Projekta "Kiasmos" dzimšana ir visnotaļ loģiska. Islandiešu pianista un komponista Olafura Arnalda un Fēru salu elektropopa mākslinieka Janusa Rasmusena ceļi krustojušies, pirmajam esot par otrā ierakstu inženieri skaņu ierakstu studijā. Taču skaidrs, ka daudz vairāk loģikas "Kiasmos" dzimšanas faktā ir Arnalda un Rasmusena kopīgai kaislei uz minimālismu mūzikā, lai kādā stilā tā arī netiktu izpildīta. Pēc aptuveni piecu gadu briešanas dueta vārdā nosauktā debijas plate nu ir iznākusi. "(..) Vairums [albuma] materiāla ir sarakstīts šajā gadā ar domu veidot ierakstu, kurš būtu vairāk vienots vesels, nekā dziesmu kolekcija," ierakstu kompānijas "Erased Tapes Records" mājaslapā saka Arnalds. "Es esmu saskāries ar daudziem elektroniskās mūzikas žanriem, taču man nekad nav bijusi iespēja ieiet elektronikā tik dziļi, kā to esam izdarījuši šeit."
Elektroniskā mūzika ir kā kečups - ietērpjot bezgaršīgu un citādi nebaudāmu mūziku elektroniskā apdarē, tā nereti nomāc dziesmas iepriekšējos trūkumus, un elektroniski apstrādātu mūsdienās droši vien var pārdot praktiski jebkuru draņķi. Bet šis nav piemērs par "Kiasmos". Arnalda mūziku vienmēr bijusi bauda klausīties arī bez papildus elektronikas esences, savukārt Rasmusens savā dzimtenē tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem spēlētājiem uz elektropopa skatuves (viņš ir arī grupas "Bloodgroup" līderis). Duetam ar savu debijas plati tādā kārtā ir izdevies radīt pamatīgu melno caurumu. Caurumu, kurš sevī iesūc visu un visus. Nopietni! "Rezultāts mūs mazliet pārsteidza," atzīst Rasmusens. "[Albums] ir daudz emocionālāks, kā bijām iedomājušies. Bet tieši tā arī ir mūzikas radīšanas burvība."
2014, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru