"Kishi Bashi" - "Lighght" (2014)

Izspēlējies vijoli Regīnas Spektores, norvēģu mūziķa Sondres Lerčes un Džordžijas indī apvienības "of Montreal" koncerttūrēs, dziedātājs, multiinstrumentālists un komponists Kaoru Išibaši (38) ar skatuves pseidonīmu "Kishi Bashi" 2012.gadā beidzot izdeva savu debijas soloalbumu "151a". Tas nekļuva par topu grāvēju, taču platē "151a" iekļautās dziesmas bija tik, teiksim tā, uzrunājošas, ka trīs no tām par saviem reklāmas skaņu celiņiem izvēlējās trīs pasaules lielkompānijas - "Microsoft" (dziesma "Bright Whites" reklamēja operētājsistēmu "Windows 8"), "Sony" ("It All Began With A Burst" pasaulei nesa planšetdatora "Xperia Tablet S" vēsti) un "Smart" ("Chester's Burst Over The Hamptons" uzdevums bija popularizēt tā sauktos viedos automobiļus ASV). Arī pavasarī iznākušajai "Kishi Bashi" otrajai platei ir potenciāls atkārtot priekšgājēja panākumus. Sajaucot mūžveco vērtību "Electric Light Orchestra" "kosmisko zvaniņu" skaņu ar savu vijoles spēles grāciju un augstvērtīgiem aranžējumiem, "Kishi Bashi" ir radījis albumu, kam, vismaz pēdējā laikā, līdzinieki nav manīti. Šī ir aizraujošā klausāmviela.  

2014, www.musicstories.lv

"James" - "La Petite Mort" (2014)

Teikt, ka pat "uz aci" nekas nav manāms, būtu tīrākā mānīšanās. Teju tehno mūzikas ritmi, kas britiem "James" nekad nav bijuši raksturīgi, kalpo par (vairāk iedomātu) sienu, kas aizsargā grupas līderi Timu Būtu (54) no reālās pasaules sev apkārt. "La Petite Mort" ir skumjās radīts albums. Tas viscaur veltīts nāves tematikai (albuma nosaukums tulkojumā ir "Mazā Nāve"), jo tā Būta dzīvē pēdējos gados bijusi klātesoša dubultā - 2012.gadā nomira Būta mamma un viņa labākais draugs. Bēdas - tieši tās Būts izdzied šajā platē. Ja "La Petite Mort" iesākums esošai situācijai ir varbūt nedaudz pārspīlēti enerģisks, albuma vidus tāds mazliet izaicinošs, tad noslēgums ir skumju balāžu plejāde. Kā atzīmējis interneta izdevums "Popmatters", "James" allaž savos albumos pratuši radīt drāmu. "La Petite Mort" to var nemeklēt. Drāmas te nav, tikai dzīve.

2014, www.musicstories.lv

"Low Roar" - "0" (2014)

Islandiešu "Low Roar" 2011.gada debijas plati, kura, pa dažādiem serveriem klīstot, virtuālās mūzikas okeāna virspusē uzpeldēja vien gadu vēlāk, toreiz, pakonsultējoties ar savu gaumi un sirdsapziņu, nodēvējām par 2012.gada labāko albumu. Nu viņi ir atgriezušies ar otro plati, tās nosaukums ir "0", kas tipisks islandiešiem - viņiem visi vārdi ir vai nu gari un sarežģīti, vai īsi un vienkārši. Taisnības labad jāatzīmē, ka "Low Roar" nav tāds pilnīgi tīrs Islandes produkts - grupas līderis Raians Karazija uz šo geizeru valstiņu pārcēlās no ASV, jo satika šeit savu mūža mīlestību. Trīs gadu laikā "Low Roar" ir pieņēmušies radošajā svarā. "0", atšķirībā no sava priekšgājēja albuma "Low Roar", ir vairāk eksperimentu albums, kurā Karazija savam Islandes silto avotu nāru balss tonalitātē nostādītajam vokālam un tradicionālajiem instrumentiem atļaujas pievienot reizēm nomācošu elektroniskās mūzikas glazūru. "Low Roar" ir norūdījušies. Tomēr tādas dziesmas kā "Nobody Loves Me Like You" atgriež dažus gadus pagātnē. Un vienlaicīgi tas nepārprotami norāda, ka uz vietas nestāv nekas - vai tas vecs gliemezis, vai gadi. 

2014, www.musicstories.lv

"The Horrors" - "Luminous" (2014)

No nepieradinātiem panku puikām līdz glīti saķemmētiem zēnu kora dalībniekiem - aptuveni tāds ir britu "The Horrors" radošais ceļš mūzikā. Cik mežonīgi un brīvi viņi bija savos pirmajos albumos "Strange House" (2007) un "Primary Colours" (2009), tik rātni un kārtīgi "The Horrors" ir savā aktuālajā platē "Luminous". Tā, visticamāk, ir stadionu nodeva jeb cena, ko Fariss Badvens ar kolēģiem maksā par pārpildītajiem koncertiem, lai kurā pasaules malā viņi uzstātos. "Kas, pie velna, notiek ar "The Horrors"?" - ar šādiem vārdiem "Luminous" uzņēma vairums viņu agrīnās daiļrades cienītāju, no kuriem daudzi, izdzirdot plates populārāko dziesmu "So Now You Now", visticamāk, tvēra pēc kādām nervu drapēm. Bet droši vien skaitliski daudz, daudz vairāk ir to, kas tieši pateicoties "Luminous", vispār tādus "The Horrors" ir iepazinuši un novērtējuši par savu 2014.gada atklājumu mūzikā. Latvijā šos britu zeļļus zina teju vaigā, jo šovasar ar aptuveni trīs nedēļu intervālu "The Horrors" iesildīja lielo "Kings of Leon" koncertu Mežaparkā un uzstājās "Positivus" festivālā Salacgrīvā. Droši vien tas nozīmē, ka mums "The Horrors" patīk arī tādi, par kādiem ir kļuvuši.

2014, www.musicstories.lv

Lindsey Stirling - "Shatter Me" (2014)

Bērnībā ome allaž mācīja, ka nedrīkst darīt vairākus darbus vienlaicīgi. Piemēram, ēst un sarunāties vai lasīt Bībeli un griezt kājām nagus. Vai visas šīs lietas kopā. Tas gan vectēvam nekad netraucēja uz stundu pazust mazmājiņā ar krustvārdu mīklu žurnālu, bet, kopumā ņemot, šī senā uzvedības norma droši vien ir pareiza un adekvāta. Amerikā gan viss ir citādi. Piemēram, Lindsija Storlina (27) vienlaicīgi spēlē vijoli un dejo. Ne jau tā viegli līgojās kā ģimeņu dziedāšanas šovu dalībnieki uz skatuves. Storlina spēlē vijoli un dejo baletu! Pasaule viņas, būsim godīgi, visai unikālās spējas atklāja pirms četriem gadiem talantu konkursā "America's Got Talent". Interese par klasisko mūziku un vijoļspēli meitenei ir no tēva, viņa divpadsmit gadus šo māku ir apguvusi pie privātskolotāja, bet Storlinu vienmēr aizrāvusi arī deja. "Tu vari izvēlēties vijoli vai deju, bet abus mēs nevaram atļauties," bērnībā meitenei teikuši vecāki, un Storlina izvēlējās vijoli. Bet nu kā bērnības sapņu piepildījums atgriezusies ir arī deja, radot savdabīgu kompozīciju, ko gan iespējams novērtēt tikai koncertierakstos un videoklipos. "Shatter Me" - Storlinas otrais albums - ir organiska elektroniskās un klasiskās mūzikas biezputra, kuras "sviesta actiņas" vietā izlasāms jautājums, vai arī pēc gadiem desmit piecpadsmit viņa uz skatuves tikpat veikli spēlēs vijoli un taisīs špagatus? Droši vien nē, tāpēc mūsu uzmanībai tiek piedāvāts, domājams, īslaicīgs projektiņš. Lai arī interesants.

2014, www.musicstories.lv 

     

"The Fresh & Onlys" - "House Of Spirits" (2014)

Jaunāko grupas "The Fresh & Onlys" albumu tās līderis Tims Koens radīja, ar ģitāru, sintezatoru un bungu mašīnu ieslēdzies zirgu fermā Arizonā (ASV). Vārdu sakot, nepiespiestā atmosfērā. Ja vien uz kaut ko nespiež paši zirgi. Tikpat nepiespiesta ir arī "The Fresh & Onlys" piektajā albumā "House Of Spirits" valdošā atmosfēra. Kā albuma apskatā raksta žurnāls "Rolling Stone", tas "patiesībā it nemaz nav steidzīgs, bet visa bauda ir šis lēnums." Skaidrības labad - plate nav lēnu, flegmatisku dziesmu kolekcija. Tieši pretēji, Koens ir radījis pārsvarā enerģiskus skaņdarbus. Bet tas pieminētais lēnums ir meklējams dziesmu, ja tā var teikt,  DNS līmenī. Par gleznām mēdz teikt, ka to krāsa ir tik dziļa, ka acis var iekrist. Par "House Of Spirits" var teikt līdzīgi - prātiņu tas var iesūkt kā melnais caurums mazāku galaktiku! Sīku muzikālu nianšu meistardarbs, klausāms gardām ausīm.

2014, www.musicstories.lv

Ēriks Kleptons atklāj, kura ir viņa labākā dziesma

Ēriks Kleptons intervijā mūzikas žurnālam "Uncut" atzinis, ka par savu labāko sacerēto dziesmu uzskata albumā "Reptile" (2001) iekļauto "Believe in Life" (sk.video). Tā bija Kleptona atbilde uz jautājumu, vai viņš joprojām tiecas radīt dziesmu, kas popularitātē pārspētu viņa jau radīto klasiku. Intervijā Kleptons atzīst, ka doties koncerttūrēs ir kļuvis "mokoši" un ka viņš domājot par pensionēšanos, jo labāk to esot izdarīt pašam, nevis sagaidīt, kad kāds uzkāps uz skatuves, pienāks klāt un teiks: "Vecīt, varbūt ir laiks beigt?" Turklāt mūsdienās ceļot vairs neesot interesanti. "Ceļošanu agrāk es izmantoju, lai nomainītu vidi, satiktu jaunus cilvēkus un iepazītu jaunas kultūras. Tagad kultūra ir globāla. Tās tagad ir Amerikas [kultūras] dažādas versijas."

Šobrīd Kleptons ir sagatavojis izdošanai sava drauga, pērn mūžībā aizgājušā Dž.Dž.Keila (1938-2013) dziesmu kaverversijas, kas gaidāmas albumā ar nosaukumu "The Breeze". Komentējot baumas par grupas "Cream" atkalapvienošanos, Kleptons atzīst, ka neviens ar viņu par to nav runājis, un viņš šobrīd arī "nevēlas smērēt rokas asinīs."

2014, www.musicstories.lv

Sturgill Simpson - "Metamodern Sounds in Country Music" (2014)

"Mūzika mani tur pa gabalu no sevis," saka amerikāņu dziesminieks Stērdžils Simpsons (34). Mūzika viņu aiznes paralēlā realitātē, kam nav nekāda sakara ar to, kurā viņš mājo patiesi. Un interesanti - viņa mūzika to pašu spēj panākt arī attiecībā uz klausītāju. Simpsona otrais albums nepilna gada laikā "Metamodern Sounds In Country Music" ir sāpju pilns vēstījums pasaulei. Un, lai arī sāpes, kā allaž, vienas un tās pašas - depresija, dzīves apnikums, jaunu sajūtu meklējumi -, Simpsons prot. Viņš prot savu sāpi iedziedāt tā, ka klausītājs, kuram problēmu līdz šim it kā nebija, tās patiesi sāk saskatīt. Un padomāt. "Man patīk, ka Stērdžilam ir [mūzikas stila] "bluegrass" dvēsele. Viņš ir mūsdienu kantrīmūzikas uz iekšu vērstās pasaules ekscentrisks savrupnieks. Es nezinu, vai viņš ir kantrīmūzikas nākotne, bet es ceru, ka ir," Simpsona devumu mūzikā žurnālam "Uncut" novērtējis vienas no amerikāņu alternatīvās rokmūzikas šā brīža pieprasītākās grupas "The Black Keys" līderis Dans Auerbaks.

2014, www.musicstories.lv

Pērtiķīšu izklaides jūrnieku maiciņās jeb kā notrallināt festivālu

Uzreiz skaidrībai - ne reizi neesmu apmeklējis "Positivus" un "Summer Sound" mūzikas festivālus! Kaut kad agrā jaunībā nestabilā stadijā biju iemaldījies vienā "Baltic Beach Party", bet ar to mana festivālu pieredze kā apmeklētājam beidzas. Savukārt pilnīgi visus mūsdienu festivālus Liepājā izbaudu vai, pareizāk, pārdzīvoju kā pilsētas iedzīvotājs, kurš šo pasākumu dienās nevar neievērot izmaiņas noskaņojumā un ļaužu masās ielās. Pēc šā gada Liepājas pludmales festivāla ir radušies daži jautājumi.

FESTIVĀLU APGLABĀŠANAS UN REANIMĀCIJAS

Skaidrs, ka nosaukt Liepāju par Latvijas mūzikas galvaspilsētu būtu tas pats, kas turpināt ticēt ka Končita Vursta nav viens no Eiroparlamenta deputātes Ivetas Grigules daudzajiem masku kostīmiem. Pirms gadiem astoņiem, apbērējot leģendāro festivālu "Liepājas dzintars", mironis beidzot, tā teikt, tika nolikts, kur tam jāstāv, bet dzīvajiem jādzīvo tālāk. Mazliet agrāk radās šī festivāla pēcteči - nošpikojot astoņdesmitajos gados populārā pasākuma "Mēs, Liepājai!" nosaukumu, kāda vietējo izklaides industriju pie dzīvības uzturoša ģimene izveidoja festivālu "Mēs, liepājnieki!" (starp citu, par somu "The Crash" uzstāšanos šim nelaiķa pasākumam gods un gaiša piemiņa mūžīgi mūžos). Šie paši uzņēmēji 2001.gadā pirmo reizi organizēja pludmales ballīti Liepājā, un tā guva tik lielu popularitāti, ka tuvākajos gados izauga par lielāko mūzikas festivālu Latvijā. Līdz dažus gadus vēlāk parādījās "Positivus" Salacgrīvā.

Krīze, rutīna un lepnība darīja savu - Liepājas pludmales ballīte dažus gadus atpakaļ beidza pastāvēt, organizatori iztirgoja vai joprojām tirgo savus īpašumus Liepājā (tai skaitā slaveno Rokkafejnīcu), bet, tā teikt, bikses jau nevar palikt tukšas. Praktiski tūlīt pēc paziņojuma par "Baltic Beach Party" galu sekoja nākamais paziņojums no citas organizatoru kompānijas, ka tā vietā būs jauns festivāls "Summer Sound". Un tā tam bija tapt. Kāpēc šis ieskats vēsturē? Jo tas mazliet vēlāk ļaus izdarīt dažus secinājumus par mūsdienām.

CILVĒKS IR GALVENAIS...

Ja kļūdos, lai man tramvajā nokrīt bikses, bet, šķiet, šogad bija trešais "Summer Sound" festivāls. Atkal - nezinu, bet tika dzirdēts, ka, atšķirībā no iepriekšējās pasākumu organizācijas, kurā pilnīgi visu izteica nauda, nauda un vēlreiz nauda, "Summer Sound" komanda vismaz festivāla infrastruktūru un pakalpojumus veidojusi, vairāk domājot par cilvēkiem. Atmosfēra, sevišķi pirmajā "Summer Sound" bijusi draudzīga, cilvēki saprotoši, un visiem labs prāts. Pats dzīvoju festivāla teritorijā. Lai tā laikā varētu piebraukt pie mājas ar auto, man ir jāizņem caurlaide, tāpēc arī kā pasākuma "infrastruktūras subjekts" varēju novērtēt atšķirību starp "pirms" un "pēc". Skaidrs, garāžas durvis apčurāja abos gados, bet "Summer Sound" pirmajā gadā apkārtējo māju iedzīvotāji jutās mierīgāk, arī, nez vai skatuvju izvietojuma dēļ, bet troksnis naktīs bija mazāks kā "bīčpārtijā". Pirms gada aptuveni tas pats. Par festivāla muzikālajām kvalitātēm te nav diskusiju. Tad pienāca 2014.gads.

Neesmu organizatoru radinieks, zinu tik (bet kurš tad te viens otru nepazīst). Un tādā pašā pazīšanās līmenī pērn ausīs nāca ziņa, ka "Summer Sound" tapis pārdots "Positivus" čaļiem. Nav jau vairs tie gadi, lai, ieraugot cukurgailīti, kristu tam, siekalas apkārt tašķot, virsū, nedomājot par holesterīna līmeni asinīs. Tāpēc, sit vai nost, bet nebija tā sajūta, ka Liepājā taps tāds kā "Positivus Nr.2", lai arī Salacgrīvas pasākumu mākslinieki ir, tā teikt, pa manai gaumei. Dzīves pieredzei ar holesterīnu izrādījās taisnība.

PĒRTIĶĪŠI JŪRNIEKU MAICIŅĀS

Kaut kādas vārgas cerības atausa pavasarī, kad tika izziņoti 2014.gada festivāla viesi leģendārie (bez ironijas) "Pet Shop Boys". Likās, šie būs pirmie, vēl, līdzīgi kā parasti "Positivus" gadījumā, tuvākā laikā tiks izziņoti arī pārējie lielie vārdi. Bet nekā tāda nebija. Dons un pārējais visu festivālu vietējais planktons - tas arī viss. Otrs, iepriekšējos gados "Summer Sound" bija tādi reklāmas tēli - divi atraktīvi, šausmīgi spalvaini vīriņi. Bija reklāmas rullīši ar viņiem, viņi parādījās festivāla drukas un interneta reklāmas materiālos. Bet šogad - es, goda vārds, neredzēju nevienu "Summer Sound" plakātu vai reklāmas baneri kaut vai tajos pašos "Delfos" (ja arī bija, šis ir pierādījums, ka ne pārāk redzamā vietā). Vēl nedēļu pirms pasākuma pašā Liepājā vispār nekas neliecināja, ka šāds festivāls gaidāms - ne reklāmas stendu (viens, pieklājības pēc, pie tramvaja tilta, otrs, izbraucot no pilsētas), ne praktiski jebkādas informācijas internetā, izņemot varbūt sauss programmas uzskaitījums kaut kur! Visbeidzot - parādās paziņojums, ka šā gada festivālam "Summer Sound" "būs savs dresskods" - jūrnieka tērpi, jo nedēļas nogalē taču tika svinēti arī Jūras svētki. Vājprāts! Kas te, kaut kāds tematiskais vidusskolas žetonu vakars vai cirka izrāde ar jūrnieku maiciņās tērptiem pērtiķīšiem? Tajā pašā laikā, kad "Lattelekom" televīzijā 24 stundas dienā var skatīties  īpašo "Positivus" kanālu, Liepājas festivāla publika tiek aicināta saģērbties pēc ķēmiem, un tas ir festivāla mārketings? Šī aktivitāte arī pielika punktu visām šaubām par to, kāpēc "Positivus" pārpirka "Summer Sound".

Protams, tikai versijas. Bet tomēr. Pirmkārt, lai arī varbūt grūti un kā pa celmiem, bet "Summer Sound" veidojās kā nozīmīgs pasākums Latvijas mērogā, "Positivus" organizētājiem par Bauskas Kantrīmūzikas festivālu, acīmredzot, bīstamāks. Festivāla rīkošanas tiesību iegāde līdz ar to dod Majora kungam (Ģirts Majors - galvenais "Positivus" cilvēks) kontroli pār Latvijas festivālu tirgu. Un tikai no jauno īpašnieku plāniem un godaprāta ir atkarīgs, kāds būs "Summer Sound" ceļš nākotnē. Pēc šā gada absolūti bezpersoniskā pasākuma, šķiet, īpašnieku mērķi ir skaidri. Otrkārt, tā ir laba taktika - nedēļu pirms "Positivus" rīkot šādu šļuru Latvijas otrā galā, tādējādi atsijājot vismaz daļu no "štrunts, kas uzstājas, galvenais, ka pālī" publikas (policija pēc festivāla pirmās dienas paziņoja, ka šogad apmeklētāji ir agresīvi un "kā no ķēdes norāvušies"). Tā ir pareiza taktika - arī es savu sunīti nodarīties "pa lielam" vedu tuvāk kaimiņa logiem.

BEZ MORĀLES

Lūk arī vēsture mūs atvedusi mūsdienās. Liepājnieks ir labs ģitārists, labs vokāli instrumentālo ansambļu dalībnieks, kaislīgs festivālu apmeklētājs, bet ilgtspējīgu festivālu organizatori mēs esam nekādi. Mūzikas festivālu rīkošanu Liepājā nu esam atdevuši citiem. Un tas droši vien ir pareizi. Pārāk jau mēs te viens otru pazīstam, uzmetam, nesadalām pareiza biezuma aploksnes, lai vispār kaut kas notiktu, līdz rezultāts ir tāds, kāds nu ir. Visnotaļ loģisks.

Šī nav morāle "Positivus" zēniem un meitenēm. Visi ir lieli un zina, kas un kā ir patiesībā. Bizness ir bizness, un tur viss ir skaidrs. Un tomēr, Majora kungs, varbūt nākamgad šo, pat negribās to vairs dēvēt par festivālu, labāk nerīkojiet vispār. Mēs sapratīsim! Nolaidīsim tvaiku, "Pūt, vējiņos!" uzrīkojot kādu "Pērkona" koncertu vai pludmales kafejnīcās skaistāko pakaļu konkursu. Skaidrs, ka šajā valstī Jūs esat galvenais pa visiem lielajiem festivāliem, bez Jūsu ziņas tāpat neviens te neko nerīkos. Tāpēc, lūdzu, vairs tā necūkojieties mūsu pilsētā! Pretējā gadījumā var pienākt diena, pareizāk - nakts, kurā sapnī pie Jums nāks visi Liepājas iedzīvotāji, tērpušies jūrnieku maiciņās. Bet Jums lieli darbi darāmi, tāpēc labi izgulēties ir ļoti svarīgi.

Attēls raksta ievadā no "Summer Sound" profila portālā "Facebook".

2014, www.musicstories.lv

20 dziesmas 2014.gada vasarai

2014.gada vasaras dziesmu izlase. 20 dziesmas, ar kurām mosties, nodzīvot dienu un vakarā ar pēdējiem putnu vīteriem doties pie miera. Var pat neskatīt video, vienkārši spiest "Play" un izdzīvot šo vasaru mūzikā!

Dziesmu saraksts:

1. Ellie Goulding - "How Long Will I Love You" ("Halcyon Days", 2013)

2. Olly Murs - "Dear Darlin'" ("Right Place Right Time", 2012)

3. Christina Perry - "Human" ("Head Or Heart", 2014)

4. "Future Islands" - "Seasons" ("Singles", 2014)

5. "Wild Beast" - "Wunderlust" ("Present Tense", 2014)

6. "Kaiser Chiefs" - "Coming Home" ("Education, Education, Education & War", 2014)

7. "Augustana" - "Ash and Ember" ("Life Imitating Life", 2014)

8. Francesca Battistelli - "Write Your Story" ("If We're Honest", 2014)

9. "Santana" feat. Diego Torrres - "Amor Correspondido" ("Corazón", 2014)

10. Damon Albarn - "Everyday Robots" ("Everyday Robots", 2014) 

11. "Wye Oak" - "Glory" ("Shriek", 2014) 

12. "Johnnyswim" - "Diamonds" ("Diamonds", 2014)

13. Lykke Li - "Never Gonna Love Again" ("I Never Learn", "2014)

14. "Kent" - "Mirage" ("Tigerdrottninger", 2014)

15. "Duft Punk" feat. Pharrell Williams, Nile Rodgers - "Get Lucky" ("Random Access Memories", 2013)

16. Graham Gouldman - "The Halls of Rock'n'Roll" ("Love and Work", 2012)

17. "Laibach" - "The Whistleblowers" ("Spectre", 2014)

18. Mike Oldfield - "Sailing" ("Man On the Rocks", 2014)

19. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

20. "Twin Shadow" - "To the Top" (EP, 2014)

2014, www.musicstories.lv

Rea Garvey - "Pride" (2014)

Angliski dziedošā vācu poproka grupa "Reamonn" no 2010.gada atrodas radošā vai kāda cita iemesla paņemtā atvaļinājumā. Žēl, jo mūspusē šie puikas gadus sešus septiņus atpakaļ bija samērā bieži viesi un publikas mīlestības lutināti, kaut arī praktiski vienīgās dziesmas, kam latvju ļaudis varēja baurot mazliet līdzi, bija "Supergirl" no grupas debijas plates "Tuesday" (2000) un daži varbūt arī kaut ko nokunkstēt, skanot "Reamonn" 2003.gada albuma "Beautiful Sky" himniskajai "Star". Tas arī viss. Un nekas vairāk arī nav vajadzīgs. Šo formulu ļoti labi izskaitļojis "Reamonn" līderis Rajs Gārvijs (41) - ar popmūzikas koncentrātu atšķaidīta rokmūzika, nekautrējoties izmantot programmējamus palīglīdzekļus, kā rezultātā top viegli klausāma, moderni skanoša un labi saprotama dziesma. "Reamonn" "dekrēta atvaļinājumu" Gārevijs ir izmantojis dubultā - šo četru gadu laikā klajā nākusi viņa jau otrā solo plate "Pride". Tā ir izcils augstākminētās formulas pierādījums dabā.

2014, www.musicstories.lv

Paul Heaton & Jacqui Abbott - "What Have We Become?" (2014)

Džakija Abota (40) ir meitene, kas 1994.gadā grupā "The Beautiful South" nomainīja nepieradinātā izskata dziedātāju Briānu Koriganu. Pola Hītona (51) un Koriganas dziedātais hīts "A Little Time" (1991) tomēr joprojām ir "The Beautiful South" vispopulārākais skaņdarbs, taču tieši pēc Abotas pievienošanās grupa sasniedza savas komerciālās virsotnes - 1996.gada plate "Blue Is the Colour" Lielbritānijā ieguva pat pieckārtēju Platīna diska statusu! Tagad abi - Abota un Hītons - ir atgriezušies ar jaunu albumu "What Have We Become?" Viens tikai nav skaidrs - kāpēc plate netika izdota zem "The Beautiful South" zīmola, jo tas, kas dzirdams tās stundu garajā skanējumā, ir deviņdesmito gadu atmiņas proporcijā 1:1. Klausoties Abotas un Hītona atkalapvienoto vokālu saderību, atliek vien vēlēties, kaut abu kopējā sadarbība, kas šobrīd izpaužas gan kā šis albums, gan koncertturneja, nebūtu tikai divu viens otram radītu mūziķu īslaicīga saskriešanās.

2014, www.musicstories.lv

Marc Ford - "Holy Ghost" (2014)

Amerikāņu rokeru "The Black Crowes" viens no dibinātājiem 1989.gadā Marks Fords (48) nesen laidis klajā savu piekto solo albumu "Holy Ghost". Melnās vārnas (tulkojumā no angļu valodas) spēlē dažbrīd pat ļoti agresīvu rokmūziku. Varētu padomāt, ka svētais spoks (atkal tulkojumā no tās pašas valodas) ieraus klausītāju pusmūža vecuma vīra otrās jaunības trakulīgajos roka ritmos. Taču jau ar albuma pirmajām divām dziesmām "If I'd Waited" un "Blue Sky" top skaidrs, ka laika ritums darījis savu, un atnesis mums vīru brieduma gados ar tikpat nobriedušu albumu. Nākamā dziesma "Dancing Shoes" ir albuma enkurs, kurš ieāķējas klausītāja sirdī, un turpmāk tas (klausītājs), lai kurp arī dotos, vilks sev līdzi visu šo divpadsmit brīnišķīgo dziesmu plejādi. 

2014, www.musicstories.lv

Eron Falbo - "73" (2013)

Ja nu ir vēlme redzēt un, galvenais, dzirdēt, kā skanētu Leonards Koens, kuram kāds dziesmas laikā uzminis uz kājas, ir piedāvājums skatu un ausi vērst Brazīlijā dzimušā angļu izcelsmes dziedātāja un komponista Erona Falbo virzienā, kurš uzturas te Budapeštā, te Londonā. Dzejas Falbo sāka rakstīt jau 14 gadu vecumā, divus gadus vēlāk sāka publicēties žurnālu literatūras lapaspusītēs, uzrakstījis arī romānu, bet izdevis to tikai elektroniski. Nu riktīgs Koena sekotājs, vai zin! Kā jau (gandrīz) visas radošas personības Falbo iesaistījās dīdžeja ādā dažādos pasākumos. Bet spēlēt citu dziesmas ir tas pats, kas tējas dzeršanai izmantot aizlienētas lelles Bārbijas. Pēc diviem mēģinājumiem (diviem singliņiem), Falbo pērn "aizmēģinājās" līdz savam pirmajam albumam "73". Karstās brazīliešu asinis, samaisoties ar miegainajiem angļu gēniem un enerģijas allaž pārpilno ungāru dzīvesstilu, Falbo ir palīdzējušas radīt cirka izrādi, kurā netrūkst klaunu jautrības, žonglieru precizitātes un spriedzes, ko radījis lauva, kas izrādes laikā aizskrējis garām krātiņam. Albums - piedzīvojums! 

2014, www.musicstories.lv

"Elephant" - "Sky Swimming" (2014)

Kopš daļu pasaules pārņēmusi apsēstība ar jauno popa ikonu Lanu Del Reju, uz kuras koncertiem jāiet, līdzi ņemot saliekamo gultu, jo monotonais, pusaizmigušais izpildījums kalpo kā lielisks šūpuļdziesmu fons, šī mūzikas paveida izaugsme vērojama gluži sprādzienveidīgi. "Nocturnal Lo-Fi Bedroom Dreamy Beach Pop" - tādu stilu rāmjos "Facebook" profilā savu mūziku ieslēdzis Londonas duets "Elephant". Protams, līdzība ar Del Rejas jaunkundzi ziloņduetam ir tikai attāla, bet tas "Miedziņš nāk..." motīvs uzkrītoši vijas cauri visam Amēlijas Rivass un Kristiāna Pinčbeka debijas albumam "Sky Swimming". Atbilstošs nosaukums, jo tādas dziesmas kā "Come To Me", "Skyscraper" vai "Shapeshifter" degunam pašam no sevis liek pacelties pretī mākoņiem un tajos, stāvot abām kājām uz zemes, nopeldēties. 

2014, www.musicstories.lv

Cara Dillon - "A Thousand Hearts" (2014)

"Vai viņa dzied savas dzimtenes tradicionālās dziesmas par zaudēto mīlestību un emigrāciju, vai oriģinālās kompozīcijas, jums būs grūti atrast vēl emocionālāku un valdzinošāku izpildītāju," par īru dziedātāju Karu Dilanu (38) teikts... viņas pašas mājaslapā. Reklāmas spēks, protams, ir pārliecībā par sevi un produktu, ko piedāvā. Un Dilanas produkts savā nišā, nenoliedzami, pārliecina. Kad īru jauniete, kura dzied, kopš sevi, un vispār kaut ko, atceras, 2001.gadā izdeva savu debijas plati "Cara Dillon", pār viņas galvu sāka birt dažādu tautas jeb folkmūzikas balvu lietus - pārsvarā radiostacijas "BBC" ("BBC Radio 2 Folk Award") piešķirtās. "A Thousand Hearts" - Dilanas piektais albums - ir salds gardumiņš tiem īru tautas mūzikas piekritējiem, kas ne acu galā nevar ieredzēt reiz tik populārā ģimenes ansambļa "The Corrs" īrisko meldiju sakrustošanu ar parastu popmūziku. Dilanas stāsti muzikāli, šķiet, ir autentiskāki. Un jā, nobeigt varētu ar žurnāla "Q" citātu: "Iespējams, pasaules skaistākā balss!", kas atrodams... atkal jau Dilanas mājaslapā.

2014, www.musicstories.lv

Hollie Cook - "Twice" (2014)

Vīri, vēl viens mūsu bastions ir kritis! Nepietiek ar to, ka sievieši tagad drīkst balsot vēlēšanās, staigāt biksēs un vadīt auto, nu viņas arī ieņēmušas līdz šim izteikti vīrišķīgā mūzikas stila regeja troni! Pankgrupas "Sex Pistols" bundzinieka Pola Kuka meita Hollija ar savu otro (dažos avotos - trešo) albumu "Twice" metusi izaicinājumu pasaulei, kas līdz šim, nešaubīgi, bija bārdainu vīru amēbas formas cepurēs kompetences lauciņš. "Var jau būt, viņa ir panku godības meita, taču ar [albumu] "Twice" viņa ir iecementējusi savu statusu Apvienotās Karalistes regeja skatuvē," raksta Kanādas mūzikas portāls "Exclaim". Kas ir regejs? Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Jamaikā radies mūzikas paveids. Komplektā ar saulē izkaltētas marihuānas zelēšanu izraisa halucinācijas, kurās gandrīz vienmēr redzama sieviete ar trim lūpām vai Bojs Džordžs bez zoda. Vai šādā manierē pienākas dziedāt kārtīgai britu jaunavai (Kukas vaibsti gan nav izteikti eiropeiski)? Ej nu sazini! Viens gan ir skaidrs - "Twice" ir hipnotiska iedarbība. Ne tā kā aiz sajūsmas aktivizējas nesaturēšana, bet drīzāk plates monotonisms iemidzina. Rada, domājams, marihuānas zelēšanai līdzvērtīgu efektu - sākumā fui-pē-kaka, bet, kad kāds grib atņemt, par to var arī nogalināt!

2014, www.musicstories.lv

"First Aid Kit" - "Stay Gold" (2014)

Zviedru māsas Soderbergas (Söderberg) bija padsmitgadīgas tīnes, kad viņu koncertā, ovācijām skanot, publika cēlās kājās, Polu Saimonu ieskaitot. Kopš 2008.gada, kad Džoanna un Klāra jūtūbē ievietoja "Fleet Foxes" dziesmas "Tiger Mountain Peasant" brīvdabas versiju (žēl, ka tā koriģēta ar skaņas uzlabojumiem, tāpēc vairs neskan tik dabiski, nevar vairs arī sadzirdēt putnu treļļus, koku šalkoņu un vāveru purkšķus), "First Aid Kit" izdevis jau trīs studijas albumus. Amerika kasa aiz auss un prāto, kā tas nākas, ka no Eiropas popmūzikas citadeles Zviedrijas nāk mūzika, kas drīzāk iederētos Teksasas rančo zaļumballē. Māsas, kam bērnībā dziedāt baznīcas korī licies par garlaicīgu, atzīstas, ka viņu zināšanas par "pārējās pasaules popmūziku" ir visai aprobežotas, jo uzaugušas ar tēva - izbijuša mūziķa - mūzikas kolekciju, kas sastāvēja no "The Velvet Underground", "Television" un "T-Rex" ierakstiem. "Es domāju, ka tā kļūst aizvien populārāka," par kantrīmūzikas, kuras rāmjos ievieto arī "First Aid Kit", popularitāti Zviedrijā saka Džoanna. Sākot ar dueta otro plati "The Lion's Roar" (2012), producentu komandas māsu skanējumā kantrī bez žēlastības samaisījušas ar folku un popu. Grupas aktuālākajā albumā "Stay Gold" šis kokteilis vēl papildināts ar skaistiem stīgu mūzikas instrumentu aranžējumiem. Tāpēc šobrīd ielikt "First Aid Kit" kādos striktos stilu rāmjos jau kļuvis bezmaz neiespējami. Meitenes pieaug. Ne tikai pēc pases, bet arī mūzikā.

2014, www.musicstories.lv

Conor Oberst - "Upside Down Mountain" (2014)

Pirmais ieraksts kasetē, ko bērnībā savas dzimtās Omahas (ASV) ierakstu veikaliņā nopirka Konors Obersts (34), bija "The Cure" 1986.gada singlu kolekcija "Staring at the Sea". "Man vienkārši patika ["The Cure" solista] Roberta Smita balss. Tā vienkārši labi skanēja," 2008.gadā žurnālam "Rolling Stone" atcerējās Obersts. Izdevums Oberstu intervēja saistībā ar viņa projekta "Bright Eyes" aktivitātēm. Tieši pateicoties šai muzikālajai apvienībai, Oberstu pazīst vai visa pasaule. Bet viņa komponēšanas intensitāte un kapacitāte, acīmredzot, ir pārāk liela vienai grupai, tāpēc Obersts paralēli attīsta savu solo karjeru. "Upside Down Mountain" ir jaunākais Obersta izdotais darbs šajā ampluā. "Albums ir 55 minūtes vienkāršu stāstu, Obersta allaž atpazīstamā vokāla un visai daudz sirsnības," plates "Upside Down Mountain" apskatā atzīmē vietne "Absolutepunk.net". Savukārt žurnāls "Q" ir vēl lakoniskāks, sakot, ka "tēli un stāsti, ko Oberts ir ieskicējis, nekad vēl nav bijuši tik pilnvērtīgi realizēti." Vārds "stāsts" ir šo divu un vēl citu albuma "Upside Down Mountain" apskatu atslēgas vārds. Un dara to (stāsta) Obersts, krustojot visu savu elku labākās īpašības - Roberta Smita un Boba Dilana vokālu vidējo aritmētisko ar Leonarda Koena stāstnieka talantu un Nīla Janga skarbi pievilcīgo muzicēšanas manieri. 

2014, www.musicstories.lv

"Cherry Ghost" - "Herd Runners" (2014)

Ja mūzikas grupām, gluži kā cilvēkiem, izcelšanos varētu noteikt pēc siekalās vai puņķos atrodamā DNS, angļu "Cherry Ghost" analīžu rezultātos melns uz balta stāvētu rakstīts: "99,99% iespējamība, ka tēvs ir Nīls Hanons!" Hanons, saprotams, ir grupas "The Divine Comedy" līderis. Savukārt "Cherry Ghost" trešais albums "Herd Runners" ir atgriešanās laikā, kad Hanons vairāk eksperimentēja ar izteiktāku popmūziku - ap gadsimtu miju. "Cherry Ghost" līderi Saimonu Aldredu daži kritiķi sauc par "drausmīgi nenovērtētu komponistu", kurš turklāt neticot mīlestībai ("The Quietus"). No vienas puses, pareizi vien ir. Vismaz, kamēr iet Pasaules futbola čempionāts, normālam vecim ir tikai viena mīlestība - apaļa un nospārdīta. No otras puses... Fak, bet nav taču nekādas otras puses!... Rezumējot, "Herd Runners" - brīnišķīga popmūzika! Atslodze no sarežģītā.

2014, www.musicstories.lv

"Mimicking Birds" - "Eons" (2014)

Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ir pilnīgi vienalga, kas to spēlē, no kurienes, kurš albums, kāpēc un vai vajadzēja vispār. Amerikāņu kvinteta "Mimicking Birds" jaunā plate "Eons" runā bez jebkādiem papildus paskaidrojumiem un norādēm. Sajūta, ka staigā pa pasaku mežu, ir klātesoša cauri visam albumam. "Eons" spēks ir daudzumā. Nemaz neķeries tai klāt, ja neesi gatavs to klausīties trīs četras reizes no vietas. Grupas līderis Neits Leisijs gluži kā ragana pasakā par Ansīti un Grietiņu ievilina savā piparkūku namiņā, bet tad iesloga tajā neuzmanīgos, nobaro un uz Ziemassvētkiem izvāra buljonā. Tāpēc - ar "Eons" jābūt uzmanīgam. Vai arī vienmēr jātur pa tvērienam kociņš, ko iedod raganai pataustīt, kad tā pārbauda, cik nobarots esi. Pārnestā nozīmē, protams. Starp citu, gandrīz viss šajā rindkopā ir pārnestā nozīmē. Gandrīz.

2014, www.musicstories.lv

"Echo & the Bunnymen" - "Meteorites" (2014)

1984.gada albumā "Ocean Rain" Īans Makalaks (55) dziesmā "The Yo-Yo Man" dziedāja: "Esmu jo-jo vīrs, vienmēr augšā un lejā." Un Liverpūles roka veterānu "Echo & the Bunnymen" priekšvīrs Makalaks ir tāds cilvēks, kurš savās dziesmās dzied, kā ir, nevis varētu būt. Ne velti viņa iesauka dažās aprindās esot "Mutīgais Maks" (Mac the Mouth). Jo runāt viņam patīk. Intervijā žurnālam "Paste" viņš pat aizrunājies tiktāl, ka ienīstot, ka kāds saka, ka viņš ir pats labākais, kas mūzikā jebkad bijis. Bet, ja "kāds saka, ka tavas dziesmas ir pašas labākās, tas ir pieņemami," par sevis slavināšanu saka Makalaks. Maija beigās pēc piecu gadu pauzes iznāca "Echo & the Bunnymen" divpadsmitais studijas albums "Meteorites". Skaidrs, ka 36 gadu pastāvēšanas laikā ne tikai Makalaks, bet visa grupa, kurā šobrīd muzicē vairs tikai divi dalībnieki no sākuma sastāva (Makalaks un ģitārists Vils Sērdžants), piedzīvojusi ne mazumu jo-jo lēcienu. Taču "Meteorites", pēc dažiem grupas mēģinājumiem pieskaņoties 21.gadsimta mūzikas tendencēm, atkal atgriež klausītāju pārbaudītās 80.gadu tā sauktās inteliģentās popmūzikas vērtībās, kuras visspilgtāk pārstāvēja, piemēram, "Simple Minds" vai "Suede", bet vēl desmitgadi iepriekš "Pink Floyd" (starp citu, tieši albuma tituldziesma atgādina Deivida Gilmora hipnotizējošos, kā ar miglu piesūcinātos klasiskos "Pink Floyd" skaņdarbus). "[Albumā "Meteorites" "Echo & the Bunnymen"] Atgriežas laikā, kad viņi bija labi," apgalvo interneta mūzikas žurnāls "Under the Radar". Un piebilst: "Bet dažreiz ar to nepietiek."

2014, www.musicstories.lv

Tori Amos - "Unrepentant Geraldines" (2014)

Ir ļaudis, kam dzīvē nav lielākas baudas kā vakarā pēc garas darba dienas ielikties siltā vannā un ar dibenu laist tajā burbuļus. Tas atslābina, atvieglo un noņem stresu. Tas vienmēr ir paredzami, un tieši tāpēc tik patīkami. Rudmatainā mācītājmeita Torija Emosa (50) ir līdzīgs gadījums. Nav ne jausmas, vai viņai tīk laist vannā burbuļus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka Emosas kundze, vismaz savā mūzikā, ir pat ļoti prognozējama. Viņa pati saka, ka iepriekšējās tūres laikā 2009.gadā pamatīgi iztukšojusies un nācies meklēt sevī zināmus resursus, lai "atrastu jaunus mūzikas radīšanas ceļus". Sākot no plates "The Beekeeper" (2005), ja ne pat agrāk, visu Emosas albumu fonā allaž varēts dejot kādu palēnināta stila baletu vai atslābināties, guļot kaut vai tajā pašā sasodītajā vannā. Skaidrs, ka nupat iznākusī Emosas četrpadsmitā plate "Unrepentant Geraldines" šo tradīciju turpina. ""Unrepentant Geraldines", iespējams, ir Torijas Emosas labākā plate pēdējo desmit gadu laikā," kritiķu portālā "Metacritic" albumu komentē kāds no "privātajiem" apskatniekiem. "Pēc albuma sūd**nā noformējuma un neuzrunājošā pirmā singla ["Trouble's Lament"] esmu tomēr patīkami pārsteigts." Laikmetā, kad slavens var kļūt, ar peni uzgleznojot Vladimira Putina portretu, strīdēties par albuma noformējuma gaumi laikam ir lieki. Šoreiz svarīgāk, kas stāv aiz vāka. Un aiz tā stāv, piemēram, tāda dziesma kā "Wild Way". Burbuļi vannā ceļas kā nupat atkorķētā šampānietī. 

2014, www.musicstories.lv

Hamilton Leithauser - "Black Hours" (2014)

Pamatoti par vienu no interesantākajām Ņujorkas grupām atzītā "The Walkmen" pēc četrpadsmit gadu pastāvēšanas šobrīd atrodas, cerams, nelielā radošajā atvaļinājumā, taču tās dalībnieki savus instrumentus vadzī kāruši nav - basģitārists Pīters Bauers drīzumā izdos plati "Latin American Ficciones", tāpat basģitārists un ērģelnieks Valters Martins brīdi atpakaļ nodevis vērtējumam bērnu dziesmu izlasi "We're All Young Together", bet šis ir stāsts par "The Walkmen" galveno vīru Hamiltonu Laithauzeru. Jūnija sākumā iznāca viņa pirmais solo albums "Black Hours", ko daži mūzikas mediji centās pavilkt zem kādu laiku atpakaļ ļoti populārā "swing" stila deķa, kam nav nekāda sakara ar svingeriem, bet ir vistiešākais sakars ar Ameriku pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados (kaut gan viens, droši vien, neizslēdz otru). Pirms gadiem desmit piecpadsmit šajā modē iegrima gan Robijs Viljams, gan Rods Stjuarts, gan daudzi citi, daži no kuriem tā arī nav pamanījuši, ka laiki ir mainījušies. Iespējams, līdzīgs viedoklis par "Black Hours" radies, jo Laithauzers atklāti atzinis, ka masīvs spiediens plates radīšanai bijis, piemēram, Frenka Sinatras 1955.gada albums "In the Wee Small Hours", tāpat Sema Kuka 1963.gada "Night Beat" un vispār tā laika populārā mūzika. Bet, lai arī Laithauzers intervijā žurnālam "Paste" atzinis, ka centies albumu radīt muzikāli savādāku kā "The Walkmen", "Black Hours" ir baudāms identiski kā Laithauzera talanta izpausmes uz laiku pajukušajā grupā. Labs plāksteris līdz brīdim, kamēr "The Walkmen" atlabs. 

2014, www.musicstories.lv

Sharon Van Etten - "Are We There" (2014)

Pēdējos deviņus no savas dzīves trīsdesmit trim gadiem Ņujorkas Bruklinā dzimusī dziedātāja Šarona Van Etina pavadījusi diezgan skarbā stresā. Protams, dzeltenās preses pīlāri droši vien visu zina visos smalkumos, bet, kopumā ņemot, cik var saprast, stresa iemesls bijušas "ļaunprātīgas attiecības" ("abusive relationship", kā raksta mūzikas žurnāls "Uncut") un nopietnas veselības problēmas. Tāpēc Van Etinas jauno plati "Are We There" visi bez izņēmuma atzīst par viena cilvēka reālu ciešanu materializāciju vienpadsmit dziesmās, un par to bez kautrēšanās intervijās stāsta arī pati autore. Noskaņās tumšais "Are We There" ir Van Etinas ceturtais studijas albums un pirmais, kuru viņa pati producējusi. "Es patiešām ceru, ka kāds uzliekot manu ierakstu, to patiešām arī sadzirdēs," saka pati Van Etina. "Are We There" nav vienkārši jāklausās, tajā ir jāieklausās. Un droši vien šis tas arī jāiemācās. Jo plate beidzas ar teju nolemti optimistisku dziesmu "Every Time the Sun Comes Up", ko Van Etina, starp citu, sarakstījusi, esot pilnīgā "pālī".

2014, www.musicstories.lv

"Kaiser Chiefs" - "Education, Education, Education & War" (2014)

Izņemot debijas plati "Employment" (2005), angļi "Kaiser Chiefs" visus savus albumus izvilkuši ar vienu dziesmu: "Yours Truly, Angry Mob" (2007) stutēja jestrā "Ruby", visnotaļ blāvās plates "Off with Their Heads" (2008) viena no retajām klausāmajām dziesmām bija "God Days Bad Days" (labi, vēl bija liderīgi nenopietnā "Tomato in The Rain"), bet nākamais ripulis "The Future Is Medeaval" (2011) vispār neizgaismojās pie apvāršņiem. Nebija jābūt dakterim Hausam, lai noteiktu diagnozi - "Kaiser Chiefs" ir jāsaņemas. Un viņi to ir izdarījuši savā piektajā studijas albumā ar neviennozīmīgo nosaukumu "Education, Education, Education & War". Lai arī, pavirši uzmetot ausi, varētu šķist, ka arī šī ir vienas dziesmas ("Coming Home") plate, un, iespējams, tā arī ir, šis vismaz šķiet cerīgs "Kaiser Chiefs" atspēriens lēcienam ārā no bezdibeņa, kurā grupa bija nokļuvusi. Piesaistījuši jaunu dziesmu līdzautoru Freizeru Smitu (piepalīdzējis Adelei dziesmā "Set Fire to The Rain", Džeimsam Morisonam "Broken Strings, Nellijai Furtado "End of The World" un daudziem, daudziem citiem) un nomainījuši bundzinieku, "Kaiser Chiefs" ir gatavi celties kā Fēnikss no pelniem. Vai kā sauca to degošo līkknābi?

2014, www.musicstories.lv

"R.E.M." - "Unplugged: The Complete 1991 and 2001 Sessions" (2014)

Šķirstot fotoalbumu, kurā no katras bildes uz tevi raugās kāds tuvs, bet aizgājis cilvēks, ir smagi. Un tajā pašā laikā - neizskaidrojami patīkami. Jo šeit viņš ir - kopā ar visām atmiņām, kas ir nesaraujamas. Kopā ar ilūziju, ka nekur tālu jau aizgājis viņš nav, ja reiz, kaut tikai caur foto, bet varam joprojām ielūkoties tam acīs. 2011.gadā šādi aizgāja astoņdesmito un deviņdesmito gadu viena no tā sauktajām likteņgrupām "R.E.M.". Paaudze, kas pretējā dzimuma lūpkrāsu pirmo reizi nogaršoja, spaidoties pie tādām dziesmām kā "(Don't Go Back To) Rockille", "The One I Love", "Stand", nemaz nerunājot par "radioskonto" veidīgo staciju nošļurinātajiem gabaliem kā "Man on the Moon", "Losing My Religion" un "Everybody Hurts", pēkšņi sajutās kā zaudējusi tuvu cilvēku. Vai pat kādu funkcionāli svarīgu ķermeņa daļu! Maiks Staips gan pāris plates "pirms beigām" bija brīdinājis, ka "R.E.M." leģendai varētu arī likt punktu. Bet vairums to uztvēra kā gražīgas vecmeitas flirtu ar katoļu mācītāju savas labākās draudzenes kāzu ceremonijas laikā, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Taču tā patiešām notika. "R.E.M." Latvijā, šķiet, koncertējusi divas vai trīs reizes, tāpēc mūspuses ļaudīm ir labā atmiņā brīnišķīgā atmosfēra grupas koncertos. Tagad, 2014.gadā, "R.E.M." cienītājiem ir kārtējā iespēja ienirt atmiņās. Divas plates zem viena nosaukuma "Unplugged: The Complete 1991 and 2001 Sessions" nāca klajā šā gada aprīlī, un tajās ir pa vienam, attiecīgi, 1991. un 2001.gada "MTV Unplugged" koncertam. Ar desmit gadu intervālu. "R.E.M." ražīgāko desmit gadu intervālu.

2014, www.musicstories.lv

"Santana" - "Corazón" (2014)

Lai arī Meksikā dzimušā, bet ASV dzīvojošā ģitārspēles virtuoza Karlosa Santanas (66) daiļrade dalās divās nosacītās daļās - kā solo māksliniekam un kā grupas "Santana" dalībniekam -, ir skaidrs, ka visur, kur šobrīd jau sirmām cirtām rotātais vīrs pieķeras, var sagaidīt neiztrūkstošo "latinos" ritmu sintēzi ar emocionālu, blūza mīlestības pārņemtu ģitārspēli un pārliecinošu kāpšanu pāri visām mūzikas stilu robežām. "Corazón" ir grupas "Santana" divdesmit pirmā plate, un tā turpina jau gadiem ilgušo Santanas kooperāciju ar dažāda izmēra un žanru zvaigznēm. Sākot ar Boba Mārlija vecākā puikas Zigija kopprojektu dziesmā "Iron Lion Zion", kurā regeja gars burtiski sprakšķ no visām vīlēm, turpinot ar amerikāņu repera "Pitbull" pukošanos dziesmas "Oye como va" 2014.gada versijā un noslēdzot ar argentīniešu popzvaigznes Djego Toresa saldi, bet tajā pašā laikā vitāli svaigi noskandēto "Amor Correspondido". Šo zelta āderi - sadarbību ar skaļiem vārdiem, organiski iekļaujoties popmūzikas Olimpa starmešos - Santana ir uzķēris, un tā strādā. Turklāt - abos virzienos.

2014, www.musicstories.lv

"Kent" - "Tigerdrottningen" (2014)

Kad vējš pūš no Ziemeļiem, galvā jāmauc silta cepure, lai nesavelk krustus. Savukārt, kad mūzika nāk no Ziemeļiem, jābūt gatavam sagaršot to dīvaino tuvības sajūtu, kas allaž rodas, ieskanoties kaut kam, kas tapis tepat ap Baltijas jūru. Jo tāpat kā visiem jūras krastā dzīvojošajiem zeķes ož pēc zivīm, arī mūzikas sajūta, tīri ģenētiskā līmenī, mums ir līdzīga. Zviedru "sintī-rok-popa" kvartets "Kent" neļaus sameloties. Grupas vienpadsmitais albums "Tigerdrottningen" gan brīžiem izklausās kā speciāli radīts Eirovīzijas konkursam, taču tas tikai tā šķietami - šim bārdaino dāmu konkursam "Kent" ir par smalku, jo viņu dziesmās ļoti liela nozīme ir šķietamiem sīkumiem. Piemēram, kaiju kliedzieniem, dažādiem interesantiem ritma risinājumiem, arī instrumentu un vokāla saspēlei. Ziemeļu izcelsmi nodod solista Joakima Berga "sigurrosiskā" dziedāšanas maniere un albuma kopējā atturība, neuzbāzība. "Simmaren" ("Peldētājs"). Tā būtu atbilde uz jautājumu, ar kuru dziesmu sākt albuma "Tigerdrottningen" un vispār grupas "Kent" iepazīšanu.

2014, www.musicstories.lv

Lykke Li - "I Never Learn" (2014)

Par zviedru šā brīža popmūzikas princesi dēvētā Lykke Li, kura gan jau kādu brīdi radoši izpaužas Losandželosā ASV, laidusi klajā savu trešo albumu "I Never Learn". Kā viņa pati iepriekš stāstījusi mūzikas žurnālam "NME", ar "I Never Learn" noslēgsies trīs albumu triloģija (pirmie bija "Youth Novels" (2008) un "Wounded Rhymes" (2011), kas veltīta "divdesmitgadnieces mīlestības un sevis meklējumiem." Lai arī Lī joprojām iekļaujas šajā vecuma kategorijā - viņai ir 28 -, acīmredzot līdz trīsdesmitajai jubilejai viņa nolēmusi klusēt. Un tas būtu tikai loģiski, jo albums "I Never Learn" tapis uz aizlauztas sirds drupām. Pēc "lielākās šķiršanās savā mūžā" Lī no dzimtās Zviedrijas devās uz pieminēto Losandželosu, kur divu ar pusi gadu laikā tapa šis personīgais un smeldzīgais albums. Cik vieglprātīga un mazliet agresīva Lī bija savā debijas platē "Youth Novels", tik nosvērta, pārdomu pilna un intīmiem noslēpumiem piesātināta ir "I Never Learn" noskaņa. Paņemam biezo grāmatu, kas sīkiem burtiņiem pierakstīta ar vārdiem un uzvārdiem, sameklējam pirmo brīvo laukumiņu (tas noteikti būs pie beigām), un ierakstam vārdus "Lykke Li". Tad aizveram grāmatu ciet un vēlreiz izlasām tās virsrakstu, zelta burtiem iespiestu: ''Mūzikas ģēniji, ko par tādiem padarījusi salauzta sirds." Ak tu, vecais perdeli Amor, ko gan mēs bez tevis darītu?

2014, www.musicstories.lv