Hollie Cook - "Twice" (2014)

Vīri, vēl viens mūsu bastions ir kritis! Nepietiek ar to, ka sievieši tagad drīkst balsot vēlēšanās, staigāt biksēs un vadīt auto, nu viņas arī ieņēmušas līdz šim izteikti vīrišķīgā mūzikas stila regeja troni! Pankgrupas "Sex Pistols" bundzinieka Pola Kuka meita Hollija ar savu otro (dažos avotos - trešo) albumu "Twice" metusi izaicinājumu pasaulei, kas līdz šim, nešaubīgi, bija bārdainu vīru amēbas formas cepurēs kompetences lauciņš. "Var jau būt, viņa ir panku godības meita, taču ar [albumu] "Twice" viņa ir iecementējusi savu statusu Apvienotās Karalistes regeja skatuvē," raksta Kanādas mūzikas portāls "Exclaim". Kas ir regejs? Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Jamaikā radies mūzikas paveids. Komplektā ar saulē izkaltētas marihuānas zelēšanu izraisa halucinācijas, kurās gandrīz vienmēr redzama sieviete ar trim lūpām vai Bojs Džordžs bez zoda. Vai šādā manierē pienākas dziedāt kārtīgai britu jaunavai (Kukas vaibsti gan nav izteikti eiropeiski)? Ej nu sazini! Viens gan ir skaidrs - "Twice" ir hipnotiska iedarbība. Ne tā kā aiz sajūsmas aktivizējas nesaturēšana, bet drīzāk plates monotonisms iemidzina. Rada, domājams, marihuānas zelēšanai līdzvērtīgu efektu - sākumā fui-pē-kaka, bet, kad kāds grib atņemt, par to var arī nogalināt!

2014, www.musicstories.lv

"First Aid Kit" - "Stay Gold" (2014)

Zviedru māsas Soderbergas (Söderberg) bija padsmitgadīgas tīnes, kad viņu koncertā, ovācijām skanot, publika cēlās kājās, Polu Saimonu ieskaitot. Kopš 2008.gada, kad Džoanna un Klāra jūtūbē ievietoja "Fleet Foxes" dziesmas "Tiger Mountain Peasant" brīvdabas versiju (žēl, ka tā koriģēta ar skaņas uzlabojumiem, tāpēc vairs neskan tik dabiski, nevar vairs arī sadzirdēt putnu treļļus, koku šalkoņu un vāveru purkšķus), "First Aid Kit" izdevis jau trīs studijas albumus. Amerika kasa aiz auss un prāto, kā tas nākas, ka no Eiropas popmūzikas citadeles Zviedrijas nāk mūzika, kas drīzāk iederētos Teksasas rančo zaļumballē. Māsas, kam bērnībā dziedāt baznīcas korī licies par garlaicīgu, atzīstas, ka viņu zināšanas par "pārējās pasaules popmūziku" ir visai aprobežotas, jo uzaugušas ar tēva - izbijuša mūziķa - mūzikas kolekciju, kas sastāvēja no "The Velvet Underground", "Television" un "T-Rex" ierakstiem. "Es domāju, ka tā kļūst aizvien populārāka," par kantrīmūzikas, kuras rāmjos ievieto arī "First Aid Kit", popularitāti Zviedrijā saka Džoanna. Sākot ar dueta otro plati "The Lion's Roar" (2012), producentu komandas māsu skanējumā kantrī bez žēlastības samaisījušas ar folku un popu. Grupas aktuālākajā albumā "Stay Gold" šis kokteilis vēl papildināts ar skaistiem stīgu mūzikas instrumentu aranžējumiem. Tāpēc šobrīd ielikt "First Aid Kit" kādos striktos stilu rāmjos jau kļuvis bezmaz neiespējami. Meitenes pieaug. Ne tikai pēc pases, bet arī mūzikā.

2014, www.musicstories.lv

Conor Oberst - "Upside Down Mountain" (2014)

Pirmais ieraksts kasetē, ko bērnībā savas dzimtās Omahas (ASV) ierakstu veikaliņā nopirka Konors Obersts (34), bija "The Cure" 1986.gada singlu kolekcija "Staring at the Sea". "Man vienkārši patika ["The Cure" solista] Roberta Smita balss. Tā vienkārši labi skanēja," 2008.gadā žurnālam "Rolling Stone" atcerējās Obersts. Izdevums Oberstu intervēja saistībā ar viņa projekta "Bright Eyes" aktivitātēm. Tieši pateicoties šai muzikālajai apvienībai, Oberstu pazīst vai visa pasaule. Bet viņa komponēšanas intensitāte un kapacitāte, acīmredzot, ir pārāk liela vienai grupai, tāpēc Obersts paralēli attīsta savu solo karjeru. "Upside Down Mountain" ir jaunākais Obersta izdotais darbs šajā ampluā. "Albums ir 55 minūtes vienkāršu stāstu, Obersta allaž atpazīstamā vokāla un visai daudz sirsnības," plates "Upside Down Mountain" apskatā atzīmē vietne "Absolutepunk.net". Savukārt žurnāls "Q" ir vēl lakoniskāks, sakot, ka "tēli un stāsti, ko Oberts ir ieskicējis, nekad vēl nav bijuši tik pilnvērtīgi realizēti." Vārds "stāsts" ir šo divu un vēl citu albuma "Upside Down Mountain" apskatu atslēgas vārds. Un dara to (stāsta) Obersts, krustojot visu savu elku labākās īpašības - Roberta Smita un Boba Dilana vokālu vidējo aritmētisko ar Leonarda Koena stāstnieka talantu un Nīla Janga skarbi pievilcīgo muzicēšanas manieri. 

2014, www.musicstories.lv

"Cherry Ghost" - "Herd Runners" (2014)

Ja mūzikas grupām, gluži kā cilvēkiem, izcelšanos varētu noteikt pēc siekalās vai puņķos atrodamā DNS, angļu "Cherry Ghost" analīžu rezultātos melns uz balta stāvētu rakstīts: "99,99% iespējamība, ka tēvs ir Nīls Hanons!" Hanons, saprotams, ir grupas "The Divine Comedy" līderis. Savukārt "Cherry Ghost" trešais albums "Herd Runners" ir atgriešanās laikā, kad Hanons vairāk eksperimentēja ar izteiktāku popmūziku - ap gadsimtu miju. "Cherry Ghost" līderi Saimonu Aldredu daži kritiķi sauc par "drausmīgi nenovērtētu komponistu", kurš turklāt neticot mīlestībai ("The Quietus"). No vienas puses, pareizi vien ir. Vismaz, kamēr iet Pasaules futbola čempionāts, normālam vecim ir tikai viena mīlestība - apaļa un nospārdīta. No otras puses... Fak, bet nav taču nekādas otras puses!... Rezumējot, "Herd Runners" - brīnišķīga popmūzika! Atslodze no sarežģītā.

2014, www.musicstories.lv

"Mimicking Birds" - "Eons" (2014)

Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ir pilnīgi vienalga, kas to spēlē, no kurienes, kurš albums, kāpēc un vai vajadzēja vispār. Amerikāņu kvinteta "Mimicking Birds" jaunā plate "Eons" runā bez jebkādiem papildus paskaidrojumiem un norādēm. Sajūta, ka staigā pa pasaku mežu, ir klātesoša cauri visam albumam. "Eons" spēks ir daudzumā. Nemaz neķeries tai klāt, ja neesi gatavs to klausīties trīs četras reizes no vietas. Grupas līderis Neits Leisijs gluži kā ragana pasakā par Ansīti un Grietiņu ievilina savā piparkūku namiņā, bet tad iesloga tajā neuzmanīgos, nobaro un uz Ziemassvētkiem izvāra buljonā. Tāpēc - ar "Eons" jābūt uzmanīgam. Vai arī vienmēr jātur pa tvērienam kociņš, ko iedod raganai pataustīt, kad tā pārbauda, cik nobarots esi. Pārnestā nozīmē, protams. Starp citu, gandrīz viss šajā rindkopā ir pārnestā nozīmē. Gandrīz.

2014, www.musicstories.lv

"Echo & the Bunnymen" - "Meteorites" (2014)

1984.gada albumā "Ocean Rain" Īans Makalaks (55) dziesmā "The Yo-Yo Man" dziedāja: "Esmu jo-jo vīrs, vienmēr augšā un lejā." Un Liverpūles roka veterānu "Echo & the Bunnymen" priekšvīrs Makalaks ir tāds cilvēks, kurš savās dziesmās dzied, kā ir, nevis varētu būt. Ne velti viņa iesauka dažās aprindās esot "Mutīgais Maks" (Mac the Mouth). Jo runāt viņam patīk. Intervijā žurnālam "Paste" viņš pat aizrunājies tiktāl, ka ienīstot, ka kāds saka, ka viņš ir pats labākais, kas mūzikā jebkad bijis. Bet, ja "kāds saka, ka tavas dziesmas ir pašas labākās, tas ir pieņemami," par sevis slavināšanu saka Makalaks. Maija beigās pēc piecu gadu pauzes iznāca "Echo & the Bunnymen" divpadsmitais studijas albums "Meteorites". Skaidrs, ka 36 gadu pastāvēšanas laikā ne tikai Makalaks, bet visa grupa, kurā šobrīd muzicē vairs tikai divi dalībnieki no sākuma sastāva (Makalaks un ģitārists Vils Sērdžants), piedzīvojusi ne mazumu jo-jo lēcienu. Taču "Meteorites", pēc dažiem grupas mēģinājumiem pieskaņoties 21.gadsimta mūzikas tendencēm, atkal atgriež klausītāju pārbaudītās 80.gadu tā sauktās inteliģentās popmūzikas vērtībās, kuras visspilgtāk pārstāvēja, piemēram, "Simple Minds" vai "Suede", bet vēl desmitgadi iepriekš "Pink Floyd" (starp citu, tieši albuma tituldziesma atgādina Deivida Gilmora hipnotizējošos, kā ar miglu piesūcinātos klasiskos "Pink Floyd" skaņdarbus). "[Albumā "Meteorites" "Echo & the Bunnymen"] Atgriežas laikā, kad viņi bija labi," apgalvo interneta mūzikas žurnāls "Under the Radar". Un piebilst: "Bet dažreiz ar to nepietiek."

2014, www.musicstories.lv

Tori Amos - "Unrepentant Geraldines" (2014)

Ir ļaudis, kam dzīvē nav lielākas baudas kā vakarā pēc garas darba dienas ielikties siltā vannā un ar dibenu laist tajā burbuļus. Tas atslābina, atvieglo un noņem stresu. Tas vienmēr ir paredzami, un tieši tāpēc tik patīkami. Rudmatainā mācītājmeita Torija Emosa (50) ir līdzīgs gadījums. Nav ne jausmas, vai viņai tīk laist vannā burbuļus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka Emosas kundze, vismaz savā mūzikā, ir pat ļoti prognozējama. Viņa pati saka, ka iepriekšējās tūres laikā 2009.gadā pamatīgi iztukšojusies un nācies meklēt sevī zināmus resursus, lai "atrastu jaunus mūzikas radīšanas ceļus". Sākot no plates "The Beekeeper" (2005), ja ne pat agrāk, visu Emosas albumu fonā allaž varēts dejot kādu palēnināta stila baletu vai atslābināties, guļot kaut vai tajā pašā sasodītajā vannā. Skaidrs, ka nupat iznākusī Emosas četrpadsmitā plate "Unrepentant Geraldines" šo tradīciju turpina. ""Unrepentant Geraldines", iespējams, ir Torijas Emosas labākā plate pēdējo desmit gadu laikā," kritiķu portālā "Metacritic" albumu komentē kāds no "privātajiem" apskatniekiem. "Pēc albuma sūd**nā noformējuma un neuzrunājošā pirmā singla ["Trouble's Lament"] esmu tomēr patīkami pārsteigts." Laikmetā, kad slavens var kļūt, ar peni uzgleznojot Vladimira Putina portretu, strīdēties par albuma noformējuma gaumi laikam ir lieki. Šoreiz svarīgāk, kas stāv aiz vāka. Un aiz tā stāv, piemēram, tāda dziesma kā "Wild Way". Burbuļi vannā ceļas kā nupat atkorķētā šampānietī. 

2014, www.musicstories.lv

Hamilton Leithauser - "Black Hours" (2014)

Pamatoti par vienu no interesantākajām Ņujorkas grupām atzītā "The Walkmen" pēc četrpadsmit gadu pastāvēšanas šobrīd atrodas, cerams, nelielā radošajā atvaļinājumā, taču tās dalībnieki savus instrumentus vadzī kāruši nav - basģitārists Pīters Bauers drīzumā izdos plati "Latin American Ficciones", tāpat basģitārists un ērģelnieks Valters Martins brīdi atpakaļ nodevis vērtējumam bērnu dziesmu izlasi "We're All Young Together", bet šis ir stāsts par "The Walkmen" galveno vīru Hamiltonu Laithauzeru. Jūnija sākumā iznāca viņa pirmais solo albums "Black Hours", ko daži mūzikas mediji centās pavilkt zem kādu laiku atpakaļ ļoti populārā "swing" stila deķa, kam nav nekāda sakara ar svingeriem, bet ir vistiešākais sakars ar Ameriku pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados (kaut gan viens, droši vien, neizslēdz otru). Pirms gadiem desmit piecpadsmit šajā modē iegrima gan Robijs Viljams, gan Rods Stjuarts, gan daudzi citi, daži no kuriem tā arī nav pamanījuši, ka laiki ir mainījušies. Iespējams, līdzīgs viedoklis par "Black Hours" radies, jo Laithauzers atklāti atzinis, ka masīvs spiediens plates radīšanai bijis, piemēram, Frenka Sinatras 1955.gada albums "In the Wee Small Hours", tāpat Sema Kuka 1963.gada "Night Beat" un vispār tā laika populārā mūzika. Bet, lai arī Laithauzers intervijā žurnālam "Paste" atzinis, ka centies albumu radīt muzikāli savādāku kā "The Walkmen", "Black Hours" ir baudāms identiski kā Laithauzera talanta izpausmes uz laiku pajukušajā grupā. Labs plāksteris līdz brīdim, kamēr "The Walkmen" atlabs. 

2014, www.musicstories.lv

Sharon Van Etten - "Are We There" (2014)

Pēdējos deviņus no savas dzīves trīsdesmit trim gadiem Ņujorkas Bruklinā dzimusī dziedātāja Šarona Van Etina pavadījusi diezgan skarbā stresā. Protams, dzeltenās preses pīlāri droši vien visu zina visos smalkumos, bet, kopumā ņemot, cik var saprast, stresa iemesls bijušas "ļaunprātīgas attiecības" ("abusive relationship", kā raksta mūzikas žurnāls "Uncut") un nopietnas veselības problēmas. Tāpēc Van Etinas jauno plati "Are We There" visi bez izņēmuma atzīst par viena cilvēka reālu ciešanu materializāciju vienpadsmit dziesmās, un par to bez kautrēšanās intervijās stāsta arī pati autore. Noskaņās tumšais "Are We There" ir Van Etinas ceturtais studijas albums un pirmais, kuru viņa pati producējusi. "Es patiešām ceru, ka kāds uzliekot manu ierakstu, to patiešām arī sadzirdēs," saka pati Van Etina. "Are We There" nav vienkārši jāklausās, tajā ir jāieklausās. Un droši vien šis tas arī jāiemācās. Jo plate beidzas ar teju nolemti optimistisku dziesmu "Every Time the Sun Comes Up", ko Van Etina, starp citu, sarakstījusi, esot pilnīgā "pālī".

2014, www.musicstories.lv

"Kaiser Chiefs" - "Education, Education, Education & War" (2014)

Izņemot debijas plati "Employment" (2005), angļi "Kaiser Chiefs" visus savus albumus izvilkuši ar vienu dziesmu: "Yours Truly, Angry Mob" (2007) stutēja jestrā "Ruby", visnotaļ blāvās plates "Off with Their Heads" (2008) viena no retajām klausāmajām dziesmām bija "God Days Bad Days" (labi, vēl bija liderīgi nenopietnā "Tomato in The Rain"), bet nākamais ripulis "The Future Is Medeaval" (2011) vispār neizgaismojās pie apvāršņiem. Nebija jābūt dakterim Hausam, lai noteiktu diagnozi - "Kaiser Chiefs" ir jāsaņemas. Un viņi to ir izdarījuši savā piektajā studijas albumā ar neviennozīmīgo nosaukumu "Education, Education, Education & War". Lai arī, pavirši uzmetot ausi, varētu šķist, ka arī šī ir vienas dziesmas ("Coming Home") plate, un, iespējams, tā arī ir, šis vismaz šķiet cerīgs "Kaiser Chiefs" atspēriens lēcienam ārā no bezdibeņa, kurā grupa bija nokļuvusi. Piesaistījuši jaunu dziesmu līdzautoru Freizeru Smitu (piepalīdzējis Adelei dziesmā "Set Fire to The Rain", Džeimsam Morisonam "Broken Strings, Nellijai Furtado "End of The World" un daudziem, daudziem citiem) un nomainījuši bundzinieku, "Kaiser Chiefs" ir gatavi celties kā Fēnikss no pelniem. Vai kā sauca to degošo līkknābi?

2014, www.musicstories.lv

"R.E.M." - "Unplugged: The Complete 1991 and 2001 Sessions" (2014)

Šķirstot fotoalbumu, kurā no katras bildes uz tevi raugās kāds tuvs, bet aizgājis cilvēks, ir smagi. Un tajā pašā laikā - neizskaidrojami patīkami. Jo šeit viņš ir - kopā ar visām atmiņām, kas ir nesaraujamas. Kopā ar ilūziju, ka nekur tālu jau aizgājis viņš nav, ja reiz, kaut tikai caur foto, bet varam joprojām ielūkoties tam acīs. 2011.gadā šādi aizgāja astoņdesmito un deviņdesmito gadu viena no tā sauktajām likteņgrupām "R.E.M.". Paaudze, kas pretējā dzimuma lūpkrāsu pirmo reizi nogaršoja, spaidoties pie tādām dziesmām kā "(Don't Go Back To) Rockille", "The One I Love", "Stand", nemaz nerunājot par "radioskonto" veidīgo staciju nošļurinātajiem gabaliem kā "Man on the Moon", "Losing My Religion" un "Everybody Hurts", pēkšņi sajutās kā zaudējusi tuvu cilvēku. Vai pat kādu funkcionāli svarīgu ķermeņa daļu! Maiks Staips gan pāris plates "pirms beigām" bija brīdinājis, ka "R.E.M." leģendai varētu arī likt punktu. Bet vairums to uztvēra kā gražīgas vecmeitas flirtu ar katoļu mācītāju savas labākās draudzenes kāzu ceremonijas laikā, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Taču tā patiešām notika. "R.E.M." Latvijā, šķiet, koncertējusi divas vai trīs reizes, tāpēc mūspuses ļaudīm ir labā atmiņā brīnišķīgā atmosfēra grupas koncertos. Tagad, 2014.gadā, "R.E.M." cienītājiem ir kārtējā iespēja ienirt atmiņās. Divas plates zem viena nosaukuma "Unplugged: The Complete 1991 and 2001 Sessions" nāca klajā šā gada aprīlī, un tajās ir pa vienam, attiecīgi, 1991. un 2001.gada "MTV Unplugged" koncertam. Ar desmit gadu intervālu. "R.E.M." ražīgāko desmit gadu intervālu.

2014, www.musicstories.lv

"Santana" - "Corazón" (2014)

Lai arī Meksikā dzimušā, bet ASV dzīvojošā ģitārspēles virtuoza Karlosa Santanas (66) daiļrade dalās divās nosacītās daļās - kā solo māksliniekam un kā grupas "Santana" dalībniekam -, ir skaidrs, ka visur, kur šobrīd jau sirmām cirtām rotātais vīrs pieķeras, var sagaidīt neiztrūkstošo "latinos" ritmu sintēzi ar emocionālu, blūza mīlestības pārņemtu ģitārspēli un pārliecinošu kāpšanu pāri visām mūzikas stilu robežām. "Corazón" ir grupas "Santana" divdesmit pirmā plate, un tā turpina jau gadiem ilgušo Santanas kooperāciju ar dažāda izmēra un žanru zvaigznēm. Sākot ar Boba Mārlija vecākā puikas Zigija kopprojektu dziesmā "Iron Lion Zion", kurā regeja gars burtiski sprakšķ no visām vīlēm, turpinot ar amerikāņu repera "Pitbull" pukošanos dziesmas "Oye como va" 2014.gada versijā un noslēdzot ar argentīniešu popzvaigznes Djego Toresa saldi, bet tajā pašā laikā vitāli svaigi noskandēto "Amor Correspondido". Šo zelta āderi - sadarbību ar skaļiem vārdiem, organiski iekļaujoties popmūzikas Olimpa starmešos - Santana ir uzķēris, un tā strādā. Turklāt - abos virzienos.

2014, www.musicstories.lv

"Kent" - "Tigerdrottningen" (2014)

Kad vējš pūš no Ziemeļiem, galvā jāmauc silta cepure, lai nesavelk krustus. Savukārt, kad mūzika nāk no Ziemeļiem, jābūt gatavam sagaršot to dīvaino tuvības sajūtu, kas allaž rodas, ieskanoties kaut kam, kas tapis tepat ap Baltijas jūru. Jo tāpat kā visiem jūras krastā dzīvojošajiem zeķes ož pēc zivīm, arī mūzikas sajūta, tīri ģenētiskā līmenī, mums ir līdzīga. Zviedru "sintī-rok-popa" kvartets "Kent" neļaus sameloties. Grupas vienpadsmitais albums "Tigerdrottningen" gan brīžiem izklausās kā speciāli radīts Eirovīzijas konkursam, taču tas tikai tā šķietami - šim bārdaino dāmu konkursam "Kent" ir par smalku, jo viņu dziesmās ļoti liela nozīme ir šķietamiem sīkumiem. Piemēram, kaiju kliedzieniem, dažādiem interesantiem ritma risinājumiem, arī instrumentu un vokāla saspēlei. Ziemeļu izcelsmi nodod solista Joakima Berga "sigurrosiskā" dziedāšanas maniere un albuma kopējā atturība, neuzbāzība. "Simmaren" ("Peldētājs"). Tā būtu atbilde uz jautājumu, ar kuru dziesmu sākt albuma "Tigerdrottningen" un vispār grupas "Kent" iepazīšanu.

2014, www.musicstories.lv

Lykke Li - "I Never Learn" (2014)

Par zviedru šā brīža popmūzikas princesi dēvētā Lykke Li, kura gan jau kādu brīdi radoši izpaužas Losandželosā ASV, laidusi klajā savu trešo albumu "I Never Learn". Kā viņa pati iepriekš stāstījusi mūzikas žurnālam "NME", ar "I Never Learn" noslēgsies trīs albumu triloģija (pirmie bija "Youth Novels" (2008) un "Wounded Rhymes" (2011), kas veltīta "divdesmitgadnieces mīlestības un sevis meklējumiem." Lai arī Lī joprojām iekļaujas šajā vecuma kategorijā - viņai ir 28 -, acīmredzot līdz trīsdesmitajai jubilejai viņa nolēmusi klusēt. Un tas būtu tikai loģiski, jo albums "I Never Learn" tapis uz aizlauztas sirds drupām. Pēc "lielākās šķiršanās savā mūžā" Lī no dzimtās Zviedrijas devās uz pieminēto Losandželosu, kur divu ar pusi gadu laikā tapa šis personīgais un smeldzīgais albums. Cik vieglprātīga un mazliet agresīva Lī bija savā debijas platē "Youth Novels", tik nosvērta, pārdomu pilna un intīmiem noslēpumiem piesātināta ir "I Never Learn" noskaņa. Paņemam biezo grāmatu, kas sīkiem burtiņiem pierakstīta ar vārdiem un uzvārdiem, sameklējam pirmo brīvo laukumiņu (tas noteikti būs pie beigām), un ierakstam vārdus "Lykke Li". Tad aizveram grāmatu ciet un vēlreiz izlasām tās virsrakstu, zelta burtiem iespiestu: ''Mūzikas ģēniji, ko par tādiem padarījusi salauzta sirds." Ak tu, vecais perdeli Amor, ko gan mēs bez tevis darītu?

2014, www.musicstories.lv

Ben Watt - "Hendra" (2014)

Bens Vots un Treisija Torna reiz bija slavenais duets "Everything but the Girl", tagad viņi ir dzīves partneri, kuru partnerība vainagojusies trīs, pieļaujams, jaukos bērnos. "Hendra" ir Vota otrais solo albums, pirmais iznāca praktiski vienlaicīgi ar "Everything but the Girl" rašanos 1983.gadā, un tas ir pilnīgs pretstats tiem ritmiem un noskaņām, ko deju grīdās un radiostacijās reiz sēja slavenais duets. Iespējams, albums "Hendra" ir zināms kompromiss ar reālo dzīvi, taču tas nekādā gadījumā nerada vilšanos, par plati teikts žurnālā "Mojo". Votam jau ir aiz piecdesmit. Tiem, kas atceras jaukos "Everything but the Girl" ziedu laikus, iespējams, ieraudzīt Votu šādu būs pārsteigums. Bet, kā sacīja "Mojo" kolēģi, par vilšanos nav pat ko domāt! Drīzāk "Hendra" nobremzē. Lielo skrējienu pēc visa kā vairāk, lielāka, dārgāka... Vai, izsakoties mūzikas žurnāla "Q Magazine" vārdiem, "Hendra" ir "nobriedušas pārdomas par atmiņām un zaudējumiem." Roku pie plates tapšanas pielicis arī "Pink Floyd" vīrs Deivids Gilmors.

2014, www.musicstories.lv

Ramona Lisa - "Arcadia" (2014)

Ramonas Lisas jeb īstajā vārdā Kerolainas Polačekas debijas albums "Arcadia" ir īpašs ar kādu tehnisku niansi. Proti, tas pilnībā ierakstīts, izmantojot tā saukto MIDI skaņas failu formātu (kurš gan no laika ap gadiem 15 atpakaļ neatceras kaitinoši spalgos instrumentālos skaņdarbus, ko spēlēja tie progresīvie, kas pie datora bija pieslēguši tumbiņas, kurās mazās jaudas dēļ viss ierasti skanēja kā sāļi poniju puršķi), turklāt Polačeka albumu ierakstījusi, izmantojot tikai sava laptopa resursus, tai skaitā iebūvēto mikrofonu, kurā solo partijas viņa iedziedājusi gan viesnīcu vannas istabās, gan nomaļākās vietās lidostu terminālos. Kā attaisnojumu novecojošās MIDI skaņas sistēmas izmantošanai pati Polačeka mūzikas portālam "Pitchfork" min, ka ar to dziesmas izklausās "mazāk elektroniskas, vairāk mistiskas." Mistikas albumā "Arcadia" netrūkst nemaz. Jo no minimālisma stilā ieturētas popmūzikas Polačeka vienā mirklī var mesties otrā galējībā, ieslīgstot tādā nosacītā skaņu kakofonijā, turklāt tas viss notiek vienas dziesmas ietvaros ("Lady's Got Gills"). 

2014, www.musicstories.lv

"The Ghost of a Saber Tooth Tiger" - "Midnight Sun" (2014)

Brīžiem kā pa gaisiem! Nu gluži kā mamma! Tā allaž gribas izsaukties, sastopoties ar Šona Lenona daiļrades izpausmēm duetā "The Ghost of a Saber Tooth Tiger" (dueta otra pusīte Šarlote Kempa Mūla vismaz iepriekšējā albuma "Acosutic Sessions" ieraksta laikā bija arī Šona, tā teikt, draudzenīte), kam nupat aktuāla kļuvusi trešā plate "Midnight Sun". Šona mamma, saprotams, ir Joko Ono, bet tētis Džons Lenons, tas tā kā būtu skaidrs. Atšķirībā no sava pusbrāļa Džuliana Šona muzikālās izpausmes ir tādas mazliet gaisīgākas, taču tās, protams, ne tuvu nestāv viņa mammas dziedājumiem, kas brīžiem izklausās kā kaķu spīdzināšana. ""Mignight Sun" ir ļoti interesants ieraksts, un tas parāda, ka duets paplašina savu redzesloku, neaizmirstot, cik svarīgas ir melodiskās saknes," teikts albuma apskatā portālā "The 405". Un trāpīgi teikts, jo Lenons un Mūla, lai arī jaunajā platē turpina eksperimentēt, visu muzikālo materiālu satur tādā kā neredzamā labas gaumes tīkliņā. Un nelīdzenumi, kas lien no tā ārā, padara "Midnight Sun" par jo interesantāku sarunu biedru. Ja nu kāds ar platēm sarunājas, nevis tikai klausās tās...

 

2014, www.musicstories.lv

Damon Albarn - "Everyday Robots" (2014)

Pagājušā gadsimta deviņdesmito vidū pat ne īpaši grupu nosaukumus pārzinoši ikdienas mūzikas patērētāji zināja, kas ir grupa "Blur". Līdzās "Oasis" tā tika uzskatīta par vienu no britu kulta grupām. Kad "Blur" zvaigzne šā gadsimta sākumā sāka rietēt, tās līderis Deimons Alberns kopā Džeimiju Hjūvletu nodibināja grupu "Gorillaz", kuras dalībnieki bija četri virtuāli zēni - 2D, Rasels Hobs, Murdoks Nikals un Nūdls. Šie zīmētie tēli parādījās ne tikai videoklipos, bet arī koncertos tie bija priekšplānā, un tikai kaut kur aizkulisēs tos "iedziedāja" un citādi vadīja "Gorillaz" cilvēkresursi - Alberns ar kolēģiem. "Everyday Robots" ir Alberna pirmais soloalbums! "Gorillaz" un "Blur" sintēze. Aizraujošs, muzikāli ļoti interesants. "Muzikāli [albuma "Everyday Robots"] inteliģence sniedzas daudz tālāk par Alberna jaunības dienu šarmantajām "indie" himnām," trāpīgi albuma apskatā secina mūzikas žurnāls "Under the Radar".

2014, www.musicstories.lv

Vorens Zīvāns (1947-2003)

Kad skanēt sāk Vorena Zīvāna paša vārdā nosauktā plate "Warren Zevon", tā burtiski iedveš klausītājam tādu kā lēnīgu, nedaudz apslāpētu laimes sajūtu. Bet ir 1976.gads, un reālais Zīvāns reālajā dzīvē atrodas pilnīgi citos dvēseles noskaņu slāņos. "70.tie bija kā (..) pazudusi nedēļas nogale, kas aprija daudzus," sarunā ar mūzikas žurnālu "Uncut" alegorijās izplūst Zīvāna dēls Džordans, raksturojot diezgan masīvo bohēmas vidi, kurā dzīvoja viņa tēvs. Vorens Zīvāns nebija vienīgais, kurš atkarību miglā nodzīvojies gadu desmitiem, viņš to ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem darīja visu mūžu, taču Zīvāna atstātais mantojums - simtiem dziesmu un ierakstu - būs mūžīga viņa talanta liecība. "Viņš bija viens no unikālākajiem komponistiem, ko radījušas ASV," saka Jordžs Kalderons, ko ar Zīvānu saistīja trīsdesmit gadus ilgusi draudzība.

GANGSTERA DĒLS

Zīvāns piedzima 1947.gada 24.janvārī Čikāgā, ASV. Viņa tēvs Stampijs bija krievu-ebreju imigrants, bokseris, kurš iztiku pelnīja, praktizējot gangstera profesiju. Māte Beverlija nāca no Mormoņu ģimenes, kas no meitas atteicās, kad tā apprecēja savu iemīlēto gangsteri. Savukārt mazais Vorens bērnībā diezgan mērķtiecīgi tika bīdīts klasiskās klaviermūzikas apguves virzienā - viņš pat atceras viesošanos mājās pie komponista Igora Stravinska Holivudā.

Albums "Warren Zevon".

Savu debijas albumu Zīvāns izdeva 1969.gadā. "Wanted Dead or Alive" neguva praktiski nekādus panākumus un ievērību. Pat mūslaikos, atskatoties uz visu Zīvāna karjeru, šis albums bieži tiek novērtēts kā diezgan vājš, taču ir skaidrs, ka bez šīs plates nākamā - "Warren Zevon" (1976) - nebūtu tāda, kuru tagad ne mazums kritiķu un fanu uzskata par viņa karjeras labāko albumu. Pirmos komerciālos panākumus Zīvāns gan guva tikai ar nākamo plati "Excitable Boy" (1978). Taču šis jau bija "miglas periods". "Viņš bija piedzēries, totāli pillā," savu telefona sarunu ar Zīvānu atceras mūzikas žurnālists Endijs Sleiters, kurš mūziķi bija sazvanījis, cenšoties glābt viņa jau bālēt sākušo karjeru. Šī viņa vēlme vēlāk izvērtās mazliet negaidītos notikumos. Uzzinājis, ka ierakstu kompānija "Electra / Asylum" grasās pārtraukt līgumattiecības ar Zīvānu, Sleiters protestēja: "Jūs jokojat? Vorens ir labākais komponists, kāds mums ir! Mēs nevaram viņu vienkārši "nobeidzināt"!" Un vīrs, kurš tolaik vadīja kompāniju, padomāja un teica: "Labi. Bet tad tu būsi viņa menedžeris!" Un Sleiters darīja visu pēc labākās sirdsapziņas. Dabūjis piecus tūkstošus dolāru demo ieraksta veikšanai, Sleiters zvanīja Zīvānam un tā arī teica - mums ir pieci tūkstoši, un mums vajag jaunus demo ierakstus. "Tev ir pieci taukšķi?" izbrīnīts pārjautāja Zīvāns. "Atdod man! Man tos vajag!" Skaidrs, ka naudu Zīvāns nedabūja, taču demo ieraksts tapa, un tajā viena no centrālajām personām bija toreiz vēl maz zināmā kolektīva "R.E.M." ģitārists Pīters Baks.

NEGRIBĒJA BŪT TĀDS, KĀDS VIŅŠ IR

Deviņdesmitajos.

Zīvāns bija jautrs vīrs. Kā atceras apkārtējie, no viņa allaž biruši joki un asprātības, taču tikpat labi ar viņu varēja parunāties par nopietnām tēmām. "Es [ar Zīvānu] biju pilnīgi aizrāvies," atzīst Niko Bolas, kurš producēja Zīvāna 1987.gada atgriešanās albumu "Sentimental Hygiene". "Es domāju, viņš bija "kūlīgākais" vīrs uz planētas. Viņš bija kā kovbojs. Es nedomāju, ka viņš vispār kaut ko pietēloja. Vorens, kuru es pazinu, ir tieši tāds Vorens, par kuru esat lasījuši. Viņš patiešām bija tik gudrs. Viņš patiešām dzēra tik daudz. Viņš patiešām lietoja visas tās narkotikas. Viņš patiešām bija tas čalis. Ļoti bieži viņš negribēja būt tāds, kāds viņš ir, bet tāds nu viņš bija."

"Vislabākais, strādājot kopā ar Vorenu, bija tas, ka tu varēji piezvanīt vienalga kam, un viņi visi būtu piedalījušies Vorena ierakstos," atceras Sleiters. "Viņš bija absolūts komponistu komponists. Viņā bija visas tās lietas, ko mēs mīlam rokenrolā - dumpošanās, dzīvošana uz robežas. Un tad bija dziesmas. Cik daudzi [komponisti] ir bijuši tikpat labi? [Bobs] Dilans bija, bet ne daudzi vairāk." Saistībā ar Dilanu Sleiteram atmiņā ir vēl kāds stāsts. "Mums bija [albuma "Sentimental Hygiene"] ieraksta sesijas, kas sākās [plkst.] divos [dienā]. Pusdienlaikā mani sasniedza zvans no Vorena. "Es esmu studijā. Tev ir tūlīt jāierodas šeit." Es teicu: "Voren, bet līdz diviem sesijas taču nenotiek." Viņš atbildēja: "Endij, tūlīt! Bobs Dilans ir šeit." Es viņam atteicu: "Ko?! Vai tu viņu pazīsti?" Vorens teica: "Nē, viņš šeit vienkārši ienāca. Viņš šeit vienkārši ienāca, un neviens nezina, kāpēc." Es ierados, un Dilans tur sēdēja ar savu dēlēnu." Kad pāris gabali bija nospēlēti, Sleiteram ienāca prātā doma uzaicināt Dilanu iespēlēt mutes ermoņiku solo dziesmā "The Factory". "Viņš ienāca, nospēlēja trīs, četrus piegājienus, un tas bija viss. Viņš ilgi nepalika. Viņš nospēlēja savu solo, bija ļoti laipns, un tad bija prom," minas Sleiters. "Vorens viņu mīlēja. Viņš bija Vorena varonis."

DZĪVES PĒDĒJAIS LIELAIS DARBS

Vorena Zīvāna pēdējais albums

 "The Wind".

Kad 2003.gadā iznāca Zīvāna jaunākais albums "The Wind", visi, tai skaitā pašu Zīvānu, zināja, ka tas ir viņa pēdējais albums. 2000.gadā ārsti viņam diagnosticēja plaušu vēzi neārstējamā formā. Un viņš pats uzstāja savam draugam Kalderonam, ka grib ierakstīt vēl savu pēdējo plati, bet "mums būs jāstrādā, cik vien iespējams ātri, jo es nezinu, kas tālāk notiks." Kā apliecinot Sleitera iepriekš teikto, no dalības albuma tapšanā neatteicās neviens uzrunātais - Rajs Kūders, Džims Keltners, Toms Petijs, Dons Henlijs, Brūss Springstīns un citi. Springstīns pat atrada laiku atlidot uz ierakstu savas koncerttūres vidū. Bet ne viss gāja gludi. "Cilvēki nezina, cik tuvu bijām tam, lai šis albums netiktu pabeigts," atklāti atzīst Kalderons. "Vorens bija drosmīgs, viņš smējās, jokoja par miršanu. Bet es redzēju, ka viņš aizvien vairāk un vairāk iegrimst depresijā, sevišķi, kad viņš pēc šiem gadiem atkal atsāka dzert. Viņš bija nobijies. Viņš centās savu dzeršanu no manis noslēpt. Es teicu: "Vecīt, man vienalga! Bet vismaz pabeidz albumu, esi te ierakstu sesijās." "The Wind" iznāca 2003.gada augustā. Tik ekstāzes pilnas atsauksmes Vorens nebija saņēmis jau divdesmit gadus. Nemaz nerunājot par divām "Grammy" balvām. Dzīves pēdējais lielais darbs nu bija padarīts...

Vorens Zīvāns kopā ar savu ārstu Hanteru Tomsonu.

"Es domāju, ārsts pieļāva divas briesmīgas kļūdas," uzskata albuma "The Wind" producents Noa Snaiders. "Vispirms viņš pateica Vorenam, ka tam atlicis dzīvot vien sešus mēnešus, lai gan patiesībā bija vairāk. Viņš arī pateica: "Zini visus tos noteikumus par tām lietām, ko tu nedrīksti, jo tās tev kaitē? Tiem vairs nav nekādas nozīmes!" Man šķiet, bija bīstami teikt tādus vārdus atkarīgajam." 

"Vecīt, es esmu tā nobijies!" - pēdējo reizi satiekoties, Kalderonam teica Zīvāns. Kalderons atbildēja "Vecīt, viss būs kārtībā!", un abi apskāvās. 2003.gada 7.septembrī Vorens Zīvāns šo pasauli pameta. Bet šim bēdīgajam faktam tomēr ir arī priecīgā puse: kad šo sauli būs lemts atstāt katram no mums, tur - augšā vai apakšā, pa vidu vai šķērsām - mūs sagaidīs šis vīrs, kura dziesmas dzīvajiem lika raudāt, bet mirušajiem... Nu to tad arī noskaidrosim.

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" ("Life'll kill ya", 2014.gada jūnijs). Pēdējo lielāko interviju ar Vorenu Zīvonu var noskatīties šeit. Bet zemāk "Vh1" dokumentālā filma par Vorenu. Visi foto no interneta resursiem.

2014, www.musicstories.lv

"Far from Any Road" - no mēslaines līdz zvaigznēm

Interesants laiks iestājies Breta un Renijas Spārku ģimenē jeb duetā "The Handsome Family". 2003.gadā šis ģimenes kolektīvs izdeva plati "Singing Bones", kuras popularitātes un pārdošanas rādītāji bija, maigi izsakoties, nekādi. Bet. "Pagājušā gadā mēs saņēmām e-pastu: "Gribam izmantot jūsu dziesmu [seriāla] "True Detective" [skaņu celiņam]," mūzikas žurnālam "Uncut" pārdzīvojumos dalījās Brets. 

Izraēla, Polija, Īrija, Ungārija un Grieķija, kā arī Tadžikistāna ir valstis, kurās šogad dziesma "Far From Any Road" paciemojusies pirktāko singlu topā, un iTunes servisā tā nedēļas laikā tiek ielādēta "tūkstošos eksemplāru". "Tā ir pasaka," sapņaini noelšas Spārku pāris, kas nenoliedz - pretēji viņu iepriekšējam uzskatam modernās tehnoloģijas mūziķiem pelnīt var arī palīdzēt, ne tikai traucēt. "Visi tie izdzimteņi, visu viņiem vajag par velti, un tie nolādētie bērni ar saviem mazajiem telefoniņiem...," tā vēl pirms gada gražojās Renija. 

Vai "Far From Any Raods" skanēs arī "HBO" seriāla "True Detective"  otrajā sezonā, vēl nav zināms (kaut tiesības dziesmu izmantot noslēgtas uz divām sezonām). "Seriāls ir par seksa un nāves mistērijām," saka Renija. "Un šitās štelles, ziniet, mums labi padodas," izmantojot preses starpniecību, seriāla veidotājus ietekmēt cenšas pēkšņi slavas zenītā uzmestais Spārku pāris.

2014, www.musicstories.lv

"Goats" (2012)

Režisors: Kristofers Nīls.

Lomās: Deivids Duhovnijs, Eva Fārmiga.

Atbilstoši nosaukumam, kazas ("goats" - angļu valodā) patiešām ir motīvs, kurš vijas cauri šai filmai. Tās ne tikai lēkā pa ganību pļavām un sētmali, bet arī regulāri brauc auto aizmugurējā sēdeklī un savam saimniekam Kazu vīram (Duhovnijam) piepalīdz, kā izrādās, ne tajā legālākajā rūpalā. Eliss Vitmens, turpretī, ir koledžas vecuma zēns, kas dzīvo kopā ar savu māti (Fārmigu), viņas mīļākajiem un Kazu vīru, kurš vada mājas saimniecību, kopš Elisa tēva aiziešanas.

Laikam nebūs prātīgi filmā "Goats" atrast kādu izteiktu sižeta līniju vai stāstu, tas drīzāk ir viens dzīves moments daudzu sarežģītu attiecību murskulī. Filma nav stāsts ar noteiktu sākumu un tikpat nepārprotamām beigām. Tie ir daudzi fragmenti no dzīvēm, kurās viens audzē šķūnī marihuānu, otrs atrod spēkus atteikt zaudēt nevainību ar koledžas "visiem atsūkātāju", tādējādi ietaupot piecdesmit dolārus. Kadros sastopams arī Elisa mātes mīļākais, kam sirdsāķīša prombūtnes laikā nav pretenziju ļaut savus zvanus pazvanīt plikgalavainam kungam ap piecdesmit, un virkne citu spilgtu personāžu un epizožu.

Un tomēr - par ko tad ir kino? Protams, par to pašu lielāko nelaimi - mīlestību un attiecībām. Duhovniju nebija nācies skatīt uz ekrānu teju kopš "X-Failu" laikiem. Sastapt viņu Kazu vīra lomā ar lielu bārdu ir, iespējams, mazliet mulsinoši, taču vēl ilgi pirms beigu titru parādīšanās top skaidrs, ka kā aktieris Duhovnijs ar kazām kinolentē "Goats" tiek galā tikpat veikli kā ar Džilianu Andersoni savulaik "X-failos". Tāds neliels skeču apkopojums, kurš, iespējams, patiktu arī Kventinam Tarantīno, ja vien filmā Duhovnijs ar kādu no kazām pārgulētu. Kaut gan - ar vienu viņš to patiesi arī izdarīja... 

2014, musicstories.lv

"Monster Rally" - "Sunflower" (2014)

Teds Feiens ir vīrs no Losandželosas ASV. Viņš ir arī projekta "Monster Rally" virzītājspēks un, laikam, arī vienīgais dalībnieks. Šonedēļ Feienam lieli svētki - klajā nākusi "Monster Rally" singlplate "Sunflower". Tās ir četras lieliskas kompozīcijas tropiskam noskaņojumam, kurš, neierasti mūsu platuma grādiem, šā gada aprīļa beigās bija iestājies arī pie mums. 

2014, www.musicstories.lv

Francesca Battistelli - "If We're Honest" (2014)

Ja tu, cilvēks, esi stiprā pārliecībā, ka cilvēce radusies no kosmosa putekļiem, kas vēlāk transformējušies par vienšūņiem, kas, savukārt, vēl pēc kāda laika - par spalvainiem pērtiķiem, un ne īpaši labi pārvaldi svešvalodas, popkultura ar tevi par pastrādāt ļaunu joku. Tu klausies, kā glīta jaunava dzied vieglas un melodiskas dziesmiņas, un tad ne no šā, ne no tā dažās no tām iepin vārdu "Jēzus", un visa šī padarīšana pārceļas uz tā saukto kristīgās popmūzikas industriju, kurā, ņemot vērā iepriekš norādīto pārliecību, tu iekšā negribi līst, nepakļaujoties nekādiem kārdinājumiem - vai tas būtu paradīzes ābolītis vai pusstops zivju galvu galerta.

Lūk, arī amerikāņu meitietis Frančeska Batistelli darbojas pēc minētās dziesmu radīšanas shēmas. Jo Amerikā kristīgā popmūzika, šķiet, teju, teju izkonkurēs kantrī. Vēl trakāk - tos aizvien biežāk jau sāk maisīt vienā mūzikas stilu biezputrā. Tomēr lai iet! Lai šajā dabas atmodā iet arī kaut kas vieglāks, svaigāks, un lai tas šoreiz ir Batistelli ceturtais studijas albums "If We're Honest". Jau no mazotnes zinājusi, ka dzīvi pavadīs uz skatuves kā soliste, Batistelli sniedz šai apņēmībai ļoti pārliecinošu apstiprinājumu. Jau gribējās teikt: "Lūk, jauns vārds uz popmūzikas skatuves!", bet tā varētu iedzīvoties kaunā, jo, piemēram, ar savu otro albumu "My Paper Heart" (2008) Batistelli ASV kristīgā popa singlu topā ne tikai sasniedza smaili, bet vēl vairāk - ieguva Zelta diska statusu. Tāpēc, pirms kaut ko apgalvot, labāk faktus ir pārbaudīt. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz tiem spalvainajiem pērtiķiem.

2014, www.musicstories.lv

"Eels" - "The Cautionary Tales of Mark Oliver Everett" (2014)

Marka Olivera Evereta, kurš pazīstams arī ar skatuves pseidonīmu "E", tēvs ir psihologs Hjū Everets III. Savas karjeras laikā viņš pievērsās tādiem lieliem un vēl lielākiem jautājumiem kā daudzpasauļu interpretācija, Lagranža reizinātājs un inženieroptimizācija. Raidsabiedrība "BBC" 2008.gadā demonstrēja divas dokumentālās filmas par Evereta III zinātnisko darbību, kuru režisors bija viņa dēls jeb "E". Evereta tētis ar sirdstrieku nomira jau tālajā 1982.gadā, taču vienmēr, tāpat kā visa pārējā ģimene, bijusi viņa iedvesmas avots. Drīzāk, tāds kā zibens novadītājs, visa liekuma uzsūcējs. Jo tieši mūzika ir tas sūklis, kas uzsūcis sevī Evereta dvēseles rētu sāpes. Piemēram, dziesmas "Things the Grandchildren Should Know" no "Eels" 2005.gada plates "Blinking Lights and Other Revelations" (ar tādu pašu nosaukumu 2008.gadā iznāca arī Evereta autobiogrāfija) un "3 Speed" no 1998.gada plates "Electro-Shock Blues" veltītas, attiecīgi, viņa vectēvam no mātes puses Heroldam "Kidam" Goram, kas bija basketbola, futbola un beisbola treneris Masačūsetsas Universitātē, un māsai Elizabetei, kas, sirgstot ar šizofrēniju, divus gadus iepriekš izdarīja pašnāvību. "Electro-Shock Blues" tapšanas fonu piepildīja vēl viena traģēdija - ar plaušu vēzi nomira Evereta mamma Nensija...

Kopš visiem šiem notikumiem pagājuši vismaz 15-16 gadu. Likās, Marka Olivera Evereta rētas ir ja ne sadzijušas, tad vismaz ar plānu krevelīti jau apaugušas gan. Klausoties "Eels" iepriekšējo plati "Wonderful Glorious" (2013), nezinātājam pat prātā neienāktu savilkt tās autora dzīves līnijas ar tik traģiskiem notikumiem. Un tomēr, 2014.gada "Eels" albums "The Cautionary Tales of Mark Oliver Everett" ("Marka Olivera Evereta brīdinājuma stāsti") nāk ar lūzumu. Iespējams, Evereta gadījumā piepildījies teiciens ka "laiks visu dziedē", un pēc šiem daudzajiem gadiem viņš beidzot var par saviem traģiskajiem pārdzīvojumiem stāstīt smeldzīgi, bet vienlaicīgi nekrist vēl dziļākās skumjās un depresijā kā tas, iespējams, būtu vēl kādu laiciņu atpakaļ? Kā ir patiesībā, to, saprotams, zina tikai pats Marks Olivers Everets. Savukārt visi pārējie var baudīt brīnišķīgu plati. Īpaši ieteicama tiem, kas nepanes Toma Veita čerkstošo murmināšanu, bet patīk viņa mūzika, un pilnīgi noteikti Nika Keiva cienītājiem. Dzīvesgudrs albums.

2014, www.musicstories.lv

"Von Grey" - "Awakening" (2013)

Nākamajā gadā apritēs apaļi desmit gadi, kopš īru Korru famīlija jeb "The Corrs" laida klajā savu beidzamo plati "Home" (2005). Ģimeņu ansambļi, saprotams, nav nekāda novitāte vai kas unikāls. Lai atmiņā ataust kaut vai deviņdesmito gadu "viendziesmīte" brāļu grupa "Hanson" vai zviedru māsu Zoderbergu duets "First Aid Kit", vai šobrīd viens no aktuālākajiem, arī Latvijā uz Jāņiem sagaidāmajiem, ģimeņu ansambļiem brāļu Folovilu "Kings of Leon". Un tomēr, "The Corrs" liekas tāda kā pirmā mūsdienīgā ģimenes popgrupa, kas darbojās samērā ilgi, šķiet, komerciāli veiksmīgi un aktīvi. Skaidrs, savs iemesls patikai ir māsas Andrea gorīšanās, bet tas tā, vienkārši starp citu. Lai gan runā, ka papaijāt Andrea muguru nav atteikušies daudzi, tai skaitā Robijs Viljams. Bet viņš jau laikam paijāja daudzas muguras. Vārdu sakot, uzradusies "The Corrs" aizstājējvienība - kvartets no Atlantas (ASV) "Von Grey". 

"Von Grey" ir četras meitenes. Saprotams, visas māsas (no 13 līdz 19 gadus vecas), katra spēlē vismaz vienu instrumentu. Mežā uz celma spēlēt bungas vai kā multiplikācijas filmā par Šreku pūst vardei dibenā kā taurei māsām Von Grejām nevajadzēja - viņas ir labu akadēmisko muzikālo izglītību ieguvušas jaunietes. Popularitāti kvartets ieguva ātri, "Von Grey" jau paspējušas iesildīt tādas zvaigznes kā Sāra Maklahana un veco, atvainojos, padzīvojošo lezbiežu duetu "Indigo Girls". Uzstājušās arī, nu jau, šķiet, pensionētā Deivida Letermana vakara TV šovā, kas ceļā uz amerikāņu sirdīm ir tas pats, kas lielais big-maks ar dubulto kolu. Un neskatoties uz šiem panākumiem, māsas (vismaz pagaidām) nolēmušas nepārdoties ierakstu kompānijām, un savu debijas mazo platīti ar tikai sešām dziesmām "Awakening" izdevušas saviem spēkiem.

Laikam meitenēm vieglāk. 13 gadīgajai Petrai, nemaz jau nerunājot par viņas vecākajām māsām, balss lūzums vairs nedraud. Taisnība, meitenēm dzīves laikā māte Daba uzlikusi dažas citas funkcijas, kas mazliet vēlākos gados uz kādu brīdi viņas atrauj no profesionālās dzīves un karjeras. Bet cerams, ka brīdī, kad "Von Grey" māsām šis laiks pienāks, to līdz kaklam būs izbaudījušas "The Corrs" madāmas, un ģimeņu kolektīvu muzikālais cikls varēs turpināties.   

2014, www.musicstories.lv

"Corbu" - "We Are Sound" (EP, 2014)

Kā katrs pavasaris, arī šis nav izņēmums - šausmīgi velk uz Mobija mūziku. Tam allaž bijis viens iemesls - šī basgalvainā briļļaiņa Ričarda Melvila Holla aka "Moby" 1999.gada plate "Play" un dziesmu "Porcelain" no tās, kas tolaik vēl nenobrieduša mūzikas klausītāja prātā iegūla līdz ar tā gada pavasara pirmo silto dienu. Vasaras vidus cienīga gaisa temperatūra ir klāt arī šajā pavasarī, un, protams, Mobijs virmo gaisā kā ceptu reņģu smarža no kaimiņu dzīvokļa. Turklāt šajā gadā "mobismu" vairo viņa pavisam jaunais albums "Innocents", kas ļaus sasniegt ekstāzi, nekurbulējot sev vai citam nekādus G-punktus un nelietojot neko mākslīgu un iekšā iebīdāmu. Bet stāsts šis, ja kas, nemaz nav par Mobiju. Nu gandrīz nav.

Klausoties "Innocents" un grimstot aizvien dziļāk šajā noskaņu purvā, pienāk brīdis, kad jāsāk meklēt kāds salmiņš, pie kā pieķerties, lai laicīgi izvairītos no iekļūšanas tādā stāvoklī, kas tuviniekus noved līdz šokam, un tālāk jau ceļš līdz tuvējai trako kreklu uzvilkšanas iestādei vien pāris soļos nomērāms. "Monty Python" vienā no multiplikāciju ilustrācijām no debesīm parādās, laikam jau, dieva pirksts kā simbols, ka prasītājam, grēku nožēlotājam un visu baušļu plus mīnus izpildītājam īstajā brīdī patiesi nāks, ja nu ne pestīšana, tad vismaz uz pareizo atbildi norādošs pirksts pilnīgi noteikti. Tad nu lūk, salmiņš izkļūšanai no purva uzradās kā šāds pirksts - Bruklinas kvintets "Corbu". 

Kas interesanti, šai jaunajai grupai nav pat vēl debijas albuma, ir vien singla platīte "We Are Sound" ar piecām dziesmiņām un tituldziesmas "We Are Sound" remiksu versijas, kas pieejamas grupas "SoundCloud" profilā. Un vēl interesanti, ka "Corbu" nav pilnīgi nekāda sakara ar Mobiju, varbūt vienīgi kādas attālas muzikālas noskaņas. Taču nekad neienāca prātā, ka ir kāda mantiņa, kura, pavicināta gar degunu, spēj tik momentāni izraut no "mobiādes" purviņa, turklāt neradot nekādu "pārejas perioda" diskomfortu. Līdz ar to aptuveni ir skaidrs, kuras grupas debijas plati šajā 2014.gadā jāgaida siekalainu muti.

2014, www.musicstories.lv

"The Gloaming" - "The Gloaming" (2014)

Vai kādreiz esi pavērojis, kā uzvedās apmulsusi muša, kas nupat, pavasarim sākoties, vēl nav adaptējusies ne laikā, ne telpā? Labi, muša nebūs labs piemērs, tās parasti asociējas ar visādām netīrām lietām. Lai iet taurenis! Kad tāds mini, dabas radīts deltaplāns ielido istabā, bet netiek ārā, kas notiek tālāk? Viņš cenšas tikt atkal ārā, brīvā dabā. Viņš redz gaismu caur logu, viņš pat ar savām antenām uztver citas līdzīgas būtnes, kas lidinās otrpus šķērslim, bet pats no slazda ārā netiek. Ieskrienas, un ar pieri sienā (logā), ieskrienas, un ar pieri sienā (vēlreiz logā)! Mazliet atpūšas, un viss sākas atkal no gala. Tā tas turpinās, līdz taureni pamet pēdējie spēki vai kādam pietiek prāta atvērt logu un palaist lidojošo dabas plāceni brīvestībā.

Parasti šādi stāsti nebeidzas labi, taurenis nekur neaizlido, un šis stāsts patiesībā ir tieši par to. Par zudušajām cerībām, par zaudētajām ilūzijām un samierināšanās ceļu, kas, jāatzīst, ir grūtākais uzdevums, jo cīņa jāizcīna nevis ar kādu ārēju spēku (logu), bet pašam ar sevi. Tas vienmēr ir dramatiski, ja vien neesi absolūti aprobežots un šo cīņas lauka pārslēgšanās robežu nemaz nespēj piefiksēt. Īru folkmūzikas kvintets "The Gloaming" pavisam nesen laidis klajā savā vārdā nosauktu debijas plati, kas taureņa iekšējo cīņu attēlo nošu rakstā. Nopietni, šis albums, kas ir piesātināts ar īru un ķeltu tautu mūzikas motīviem, nespēj parādīt neko, kas piefiksējams ar aci, kas redzams vizuāli. Šis albums ir rentgena uzņēmums, un pilnīgi jebkam - vai tā lauzta riba, sirds vai dibens. "The Gloaming", kura divas trešdaļas sastāv no stāstiem instrumentālā versijā, ar to pašu seno ķeltu maģisko kodu spēj uzlauzt cilvēka no dabas doto spēju pretoties pieņemt visu, ko ar aci nevar saskatīt, ar lineālu izmērīt. 

Kods ir lauzts, maģija nostrādājusi, bailes pazudušas. Tikai desmit dziesmas, un tu esi iemiesojies nelaimīgajā taurenī, kuram neatliek nekas cits, kā samierināties ar zaudējumu. Bet kas tad tas? Nav pagājušas ne pārdesmit minūtes, un tu ne tikai esi samierinājies, bet arī, jā, - sajūties laimīgs? Atver pudeli, izlaid Džinu, un palūdz, lai viņš dara tevi laimīgu. Vai arī ielaid sevī īrus "The Glomaing", un ļauj viņiem tev pašam likt saprast savas laimes robežas. Un kad tās būsi apjautis, tu varēsi būt jebkas - istabā iesprūdis taurenis, homoseksuāli orientēts briedis vai alumīnija benzīna kanna. Tu būsi laimīgs, un nekam citam nebūs nozīmes.

2014, www.musicstories.lv

"Future Islands" - "Singles" (2014)

Neļaujies, klausītāj, krist maldināšanā, domājot, ka Ziemeļkarolīnas trio "Future Islands" jaunā plate ar nosaukumu "Singles" ir šīs grupas labāko dziesmu izlase, apkopojot vien nieka astoņu gadu pastāvēšanā radītos brīnumus. Nē, šī ir pilnībā jauna plate, kurā Gerits Velmers, Viljams Kešons un Semjuels Herings demonstrē modernā sintīpopa augstākās virsotnes.

Platei iepatikties ar pirmo rāvienu nav nekādu problēmu, jo tā sākas ar lielisko dziesmu "Seasons (Waiting On You)". Kompozīcija nekādā gadījumā nav atskaņojama sportistiem, jo tās dopingam līdzīgās iedarbības sekas var noteikt, nemaz nečurājot pīlē un nenesot uz laboratoriju pārbaudīt. Patiesībā viss albums ir līdzīga rakstura. Dažbrīd tas tik ļoti atgādina dāņu "Mew", vāciešu "Kraftwerk" vai britu "OMD" ziedu laikus, ka, no tiesas, sajūties tāds kā par gadu desmitu jaunāks. Tāds kā brīvāks. Arī mūzikas žurnāls "MOJO" piefiksējis, ka "Future Islands" "ekstāziskā melanholija nekad vēl nav skanējusi tik brīvi." Savukārt "Clash Music" ir skarbs pret Heringa vokālu, sakot, ka tas traucēs platei "Singles" kļūt par ""new wave" pērli." Grūti gan izlobīt, kur tā šķietamā vaina. Varbūt kritiķim netīk Billijs Aidols, jo tieši tam Herings brīžiem tik ļoti līdzinās (piemēram, dziesmā "Light House"). 

Kā kāposts, kas kārtu kārtām sastāv no daudz, daudz slāņiem, arī "Future Islands" ir tāds pats dārzenis. Kāposts, kurā dzīvo ne tikai tārpi un balteņi, bet arī tradīcijās balstīts sintīpops, kas bagātināts mūsdienu skaņām un tendencēm. Blakus lielajām 2014.gada platēm, nav šaubu, "Future Islands" albums "Singles" stāvēs cienīgi. 

2014, www.musicstories.lv