Pamatoti par vienu no interesantākajām Ņujorkas grupām atzītā "The Walkmen" pēc četrpadsmit gadu pastāvēšanas šobrīd atrodas, cerams, nelielā radošajā atvaļinājumā, taču tās dalībnieki savus instrumentus vadzī kāruši nav - basģitārists Pīters Bauers drīzumā izdos plati "Latin American Ficciones", tāpat basģitārists un ērģelnieks Valters Martins brīdi atpakaļ nodevis vērtējumam bērnu dziesmu izlasi "We're All Young Together", bet šis ir stāsts par "The Walkmen" galveno vīru Hamiltonu Laithauzeru. Jūnija sākumā iznāca viņa pirmais solo albums "Black Hours", ko daži mūzikas mediji centās pavilkt zem kādu laiku atpakaļ ļoti populārā "swing" stila deķa, kam nav nekāda sakara ar svingeriem, bet ir vistiešākais sakars ar Ameriku pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados (kaut gan viens, droši vien, neizslēdz otru). Pirms gadiem desmit piecpadsmit šajā modē iegrima gan Robijs Viljams, gan Rods Stjuarts, gan daudzi citi, daži no kuriem tā arī nav pamanījuši, ka laiki ir mainījušies. Iespējams, līdzīgs viedoklis par "Black Hours" radies, jo Laithauzers atklāti atzinis, ka masīvs spiediens plates radīšanai bijis, piemēram, Frenka Sinatras 1955.gada albums "In the Wee Small Hours", tāpat Sema Kuka 1963.gada "Night Beat" un vispār tā laika populārā mūzika. Bet, lai arī Laithauzers intervijā žurnālam "Paste" atzinis, ka centies albumu radīt muzikāli savādāku kā "The Walkmen", "Black Hours" ir baudāms identiski kā Laithauzera talanta izpausmes uz laiku pajukušajā grupā. Labs plāksteris līdz brīdim, kamēr "The Walkmen" atlabs.
2014, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru