"Jersey Boys" (2014)

Režisors: Klints Īstvuds

Lomās: Džons Loids Jangs, Eriks Bergens, Maikls Lomenda.

Laikā, kad Eiropas mūzikas gaumi allaž nosakošā Lielbritānija sešdesmitajos gados grima bītlmānijā, viņpus okeānam bija savs Četrinieks - puišu kvartets "The Four Seasons". Grupas vokālists Frenks Vali (Dž. Loids Jangs) bija pārliecināts, ka vēsture "tādu Frenku Sinatru" atcerēsies viņu pieminām tikai kā tādu Vali talanta ēnas puteklīti. Taču šī pati vēsture neļaus sameloties, ka Frenku Sinatru zina praktiski katrs, bet tādu Frenku Vali tikai maza saujiņa mūzikas biogrāfiju studētāju. Klints Īstvuds, acīmredzot, nolēma šo lietu kārtību mazliet sašūpot, veidojot uz patiesiem notikumiem balstītu kino stāstu par puišu grupu "The Four Seasons", un šādi stāsti allaž ir iedvesmojoši. 

Mūzika ne tikai dziedē, bet arī audzina un noliek uz pareizā ceļa - ja šī mūza nebūtu "sašņorējusi" gan Vali, gan viņa draugu Tomiju De Vito (Vincents Piaca), abi droši vien savu dzīvi beigtu cietuma kamerā vai ar lodes caurumu pierē, kurš tur tiktu atstāts mafijas klanu rēķinu kārtošanu rezultātā. "The Four Seasons" tiek uzskatīta par "populārāko grupu pirms Bītliem" (interesanti, ka visas filmas laikā tādi Bītli ne reizi netiek pieminēti), kuras kontā ir pieci ASV singli Nr.1 - "Sherry" (1962), "Big Girls Don't Cry" (1962), "Walk Like a Man" (1963), "Rag Doll" (1964) un "December, 1963 (Oh, What a Night)", taču atšķirībā no saviem Liverpūles "līdziniekiem", "The Four Seasons", gadiem transformējoties, pastāv joprojām... 

Nav svarīgi, vai visi filmas "Jersey Boys" fakti atbilst vēsturiskai patiesībai (nu var jau būt, ka mafijas bosu Geipu De Karlo (Kristofers Volkens) jaunais Vali ar savu dziesmu ir novedis līdz asarām, jo tā vēl neviens nebija nodziedājis De Karlo mātes mīļāko dziesmu...), svarīgs ir pats stāsts un kā tas ir izstāstīts. Klints Īstvuds (84) ir vīrs, kurš ar saviem pautiem ir uzaris ne vienu vien kino industrijas lauku, filmas ar viņa piedalīšanos aktiera statusā sola baudījumu neatkarīgi no scenārija un saspēles partneriem. To pašu var teikt par Īstvuda režisora darbu (kaut vai lai pieminama filma "Million Dollar Baby" (2004)) - viņš ir, vislabāk to būtu formulēt, pamatīgs. Viņš iedziļinās detaļās. "Jersey Boys" ne tikai izstāsta vēsturi, režisors liek filmas varoņiem arī nepastarpināti runāt ar skatītāju un skaidrot, kas īsti notiek. Drīzāk sanāk tāds kā teatralizēts uzvedums. Smalks ir arī Īstvuda izvēlētais filmas noslēgums - lai arī 1990.gadā, topot uzņemtiem Rokenrola Slavas zālē, no limuzīniem viens pēc otra ārā rāpjas krunkaini večuki, filmas pēdējos kadros režisors, atkal izmantojot tos pašus teātra elementus, skatītājam ļauj atvadīties no "The Four Seasons" kā divdesmitgadīgiem puikām, kam visa dzīve patiesībā vēl ir tikai priekšā.

2014, www.musicstories.lv

"Kiasmos" - "Kiasmos" (2014)

Projekta "Kiasmos" dzimšana ir visnotaļ loģiska. Islandiešu pianista un komponista Olafura Arnalda un Fēru salu elektropopa mākslinieka Janusa Rasmusena ceļi krustojušies, pirmajam esot par otrā ierakstu inženieri skaņu ierakstu studijā. Taču skaidrs, ka daudz vairāk loģikas "Kiasmos" dzimšanas faktā ir Arnalda un Rasmusena kopīgai kaislei uz minimālismu mūzikā, lai kādā stilā tā arī netiktu izpildīta. Pēc aptuveni piecu gadu briešanas dueta vārdā nosauktā debijas plate nu ir iznākusi. "(..) Vairums [albuma] materiāla ir sarakstīts šajā gadā ar domu veidot ierakstu, kurš būtu vairāk vienots vesels, nekā dziesmu kolekcija," ierakstu kompānijas "Erased Tapes Records" mājaslapā saka Arnalds. "Es esmu saskāries ar daudziem elektroniskās mūzikas žanriem, taču man nekad nav bijusi iespēja ieiet elektronikā tik dziļi, kā to esam izdarījuši šeit." 

Elektroniskā mūzika ir kā kečups - ietērpjot bezgaršīgu un citādi nebaudāmu mūziku elektroniskā apdarē, tā nereti nomāc dziesmas iepriekšējos trūkumus, un elektroniski apstrādātu mūsdienās droši vien var pārdot praktiski jebkuru draņķi. Bet šis nav piemērs par "Kiasmos". Arnalda mūziku vienmēr bijusi bauda klausīties arī bez papildus elektronikas esences, savukārt Rasmusens savā dzimtenē tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem spēlētājiem uz elektropopa skatuves (viņš ir arī grupas "Bloodgroup" līderis). Duetam ar savu debijas plati tādā kārtā ir izdevies radīt pamatīgu melno caurumu. Caurumu, kurš sevī iesūc visu un visus. Nopietni! "Rezultāts mūs mazliet pārsteidza," atzīst Rasmusens. "[Albums] ir daudz emocionālāks, kā bijām iedomājušies. Bet tieši tā arī ir mūzikas radīšanas burvība."

2014, www.musicstories.lv

Yusuf - "Tell 'Em I'm Gone" (2014)

"Tajā laikā es biju totāli pilnā, tāpēc neko daudz es neatceros," uz kāda žurnāla "Uncut" lasītāja jautājumu, kādas ir viņa atmiņas par 1976.gada koncerttūri ar Džimiju Hendriksu un grupu "Walker Brothers", atklāti atbild Jusefs, viņš arī Kaķu Stīvens (Cat Stevens), viņš arī Jusefs Islāms (Yusuf Islam). Šobrīd 66 gadus vecais Anglijā zviedru mammai un grieķu papam dzimušais dziesminieks lieto tieši pēdējo pseidonīmu, jo septiņdesmito gadu beigās viņš pārgāja islāma ticībā, bet pirms divpadsmit gadiem pārcēlās uz dzīvi Dubajas pilsētā Apvienotajos Arābu Emirātos ("Es izbaudu laika apstākļus šeit. Tie katru dienu ir samērā labi."). Skaidrs, dzīve Jusefam šajos nepilnos piecdesmit gados, kopš viņš ir uz skatuves, mainījusies pilnīgi kājām gaisā - islāms grādīgās ninnītes lietot aizliedz, tāpēc jau teju četrdesmit gadus Kaķu Stīvens savu radošo karjeru būvē, būdams skaidrs kā piecreiz izfiltrēts kazas mīzals. 

Pēc piecu gadu pārtraukuma skaidrais Jusefs darījis prieka pilnus sava talanta pielūdzējus, laižot klajā jaunu solo albumu "Tell 'Em I'm Gone". Tie, kas seko Jusefa daiļradei, neļaus sameloties, ka līdz šim savas islāma darīšanas viņš Rietumu sabiedrības daļai paredzētajos albumos ir vairāk vai mazāk apslāpējis (ar dažiem izņēmumiem, ieskaitot islāma pasaules bērnu mūzikas albumus "I Look I See" un dziesmu "Salli Ala Muhammed", kas astoņdesmitajos gados attiecīgās ticības reģionos bija teju populārākā dziesma). Arī jaunajā platē šīs mūspusē nedaudz svešās reliģijas intonācijas pavīd tikai šur tur. Var teikt, Jusefs atrod elegantu vidusceļu, apvienojot savus pieņemtos uzskatus ar viņa fanu gaidām nosacīti sekulārajā pasaules daļā. Un šādos brīžos, kad tekstā parādās vārdi kā "sekulārs", ir skaidrs, ka pietiek muldēt, un runāt jāļauj mūzikai. "Lielas, lielas pārmaiņas manī notika brīdī, kad sapratu, ka mūzika ir daļa no Dieva visuma," intervijā žurnālam "Uncut" atzīst Jusefs. Un pie tā tad arī paliksim. 

2014, www.musicstories.lv

Mūzikas albumu vāki (pilnībā)

Kādreiz, kad modē bija vinila plates (kas šobrīd atkal skaitās stilīgas), mūzikas grupu un dziedātāju mākslinieki varēja izpausties, noformējot plašu vāciņus - vietas bija teju cik uziet. Tālāk sekoja būtisks "laukuma samazinājums", par plašāko mūzikas informācijas nesēju kļūstot audio kasetei. Maza atelpa iestājās kompaktdisku pīķa karstumā, bet tuvu sirdstriekai albumu vāciņu mākslinieku ģilde nonāca brīdī, kad savu vietu tirgū centās nostiprināt minidiski - tur vietas mākslai nav vispār. Minidiski aizgājuši skuju taku, kompaktdiski pamazām arī dodas šajā virzienā, vinila plates tapušas par sava veida statusa apliecinājumu, bet pa lielam - visa mūzika ir pārcēlusies interneta vidē. Tomēr - albumu vāciņu noformējums savu nozīmi nav zaudējis, tieši otrādi: tā vērtība tikai augusi, jo paaudzei, kas mūziku caur sevi laiž straumējot, vāciņa attēls ir vienīgā iespēja nosūtīt kādu vēstījumu, ko agrāk darīja kompaktdisku bukletiņi.

Arī britu radošā aģentūra "Aptitude" ir novērtējusi albumu vāciņu spēku un izvēlējusies astoņas klasiskas plates, kuru noformējumu vienkārši paplašinājusi uz visām debess pusēm - oriģinālais vāciņa noformējums nu ir tikai daļa no šo mākslinieka fantāzijas. Un, ja godīgi, šāda pieeja liek pafantazēt arī par citu plašu vāciņiem, kas nav pievienoti šajā galerijā. Informāciju par šiem mākslas darbiem "nopludinājusi" vietne "Beautifullife.info".

Fatboy Slim - "Why Try Harder" (2006)

Bruce Springsteen - "Born In U.S.A." (1984)

"Blur" - "Parklife" (1994)

Adele - "19" (2008)

Justin Bieber - "My World" (2010)

"The Beatles" - "Abbey Road" (1969)

Michael Jackson - "Off The Wall" (1979)

Raksta ievada vāciņš: "Nirvana" - Nevermind" (1991).

2014, www.musicstories.lv 

Hozier - "Hozier" (2014)

Endrjū Hoziērs Bērnss (Andrew Hozier-Byrne) kļuva slavens burtiski vienas dienas laikā. Kāds anonīms lietotājs viņa dziesmu "Take Me To Church" bija izmantojis klipā, kuram iespaidojies no anti-geju protestiem Krievijā. "Vēl līdz šim brīdim es nezinu, kurš šo video ievietoja," žurnālam "Rolling Stone" atzīstas 24 gadus vecais īru puika Hoziērs. "Bet tas tika skatīts 10 000 reižu stundā vai aptuveni tā. Es biju zināmā mērā šokēts." Tagad Hoziēra fanu vidū ir gan Eds Šīrans, kurš pats iedziedājis "Take Me To Church" versiju, gan Teilore Svifta, turklāt jaunais īrs tiek laipni gaidīts pasaules lielāko televīziju un radiostaciju vakara programmās un ētera studiju dzīvajos koncertos. Taču neskatoties uz panākumiem, Hoziērs nav zaudējis saikni ar planētu Zeme. Vēl vairāk - viņš publicējis savu mobilā telefona numuru, uz kuru fani var zvanīt un izteikt domas par viņa jauno albumu. Tā vismaz raksta "Rolling Stone". Tiesa, izpētot Hoziēra mājaslapu, vismaz redzamā vietā šo numuru ieraudzīt nevar.

""Hozier" ir autentisks mākslinieka portrets - dvēselisks, garīgs un vilinošs, un tas ir ļoti iespaidīgs [Hoziēra] pirmais solis [mūzikā]," par īra debijas albumu "Hozier" raksta "Clash Music". Iespējams, Hoziērs būs tapinājis jaunu mūzikas stilu, kaut ko starp Džeku Vaitu un "Antony and the Johnsons", tam visam pievienojot amerikāņu gospeļu dziedāšanas tradīcijas un minimālu, bet muzikālā kontekstā visai iederīgu, blūza injekciju. Protams, plates ievadošā dziesma "Take Me To Church" ir noteicošā. Tās iekustinātā domu lavīna nav apturama visa albuma garumā. Turklāt šī dziesma ir nominēta "MTV Eiropas Mūzikas balvai" nominācijā "Labākā dziesma ar vēstījumu" ("Best song with a message"). Sagadīšanās, bet arī pie mums Latvijā šī dziesma šobrīd ir savā ziņā aktuāla. Šobrīd, kad vieni uzskata, ka ir tiesīgi noteikt, kas ir normāli un kas nav. Šobrīd, kad cilvēka seksuālā orientācija prevalē pār viņa cilvēciskajā īpašībām un vērtībām. Par to arī stāsts dziesmas "Take Me To Church" video klipā. Brīdinājums: tajā redzami atklāti vardarbības skati. 

2014, www.musicstories.lv

Mūzikas video paver jaunus ceļus reklāmai

Gluži tāpat kā modernās tehnoloģijas ļauj šodien skatīties iecienītākās filmas, seriālus vai raidījumus katram izdevīgā laikā un, galvenais, bez reklāmas pauzēm, šīs pašas tehnoloģijas ļauj jau sen dienas uzņemtos dziesmu videoklipos iemontēt pavisam aktuālas reklāmas. Sava jaunākā izdevuma lappusēs šai tēmai pievērsies žurnāls "Rolling Stone". Publiku nosacīti varētu sadalīt divās daļās. Pirmā ir tā, kura uzskata, ka mainīt jau radītu video ir gluži kā sabojāt mākslas darbu, kā Monai Līzai piezīmēt ūsas. Otrā lasītāju daļa, gluži pretēji, ar interesi tagad var pārlapot savu iecienīto mākslinieku videoklipu katalogus jūtūbē, piemēram, cenšoties kādā Ērika Kleptona astoņdesmito gadu videoklipā pēkšņi ieraudzīt ielas stūrī novietotu "Facebook" vai "Angry Birds" reklāmu.

"Iespējas ir neierobežotas," žurnālam atzīst mediju tehnoloģiju kompānijas "Mirriad And French" izpilddirektors Teds Miko. "Mēs zinām, ka šī gadsimta paaudzes uzvedība ir atšķirīga: 35% vairs neskatās [tradicionālo] TV apraidi, savukārt 90% no tiem, kas skatās TV "replay" [režīmā], dara to, izlaižot reklāmas," saka Miko kolēģis, kompānijas "Havas" starptautiskais rīkotājdirektors Dominiks Delports. Pirmā, kas pievērsās šādam reklāmu izvietošanas veidam agrāko gadu videoklipos, bija mūzikas izdevniecība "Universal Music Group". Arī "Mirriad And French" ir saistīta ar mūzikas industriju - Miko savulaik darbojies mūzikas straumēšanas servisā "Beats Music". 2008.gadā viņš sāka darbu pie reklāmu ievietošanas tehnoloģijas izstrādes. Tehnoloģijas, kas videoklipos atrod brīvu vietu, kurā ievietot reklāmu tā, it kā tā tur atrastos jau klipa filmēšanas brīdī. Šis skrupulozais darbs, liekot cilvēka acij nepamanīt klipos izmantoto viltību, datorzinātnieku komandai prasīja trīs gadus.

Kā atzīst Miko, "Universal" tagad jau vairs nav vienīgie šīs tehnoloģijas izmantotāji. Lūk, daži piemēri. Grupas "Hootie and the Blowfish" līdera Dariusa Rakera 2012.gada dziesmas "True Believers" atsvaidzinātais video ar "Grand Marnier" liķiera reklāmu vienā no epizodēm (sk. attēlu raksta ievadā). Aloja Blaka 2013.gada dziesmas "The Man" videoklips, "laika gaitā" papildināts ar "Levis" džinsu reklāmu ("Mēs aplaudējam [mūzikas videoklipu straumēšanas kompānijai] "Vevo" un "Mirriad" par inovatīvo pieeju zīmola novadīšanai mērķētai auditorijai, izmantojot augstas kvalitātes saturu," tā "Levis" mārketinga vadītāja ASV Steisija Dorena). 

Šādi piemēri nākotnē būs vēl un vēl. Iespējams, tehnoloģijas attīstīsies pat tik tālu, ka dziesmas video tiks uzņemts tādā kā tukšā formā jeb "templeitā", kurš katrā reģionā translēsies ar citu vizuālo saturu. Nu, piemēram, Džastina Bībera videoklipā, kurš taps demonstrēts Latvijā, uz kādas klipā redzamās ēkas sienas vai varbūt Bībera T-krekla rādīsies "Aldara" reklāma vai aicinājums abonēt žurnālu "Omītes zālītes". Un šis tad būs viens no veidiem, kā reklāmu, kuru neviens tā nemīl, tomēr novadīt līdz izvēlētajai auditorijai. "Vienīgais ierobežojums ir cilvēka darbs, saskaņojot māksliniekus, zīmolus un kampaņas," gala spriedumu žurnālam "Rolling Stone" izsaka Delports. Tā teikt, esam brīdināti... 

"Far East Movement" - "Rocketeer" (2010)

Aloe Blacc - "The Man" (2013)

"Avicii" - "Lay Me Down" (2013)

"Far East Movement" - "Rocketeer" (2010)

Visi foto ņemti no no žurnāla "Rolling Stone" mājaslapas.

2014, www.musicstories.lv

Deivids Gilmors par uzrakstu uz sava kapakmens

2014, www.musicstories.lv

"Allo Darlin'" - "We Come from the Same Place" (2014)

"Visas dziesmas ir īsas un jaukas," trāpīgs ir mūzikas portāls "Popmatters", apskatot londoniešu "Allo Darlin'" jaunāko plati "We Come from the Same Space". Tas tiesa, Elizabete Morisa ar pārējiem kolēgām sava kvarteta repertuāram izvēlējusies vienkāršas un sirsnīgas dziesmas, pie kurām var vienlaicīgi gan valsi iegriezt, gan notraukt kādu asariņu, jo "Allo Darlin'" mūzika savu klausītāju moka, mezdama nostaļģijas atmiņu sēklu taisni dvēselē - par to, kas paspēts, par to, kas nē, un par dzīvi, kas nosūkā jēlu. Par "siltu" šo plati nodēvējusi apskatnieku "Sniega karaliene" - portāls "Pitchfork", kura vēsā elpa tā arī nav ļāvusi uzplaukt kādai vājākai radošai dvēselei ar vāriem nerviem. "Allo Darlin'" ir sirsnīgi jaunieši, klausīties kuros ir baudpilns piedzīvojums. "Ir indīpops vai nav, tas ir lipīgs dažādos līmeņos," par grupas trešo studijas albumu saka mūzikas žurnāls "Uncut". Un tā atkal ir tiesa - pie plates pielipt kā mušai pie mušpapīra ir viena momenta jautājums. 

2014, www.musicstories.lv

Lights - "Little Machines" (2014)

"Neej mājās bez manis," sava jaunā albuma "Little Machines" noslēdzošajā dziesmā lūdz kanādiešu elektropopa zvaigznīte Valērija Poksleitnere (27), meitene ar skatuves vārdu "Lights" (kuru, starp citu, viņa ir pieņēmusi arī oficiāli, lai plānāka būtu garoziņa maizītei, ko ienes autortiesības). Kā atzīmē žurnāls "Time", pirms pieciem gadiem, kad pasaule juka prātā Gāgamānijas (no Lēdijas Gāgās) dēļ, Valērija savā dzimtenē klusi un nemanāmi čubinājās, pārējai pasaulei pat nenojaušot par viņas eksistenci. "Ja tu sevi pieskaiti pie ""Lights" kulta" ilggadējiem piekopējiem, sagatavojies pilnībā zaudēt prātu no ["Lights" jaunā albuma] "Little Machines", vēsta uzsaukums faniem "Lights" mājaslapā tagad, 2014.gadā. Un, iespējams, tieši "Little Machines" arī kļūs par "Lights" pirmo lielo starptautisko panākumu, jo divas iepriekšējās viņas studijas plates kaut cik taustāmus panākumus guva tikai dzimtenē Kanādā. 

Jāsaka, "Little Machines" ir sievišķīgs albums. Tā tapšanā Valērija ietekmējusies no tādām muzikāli gruntīgām dāmām kā Bjorka, Keita Buša un Petija Smita. Turklāt plates ieraksta laikā viņa zem sirds nēsāja savu pirmdzimto (albuma ieraksts tika pabeigts 2.martā, bet vēl 15.februārī Valērija dāvāja dzīvību meitai). Un tomēr - "Little Machines" der arī skarbajiem vīriem, kas principa pēc neskuj paduses un joprojām neatšķir izlietni no pisuāra. Jo pat skarbu vīru dvēseles stīgas, zinoši sagrābstītas, var paraustīt, liekot (bieži uzspēlēto) skarbumu padarīt gluži nekaitīgu. "Lights" jaunākajai mūzikai šī paraustīšanas māka piemīt - starp citu, elektropopa platēm gluži neraksturīgi. Un tieši tāpēc pretoties Valērijas Poksleitneres aka "Lights" izteiktajam aicinājumam neiet mājās bez viņas, vispār nav nekādas jēgas.

2014, www.musicstories.lv

"Weezer" - "Everything Will Be Alright in the End" (2014)

Lai arī Riverss Kumo (44) ir jau pusceļā starp ceturto un piekto gadu desmitu, viņa vadītās grupas "Weezer" zīmogs arī 2014.gadā iznākušajā albumā "Everything Will Be Alrightin in the End" ir jautrība un nebēdnīgums, kāds iederētos pusaudžu ballītēs. Albums, kas tikai uz maziem brītiņiem samazina tempu, lai tūlīt atkal ar dubultu jaudu turpinātu, bez šaubām, ir viens no šā gada veiksminiekiem roka žanrā. Šķiet, pirmā "Weezer" vērā ņemamā plate pēc 2005.gada karstā rimbuļa "Make Believe". "Viņš [Kumo] izmantoja savu kreiso smadzeņu puslodi - loģisko, lai saslēgtos ar labo - emocionālo, un lai tādējādi radītu to, ko īsti nevar nosaukt par "Weezer" labāko albumu, bet šobrīd, pilnīgi noteikti, ideālāko," par to, kā plate radīta, savās domās, pat varētu teikt - analīzē, dalās portāls "Alternative Press". Vēl trāpīgāks ir žurnāls "Rolling Stone": "No visām rokzvaigznēm, kas radās 1994.gadā [piemēram, "Muse", "Limp Bizkit" vai "Maroon 5" (šī ir piebilde no mūsu puses)], vientiesītis Riverss Kumo vienīgais neizskatās pēc dumpinieka." "Weezer" nedumpojas, "Weezer" svin! Bet - "Everything Will Be Alright in the End" ir mazliet savādāks. Trakulīgs, bet dziļāks par pērnajiem grupas albumiem (nu kaut vai no tās pašas "Muse" patapinātā maniere starp dziesmās ieslidināt teju simfonijas vērtus instrumentālus skaņdarbus). Un laikam būtu muļķīgi un pretēji dabas likumiem, ja lietas sastāvētu pretēji.

2014, www.musicstories.lv

Jackson Browne - "Standing In The Breach" (2014)

Leģenda vēsta, ka Džeksons Brauns (66), nupat pabeidzis vidusskolu, ar kaseti, kurā mājas apstākļos bija ierakstījis vairākas savas dziesmas, devās uz ierakstu kompāniju "Elektra Records", lai noslēgtu līgumu par albuma izdošanu. Viņam nesanāca, jo kompānijas pārstāvis norādījis, ka Brauns "dzied ne visai labi". "Es iznīcināju vairākas [šīs kasetes] kopijas," sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" apgalvo Brauns. Bet ne visas. Folkmūziķis Toms Rašs, bijušais "The Velvet Underground" solists Niko (Nico) un vēl daži kolektīvi novērtēja Brauna komponista talantu, un vairākas no kasetē ierakstītajām dziesmām pārveidoja savās versijās. Tādā kārtā Brauns kā komponists kļuva pazīstams vēl pirms paša debijas albuma "Jackson Browne" (1972) iznākšanas. Taču pirmais lielais Brauna panākums bija dziesma "Take It Easy", ko viņš 1972.gadā sarakstīja tā kā sev, bet viņa draugs Glens Frejs to vēlējās izmantot savas grupas "The Eagles" repertuārā. Vārdu sakot, Brauns ir viens no tiem komponistiem, kam savas mantas (lasi, dziesmas) arī citiem izdāļāt nu nemaz nav žēl.

"Standing In The Breach" ir jaunākais Brauna solo albums. "Lielisks, iedvesmojošs, brīvības garu nesošs," šie ir daži no vārdiem, ar kādiem mūzikas prese slavina plati. Bet tie ir tikai vārdi. Patiesība ir mūzikā. Un lai to atrastu, vismaz, kas attiecas uz Brauna mūziku, pirms "Strand In The Breach" ieteicams noklausīties kādu no viņa septiņdesmito gadu albumiem, kaut vai labāko dziesmu izlasi. Patiesība, kas vienā brīdī izsprāgs kā pirdiens rāmai govij pirmdienas rītā, vēstīs skaidri un gaiši: savu ģēniju nenoslēpsi! Sevišķi, ja esi izdevis četrpadsmit plates, gandrīz katra no kurām liek klausītāja garam un dvēselei, ja ne uzsprāgt, tad labsajūtā burbuļot pilnīgi noteikti.

2014, www.musicstories.lv

"Pink Floyd" - "The Endless River" (2014)

Pirms divdesmit gadiem, 1994., "Pink Floyd" izdeva plati "The Division Bell" un devās pasaules koncerttūrē. Pēc tās grupas dalībnieki pievērsās savām solo karjerām un citiem projektiem. Taču viss mainījās 2008.gada 15.septembrī, kad ar 21.gadsimta sērgu vēzi nomira viens no "Pink Floyd" dibinātājiem, taustiņinstrumentālists  Ričards Raits. "Muzikāli viņš mums visiem izgrieza pogas", žurnālam "Uncut" (rakstā visi citāti no tā) atzīst grupas bundzinieks Niks Meisons. "Iespējams, Riks tā arī nekad nesaņēma to atzinību - gan grupā, gan ārpus tās -, ko viņš ar savu talantu būtu pelnījis." 

Kad jūlijā "Pink Floyd" līdera Deivida Gilmoura sieva Pollija Samsone "ietvītoja", ka "starp citu, Pink Floyd albums iznāks oktobrī un sauksies "The Endless River", sākās liela villošanās un minēšana, kas tad vīriem pēc divdesmit gadu ilgas pauzes uz sirds. Un vai tā maz vispār ir taisnība. Izrādās, ir. Un iemesls tam ir plates "The Division Bell" ieraksta laikā tapušie materiāli, kam albumā toreiz nebija vietas un kuru centrālā persona ir Ričards Raits. Palikušie "Pink Floyd" dalībnieki nolēma izdot plati, mūžībā aizgājušā biedra ierakstiem pievienojoties ar saviem instrumentiem studijā mūsdienās. "Šis [albums] ir veltījums viņam," atzīst Gilmours. "Man tas daudzējādā ziņā ir ļoti nozīmīgi un emocionāli. Un klausoties visus šos [vecos ierakstus], nožēla par viņa aiziešanu atgriežas atkal un atkal."

Albumā "The Endless River", kurš klajā nāks 7.novembrī, ir iekļauti ieraksti no 1993. un 1994.gada, bet īpašs ir 20 minūšu "Pink Floyd" mēģinājuma ieraksts 1969.gada 29.jūnijā Alberthollā Londonā, kurā Raits spēlē koncertzālē esošās ērģeles. "Man šķiet, Riks tajā brīdī rotaļājās ar ideju sarakstīt operu," pārliecināts viens no "The Endless River" producentiem Martins Glovers, pazīstams arī kā "Youth". Savukārt ierakstu inženierim, un arī vienam no plates producentiem, Endijam Džeksonam dienasgrāmatā pie 2013.gada 11.novembra stāv ieraksts, ka akurāt šajā dienā studijā Gilmours un Meisons pirmo reizi kopš "The Division Bell" kopā ierakstīja kaut ko jaunam "Pink Floyd" materiālam. 

Protams, būs mēģinājumi padarīt "The Endless River" par "Gada atgriešanos", "Sensacionālu" vai "Grandiozu", taču visdziļākā šī albuma būtība ir godināt savu mūžībā aizgājušo biedru Ričardu Raitu un nedot aizmirstībai pārklāties pār viņa piemiņu un veikumu dzīves laikā. "Šī ir pēdējā iespēja dzirdēt viņu spēlējam ar mums, un to mēs arī izdarījām," savus dziļi personīgos motīvus plates tapšanai apliecina Deivids Gilmours.  

2014, www.musicstories.lv

"Cloud Boat" - "Model of You" (2014)

Teicienu "Tā nav dzīve, tas ir kino" var pārfrāzēt "Tā nav dzīve, tā ir mūzika". Vismaz attiecībā uz Londonas dueta "Cloud Boat" plati "Model of You", viņu otro pēc skaita. No reālās dzīves tajā ir tikpat maz kā gaļas "Rīgas Miesnieka" cīsiņos. Sems Rikets un Toms Klārks jaunajā albumā darbojas kā anesteziologi, liedzot dzīvi sajust ar skaidru prātu. Viņu mūzika ir noslīpēta līdz formai, kura klausītāja iztēli viegli pārnesīs laikā, telpā un dimensijās, turklāt aiznestajam pašam to nemaz nemanot. Dziļums, kādā abi jaunieši ierokas savā mūzikā, ir ekvivalents tam, kādā visiem statoiliem un lukoiliem jāielaiž savas šļūtenes, lai izsūktu no zemes dzīlēm ziemas dīzeli... Ir tikai viena liela atšķirība - "Cloud Boat" rok, neatstājot nekādus fiziskus nospiedumus, ko nevar teikt par emocionālajiem. Esot nepārtrauktā "Model of You" rotācijā, klausītāja smadzenes sāk evolucionēties ziemas dīzelī. Ne to, kas darbina auto dzinējus, bet to, kas fiziski un emocionāli ļaus pārdzīvot tuvojošos bargo ziemu katram "Cloud Boat" skartajam. Bez glaimiem un ironijas - uzlādējošs albums. Un jā, ziemas dīzeli ar šļūtenēm no zemes dzīlēm neiegūst.  

2014, www.musicstories.lv

Julian Casablancas + "The Voidz" - "Tyranny" (2014)

"Viņš ir ārkārtīgi pieklājīgs un draudzīgs tagad. Bet es nerunāju par puisi, ko es satiku pirmo reizi. Es runāju par tagadējo: skaidrā prātā, nobriedušu un pieaugušu tēti Džulianu," par grupas "The Strokes" līderi Džulianu Kasablankasu žurnālam "Rolling Stone" pārdomās dalās grupas ilggadējais menedžeris Raians Džentls. Un ne velti šāds salīdzinājums, jo kā jau rokeriem un dumpiniekiem pienākas Kasablankass ir nonācis arī tādā dzīves stadijā, kad brokastis sāka ar simts gramiem vodkas. Tagad pēc gadiem ("Man bija paģiras, laikam, [vēl] piecus gadus [pēc dzeršanas atmešanas]."), Kasablankass, atminoties dzeroša cilvēka "attaisnojumu", ka "es esmu drosmīgs, esmu traks, tāpēc varu dzert", ir godīgs: "Tu domā, tas [degvīns] ir patiesības serums, bet tas vairāk ir pakaļas ("asshole") serums." Tikpat atklāts Kasablankass ir savā otrajā solo albumā (kopā ar pavadošo grupu "The Voidz") "Tyranny". Tas ir ne tikai "politiski uzlādēts", bet arī atklāts attiecībā uz paša Džuliana dzīvi. Pagājušajā gadā viņš zaudēja tēvu Džonu, ar kuru Kasablankass būtu gribējis būt tuvāks. "Pat, ja neesi bijis ciešās attiecībās ar tēvu, reiz, kad viņš aiziet, ir tā kā jumts mājai aizietu," atzīst Džulians. "Tyranny" dziesmas tapa tieši laikā, kad Kasablankass seniors aizgāja mūžībā. Tāpēc albumam ir zināms zīmogs un aura. "Šis bija galamērķis -  šis ieraksts ir tāds, kādu esmu gribējis kopš pašiem sākumiem," sava albuma "Tyranny" nozīmi raksturo Kasablankass. 

2014, www.musicstories.lv

"Strand of Oaks" - "HEAL" (2014)

"Rakstīt šo albumu bija biedējoši. Es biju [burtiski] ne uz šīs zemes," žurnālam "Uncut" albuma "HEAL" tapšanas procesu apraksta projekta "Strand of Oaks" galvenais vīrs Timotijs Šovalters (32). "Mana sieva varēja ienākt mājā un atrast mani guļam uz grīdas ar telefonu, smejoties, raudot vai darot abus kopā. Tas nebija veselīgākais process, bet manām smadzenēm to vajadzēja. Kaut kas nostrādāja pats no sevis, ārpus manas saprašanas." To, ka "HEAL" nav viegli klausāma plate, laikam jau var nojaust - sadzīve un dzīve albuma tapšanās laikā Šovalteram bija pilna problēmu un pārdzīvojumu, tas viss atrodams "HEAL" skaņdarbos. Taču šis noteikti nav "kāršanās" albums, drīzāk cieņpilnas attieksmes. Pret Šovaltera veikumu - neviengabalainu, dažbrīd kakofonijas, dažbrīd līdz niansēm smalka skanējuma pilnu plati. "Tims ir viens no labajiem čaļiem," Šovalteru raksturo viņa draugs Metjū Houks no grupas "Phosphorescent". "Ir prieks skatīties uz viņu un viņa dziesmām, kuras kļūst aizvien labākas ik reizi, kad tās redzu."Apmierināts ir arī pats Šovalters: "Man tagad ir 32. Es izskatos pēc "meta" [metanfetamīna] dīlera, un es labi sadzīvoju ar visām šīm klišejām. Jo tās mani padara labāku."

2014, www.musicstories.lv

Neil Young - "A Letter Home" (2014)

Ja viens pieietu pie skaļi spēlējoša skaļruņa vai tumbas, atvērtu pret to muti, bet kāds otrs pieliktu ausi pie šī atvērtās mutes īpašnieka dibena, tad, iespējams, skaņas, ko viņš tur dzirdētu nākam no skandas, ļoti līdzinātos Nīla Janga (68) uz mirkli aktuālākā albuma "A Letter Home" skaņām. Šajā platē ar nostaļģisko nosaukumu Jangs izpilda Brūsa Springstīna, Villlija Nelsona, Boba Dilana un citu savu draugu dziesmu kaverversijas, bet plates sāls ir tās īpašā skaņa - kā caur dibenu skanošs patafons, kas, iespējams, "A Letter Home" padara par "tikai Janga faniem" domātu albumu. Protams, plate ir mūziķa ceļojums atpakaļ laikā, sava veida svītra zem kaut kā. Tika nevajag pārprast - tā nav svītra zem paša Janga. Viņš, tieši otrādi, iedzīvojies otrajā jaunībā, šā gada vasarā šķirot 36 gadus ilgušo laulību ar dzīvesbiedri Pegiju, un, kā ziņo žurnāls "Rolling Stone", nodevies jaunām sajūtām un jūtām pret aktrisi Derilu Hannu, ar kuru Jangs iepazinies abu kopējā hobijā - dažādos apkārtējās vides aizsardzības protestos. Un, iespējams, jaunas attiecības devušas arī jaunus radošus spēkus, jo jau novembra sākumā Jangs laidīs klajā nākamo plati "Storytone" - pirmo savu albumu, kura ierakstā viņš nespēlē nevienu instrumentu, koncentrējoties tikai uz vokālu.

2014, www.musicstories.lv

"Bleachers" - "Strange Desire" (2014)

Grupas "fun."albuma "Some Nights" (2012) koncerttūres laikā tās ģitārists Džeks Antonofs brīvākos brīžos strinkšķināja savu instrumentu, sacerot dažas dziesmiņas, dažas tēmas. Darīja viņš to viens, katrā ziņā paslepus no grupas biedriem, jo liels bija visu pārsteigums, kad šā gada februārī klajā nāca Antonofa projekta "Bleachers" debijas singls "I Wanna Get Better", bet jau jūlijā gatava bija vesela plate "Strange Desire". "(..) "Strange Desire" ir ļoti spēcīgs [albums], dažbrīd saviļņojot ar mūsdienu nostaļģiju, kuras kļūst arvien vairāk ar katru klausīšanās reizi," raksta "Allmusic.com". Palīdzējis ar dziesmu komponēšanu gan Sārai Berelesai, gan Teilorei Sviftai, Antonofs radījis albumu ar mūziku, kas neprasa kompromisus, ja nu vienīgi ar sevi. Un varbūt tieši tāpēc "Strange Desire" izklausās kā tīrradnis, kas ilgi slēpts no citu acīm, radītāja pulēts un lolots, nu pārsteidz pasauli ar savu nosacīto vienkāršību, zem kuras jaušami dučiem emocionālu slāņu. Taču jāņem vērā - lai arī Antonofs ir ģitārists, šis nav ģitārmūzikas albums. Iepazīšanos ar "Strange Desire" ieteicams sākt ar dziesmu "Like a River Runs". Un vēl "I'm Ready to Move On / Wild Heart Reprise" - kopdarbs ar Joko Ono. Dziesma, kuru klausoties, sapņot slapjos sapnīšus var acīm vaļā... 

2014, www.musicstories.lv

"The New Pornographers" - "Brill Bruisers" (2014)

Grupa, kuras nosaukumu sākot rakstīt "Google" meklētājā, pēc "the new porn" pazūd automātiskie tuvāko rezultātu rādītāji (gluži tāpat kā ar visiem citiem pupu un krānu saistībā interpretējamiem vārdiem) - "The New Pornographers" -, augusta nogalē pēc četru gadu pārtraukuma laidusi klajā savu sesto studijas albumu "Brill Bruisers". Tiesa, šajā starpbrīdī pavisam klusi atsevišķi "jaunie pornogrāfiķi" nav bijuši. Piemēram, grupas vokāliste Neko Keisa pērn izdeva pat ļoti labu plati, kuras nosaukuma uzrakstīšanai šeit vajadzētu rezervēt nākamās pusotras teksta rindiņas. Otrs "The New Pornographers" solists, viņš arī ģitārists, Dans Bedžars pa šo starpu paspējis izdot par vairākas plates. Iespējams, arī pārējie nav sēdējuši, rokas, tā teikt zem kules palikuši. Un, lai arī kādās tālēs un kaujās katrs būtu devies, kad pienākums (un ierakstu kompānija) sauc, visiem jābūt uz strīpas kā "The New Pornographers". "Brill Bruisers" varbūt tieši tāpēc izklausās muzikāli aktuālāka plate kā dažas iepriekšējās attiecīgajā laika posmā, piemēram, "Challangers" (2007). Jaunais albums spridzina enerģiju - izmētā tās druskas vismaz divu tuvāko kontinentu attālumā no skanēšanas vietas. Un, ja "The New Pornographers" ir no Kanādas, tad attiecībā uz klausītāju Baltijas jūras krastā, par tiem kontinentiem melots nav.

2014, www.musicstories.lv

Leonard Cohen - "Popular Problems" (2014)

Pirms diviem gadiem albumā "Old Ideas" kanādiešu mūzikas leģenda Leonards Koens, kam tolaik bija 78 gadi, tik skumji pa pusei dziedāja, pa pusei runāja dziesmas, kurās viņš meklēja "vietas, kurās nejust sāpes un vienam pašam spēt pacelt akmeni", ka ne viens vien, lai arī ar dziļām skumjām sirdī, secināja, ka Meistars ar šo plati atvadās no sava klausītāja. Ir pagājuši divi ar pusi gadu, un Koena kungs šogad 21.septembrī ir nosvinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu. Un lielāko dāvanu ir sagādājis nevis sev, bet klausītājiem, nākamajā dienā pēc jubilejas izdodot jaunu plati "Popular Problems". Klausītājam jau fakts par jaunu Koena plati vien ir svētki paši par sevi, taču "Popular Problems" atmosfēra un noskaņa, iespējams, ir daudz lielāks iemesls līksmībai. Pat ne līksmībai, drīzāk labsajūtai. Jo Leonards Koens savā jaunajā albumā izklausās pulka žirgtāks kā iepriekšējā "Old Ideas", kas arī bija par iemeslu nelāgajām runām. Optimistisks un dzīvespriecīgs (cik nu šo vārdu var attiecināt uz Koena mūziku) dzīpars caurvij jaunās plates "Popular Problems" 36 minūtes, īpaši liekot sajūsmināties par dziesmu "Did I Ever Love You". Izskatās, ka deju vakars turpinās...

2014, www.musicstories.lv

"Manic Street Preachers" - "Futurology" (2014)

Tikai desmit mēnešus pēc sava iepriekšējā albuma "Rewind the Film" velsieši "Manic Street Preachers" atgriezušies apritē ar pilnīgi jaunu plati "Futurology" (abas plates, starp citu, ierakstītas vienā laikā). Iespējams, tieši fakts, ka "meniki" pēdējā desmitgadē bijuši tik aktīvi (seši albumi no 2004.gada!), katra jaunā grupas plate izraisa aizvien mazāku un mazāku troksni. "Futurology", "Manic Street Preachers" divpadsmitais albums, vispār izzvejots no jaunās mūzikas okeāna tīras sagadīšanās pēc, netīšām, pat varētu teikt. Bet, iespējams, "Futurology" radītais klusums ir drīzāk klausītāju emocionālā stāvokļa fiziska izpausme, kas radusies albuma ietekmē - tiem vienkārši trūkst vārdu! Berlīnē ierakstītais albums ir "Manic Street Preachers" atgriešanās pie klasiskā britu rokenrola, vismaz uz brīdi pārtraucot koķetēt ar radio formāta popmūziku. 

2014, www.musicstories.lv

Ryan Adams - "Ryan Adams" (2014)

Trīs gadus klusējis, savu jauno albumu piedāvā pēc mēneša topošais četrdesmitgadnieks Raians Adamss. Ja albumam dots paša autora vārds, ir skaidrs, ka vismaz viņš pats to uzskata par gana nozīmīgu, par savu "jauno ES". Vai nav par vēlu, ņemot vērā, ka "Ryan Adams" ir Adamsa četrpadsmitā plate? Droši vien daudz ko izsaka maestro vecuma cipars - četrdesmit ir laiks, kad atkal gribas būt savādākam, turēt līdzi laikam un vispār - pierādīt, ka tie četrdesmit jau tikai tādas pāris nedēļas pēc astoņpadsmit vien ir. Un kaut kādā ziņā Adamsam tas ir izdevies, jo salīdzinot ar viņa iepriekšējo daiļradi, "Ryan Adams" ir atšķirīgs. Tajā kā spalvainai līgavai caur caurspīdīgu kāzu kleitu cauri spīdoša skruļļaina paduse skaidri samanāms Toms Petijs, Brūss Springstīns un rokenrols kā tāds, kas agrāk Adamsa albumos netika manīts. Adamsa muzikālais vektors, vismaz albumā "Ryan Adams", iet paralēli ar viena no viņa elkiem mūzikā - Džeka Vaita - vektoriem. Un kas zina, varbūt tie vienu dienu arī krustosies. Bet līdz tam viņi ir katrs par sevi, un abi savos jaunajos albumos ir, ja tā var teikt, neatvairāmi.

2014, www.musicstories.lv

David Gray - "Mutineers" (2014)

Lai arī Deivids Grejs (46) drīzāk pieskaitāms pie tā sauktās "easy listening" popmūzikas "meinstrīma" (vells, cik daudz svešvārdu!), tātad domātas ļoti, ļoti lielām ļaužu masām, vienmēr var teju sajūsmināties par viņa spēju nepārkāpt dabā neiezīmētu robežu, kuras šai pusē palikuši visi tie, kam ir svarīgi KĀ mūzika tiek pasniegta, otrā pusē atstājot visus pārējos. Mākslinieka jaunākais albums "Mutineers", ko daža mūzikas prese pat nodēvē kā pirmo sakarīgo Greja atgriešanos pēc viņa līdz šim veiksmīgākā albuma "White Ledder" (1998) (tajā ir arī Greja populārākā dziesma "Babylon"), kārtējo reizi demonstrē piemēru, kad mūziķim lielāks gada skaitlis vecumā nozīmē arī acīmredzamu briedumu mūzikā. Precīzi "Mutineers" noskaņu savās slejās aprakstījis laikraksts "The Boston Globe", sakot, ka lielākā daļa albuma "atsedz" romantiku un "garīgu svētlaimi, kas sajūtama tikpat labi kā izklausās." Un Deivids Grejs izklausās mierīgs, šo mieru bez skopuma nododot katram "Mutineers" klausītājam.

2014, www.musicstories.lv

   

"Glass Animals" - "Zaba" (2014)

Definēt, kas ir gudra popmūzika, ir grūti. Pat neiespējami, ja ņem vērā, ka katrs definētājs pats atrodas citās gudrības skalas koordinātās. Tomēr ir dažas iezīmes, kas liecina, ka ausīs žužinošie tembri pieskaitāmi pie viedām muzikālām izpausmēm. Pirmā ir tā, ka paši šīs mūzikas izpildītāji ir izglītoti un inteliģenti ļaudis. Otrā: gudrā popmūzika ir kā kāpostgalva - plēs pa kārtai nost, lai tiktu pie serdes, bet to lapu un slāņu ir tik šausmīgi daudz! Oksfordas kvartets "Glass Animals", kā reizi, ir gan kāpostgalva, gan inteliģenti ļaudis. Nopietnu mūzikas karjeru pārceļot uz laiku, kad visi pabeigs universitāti, šie četri no pusaudža vecuma savstarpēji pazīstamie puikas laiduši klajā savu debijas albumu "Zaba", kurā "kāpostgalvas" kacens paslēpts rūpīgāk kā mūķenes pumpainais dibens zem piecpadsmit paltrakiem. Skaļākais vārds šajā projektā ir Pols Epvorts - producents, kas kopā ar Adeli 2013.gadā "nogrāba" "Oskaru" par filmas "Skyfall" galveno tēmu. Epvorta un "Glass Animals" sadarbības rezultātā tapis šis albums, paredzēts izsmalcinātas gudrās popmūzikas baudītājiem. Kā raksta "Clash Music", albumā atrodami "mūzikas aspekti, kas apžilbinās ar savu krāšņumu." Un tādu aspektu platē "Zaba" ir tik daudz, ka žilbst nepārtraukti.

2014, www.musicstories.lv

Luke Sital-Singh - "The Fire Inside" (2014)

Divdesmit septiņus gadus vecais britu dziesminieks Lūks Sitals-Sings bija jaunākais triju brāļu saimē ("biju tāds mazliet jūtīgais bērns"), bet viņam vienmēr patika uzstāties, mazliet izrādīties. "Es biju dzimis, lai uzstātos, pat ja tas nozīmēja sliktu uzvešanos mājās," ar savām bērnības atmiņām raidsabiedrībai "BBC" dalās Sitals-Sings. Viņš bija viens no slavenā "BBC" ikgadējā mūziķu konkursa "Sound of" 2014.gada finālistiem. Uzvarēt gan neizdevās (laurus plūca Sems Smits), taču, kā ierasts, šī jauno mākslinieku skate bieži ir īsts tramplīns lielā mūzikas biznesa lēcienā - līgums ar "Parlaphone Records" Sitalam-Singam ir kabatā. Vēl vairāk - iznākusi arī viņa debijas plate "The Fire Inside". Tās nosaukums ir vislabākā anotācija. Brīžiem tā nav pat uguns, bet vesels emociju krāteris, kas burbuļodams piebalso Sitalam-Singam it visās divpadsmit albuma dziesmās. Šis jauneklis gan vizuāli, gan muzikāli ļoti atgādina kādu citu jaunekli - Īenu Akselu, kurš pirms gadiem četriem kā komēta uzradās, uzzibsnīja un tad pazuda. Vai ar Sitalu-Singu būs savādāk, rādīs laiks. Bet šobrīd, godīgi, "The Fire Inside" ir albums, no kura nevar atrauties! Jau esmu mainījis testamentu, tajā norādot, ka advokātam to lasot, fonā obligāti jāskan dziesmai no šī albuma "I Have Been A Fire" - brīdī, kad visi radi uzzina, ka savus uzkrājumus un iekrāto trešā līmeņa pensijas atlikumu novēlu kaķim, kura man nekad nav bijis.

2014, www.musicstories.lv  

Sinéad O'Connor - "I'm Not Bossy, I'm The Boss" (2014)

Īru lakstīgala Šaineda O'Konora (47) savas jaunās plates "I'm Not Bossy, I'm The Boss" ievadošajā dziesmā "How About I Be Me" turpina iepriekšējā albuma "How About I Be Me (And You Be You)?" tēmu un, galvenais, noskaņu. Pēdējos desmit gadus O'Konora, iespējams, vēlētos izsvītrot no savas dzīves, jo īriete, dzīvojoties no vienas pusmūža un privātās dzīves krīzes otrā, sāka līst ne tikai ārpus savas mūzikas lauciņa (piemēram, absolūti neizprotama bija viņas regeja kaveru albuma "Throw Down Your Arms" (2005) nepieciešamība), bet pamanījās arī "izmēģināt" pašnogalināties, sadzeroties daudzas tabletes, un tas nebija C vitamīns. "Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus," ir tāds teiciens, un O'Konora ir tā staigājošs pierādījums. Šo divu gadu laikā, kopš "augšāmcelšanās albuma" "How About I Be Me (And You Be You)?" O'Konora nav zaudējusi ne kripatas no savas atdzimušās enerģijas un radošuma. Tieši otrādi, "I'm Not Bossy, I'm The Boss" ir vēl agresīvāks, vēl izaicinošāks! Tādas dziesmas kā "Take Me to Church" un "How About I Be Me" sēj sirdī cerību, ka albumi, kādus O'Konora izdeva pagājušā desmitgadē un ar kuriem varēja tik vien kā baidīt kaķus, ir pagātne.

2014, www.musicstories.lv

20 dziesmas 2014.gada rudenim

Dziesmu liste, kurā iekļautas gan jau kādu laiku spēlētas, gan pilnīgi jaunas dziesmas. Dziesmas, kas ļauj samanīt rudens tuvošanos un jau laikus sagatavoties vējiem un lietiem. Video liste veidota no augstas kvalitātes skaņas klipiem, tāpēc droši spied "play" un baudi!

Dziesmu saraksts:

1. Lily Allen - "URL Badman" ("Sheezus", 2014)

2. "The Dream" - "Black" (EP, 2014)

3. Paul McCartney - "Early Days" ("New", 2013)

4. Ryan Adams - "Gimme Something Good" (EP, 2014)

5. Amy Lavere - "Rabbit" ("Runaway's Diary", 2014)

6. Spencer Lee - "Still I Fly" ("Planes: Fire & Rescue" OST, 2014)

7. "Slow Club" - "Suffering You, Suffering Me" ("Complete Surrender", 2014)

8. Smokey Robinson feat. Elton John - "The Tracks Of My Tears" ("Smokey & Friends", 2014)

9. "The Gaslight Anthem" - "Get Hurt" ("Get Hurt", 2014)

10. "The Black Keys" - "Fever" ("Turn Blue", 2014)

11. Malia feat. Boris Blank - "Raisiing Venus" ("Convergence", 2014)

12. Jenny Lewis - "Just One Of The Guys" ("The Voyager", 2014)

13. Pixie Lott - "Lay Me Down" ("Pixie Lott", 2014)

14. Sinead O'Connor - "Take Me To Church" ("I'm Not Bossy, I'm The Boss", 2014)

15. Nick Hakim - "I Don't Know" ("Where Will We Go, Pt.2", 2014)

16. "Field Report" - "Home (Leave The Lights On)" (EP, 2014)

17. Israel Nash - "Rain Plans" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013)

18. Banks - "Brain" ("Goddess", 2014)

19. "Interpol" - "All The Rage Back Home" ("El Pintor", 2014)

20. "Spoon" - "Do You" ("They Want My Soul", 2014)

2014, www.musicstories.lv

Foto raksta ievadā: Amar Rai (flickr.com)

Pieraksties "Mūzikas stāstu" jaunumu listei šeit.

"Spoon" - "They Want My Soul" (2014)

"Es nevarēju iedomāties dzīvi pēc 30," sarunā ar mūzikas žurnālu "Uncut" par laiku, kad viņam bija 15-16 gadu, saka grupas "Spoon" līderis Brits Daniels (43). "Galu galā es pametu savu dzimto pilsētu [Ostinu (ASV)], un redzēju cilvēkus virs 30, kas dzīvo interesanti, ir humāni un dara pasauli labāku." Aptuveni 21 gads bija Danielam, kad viņš kopā ar draugu, bundzinieku Džimu Īno 1993.gadā nodibināja "Spoon". "Tās bija skaļas, ātras dziesmas," pirmos "Spoon" soļus mūzikā atceras Daniels. Ja patur prātā, ka šie soļi tika sperti laikā, kad pasaulē valdīja Kurta Kobeina "Nivrvanomānija", tas nebūtu nekas neparasts. Grupas 1998.gada platē "A Series of Sneaks" vēl šīs minētās mānijas sekas ir saklausāmas, taču jau nākamais albums - "Girls Can Tell" (2001) - iezīmē "Spoon" pievēršanos, nu ja ne popmūzkai pilnībā, kādu prasa 21.gadsimts, "Nirvanas" "grunge" paturot tik vairs mazliet sazīmējamu, tad diezgan izteiktai tās (popmūzikas) klātbūtnei noteikti.

"They Want My Soul" - "Spoon" astotais studijas ieraksts - ir nākamais solis grupas attīstībā. "Mēs vienmēr pamēģinām un darām kaut ko tādu, ko iepriekš neesam darījuši," turpina Daniels, kurš vizuāli, starp citu, nedaudz atgādina Džonu Lenonu. "[Ierakstot "They Want My Soul"] es piedāvāju grupai sanākt kopā un radīt mūziku bez manis, tā es varētu vienkārši uzdziedāt virsū [jau gatavām dziesmām], un viņi nāca ar brīnišķīgām lietām," Daniels atklāj albuma tapšanas nianses. Pie tā roku pielicis arī Moriseja plašu producents Džo Čikarellī ("ļoti profesionāls, "old-school", tradicionālā roka producents"), ar kuru Danielam ar kolēģiem bijušas ne mazums domstarpību un "savādāku redzējumu", taču te nu viņš ir - albums "They Want My Soul" visā savā godībā! Īsi un skaidri - brīnišķīgs albums! Vien ar nepacietību var gaidīt, kad Danielam paliks, teiksim, sešdesmit, jo pretēji savām pusaudža gadu bailēm no vecuma, viņš ar katru plati pats pasauli padara jo labāku.

2014, www.musicstories.lv