1984.gada albumā "Ocean Rain" Īans Makalaks (55) dziesmā "The Yo-Yo Man" dziedāja: "Esmu jo-jo vīrs, vienmēr augšā un lejā." Un Liverpūles roka veterānu "Echo & the Bunnymen" priekšvīrs Makalaks ir tāds cilvēks, kurš savās dziesmās dzied, kā ir, nevis varētu būt. Ne velti viņa iesauka dažās aprindās esot "Mutīgais Maks" (Mac the Mouth). Jo runāt viņam patīk. Intervijā žurnālam "Paste" viņš pat aizrunājies tiktāl, ka ienīstot, ka kāds saka, ka viņš ir pats labākais, kas mūzikā jebkad bijis. Bet, ja "kāds saka, ka tavas dziesmas ir pašas labākās, tas ir pieņemami," par sevis slavināšanu saka Makalaks. Maija beigās pēc piecu gadu pauzes iznāca "Echo & the Bunnymen" divpadsmitais studijas albums "Meteorites". Skaidrs, ka 36 gadu pastāvēšanas laikā ne tikai Makalaks, bet visa grupa, kurā šobrīd muzicē vairs tikai divi dalībnieki no sākuma sastāva (Makalaks un ģitārists Vils Sērdžants), piedzīvojusi ne mazumu jo-jo lēcienu. Taču "Meteorites", pēc dažiem grupas mēģinājumiem pieskaņoties 21.gadsimta mūzikas tendencēm, atkal atgriež klausītāju pārbaudītās 80.gadu tā sauktās inteliģentās popmūzikas vērtībās, kuras visspilgtāk pārstāvēja, piemēram, "Simple Minds" vai "Suede", bet vēl desmitgadi iepriekš "Pink Floyd" (starp citu, tieši albuma tituldziesma atgādina Deivida Gilmora hipnotizējošos, kā ar miglu piesūcinātos klasiskos "Pink Floyd" skaņdarbus). "[Albumā "Meteorites" "Echo & the Bunnymen"] Atgriežas laikā, kad viņi bija labi," apgalvo interneta mūzikas žurnāls "Under the Radar". Un piebilst: "Bet dažreiz ar to nepietiek."
2014, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru