Latvijas festivālu vasara - 2013!

Vieni saka: "Krīze turpinās!", citi tiem oponē: "Nekā nebija - tā jau ir beigusies!", un cilvēks parastais pa vidu apjūk - tad ir vai nav beigusies tā fakenā krīze?! Šķirstot Latvijas šīs vasaras mūzikas festivālu programmas, "īpaši gaidītos" un "neuzaicināt nevarējām, jo kaut kā festivāla teritorijā saceltās desmit skatuves jāaizpilda" viesus, par atbildi jāšaubās nav nemaz - krīze, draugi, ir beigusies! Zināmi vārdi, neko neizsakoši nosaukumi, perspektīvi kolektīvi un viduvējības - viss ir atrodams Latvijas 2013.gada vasaras mūzikas festivālu programmās. Pat izlepušam mūzikas snobam sūdzēties būs grēks!

Protams, kā jau allaž, centrālais festivāls norisināsies Salacgrīvā - "Positivus" pamatoti plūc laurus kā nopietnākais spēlētājs festivālu tirdziņā. Lai arī pa lielam no visa plašā mākslinieku klāsta klātienē gribētos būt tikai Džona Grānta performancē, ķidājot mūziķu sarakstu, pavīdēja kāds ansamblis ar nosaukumu "Momend". Akcents puišus nodod - viņu angļu valoda nav kā angļiem, viņi "vai būt" ziemeļnieki. Igauņi, teiksim! Bet nekā - tie ir mūsu pašu čaļi! Un šis atklājums priecē trejādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņi nav igauņi. Otrkārt, šī ir vēl viena no pēdējā laika aizvien biežāk parādošajām zīmēm, ka latviešu mūzikai, vismaz daļai no tās, ir nākotne. Un, treškārt, grupas vārds "Momend" salasāms arī citu Latvijas festivālu programmās - tātad viņus skatīt nav jābrauc vella gabalu uz Salacgrīvu.

Braukt uz Salacgrīvu no Liepājas ir vella gabals, tāpēc forši, ka jaunatklājums būs dzirdams arī otrajā lielākajā Latvijas festivālā "Summer Sound" Liepājā. Nezinu kā Salacgrīvā, bet Liepājā biļeti pirkt uz festivālu nevajag - visu var dzirdēt, atverot mājās logus. Bet gods, kam gods, arī "Summer Sound" rīkotāji bijuši gana čakli - pateicoties, kā vismaz izteicās organizatori, "piesaistītajam investoram" un nopietna sponsora atbalstam, programma ir gana zvaigžņota. Gandrīz pa taisno no Glāstonberijas festivāla, kur patirinājušies pāris simtu lielas publikas priekšā, ieradīsies mūsu valsts lielākie "stāri" "Prāta Vētra", bet importa zemes visaugstākajā līmenī pārstāvēs Mika. Tas ir tik brīnišķīgi! Un tomēr - atmetot slinkumu, un parakājoties "Summer Sound" mākslinieku katalogā, tur rodamas reālas pērles, piemēram, (šoreiz patiešām) igauņu "Zebra Island" vai mūsu pašu "Parara" - tāds labs postroka kokteilītis.

Gaumei ar gadiem nobriestot (vai vienkārši paliekot vecam), aizvien vilinošāks šķiet festivāls "Rīgas Ritmi". Pat ja vārdi neko neizsaka, - kas par balsīm! Kas par mūziku! Antoinete Klintone jeb "Butterscotch" pirmo reizi sevi pieteica 2007.gada talantu šovā "America's Got Talent". Nupat še bija stāsts par "angļu Kārenu Kārpenteri" Sāru Džoisu jeb "Rumer", tad nu var teikt, ka "Butterscotch" ir "amerikāņu Kārena Kārpentere". Daiena Šūra, Andreass Varadijs, Roberts Glaspers - viņu mūzika runā pati par sevi! Šis ir kārdinošākais vasaras festivāls.

Bez "Rīgas Ritmiem" šā gada festivālu "džentlmeņa komplektā" noteikti ietilpst pasākums "Laba Daba", kas risināsies augustā "Ratniekos" aiz Siguldas (no Rīgas puses skatot). Maķedoniešu izcelsmes dziedātāja Aleksandra Veljanova un komponista, pianista un bundzinieka Ernsta Horna duets "Deine Lakaien" apvienojumā ar Latvijas dabas skaistumu un noskaņu, pilnīgi droši, radīs dvēseles salūtu katram, kas būs šī notikuma liecinieks. Bez tam festivālam "Laba Daba" ir labs "mesidžs", viss zaļais un dabiskais taču atkal nāk modē. Jautājums tikai - vai šī mode festivālam vienā brīdī nenodarīs vairāk skādi kā labumu, kad tas sāks kļūt pārāk masveidīgs?

Protams, ir vēl arī citi festivāli. Bauskas kantrīmūzikas festivāls, piemēram, vai "Fontaine Festival" Liepājā. Ja ar pirmo viss ir skaidrs (līdz kantrīmūzikas līmenim pacelties diemžēl nav katram dots), tad otrais, šķiet, vairāk ir tā saimnieka šerifa Fonteina privāta ballīte, un atmosfēra un grupas arī tad allaž ir pēc saimnieka gaumes un līdzības, īpaši nebēdājot, vai pasākums "izies vismaz pa nullēm". Un visbeidzot par veidojumu "Pestivāls", kas norisināsies nedēļu pēc Dziesmu svētkiem Mežaparka Lielajā estrādē. Kreigs Deivids kā karogs plīvo pār šo caur un caur popmūzikas pasākumu, kurā dalību ņem virkne ārzemju (pārsvars ir zviedriem) popa zvaigznes, zvaigznītes un tie, kas uz tādām tālēm vēl tiecas. Un lai arī attiecīgās mūzikas cienītāji droši vien šīs divas dienas varētu pavadīt godam un aizraujoši, gribētos cerēt, ka kaut cik sevi cienošs cilvēks festivālā ar šādu nosaukumu savu kāju nespers. 

Tāda būs šī festivālu vasara. Pats neapmeklēšu nevienu, jo visos tajos ir par daudz, kā viņus tur sauc, ak jā - cilvēku! Bet salikt māksliniekus vienā listē, sacelt kājas gaisā, ieslēgt "Spotify" režīmos "Shuffle" un "Repeat", un izbaudīt visu mūsu pludmalēs un mežos izrādīt paredzēto - to gan var! Un rekomendēju arī citiem. Nu labi, nerekomendēju, jo man ir vienalga. Bet, ja kas, liste ir te.

Foto raksta ievadā no www.rits.lv

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Rumer - "Boys Don't Cry" (2012)

Klausoties 34 gadus vecās Sāras Džoisas jeb Rumer (skatuves pseidonīms patapināts no angļu rakstnieces Mārgaretas Rumeras Godenas vārda) nosvērtajā balsī, lielākajai daļai ļaužu rodas divu veidu asociācijas. Pirmkārt, daļu nepamet sajūta, ka Rumer patiesībā ir reinkarnējusies Kārena Kārpentere no "The Carpenters". Otrkārt, dzirdot tādas dziesmas kā "Travelin' Boy", "It Could Be The First Day" vai jebkuru citu albuma "Boys Don't Cry" dziesmu, izkristalizējas viedoklis, ka šī Sāra Džoisa savu dzīvi vadījusi kā Mārupes gurķis - vienā mierā, apkurinātā siltumnīcā, laikā, kad ārā valda februāra spelgonis, par pasaules nedienām virspusēji uzzināt, palūkojoties caur siltumnīcas lielajām stikla rūtīm. Abi šie pieņēmumi ir maldīgi.

Sāra Džoisa tik tiešām atstāj vaļā bikšpriekšām visus, kas viņu dzird pirmo reizi. Viņa tik tiešām dzied kā Kārena Kārpentere! Un šim valdzinājumam pretī stāties spēj ne katrs. Nenoturējās pat vecais, labais Eltons Džons, kas, piepalīdzot citām prominencēm, piemēram, šovmenim Džūlzam Holandam, panāca, ka 2011.gada Britu Mūzikas balvu par labāko alternatīvo uzstāšanos saņēma tieši Rumer, bet nominēta viņa bija vēl divās kategorijās. Runājot par Mārupes gurķa lietu, šeit viss ir daudz nopietnāk - Sāra Džoisa pat ne tuvu nav stāvējusi gurķa mierīgajai, visu barības un organismam nepieciešamo ķīmisko vielu pārbagātajai dzīvei. Dzimusi Pakistānā kā jaunāka no septiņiem bērniem, viņa tikai 11 gadu vecumā uzzināja, ka patiesībā ir savas mātes sānsoļa rezultāts. Protams, tas notika brīdī, kad vecāki šķīrās - tad jau allaž pasprūk: "Tu vienmēr esi bijis cūka!", "Jā, bet tu vienmēr apēdi visu plombīra saldējumu no ledusskapja, un jaunāko meitu radīji intrigas laikā ar pavāru no blakus esošās meksikāņu picērijas!" Un visi noslēpumi vējā!

Īpaši smags Sārai bija 2003.gads, kad pēc cīņas ar krūts vēzi nomira viņas māte. Sāra salūza. Aptuveni gadu viņa nodzīvoja kādā komūnā Anglijas dienvidos, un šis laiks bija gana pārdomu un iedvesmas pilns, lai Sāra Džoisa jeb nu jau Rumer būtu izlēmusi sākt mūziķes karjeru. 2010.gada debijas albums "Seasons Of My Soul" dzimtenē atnesa Sārai Platīna diska statusu - ļaudis bija sajūsmā par "jauno Kārpenteri"! "Boys Don't Cry" gan nav guvis tik lielus panākumus topos, taču viegli un plūstoši turpina debijas plates aizsāktās noskaņas, emocijas un sajūtas. Kad skaistā pavasara dienā augšpēdu guli zaļā zālīte, skaties zilās debesīs, mēģinot sazīmēt lēni slīdošajos mākoņos kādu dzīvnieku vai mehānisku palīgierīci baudas gūšanai sievietēm, ir tikai viens elements, kas no šīs ainavas nepazūd nekad - tā ir strautiņa čalošana. Saule noriet, mākoņi vairs nav saskatāmi, zālīte noraso, bet strautiņš - viņš čalo dienu un nakti bez apstājas. Rumer ir šāds strautiņš. Var mainīties gadalaiki, oma vai valstu iekārtas, bet Sāra Džoisa vienkārši turpina čalot! Un tas vispirms nomierina un mirklīti vēlāk - iedvesmo.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Matthew E. White - "Big Inner" (2012)

Pēc skata liels kā lācis vai vismaz Ziemassvētku vecītis vēl sirmot nesākušu bārdu trīsdesmit gadus vecais dziesminieks no Virdžīnijas (ASV) Metjū Vaits, kā atver muti, visu savu pirmreizēji pārlieku iebaidošo iespaidu pagaisina kā nebijušu. "Mūzika ir patiešām sasaistoša, tāpēc esmu tajā un to tik ļoti mīlu. (..) Tā ir brīnišķīga dāvana, kas mums dota, un man ļoti patīk par to runāt," mūzikas žurnālam "Paste" pērn pēc debijas albuma "Big Inner" klāstīja Vaits. Re, arī albuma nosaukumā ir vārds "liels", pats Vaits ir liels, pavadošā grupa reizēm mēdz pieaugt līdz orķestra lielumam. Neatpaliek arī paša Vaita dziesmas - iegrimstot "Big Inner", reizumis pazūd "grīdas dibens" - liec kāju, tausties ar pirkstu galiem, bet pamata nav!

Mazliet Jēzus, mazliet dažādu "valstību", mazliet mīlestības - tēmas, ar kuru palīdzību Vaits savas dziesmas radījis tik dziļas, tajā pašā laikā arī šad un tad nebēdnīgi paspēlējoties. Vaits ir miera iemiesojums. Var pieņemt, ka skolas gados huligāni viņam bāza galvā papīrgrozus vai kā citādi pazemoja, kā jau nestandarti domājošu bērnu gadījumā notiek. Tagad viņš izstaro pilnīgu laimi un mieru. Viņa sejā, tāpat kā mūzikā, nav nedz stresa rievu, nedz rūpju grimases - viņš nostājas pie mikrofona un kā tāds Pasaules labestības iemiesojums dzied! Un, patiesi, nav ilgi jāgaida, kad pasaule viņam atsaucas, un pati kļūst kaut mazliet labāka.

Foto raksta ievadā no fanmusicfest.com

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"JC Brooks & the Uptown Sound" - "Howl" (2013)

Lai arī Brūks ir trenēts aktieris, viņš arī pēc soulmūzikas standartiem ir grandiozs šovmenis, pa skatuvi šļūcot, lēkājot un izdaroties, balsi spējot izlocīt amplitūdā no Otisa Redinga kasošās līdz Kērtisa Meifīlda falseta saldās, par amerikāņu kvinteta "JC Brooks & the Uptown Sound" līderi sajūsminās laikraksts "Chicago Tribune". Redings šo sauli pameta 1967.gadā, Meifīlds 1999.gada nogalē. Abi bija soulmūzika dižgari. Kāpēc viņus visus trīs salīdzina, ja reiz dzīvojuši tik dažādos laikos? Vienkārši Brūks par savu skatuves valodu ir izvēlējies kārtīgu "retrosoulu"!

Kas ir "retrosouls" vai "post-punk" souls, kā grupas stilu nodēvējuši paši mūziķi, dažos teikumos aprakstīt droši vien nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs. Galvenais ir emociju viļņa raksturs, kas, klausoties dziesmu, no ausīm nonāk smadzenēs, kur tās tad arī izlemj, uz kurieni katru reizi konkrētais vilnis dosies - uz sirdi vai tuvāko atveri, caur kuru izvadās viss, kas lieks un nevajadzīgs. "Howl" atverēm ir par lielu! Tā, līdzīgi sniega bumbas efektam, ripinās, ripinās, līdz nemanot kļūst bīstama pat pašam tās ripinātājam. "Howl" ir liels! Liels albums, Brūks lēkā ne tikai pa skatuvi, viņš to pašu pavēl darīt klausītāju sirdīm. Viņa balsī dzirdami ne tikai pieminētie vecmeistari, bet arī, piemēram, Prinss un jā, arī Eta Džeimsa kaut vai! Mūsdienās, kad modē atkal viss dabiskais, kad visu var pārdot, uzkleksējot etiķeti "Gatavots pēc vecmāmiņas receptēm!", "JC Brooks & the Uptown Sound" aktuālākajam veikumam vajadzētu "aiziet" rūkdamam!

Foto raksta ievadā no themintla.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

No arhīviem: "The Moody Blues" - "Seventh Sojourn" (1972)

1972.gada 6.jūnijā iznāca leģendārais Deivida Bovija albums "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" - tāda diezgan, kā mūsdienās modīgi teikt, "sarkana līnija" starp divām ērām mūzikā. Bovijs, vairāk kā jebkurš viņa priekšgājējs, īpašu uzmanību pievērsa albuma teatrālajam stilam, pieskaņojot gan apģērbu, gan uzvedību uz skatuves. Šim albumam bija, un ir joprojām, milzīga ietekme modernās mūzikas attīstības garajā ceļā. Un, lūk, viens no šīs ietekmes vēstnešiem - angļu melodiskās psihedēlijas paraugkomandas "The Moody Blues" septītais albums "Seventh Sojourn", kas iznāca akurāt pusgadu pēc Zvaigžņputekļa albuma, un jau pati pirmā albuma dziesma "Lost In A Lost World" nodod tā galveno iedvesmas avotu.

Vispār "The Moody Blues" klausīties allaž ir patīkami. Ne velti īsā laika sprīdī te arhīva skapī aiz pirkstiem aizķērusies jau otrā viņu plate, pirmā pirms pāris mēnešiem bija "On the Threshold of A Dream". Bija žēl no tās šķirties, taču "The Moody Blues" gadījumā - met vienu plati prom, trīs nākamās jau gaida rindā; gandrīz kā pasakā par pūķi un viņa ataugošajām galvām. Ražīgi vīri bija. Un ir. Nosacīti. Jo jau četrus gadus klusē kā ksilofonu norijuši. 

"Seventh Sojourn" ir dzīvespriecīgs, varētu pat teikt, - himnisks albums, kura ietekmēs vainojams ne tikai Bovijs, bet arī 1972.gadā vēl "zaļie" brāļi Gibi jeb "The Bee Gees". Kaut gan teikt "zaļie" būtu neprāts - uz to brīdi brāļu trio jau bija izdevis desmit albumus un ar savu dziedāšanas manieri ne tikai pasauli izbrīnījis, bet arī ieguvis miljoniem fanu. "Isn't Life Strange" - šo "The Moody Blues" Džona Lodža dziesmu tikpat labi varētu piejaucēt kādam "The Bee Gees" albumam, un tikai vislielākais brāļu fanāts ieburkšķēsies: "Va ta fak?" Un arī ar ne izteiktu pārliecību par savu taisnību. "Seventh Sojourn" - pilnīgi noteikti neatņemama septiņdesmito gadu mūzikas kolekciju sastāvdaļa. Un tā skan arī pēc četrdesmit gadiem. Un kā vēl skan!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

No arhīviem: "Eagles" - "Desperado" (1973)

"Eagles" ir grupa, kas lielā mērā ir viena sava hīta vergs. Konkrēti - "Hotel California" nebeidz un nebeidz skumdināt cilvēkus, jo patiesībā ir visnotaļ skumja dziesma. Un, interesanti, radiostacijas to labprāt spēlē, kaut arī tās garums (6:30) krietni pārsniedz parasti pieļaujamo "radio standartu", kas svārstās ap četrām, maksimums, piecām minūtēm. Bet Kalifornijas hoteļa apdziedāšana bija vēlāk, un lielā mērā, pateicoties šim savam mega-super-puper grāvējam, pārējā "Eagles" daiļrade palikusi kā ēnā zem patiešām liela un patiešām draudīga mākoņa, no kura nekas lejā nekrīt, bet, ja pēkšņi sāktu krist, nevienam nav garantiju, ka tās būtu lielas lietus lāses vai krusas graudi, nevis, piemēram, vardes (kā tas vēsturē jau piedzīvots) vai tukšas divlitru alus petenes (plastmasas PET pudeles). 

Kad pirms 40 gadiem "Eagles" Londonā ("Mūsu lielākā problēma bija tā, ka "Marlboro" cigaretes [Londonā un Amerikā] garšoja citādāk," atceras viens no toreizējiem grupas dalībiekiem Bērnijs Līdons) ierakstīja savu otro albumu "Desperado", grupas līderis Glens Frejs kolēģiem izklāstīja savu, tā teikt, redzējumu uz lietām: "Mums jau ir hīti ["Take It Easy" un "Witchy Woman" no debijas albuma "Eagles"], tagad tas, ko mēs vēlamies, ir - lai mūs akceptē kā nopietnus mūziķus. To mēs panāksim ar šo albumu." Ar šādu uzstādījumu tad arī tapa "Desperado" vienpadsmit dziesmas. Pārstāvot melodiskās rokmūzikas galu, "Eagles" šajā platē spēcīgi "piešpricē" savas dzimtenes tautas mūziku - kantrī. Arī albuma noformējumā, fotogrāfijās un, laikam, arī ieturētajā garā dominē kovboja stils, tikai tāds skumjā kovboja. Viņam ir pistole, zirgs, droši vien arī kā kārtīgs vecis smird pēc sviedriem un sava zirga, bet viņš ir skumjš kovbojs. Dziesmas "Twenty-One" un "Out Of Control" ir vairāk jautri izņēmumi - Freja uzstādīto "nopietno mūziķu" tēlu albumā "Desperado" grupa cenšas ieņemt, būdami sentimentāli. Tas kovbojam nepiedien; viņam uz indiāņu jurtu sienām ar krītiņiem jāraksta "HUJ" vai kāds analogs izteiciens; varbūt, kamēr vecais apači neredz, indiāņu cilts zupā jāieber caurejas zāles, bet ne jau jāpuņķojās kā "Eagles" darās savā albumā!

Bet visādi citādi šī ir lieliska plate. Tajā, protams, ir otrs lielākais "Eagles" "mākonis" - hīts "Desperado" -, taču šī, tāpat kā jebkura cita grupas plate, ir klausāma ar baudu, apstiprinot veco Edgara Liepiņa teicienu: "Vajag tik rakt!" Gan "Desperado", gan "On The Border" (1974), gan pārējās piecās "Eagles" platēs ir paslēpti dārgakmeņi. Pie kam - nav nemaz tik dziļi jārok! Tikai mazliet jāpapūš nost tas "Hotel California" mākonis. Bet, ja vēl par "Desperado" - dziesmu, ne visu albumu -, tad tās rašanās vēsture arī iezīmē "Eagles" kovboju "skarbumu". Izrādās ar šādu melodiju Dons Henlejs no rītiem, spēlējot ģitāru, modinājis savus grupas kolēģus, un vēlāk tā pārtapa par dziesmu. Bet pirms "Eagles" to slavenu padarīt paspēja Linda Ronsteda, iekļaujot to savā 1973.gada albumā "Don't Cry Now" (viņas producents bija šīs dziesmas autors Džons Deivids Souters, kas arī strādāja pie "Desperado" albuma). Bet taisnības labad jāatzīmē, ka nedz Ronsteda, nedz "Eagles" šo "Desperado" tā arī nekad neizdeva kā singlu.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"The Cranberries" - "Roses" (2012)

Vienpadsmit gadus klusējusi, īru poproka blice "The Cranberries" pērn atgriezās ar jaunu studijas plati "Roses". Uzkrītoša tendence deviņdesmito gadu "kulta" grupu uzvedības modelī - pēc ilgākas klusēšanas pamosties tieši tagad. Līdzīgi Doloresas Oriordanas vadītajam kolektīvam šādi pat rīkojās kaut vai tie paši "Skunk Anansie" vai, vēl labāk, izbijušais puikiņu ansamblis, tagad vīru koris "East 17". Divas versijas. Pirmkārt, varbūt auditorija pēc visām divdesmit pirmā gadsimta sākuma mūzikas pelavām izjūt pastiprinātu nostaļģiju pēc "vecajiem, labajiem" deviņdesmito gadu popmūzikas ritmiem un noskaņām? Otrkārt, varbūt nogarlaikojušies ir paši deviņdesmito gadu elki? Lai nu kā, "Skunk Anansie" atgriešanās bija patīkama, bet "East 17", teiksim tā, "mīļa". Ko mums piedāvā jaunais "The Cranberries" albums?

O jā, pirmkārt jau atmiņas. Žēl, ka mūzikas skolā zēnu kora mēģinājuma laikā ielēju tomātu sulu turpat blakus noliktajā trombonā, tad nebūtu izslēgs no šīs iestādes, būtu to pabeidzis un tagad varētu gudri vāvuļot, kādās oktāvās un reģistros Oriordana ir spējīga ekspluatēt savu unikālo vokālu. Vienīgais, ko varu teikt tagad - viņa vienmēr ir dziedājusi interesanti, spējusi pieskaņoties gan dramatiskiem toņiem (lai atceramies slaveno "Zombie"), gan klasikai ("Ave Maria" izpildījums duetā ar Lučāno Pavaroti veltījuma koncertā Bosnijas kara nomocītajiem bērniem deviņdesmito vidū). Šobrīd Oriordana ir pieskaņojusies vecumam. Briedums ir pamanāms. Vispār "Roses" ir aptuveni tāds pats albums kā šajā "The Cranberries" pauzē iznākušās Oriordanas solo plates "Are You Listening?" (2007) un "No Baggage" (2009). No tā varam secināt, ka "The Cranberries" ir viens no tiem kolektīviem, kur vienai personībai ir, kā tagad vēlēšanu laikā bija radusies mode teikt, - rokās visas "zelta kārtis".

Kopš "Zombie" laikiem pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Un "šajos" "The Cranberries" no "tiem" asuma palicis maz, vairāk dominē tāda mierīga līdzās pastāvēšana laika ritumam un savai vietai aktuālās mūzikas hierarhijā. Ir skaidrs, "The Cranberries" vairs nekad neatkārtos sava slavenākā albuma "No Need To Argue" (1994) komerciālos un visus citus panākumus, tomēr, ja tā padomā, ir labi, ka "Roses" ar šo "The Cranberries" sākumposmu nav salīdzināms vispār, jo - laiki un cilvēki mainās. Un ir labi, ka tikai Miks Džegers joprojām atļaujās uzstāties tādās pašās pieguļošās maiciņās un ūziņās kā pirms 50 gadiem, karjeru uzsākot...

2013, www.musicstories.lv

Tweet

20 ceļazīmes jūnijam

Pirmais īstais vasaras mēnesis ir sācies. Pamodušies ir pilnīgi visi kukaiņi, arī ļaudis domās un sajūtās uzsāk tikpat jaunu un gaišu dzīvi kā koši, koši zaļās lapiņas kokos, kurus vienu aiz otra nu rotā baltu, rozā un citu nokrāsu ziedu plīvuri... Bla, es taču varētu rakstīt dzeju, ja labi gribētu... Vārdu sakot, šeit 20 ceļazīmes šim, vārda tiešā un pārnestā nozīmē, vieglajam mēnesim, kurā vieglāk tikt galā ar ikdienas darbiem, jo dienas garas; kad vieglāki pleci, jo tajos nav biezo pufaiku ar seska ādas apkaklēm. Arī dziesmu kompots, nosauksim to tā, šajā mēnesī padevies viegls. Bēdu šajās dziesmās maz, pārdomu - kā kuram. Bet kopā tās veido noskaņu, ar kuru traukties pretī gada īsākajai naktij, un tad jau atkal viss ies uz tumšo pusi, un mums būs par ko ņerkstēt atkal no jauna. Tātad - nenoguli vasaru! 

1. „Old Crow Medicine Show” – „Bootlegger’s Boy”
2. Nicki Bluhm – „Jetplane”
3. „Flock of Dimes” – „(This Is Why) I Can’t Wear White”
4. „Family of the Year” – „Living On Love”
5. „The Mountain Goats” – „The Autopsy Garland”
6. „Delicate Steve” – „Afria Talks To You”
7. Jess Penner – „Fly Away”
8. Amy Ray – „I Didn’t”
9. „Make Sparks” – „The Question”
10. Mark Christopher Donovan – „Send Me Out a Line”
11. „Panda! Panda!” – „Head Over Heels”
12. „Wye Oak” – „Two Small Deaths”
13. „Sun Kil Moon” – „Elaine”
14. „Pinback” – „His Phase”
15. Damien Jurado – „Hoquiam”
16. „Reptile Youth” – „Black Swan Born White”
17. „Santah” – „Springfield”
18. „Cafe Disco” – „Terra Nova”
19. „The Babies” – „Get Lost”
20. Hugh Laurie - "Didn't It Rain"

Foto raksta ievadā - "Family of the Year" (no stereogum.com).

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"Swans" - "The Seer" (2012)

Šis reiz ir tas stāsts, kura morāle sakrīt ar daļas cilvēku dzīves moto: "Nav svarīgi, kas bijis līdz šim, galvenais ir tas, kas notiek tagad!" Amerikāņu "post-punk" orķestra "Swans" vēsture stiepjas no tālā 1982.gada, kad to dibināja komponists un multiinstrumentālists Maikls Gira. Ir pagājis 31 gads, caur "Swans" ir izrotējuši pāris desmiti mūziķu, izdotas divpadsmit plates, pārdzīvota radošā pauze (1997-2010), un nu mūsu priekšā atrodas grupas aktuālākais albums "The Seer", kurā iekodēta šī stāsta pirmajā teikumā lasāmā patiesība.

Kādreiz bērnībā vecāki skapja augšējos plauktos slēpa no mums, viņuprāt, bērniem kaitīgas lietas. Viņi domāja, ka kaitīgas. Tāpat domāja, ka slēpj. Katra normāla Padomju bērna vecāku sekcijas augšējā nodalījumā kaut kur aiz fotoalbumiem "Padomju Latvija", žurnāla "Šahs" visu gadu numuru čupiņas un Leo Svempa gleznu reprodukciju grāmatas slēpās slavenā Jāņa Zālīša seksa grāmata "Mīlestības vārdā". Grāmata par estētisku mīlestību, kuras pārizdevums, zīmētās bildes nomainot pret fotogrāfijām, kļuva par vienu no bibliogrāfiskajiem retumiem, jo kārtīgam Padomju cilvēkam tā bija teju vienīgā iespēju uz bildes apskatīt pliku sievišķi, skaidri saskatot, kur pupelis, kur dibens, kur "žābo". Atšķirībā no Ata Ieviņa žurnālā "Sieviete" publicētajiem miglas aktiem, kur šī migla bija uzpūsta tik bieza, ka modelis tikpat labi varēja būt zilonis vai vismaz korpulents, ar anagomiju sirgstošs āzis. 

"The Seer" ir Zālīša grāmata. Ne tiešā veidā, pat ne muzikālā. Sirreālās sajūtas, ko izraisa šī dubultalbuma katra dziesma un plate kopumā, no bērnības transformējās mūsdienās. "The Seer" ir kā no mums ilgi slēpts dārgums, kuru atrodot un iekožoties agrāk aizliegtajā auglī, nu it kā varam visu baudīt bez ierobežojumiem. Bet vai tā ir? Varbūt "The Seer" patiesībā ir mūsu, nevis citu, apslēptā manta, mūsu Pandoras lāde, mūsu noslēpums, ko, kuriozi, mēs glabājam nevis no citiem, bet paši no sevis? Eksplozija - tas ir īstais vārds, ar kuru raksturot smadzeņu vibrācijas, šī albuma klausīšanās laikā. Absolūti slēpjams no cilvēkiem, kam jau tā ir grūtības nošķirt realitāti no iedomām, absolūti ieteicams cilvēkiem, kam šāda veida terapija uzlabo pašsajūtu un dzīves kvalitāti. Albumam "The Seer" nav alternatīvas. Vienkārši nav!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Jake Bugg - "Jake Bugg" (2012)

Par "jauno Bobu Dilanu" jau nodēvētais angļu talants Džeiks Bags par uzmanības trūkumu sūdzēties nevar. Septiņpadsmit gadu vecumā uzstājies Glāstonberijas festivālā (tas notika pirms diviem gadiem), tūlīt pēc tam arī noslēdzis līgumu ar ierakstu kompāniju par debijas albuma izdošanu, Bags nu var savilkt, tā teikt, sauso atlikumu. Dzimtenē viņa plate uzkāpa līdz albumu topa pašai virsotnei, labi veicās arī citviet Eiropā. Uzstāšanās populārākajā britu TV sarunu šovā "Later... with Jools Holland", nominācijas "BRIT" un "NME" mūzikas balvām, un Bagam ir tikai 19!

Protams, salīdzinājums ar Dilanu ir tāds aiz ūsām pievilkts, kaut reizumis dziesmās ("Seen It All") balsī tiešām ieskanas kaut kas dilanisks, reizumis tik pat dilaniska ir instrumentālā stīga. Taču nevajag aizmirst, ka gandrīz visus vīriešu kārtas dziesminiekus reizi pa reizei salīdzina ar leģendāro Dilanu. Bags tomēr ir pats par sevi. Dzimis ar mūziku apsēstu vecāku ģimenē, kas gan, viņam vēl mazam esot, izšķīrās, Džeiks Bags ir uzaudzis ar Bītliem, Džoniju Kešu, Džimiju Hendriksu. No tiem arī pamats. Bet tikai pamats. Jo "Jake Bugg" tomēr ir mūsdienīgs albums. Un ar ļoti plašu sirdi. No sirdi kausējošās dziesmas "Broken", līdz gandrīz vai jautrajai "Simple As This" ir noskaņu amplitūda, ar kuru jārēķinās ikvienam, kurš sagatavojies atdoties šī jaunekļa muzikālajam valdzinājumam. Un blociņā zem virsraksta "Kāpēc 2012.gada 21.decembrī tomēr neiestājās pasaules gals?" kā viens no iemesliem jāieraksta: "Džeiks Bags". Diez vai pat kādam augstākam spēkam pacēlās roka iznīcināt vietu, kur rodas kaut kas tik skaists kā šī mūzika.

Foto raksta ievadā no www.rockwerchter.be.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"Fort Atlantic" - "Fort Atlantic" (2012)

Dažam sestdienas rītu skaistākā himna ir skābu kāpostu sulas gurkšķi, notekot tai pa iepriekšējā naktī alkohola izārdīto barības vadu. Cits meditē, jau piecos no rīta sēžot ar makšķeri krūmos (ja nekādu ūdenstilpņu tuvumā nav, prātīgāks risinājums būtu bijis makšķeres vietā turēt bisi). Vēl kāds jau septiņos sestdienas rītā ir noskrējis pusmaratonu, izčurinājis sunīti, un, izmantojot kaimiņu vēlmi ilgāk pagulēt, savā pastkastītē samestās reklāmas avīzes brālīgi sadalījis pa daļām, un katram no kāpņutelpas iemītniekiem dāvājis lielisku papildus iespēju uzzināt, kur var nopirkt zeķbikses par puscenu, kur, pērkot stiklu vienai acij, otrs brillēm nāk līdzi bez maksas un kuri būs tie politiskie darbinieki, kas tuvojošās pašvaldību vēlēšanās izvedīs ciemu no tumsas un mikluma. 

Bet ir ļaudis, kas sestdienās, gluži tāpat kā darbdienās, mostas ar kādu muzikālu himnu. Kas sešos no rīta pošas darbam "kopā ar Pirmo Rīgu", tā ir mūsu "Dievs, svētī Latviju!". Kas izvēlas "Eiropas pirstāko dziesmu radio", tam himna droši vien ir kāds jauns žagu gabals, kas topos augstās vietās. Bet, ja mošanās notiek jau gluži pēcpusdienā, tajā pašā "Pirmajā Rīgā" ap to laiku ir raidījums par dabu, kurā reiz sīki un smalki tika analizēti zaķa izkārnījumi - un to darīja tik garšīgi, ka karbonādes vietā sagribējās brūnās pupiņas... Tiesa, tam vairs nav nekāda sakara ar himnām. Kaut kā sanāca aizrunāties, pārāk aizrauties ar "sarunas uzturēšanu".

Vārdu sakot, šodienas sestdienas himnas piedāvājumā brīnišķīgs albums "Fort Atlantic", ko piedāvā tāda paša nosaukuma kolektīvs ar Džonu Bleku (attēlā) un Džošu Kenonu sastāvā. Šī ir viņu debijas plate. Par himnām, to klausoties, liek aizdomāties dziesma "Let Your Heart Hold Fast". Tās vietai vajadzētu būt katra savu ķermeni mīloša indivīda rīta rosmes skaņu celiņā. Ko maita Sprīdītis lika darīt nabaga vecajam Lutausim, pūšot stabulītē (šausmīgi divdomīgi teikts mūsu samaitātajā laikmetā), to "Fort Atlantic" dara ar šo dzīvespriecīgo un iedvesmojošo dziesmu. Taisnības labad jāsaka, ka albumā "Fort Atlantic", kas ieturēts maigi neuzbāzīgas melodiskās popmūzikas stilā, vairums citu dziesmu ir apcerīgākas. Arī nav slikti sestdienas rītam. Bet oriģinālu šo plati padara ne mūzika, bet izdošanas veids. Limitētā tirāžā tas iznāca "Nintendo" spēļu  konsolē... "Mēs nolēmām, ka cilvēkiem varētu būt interese iegādāties šādu savdabīgu lietu," kādā intervijā atzinis Bleks. Par to tirdzniecības apjomiem gan ziņu nav, bet ļoti ceram, ka drīzumā RIMI veikalos varēs nopirkt arī tualetes papīru, kuram ejot uz beigām, pati no sevis sāks skanēt dziesma "Sirds sadeg neparasti". Gluži kā atverot muzikālo apsveikuma kartīti!

Foto raksta ievadā no www.americansongwriter.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"She & Him" - "Volume 3" (2013)

Sauksim viņu par Zoju. Zoju Dešaneli. Kaut viņas vārds latviskojot dzirdēts arī gandrīz ķīniski fonētiskās skaņās. Bet tātad Zoja. Nu lūk. Mums, latviešiem, ir liels blats pie šīs 33 gadus vecās aktrises un dziedātājas, jo seriālā "New Girl", kurā viņa atveido galveno lomu, vārds "Latvija" izskan samērā bieži. Tiesa, vairāk sliecoties auditorijai radīt ne to pozitīvāko iespaidu, jo viņas draugs, pēc scenārija, vienu sezonu Latvijā kādā komandā spēlējis basketbolu, un šeit viņam nemaz nav paticis. Starp citu, amerikāņu šovbizness pārsteidzoši bieži izmanto Latviju, lai smīdinātu publiku. Lai atceramies, šķiet, Letermana šovu, kurā viņš caur smieklu asarām lasīja kādu "latvieša vēstuli". Savukārt seriāla "Darma un Gregs" pirmajā sezonā (tas bija jau 1998.gadā, tātad tam nav nekāda sakara ar mūsu pašiedomāto varoņdarbu visas pasaules acīs - salāpīt budžeta deficītu uz bērnu un pensionāru rēķina, un tad ar to lepoties un rakstīt pat pamācību grāmatas) hipiju pāris Ebija un Lerijs Finkelšteini kārtējo reizi strīdējās par to, ir vai nav pēdējais no viņiem sešdesmitajos, piedaloties kādā protesta gājienā vai uzčurājot policistam, izglābis pasauli no "kapitālistu un FIB dominances pār brīvo cilvēku." Epizodi grūti atminēties pilnībā, bet tās noslēgumā, kad Lerijs Finkelšteins savās "brīvības cīņās" bija iepinis pat kazakus, Ebija paspēja iebilst, ka "visi kazaki tajā laikā jau bija pārvākušies uz Latviju." Vispār Latvija varētu oficiāli piedāvāt izmantot tās nosaukumu Holivudas producentiem, Stendzenieks pat varētu izveidot īpašu stendu. Taču būtu vieglāk aizlāpīt to budžeta caurumu...

Bet pie Zojas. Viņa kopā ar dziesminieku Metjū Stīvenu Vardu jau kopš 2008.gada čivina duetā "She & Him". Jā, tieši čivina, jo maniere, kādā Zoja dzied, tieši šādu iespaidu atstāj. Un ne negatīvā nozīmē. Salīdzinot ar mūsu, nu jau varētu teikt, virs vidējās paaudzes aktieru vokālajām spējām, Dešanela izklausās labi. Maestro Raimonds Pauls par aktieru dziedāšanu reiz ir izteicies, ka jā - varbūt viņiem reizēm iet šķībi un greizi, bet viņi, kā jau aktieri, arī ar dziesmu spēj publiku "paņemt aiz oliņām" un nelaist vaļā, līdz pēdējā nots nav pabeigta. Dešanela prot tieši tāpat! Tāpat kā viņas aroda māsa Skārleta Johansone, kuras 2009.gada kopdarbs ar Pītu Jornu "Break Up" kaut kā nepelnīti netika ievērots. Taisnības labad gan jāatzīst, ka mūsu pašu Madara Botmane abas minētās sasit "vienos vārtos". Tā nu sanācis, ka, runājot par "She & Him", vairāk sanāk apspriest Zoju, kaut arī Varda kungam ir brīnišķīga diskogrāfija, un viņš pats ir lielisks mūziķis. Taču, jāatzīst, "Volume 3" dominē tieši Dešanela. Atkal.

"Volume 3" gluži kā caurspīdīgs rītasvārks agri vai vēlu būs jānovelk. Tikai tad varēs apjaust, ko šis gandrīz caurspīdīgais putekļa viegluma drēbes gabals ir vērts. Iziet ielā kaut vai rītasvārkos, caur kuriem redzami visi gali un galiņi, tomēr rada lielāku, kaut šķietami iluzoru drošības sajūtu, nekā vispār bez nekā. Tas pats ar "Volume 3" - to ilgi klausoties, vienu brīdi nomāc garlaicība, mazliet dusmas, cik viss tur skaisti un pareizi. Bet, kad šo skaņu strautiņu nogriež, viss! Tajā brīdī liekas, nav šajā dzīvē bijis pieņemts aplamāks lēmums. Kaut vai tāpēc vien, ka jau toreiz, 2008.gadā, kad duets radās, pastāvēja viedoklis, ka tas ir tāds viena albumiņa projekts. Bet nekā. Jaunieši dzied, jaunieši izklaidējas. Bet mēs priecājamies, ka mugurā joprojām ir caurspīdīgais rītasvārks. Jo - kamēr tas mums ir, nevienam nebūs iemesla izsaukties: "Karalis ir kails!"

Foto raksta ievadā no blog.naver.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Beth Hart - "My California" (2010)

Diezgan nesakarīgi, protams, ir cilāt trīs gadus vecu plati - tā ne tuvu nav sasniegusi "No arhīviem" vecumu, turklāt pēc šī ir vēl divi aktuālāki albumi. Tomēr Betas Hārtas 2010.gada albums "My California" ir daudz vairāk ievērības cienīgs kā abi tā pēcgājēji; tas nav ievilkts tik dziļi naftalīnā kā, piemēram, Hārtas pērnā gada veikums plate "Bang Bang Boom Boom" (nosaukums jau liecina par daudz ko). "My California" ir perfekts popmūzikas albums. Albumu ievadošajai tituldziesmai piemīt teju hipnotiskas spējas - kā kaut kādai tur čūskai, kas savu medījumu paralizē ar dažiem indes pilieniem un tad mierīgi rātno radījumu notiesā uzreiz vai iesāla melnākām dienām. Turpinājumā čalojošās "Life Is Calling" un "Happiness... And Day Now" iesākto nežēlīgi turpina - skrubina upuri, kurš var tikai plati mirkšķināt acis, bet ne pretoties.

Ja par čūskām, jāpiemin arī pati Hārta. Šķirstot viņas virtuālos fotoalbumus, pievilcīgā dziesmu meistare vienā brīdī top raiba kā čūska - no pāris tetovējumiem uz rociņām viņa pārtop par viscaur apzīmētas jeb aptetovētas ķermeņa augšdaļas īpašnieci. Vispār, cik noprotams, Hārta ir dzīvojusi samērā, tā teikt, dažādām ietekmēm atvērta - paticis paniekoties ar atkarību izraisošām vielām, bet ne šķidrajām vai dūmu konsistences vielām. Taču nu jau labu laiku viņa ir kļuvusi par kristieti un savus atkarību dēmonus uzveikusi. 

Iespējams, ja tāda Beta Hārta lieliski bija iztikusi bez mūsu uzmanības līdz šim, arī turpmāk viņai tā būs vienaldzīga. Kaut kad šajā gadā gaidāms viņas kopdarbs ar Džo Bonamassu - albums "See Saw" (cerams, tas novērsīs domas no "Bang Bang Boom Boom"). Bet līdz tam laikam uzskatīsim, ka "My California" ir Hārtas līdz šim augstākais palēciens.

2013, www.musicstories.lv


Tweet

"The D.O.T." - "Diary" (2013)

Animācijas seriāla "Simpsoni" slavas laikmetā dzīvot ar uzvārdu Skiners droši vien nav īpaši komfortabli. Lai gan Maiks Skiners dzimis un audzis Anglijā, nevis "simpsonizētajā" Amerikā, gan jau arī viņu klasesbiedri šad tad sauca superintendanta Čalmera manierē: "Skinnnneeeer!"... Un kur nu vēl direktora Skinera māte, kas uz dēla aizrādījumu supermārketā, ka pie kases jāpagaida, jo "es neesmu pirmais rindā", izsmejoši nekautrējās izmest repliku: "Tāds tu esi ne tikai pie kases!" Dzīve gan meta līkločus, un vienā no sērijām noskaidrojās, ka direktors Skiners nemaz nav vecās kundzes īstais dēls. Bet, par cik īstais izrādījās gatavais draņķis, vecā sieva nolēma, ka kā īsto dēlu paturēs pamīksto direktoru. Tiktāl "Simpsonu" anotācija.

Minētais angļu Skiners ir cits stāsts. Viņš ir reperis, kas atpazīstamību ieguva apvienībā "The Streets". Tā vismaz runā. Un šīm runām vajadzētu kalpot par patiesību ļaudīm, kas ar šo māksliniecisko izteiksmes veidu - repu - ir, maigi izsakoties, uz "jūs". Taču šī vēderrunātāju trio kontā ir viens Apvienotās Karalistes singls Nr.1 - 2004.gada "Dry Your Eyes". Pa lielam - tas laikam arī viss. Bet tie paši "Simpsoni" skaidri un gaiši vēsta, ka dzīve bez asiem pagriezieniem nav iespējama (kā savādāk lai nosauc vecā Simpsonu opja Otrajā Pasaules karā gandrīz izdevušos Hitlera pavedināšanu netiklībā, tērpušamies par seksīgu kabarē dziedātāju tīkliņzeķēs), un 2011.gadā, angļu Skineram, apvienojoties ar alternatīvās roka grupas "The Music" līderi Robertu Hārviju, radās duets "The D.O.T.".

Kas sanāk, ja reperis sāk radošu kopdzīvi ar roķeri? Ja abi ir "ortodoksāli" savu stilu piekritēji, tad viens staigā nokarena dibena biksēs un naga cepurītē, kas nošķiebta uz vienu sānu, bet otrs ir notetovējies un mazgājās reizi nedēļā. Tajā nedēļā pirms Ziemassvētkiem... Skinera&Hārvija gadījums šis nebūs, abi izskatās un izklausās gaužām saprātīgi. Un, galvenais, viņu duets "The D.O.T." arīdzan pielīdzināms šim viedoklim. Nesen iznākušais grupas otrais albums "Diary" spēcina! Tas spēcina domas ar apziņu, ka ir vēl mūsdienās mūzika, kas spēj izdīgt caur visu to drazu, ko diendienā cenšas iebarot radiostacijas (kaut arī paši "The D.O.T." atbilst šim formātam un, patiesībā, varbūt pat tiek tur atskaņoti) , un radīt interesantas sajūtas. Ja "Diary" ar kaut ko pārsteidz, tad tas ir ātrums, ar kādu klausītājs tiek ierauts šo dziesmu dažādos līmeņos. Klausīties šo "The D.O.T." plati nav kā slidot pa cietu ledu, tas ir kā iegrimt siltā okeānā. Bet nedrīkst aizmirst, ka tādos ūdeņos mēdz iemaldīties haizivis. Pārāk jau "Diary" tomēr ierauj sevī un notrulina atsevišķas maņas. Un šādos kritisko momentos nebūtu par skādi, ja kāds skaļi uzbrēktu: "Skinnnneeeer!"...

Foto raksta ievadā no www.clashmusic.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"No Doubt" - "Push and Shove" (2012)

Būt "modernam tā kā ķēmam" bija Gundara Āboliņa  filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" spēlētā Uģa viens no uzstādījumiem. Vismaz tā domāja Mirtas tante, kad neviens no viņas jaunajiem radiem negribēja nēsāt Maigonīša vēl tīri sakarīgās ūziņas. Šāds pats uzstādījums nereti vērojams mūzikas veterānu attieksmē pret savu radošo darbību - tas nekas, ka man jau drīz, labākajā gadījumā, sešdesmit, iedziedāšu ka es deju mūzikas albumu, kuru pasaules koncerttūrē nospēlēšu, pēdējiem elpas vilcieniem un aizdusas nomocītam pieskaņojoties deju grupai, kuras dalībnieki ir vismaz 3,5 reizes jaunāki par mani. Bet laikam jau ar to skatuvi tā ir - kurš reiz uzkāpis uz tās un sajutis raupjo grīdas dēļu smeķi, nonesams no tās ir tikai ar kājām pa priekšu. Dažreiz arī tiešā nozīmē.

Pēc amerikāņu "No Doubt" 1995.gada albuma "Tragic Kingdom", kurā bija iekļauta jebkura sevis cienoša karaokes bāra repertuārā obligāti rotējošā "Don't Speak", visa pasaule uzzināja, kas ir "No Doubt" un kas - Gvena Stefanī. Lokana kā kobra ar allaž spurainu frizūru viņa kļuva par sava veida ikonu, uz kuru skatoties varbūt dzima (nu ne gluži fiziskā izpratnē), piemēram, tāda mūsdienu zvaigzne kā Pinka? Starp citu, pati Stefanī, gadījies dzirdēt, ir salīdzināta ar Madonnu - laikam vairāk kaut kādu vizuālo kvalitāšu dēļ. Tas arī varētu būt vienīgais, jo, salīdzinot ar sirmo blondīni Čikoni, kas droši vien arī pa ielu ikdienā iet iestudēti pareizā solī un grācijā, Stefanī uz skatuves kustas kā cirkšņu krampjos iedzīvojusies slaucēja. Vismaz "Don't Speak" laikos tā bija. Un daudziem Stefanī "beidzās" tieši ar to. Pēcākie "No Doubt" un Stefanī solo garadarbi bija, kādi nu bija...  Vienīgais, ko tie pierādīja, ka "No Doubt" patiesībā ir tikai un vienīgi Stefanī.

Pēc vienpadsmit gadu pauzes nu esam tapuši aplaimoti ar jaunu "No Doubt" plati "Push and Shove". Un šeit jāatgriežas pie Āboliņa Uģa, jo no vienpadsmit albuma dziesmām vismaz trīs, šķiet, platē atrodamas tikai tāpēc, ka "tā darīt ir moderni." Varbūt (un visticamāk), ka tā arī nav, un viss ir darīts apzināti, par ko liecina tas, ka viena no šīm "modernajām" dziesmām ir arī albuma galvenā "Push and Shove". Tajā cilvēki ar neizturamām vēdera sāpēm (konkrēti, reperis "Busy Signal" (pseidonīms jau vien par rubli!)) pielaisti pie mikrofona, kā rezultātā neartikulētie iestarpinājumi tapuši ierakstīti dziesmas skaņu celiņā. Bet ir arī labas lietas, pat ļoti labas. "Easy", "Undercover" un "Heaven", piemēram. Bet viena no labākajām pēdējā laikā dzirdētajām popa dziesmām pilnīgi noteikti ir "Gravity". Un šīs labās lietas patiesībā ņem virsroku pār lēkāšanu pakaļ modernajam. Ar "Push and Shove" Stefanī un "No Doubt"  ir reabilitējušies par visu, kas bijis vai nebijis šajos iepriekšējos 18 gados. Nopērc kabrioletu un paprasi auto dīlerim, lai viņš dāvanā līdzi dod šo albumu, ko klausīties vēja un saules appūstu un apspīdētu seju. Tas būs labs laika kavēklis arī tad, kad pēc braukšanas ar kabrioletu slimnīcā vajadzēs ārstēt vidusauss iekaisumu. Bet tas jau atkal cits stāsts un cita morāle.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"The Lumineers" - "The Lumineers" (2012)

Vecais skudru paps pamodās ar mazliet dullu galvu. Nē, viņš nebija atkal ostījis pūžņa galvenās mātītes pakaļu, kas allaž izstaroja apdullinošas smakas, kad dabā iekārtots pāroties. "Vispār interesanti," vecais skudru paps pie sevis nodomāja, "dažkārt arī no manis nes kā no deviņiem sprāgušiem skunksiem, bet tāpēc izvarojis mani vēl neviens pa ceļam no bērza stumbra līdz pūznim nav." Vecais skudris paskatījās apkārt - viņš visu ziemu bija pavadījis kaut kādā kokonā, kurā nu mētājās dažādas nomestas ādas. "Atkal interesanti," vecais smirdulis nodomāja, "skudras taču ādu nemet! No kurienes tas viss?" Un skudru paps rāpās no pūžņa ārā. Viņam bija jāpārvar samērā biezs "kultūrslānis" - daudzi līmeņi, katrā no kuriem mitinājās savs skudru sabiedrības slānis. Pašā apakšā dzīvoja skudru Princese. Viņš nezināja, kā tai vārdā, vien bija dzirdējis, ka viņa dienā izvāverojot vismaz trīs desmitus tēviņu, kurus, protams, pēc tam apēd. "Apēst trīs desmitus tēviņu vēl varbūt kaut kā varētu," atkal pārdomās grima vecais skudris, "bet izvāverot? Jā, laikam ne katrs var kļūt par Princesi..." Tālākajos slāņos dzīvoja visi pārējie - jo augstāk, jo zemākas kārtas skudras.

Skudru vectēvs beidzot bija nonācis līdz pūžņa āra slānim. Caur skuju un citu dabisko pūžņa materiālu spraudziņām jau varēja redzēt cauri spīdam saules starus. Pirmos šā pavasara gaišos saules starus! Izejā skudris saskrējās ar bariņu jaunuļu - pērnā metiena skudrām, kas blakus esošajā sniegpulkstenīšu pudurī bija noīrējušas pārīti vieglas uzvedības bizbizmāres. Jaunie aicināja veco pievienoties, "vismaz paskatīties", bet skudru paps negribēja, pieklājīgi atteica. Esot daudz darba pa ziemu sakrājies. Kaut klusībā pie sevis viņš smīnēja taustekļos, atcerēdamies, kā spēka gados ņēmis priekšā ne tikai bizbizmārītes vien! Arī pa kādai maijvabolei un iemigušai spārei gadījies. Tik reizi pārvērtēja spēkus, mēģinot no mugurpuses pavest netiklībā sirsnīgi čīgājošu sienāzi. "Hmm, varbūt es nemaz nebūtu zemē metama Princese..."

Kā spilgts prožektors skudrim acīs iespīdēja saule. Domās pārcilājot jaunības dienu bravūras, viņš bija nonācis pavasarī! Ievilcis gaisu nāsīs, vecais skudris atkal un atkal pie sevis atkārtoja, ka nav dzīvē labākas sajūtas kā tā, kad pirmo reizi dziļi ieelpo pavasara gaisu. Tas ir pilns putnu treļļu, priecīgi čalojošu strautiņu skaņu, plaukstošu pumpuru sprakšķu un augošas zāles šalkoņas. Un tas nekas, ka šur tur jau zum pa siršonim vai treknai kamenei ("ne tādi vien vāveroti"), ar šo svaiguma sajūtu vecais skudris nodzīvos visu šo vasaru un, ja dieviņš vēlēs un Princese nepaņems uz zoba (visādās nozīmēs), arī vēl nākamo... Bet to, kas ar skudru papu un pārējiem notiks vēl līdz vasaras saulgriežiem, var noklausīties amerikāņu folkroka grupas "The Lumineers" debijas albumā, kurā Veslijs Šulcs vecā skudra balsī izstāsta par visiem notikumiem. Nopietni! Šīs halucinācijas par skudrām rodas, pārmērīgi aizraujoties ar šo plati. Neteiksim, ka uzreiz liekas, ka topi par skudru, bet nu, ejot gar sniegpulkstenīšu puduri, pavisam neuzkrītoši skatiens pavēršas apkārt, vai tik kaut kur negozējas pērkamās bizbizmārītes...

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

"iTunes"

Foto raksta ievadā no "The Lumineers" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "Styx" - "The Grand Illusion" (1977)

Vai nu progresīvā roka dižgariem "Styx" dzīve liekas, vai arī viņi to izdzīvo kā teātri. Katrā ziņā grupas 1977.gada albums "The Grand Illusion" izklausās pēc mūzikas izrādei "Lolitas brīnumputns" vai jebkurai citai, kas mums, šajā jūras krastā dzīvojošajiem, allaž asociēsies ar komponistu Imantu Kalniņu. Gan filmā "Sprīdītis", gan animācijas sērijās "Fantadroms" šī komponista radītais skaņu celiņš ar izteiktām sintezatora partijām mums devis tādu kā kodu, kādai jāizklausās kino mūzikai, un, kad dzirdam šīs dziesmas "bez filmas", šī kinolente pati sāk griezties mums acu priekšā - tik spēcīgi atmiņā kā viens veselums iespiedušies šie divi radošie elementi. Un tieši tāpēc, parastam padomju bērnam, kas bērnību pavadījis astoņdesmitajos, amerikāņu "Styx" albums "The Grand Illusion" šķiet kā dziesmās ietērpta pasaka. 

"The Grand Illusion" ir "Styx" septītais albums. Pietiekams skaitlis, lai kaut kur pie apvāršņa parādītos daudzu  labu lietu blakne - rutīna. Sešos gados septiņi albumi - nu tas ir teju konveijera darbs. Grupas līderis Deniss De Jangs šo ikvienam radošam cilvēkam bīstamo lietu stāvokli - rutīnu - bija jau aptvēris, ierakstot gadu iepriekš iznākušo plati "Crystal Ball", tāpēc darbs pie "The Grand Illusion" bija sava veida pierādījums un izaicinājums pašam sev - kā un vai iespējams lietas, pie kurām jau tik pierasts, izdarīt ar degsmi kā pirmajā reizē? Aptuveni tulkojot albuma tituldziesmas vārdus, dzirdam De Jangu sakām: "Ja tu domā, ka tava dzīve ir pilna apjukuma // Un pie tā ir vainojami tavi kaimiņi // Tikai atceries, ka tās ir milzīgas ilūzijas // Jo dziļi iekšā mēs visi esam vienādi." 

1977.gadā De Jangam bija 30. Trakulīgie divdesmit jau aiz muguras, brieduma gadi pašā sākumā. Un, lai arī "Styx" daiļrades nepārzinātājam ir grūti spriest par to, kā no pirmajiem albumiem līdz "The Grand Illusion" ir mainījies De Janga "liriskais un muzikālais" noskaņojums, viss šis albums caurstrāvo tādu pamatīgumu, kāds pat 30 gados raksturīgs varbūt ne lielākajai daļai. Izņēmums ir dziesma "Come Sail Away". Tā liekas tāda jautra māžošanās. Bet ne "Styx" dēļ, bet gan tāpēc, ka, šo dziesmu dzirdot, allaž prātā nāk tās versija "Dienvidparka" jautruļu izpildījumā...

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

"iTunes"

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV