"Labvakar, manu mazo draudziņ!" - bērnībā ar šiem vārdiem ik vakaru pulksten 20.50 "pa pirmo Rīgu" iesākās (vai, pareizāk, nobeidzās) vakars vai ikvienam rātnam padomju bērnam. Nekad neklausījos tās pasakas. Tas ir, radio skanēja, aktieris rūķa balsī pasaku lasīja, bet gandrīz nekad tajā neiedziļinājos. Visvairāk par visu gaidīju dziesmiņas, kas skanēja tūlīt pēc pasaciņas. Tās bija skaistas, aizkustinošas. Vecākiem vēl vismaz stundu nācās jutīgākos bērnus mierināt. Citreiz tās patiesi ieaijāja un čučmuižas vilcieniņš jau varēja doties ceļā, ja vien vecāki laikus paspēja izslēgt radioaparātu, jo tūlīt pēc pasaciņas sākās muzikālās programmas "Tiem, kas soļo priekšgalā" un "Ar mikrofonu un bloknotu". Atšķirību neatceros, bet reklamēti tie tika kā koncerti, kuriem dziesmas izvēlējušies darba kolektīvi. Kurš darba kolektīvs gan nemīlēja Žoržu Siksnu? Viktoru ar Noru? Pēdējā dziesma koncertā allaž bija ārzemju - Demis Russo, "Status Quo", visādi "itaļjāno-čerļentāno". Bet līdz ārzemniekiem mēs, bērni, tikām reti. Žoržiks vienmēr skanēja sākumā, pēc tam radio tika izslēgts. Bet kas par gulēšanu pēc Žoržika "Genovēvas" vai tās dziesmas, kur laikam vilks apprec aitu - nu, kā jau reāli arī notiek?
Pieaugot katrs atrod savas miega dziesmas. Kādam pirms dusas vajag Bēthovenu, citam Mendeli, vēl trešajam miega pele nāk tikai komplektā ar "Latvijas Radio 2". Mūsdienās ir vienkāršāk. Pirmkārt, pēc vakara pasaciņas nevienam nav jāatdod mājas vienīgais radio, jo to tagad var klausīties arī caur telefonu, gan jau arī jaunākās paaudzes vibratoros uz "Wi-Fi" bāzes saklausāms "Kristīgais radio". Un, otrkārt, lielāka izvēle ir arī miega dziesmās. Mūspusē to šūpuļdziesmu kustību savā ziņā aizsāka Klāss Vāvere ar saviem vakara radio raidījumiem, kas "Radio SWH" satura ziedu laikos (pašos, pašos tā pirmsākumos) gāja, šķiet trīs stundas pirmdienu vakaros (vairāk gan orientēts uz klasiskā roka un folkmūzikas stiliem). Visi indī, drīmpopi, postroki - tie ir pateicīgi stili mūsdienīgu šūpuļdziesmu papildinājumam. To grupu ir tūkstošiem, to dziesmu - miljoniem! Kuru lai, tā teikt, krāmē kamanās un ved uz mežu siet pie koka, lai kaļ dzenis caurumiņu?
"Pure Bathing Culture". Tā ir atbilde. Portlendas (ASV) duets "Pure Bathing Culture" ir visu miega peļu pele. Ne tajā nozīmē, ka pēc otrās dziesmas koncerta publika ir atplīsusi kā gurķu gāzi saostījusies (ja tāda gāze vispār eksistē). Sāra Vesprila un Daniels Haidmans šķietami sēž kādā tronī, no kura iespējams kontrolēt cilvēku prātus, iestādot tos tā saucamajā gaidīšanas režīmā. Tieši tā - klausoties dueta debijas plati "Moon Tides", sajūta, ka kaut kam tūlīt jānotiek, nezūd ne uz mirkli. Bet patiešām tā arī nekas nenotiek! Kad albums klausīts divas trīs reizes, kad esi sapratis, ka tas patiešām arī ir viss, no šī patīkamā gaidīšanas režīma atslēgties vairs nav iespējams, to nemaz arī negribas. Atrasties kaut kur pa vidu starp debesīm un zemi - o jā, to gan var, un "Moon Tides" to nodrošina nepārprotami. Bet turi pie rokas kaut ko no Žoržika - tas palīdzēs no šī kosmosa atkal atgriezties uz zemes.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru