Karlos Santana, debešķīgais ģitāru pavēlnieks, 1969.gada 17.augustā pilnīgi mierīgi varēja mest mūzikai mieru, jo viņš jau bija iegājis vēsturē un būtu palicis visu atmiņā pēc savas uzstāšanās dienu iepriekš leģendārajā 1969.gada Vudstokas festivālā. Taču Santana tā neizdarīja, patiesībā viņš tikai tad pa īstam sāka ieskrieties, un nu šis skrējiens ir materializējies viņa divdesmit pirmajā studijas platē "Guitar Heaven: The Greatest Guitar Classics of All Time" - kaverversiju albumā, kurā savas balsis un citu varēšanu pielikuši arī, piemēram, Robs Tomas, Kriss Kornels, Džo Kokers un citi.
Santana, protams, ir viens no māksliniekiem, kas vidusmēra izglītotam un daudzmaz muzikāli inteliģentam cilvēkam neprasa nekādus komentārus. Šie ļaudis zina, ka mūsdienu mūzikā, kurā netrūkst ģitāras virtuozu, Santanu, viņa īpašās spēles manieres dēļ, var izskaitļot nekļūdīgi. Tieši tāpēc savas karjeras laikā Santana, šķiet, ir muzicējis kopā ar teju visiem vērā ņemamajiem roka un arī popa spīdekļiem. Varbūt vienīgi ar Lēdiju Gāgu ne, par ko viņam milzīgs paldies.
Karlosa Santanas līdz šim aktuālākajā platē "Guitar Heaven" rodama tieši šāda sadarbība. Patiesībā, noklausoties albumu, nevilšus rodas secinājums, ka šo plati varētu izmantot vispārizglītojošās skolās kā uzskatāmu klasisku rokmūzikas dziesmu piemēru - dziesmu izlasi. Platē atrodamas dziesmas gan no Bītliem ("While My Guitar Gently Weeps", piepalīdzot India.Aria un "Yo-Yo Ma"), gan "Deep Purple" ("Smoke On The Water", piepalīdzot Džeikobijasm Šadiksam), gan "The Doors" ("Riders On The Storm", piepalīdzot Česteram Beningtonam un Rejam Manzarekam).
Klausoties šo plati, rodas divejādas sajūtas. Viena ir apmierinātība - tu zini, ja nopirksi kādu Santanas albumu, tā būs bauda klausīties. Pat trīsdesmit četrdesmit gadus vecas dziesmas, kurām visas gammas zini no galvas, Santanas ģitārspēles bagātinātas atdzīvojas pilnīgi jaunā izskatā, jaunās emocijās. Tas ir kā vienu rītu sievasmāte atnāk no kosmetologa, un tu, viņu ieraugot, vispirms nobīsties, tad secini, ka zinātnes progress nebūt nav peļama lieta, līdz, visbeidzot, samierinies ar domu, ka uzliktie smiņķi tāpat drīz nokritīs, bet dzīve tomēr ir skaista.
Otra sajūta - pacietība. Es sev jautāju - nu cik ilgi vēl tev pietiks pacietības pirkt un klausīties Santanas plates, zinot, ka tur pa lielam būs viens un tas pats? Un pats sev atbildu - vienmēr! Jo tas, ko Santana dara ar jebkuru dziesmu, ko "paņem priekšā", ir kas līdzīgs burvestībai. Kā multfilmā par Šreku feja no dažādām noslēpumainām sastāvdaļām uzjauca mūžīgo jaunības eliksīru, tā Santana, līdzīgi, izdarās ar visu roka klasiku. Vienīgi ar to atšķirību, ka šī maģija sastāv vien no vienas sastāvdaļas - virtuozas ģitārspēles.
Vērtējot šo plati ar ballēm, dāsns nebūšu nedz es, nedz citi vērtētāji. Tas būtu tas pats, kas salīdzināt ar ballēm rupjmaizi un torti. Protams, ka tortei baļļu būs vairāk - tā ir saldāka, ēdama retāk, taču gandrīz vienmēr no tās paliek nelabi. Savukārt rupjmaizi ēdam katru dienu, bez tās nu nekādi. Gluži kā bez Santanas - viņš ir un paliek viens no mūsdienu ģitārmūzikas ne tikai balstiem, bet pat aizsācējiem. Šī ir plate īsteniem mūzikas gardēžiem nostaļģiskām atmiņām vai tiem, kas vēlas aptvert roka klasiku viena albuma ietvaros.
Caur un caur mākslas cilvēks! Tā gribētos iesaukties, runājot par leģendārās grupas "Sonic Youth" vienu no dibinātājiem Lī Ranaldo. Šķiet, savos 56 gados viņš ir aktīvāks kā jebkad agrāk! Muzikālas mākslas instalācijas muzejos un mākslas galerijās, albumi un dzejoļu krājumi - tās ir dažas no Ranaldo radošajām izpausmēm. Un vienu lielu daļu no tām viņš izveic kopā ar savu sievu mākslinieci Lī Singeru, kam mākslā eksperimenti tīk.
Droši vien Ranaldo "dzīves darbs" ir un paliek amerikāņu alternatīvā roka grupa "Sonic Youth"; kā nekā viņš tajā darbojies no 1981.gada, kad grupa dibināta, līdz pagājušam gadam, kad kvartets nolēma paņemt kādu brīsniņu atpūtas. Darbošanās "Sonic Youth" gan Ranaldo nekad nav bijis šķērslis savu personisko projektu attīstīšanā - kā 1987.gadā viņš sāka ar savu debijas solo plati "From Here To Infinity", tā nupat, marta viducī, turpina ar devīto albumu "Between The Times And Tides".
Šaubu nav - Ranaldo plate ir viens kārtīgs "oldskūls" jeb viens kreftīgs roks tajā izpratnē, kas mums par rokmūziku bija, pirms to monopolizēja visādi indī un poproka novirzieni. "R.E.M.", "The Rolling Stones" un Bītli ir tikai dažas āža kājas (labā nozīmē), kas lien laukā no plates desmit dziesmām. Tomēr iznīcinošs savā vērtējumā ir allaž šerpais mūzikas gaumes portāls "Pitchfork", sakot, aptuveni, ka albuma dziesmas ir kā glumas gliemenes, kas vienkārši izslīd cauri barības vadam, jo tām nav nevienas raupjas vietiņas, aiz kurām tās varētu kaut kur aizķerties. Protams, viss ir gaumes lieta. Taču var likt galvu ķīlā - šī Ranaldo plate patiks visiem klasiskā roka faniem, tai tiešām nav ne vainas. "Pitchfork" retoriski jautā: "Varbūt "Sonic Youth" varētu nākt Ranaldo palīgā?" Un droši vien, ka kaut kad atnāks ar. Tikai tad tas atkal būs "Sonic Youth", un visiem šitajiem burkšķiem būs, tā teikt, laime pilnīga.
"Es nekad neizskaidroju savas dziesmas. Kāpēc jūs nepogājat vaļā mēteli un visu priekšā nerādiet savu kailo ķermeni?" savas dziesmas ar cilvēka organismu salīdzina kanādiešu komponiste un dziedātāja Leslija Feista jeb vienkārši "Feist". Trīsdesmit sešus gadus vecā Feista uz skatuves jau ir krietni sen - savu debijas albumu "Monarch" viņa izdeva 1999.gadā, pirms gada izdotais "Metals" bija viņas jau ceturtais albums.
Feistas abi vecāki bija mākslinieki, taču, vēl viņai zīdainim esot, tie izšķīrās. Viņa ar māti un brāli pārvācās pie vecvecākiem Kanādas pilsētā Kalgarī, kur, kā zināms, 1988.gadā notika Ziemas Olimpiskās spēles. Feista bija viena no vairāk kā tūkstoša dejotāju, kas uzstājās spēļu atklāšanas ceremonijā. 1991.gadā, 15 gadu vecumā, Feista nodibināja savu pirmo grupu un turpat Kalgarī arī šur tur uzstājās. Desmit gadus vēlāk viņa kļuva par vienu no Kanādas populārās indīmūzikas grupas "Broken Social Scene" dalībniecēm.
Uzsākot solokarjeru, debijas plate "Monarch" bija vien tāda taustīšanās - tāds kā tilts no "Broken Social Scene" uz "Feist". Bet tas bija pietiekami iespaidīgs, lai līgumu ar Feistu noslēgtu ierakstu kompānija "Interscope", un jau nākamā plate "Let It Die" (2004) ieskaloja Feistu tajā okeānā, ko sauc par mūzikas tirgu, - dzimtajā Kanādā tā sasniedza Platīna diska statusu. Tomēr vislielāko popularitāti Feista ieguva ar 2007.gada plati "The Reminder" un konkrēti ar dziesmu "1234", kas arī ir viņas līdz šim visu laiku veiksmīgākais hits. Tiesa, savos koncertos viņa šo dziesmu vairs nedzied. ""1234" vairs nav koncertu "setlistēs". Tai nav iemesla tajās būt - tā neiederas, tāpēc tā netiek aicināta uz ballīti!" savā stilā komentē Feista.
Pagājušā gadā iznākusī plate "Metals" ir Feistai personīgi ļoti smaga - tā tapa laikā, kad viņa sēroja par divu savu radinieku - vecmāmiņas un onkuļa - neseno aiziešanu mūžībā. "Kāpēc es nosaucu albumu par "Metals"? Man bija sajūta, ka esmu kapā," viņa atklāj un norāda, ka albums ir tapis, balstoties uz ļoti personiskām emocijām. "Es gribēju mūziku, kas būtu sarakstīta fiziskās un smagās grūtībās, un esmu ar to apmierināta, jo šīs dziesmas man palīdzēja ieraudzīt lietas, kādas tās ir."
"Viņas visu laiku labākais līdz šim izdotais albums," par Feistas plati "Metals" sajūsmā ir mūzikas žurnāls "Uncut", kam piebalso daudzgalvains fanu pūlis un kritiķi. Šī plate ir līdzvērtīga biezai, emocionālai un dzīvesgudrai grāmatai. Tā iekļaujama sarakstā "Albumi, kas dzīves laikā noteikti jānoklausās". "Labi, labi, esmu izdevusi savu "lūzuma punkta" albumu," pēc nelielas stīvēšanās plates "Metals" īpašo nozīmi apstiprina arī pati Feista. Un, domājams, tas daudziem arī būs lūzuma punkts attiecības ar "Feist" mūziku - kas viņu iepazīst pirmo reizi tieši ar šo plati, tie iemīlēs šo mūziku uz mūžiem, bet, kas jau sen viņu pazina, no jauna sapratīs, ka šajā dzīvē nav spēcīgāku emociju izteiksmju veidu kā mūzika. Un turpinās mīlēt un cienīt Feistu jo vairāk.
Papildus resursi:
http://www.listentofeist.com
http://www.facebook.com/feist
http://www.myspace.com/feist
http://itunes.apple.com/us/artist/feist/id13453308
Foto raksta ievadā no "Feist" profila portālā "Facebook".
Šis ir stāsts no rubrikas "Iepriekš stāstītajam pa pēdām...". Pagājušā vasarā iepazinām zviedru Jonatanu (vai Džonatanu) Johansonu. Salīdzinājām viņu ar sintimūzikas veterāniem "Alphaville" un "Twins" un slavējām viņa debijas plati, raksta beigās piebilstot, ka rudenī gaidāms Johansona jaunais albums. Rudens ir pagājis, nu jau pavasaris, un plate, kā solīts, tik tiešām ir iznākusi.
"Klagomuren" ("Vaimanu Siena") atšķiras no sava priekšgājēja "En Hand I Himlen" ("Rokas Debesīs"). Abi šie albumi stabili ieskaitāmi popmūzikas žanrā, taču "Klagomuren", šķiet, ir solis uz priekšu - tas atsedz Johansona briedumu, kas radies starp abām platēm. Zviedrs joprojām dzied gan angliski, gan savā dzimtajā valodā, tāpēc viņa prasme noturēt uzmanību klausītājam, kurš pat nezina, kā zviedru valodā ir "sardele" vai "metamais", ir atzinības vērta.
Veltījums savai galvaspilsētai "Stockholm" videoversijā un viss albums "Klagomuren" lai apliecina augstākminēto.
Papildus resursi:
http://www.jonathanjohansson.se
http://www.facebook.com/jonathanojohansson
http://www.myspace.com/jonathanojohansson
http://itunes.apple.com/us/artist/jonathan-johansson/id125644956
Iespējams, Rokija Votolato tēvs, kurš ir pārliecināts rokeris, izdzirdot dēla pirmos mēģinājumus solo karjeras veidošanā, uzaudzēja vēl vienu kārtu ūsu, lai viņu neviens no rokeru kluba biedriem neatpazīst. Jo tas, ko dara Votolato, vairāk piestāv baletam un varbūt arī kādam meditēšanas pulciņam. Taču līdz tam viņš nav nonācis uzreiz.
Bērnību pavadījis zirgu fermā kādā mazā Teksasas štata pilsētiņā, kurā dzīvoja vien nepilni 700 cilvēki, Votolato pēc tam, kad viņa vecāki izšķīrās, un viņš ar brāli un mammu pārcēlās uz Sietlu, vidusskolā kopā ar dažiem draugiem nodibināja savu pirmo grupu, kuras spēles stils bija vairāk tāds pankmūzikas un indī apvienojums. Taču gāja tur visādi, un paralēli Votolato nolēma darboties savrup, nododoties solo karjeras veidošanai. 1999.gadā klajā nāca viņa paša vārdā nosauktā debijas plate. Votolato izvēlējās sev tuvāko ceļu - sirsnīgas, melodiskas un nomierinošas dziesmas.
Pirms nedēļas dienas gaismu ieraudzīja Votolato jaunākais albums "Television of Saints". Visas sasistās Lieldienu olas, kuras bija jāapēd, dzirdot šīs plates dziedinošās dziesmas, bez ierunām sadosies rokās un rātni dosies pa dabas nolikto ceļu, nevis buntosies un radīs vēderā diskomfortu. Arī pirmie īstenie pavasara saules stari, klausoties šo albumu, sildīs pavisam citādāk - daudz tīkamāk. Tad kāpēc to neizmantot un še pat zem šī raksta nenoklausīties, pirms tam noskatoties arī pašu Votolato darbībā dziesmā par mazo pavasari?
Papildus resursi:
http://www.rockyvotolato.com
http://www.facebook.com/rockyvotolato
http://www.myspace.com/rockyvotolato
http://itunes.apple.com/us/artist/rocky-votolato/id5635171
"Dēls, ja mūsdienās skolā jaunatnei nemācīs latviešu tautas dziesmas un ģeometriju, mēs kā nācija drīz izmirsim," reiz man uz ielas teica vecs vīrs, kurš pie tirdzniecības nama "Kurzeme" reizēm prasa garāmgājējiem "kādu kapeiciņu maizītei" un kurš, kā viņš pats saka, reiz bijis darbmācības skolotājs kādā no Liepājas skolām. Esmu no lielās masas, kas parasti šādiem cilvēkiem, tos neievērojot, paiet garām, bet šie vārdi par dziesmām un ģeometriju spilgti iesēdās prātā. Un tie nāca atkal gaismā šodien, kad vairākas reizes no vietas biju klausījies amerikāņu meitenes Frenkijas Rouzas jauno plati "Interstellar". Jo, man šķiet, šī plate ir kā precīzs tetraedrs, kam katras šķautnes izmērs ir nevainojami precīzs un ikvienā skaldņu leņķī ir ievēroti visi ģeometrijas likumi.
Šī ir Rouzas otrā plate - pirmo "Frankie Rose and the Outs" viņa izdeva 2010.gadā, bet vispār viņa bijusi vairāku garāžroka meiteņu grupu dalībniece, piemēram, "Dum Dum Girls". "Interstellar" gan no garāžroka nekā nav, tur ko sev radīs, piemēram, grupas "School of Seven Bells" vai "The Cure" agrīnās daiļrades cienītāji, dažbrīd ļaujot dziesmās ieplūst arī kam maģiskam, Enjai līdzīgam. Un kas būtiski - plate ir tik neuzbāzīgi forša, ka vajag patiešām labi argumentētu iemeslu, kāpēc tā būtu jābeidz klausīties. Un šādi iemesli varētu būt tikai divi - pirmais, ja pēkšņi piezvanītu Eltons Džons un teiktu, ka grib man pasēdēt klēpī, un, otrais, ja es tieši tagad izdomātu pievienoties tam liekuļu baram, kas piedalās akcijā "Zemes stunda" un izslēdz visas elektriskās ierīces, ieskaitot dzirdes aparātus un sirds stimulatorus. Bet - pirmais diemžēl nekad nenotiks, tāpat kā otrais, tāpēc Frenkijai Rouzai nu pilnīgi nekas nevar traucēt skaisti žužināt fonā.
Papildus resursi:
http://www.missfrankierose.com
http://www.facebook.com/frankierosemusic
http://itunes.apple.com/us/album/interstellar/id495777966
Foto raksta ievadā no Frenkijas Rouzas profila portālā "Facebook".
Viens pēc otra Latvijas festivālu turētāji paziņo savu šīs vasaras pasākumu galvenos un pārējos māksliniekus. Kā jau parasti, ārpus konkurences ir "Positivus" festivāls, piedāvājot ko sapnim līdzīgu - britu trio "Keane". Pārējie vēl birdina pa kādai vietējai vai tepat blakus kaimiņos esošai grupiņai, bet, domājams, viņiem manevru iespēju vairs nav diez ko daudz. Ja vien pretī neliek "Coldplay" vai "U2"...
Bet nedzīvosim pa mākoņiem. Pārsvarā jau viss pārējais "vietējais fons" ceļo no viena festivāla uz otru, tur tās dažādības maz. Taču arī ne vienmēr festivāla "hedlaineri" izrādās pasākuma naglas - tiem tur vienkārši ir jābūt masas nodrošināšanai. Daudz interesantāks izpētes objekts ir tā sauktās jaunās grupas. Šajā rakstā piedāvājam desmit dziesmas no desmit šādām grupām, ko patiešām gribētos dzirdēt Latvijas ārēs un pludmalēs notiekošajos mūzikas festivālos šajā vasarā. Divus tādus - "King Charles" un "Niki and The Dove" -, ko būtu likuši šajā sarakstā, "Positivus" atkal ir nocēluši. Apsolām būt prātīgi izvēloties.
Un tātad, festivālu turētāji, tauta prasa šos:
1. "Bengtsarvet" - "Slutet" (Zviedrija)
Par cik "Positivus" sevi pozicionējis kā festivāls, kurš "atklāj mums rītdienas zvaigznes", zviedri "Bengtsarvet" būtu pašā laikā. Vēl bez albumiem, vēl bez fanu tūkstošiem, bet AR KĀDU mūziku! Šajā vasarā ir paredzēts izdot grupas debijas albumu.
2. "The Shins" - "Simple Song" (ASV)
Tikai pāris nedēļas atpakaļ Džeimss Mersers ar kolēģiem izdeva savu ceturto studijas plati "Port of Morrow" - brīnišķīgu ierakstu. Grupa var spēlēt gan pirms, gan pēc "hedlaineriem" - cilvēkiem viņi patiks.
3. "Delta Spirit" - "California" (ASV)
Mums ļoti patīk kaimiņpuikas "Ewert And The Two Dragons", tos aicinām visos festivālos spēlēt. Viņu lielākais hits "(In The End) There's Only Love" iekarojis ne tikai radio topus, bet arī daudzu skaudīgo latviešu ("atkal tie igauņi mums priekšā") sirdis. Un te "ot kuda ņebiris" uzrodas amerikāņu kvintets "Delta Spirit", kura dziesma "California" ir kaut kas nu ļoti līdzīgs igauņu slavenajai dziesmai. Tāds pa lielam otrais studijas albums, kas nosaukts grupas vārdā, klajā nācis burtiski nupat - tā ir viena no labākajām līdz šim šajā gadā iznākušajām platēm. Tad, festivālu turētāji, kāpēc tā nevarētu rast vietu jūsu programmās?
4. "First Aid Kit" - "Emmylou" (Zviedrija)
Šis ir īstais laiks, kad zviedru māšeles Zoderbergas varētu nodēvēt par "jaunām un daudzsološām", taču viņu vieta noteikti būtu uz kādas no lielajām skatuvēm. Lielā skatuve un celms mežā, uz kura Džoannu un Klāru iepazina visa pasaule, ir divas dažādas lietas. Taču "First Aid Kit" varētu būt viens no emocionālākajiem priekšnesumiem - viņas ir vienkāršas meitenes: nevajadzēs nedz specefektus, nedz transvestītus - fona dejotājus. Bet lēti, domājams, viņas vairs nemaksā...
5. "Grouplove" - "Lovely Cup" (ASV)
Jautro dziesmu skumjie izpildītāji, kā viņus reiz nodēvēja kāds "BBC" mūzikas apskatnieks, jo amerikāņi "Grouplove" tiešām prot pat izteikti jautru dziesmu nodziedāt tā skumji nedaudz... Viņi derēs lielajai skatuvei, koncertu iesildot pašā sākumā.
6. "Perfume Genius" - "Hood" (ASV)
Maiks Hedrīss jeb "Perfume Genius" ir radījis vienu no pēdējā laika dvēseles stīgas visraustošākajām platēm "Put Your Back N 2 It". Visticamāk, dziesmu "Hood" Hedrīsam nevajadzētu dziedāt, vizuāli 1:1 atkārtojot klipā redzamās epizodes, taču ir skaidrs - uz kādas nelielas, bet mājīgas skatuvītes šis puisis radītu emocionālu orkānu.
7. "Fun." - "We Are Young" (ASV)
Piedaloties dziedātājai Žanelei Monē, trio "Fun." ir radījis vienu no brīnišķīgākajām akustiskajām versijām kādai dziesmai, ko nācis vispār dzirdēt. Protams, Monē kundze vienas dziesmas dēļ jau šurp nebrauktu, taču iemesls aicināt puišus ir gan - februārī viņi izdeva savu otro studijas plati "Some Nights". Viņi ir labi!
8. "InWhite" - "Море" (Krievija)
Jūliju Krjukovu ar visu grupu vajadzētu aicināt nevis tāpēc, ka latviešiem un krieviem būtu jāintegrējas vienam otrā, bet gan tāpēc, ka "InWhite" ir, iespējams, labākais, kas pēdējā laikā parādījies krievu mūzikā. Jēziņ, viņa taču ir galvastiesu pārāka par visiem mūsu gačo-smačo un kas tik vēl tur nelien uz skatuves! Puikas, nu saņemās un paaiciniet Jūliju!
9. "The Hawk In Paris" - "Put Your Arms Around Me" (ASV)
Ja šie vīri uzstāsies jūsu festivālā, garantēju - vienalga, vai tas notiek mežā, vai jūras krastā, - vienaldzīgo nebūs! Mežā pie dziesmas "Put Your Arms Around Me", droši, cilājot gaisā ķepas, skatuves priekšā fanotu vietējo lāču ģimene, bet jūras krastā šīs pašas dziesmas laikā pat mencas mestos aizraujošā sinhronās peldēšanas priekšnesumā.
10. "Blackfield" - "Far Away" (UK, Izraēla)
Viens no šā gada atklājumiem - britu/izraēļu kopprojekts "Blackfield". Pirms gada iznākusī plate "Welcome to My DNA" slēpj sevī daudz pārsteigumu, tai skaitā dziesmu "Far Away", kas, baigi iespringstot, varētu kļūt par strīdus objektu autortiesību prāvā no grupas "Linkin Park" puses. Šiem vīriem vajadzētu rezervēt vietu teltī "Tiem, kas iekšā vēl ieiet var paši...".
Šajā reizē pieci singli bez albumiem visnotaļ plašā ģeogrāfijā.
"First Rate People" - "Someone Else Can Make A Work Of Art"
Šie Kanādas jaunieši diezgan krasi mainījuši savu muzikālo orientāciju - no tādas popsīgas folkroka mūzikas grupas ar indie piesitienu, kas atskaņo "R.E.M." dziesmu kaverversijas, nu tie pārvērtušies par teju deju mūzikas grupu. Taču viņu jaunākais veikums "Someone Else Can Make A Work Of Art" vienkārši nevar nepatikt.
Fernando Milagros - "Carnaval" (feat. Christina Rosenvinge)
Savā dzimtenē Čīlē Fernando Milagros ir slavens mūziķis, kurš nupat laidis klajā trešo plati "San Sebastián", ko vietējie kritiķi nodēvējuši par "meistardarbu". Īsts hits Čīlē ir Milagrosa kunga un spāņu dziedātājas Kristīnas kopdarbs dziesma "Carnaval".
"WooWoos" - "Fizzy Lettuce"
Nikija, Teisija un Džessa ir trīs londonietes, kuras daži nekautrējas salīdzināt ar "Sugababes", piebilstot, "tikai, kad viņas vēl bija labas". Angļi domā, ka nākamā meiteņu zvaigžņu grupa ir atrasta!
"Ewert and The Two Dragons" - "Jolene"
Mūsu "lēnīgie ziemeļu kaimiņi", kuri reizēm tiešām ir lēni, palēninot gaitu, lai mēs, nopakaļ skrienot, neizlaistu tos no acīm, protams, lepojas ar savu vismaz Latvijā zināmāko grupu "Ewert and The Two Dragons". "Jolene" ir dziesma no grupas pagājušā gada plates "Good Man Down", un nu tā, cerams, aizstās jau nodrillēto, visiem zināmo "(In The End) There's Only Love".
"Prāta Vētra" - "Lantern"
Cik labi, ka pusmūža krīzēm ir viena laba īpašība - tās mēdz pāriet. Uz tās sirdsapziņas norakstīsim "Prāta Vētras" iepriekšējo albumu "Tur Kaut Kam Ir Jābūt" un nu gaidīsim nākamo "Vēl Viena Klusā Daba", kas, skatoties pēc pirmā publiskotā singla, būs atgriešanās pie mūzikas, kāda Kauperam un Co piestāv pa īstam. Braukšot šie arī šovasar tūrē, tā kā jāsāk gludināt izejamās ūziņas.
Foto raksta ievadā grupa "Prāta Vētra" no www.moskva.fm.
Pagājušajā svētdienā - Pūpolsvētdienā, kas iekrita 1.aprīlī, tāpēc visiem, perot ar pūpoliem, mierīgi varēju teikt: "Audz kantains kā saņurcīta divlitru alus PET-pudele!", un neviens par to neapvainojās - pa "Pirmo Rīgu" no rīta nejauši dzirdēju mācītāja Jura Rubeņa priekšlasījumu Lieldienām, kura galvenais motīvs bija - tukšums. Redz, cilvēki, mācītājprāt, baidās no tukšuma, uztver kā kaut ko sliktu, taču patiesībā "tukšums katrā no mums atbrīvo vietu daudzām labākām lietām - domām, darbiem". Man kā cilvēkam, kurš ir ieskatos, ka vēsturiski visas lielākās cilvēces izraisītās kara katastrofas balstās reliģijā, šī ir lieliska iespēja "iztukšot" savu šo spriedumu bagāžu un "atjaunināties" ar ko "skaistu, labu un cēlu". Bet es to nedarīšu. Vēl vairāk - aicinu arī citus nevis mēģināt atrast "cita patiesību", bet gan turēties pie savas, cik vien spēcīgi tas iespējams.
Un tieši tāpēc šodienas stāsts nebūs par eņģelīšiem zeltītos paltrakos, bet par dzīviem cilvēkiem panēsātās drēbēs, garām bārdām un skaistām dvēselēm. Jo, ja dvēsele nav skaista, nav iespējams radīt tādu mūziku, kādu rada amerikāņu kvintets "The Low Anthem". Tā aizsākumi meklējami 2006.gadā, kad Bens Knoks Millers un Džefrijs Pristovskijs satikās kā dīdžeji kādā džeza pasākumā. Tad abi bija komandas biedri vietējā beisbola komandā. Līdz pienāca brīdis, kad mūzika ņēma virsroku, un abi izdomāja veidot savu grupu. Viņiem pievienojās Dens Lefkovics un Millera dzīvoklī tapa ierakstīta grupas pirmā dziesma "This God Damn House". Tūlīt pēc tam Lefkovics grupu pameta, bet viņa vietā pēc laika uzradās klarnetiste un komponiste Džosija Adamsa. Tajā pašā 2007.gadā pašu spēkiem tapa ierakstīts un izdots debijas albums "What The Crow Brings".
Kopš tā laika pagājis kāds laiciņš, un "The Low Anthem" ne tikai kļuvis kuplāks - grupai ir pievienojušies divi jauni dalībnieki Maiks Irvins un Tailers Osborns, - klajā nākušas vēl arī trīs plates un, visbeidzot, grupa ir labi ieredzēta savā zemē. Īstu un taustāmu popularitāti piecīšī ieguva pēc 2008.gada plates "Oh My God, Charlie Darwin" iznākšanas (plati 2009.gadā pārizdeva, kad grupa pievienojās skaņu ierakstu kompānijām "Nonesuch Records" un "Bella Union"). Šī plate arī noklausāma zem raksta, un lai tā sniedz katram savu versiju par labu Lieldienu mūziku. Gan harmonisks miers, gan jestra jautrība, gan pārdomas un zināma nostaļģija - tās ir emocijas, ko izraisa šī plate. To arī aicinu gūt ikvienam. Pirms tam gan audio 2012.gada filmas "The Hunger Games" (ar Dženiferu Lavrencu galvenajā lomā) skaņu celiņam - "The Low Anthem" devums filmai dziesma "Lover Is Childlike". Un pilnīgi noteikti var meklēt arī grupas visjaunāko albumu "Smart Flesh" (2011).
Papildus resursi:
http://www.lowanthem.com
http://www.facebook.com/TheLowAnthem
http://www.myspace.com/lowanthem
http://itunes.apple.com/us/artist/the-low-anthem/id199917598
Kad no rītiem pamosties, neskatoties uz to, ka smird mute un, iespējams, nogulēts kāds no karājošamies locekļiem, lai arī ko cilvēki mēģinātu iestāstīt, patiesībā lielais vairums ir patiesi iepriecināts par to, ka vispār ir pamodies, ka priekšā ir vēl viena diena. Daudzi miega nīgrumu patriec ar tasi stipras un aromātiskas kafijas, kāds cits, pārkāpjot pāri pats sev, nododas rīta rosmei vai vienkārši izstaipās - dakteri taču saka, ka tas ir baigi veselīgi. Taču, ja nekas no šī nelīdz, kā piespiest sevi iesākt jaunu dienu?
Šeit līdzēs amerikāņu puisis Evans Makhjūdžs, viņš paņems savu ģitārīti, apsēdīsies uz gultas malas un sāks dziedāt. Vispirms izdziedās savu debijas plati "From the Second Chair". Kad tā būs cauri, viņš bez kavēšanās uzsāks vilkt meldiņu dziesmai "Stay Asleep", kas ievada Makhjūdža 2010.gadā iznākušo plati "The World Will Move Along". Iesākumā jūs varbūt protestēsiet - sasodīts, kas modina samiegojušos cilvēku ar tādām liegām šūpuļdziesmām? Taču, kad uztversiet dzīvīgumu, kas paslēpies katrā no divpadsmit albuma dziesmām, ātri vien skats uz jauno dienu un dzīvi vispār mainīsies.
Kad Makhjūdžs savu improvizēto koncertu būs beidzis, viņš ieliks ģitāru futrālī, paklanīsies un dosies pie nākamā bēdubrāļa, kas no rītiem nespēj atrast jēgu dzīvei. Tāds ir Makhjūdžs, tāds viņš ceļo pa pasauli, un šorīt viņš ir izvēlējies tieši tevi. Tā kā beidz nīgroties, izpucē zobus un dodies dzīvē platu smaidu!
Papildus resursi:
http://www.evanmchugh.com
http://www.facebook.com/emchughmusic
Iegādājies albumu legāli:
http://itunes.apple.com/us/album/the-world-will-move-along/id397275468
Foto raksta ievadā no Evana Makhjūdža profila portālā "Facebook".
Redzēt saulrieta laikā ziloni, kurš vēsā Āfrikas upē atvēsinās pēc karstas dienas; piedalīties indiāņu rituālos par godu ražas novākšanai, izprasot no dieviem labu atpūtu zemei līdz nākamajai sējai; laisties bezrūpīgā dejā Trinidadas ikgadējā karnevālā, dejojot vienā ritmā ar simtiem brūnu augumu. Šo visu, protams, var panākt, tūrisma aģentūrā nopērkot biļeti uz kādu no šīm vietām un aizbraucot. Bet tikpat labi šādu "nirvānu" var sasniegt, klausoties amerikāņu puisī Benā Šneiderā jeb Lordā Haronā kā sauc viņa skatuves projektu ("Lord Huron").
Mičigānā augušais, bet nu Losandželosā mītošais mūziķis izdevis divas mazas platītes - "Into The Sun" un "Mighty", kas klausītāju ieved brīnumainā Karību jūras salu atmosfērā. Dziesmas pārpilnas ar Āfrikas un Karību tautu etnogrāfiskajiem elementiem, šo zemju eksotiku. Diemžēl trūkst informācijas par Šneidera nākotnes plāniem - jo pēc šīm mazajām platītēm iestājies tāds neērts klusums. Bet, kamēr nekā jaunāka no Šneidera nav, laidīsimies atpakaļ halucinācijās ar ziloņiem, indiāņiem un karnevāliem...
Papildus resursi:
http://www.lordhuron.com
http://www.facebook.com/lordhuron
http://www.myspace.com/lordhuron
http://itunes.apple.com/us/album/into-the-sun-ep/id393068685
Foto raksta ievadā no "Lord Huron" profila portālā "Facebook".
Viena no spožākajām pagājušā gada britu jaunajām grupām "Tribes" janvārī laida klajā savu debijas albumu "Baby". Džonijs Loids un komanda pat izpelnījās "NME" mūzikas balvas nomināciju kā gada labākā jaunā grupa, diemžēl to beigu galā neiegūstot. "Corner Of An English Field" ir "Tribes" debijas albuma trešais singls. Un, ja kādam šie ir paslīdējuši garām, šī būs lieliska iespēja atgūt iekavēto.
Diemžēl nekāds video nav pieejams, bet audiolistē ir iekļauts, Džuliana Lenona skaistajam darbam dziesmai "Guess It Was Me ****" no viņa 2011.gada plates "Everything Changes". Tāpat, kā allaž, lieliska ir "Florence And The Machine". Bet Teilora Svifta, šķiet, ir krietni nobriedusi - duetā ar grupu "The Civil Wars" ir diezgan grūti atpazīt mazo kantrī meiteni, kas vēl nesen dziedāja par prinčiem un princesēm.
NEDĒĻAS SINGLS! "Tribes" – "Corner Of An English Field"
"Breathe Carolina" – "Blackout"
"Casiokids" – "Kaskaden"
Graham Coxon – "What'll It Take"
"Florence And The Machine" – "Never Let Me Go"
Laura Marling - "All My Rage"
"The Milk" – "Broke Up The Family"
Olly Murs – "Oh My Goodness"
Taylor Swift ft. "The Civil Wars" – "Safe And Sound"
Jessie Ware – "Running"
Jaunāko singlu liste:
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"All The Young" – "Welcome Home"
"Amadou & Marian" – "Folia"
Bonnie Raitt – "Slipstream"
"City And Colour" – "Europe Live (2011)"
"De La Soul's Plug 1 & Plug 2" – "First Serve"
Demi Lovato – "Unbroken"
"Dr. John" – "Locked Down"
"East 17" – "Dark Light"
"Evans The Death" – "Evans The Death"
"The Futureheads" – "Rant"
Graham Coxon – "A+E"
"Hour Of Penance" – "Sedition"
"Imperial Leisure" – "Death To The One Trick Pony"
"Killing Joke" – "MMXII"
Julia Holter – "Tragedy"
"Labrinth" – "Electronic Earth"
"Lostprophets" – "Weapons"
Nicki Minaj – "Pink Friday: Roman Reloaded"
"Orbital" – "Wonky"
"Over Kill" – "The Electric Age"
Paul Van Dyk – "Evolution"
Rachel Yamagata – "Chesapeake"
"Roxette" – "Travelling"
Seth Lakeman – "Tales From The Barrelhouse"
Simon Felice – "Simon Felice"
"Swans" – "The Burning Wood"
"Tribal Tech" – "X"
"Turin Brakes" – "The Optimist Live"
"The Wave Pictures" – "Long Black Cars"
"Willis Earl Beal" – "Acousmatic Sourcery"
"Yppah"- "Eighty One"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Turin Brakes" – "The Optimist Live"
Kas grib iemīlēties šajā angļu duetā, tam noteikti jānoklausās "Turin Brakes" 2004.gada plate "Jackinabox". Viss pārējais pēc tam ir tikai loģisks turpinājums, arī šī jaunā koncertplate.
"East 17" – "Dark Light"
Patiesi nopietni nedomāju, ka šī būtu plate, ko nekādā gadījumā nedrīkst palaist garām. Bet gluži cilvēcīga ziņkāre, ko vīri 20 gadus pēc savas slavas virsotnes un 14 gadus pēc pēdējā albuma būs sadomājuši, lai pieņemtu lēmumu atgriezties. Papēpot plates vāciņu, liekas tīri vai nereāli, ka šie ir tie paši zeļļi, kas 1996.gadā koncertēja "Rock Summer" festivālā Mežaparka Lielajā estrādē...
"Roxette" – "Travelling"
Turpinot 1992.gada albumu "Tourism", zviedru duets "Roxette" pēc 20 gadiem radījis nākamo šīs sērijas plati "Travelling", kam oriģinālais nosaukums gan ir "Tourism 2". Ir skaidrs, ka no Pēra Gesles un Marijas Fridriksones mēs sagaidīsim tieši to, ko gaidām, - pat pēc 20 gadiem viņu firmas zīme ir laba popmūzika. Šī plate būs iemesls kārtējai burkšķēšanai mūzikas "intelektuāļiem" un kārtējam priekam visiem, kam deviņdesmito sākumā bija padsmit gadu.
Foto raksta ievadā grupa "Tribes" no tribesband.com.
"Diemžēl, kamēr nav noklausāma visa jaunā plate, grūti komentēt, vai šādā pašā stilā ieturētas visas dziesmas, taču, nenoliedzami, izmaiņas skanējumā būs," šādi pat ne veselu mēnesi atpakaļ te kāds rakstīja, komentējot amerikāņu "Delta Spirit" gaidāmo plati ar tādu pašu nosaukumu. Pārspriedām grupas izaugsmi - sastāva maiņu no kvarteta uz kvintetu, skanējuma izmaiņas no viegla "garage" uz vairāk vai mazāk klasisku "indie", vīna nozīmi grupas daiļradē un citām lietām.
Nu tā visa ir un paliek tikai spriedelēšana, jo beidzot jaunā plate arī ir noklausāma no viena gala līdz otram. Kalifornieši savai piektajai platei deva grupas nosaukumu, tādējādi Metjū Vaskvēzs ar kolēģiem norādīja, ka tieši tā, kā skan šis albums, viņi allaž gribējuši skanēt un uzskata to par labāko iespējamo, vismaz šobrīd. Par gaumi, protams, nestrīdas - tā vai nu ir vai nav. Mums, protams, ir. Un "Delta Spirit" jaunā plate bez sirdsapziņas pārmetumiem jāieliek plauktiņā "2012.gada labākās plates". Un, vai zin, ja šādi ies uz priekšu, tas plauktiņš drīz kļūs par īsu...
Papildus resursi:
http://deltaspirit.net
http://www.facebook.com/Deltaspirit
http://www.myspace.com/deltaspirit
http://itunes.apple.com/us/artist/delta-spirit/id254276131
"Es esmu gejs un vienmēr tāds esmu bijis, pat, kad vēl biju Deivids Džounss," 1972.gada 22.janvāra mūzikas žurnāla "Melody Maker" numurā paziņoja Deivids Bovijs, īstajā vārdā Deivids Roberts Džounss. Nevarētu teikt, ka tajā laikā pret minoritātēm sabiedrībā valdītu sirsnīgākas jūtas kā tagad, un patiesībā Bovijam tikai to arī vajadzēja. Tas bija labi organizēts un plānots pasākums reklāmas kampaņā, kam pasaulei bija jāstāda priekšā savu jauno varoni Zigiju Zvaigžņputekli! Šogad jūnijā aprit četrdesmit gadi, kopš Bovija albuma "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" iznākšanas. Albuma, kas kā komētu uzšāva Boviju slavas debesīs; albums, kura panākumu fenomenu joprojām cenšas atšķetināt mūzikas pētnieki; albumu, kas mainīja ne tikai rokmūzikas pasniegšanas manieri, bet arī pašu Boviju.
ALBUMI - VIENS PAKAĻ OTRAM
"Kurš viņam pateiks?" - ierakstu studijā ar šausmām sejā viens otram parasti vaicāja skaņu inženieri, ja viņu kļūmes dēļ nebija sanācis kārtīgi ierakstīt kādu Bovija balss partiju. Jo Bovijs parasti nekļūdījās, viņš, lielākoties, visu iedziedāja ar pirmo reizi. "90-95% Bovija vokālo partiju mēs parasti ierakstījām ar pirmo reizi," atceras Kens Skots, kurš kā skaņu inženieris strādājis arī ar Bītliem, "Pink Floyd", Džordžu Harisonu un daudziem citiem. Iedziedāt kaut ko vēlreiz, ja viņš zināja, ka to jau pareizi izdarījis pirmajā reizē, Boviju pierunāt varēja tikai viņam ļoti pietuvinātas personas.
Pēc neievērotās debijas plates "David Bowie" (1967) un nedaudz labākus panākumus guvušās "Space Oddity" (1969), Bovijs sava trešā albums ierakstīšanai pieaicināja divus paziņas no grupas "Ronno" - ģitāristu Miku Ronsonu un bundzinieku Miku Vūdmenseju jeb "Vūdiju". Rezultāts sadarbībai bija albums "The Man Who Sold the World", kuru novērtēja leģendārais dīdžejs Džons Pīls, uzaicinot grupu raidstacijā "Radio 1" piedalīties šovā "In Concert". Sajutis zināmu novērtējumu, Bovijs metās iekšā jaunas plates radīšanā. Palūdzis "Ronno" puišus palīdzēt tā ierakstā, Bovijs kopā ar Ronsonu, Vūdiju, basģitāristu Trevoru Bolderu, taustiņinstrumentālistu Riku Veikmanu, Skotu un viņa palīgu Denisu Makkeju ieradās Londonas "Trident" ierakstu studijā, un darbs pie albums "Hunky Dory" varēja sākties.
Albums tapa raiti, jo Bovijs bija neapturams savās radīšanas spējās. Vēl vairāk - "Hunky Dory" vēl bija miksēšanas procesā, kad Bovijs palūdz Skotam vēl uz kādu brīdi rezervēt "Trident" studiju, lai... ierakstītu nākamo albumu.
"Kad mēs strādājām ar "Hunky Dory" materiālu miksēšanas telpā, Bovijs varēja mierīgi ienākt studijā, apsēsties pie klavierēm un sākt spēlēt savas jaunās dziesmas," atceras Makkejs. "Tad viņš uzkāpa pa trepēm pie mums, apsēdās blakus, un, kamēr mēs lielā skaļumā atskaņojām viņa topošā albuma ierakstus, Bovijs tikai sēdēja un kaut ko rakstīja. Reiz es viņam pajautāju, ko viņš raksta, un viņš atbildēja: "Es rakstu vārdus manām nākamajām dziesmām." Tad viņš vērsās pie Kena un teica: "Es nupat pabeidzu rakstīt nākamo albumu." Bet nebija taču pabeigts vēl šis! Tik ražīgs bija Bovijs."
AMERIKA DOD GRŪDIENU
Tas, ka Bovijs forsēja jauna albuma iznākšanu, pirms vēl bija izdots sagatavošanā esošais, pēc maza brītiņa vairs nepārsteidza nevienu no viņa līdzgaitniekiem - viņi bija pieraduši pie vairāk vai mazāk ekstravagantām un negaidītām Bovija idejām. Un iesākumā nekas neliecināja, ka tuvojas kas īpašs. Šajā pašā 1971.gadā Bovijs pirmo reizi pabija ASV. Šis ceļojums izmainīja visu viņa dzīvi un, pateicoties tam, pasaule tika pie sava Zigija Zvaigžņputekļa.
Par Bovija apsēstību kļuva grupas "The Stooges" un "The Legendary Stardust Cowboy". Tajā laikā pabalējusi bija arī Elvisa Preslija karjera, jo viņš vairāk koncentrējās uz viduvējām kino lomām, ne mūziku, tāpēc jo īpašs kārdinājums bija ziņa, ka ierakstu kompānija "RCA" meklē "jaunu Elvisu". Bovijs zināja: lai par tādu kļūtu, viņam nepietiks tikai uzstāties spīdīgās ūziņās, viņam jārada kāds tēls. Lū Rīds, Igijs Pops, "The Legendary Stardust Cowboy", britu rokeris Vinss Teilors, japāņu kabuki teātris, visbeidzot, Marks Bolans un grupa "T.Rex" - šo mūziķu, grupu un kultūru sajaukums radīja Zigiju Zvaigžņputekli.
Bovijs ar komandu ieradās "Trident" studijā (attēlā) 1971.gada 8.novembrī. Šaurajās studijas telpās visi jutās labi, atmosfēra bija radoša, un darbs vedās no rokas.
Basģitārists Trevors Bolders atminas, ka tajā laikā viņi vispār bijuši gluži kā ģimene, visu darot kopā. Nereti visa radošā grupa dzīvoja pie Bovija Hedonhollā Bekingemā - lielā mājā ar plašu dārzu, kurā puiši šad tad uzspēlējuši futbolu. Tomēr Bovijs bija savrupnieks, cik tālu tas attiecas uz dziesmu radīšanu, - ja grupa studijā nevarēja pabeigt kādu dziesmu, pazuda radošais pavediens, Bovijs parasti paņēma ģitāru, uzkāpa otrajā stāvā un pēc brīža nonāca lejā un nospēlēja "iztrūkstošo posmu". Visgrūtāk gāja ar dziesmas "Moonage Daydream" balss partijas ierakstu - tas izdevās tikai ar kādu desmito reizi. "Deividam ir vienreizējs vokālais diapazons," atzīst Bolders. "Neviens nevarēja nodziedāt kā viņš. Tas, kā viņš varēja [dziesmas laikā] mainīt savu balss tembra raksturu, ir novērojams visā viņa karjerā. Viņam bija neticami spēcīga balss."
ZIGIJA TĒLS
Turpmāko pāris mēnešu laikā sāka parādīties pirmās pārmaiņas Bovija vizuālajā izskatā. Kens Skots atceras, ka iepriekš Bovijs ģērbās džinsos un brīvā kreklā "kā lauķis".
"Viņa mati kļuva īsāki," pirmās pārmaiņas minas Skots. "Viņš bija liels japāņu stila piekritējs, tāpēc sāka lasīt dažādas attiecīgas grāmatiņas, un katru reizi viņš ieradās tērpies aizvien "japāniskākās" drēbēs." Vēl viens klikšķis notika 1972.gada 13.janvārī, kad Londonā bija filmas "Mehāniskais apelsīns" pirmizrāde. Kā zināms, Entonija Bērdžesa šāda paša nosaukuma grāmata stāsta par noziedznieku Aleksu, kurš, lai arī varētu nosist to, kurš nemīl Bēthovena mūziku, pats izdara šādu smagu noziegumu un tiek "ārstēts", izmantojot "modernas ārstniecības metodes" - psiholoģisku ietekmēšanu, liekot dienām, piesietam pie krēsla, skatīties policijas uzfilmētus slepkavību upurus, neslēpjot nedz uzšķērstus vēderus, nedz sakropļotas sejas.
Stenlija Kubrika filma ar Malkomu Makdauelu galvenajā lomā bija nākamais grūdiens Zigija dzimšanā. "Viņš mums visiem lika noskatīties šo filmu, un mūsu kostīmi bija aptuveni tādi paši [kā filmas varoņiem]: zābaki, katliņcepure - tikai daudz krāsaināki. Bet tad mēs pārgājām uz to melno un sudraboto [stilu], un Miks pārvilka zeķes pār biksēm, atstājot tādu nelielu loku apkārt. Tas bija nedaudz dīvaini," tā Bolders. "Patiesībā mēs tā īsti nekad neizlēmām [vienā brīdī] kļūt par "Marsa zirnekļiem"," Bolders turpina. "Tas vienkārši tā dabiski progresēja."
Bovijs saprata vai vismaz skaidri nojauta, ka ideja par Zigiju un Marsa zirnekļiem "aizies", tāpēc ļoti gatavojās šī tēla popularizēšanai.
Viņš pat pieņēma darbā PR speciālistu, un kopā ar viņu izlēma, ka vispirms jārunā ar lielajiem mūzikas izdevumiem, un divi pirmie laimīgie bija "NME" un "Melody Maker", kam tika sniegta vēsturiskā intervija ar atzīšanos, ka Bovijs vienmēr bijis gejs. Šīs intervijas nostrādāja perfekti. Bovijs tajā laikā jau ģērbās sava jaunā tēla drēbēs, kas bija visai ekscentriskas, - akurāt tādas, kādas nereti mēdz valkāt seksuālo minoritāšu pārstāvji. Bez tam Bovijs bija biežs viesis geju klubā "Sambrero". "Viņš labprātāk spēlēja kādu lomu, nevis bija viņš pats," spriež Dana Džilespija, kas Zigija albumā bija fona dziedātāja. "Es nedomāju, ka viņš jebkad sirdī būtu bijis īstens gejs."
UZ ZVAIGZNĒM, BET BEZ PUTEKĻIEM
1972.gada 29.janvāris bija grupas pirmā publiskā uzstāšanās jaunajā veidolā. Tā notika klubā "Friairs" Bekingemšīrā, un publikā tovakar bija gan "Queen" dalībnieki Frediijs Merkūrijs un Rodžers Teilors, gan dziedātājs un komponists Jans Hanters. "Tas bija... spīdoši! Viņiem tas patika. Mēs tam nespējām noticēt," par publikas atsaucību koncertā jūsmoja Bolders.
Kopš šīs uzstāšanās Bovija lietas sāka virzīties uz priekšu ļoti strauji - viņš bija ievērots un interese par viņa radīto Zigiju tikai pieauga, taču bija viens bastions, kuru ieņemt Bovijam ar pirmo rāvienu neizdevās - tā bija raidsabiedrība "BBC" un tās mūzikas šovs "The Old Grey Whistle Test". Tā producents Maiks Epltons vienkārši "negribēja Boviju ņemt". Taču, par laimi, viņa komandā atradās citādi domājošie un reiz, kad kāda jau sarunāta grupa šovā uzstāties pēkšņi vairs nevarēja, Epltona asistents un liels Bovija fans Dženijs Evanss, izmantojot situāciju, rada iespēju Zigijam ar visiem saviem Marsa zirnekļiem gozēties "BBC" ēterā. Un Lielbritānijā ar to arī pietiek, lai tevi sadzirdētu un novērtētu lielas masas, lai tu kļūtu "savējais".
Tā paša gada 6.jūnijs bija datums, kad klajā nāca albums "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars". Konceptalbums, kurš stāsta par iedomātu tēlu Zigiju Zvaigžņputekli, kas plates garumā izdzīvo veselu dzīvi un beigās, kulminējot dziesmai "Rock'n'Roll Suicide", izdara pašnāvību. Pirmajā nedēļā albumu pārdeva 8000 eksemplāru kopijās, kas nebija maz. Un tad sākās Bovija un viņa grupas jaunā dzīve. Bovijs kļuva par īstu zvaigzni, pie viņa mājās nereti viesojās Miks Džegers, Džordžs Harisons un cits "sabiedrības krējums".
Rudenī Bovijs ar grupu devās savā pirmajā koncerttūrē pa ASV - 22 koncerti, kam pa vidu viņš vēl Ņujorkā paspēja ierakstīt dziesmu "The Jean Genie", izdevniecība to singla formā izdeva 24.novembrī un, pateicoties Zigija fenomenālajiem panākumiem, britu salās tā uzkāpa līdz otrajai vietai singlu topā. Tā bija traka slodze un traks spiediens.
"Mēs strādājām studijā, kad vien varējām," skaidro Bolders (attēlā). "Viņi [ierakstu kompānija] gribēja Deividu redzēt gan ceļā, gan studijā. Viņš bija zem masīva menedžmenta un ierakstu kompānijas spiediena, jo tie centās nopelnīt ar viņu pēc iespējas vairāk naudas."
VIENS PA ZVAIGZNĒM, CITI - PA ZEMI
Pēc atgriešanās no ASV sekoja koncerti dzimtenē, tad atkal Savienotajās Valstīs un arī Japānā. Paralēli tika rakstīts jauns albums "Aladdin Sane", kas iznāca 1973.gada aprīlī. Pēc 18 mēnešu nepārtraukta darba, koncertējot un strādājot studijā, grupa pagura. Parādījās nopietnākas domstarpības starp grupas dalībniekiem.
Brūklinas džeza pianists Maiks Garsons (attēlā) "ievazāja" grupā scientoloģijas mācību, jo pats bija tās piekritējs. Pēc daudziem gadiem viņš atzīs, ka ir kļūdījies. "Mana kļūda bija tā, ka, esot scientoloģijas entuziastam, es to centos izplatīt apkārtējiem," Garsons atceras. "Vairāk tas ieinteresēja Vūdiju, Trevoru mazliet, Miku arī nedaudz, bet Vūdijs ar to aizrāvās ļoti. Viņš joprojām ir scientologs. Es scientoloģiju pametu 1982.gadā, un kopš tā laika viņš ar mani nav runājis."
No saviem "Zirnekļiem" sāka distancēties arī Zigijs.
Ja iepriekšējā Amerikas tūrē viņi visi ceļoja kopā, tad tagad Bovijs brauca atsevišķā limuzīnā. Protams, zināmus secinājumus puiši izdarīja. "Mēs nekad tā īsti nesocializējāmies, mums nebija ikdienas kontaktu ar Deividu," secina Bolders. "Kādreiz, kad mēs visi dzīvojām Hedonhollā, tad jā. Taču, jo slavenāks viņš kļuva, jo vairāk cilvēku gribēja būt viņa tuvumā. Viņam tas viss nedaudz sakāpa galvā. Mēs, pārējie, kļuvām nesvarīgi. Tā viņš visur gāja kopā ar citām slavenībām... Un vienīgās reizes, kad viņu redzējām mēs, bija tad, kad viņš uzkāpa uz skatuves koncerta laikā. Tas bija tas pats patīkamais, atvērtais puisis, ar kuru varēja patiešām labi izrunāties, talantīgais dziedātājs, ar kuru kopā tu gāji lejā uz krodziņu. Pēkšņi viņš bija Lielais Deivids Bovijs, bet mēs - tikai "Zirnekļi no Marsa". Un tieši par to taču ir albums, vai ne?"
PĒC ZIGIJA
1973.gada 3.jūlijā Londonas Hammersmita koncertzālē notika pēdējā "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" koncerttūres uzstāšanās. "Mēs par to neko nezinājām! "Ko pie velna viņš dara?" - es toreiz nodomāju," ar nopūtu atminas Bolders, runājot par šī koncerta noslēgumu, kurā Bovijs pameta skatuvi vēl pirms pēdējās dziesmas "Rock'n'Roll Suicide" nodziedāšanas. Vūdijs man vēlāk teica, ka, ja vien būtu to zinājis, viņš uz skatuves vispār nekāptu. Tieši tāpēc viņi no mums to slēpa.
Viņi neriskēja ar to, ka pateiksim: "Sūkājiet pakaļas!" un aiziesim. Bet visi pārējie zināja. Miks Ronsons zināja. Viņi to slēpa tikai no mums abiem ar Vūdiju." Vūdmensejs (attēlā) vairs nekad nespēlēja kopā ar Boviju, tā bija pēdējā reize...
Bolders vēl pievienojās Bovijam un Ronsonam 1973.gada plates "Pin Ups" ierakstā, taču, kā viņš vēlāk atzina, "tā bija dīvaina atmosfēra, un es patiesībā tur nemaz negribēju atrasties". Šobrīd Trevors Bolders spēlē grupā "Uriah Heep". Miks Ronsons vēlāk pievērsās solo karjerai, tāpat spēlējis kopā ar Eltonu Džonu, Moriseju un Janu Hanteru. 1993.gada 29.aprīlī viņš 46 gadu vecumā mira no aknu vēža.
Vairs nekas, ko Bovijs darījia pēc tam, nelīdzinājās Zigija Zvaigžņputekļa radītajam efektam. Kā grāmatā "101 mūzikas albums" par plati "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" raksta Klāss Vāvere, "nav pārspīlēts teikt, ka pēc šī Bovija albuma ne tikai pusaudžu mūzika, bet arī paši pusaudži kļuva citādi, - un, protams, no citādiem pusaudžiem izaug citādi pieaugušie."
Rakstā izmantoti materiāli no mūzikas žurnāla "Uncut" (2012.gada aprīļa numura), Klāsa Vāvares grāmatas "101 mūzikas albums" un interneta resursiem.
Foto raksta ievadā no www.ioffer.com. Pārējie foto no citiem interneta resursiem.
