How About I Be Me (And You Be You)" (2012)

Būsim godīgi - šis Šainedas Okonoras albums ir labākā "vecajo" atgriešanās 2012.gadā! Pēc visiem privātās dzīves kūleņiem Okonora spējusi savākties jaunai platei, un pēc vairāk kā divdesmit gadiem mēs atkal varam teikt: "Šitā sieva ir zirgā!" "How About I Be Me" ir vienkārši lielisks albums, kurš neprasa daudz - tikai sākt to klausīties. Viss tālākais notiks pats no sevis: tas ikkatru klausītāju ievilks dziļākajos Okonoras sarežģītā prāta nostūros, ļaujot ielūkoties viņas arī ne vienkāršajās domās, pateicoties kurām radītas TĀDAS  dziesmas. 

6. "Yeti Lane" - "The Echo Show" (2012)

Ja slavenais himnisko skaņdarbu meistars Vangelis, ņemot talkā moderno zinātni, uztaisītu kopīgu bērniņu ar Žanu Mišelu Žāru, rezultātā rastos kaut kas līdzīgs duetam "Yeti Lane" (un nekam šajā alegorijā nav sakara ar cilvēciskiem bērniņiem, mani dārgie izvirtuļi!). Franču duets "Yeti Lane" šajā gadā izdeva savu otro albumu "The Echo Show". Tas ir pilns noskaņu, enerģijas un sausais atlikums, to noklausoties, ir radusies atkarība - gan no "Yeti Lane", gan no šī psihedēliskā rok-pop-indī kokteiļa stila vispār.

7. Bill Fay - "Life Is People" (2012)

Noņemam cepuri Bila Feja priekšā. Atgriezies pēc vairāk kā 40 gadiem (iepriekšējais solo albums viņam iznāca 1971.gadā), vecais zēns Bils Fejs sasit lupatās visas aktuālās roka un popa zvaigznes! Ne jau pārdoto albumu ziņā, protams. Un labi, ka tā. Jo stāstus, ko savās dziesmās izstāsta Fejs, nevar klausīties stadionos, standarta radiostacijās vai deju klubos. Viņa stāsti ir kā spogulis, ar kuru katrs var aprunāties, līdz saprot, ka pretī redzamais tēls esi tu pats. "Life Is People" - bez kautrēšanās - 2012.gada vērtīgākais albums!

8. "Grizzly Bear" - "Shields" (2012)

Indīpopa zēnu koris no Ņujorkas (ASV) savā ceturtajā platē pārsteidz ar, tā teikt, "skaņu, gaismu un atmosfēru". "Arcade Fire" un "Muse" ir tikai dažas no "āža kājām", kas lien ārā no albuma "Shields". Tas ir kā pusnomoda/pusmiega stāsts četrdesmit minūšu garumā. Zvaigzne pie 2012.gada indīpopa debesīm!

9. "Low Roar" - "Low Roar" (2011)

Īslande - sapņu un noslēpumu zeme! Vieta uz Zemeslodes, kas neatstāj vienaldzīgu. "Low Roar" - divu brāļu duets no Īslandes ir tieši tāds pats. Viņu debijas albums, nosaukts pašu vārdā, ir viens no 2012.gada lielākajiem pārdzīvojumiem. Kad to noklausās, gribas refleksā sakrustot rokas starp kājām, lai paslēptu, kas nu tur katram ir. Jo "Low Roar" mūzika izģērbj. Liek nomest visu lieko. Un pati rāda ideālu priekšzīmi.

10. "Beach House" - "Bloom" (2012)

Baltimoras (ASV) dueta "Beach House" ceturtais albums "Bloom" ir muzikāla komprese dažādām kaitēm. Vislabāk palīdzēs grūtsirdībai, skumju remdēšanai, taču būtu vēl zinātniski jāpierāda, vai tik enerģētiski spēcīga mūzika patiešām nespēj remdēt arī fiziskas sāpes, piemēram, lauztu kaulu vai sāpošas muguras sāpes. Rezultāti var visus pārsteigt!

11. "Bat for Lashes" - "The Haunted Man" (2012)

Saka jau, ka vīrietim 33 gadi ir liktenīgs vecums - dzīvē kas būtiski mainās (vai prātiņā). Natašai Kānai arī ir 33, un, iespējams, šis ir liktenīgs vecums arī viņai. Piesedzoties ar skatuves vārdu "Bat for Lashes", Kāna aizejošā gadā izdeva savu trešo plati "The Haunted Man", kas ir pierādījums gan viņas muzikālajam un dzīves briedumam, gan varbūt arī zīmīgajam vecumam. Par pirmajiem liecina plates mūzika, par pēdējo - tās nosaukums un noformējums. Bet tas viss kopā radījis emociju un domu kokteili, kas, pārvērsts mūzikā, ir pelnījis atrasties 2012.gada "obligāti jānoklausās" sarakstā.

12. Leonard Cohen - "Old Ideas" (2012)

Citāti par "labākām vietām", kur dzīve šķistu vieglāka, mazāk sāpju nomocīta, pilda kanādiešu vecmeistara Leonarda Koena jaunāko albumu "Old Ideas". Diemžēl šīm "labākajām vietām" Koena zemtekstā nav nekāda sakara ar "dzīvi"... Vecais zēns ir noguris, tāpēc, ņemot vērā intensitāti, ar kādu Koens izdod plates (iepriekšējais "Dear Heather" iznāca 2004.gadā) un viņa ne to labāko veselības stāvokli, uzskatīsim, ka "Old Ideas" stāsti mums skaidros pasaules gudrības vēl ilgi un dikti...

13. "Muse" - "The 2nd Law" (2012)

Te viss skaidrs - Latvija mīl "Muse", un "Muse" puiši mūsu rocības robežās atbild ar to pašu. Par labākās koncertu grupas nodēvētā britu trio jaunākais veikums "The 2nd Law" nes  līdzi dažus pārsteigumus - stilu sajaukums nu kuplinājies ar elektroniskās deju mūzikas elementiem, bet Metjū Belamijs vismaz pāris dziesmās atkāpies no mikrofona, dodot vietu basģitāristam Kristoferam Volštenholmam. Starp citu, viņam ir seši bērni. Un "The 2nd Law" ir "Muse" sestais albums. Vienkārši prasta numeroloģija, kam nav nekāda sakara ar šo, nu jā, atzīstamo trio jaunāko veikumu.

14. Robbie Williams - "Take the Crown" (2012)

Viens no "Take That" "zelta puisēniem" sava jaunākā albuma noformējumā patiesi pārvērties par zeltā klātu. "Laipni lūgts mājās, Robij!" teiks tie, kam jau bija piegriezušies Viljama eksperimenti iepriekšējos pāris albumos. Robijs Viljams ar "Take the Crown" ir atgriezies savā tradicionālā popmūziķa ampluā un ir nolaidies arī no saviem augstumiem, pirmo reizi izsludinot koncertu šeit, mūsu reģionā - Tallinā. Patīk vai nepatīk - tas, protams, ir gaumes jautājums, bet noliegt nevar - tajā augusta dienā pie mūsu vēsajiem Ziemeļu kaimiņiem ies karsti.

15. "Sweet Billy Pilgrim" - "Crown and Treaty" (2012)

Kurta Vonnegūta slavenā romāna "Lopkautuve Nr.5" iedvesmoti, nosaucoties par "Sweet Billy Pilgrim" (romāna varonis bija karagūsteknis Billijs Pilgrims, kas pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu 1945.gadā), šis angļu kvartets nes sevī šo to no "Elbow", šo to no "Manic Street Preachers", šo to no vēl kāda cita. Rezultātā grupas trešais albums "Crown and Treaty" ir kā noveļu grāmata - ņem tik un lasi visas pēc kārtas! Viens gan - jo dziļāk mežā, jo vairāk koku! Tas par mēģinājumiem saskaitīt "Sweet Billy Pilgrim" ietekmes... 

16. "North Atlantic Oscillation" - "Fog Electric" (2012)

Skotu trio "North Atlantic Oscillation" trešais albums "Fog Electric" ir viens no spēcīgākajiem 2012.gada postroka mūzikas stila pārdzīvojumiem. Protams, šajā stilā spēlē daudzi un, lielākoties, šīs grupas prot lieliski veidot albuma atmosfēru. Taču šiem skotiem blakus nevienu īsti negribētu likt - viņu mūzikas radītās elektrisko daļiņu kustības pa muguru ir apliecinājums, ka melodijas noskaņu spēku sevī kontrolēt nespēj pat pats radības kronis - cilvēks.

17. "Perfume Genius" - "Put Your Back N 2 It" (2012)

To vajadzētu klausīties katram, kurš jūtas kā izslāpis pēc katalizatora, kas atsvabinātu strupceļā nonākušas domas galvā. Šādi savā liekvārdības manierē šeit pavasarī runājāmies par Maiku Hedrīsu un viņa projekta "Perfume Genius" otro albumu "Put Your Back N 2 It". Un pie šīs liekvārdības arī paliksim, jo mainījies nav nekas - nedz mūsu maniere tā izteikties, nedz albuma "Perfume Genius" vienkāršā ģenialitāte.

18. "Best Coast" - "The Only Place" (2012)

"Best Coast" ir parādība mūzikas pasaulē. Tieši tā - parādība! Lai savādāk kāds izskaidro šī dueta sensacionālos panākumus, pirms diviem gadiem izdodot savu debijas albumu, bet tagad tos vēl nostiprinot ar šā gada plati "The Only Place". 

19. "Lost in the Trees" - "A Church That Fits Our Needs" (2012)

Sieviete, kas redzama uz kvinteta "Lost in the Trees" jaunākā albuma vāciņa, ir grupas līdera Ari Pikera māte, kas 2009.gadā pati atņēma sev dzīvību... Protams, šāds albums nevar būt vienkāršs, dzīvespriecīgs, bezpersonisks. Un "A Church That Fits Our Needs" tāds arī nav. Tas ir filozofisku domu pārpilns, un kā tāds tas būtu arī jāuztver, jau apņemoties to noklausīties. Neviennozīmīgs, bet tā savādi pievelkošs albums. 

20. "Keane" - "Strangeland" (2012)

Kā reiz sacīja krievu multfilmas varonis Čeburaška: "Mēs cēlām, cēlām un uzcēlām!" Tieši tāpat ar britu trio "Keane" - mēs ne tikai sagaidījām viņu ceturto plati "Strangeland", bet arī pašus personīgi paviesojamies mūsu piejūras ārēs vasaras festivālos. Lai arī paši saka, ka ar "Strangeland" gribējuši atgriezties debijas albuma "Hopes And Fears" (2004) noskaņās, liekas, tā īsti sanācis nav. Un varbūt labi, ka tā. 2012.gada "Keane" veikums ir vienkārši lielisks popmūzikas albums, un ne uz ko vairāk, domājams, nepretendē. Tā teikt, katram savs - vienam māte, otram kleita, trešam vīratēva brukas pēcoperācijas korsete.

Turpinājumā pa vienai dziesmai no katra albuma. Albumus pilnībā var noklausīties (kur tas pieejams), noklikšķinot uz aktivizētā linka katrā aprakstā.

Foto raksta ievadā Bils Fejs no www.telegraph.co.uk.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2012.gadā

Pastāvēs, kas mainīsies. Tā reiz teica slavens latvju vīrs ar amizantu bārdu. Mēs neesam nekādi regresīvie, arī maināmies, un tas nemaz nav grūti, jo desmit dziesmas, kā esam izcēluši līdz šim, ir krietni par maz, lai atskatītos 2012.gada mūzikas karuselī.

Šis gads atkal lutinājis ar daudz labām platēm. Par sevi atgādinājuši gan vecie buki Brūss Springstīns, Poli - Vellers un Makartnijs, jaunos pat uzskaitīt nav iespējams. Varbūt tikai tā šķiet, bet ir tāda sajūta, ka pārāk jau nu bieži 2012.gads ir tapis arī pēdējais dažu izcilu personību biogrāfiskajos datos - Vitnija Hjūstone un "The Monkees" balss un seja Deivijs Džounss ir tikai divi no daudziem. Burtiski nupat šajā melnajā rāmītī vietu radis arī Ravi Šankars - 92.gadus vecais Noras Džounsas tētis. Bet tāds jau laikam tas dzīves plūdums ir, un patīk mums tas vai nē, arī pēc gada skaitīsim dzimušās un kritušās zvaigznes.

Šim dziesmu izkārtojumam nav absolūti nekādu ambīciju jautājumā: "Kura ir labākā 2012.gada dziesma?" Jebkura no šīm 20 dziesmām varētu būt labākā, un tikpat labi jebkura dziesma, kas nav šajā sarakstā, varētu būt labāka par jebkuru, kas tajā ir. Vienkārši bez šīm dziesmām aizejošais gads būtu bijis citāds. Labāks? Sliktāks? Visticamāk - vienkārši savādāks.

1. "The Shins" - "It' s Only Life" ("Port of Morrow", 2012)

Kad pavasarī iznāca Džeimsa Mersera & Co meistarstiķis albums "Port of Morrow", singls, kas deva pasaulei ziņu par to, bija "Simple Song" - arī lielisks skaņdarbs. Taču, kad pirmie plates radītie putekļu mākoņi bija nosēdušies, skatam atklājās šī liriskā kompozīcija "It' s Only Life". Starp citu, eleganta dziesma depresiju nomāktiem psihoterapeitu apmeklētājiem. Nav ko iespirngt, šī ir tikai dzīve!

2. "Band of Horses" - "Slow Cruel Hands of Time" ("Mirage Rock", 2012)

Amerikāņu "Zirgu ansamblis" kļuvis popsīgāks, veikalu plauktos vairāk ieredzēts. Un, lai arī daļu no "Band of Horses" agrākā skanējuma grupa ir zaudējusi, tās spēja iepīt savās dziesmās to, ko var nosaukt par sirsnību, nekur nav zudusi. "Slow Cruel Hands of Time" ir tam apliecinājums caur un cauri.

3. "Islands" - "This is not a Song" ("A Sleep & A Forgetting", 2012)

"Mīlestība ir viena no draņķīgākajām lietām pasaulē," tā gada pirmajā pusē šeit pļāpājām, apspriežot Losandželosas (ASV) kvarteta "Islands" jaunāko veikumu - singlu "This is not a Song". Grupas līderis Nikolass Torburns ir pamestais, gluži kā Adele savulaik, kad mīlestības un pretmīlestības vektori varbūt arī gāja paralēli, bet nekad tā īsti nekrustojās. Un šīs dvēseles mokas ir bijušas galvenais iemesls brīnišķīgu dziesmu radīšanai. Nežēlīgi, bet fakts!

4. Rachel Platten - "1,000 Ships" ("Be Here", 2011)

Trīsdesmit vienu gadu vecās amerikāņu dziedātājas un komponistes Reičelas Platenas otrais albums "Be Here", pateicoties singlam "1,000 Ships", gaidījās kā svaiga popmūzikas vēsma. Taču kaut kāda ķīmija visā albumā īsti nav nostrādājusi. Šī dziesma mēnešiem stāvēja publicēšanai rubrikā "Singli bez albumiem", bet, domājams, šī raksta kontekstā tai ir īstais brīdis parādīties prožektoru gaismā visā tās pilnībā.

5. "Rosco Bandana" - "Time to Begin" ("Time to Begin", 2012)

Kāds par grupu "Rosco Bandana" ir sacījis - lūk, kas notiek, kad bērni tiek pie tāla rādiusa darbības ieročiem.  Domājams, nav lielas atšķirības, vai pie šādiem ieročiem piekļūst bērni vai pieaugušie, - lai arī kurš nospiestu sarkano podziņu, tā teikt, bise uz skatuves izšaus. "Rosco Bandana" izpildītā dziesma "Time to Begin" ir jautrs skaņdarbs ar savādu noslēgumu, viens no 2012.gada dzīvespriecīgākajiem. 


6. "Fun." feat. Janelle Monae - "We Are Young" ("Some Nights", 2012)
39 gadus vecā Neita Ressa karjerā trio "Fun." nebūt nav pirmā apvienība, kurā, tā teikt, radoši iztaisīties. Taču tieši šī kompānija izrādījusies veiksmīgākā. Grupas otrais albums "Some Nights" nesis ilgi gaidīto popularitāti, taču šobrīd izskatās, ka viss balstās uz vienu dziesmu - "We Are Young". Un atklāts paliek jautājums - vai pat tā "rullētu", ja vien dalību tajā neņemtu R'n'B dziedātāja Žanele Monē? Vismaz dziesmas akustiskā versija ir galvas tiesu pārāka par tā saucamo oriģinālo.


7. Elton John vs. "Pnau" - "Sad" ("Good Mornig to the Night", 2012)

Ne gadu bez Eltona! Mūzikas dūži šo Eltona fanu gluži vai lāstu uzklausījuši un ņēmuši vērā. Viens no interesantākajiem šā gada projektiem - vecais Eltons un nedaudz jaunākie Niks Liltmors un Pīters Meizs jeb Austrālijas duets "Pnau". Vienas dziesmas izveidošana no daudzām citām mūsdienu mūzikā jau ir pāris gadus diezgan iecienīts žanrs (kā piemērs lai kalpo projekts "57 Splits"), bet tik eleganti kā "Pnau" to, šķiet, nav spējis paveikt neviens.

8. "Feist" - "The Bad in Each Other" ("Metals", 2011)

Ja nākamā gada 13.augustā sanāk būt Tallinā netālu no "Kadriorg" vēstures muzeja, obligāti jāignorē pēc nedēļas Tallinas Dziesmusvētku estrādē notiekošā Robija Viljamsa koncerta lielformāta reklāmas, tā vietā naudu ieguldot kanādiešu dziedātājas Leslijas Feistas jeb "Feist" koncerta apmeklējumā pieminētā muzeja Ziedu dārzā. Lai arī albums "Metals" iznāca 2011.gada rudenī, Feista ar to koncertē joprojām.  Ir pilnīgi skaidrs, ka vienaldzīgs no šī koncerta prom neaizies neviens. "The Bad in Each Other" - lūk, kas ikvienu tur sagaida!

9. Bill Fay - "Be at Peace with Yourself" ("Life is People", 2012)
Par vīnu saka, ka tas paliek labāks, jo kļūst vecāks. Arī labs viskijs jānotur gadiem, pirms izliet pa izsalkušajām rīklēm. Bils Fejs "marinējās" vairāk kā četrdesmit gadus, un šajā, 2012.gadā izdeva plati "Life is People". Aizsteidzoties priekšā notikumiem un jau saknē nogriežot jebkādu intrigu, atzīstam - šis ir 2012.gada labākais albums! Un dziesmas arī - patiesībā ņem, kuru gribi, visas ir perfektas.


10.  "First Aid Kit" - "Emmylou" ("The Lion's Roar", 2012)
Šķita, ka māsas Džoanna un Klāra Zoderbergas visu vai liekāko daļu pulvera izšāva savā 2010.gada debijas platē "The Big Black & The Blue", ņemot vērā, ka pasaule vai juka prātā no šī zviedru dueta. Ne vella! Meiteņu šā gada albums "The Lion's Roar" sit pušu visus līdzšinējos rekordus. Tas nominēts sešām šā gada Zviedrijas  "Grammy" balvām, kā ziņo dueta ieraksts tviterī. Un, ņemot vērā, ka māsu Zoderbergu uzstāšanās laikā koncertā kājās ir cēlies pats Pols Saimons, kā mazu, bet mīļu divkosībiņu var uztvert šī paša tvitera paziņojuma turpinājumu: "Lai paustu pārsteigumu un prieku: WOOHOOOOOOOOOOOOHOHOHOHO!!!" Dziesma "Emmylou" - šīs plates pērle.


11. "Dry the River" - "New Ceremony" ("Shallow Bed", 2012)
Šķiet, šogad blakus "Mārupes" gurķim pavasarim būs arī cita smarža - tā marta nogalē čivinājam par angļu "Dry the River" debijas plati "Shallow Bed". Pagājusi gan vasara, gan rudens, un pat tagadējā 1/2 vasara kombinācijā ar 1/2 rudeni, ko sinoptiķi šobrīd sauc par ziemu, bet šim kvintetam smeķis nav zudis nemaz. "New Ceremony" - plates esence!


12. "Low Roar" - "Friends Make Garbage (Good Friends Take it Out)" ("Low Roar", 2011)
Ir pilnīgi skaidrs, ka īslandiešu "Low Roar" debijas albums nepaliks bez ievērības arīdzan šā gada labāko albumu listē, jo gandrīz visas tā dziesmas ir sirdi un ausis plosošas. Sāpes, ko izjūt sieviete dzemdību laikā, ne tuvu nestāv tām, kuras dvēselē piedzīvo ikviens, kuram liek izvēlēties tikai vienu dziesmu no šīs plates (nu man kā džekam, protams, par dzemdību sāpēm ir zināms viss tāpat kā deputātam Parādniekam par abortiem un sievietes izjūtām to laikā). "Friends Make Garbage (Good Friends Take it Out)" bija pirmā dziesma, kas ievilināja šajā platē.


13. Jason Mraz - "93 Million Miles" ("Love is a Four Letter Word", 2012)

Čehu izcelsmes amerikāņu dziesminieks Džeisons Mrazs šajā gadā laida klajā vieglu un skaistu albumu "Love is a Four Letter Word". Mrazs allaž bijis melodisku dziesmu meistars, ko ar uzviju viņš pierāda savas piektās plates taktīs. "93 Million Miles" ir viss, kas nepieciešams romantiskam hītam - lirisks ievads, pieklusināts sākums, sirdi plosoša atzīšanās iztirzājumā un visbeidzot samierniecisks noslēgums.


14. Rocky Votolato - "Start Over" ("Television of Saints", 2012)
Rūdīta rokera dēls, kas uzstājas baletā. Aptuveni kaut kā tā varētu nosaukt sarakstā nākamo amerikāņu dziesminieku Rokiju Votolato. Tiesa, ar tēvu puika nedzīvoja kopā jau kopš bērnības, kad ar māti un brāli no zirgu fermas pārcēlās uz Sietlu. Un lūk, kas sanāk, kad dēls izaug bez tēva - lielisks dziesmu autors un izpildītājs, kam sirdī tuvs miers, labestība un viss mīļais... Jēziņ, kur ir siļķe?! Vai kāds boksa mačs tiešraidē!...


 15. "Dark Dark Dark" - "Tell Me" ("Who Needs Who", 2012)
Nona Marī Invī ar savu miniorķestri "Dark Dark Dark". Šis amerikāņu kolektīvs 2012.gadu pavadīs ar savu trešo albumu "Who Needs Who". Dziesma "Tell Me" ir vizītkarte platē valdošajai instrumentu un noskaņu pārbagātībai.  


16. Brandi Carlile - "That Wasn't Me" ("Bear Creek", 2012)
Trīsdesmit vienu gadu vecā Brendija Kārlaila redzeslokā parādījās aptuveni gadu atpakaļ, kad atzinīgus vārdus par šo jauno talantu sacīja sers Eltons Džons. Kārlailu ar Eltonu vieno ne tikai skaista mūzika galvā, bet arī netradicionāla seksuāla orientācija, kas, izrādās, cilvēkiem civilizētākās zemēs nav nekāds kaku mešanas iemesls. Kārlailas piektais studijas albums "Bear Creek" - vienkārši: rokas gaisā, bikses nost! Nostaļģiskais skaņdarbs "That Wasn't Me" kā ilustrācija.


17. "Among Savages" - "Forgive Me Lord" ("Wanderings of an Illustrative Mind",  2012)
Pīters Bārbijs savos divdesmit četros var būt lepns. Viņa projekta "Among Savages" debijas albums "Wanderings of an Illustrative Mind" ir labi ieredzēts, un kā nu ne - tas spēj uz elektroniskās mūzikas bāzes veidotu skaņdarbu kopumu iebarot pat ne tiem atsaucīgākajiem šī žanra klausītājiem. "Forgive Me Lord" - viena no šīs vasaras pašu beigu himnām.


18. Patrick Watson - "Into Giants" ("Adventures in Your Own Backyard", 2012)
Patrika Vatsona ceturtā plate ir ievērojama ar to, ka pavisam nejauši ar piecu mēnešu laika nobīdi (maijā un oktobrī) divas reizes, tā teikt, izveicām albuma "Adventures in Your Own Backyard" apskatu, un abas reizes rakstu galvenais vienojošais elements bija migla un dažādas tajā darbojošās transpersonas. Tas nozīmē, ka šī plate no prāta pēc klausīšanās izdzēšas un, klausoties to pēc laika atkal no jauna, liekas - o, kaut kas līdz šim nedzirdēts! Dziesmai "Into Giants" arīdzan piemīt šis īpašību komplekts.


19. "Pet Shop Boys" - "Winner" ("Elysium", 2012)
No angļu dueta "Pet Shop Boys", kas bāzējas šīs vasaras Olimpiskajā pilsētā Londonā, sagaidīts vienpadsmitais studijas albums un dziesma, kas tik ļoti piestāv dungošanai uz sacensību uzvarētāju augstākā pakāpiena. 


20. Diana Krall - "Let it Rain" ("Glad Rag Doll", 2012)
Vecuma marasms! Tā gribas sev sacīt, skatoties spogulī, par šo pēdējo no 2012.gada "obligāti jānoklausās!" dziesmām. Nekad neesmu bijis Krollas fans, bet šī vienkāršā, lēnīgā un pat kaut kādā ziņā apcerīgā balādīte par lietutiņu ņem un neatlaiž! Bet gan jau pāries.


(Gandrīz) visas dziesmas vienā strīpā!

Foto raksta ievadā grupa "Rosco Bandana" no www.zimbio.com.

2012, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV