Veidosim "Mūzikas stāstu" dziesmu listi kopā!

Notikušās nelielas izmaiņas "Mūzikas stāstu" dziesmu listē, agrāk saukta par "100 songs". Turpmāk tā padarīta publiska (listes linku saklikšķini te: Mūzikas stāsti), tajā ikviens aicināts pievienot dziesmu vai dziesmas, ar kurām būtu jāpadalās. Tā mums būs iespēja iepazīt jaunus māksliniekus, pārsteigumā sist sev pa pieri, atklājot ko garām palaistu, un vienkārši, uzticoties lapas apmeklētāju labajai gaumei, iespēju robežās paplašināt savu redzesloku bezgalīgajā mūzikas okeānā. "Mūzikas stāstu" dziesmu listi vienmēr varēs atrast labajā pusē zem populārāko ziņu slejas.

Listes administrators, saprotams, patur tiesības veikt koriģējošas darbības, piemēram, izdzēst gluži neatbilstošas (būs vien jāpaļaujas uz administratora "absolūto gaumi"...:)))  ) kompozīcijas. Viņš arī cītīgi sekos līdzi pievienotajām dziesmām un, cerams, smelsies iedvesmu virsrakstiem un jauniem, šeit lasāmiem garadarbiem. Jau iepriekš dziļi paklanāmies pateicībā par dalīšanos. Jo dalīties nozīmē dot. Un dot nozīmē kādreiz kaut ko arī saņemt. Labi, pietiks filozofijas. Lai runā mūzika! Padari "Mūzikas stāstu" dziesmu listi arī par savējo!

Un nekautrējies ko ierosināt: musicstorieslv@gmail.com. 

2014, www.musicstories.lv

"Laibach" - "Spectre" (2014)

Savu darbību pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā slovēņu pulciņš "Laibach" sāka ar skandālu. Pat ne skandālu, vienkārši multimediālais projekts "Rdeči revirji" ("Sarkanais rajons"), ko "Laibach" gatavoja kopā ar dažiem māksliniekiem un teātra trupu, tika aizliegts vēl pirms tā norises sākuma, it kā neatļautas simbolikas izmantošanas dēļ. Kā zināms slovēņu liktenis ir līdzīgs latviešu - reiz tā sastāvējusi Romas impērijā (tur gan mēs neesam bijuši), bijusi Hābsburgu monarhijas valdījumā (arī bez mums), 1918.gadā, droši vien uz tā paša vispārējā pasaules apjukuma fona, ko izmantoja Latvija, slovēņi pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē ieguva pašnoteikšanās tiesības, bet Otrajā Pasaules karā šo nelielo tautiņu paspēja okupēt un anektēt visi, kam nebija slinkums - Vācija, Itālija, Ungārija un Horvātija. Savu neatkarību slovēņi atguva vien 1991.gadā gluži kā Latvija un Eiropas Savienībā iestājās 2004.gada 1.maijā arī kopā ar Latviju. 

Slovēņiem tātad viss ir gandrīz kā mums, latviešiem. Nosacīti "Laibach" ir slovēņu "Pērkons" - abas grupas savās radošajās izpausmēs tieši vai netieši iepina cīņu pret pastāvošo iekārtu ("Sarkanā rajona" pasākums patiesībā tika atcelts, jo tajā bija plānots izsmiet esošās varas struktūras), abas šī pati vara bija centusies apklusināt. Lai arī neatkarība atgūta, "Laibach" turpina cīnīties un būt politiski atraktīvi. Viņiem tīk gan fotografēties militāros kostīmos,  gan rakstīt mūziku neviennozīmīgi vērtējamām filmām (piemēram, "Iron Sky" (2012), kurā tiek apgalvots (fantazēts), ka 1945.gadā nacisti izvietoja slepenu bāzi uz Mēness un kaļ plānus 2018.gadā pārņemt varu pasaulē), vārdu sakot, "Laibach" patīk provocēt.

Politiskais smeķis nav zudis arī grupas jaunākajā albumā "Spectre". Dziesmu lirikā ietvertas tādas frāzes kā "Mēs cīnāmies par jums, brīvību neredzējošie" ("The Whistleblowers"), "Nav baušļu pie sienas, nav dieva, nav noteikumu, lai jūs iebiedētu" ("No History"), "Eiropa sabruks" ("Eurovision"). Albums kaut kā baisi organiski iekļaujas šodienas ģeopolitisko peripetiju virpulī. Un, iespējams, kādu Ukrainā tas iedvesmos cīņai pret varaskāro Austrumu kaimiņu. Ir skaidrs, kurā pusē varētu būt "Laibach" simpātijas. Un varbūt tāpēc albuma ievadošā dziesma "The Whistleblowers" lai tiek veltīta ukraiņu brīvības cīnītājiem - tā vienkārši, svilpojot, izkvēpināt utis no savas sētas.

2014, www.musicstories.lv

"The Sessions" (2012)

Režisors: Bens Luīns.

Lomās: Džons Houks, Helēna Hanta, Viljams H.Meisijs.

Poliomielīts jeb bērnu trieka ir smaga slimība, kuras skartie nereti paliek paralizēti uz mūžu vai to kustību spējas tiek būtiski ierobežotas. 38.gadus vecais Marks O'Braiens (Houks), par nelaimi, iekļuvis pirmajā sarakstā. Dienas viņš pavada guļus, ik pēc trim stundām iesprostots īpaši konstruētā kapsulā, kas mākslīgi uzlādē viņa nespējīgo ķermeni ar zināmu devu spēka. Ķermenis neklausa, bet prāts Markam ir ass un skaidrs, un viņš vēlas... zaudēt nevainību. Talkā nāk "surogātsieviete" Šerila (Hanta), kas terapijas veidā palīdz paralizētiem vīriešiem apjaust un izmantot savu seksualitāti. Kas interesanti - tas nenotiek, lasot garas lekcijas, bet darbojoties praktiski... 

Neskatoties uz savu slimību, Marks ir tik šarmants un interesants, ka terapija (Šerilas noteikums - ne vairāk kā seši seansi) tā arī netiek pabeigta, lai... gaidāmā šķiršanās abiem nebūtu pārāk sāpīga. Viens no filmas atslēgas tēliem nenoliedzami ir mācītājs tēvs Brendans (H.Meisijs). Viņam ne tikai jāpārkāpj baznīcas pātari, iedrošinot Marku seksuālām attiecībām ārpus pie altāra noslēgtām laulībām, bet arī visos intīmajos sīkumos jāuzklausa Marka seansu atreferējums. Šī ir viena no filmām, kas iedvesmo (vēl ņemot vērā, ka tā balstīta uz reāliem notikumiem) un liek novērtēt, cik gan daudz lielākajai daļai no mums dots, pašiem to pat neapjaušot.

2014, www.musicstories.lv

Mike Oldfield - "Man on the Rocks" (2014)

Maiks Oldfīlds, protams, varēja arī nesacerēt pilnīgi neko citu pēc savas 1973.gada debijas plates "Tabular Bells", kura sastāvēja vien no divām kompozīcijām, drīzāk mini simfonijām, katru aptuveni 25 minūtes garām. Iespējams, "Tabular Bells" ir pasaulē vispopulārākās instrumentālās kompozīcijas, jo tās, noīsinot atbilstoši visiem formātiem, spēlē, šķiet, pat "Radio Skonto"! Un plate pārdota jau vairāk kā 17 miljonos kopiju... Taču sešdesmitgadieks Oldfīlds nemaz nedomā plinti (ģitāru) mest krūmos. Guvis emocionālu pacēlumu, uzstājoties 2012.gada Londonas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, vecais zēns ir radījis savu divdesmit piekto albumu "Man on the Rocks".

Skaidrs, no Oldfīlda nekādus tabulārbellus vairs nevienu negaida. Skeptiskākie nošķobās - sak, ko tad tas "roka papucis" sastrādājis šoreiz? Karstākie fani, protams, sajūsmā krīt gar zemi pie jebkuras Oldfīlda atraugas. Pārējiem, kas pa vidu, arī domāta plate "Man on the Rocks". Ir skaidrs, ka kopš 2009.gada Bahamu salās dzīvojošais angļu mūzikas veterāns ir atslābinājies, viņš dara, ko un kā grib. Un jaunākajā veikumā viņš ir gribējis būt uzkrītoši popsīgs. Pat "Westlife" puikas var apskaust Oldfīldu!... Jo "Man on the Rocks" ir popmūzikas paraugstunda. Pietiek jau tikai paklausīties plates ievadošo dziesmu "Sailing" (vokāls ir Fredijam Merkūrijam vizuāli līdzīgā dziedātāja Luka Spillera ziņā), bet tai arī nevajag ļaut sevi apmānīt - albums tālāk ieved daudz dziļākos ūdeņos!

"Man on the Rocks" pēc skata izklausās optimisma pilna, tāda uzmundrinoša platīte. Nemaz nevar pat pateikt, ka tā tapusi laikā, kad Oldfīlds šķīrās no sievas. Tie paši ciniķi droši vien nekautrēsies piebilst, ka - varbūt tieši tāpēc?

2014, www.musicstories.lv

"Schiller" - "Opus" (2013)

1998.gadā divi vācieši - Kristofers fon Deilens un Mirko fon Šlīfens - nodibināja elektroniskās mūzikas apvienību un nosauca to par godu vācu dzejniekam un dramaturgam Frīdriham Šilleram - par "Schiller". Jau nākamajā gadā pāris izlaida savu debijas albumu "Zeitgeist". Prese, mūzikas sabiedrība, dažādi klasificētāji jau no aizlaikiem centušies definēt "Schiller" daiļrades, ja tā varētu teikt, rakstura rāmi. Viņiem piedēvēts gan klubu, gan elektroniskās mūzikas ampluā, tāpat "ambient" un pat "chill-out" zīmodziņš uz pieres. TV kompānija "Music Force Europe" ik nedēļu veidoja raidījumu par kādu grupu, un projektam "Schiller" veltītā programma tika nosaukta par "Schill-out". 

Vai "Schiller" ir radījuši kādu savu unikālo stilu? Nu, diez vai, bet savs rokraksts tajā ir! Deilena (jā, Šlīfens projektu jau ir pametis) muzikālās vīzijas tiek piepildītas, izmantojot elektronikas iespējas, papildinot tās ar iespaidīgiem gaismas šoviem koncertos (skatīties "Schiller" koncertus nozīmē zaudēt vismaz daļu no realitātes aptuveni divu stundu garumā; kaut vai šis 2012.gada koncerts Berlīnē) un klasiskās mūzikas motīviem. Pats Deilens nekad nedzied, taču viņa projektu vokāli kuplinājuši daudzi, daudzi slaveni vārdi, piemēram, Sāra Braitmena, Moija Brenana no "Clannad", Ādams Jangs no "Owl City", Andrea Korra no "The Corrs" un neskaitāmi citi. Projekta jaunākajā albumā "Opus" Deilens ir sadarbojies ar franču pianisti Elenu Grimu, vācu obojistu Albrehtu Maijeru un Krievijas soprānu Annu Netrebko. Tieši "Schiller" spēja klasisko (platē iekļauta gan Pētera Čaikovska baleta "Gulbju ezers" galvenā tēma, gan Edvarda Grīga operas "Pērs Gints" galvenā tēma jeb "Solveigas dziesma", ko izpilda Netrebko) pasniegt ne vienkārši moderni, bet aizraujoši un grandiozi, noliek šo projektu vienā plauktiņā ar tādiem instrumentālās mūzikas grandiem kā Vangelis vai Žans Mišels Žārs. "Opus" klausītājam jānoskaņojas saņemt vairāk, kā viņš vispār bija cerējis no šīs plates saņemt.

2014, www.musicstories.lv

Beck - "Morning Phase" (2014)

Deviņdesmito gadu vidū tas nebija nekāds kārtīgs īru krogs Latvijā, kurā stundas laikā vismaz reizi nenoskanēja Beka Hansena, viņš arī vienkārši Beks, joprojām vienmēr labprāt līdzi dungojamā dziesmiņa par zaudētāju "Loser". To varēja dziedāt līdzi, gan cilājot vēl pilnos alus kausus, gan arī, mazliet piešļurpstot, kad neskaitāmo kausu saturs jau bija savu fizioloģisko uzdevumu veicis. Tālāk Beks turpināja būt šerps, ass, nepieradināms. 2005.gada plate "Guero" bija nākamais atskaites punkts pēc "Mellow Gold" (1994), kurā rodama arī dziesma "Loser". Tas demonstrēja, cik muzikāli daudzveidīgs ir šis Losandželosā dzimušais vīrs. 

Nepilnas trīs nedēļas atpakaļ, 21.februārī, bija nolikts datums, kad klajā jānāk Beka jaunākajam albumam, divpadsmitajam pēc kārtas, "Morning Phase". Nedēļu iepriekš amerikāņu radiostacija "NPR" piedāvāja noklausīties gan plati, gan stundu garu interviju ar pašu mākslinieku. Ir liela iespēja, ka lielākais vairums plates klausītāju pirmo dziesmu laikā tomēr vēlreiz pārliecinājās, vai tiešām neklausās ko citu. Jebko, tikai ne Beku. "Tik lēns!" - bija vairuma komentāru kopsavilkums divos vārdos. "Šerpā" Beka fani negrib lāga pieņemt "Mornig Phase", jo "te jau ir pat kantrī!". Bet uz pārējiem plate iedarbojas kā jaunākās paaudzes žurku inde - to apēdot, žurķim piemetas tāda caureja, ka viņš skraida apkārt, kamēr pa perimetru izkakā visas iekšas. Vai kā narkodīlerim, kam pēkšņi muitas postenī parādās alerģiskas pazīmes, jo viņš "mantu" norijis prezervatīvā ar zemeņu garšu, bet no šīm ogām viņam izmetas pumpas un trūkst elpas. Vārdu sakot, "Morning Phase" efekts ir neatgriezenisks. 

"Šis nav vienkārši labs Beks, šis ir vislabākais Beks," albuma recenzijā skandē "Entertainment Weekly" interneta versija. "Viņš ir atradis savu pareizo skaņu, un viņš rezonē ar šo skaņu kā traks," domā "The New York Times". Savukārt klausītājam-vienkāršajam sirdi nospiež grūtsirdīgas domas: vai tiešām Beks ar "Morning Phase" ir sasniedzis savas virsotnes un ko viņš varēs piedāvāt turpmāk? Cik cilvēcīgi - uztraukties par lietām, kuras varbūt kādreiz notiks vai nenotiks. Jādzīvo šeit un tagad! Un šeit un tagad ir "Morning Phase" - albums, par kuru varētu nodot, ja ne tēvuzemi, tad svešām personām savu interneta bankas PIN kodu pilnīgi noteikti.

)

2014, www.musicstories.lv

"Real Estate" - "Atlas" (2014)

"Šie Ņūdžersijas mūziķi nerāda nekādas savas karjeras augšupejošās līknes beigu pazīmes," par amerikāņu kvintetu "Real Estate", apskatot tā jaunāko plati "Atlas", saka mūzikas žurnāls "Clash Music". Un viņi nav vienīgie, kas prognozē, ka 2014.gads grupas karjerā iezīmēsies kā jauna augstākā virsotne. "Real Estate" trešais studijas albums "Atlas" ierakstīts Čikāgā, grupas "Wilco" skaņu ierakstu studijā, un tas patiešām ir patīkams pārsteigums, kaut "Real Estate" daiļrades pazinēji un cienītāji diez vai no Martina Kortnija un viņa kolēģiem gaidīja kaut ko neklausāmu un "delete" pogas tūlītējai nospiešanai paredzētu.

"Atlas" vairāk kā visi iepriekšējie "Real Estate" albumi ieliekami tā saucamās amerikāņu mūzikas rāmjos. Par tādu dēvē mūzikas sintēzi no folka, kantrī, blūza, R'n'B un rokenrola. Jaunā plate vīrus arī atpestī no iepriekš viņiem piedēvētās piederības "lo-fi" stilam. Teorētiskās nianses, kā allaž, lai paliek teorētiķiem. Visiem pārējiem - praktiskās. Un "Atlas" klausīšanās prakse liek izdarīt secinājumus, ka mūsu priekšā stāv desmit brīnišķīgas dziesmas, kas, visticamāk, palielinās šīs vasaras mūzikas festivālu apmeklētāju cerības "Real Estate" ieraudzīt tā saukto "hedlaineru" lomā daudzos no tiem. Šīs pašas desmit dziesmas "Clash Music" nosaucis par "pārblīvētām ar nostaļģiju un ilgām", piebilstot, ka Martins Kortnijs "nekad nav bijis spēcīgs vokālists, bet viņa ceļš ir brīnišķīgas, sirsnīgas melodijas un mānīgi strukturētas kompozīcijas, kā netrūkst arī "Real Estate" trešajā albumā "Atlas"."

Viegls, trausls, ārkārtīgi uzbāzīgs. Bet tā patīkami uzbāzīgs. Tāds ir "Real Estate" jaunais albums "Atlas". Pavasara skurbulim tik piemērots. Tam platē arī veltīta instrumentāla kompozīcija. "April's Song". 

2014, www.musicstories.lv

Sally Shapiro - "Somewhere Else" (2013)

Garneles, kuras jebkurš normāls cilvēks var ieēst tikai intravenozi vai piesiets pie krēsla un ar varu, gandrīz nemanot iespējams notiesāt kopā ar citām sastāvdaļām, piemēram, dažādos salātos vai sāļajās kūkās. Padomā tik - tu, cilvēks, apēd gabaliņu kūkas un pēkšņi konstatē, ka savus iekšējos orgānus esi aplaimojis ar pārdesmit gramiem šīs dabas un kulinārijas kļūdas - garnelēm! Bet kas bijis, bijis, kuņģi skalot neviens nesteidz, un kaut kā jau tā dzīve turpinās. 

Itāļu disko, bija teju visaugstākais gaumes statusa apliecinājums padomju laiku mājas ballītēs. Uzliekot "Gazebo" 1983.gada hītu "I Like Chopin", namatēvs droši varēja uzaicināt uz deju jebkuru vakara viešņu un kārtīgi nospaidīt. Tā paša gada dziesma "Don't Cry Tonight", ko izpildīja Roberto Zaneti aka "Savage", ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējās - tātad spaidīšanās varēja turpināties uz nebēdu! Mazliet atšķirīga bija Gerija Lova gadu iepriekš iznākusī debija "You Are A Danger", bet, protams, pieskaņojoties jestrākajam ritmam, paspaidīties varēja arī pie tās. Jā, itāļu disko bija reāls spēks, reāla ietekme, tā teikt, masās! 

Protams, kad ko tādu klausies 21.gadsimtā, paliek tīri vai neomulīgi. Bet vienkāršāk ir paaudzei, kas šo disko drudzi var uzburt tikai iztēlē pēc vecāku stāstiem vai attiecīgās tematikas filmām un grāmatām. Zviedrijas pilsētas Gēteborgas divi jaunākās paaudzes pārstāvji Sallija Šapiro (tas gan pseidonīms) un Johans Agebjorns dara tieši tā. Bērnībā ietekmējušies no vecāku plašu plauktā atrodamajiem "disko itāļiem", viņi šo stilu ir transformējuši mūsdienīgā sintēzē, kas, lai arī lielā mērā joprojām atgādina astoņdesmito gadu ballīšu dāmu deju maratonu, visnotaļ organiski iekļaujas mūsdienu sabiedrības, ja tā var teikt, muzikālās gaumes tikumos. Klausīties Sallijas Šapiro trešo albumu "Somewhere Else" ir gluži kā vidusskolas 40 gadu absolvēšanas jubilejā vecajām klasesbiedrenēm, kā kādreiz, pacelt svārkus un konstatēt, ka lietas, lai arī vizuāli gadu gaitā var mainīties, pēc būtības palikušas tādas pašas. Galvenais ir nenobīties un pacelt svārkus vēlreiz. Un pēc kādas ceturtās piektās reizes, kad acs jau apradusi, domai, ka gan itāļu disko, gan garneles, maisījumā ar citiem komponentiem, tomēr ir tīri labi lietojamas, vajadzētu būt kaut kur tepat, tepat blakus.

2014, www.musicstories.lv

Michael Dermot - "Pilot" (2013)

Slavenais igauņu eposs "Kalevala" vēsta, ka Kurbads radās no dubļiem un vecām zivju ķidām (lai ar asaku met pirmais, kurš Kurbada dzimšanai stāvējis klāt un apgalvo, ka šis akts notika savādāk!). Savukārt modernās mūzikas teorija pastāv uz to, ka rokmūzika radās, kādam strāvojumam atšķeļoties no džeza un tam saplūstot ar blūza smagāko virzienu, bet galīgās stila proporcijas samaisīja sešdesmito gadu hipiji, kuri nemazgāja matus un nemainīja apakšbikses, jo "visa pasaule jau tāpat smird." Protams, kā viena, tā otra evolūcijas teorija ir aiz trauslas cūkas kūsas pievilktas versijas, kam, visticamāk, nav nekāda sakara ar patiesību. 

Kamēr zinātnieki strīdas, kas radās vispirms - pērtiķis vai bikšturi -, lai izskan pārsteidzīga teorija: mums ir dzimis, nu ja ne pestītājs, tad slavenās grupas "Weezer" vienas olšūnas dvīnis pilnīgi noteikti. Saucās Maikls Dermots, tātad viens vīrs, nevis kā amerikāņiem - kvartets. Progresīvākajiem lauku cilvēkiem tik mīļās grupas "Green Day" un "Offspring" savulaik evolucionēja, radot melodiski un "popiski" advancētākos "Weezer" - grupu, kuras plates ir viena vienīga jautrība, ballītes un pievemti baseini pēc tam. Arī amerikānis Maikls Dermots savā otrajā platē "Pilot" no, pieļaujams, elkiem pārņēmis ģitāru skanējumu, dziesmu uzbūvi, atsevišķās dziesmās arī bezbēdīgo noskaņojumu. Tomēr "Pilot" piemīt kaut kas, kā trūkst "Weezer" albumiem. Tajā, varbūt tikai šķietami, ir kāds kopējs stāsts, kas tiek stāstīts un ko katrs saprot, visticamāk, savādāk. Cilvēkiem patīk stāsti, tāpēc Maikla Dermota stāstu krājums "Pilot" neliks raukt pieri dusmu vai sāpju rievās. Vai klausītājs pēc noklausīšanās būs evolucionējis "uz augšu" vai "uz leju", par to gan lai spriež zinātnieki. Kad būs tikuši galā ar pērtiķa un bikšturu dilemmu.

2014, www.musicstories.lv

"Kongos" - "Lunatic" (2014)

Izrādās, cukurs cilvēka smadzenēs iedarbojas uz tiem pašiem centriem, uz kuriem, piemēram, marihuāna, radot identiskus baudas refleksus. Bez zinātniekiem to pašu, nojausmu līmenī, jau labu laiku atpakaļ bija piefiksējuši onkuļi, kam tirgoties ar uz apziņu iespaidu atstājošām vielām allaž licies pieņemams rūpals. Tieši tāpēc tā saucamā baltā nāve nereti ir kontrabandistu iecienīto preču vidū, starp kurām gozējas arī mammītes, ieroči un tās pašas nelaimīgās narkotikas. Nu jau tā ir nosacīti pagātne, bet pavisam nesen šo nelegālo rūpalu vidū bija arī mūzikas pirātisms. Un tiesa - vai laba dziesma "nespiež" smadzeni uz tiem pašiem punktiņiem, kur cukurs un tās pārējās baudas? Skaidrs, ka spiež, un izraisa atkarību. Tātad izvēle pastāv: lai justos labi, var stundām sūkāt cukurvati vai klausīties mūziku, kas dvēseles stīgas rausta pēc pareizām notīm.

Katram, protams, savs, bet varbūt viens ieteikums tomēr lai izskan. Kā būtu ar grupas "Kongos" jauno plati "Lunatic"? Četri brāļi, kam uzvārdā Kongoss, bet izcelsmes zeme Dienvidāfrika (viņu tēvs ir dziedātājs un komponists Džons Kongoss), ir šī kolektīva ritošā daļa. Un arī visas pārējās. Nav pat svarīgi uzskaitīt, ko katrs no viņiem spēlē, visu diskogrāfiju (labi, ir vēl tikai viena plate "Kongos" (2007)). Svarīgi ir tas, ka "Lunatic" ir kā cukurvate. Kad tā apēsta, lipīgos pirkstiņus vēl stundām var apsūkāt, cenšoties ar zobu galiem izgrauzt aiz nagiem palikušos cukura mikrograudiņus. Viena no pēdējā laikā daudzpusīgākajām platēm, viens no atkarību izraisošākiem albumiem. Pieejams absolūti legāli, un, ja vien ģimenes ārstiem būtu labāka muzikālā gaume, viņi saviem pacientiem šo ieteiktu kā filmas "Briljantu roka" varonis Gorbunkovs: "Для дома, для семьи. Врачи рекомендуют - успокаивает нервную систему, расширяет сосуды."*

* "[Žurnāls] Mājai un ģimenei. Ārsti rekomendē - nomierina nervu sistēmu, paplašina asinsvadus" (tulkojums no krievu valodas).

Foto raksta ievadā no www.musicbyday.com.

2014, www.musicstories.lv

"Mount Moriah" - "Miracle Temple" (2013)

Daudzas idejas uz pasaules nobrūk tikai viena iemesla dēļ - to īpašnieki visu pārāk sarežģī, neļauj visam notikt un izskatīties dabiski. Šo kļūdu nav pieļāvis amerikāņu trio "Mount Moriah". Pirms aptuveni gada laidis klajā savu otro albumu "Miracle Temple", šis Ziemeļkarolīnas Universitātes studentu pilsētiņas kolektīvs gluži kā kāds sīkstulis savā dziesmu plācenī sakasījis pa druskai no popa, roka, kantrī, folka un vēl sazin kādiem stilu apcirkņiem. Šķistu, ka šāds kokteilis garantē baudu ja nu vienīgi kakofonijas cienītājiem un dentistiem pēc smagas darba dienas. Tomēr - ne uz to pusi!

Mūzikas žurnāls "Pitchfork" šo plati nodēvējis par "nostaļģiju pēc cilvēkiem un laikiem, kurus neatgūt ne ar kādām burvestībām." Taču spilgtākās emocijas, kas pārņem klausoties "Miracle Temple", ir nožēla. Nožēla par to, ka jau gadu šāda plate klejo pa pasauli, nedevusi par sevi uzstājīgāku ziņu. Nostaļģijas tur nav ne kapeikas (piedošanu, centa) - septiņdesmitajiem par modernu, vājprātīgajiem astoņdesmitajiem par vienkāršu, deviņdesmitos pat atcerēties negribās. Kāda nostaļģija? "Mount Moriah" ir īstens mūsdienu produkts, par to nostaļģēties varēs pēc gadiem divdesmit.  

2014, www.musicstories.lv

"Franz Ferdinand" - "Right Thoughts, Right Words, Right Action" (2013)

Fizikā zināms enerģijas nezūdamības likums (nu, tipa, katru palaisto purkšķi kāds noteikti ieelpo vai arī tas atmosfēras augšējos slāņos meteoroloģisku procesu rezultātā pārtop par skābo lietu un nolīst pār tā paša bezdētāja galvu). Savukārt mūzikas teorija atrod par zinātniski pierādītu tā saukto gaumes nekrustošanās likumu. Tas ir, viss visiem nekad nevar patikt, un visi, savukārt, nevar būt vēkšpēdus no visa. Runa, protams, ir par mūziku - dziesmām, stiliem, personībām. Šis gaumes nekrustošanās likums nereti īpaši piemērojams kādam konkrētam kolektīvam, varbūt arī mūzikas novirzienam. 

Viens šāds gaumes nekrustošanās likums pierādījās ar britiem "Franz Ferdinand". Savu 12 gadu pastāvēšanas vēsturē, atrādot vienu pēc otra pirmos trīs savus albumus, šis kvartets, lai arī apkārt mudžēja sajūsmā no kājām krītoši mūzikas kritiķi un grūpijas vecumā stipri virs vidējā, pārliecināt nespēja. Šķiet, debijas albuma "Franz Ferdinand" lielākajā grāvējā "Take Me Out" puikas ielika pārāk spēcīgu kodu, kas muļļājot šā un muļļājot tā, tika atkārtots un atgremots no plates platē. Līdz ar to pesimistiskākam klausītājam pērn sasniegusī ziņa, ka gatavs ir skotu ceturtais albums "Right Thoughts, Right Words, Right Actions", bija aptuveni tas pats, kas paziņojums, ka pēc pirmdienas sekos otrdiena un tad visas pārējās nedēļas dienas. Vārdu sakot, ziņa nekāda...

Dienas rit, arī nedēļas. Vai būs arī mēneši un gadi, nav zināms. Bet viss ir iespējams. Skaidrs, ka lai arī cik lielu laika sprīdi "Right Thoughts, Right Words, Right Action" aizņems klausītāja uzmanību, šim mirklim būs tendence kļūt izmēros nekontrolējamam. Vai nu gadu gaitā kaut kā sanācis intelektuāli bagātināties, vai arī grupai "Franz Ferdinand" nolaisties līdz kādam zemāka līmeņa gaumes apvārsnim, bet jaunā plate atver vārtiņus, kuri regulē, kuram "Franz Ferdinand" mūzika būs saprotama un kuram nē. Ir skaidrs, ka pie atslēdziņas durtiņām ar nosaukumu "Franz Ferdinand" atrodas piekariņš ar uzrakstu "Right Thoughts, Right Words, Right Action". Savukārt PIN kods, kas ļauj piekļūt šai atslēdziņai, ir "8". Plates astotā dziesma saucās "The Universe Expanded". Albuma mugurkauls.  Un jā, mūzikas teorijā tāds jēdziens kā "gaumes nekrustošanās likums" nepastāv.

2014, www.musicstories.lv

Sting - "The Last Ship" (2013)

Laikam jau no Stindziņa nesagaidīsim neko līdzīgu "All This Time", "Englishman in New York" vai "Mad About You". Tas, ko no viņa esam sagaidījuši pēdējos desmit gados, ir paniekošanās ar ko līdzīgu baroka laika kamermūzikai ("Songs from the Labyrinth", 2006), tad pievēršanos kaut kam līdzīgam kristīgiem korāļiem ("If On a Winter's Night"...", 2009), visbeidzot albumu, kas ierakstīts kopā ar simfonisko orķestri, spēlējot savas klasiskās dziesmas ("Symphonicities", 2010), un labāko dziesmu izlasi ("The Best of 25 Years", 2011). Tātad, ņemot vērā, ka pēdējais tāds īstais Stinga autoralbums bija 2003.gada "Sacred Love", cerība, ka pēkšņi kas tāds (Stinga autoralbums) varētu parādīties, bija nu tāda - nekāda.

Un tomēr 2013.gada rudenī Stings saņēmās un faniem, kam savu elku beidzamā tūrē bija jāskata vijoļu, trombonu un ksilofonu ieskautu, dāvāja pirmo "atkal paša Stinga" oriģinālplati "The Last Ship". Vērīgu Stinga karjeras uzpasētāju gadus atpakaļ nevarēja apiet citāts no kādas viņa intervijas, ka tagad viņa seksuālā dzīve esot piesātināta vairāk kā jebkad agrāk jaunībā. Varot vienā naktī trīs četras reizes, jo darbojoties saskaņā ar kādu tur garīgās dimensijās balstītu metodi. Šī it kā nenozīmīgā un intīmā piezīme izskaidro daudz ko. Iztrakojies ar sievu pa savu bungālo, vai kur nu tur tā ticība liek to darīt, Stings mūzikā ir mierīgs un līdzsvarots. Ko tur slēpt, viens Stings beidzās 1993.gadā ar albumu "Ten Summoner's Tales" (varbūt arī ar 1991.gada "The Soul Cages"), otrs sākās pēc tam. Un šāda lietu kārtība pastāv joprojām

"The Last Ships", kura galvgalī izvirzītas tādas tēmas kā atgriešanās, pašatklāsme, bērnības atmiņas, turpina Stinga pēdējo desmit gadu albumu plejādi. Vien šoreiz pats sazīmējis notis, tāpēc plates rokraksts, saprotams, ir krietni "stindziskāks" kā pāris iepriekšējo albumu muzikālais nospiedums visumā. Plus dalību "The Last Ship" ierakstā ņēmuši tādi mākslinieki kā Brains Džonsons no "AC/DC", Džimmijs Neils, "The Wilson Family" un citi. Uzskatīsim, ka Sitngs tagad ir šāds, un kā tādu viņu mīlēsim, godāsim un cieņā turēsim. Novecot kopā ar Stingu ir privilēģija, kas būs dota ne katrai paaudzei.

2014, www.musicstories.lv

Tyler Hilton - "Forget the Storm" (2013)

2005.gadā, būdams vien 22 gadus vecs, amerikāņu puisis Tailers Hiltons nospēlēja rokenrola karaļa Elvisa Preslija lomu filmā "Walk the Line", kas stāsta par vēl vienu mūzikas karali no kantrī zvaigznāja - Džoniju Kešu. Tajā laikā Hiltons bija izdevis divus albumus un zināmu publikas masu ap sevi jau salasījis. Iepatikties viņam sanāk, to viņš prot. Kad Hiltonam bija 16 gadu, viņš sazvanīja Losandželosas radiostacijas "KLOS" šovu "The Mark & Brian", un, lai saņemtu bezmaksas biļeti uz Džonija Lenga koncertu, "a cappella" versijā tiešajā ēterā nodziedāja Lenga dziesmu "Breakin' Me". Hiltons saņēma ne tikai biļeti, viņš tūlīt arī tika uzaicināts uzstāties šova Ziemassvētku koncertā. Tā lūk.

"Forget the Storm", Hiltona trešais studijas albums iet sava radītāja pēdās - tas, protams, iepatīkas. Gandrīz visiem. Ja nu vienīgi metālistiem un gotiem nē. Kaut iespējams, kāds tumši zilas lūpas uzkrāsojis gotu vīrs pusmūža vecumā pa kluso šad un tad patīksminās par Hiltona spēju ar savu mūziku gan saraudināt, gan likt līksmot, gan, iespējams, vēl ko citu. Jāpievienojas pusmūža gotam. Hiltons raksta un izpilda melodisku popmūziku, kas uzrunā neiedziļinoties. Bet ja tomēr "Forget the Storm" galvā paķidā, tas var izrādīties daudz vērtīgāks kā pirmajā acumirklī šķiet. "Leave Him" būs viena no "obligāti jānoklausās 2014.gadā" sērijas dziesmām.

2014, www.musicstories.lv

"Closer" (2004)

Režisors: Maiks Nikols.

Lomās: Natālija Portmena, Džūda Lovs, Klaivs Ouvens, Džūlija Robertsa.

Pašmācības līdzeklis vīriešiem, kas nezina, ko grib. Kad nespēj izvēlēties, rezultāts allaž ir prognozējams. Dens (Lovs) un Elisa (Portmena) satiekas nejauši uz ielas; vienam uz otru blisinoties, Elisu notriec auto - tik tā mazliet. Dens, protams, aizved viņu uz slimnīcu, un viņi, loģiski, paliek kopā. Līdz brīdim, kad šķietamo idilli iztraucē fotogrāfe Anna (Robertsa). Uzrodas vēl ceturtais - tas ir dermatologs Lerijs, kurš ar Annu satiekas, jo iepazīšanās čatā viņu cauri iznesis Dens (abi vēlāk viņu sauks par savu Kupidonu). Tālāk viss ir skaidrs - Anna un Dens nododas aizliegtai mīlestībai, kuras rezultāts ir: Anna atgriežas pie vīra (tāds jau kļuvis Lerijs), bet Dens pie nekrologu sacerēšanas (tāds ir viņa darbs). Ko no tā mācīties? Nu "Līvi" reiz dziedāja: "Un no tā būs mācīties mums didam // Neķerties pie superlielām fidām!"

"Closer" muzikālās noskaņas autors ir Deimiens Reiss. Viņa dziesma "Blower's Daughter" ir filmas galvenā tēma. Starp citu, dziesmu rakstījis tieši šai filmai, pat tās sākotnējais nosaukums bijis "Closer". Filmā dzirdams vēl viens Reisa skaņdarbs - dziesma "Cold Water". 

2014, www.musicstories.lv

Dziesma "Needles and Pins" uzsāk savu popularitātes gājienu (1964)

Pirms 50 gadiem (1964) britu singlu tabulas galvgalī iegūla Liverpūles četrinieka - nē, nē, ne Bītlu, bet "The Searchers" izpildītā dziesma "Needles and Pins". Šie puiši pārsvarā izpildīja citu autoru dziesmas, un izņēmums nav arī "Needles and Pins". Tās autori ir Džeks Niče un Sonijs Bono, bet pirmo reizi to 1963.gadā ierakstīja Džekija Dešenona. Lai arī šim ierakstam bija lieli panākumi atsevišķās valstīs, piemēram, Kanādā, starptautisku popularitāti dziesma "Needles and Pins" ieguva tieši, pateicoties "The Searchers" singlam.

Šo 50 gadu laikā dziesmu iedziedājuši vairāki slaveni mākslinieki un grupas. Vienu no visvairāk zināmajām versijām ierakstījusi grupa "Smokie", bet vienaldzīgu šī dziesma nav atstājusi arī Šēru, Tomu Petiju, "The Turtles" un pat "Ramones". Savukārt "Needles and Pins" franču versiju ar nosaukumu "La Nuit N'en finit Plus" ieskaņojusi Petula Klārka.

Foto raksta ievadā no www.mikependersearches.co.uk.

2014, www.musicstories.lv

"Albatross" - "Fleetwood Mac" vienīgais singls Nr.1 savās mājās (1969)

Angļu grupa "Fleetwood Mac" ir dibināta 1967.gadā, un ar divu gadu pārtraukumu (1995-1997) pastāv vēl šobaltdien. Tomēr interesanti, ka savas 47 gadus garās karjeras laikā savās mājās, Apvienotajā Karalistē, "Fleetwood Mac" singlu tabulas augstāko pakāpienu sasniegusi tikai vienu (!!!) reizi. Tas notika tieši 45 gadus atpakaļ, 1969.gada 29.janvārī, un šo varoņdarbu paveica "Fleetwood Mac" izpildītais instrumentālais skaņdarbs "Albatross", ko sarakstīja ģitārists Pīters Grīns. Runā, ka šī instrumentālā performance iedvesmojusi pašus Bītlus, par ko liecinot albumā "Abbey Road" (1969) iekļautā dziesma "Sun King".

Pēdējais "Fleetwood Mac" studijas albums "Say You Will" iznāca 2003.gadā, taču, kā zināms, šobrīd grupa ir "atkalapvienojusies", un teiciens par bisi pie sienas, kas noteikti izšaus, ir pilnībā iederīgs šajā gadījumā. Izskatās, ka "Fleetwood Mac" bisē pulveris vēl ir gana sauss.

Foto raksta ievadā grupa "Fleetwood Mac" ap 1969.gadu (no blackhairedboy.blogspot.com).

2014, www.musicstories.lv

"Gem Club" - "In Roses" (2014)

"Rozes ir skaistas un pievilcīgas, taču tās bieži sastopamas skumjās vietās: slimnīcās, bērēs. "Gem Club" mūzika ir līdzīga, tikai skaistums ir sajaukts ar melanholiju," amerikāņu raidsabiedrība "NPR" raksta savā mājas lapā, apskatot trio "Gem Club" jaunāko albumu "In Roses". Tas iznāk akurāt šodien, 28.janvārī, bet "NPR" iespēju noklausīties šo plati devusi jau pāris nedēļu. 

Tieši vārds "melanholija" ir tas, kuru, izrādās, kaut kur bijis jāmeklē, kaut kā jāmēģina formulēt, ceļojot "In Roses" dziesmu miglājā. Kristofers Bērnss un Kristena Draimala šo muzikālo šūniņu aizsāka 2009.gadā, nedaudz vēlāk viņiem pievienojās vokāliste Ieva Berberiana (neskatoties uz latvisko vārdu, atrast viņas biogrāfijas datos izcelsmes zemi Latviju neizdevās). Kad Draimala liek lietā savu profesionālo instrumentu čellu, kombinācija ar balsīm un pārējiem instrumentiem galvā rada ķīmisku reakciju. Bet ja pieņem, ka visa smadzeņu darbība ir viena vienīga ķīmisku reakciju nepārtraukta ķēde, "Gem Club" plate "In Roses" ir vienkārši atombumba! Tiesa, bez fiziskas eksplozijas draudiem.

Gribas cerēt, ka par dziesmas "Hypericum" autorību šim trio nesanāks saķeršanās ar Metu Berningeru no "The National" (vismaz sākums tai ir identisks "The National" aktuālākā albuma "Trouble Will Find Me" ievadošajai dziesmai "I Should Live in Salt", bet, iespējams, tas būs atrunāts albuma informācijā). Un pat ja labsirdīgais bārdainis Berningers sadusmosies, tad noklausoties visu "Gem Club" otro albumu "In Roses", tam vajadzētu tapt mierīgam, mierīgam. Un mazliet melanholiskam.

2014, www.musicstories.lv

Peter Gabriel - "And I'll Scratch Yours" (2013)

Deviņus gadus klusējis, Pīters Geibriels 2009.gadā izštukoja lūk kādu projektu: vienā albumā viņš iedziedās citu mākslinieku dziesmas, bet otrā šie citi ieskaņos viņa. Nu tāda kā apmainīšanās siekalām, kafejnīcās dzerot kafiju no kārtīgi neizmazgātām krūzēm. 2010.gadā iznākusī plate "Scratch My Back" bija darījuma puse no Geibriela. Viņš paspēlējās ar Deivida Bovija ("Heroes"), Pola Simona ("The Boy In The Bubble"), Lū Rīda ("The Power Of The Heart") un vēl deviņām citām dziesmām. Tad nu tūlīt vajadzēja sekot darījuma otrai pusei - šo dziesmu autoru pretveltījumam Geibriela karjerai. Bet melš, ka šis tā sauktais darījums vairāk aizrāvis tikai pašu angļu veterānu, tāpēc "Pakasi man muguriņu" otrais albums nesekoja. Nesekoja uzreiz. Tas iznāca vien pērn. "And I'll Scratch Yours" tapa ilgi - četrus gadus. Tajā Geibrielam laipnībā nav atbildējis nedz Bovijs, nedz Nīls Jangs, nedz "Radiohead". Taču cildināt meistaru nav atteikušies mākslinieki, kas pirmajā projektiņa daļā netika iekļauti, piemēram, Feista ("Don't Give Up"). 

Skaidrs, ka Geibriels vairs nav modes prece, viņš ir un paliek astoņdesmito gadu mūzikas ikona un kā tāds tiks cienīts un godāts, kamēr vien globālās sasilšanas dēļ virs ūdens būs pēdējais Zemes kvadrātmetrs. Latvijā Geibriels ir modē, jo nez kādu apsvērumu dēļ viņš nolēmis savas 1986.gada plates "So" "atspēlēšanas" tūrē iekļaut arī Rīgu. Skaidrs, ka 17.maijā "Arēnu Rīga" pārpludinās vīri un sievas, kam dziesmas "Sledgehammer" un "Don't Give Up" nes līdzi savu nostaļģijas nastu, un tikpat skaidrs, ka šiem ļaudīm "And I'll Scratch Yours" klausīties nevajag. Jo jāņem vērā, ka tas nav Geibriels, bet gan viņa dziesmas, ko izpilda citi. No skaistām, trīsdesmit gadus vecām jaunības atmiņām te nebūs ne vēsts. Šis albums ir labs materiāls tiem, kas neatsakās pieņemt eksperimentus. Jo virkni dziesmu var atpazīt, tikai izlasot to nosaukumus, piemēram, nu jau nelaiķa Lū Rīda versiju par Geibriela hītu "Solsbury Hill". Bet tā, kopumā ņemot, šis ir jāklausās! 

2014, www.musicstories.lv

Lucy Schwartz - "Timekeeper" (2013)

Divdesmit četrus gadus vecās Losandželosas (ASV) dziesminieces Lūsijas Švarcas kontā ir jau trīs studijas albumi, jaunākais no kuriem "Timekeeper" tapa izdots pērn. Kad lasi tādus teikumus, kā "[dziesmu tādu un tādu] es varētu klausīties tūkstošiem reižu, un tā nekad neapniktu" (indiemusicreview.com), dzīves pieredzes bagātākam cilvēkam automātiski ieslēdzas pretējais. "Sūds kaut kāds," viņš nodomā un nekad to nenoklausās. Vai arī teikumu izlasa pēc tam, kad dziesmu ir noklausījies, un uzdod to pašu jautājumu, ko gadus piecus sešus atpakaļ izplestām acīm jautāja filmu režisore un rakstniece Daiana Engliša, kad Kalifornijas radiostacijas "KCRW" dīdžejs Kriss Douridass iedeva viņai noklausīties Švarcas demo ierakstu: "Kas ir šī meitene?"

Nu lūk, un šī meitene ir Lūsija Švarca. Un izpatikšana Englišas kundzei vainagojās panākumiem. Tādas filmas kā "Twilight: Breaking Dawn", seriāls "Parenthood", pat Šreks ("Shrek Forever After", tēma "Darling I Do") nu rotājas ar Švarcas sacerētām un izpildītām dziesmām. Iespējams, varbūt nedaudz, pavisam mazlietiņ veiksmīgajā karjerā meitenei palīdzējis fakts, ka viņas paps ir TV komponists Deivids Švarcs (viņa kontā ir arī mūzika filmai "Beverly Hills 90210"), kurš, starp citu, slēpjoties zem pseidonīma d.Fly ir arī Švarcas jaunās plates "Timekeeper" viens no producentiem... Pat nav būtiski! Svarīgi ir tas, ka Lūsija Švarca dāvā 15 dziesmas, kas nosaukumu "popmūzika" neliek izrunāt nievājoši vai snobiski, bet ar gandarījumu un savā ziņā mirdzumu acīs. Jo Švarcai sanāk. Viņai reāli sanāk! Arī dziesma, kuru "varētu klausīties tūkstošiem reižu, un tā neapniktu." Minētajā recenzijā runa ir par albuma devīto dziesmu "In The Arms". Un šajā reizē patoss nav bez iemesla.

2014, www.musicstories.lv

Kimmie Rhodes - "Covers" (2013)

Runā, ka cilvēka apgrābstīts un no ligzdas izkritis putnēns ir nolemts bojāejai, jo spārnotie sugas brāļi, pat vecāki, kas to olu izkakājuši un izperējuši, necieš, nu vienkārši necieš to cilvēku smaku, kas šādā gadījumā gluži vai piesūkusies līdz nabaga nelaimīgā putneļa spalvu galiņiem. Šāda pati parādība nereti novērojama mākslinieku vidē - kolīdz sāk ķimerēties ar kaverversijām, tev vai nu ir aptrūkušās savas, tā teikt, radošās potences vai arī esi kļuvis par vecu, nostaļģisku perdeli (sveicieni Rodam Stjuartam un Džo Kokeram!), kurš grib noķert "to laiku" smeķi, kad matu bija vairāk, bet jaunā sieva vēl gāja bērnudārza trešajā grupiņā. 

Ikreiz paņemot rokā kādu kaverversiju albumu, pretrunas plosa arī pašu ņēmēju: ei, dzīve taču ir pārāk īsa, lai jau simt trešajā versijā klausītos Boba Dilana "Blowin' In The Wind" vai Frenka Sinatras reiz dziedāto "My Way"! Un tomēr - cilvēks tā iekārtots, ka pazīstamas lietas tam vajadzīgas vairāk. Kaut vārdus zina no galvas (un varbūt tieši tāpēc?), tā Bītlu "Yesterday" šķiet ideāla teju katrā izpildījumā!

Šo visu zina gan mūzikas industrijas resnie onkuļi, gan Kimmija Roudsa. Savos iepriekšējos sešos albumos viņa izlika sevi visu - komponēja, dziedāja. Un nu vesela plate kaveriem! Vai tiešām Roudsa kļūs par mazo putniņu, kam pēc šīs plates "savējie" ies ar līkumu? Vai arī klausītājs, kurš izvēlēsies albumu "Covers", putniņa lomu atvēlēs savai gaumes sajūtai, no kuras pašam vēlāk būs kauns kā jaunai meitai pirmo reizi plikai pie skrodera? Ne viens, ne otrs. Roudsas lauciņš mūzikā ir kantrī - jauki meldiņi jaukiem cilvēkiem, un uz kantrī netrenētai ausij visas šajā stilā dziedātās dziesmas izklausās pilnīgi vienādas un var būt kavers jebkam. Savukārt gaumi mierināt par krišanu grēkā nevajadzēs, jo platē "Covers" bez jau līdz riebumam pārdziedātajām dziesmām "What A Wonderful World" un jau minētās "Yesterday" ir arī "U2" 2000.gada albuma "All That You Can't Leave Behind" grāvēja "Stuck In A Moment" jauna versija. Roudsa par to noteikti uzteicama, jo, pirmkārt, šķiet, šī ir pirmā reize, kad "Stuck In A Moment" dzirdēta kaverēta, un, otrkārt, viņai ir izdevies labi. Malacis, meit, tagad kantrī met mieru un sāc spēlēt normālu mūziku! Un ieliec, lūdzu, jūtūbē kādu normālu jaunā albuma video, dritvai šmizīt!

2014, www.musicstories.lv

"Psapp" - "What Makes Us Glow" (2013)

Londonieši Karims Klāzmans un Geilija Djuranta jau padsmit gadus ir jautrs pārītis. Un viņu kopīgā sirdslieta ir muzicēšana tā sauktajā "toytronica" jeb rotaļlietu elektroniskās mūzikas stilā. Tās nosaukums jau norāda, no kuras puses vējš pūš. Un pūš viņš no mazām taurītēm, flautiņām un rotaļu ģitārītēm, kuras savu skaņdarbu radīšanā izmanto abi minētie ļaudis, parakstoties kā projekts "Psapp". Platē "What Makes Us Glow" gan neatrast "Manu lellīti sauc Lollīte" tipa dziesmas, kas iedziedātas Veras Singajevskas balsī, papildinātas ar pāris bezsakarīgiem rotaļu taurīšu kviecieniem. "Psapp" dalībnieki piedāvā eleganti strukturētas dziesmas, primitīvos rotaļu gadžetus izmantojot tik meistarīgi, ka, tikai zinot par tiem, to klātbūtni šajā skaņu mākslas darbā var sazīmēt. Kas skatījies seriālu "Greja anatomija", noteikti pamanījis šīs filmas muzikālo tēmu dziesmu "Cosy in the Rocket". Lūk, arī tas ir "Psapp" darbiņš. "Wet Salt" ir šo "rotaļnieku" šobrīd aktuālākais singls.

2014, www.musicstories.lv

"Hejira" - "Prayer Before Birth" (2013)

1976.gadā "pēdējai jaunavai koledžā" Džonijai Mičelai iznāca albums ar nosaukumu "Hejira". Mičelas pirmie slavas viļņi jau bija nedaudz atplūduši, taču šai platei bija vērā ņemami panākumi ASV un Lielbritānijā (un, ja lietas iet šajos divos tirgos, droši vien zūdīties par neveiksmi nevar). Tāpat vārds "Hijera" arābu valodā nozīmējot "lidojums vai brauciens uz vairāk vēlamu vietu". Gan viens, gan otrs tiek minēts kā iedvesmas avots, Londonas aktieru un mūziķu četru cilvēku kopai nosaukties akurāt šajā svešādajā vārdā.

"Prayer Before Birth" ir londoniešu debijas albums. Līdz tam iets teju trīs gadu garumā, dzīvojot kādā Londonas dienvidu daļas mājiņā, kurā ierīkota ierakstu studija. Nepiespiesto atmosfēru platē var saklausīt katrs - ne visi blakus trokšņi ir apslāpēti, ne viss, kas varbūt tieši nepiederas pie dziesmas, ir notušēts. Dziesmu sākumos un beigās var dzirdēt gan čīkstam grīdu vai krēslu, gan apslāpētas sarunas. Atsevišķi apskatnieki sliecas salīdzināt "Hejira" ar Keitu Bušu. Tās mazliet miglainā nekonkrētība Londonas puikām un meitenei patiešām piemīt, bet šie briti ir "savāktāki" par Bušu - atšķirībā no viņas daiļrades "Hejira" dziesmu struktūra ir uztverama daudz ātrāk, kaut arī netrūkst nedz šķietami neiederīgu paužu, nedz nez no kurienes pēkšņi uzradies teju simfoniskais orķestris, kas "Prayer Before Birth" padara tiešām neprognozējamu un tieši tāpēc - aizraujošu. Un taisnība vien ir: sākot klausīties "Prayer Before Birth", vienkārši jāiedomājas tā "vēlamākā vieta", kurā gribās nokļūt, un jau aptuveni pēc trim dziesmām - viss strādā! 

Foto raksta ievadā no wheniheardyou.com.

2014, www.musicstories.lv

Israel Nash Gripka - "Israel Nash's Rain Plans" (2013)

Viņdien Latvijas viedākais kinovīrs Normunds Naumanis laikraksta "Diena" pielikumā sirdījās, kāpēc pie mums kinoteātros ir tik mežonīgi dārgas biļetes, ja katru gadu pasaulē rada, pēc viņa aprēķiniem, vairākus desmitus tūkstošu filmu, bet tikai nedaudzas nonāk uz lielajiem ekrāniem, no kurām pavisam sīks nieks arī mūspuses baltajos taisnstūros, ko ieskauj neiztrūkstošais popkornu grauzēju planktons. Un kamēr kinošņiki tā gribēs pelnīt, visi filmas sākšot skatīties tikai internetā, labākajā gadījumā, par kādu eiro kino iznomājot, sliktākajā - izmantojot pirātu nedarbus, kas, starp citu, pieejami visplašākā klāstā un patiešām labā kvalitātē (viena tante teica, ka tā esot...). Štrunts par šo otro daļu, bet par filmu kvantumu, kas katru gadu tiek radīts, tur Normundonkulim ir taisnība. 

Tieši tas pats ir ar mūziku. Vājprāts, kādos blāķos tā parādās ik dienas! Tajā ne tikai var, bet pārsvarā arī apjūk. Un kad šis skaņu gogelmogels laupījis prieku mūziku izbaudīt, vislabākais ir aizgriezties no visa, kas pazīstams, un doties nezināmajā. No tā ikviens, esot virtuālajā vidē, ir pāris klikšķu attālumā. Dažreiz paveicās, dažreiz ne visai. Pāris dienu atpakaļ paveicās - pāris klikšķi noveda pie grupas/projekta "Israel Nash Gripka", kas laikam arī ir vārds, uzvārds un iesauka tā galvenajam vīram, kurš uz skatuves spēlē ne tikai ģitāru, bet paralēli vēl spēlē mutes ermoņikas un dzied (tiesa, kad dzied, ermoņikas nez kāpēc nespēlē...). Pieļaujams, ka tas ir kvartets, bet visur priekšplānā ir rūķim līdzīgais Izraels Nešs. Pērn iznācis grupas ceturtais albums "Israel Nash's Rain Plans" un iesildīts "Midlake" koncerts. Tiktāl fakti. Bet, ja par emocijām, albuma "Israel Nash's Rain Plans" ievadošā dziesma "Woman At The Well" pat viscietāko vīru padarīs par gliemezi, tas ir, liks atstāt aiz sevis slapju svītru.

2014, www.musicstories.lv

"The Proclaimers", "Keane", "The Killers": labākais no labākā!

"The Killers". Foto no musique.jeuxactu.com.

Ir dzirdēts uzskats, ka mākslinieki, kam ilgāku laiku nav ko teikt, bet albums tā kā jāizdod, ķeras pie plates ierakstīšanas ar simfonisko orķestri vai izdod labāko dziesmu izlasi. Šoreiz par trim pērnā gadā iznākušiem "Best of" apkopojumiem. Un katram pašam būs spriest, kura no šīm motivācijām katrai grupai bijusi par iemeslu izlases izdošanai. Iespējams, ir vēl kāds trešais iemesls...

"The Proclaimers" - "The Very Best Of 25 Years 1987-2012" (2013)

Skotu brāļu Čārlija un Kreiga Reidu dueta "The Proclaimers" saknes meklējamas 1983.gadā. Tiesa, slavas saulītē brāļus iznesa 1986.gadā sarakstītā dziesma "Letter From America", kas stāsta par skotu ekonomisko migrēšanu uz Ameriku un Kanādu. Šīs dziesmas "pavilkta", "The Proclaimers" debijas plate "This Is The Story" Lielbritānijā sasniedza pat Zelta diska statusu, bet 2003.gadā laikraksta "The Scotsman" aptaujā tā tika atzīta par 2.visu laiku labāko skotu albumu. 

25 darbības gadu atskates dubultalbumā bez "Letter From America", protams, ir daudz citu gan zināmu, gan mazāk dzirdētu "The Proclaimers" ceturtdaļgadsimta dziesmu. Apzināti vai nē, bet brāļi Reidi, kas turklāt ir dvīņi, savās uzstāšanās un reklāmas foto izdarās vairāk ar tādu ākstību elementiem, tāpēc īpašs pārsteigums var būt vesela virkne sirdi plosošas balādes kā, piemēram, "Love Can Move Montains", "S-O-R-R-Y" vai "Just Look Now". Turpretī "I'm Gonna Be (500 Miles)", "What Makes You Cry", "In Recognition" un vesela plejāde citu dziesmu kājām liek celties dejā pašām no sevis. Un, kas interesanti, šajā dziesmu retrospekcijā, lai arī šis laiks ir ietverts, nav smakas nedz no nūģīgajiem astoņdesmitajiem, nedz naivajiem deviņdesmitajiem.

"Keane" - "The Best Of" (2013)

Kas allaž patīk pie "Keane": viņi nekad neslēpj, ka grupas visvispopulārākā dziesma ir "Everybody's Changing", ar to arī koncertus iesākot un ar to startējot savu pirmo labāko dziesmu izlasi, kas iznākusi dažādās versijās (viena un divu CD komplektācijā), un iekļauj sevī arī divas pavisam jaunas dziesmas "Higher Than The Sun" un "Won't Be Broken".

Ja iespējams, labāk izmantot dubulto versiju, tas ir, komplektu ar 38 dziesmām ("Spotify" pieejams), jo tajā britu (kopš 2008.gada) kvarteta teju visu radiostaciju nodrillēto hītu (un "Keane" dziesmas ir radio formātiem dikti mīlīgas) gūzmā, var saklausīt arī kādu varbūt iepriekš gar ausīm palaistu daiļumu. Nu, piemēram, "Snowed Under", "Fly To Me" vai "Difficult Child". Gaidot iznākam "Keane" joprojām aktuālāko plati "Strangeland" (2012), grupas līderis Toms Čaplins bija izteicies, ka paredzēta atgriešanās pie debijas plates "Hopes And Fears" (2004) tipa klaviermūzikas, atkāpjoties no pārliekas nodošanās elektronikai, kas jo īpaši bija novērojama platē "Perfect Symmetry" (2008). Taču, kad visa grupas daiļrade salikta tā vienkopus, "Keane" evolūcija izskatās pilnīgi dabiska. Vienīgi žēl, ka labāko dziesmu skaitā nav iekļuvusi "The Frog Prince"...

"The Killers" - "Direct Hits" (2013)

Pērnā gada 11.septembrī Lasvegasas (ASV) kvarteta "The Killers" tvitera kontā tika publiskota bilde, kurā, izmantojot tā saukto Marsa kodu, bija rakstīts "The Killers Shot At The Night". Skaidrs, ka fanu pūļi gaidīja drīz parādāmies tāda nosaukuma singlu, bet nepacietīgākie berzēja rociņas cerībā, ka varbūt tas ir pat vesela albuma nosaukums, kam teju, teju jāiznāk. Un taisnība savā ziņā bija abiem. "Shot At The Night" tik tiešām iznāca kā singls, taču ne pavisam jaunam "The Killers" albumam, bet gan labāko dziesmu izlasei "Direct Hits". 

12 pastāvēšanas gadi, 4 albumi, daudz dažādu iegūtu mūzikas balvu - skaidrs, jāvelk vienam periodam apakšā svītra un jāskaita, vai sausais atlikums ir ar plusa vai mīnusa zīmi. No "Kas tie tādi?" līdz "Es iešu ar visu savu ģimeni, vectēvu un vecomāti ieskaitot!" veida komentārus varēja lasīt pagājušā gada sākumā, kad tika izsludināts bēdīgi slavenais "The Killers" koncerts Mežaparka estrādē. Un droši vien aptuveni tāpat viedokļi par grupas daiļradi sadalās pārējā pasaulē. Bez pieminētās "Shot At The Night" izlases albumā atrodama vēl viena jauna dziesma "Just Another Girl". Viss pārējais, jebkura no dziesmām lai katru aizved atpakaļ uz brīdi, kad tā tika izdzirdēta pirmo reizi. Jo no šādām atmiņām taču veidojas nostaļģija...

2014, www.musicstories.lv