1976.gadā "pēdējai jaunavai koledžā" Džonijai Mičelai iznāca albums ar nosaukumu "Hejira". Mičelas pirmie slavas viļņi jau bija nedaudz atplūduši, taču šai platei bija vērā ņemami panākumi ASV un Lielbritānijā (un, ja lietas iet šajos divos tirgos, droši vien zūdīties par neveiksmi nevar). Tāpat vārds "Hijera" arābu valodā nozīmējot "lidojums vai brauciens uz vairāk vēlamu vietu". Gan viens, gan otrs tiek minēts kā iedvesmas avots, Londonas aktieru un mūziķu četru cilvēku kopai nosaukties akurāt šajā svešādajā vārdā.
"Prayer Before Birth" ir londoniešu debijas albums. Līdz tam iets teju trīs gadu garumā, dzīvojot kādā Londonas dienvidu daļas mājiņā, kurā ierīkota ierakstu studija. Nepiespiesto atmosfēru platē var saklausīt katrs - ne visi blakus trokšņi ir apslāpēti, ne viss, kas varbūt tieši nepiederas pie dziesmas, ir notušēts. Dziesmu sākumos un beigās var dzirdēt gan čīkstam grīdu vai krēslu, gan apslāpētas sarunas. Atsevišķi apskatnieki sliecas salīdzināt "Hejira" ar Keitu Bušu. Tās mazliet miglainā nekonkrētība Londonas puikām un meitenei patiešām piemīt, bet šie briti ir "savāktāki" par Bušu - atšķirībā no viņas daiļrades "Hejira" dziesmu struktūra ir uztverama daudz ātrāk, kaut arī netrūkst nedz šķietami neiederīgu paužu, nedz nez no kurienes pēkšņi uzradies teju simfoniskais orķestris, kas "Prayer Before Birth" padara tiešām neprognozējamu un tieši tāpēc - aizraujošu. Un taisnība vien ir: sākot klausīties "Prayer Before Birth", vienkārši jāiedomājas tā "vēlamākā vieta", kurā gribās nokļūt, un jau aptuveni pēc trim dziesmām - viss strādā!
Foto raksta ievadā no wheniheardyou.com.
2014, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru