Eņģeļu pilsētā Losandželosā, protams, ir Holivuda. Kurš gan nezin, kas ir Holivuda? Ja nebūtu Holivudas, pasaule droši vien neiepazītu popkornu! Nu jā, ja skatās no šāda, tā teikt, rakursa, varbūt nemaz tik slikti bez tās Holivudas arī nebūtu... Bet viņa ir un tur nu neko vairs. Apliecinot pasaules kino centra statusu, Losandželosa var lepoties ar tādiem iedzimtajiem kā Leonardo Di Kaprio, Andželīna Džolija, Dastins Hofmans un Merilina Monro. Un tomēr, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Losandželosa mazliet, savā ziņā, pagrima netikumā. Pat ne netikumā - vienkārši tajā pārāk skaidri bija vērojami, atkal izsakoties nekorekti (par cilvēkiem tomēr runa!), pārticīgas dzīves negatīvie blakusprodukti - noziedzības pieaugums, rasisms, visas tās lietas, ko pierasts redzēt amerikāņu gangsterfilmās. Un kā nu ne - pēc "Vikipēdijas" datiem 1923.gadā Losandželosā ieguva ceturto daļu (!!!) no visas pasaules naftas, un tas, protams, audzēja turību. Nav šaubu, ka tieši melnais zelts bija iemesls straujajam Losandželosas iedzīvotāju skaita pieaugumam - desmit gadu laikā, no 1920. līdz 1930.gadam, Eņģeļu pilsētas populācija dubultojās (no nepilniem 600 tūkstošiem līdz 1,2 miljoniem). Pilsēta kļuva industriāla, multinacionāla, to apdzīvoja dažādu šķiru un kultūru cilvēki.
Un tad, vai nu naftas garaiņi, vai "skābīte", ar ko našķojās tā laika "zelta jaunatne", bet kaut kas Losandželosai radīja auru, kas pievilka tieši mūziķus. "The Eagles", Džonija Mičela, "The Byrds", "Crosby, Stills, Nash & Young", Džeimss Teilors, "The Hollies", Džeksons Brauns - viņi visi sešdesmitajos devās tieši tur, uz Kalifornijas štata pilsētu Losandželosu. 2007.gadā dokumentālo filmu režisors Kriss Vilsons (viņa kontā ir arī tādas dokumentālās lentes kā "I Killed John Lennon" un "The Genius of Design" filmu sērija) nodeva skatītāju vērtēšanai filmu "Hotel California: LA from The Byrds to The Eagles", kas pusotras stundas garumā ne tikai stāsta par šo Losandželosas fenomenu, bet arī ļauj faniem intervijās skatīt savus sendienu (un ne tikai) elkus kā Deividu Krosbiju no "Crosby, Stills, Nash & Young" un Deividu Gefenu - ierakstu kompāniju turētāju ("Asylum Records", "Geffen Records" u.c.), kam "tajos laikos" bija milzīga loma mūzikas industrijā.
Pēc pusotras stundas, filmu noskatoties, daži jautājumi top skaidrāki (piemēram, kāpēc Eiropas mūziķu panākumi ASV ir uzskatāmi vājāki kā amerikāņu veiksmes Vecajā kontinentā), bet dažos pārliecība nostiprinās spēcīgāk kā jebkad agrāk (piemēram, ka modernās rokmūzikas ziedu laiki bija pagājušā gadsimta sešdesmito septiņdesmito gadu mija). Var piekrist filmas stāstam, var to noraidīt kā pārāk subjektīvu, bet viens ir skaidrs - filmā izmantotā mūzika ir šī "zelta laikmeta" esence! To nebija iespējams neapkopot vienā listē:
Un šeit arī pati filma:
Foto raksta ievadā "Crosby, Stills, Nash & Young" no commons.wikimedia.org.
2013, www.musicstories.lv
1 komentārs:
kamēr LA tur godā tagadējos elkus, Bruklina tos kaldina. jau ne reizi vien meklējumos savam emuāram atduros pret brukliniešiem.
Ierakstīt komentāru