Kolēģi viņu dēvēja par cilvēku-viesuli. Vēl par brīvības cīnītāju. Un joprojām uzskata par mūzikas stila "afrobīta" ("afrobeat") izgudrotāju. Vēl citi bija pārliecināti, ka viņš kļūs par Nigērijas prezidentu. Kas interesanti, arī viņš pats tā domāja, un šī vēlme vēlāk izrādījās liktenīga. Viss iepriekš minētais attiecas uz Nigērijas izcelsmes mūziķi Felu Kuti. Viņa vecāki, izglītoti, savā ziņā, aristokrāti, uzskatīja, ka dēlam arī jāapgūst zinības, un nosūtīja 19 gadīgo Kuti studēt uz Angliju, kur viņš iestājās mūzikas koledžā, apgūstot taustiņinstrumentus, trompeti un klasisko mūziku. Tas viss jauneklim deva meistarības pamatu nākotnes karjerai. Bet pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi tumšādainiem ļaudīm nebija nekāda izprieca. Guvis panākumus uz skatuves, Kuti kļuva par visnotaļ augstās aprindās gozējošos ļaužu ieredzētu personu. Un, būdams savos uzskatos taisnīgs, viņš aizvien vairāk sāka pievērsties politiskiem jautājumiem. Par atklāsmes nesēju kļuva melnādaino tiesību aktīviste Sandra Smite (vēlāk Izadore). "Viņa bija tā, kas atvēra man acis," vēlāk atcerēsies Kuti. "Viņa runāja ar mani par politiku, vēsturi... Es dzirdēju tādas lietas par Āfriku, kuras man iepriekš pat prātā nenāca." Un Kuti nolēma cīnīties.
Šī cīņa gan bija vairāk no skatuves dēļiem. Līdz 1977.gada 18.februārim, kad militārā hunta, kuru, starp citu, vadīja Kuti klasesbiedrs ģenerālis Obasandžo, tūkstoša bruņotu vīru sastāvā aplenca teritoriju, kurā atradās arī Kuti ģimenes māja, un sarīkoja slaktiņu, slepkavojot, izvarojot un pazemojot. Kuti meita Jeni, kas ar brāli un māsu tajā brīdī nākuši no skolas, atceras, ka iesākumā uzskatījuši to par "parastu reidu." "Bet tas, ko mēs ieraudzījām, bija tik biedējoši, ka mamma sāka kliegt. Māja bija nodedzināta līdz pamatiem, cilvēki staigāja paceltām rokām, visur bija zaldāti." Nežēlība, ar kādu huntas kareivji pildīja šo "misiju", bija neaprakstāma. Pats Kuti tajā brīdī mājās nebija, bet viņa 77 gadus veco māti kareivji vienkārši izgrūda pa augšstāva logu. Tā arī neatlabusi, nākamajā gadā viņa nomira. Ko sajuta Kuti, ko pārdzīvoja, droši vien saprast nespēj daudzi. Taču viņš šīs emocijas neslēpa. Vispirms viņš tās ietērpa ritmos, tad vārdos, un tā tapa šis albums "Zombie". Oficiāli albumā ir tikai četras dziesmas, katra vidēji 13 minūtes gara. Ja nezin "Zombie" rašanās apstākļus, varētu šķist, ka tas ir pat bezrūpīgs, bet tā nav. "Zombie" demonstrē sava veida vienaldzību. Vienaldzību pretinieka vēlmē kā ieroci likt izvēlēties tādu, kas nes sev līdzi asinis. Kuti tajā nepiedalās, viņš protestē, izmantojot mūzikas instrumentus. Un tomēr - "Zombie" satur kādu zemapziņas kodu, kas visa albuma laikā neļauj atslābināties, pat ne visjūtīgāko nervu līmenī. Kuti liek būt gatavam!
Pats viņš lietas kārtoja savādāk. Vispirms, pēc slaktiņa viņš kopīgā ceremonijā apprecēja 27 "piesmietās" sievietes, kuras pēc likuma par šo izvarošanu varēja sodīt par prostitūciju ("Kad biju bērns, tik daudz pamāšu likās jautri, bet tagad, 49 gadu vecumā, domāju, kā mana mamma Remi, kas dzimusi un augusi Anglijā, toreiz jutās," atminas Jeni). 1979.gadā Kuti nolēma kandidēt uz Nigērijas prezidenta posteni. Kaut arī prominences Kuti popularitātes dēļ līdz tam centās pret viņa ekstravagancēm izturēties ar pacietību, šāds solis būtiski vairoja viņa ienaidnieku loku "augstākajā sabiedrībā". Sekoja aresti, cietumsodi, pat piespriests nāvessods "par slepkavību". 1993.gadā, jau atkal esot cietumā, Kuti cīnītāja gars, šķiet, bija jau zudis. Kad 1997.gada 2.augustā Kuti 58 gadu vecumā mira no AIDS izraisītām blaknēm, no viņa atvadījās miljons sērotāju. Dažs nāca teikt ardievas taisnības cīnītājam, cits talantam, kurš nekad koncertos vairs neizpildīja dziesmu, ja reiz to bija ierakstījis, un kura "afrobītu" nāca klausīties, un no tā mācīties, tolaik vislielākās melnādaino zvaigznes Džeimsa Brauna pavadošā grupa. Vienaldzīgo nebija. Pat to vidū, kas atvadīties neatnāca vispār.
Papildus resursi:
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru