Savu septiņdesmitgadi viens pēc otra šobrīd sasniedz tā dēvētie kara bērni, kas dzimuši pagājušā gadsimta četrdesmito sākumā. Pols Makartnijs (71), Pols Saimons (71), Miks Džegers (70). Šim pulciņam nosacīti klusi pāris nedēļas atpakaļ, 7.novembrī, pievienojās arī Džonija Mičela - sešdesmito, bet jo īpaši septiņdesmito gadu mūza, kas ar savu mazliet "nokūpināto" balsi spēja savaldzināt ne vienu vien, kam vēl šobaltdien, pieminot Mičelas vārdu, actiņās iezogas savāds spīdums.
LABĀKA PAR VISIEM CITIEM
"Viņa ir labākā komponiste no visiem," mūzikas žurnālam "Uncut" apgalvo viens no Mičelas savaldzinātajiem mūziķis Deivids Krosbijs. "Kad es viņu pirmo reizi redzēju klubā Floridā, viņa jau bija labāka par visiem pārējiem. Kad viņa sāka [komponēt], bija tikai pāris cilvēku, kas bija tikpat labi: Džeimss Teilors, Bobs Dilans, Pols Saimons. Manuprāt, kad cilvēki skatās atpakaļ un lemj, kurš bija to laiku labākais komponists, visi nonāk pie Mičelas." Grēms Nešs vēl piebilst, ka "viņas meistarība bija tāda, ka savu personisko stāvokli viņa pārvērta par [visas] pasaules stāvokli."
Pati Mičela intervijā Kanādas raidsabiedrībai "CBC" atzīst, ka uzreiz nemaz nepamanīja savu slavu. "Kad es sapratu, cik populāra esmu kļuvusi, un tas notika pirms [albuma] "Blue", un es nodomāju: "Ak, Dievs, daudzi cilvēki klausās mani, labāk iepazīstot to, kuru tā dievina. Labi, ja viņi to tā var pieņemt, lai notiek!" Un es sarakstīju albumu "Blue"." Intervijā Mičela, varbūt koķetējot, ne reizi vien norāda, ka viņai nav jausmas, kāpēc cilvēkiem viņas mūzika tā patīk, piebilstot, ka viņai "nepatīkot skatīties atpakaļ." Tiešām ne uz ko? "Nē. Tad es gribētu pārlikt tur to basu un [censtos saprast], kāpēc to vārdu [dziesmā] izrunāju tā..."
JAUNĪBAS KĻŪDAS
Šķietami nepareizi salikti basi vai izrunāti vārdi ir mazākā Mičelas pagātnes neveiksme. Daudz nopietnākas sekas ir faktam, ka sešdesmitajos gados toreiz vēl slavas kalnā kāpjošā mūziķe tapa par māti, bet bērnu nodeva adopcijai. Tiesa, daudzus gadus vēlāk viņa savu meitu uzmeklēja, bet šis jautājums tiek Mičelai uzdots jo bieži. Tik bieži, ka, šķiet, viņa jau ir sagatavojusi izsvērtu un pamatotu atbildi uz to ikvienam, kas jautā. "Noskaidrosim kaut ko, ko cilvēki pieņem kļūdaini un ko redzu par to rakstītu atkal un atkal, un atkal," atbildot radio intervijā saka Mičela. "Ka es atdevu savu meitu, lai turpinātu karjeru. Tā nav taisnība, nekādas karjeras nebija vispār. Es biju vienkārša folkdziedātāja - man nebija nekādu mērķu. Man bija jauka balss, es tā pieļauju. Es spēlēju labi, bet talanta reāli nebija. Tas [spēlēt un dziedāt] bija tikai ceļš, lai nopelnītu naudu smēķiem, picai un kino."
 |
| Džonija Mičela ar meitu Kilourenu Gibu. |
"1965.gadā mājas bija pilnas, tik daudz meiteņu bija "nozvejotas", jo [apkārt] viss mainījās. Filmas kļuva seksīgākas. Būt jaunai sievietei tolaik bija mulsinoši. [Pretapaugļošanās] tabletes nebija pieejamas, tāpēc 1965.gadā piedzima daudzi negribēti bērni, daudz vairāk, kā var adoptēt, tāpēc mājas bija pilnas." 1997.gadā māte Džonija Mičela un meita Kilourena Giba pirmo reizi satikās. Vēlāk Mičela atzīsies, ka pēc šīs tikšanās viņa ir zaudējusi interesi par dziesmu rakstīšanu. Tomēr kopš tā laika viņai ir iznākuši pieci albumi, daži no kuriem ("Travelogue" (2002), "Dreamland" (2004)) ir kritiķu visai augsti novērtēti.
"BLUE" - NO SIRDS PASMELTAIS ALBUMS
 |
| Albums "Blue" (1971) |
Par pagrieziena punktu Mičelas karjerā tiek uzskatīts 1971.gada jau vairākkārt pieminētais albums "Blue", ko pati tā autore nosauc vienā vārdā: "Šausmīgs!". Jo pārāk personisks. Un pēc šīs plates beidzās Mičelas diskrētā dzīve - viņa kļuva slavenība. Kādas bija sajūtas? "Es patvēros savā mājā. Es to [slavu] ienīdu! Tā uzmanības pievēršana slavenībām ir garīga slimība." Tieši pēc albuma "Blue" panākumiem Mičela iegādājās māju britu Kolumbijā, kur paslēpties. Tomēr jūsmoja ne tikai parasti ierindas klausītāji. "Tas ir tā, it kā viņai sirdij būtu rāvējslēdzējs, kuru viņa atvērusi un izlējusi visu tur esošo šajā ierakstā," savās asociācijās, klausoties "Blue", gandrīz vai ar pataloganatoma degsmi dalās Nešs. "Es nezinu, vai kāds kādreiz ir izdevis labāku ierakstu par "Blue"," līdzīgās domās ir Krosbijs. "Lielākoties tāpēc, ka tas ir ļoti personisks. (..) Kad tu dzirdi viņu [Mičelu] [albumā] "Blue", tas ir tieši šeit [un piesit dūri pie krūtīm]. Tas tevi pilnībā pienaglo [pie zemes]. Viņa runā tieši ar tevi, viņa saķer tevi aiz krekla. Es atdotu visu, lai būtu tikpat labs kā viņa."
 |
| "CBC" intervijas laikā 2013.gada 12.jūnijā. |
Džonija Mičela vienmēr atzinusi, ka sevi uzskata vairāk par gleznotāju, ne mūziķi (viņa ir mācījusies gleznošanu mākslas skolā, kurā Mičelai bija virsrakstā minētā iesauka). Tomēr vairumam viņas vārds zināms no mūzikas - tādām dziesmām kā "Big Yellow Taxi" (1970), "Jericho" (1978), "All I Want" (1971) un desmitiem, patiesībā simtiem citu. Mičelas pagaidām pēdējais albums "Shine" iznāca 2007.gadā. Vai gaidāmi jauni ieraksti? "Esmu slima. Nu ko jūs man ieteiksiet darīt? Staigāt apkārt, ja esi slims kā suns?" Tomēr atšķirībā no pašas Mičelas, kurai to darīt nepatīk, visi pārējie var paskatīties atpakaļ uz bijušo, klausoties Mičelas albumus. Un ir pat vienalga - sešdesmito, septiņdesmito, astoņdesmito gadu vai mūsdienu, jo jebkurā no viņas daiļrades periodiem var izbaudīt šo kaķa un hipija vokāla krustojumu, kurā vienlaikus ir tik daudz mežonīgā un sirsnīgā.
Foto raksta ievadā no www.christopheroriley.com.
Pārējie attēli no: chronophonix.blogspot.com, topolain.blogspot.com, cbc.ca.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru