Džonija Mičela - vienīgā jaunava skolā

Savu septiņdesmitgadi viens pēc otra šobrīd sasniedz tā dēvētie kara bērni, kas dzimuši pagājušā gadsimta četrdesmito sākumā. Pols Makartnijs (71), Pols Saimons (71), Miks Džegers (70). Šim pulciņam nosacīti klusi pāris nedēļas atpakaļ, 7.novembrī, pievienojās arī Džonija Mičela - sešdesmito, bet jo īpaši septiņdesmito gadu mūza, kas ar savu mazliet "nokūpināto" balsi spēja savaldzināt ne vienu vien, kam vēl šobaltdien, pieminot Mičelas vārdu, actiņās iezogas savāds spīdums.

LABĀKA PAR VISIEM CITIEM

"Viņa ir labākā komponiste no visiem," mūzikas žurnālam "Uncut" apgalvo viens no Mičelas savaldzinātajiem mūziķis Deivids Krosbijs. "Kad es viņu pirmo reizi redzēju klubā Floridā, viņa jau bija labāka par visiem pārējiem. Kad viņa sāka [komponēt], bija tikai pāris cilvēku, kas bija tikpat labi: Džeimss Teilors, Bobs Dilans, Pols Saimons. Manuprāt, kad cilvēki skatās atpakaļ un lemj, kurš bija to laiku labākais komponists, visi nonāk pie Mičelas." Grēms Nešs vēl piebilst, ka "viņas meistarība bija tāda, ka savu personisko stāvokli viņa pārvērta par [visas] pasaules stāvokli."

Pati Mičela intervijā Kanādas raidsabiedrībai "CBC" atzīst, ka uzreiz nemaz nepamanīja savu slavu. "Kad es sapratu, cik populāra esmu kļuvusi, un tas notika pirms [albuma] "Blue", un es nodomāju: "Ak, Dievs, daudzi cilvēki klausās mani, labāk iepazīstot to, kuru tā dievina. Labi, ja viņi to tā var pieņemt, lai notiek!" Un es sarakstīju albumu "Blue"." Intervijā Mičela, varbūt koķetējot, ne reizi vien norāda, ka viņai nav jausmas, kāpēc cilvēkiem viņas mūzika tā patīk, piebilstot, ka viņai "nepatīkot skatīties atpakaļ." Tiešām ne uz ko? "Nē. Tad es gribētu pārlikt tur to basu un [censtos saprast], kāpēc to vārdu [dziesmā] izrunāju tā..."

JAUNĪBAS KĻŪDAS

Šķietami nepareizi salikti basi vai izrunāti vārdi ir mazākā Mičelas pagātnes neveiksme. Daudz nopietnākas sekas ir faktam, ka sešdesmitajos gados toreiz vēl slavas kalnā kāpjošā mūziķe tapa par māti, bet bērnu nodeva adopcijai. Tiesa, daudzus gadus vēlāk viņa savu meitu uzmeklēja, bet šis jautājums tiek Mičelai uzdots jo bieži. Tik bieži, ka, šķiet, viņa jau ir sagatavojusi izsvērtu un pamatotu atbildi uz to ikvienam, kas jautā. "Noskaidrosim kaut ko, ko cilvēki pieņem kļūdaini un ko redzu par to rakstītu atkal un atkal, un atkal," atbildot radio intervijā saka Mičela. "Ka es atdevu savu meitu, lai turpinātu karjeru. Tā nav taisnība, nekādas karjeras nebija vispār. Es biju vienkārša folkdziedātāja - man nebija nekādu mērķu. Man bija jauka balss, es tā pieļauju. Es spēlēju labi, bet talanta reāli nebija. Tas [spēlēt un dziedāt] bija tikai ceļš, lai nopelnītu naudu smēķiem, picai un kino."

Džonija Mičela ar meitu Kilourenu Gibu.

"1965.gadā mājas bija pilnas, tik daudz meiteņu bija "nozvejotas", jo [apkārt] viss mainījās. Filmas kļuva seksīgākas. Būt jaunai sievietei tolaik bija mulsinoši. [Pretapaugļošanās] tabletes nebija pieejamas, tāpēc 1965.gadā piedzima daudzi negribēti bērni, daudz vairāk, kā var adoptēt, tāpēc mājas bija pilnas." 1997.gadā māte Džonija Mičela un meita Kilourena Giba pirmo reizi satikās. Vēlāk Mičela atzīsies, ka pēc šīs tikšanās viņa ir zaudējusi interesi par dziesmu rakstīšanu. Tomēr kopš tā laika viņai ir iznākuši pieci albumi, daži no kuriem ("Travelogue" (2002), "Dreamland" (2004)) ir kritiķu visai augsti novērtēti.


"BLUE" - NO SIRDS PASMELTAIS ALBUMS

Albums "Blue" (1971)

Par pagrieziena punktu Mičelas karjerā tiek uzskatīts 1971.gada jau vairākkārt pieminētais albums "Blue", ko pati tā autore nosauc vienā vārdā: "Šausmīgs!". Jo pārāk personisks. Un pēc šīs plates beidzās Mičelas diskrētā dzīve - viņa kļuva slavenība. Kādas bija sajūtas? "Es patvēros savā mājā. Es to [slavu] ienīdu! Tā uzmanības pievēršana slavenībām ir garīga slimība." Tieši pēc albuma "Blue" panākumiem Mičela iegādājās māju britu Kolumbijā, kur paslēpties. Tomēr jūsmoja ne tikai parasti ierindas klausītāji. "Tas ir tā, it kā viņai sirdij būtu rāvējslēdzējs, kuru viņa atvērusi un izlējusi visu tur esošo šajā ierakstā," savās asociācijās, klausoties "Blue", gandrīz vai ar pataloganatoma degsmi dalās Nešs. "Es nezinu, vai kāds kādreiz ir izdevis labāku ierakstu par "Blue"," līdzīgās domās ir Krosbijs. "Lielākoties tāpēc, ka tas ir ļoti personisks. (..) Kad tu dzirdi viņu [Mičelu] [albumā] "Blue", tas ir tieši šeit [un piesit dūri pie krūtīm]. Tas tevi pilnībā pienaglo [pie zemes]. Viņa runā tieši ar tevi, viņa saķer tevi aiz krekla. Es atdotu visu, lai būtu tikpat labs kā viņa."

"CBC" intervijas laikā 2013.gada 12.jūnijā.

Džonija Mičela vienmēr atzinusi, ka sevi uzskata vairāk par gleznotāju, ne mūziķi (viņa ir mācījusies gleznošanu mākslas skolā, kurā Mičelai bija virsrakstā minētā iesauka). Tomēr vairumam viņas vārds zināms no mūzikas - tādām dziesmām kā "Big Yellow Taxi" (1970), "Jericho" (1978), "All I Want" (1971) un desmitiem, patiesībā simtiem citu. Mičelas pagaidām pēdējais albums "Shine" iznāca 2007.gadā. Vai gaidāmi jauni ieraksti? "Esmu slima. Nu ko jūs man ieteiksiet darīt? Staigāt apkārt, ja esi slims kā suns?" Tomēr atšķirībā no pašas Mičelas, kurai to darīt nepatīk, visi pārējie var paskatīties atpakaļ uz bijušo, klausoties Mičelas albumus. Un ir pat vienalga - sešdesmito, septiņdesmito, astoņdesmito gadu vai mūsdienu, jo jebkurā no viņas daiļrades periodiem var izbaudīt šo kaķa un hipija vokāla krustojumu, kurā vienlaikus ir tik daudz mežonīgā un sirsnīgā.





Foto raksta ievadā no www.christopheroriley.com.
Pārējie attēli no: chronophonix.blogspot.com, topolain.blogspot.com, cbc.ca.

2013, www.musicstories.lv

Dziesmas (48.nedēļa / 2013)

Sapnis. Tas šajās desmit dziesmās pieminēts vairākkārt. Bet sapņi var būt dažādi - saldi, nesaprotami, slapji... Vai murgaini. Murgam līdzīgā realitātē šo pēdējo nedēļu pavadījusi arī visa mūsu mazā nācija. Tikai nepilnas nedēļas laikā tik daudz kas kritis - valdība, Inguna Sudraba preses konferencē un jumts. Un pirms nedēļas bijām par 54 dzīvībām vairāk. Kamēr prāts visu vēl cenšas aptvert, aprēķins jau prasa vainīgo (vai tiem līdzīgo) upurēšanu. Kaut tikai skaistas izrādes dēļ. Kad izrāde beigsies, dzīve turpināsies. Bez tiem 54. Un viņu tuvinieku sapņiem.

1. Lily & Madeleine - "I've Got Freedom"

Albums: "Lily & Madeleine"

Iznākšanas datums: 29.10.2013.

Valsts: ASV

2. Josephine Foster - "I'm A Dreamer"

Albums: "I'm A Dreamer"

Iznākšanas datums: 12.11.2013.

Valsts: ASV

3. "Mazzy Star" - "California"

Albums: "Seasons Of Your Day"

Izdošanas datums: 24.09.2013.

Valsts: ASV

4. "Midlake" - "The Old And The Young"

Albums: "Antiphon"

Izdošanas datums: 04.11.2013.

Valsts: ASV

5. "White Denim" - "At Night In Dreams"

Albums: "Corsicana Lemonade"

Izdošanas datums: 29.10.2013.

Valsts: ASV

6. Chelsea Wolfe - "The Warden"

Albums: "Pain Is Beauty"

Izdošanas datums: 03.09.2013.

Valsts: ASV

7. Kristin Hersh - "Slippershell" 

Albums: "Crooked Beginnings"

Izdošanas datums: 19.07.2010.

Valsts: ASV

8. Dean Wareham - "The Ticking Is The Bomb"

Albums: "Emancipated Hearts"

Izdošanas datums: 2013.

Valsts: ASV

9. Trixie Whitley - "Breathe You In My Dreams"

Albums: "Fourth Corner"

Izdošanas datums: 11.02.2013.

Valsts: ASV, Beļģija

10. Holly Williams - "Drinkin'"

Albums: "The Highway"

Izdošanas datums: 05.02.2013.

Valsts: ASV

Foto raksta ievadā Triksija Vitlija no weheartit.com.

2013, www.musicstories.lv

No arhīviem: "Bee Gees" - "Main Course" (1975)

Pagājušā gadsimta septiņdesmito sākumā brāļi Barijs, Robins un Maurīss Gibsi (vai kā nu gramatiski pareizi lokās tas uzvārds "Gibb"), kas uz skatuvēm bija pavadījuši jau visu savu bērnību, esot spēku plaukumā, sajuta, ka pasaulei tuvojas kas baiss un milzīgs. Kas tāds, kas pasauli satricinās burtiskā nozīmē. Un tā arī notika - parādījās disko. 1975.gadā iznāca slavenās brāļu grupas "Bee Gees" trīspadsmitais albums "Main Course", un tas bija pirmais, kurā trijotne tik koncentrētā veidā savā daiļradē iepina disko ritmus, pēc kuriem "Bee Gees" būs atpazīstami aš' līdz savām skumjajām beigām jau divdesmit pirmā gadsimta pašā sākumā. 

Izvēloties kādu no grupas agrīnās daiļrades albumiem nevis uz dullo, bet paklausoties dziesmu fragmentus, "Main Course" platē nevar nepamanīt dziesmu skanējuma daudzveidību. Jau pieminētie disko ritmi ("Nights On Broadway", "Jive Talkin'", "Wind Of Change" vispār piedienētos klausīties tikai grupas "Village People" dalībnieku tērpos) ne visai organiski, bet tomēr kaut kā mijas ar teju raudienu izsaucošām balādēm ("Songbird", "Country Lanes"), bet albums noslēdzas ar himnu "Baby As You Turn Away". Mūzikas žurnāls "Rolling Stone" ir tiešs: ""Main Course" ir "Bee Gees" visu laiku vislabāk skanošais albums!" (tiesa, teikts tas tika tūlīt pēc tā iznākšanas 1975.gadā). 

Kā zināms, "Bee Gees" noslēgums nebija lāga. Viens pēc otra mūžībā aizgāja brāļi Maurīss (2003) un Robins (2012), pēdējais grupas albums "This Is Where I Came In", kas, starp citu, skanējumā neko ļoti neatšķiras no "Main Course", iznāca 2001.gadā. Un nu jau vairāk kā desmit gadus "Bee Gees" daiļradi ir iespējams vērtēt "no - līdz". Un plāns sākt apgūt trio atstāto mantojumu ar "Main Course" nav peļams. Katrā ziņā šis albums "Bee Gees" daiļradē dod lielāku ieskatu kā visas tās komerciāli satiražētās grupas labāko dziesmu izlases, kas nereti arī sagrupētas kaut kādās "love songs" vai "disko stars" nosacītajās kategorijās. Un, klausoties plati, vajag paturēt prātā, ka ārā, aiz loga ir 1975.gads...

2013, www.musicstories.lv

Kylie Minogue - "The Abbey Road Sessions" (2012)

Kas reiz bijis lēns, tas tagad ātrs, un otrādāk. Aptuveni šāds algoritms izmantots pirms gada iznākušā Kailijas Minogas albuma "The Abbey Road Sessions" koncepcijā. "One Night Like This" (no 2000.gada plates "Light Years") pretēji jestrajam oriģinālam šajā albumā skan kā sešdesmitgadīgu svingeru saieta sestdienas vakara valsējamā (ko nu katrs šajos vakaros saprot ar valsēšanu) fona dziesma. Tieši tāpat ar "I Believe In You" ("Ultimate Kylie", 2004), "Come Into My World" ("Fever", 2002) un citām, kulmināciju sasniedzot ar "I Should Be So Lucky" ("Kylie", 1987) simfoniskā orķestra pavadījumā.

Kā saka, vecums nenāk viens. Kā Kailijai, tā viņas klausītājiem. Un tam apliecinājums ir šis albums. Jāatzīstas, tiešām būtu jābūt īpašiem apstākļiem (nu kaut kam specifiskam, "force majeure", tā teikt), lai ņemtu un meklētu Kailijas astoņdesmito gadu plates; galīgi roka neceltos slaucīt putekļus no Minogas 21.gadsimta pirmās desmitgades izdevumiem. Jā, paklausīties gan varētu deviņdesmito gadu vidus darbus, piemēram, albumu "Kylie Minogue" (1994), kurā mazā, smukā austrāliete nolēma paeksperimentēt, cenšoties nokratīt no sevis astoņdesmito disko putekļus (albumā bija viena no visu laiku dīvainākajām Kailijas dziesmām "Confide In Me", kas, starp citu, atrodama arī "The Abbey Road Sessions"), bet tā izrādījās tāda īslaicīga māžošanās. Un labi, ka tā. Jo mūsu (jau atkal) mazajai, smukajai Kailijai daudz vairāk, pat savos jau labu laiku 28 gados, daudz labāk piestāv atraktīvi un aktīvi lēkāt un dziedāt pa skatuvi, ko pat mēs savā ciemā esam varējuši baudīt divas reizes.

Albumā "The Abbey Road Sessions" ir arī viena nosacīti jauna dziesma "Flower". Nosacīti, jo sacerēta jau 2007.gadā, bet nu togad Kailijai aktuāls bija popsīgais un elektroniskais albums "X", kurā šitāda puņķošanās kā ar "Flower" nepiedienēja. Kailija jūtas mazliet nogurusi - pēdējais "oriģinālais" albums "Aphrodite" iznāca trīs gadus atpakaļ, un tad tūlīt vienā gadā sekoja labāko dziesmu izlase un šis "paniekošanās ar orķestri" albums. Un, ja godīgi, nav jau kur tai Kailijai arī steigties. Ir jau forši tā paklausīties un secināt - gadi iet, bet mazā, smukā Kailija joprojām ir formā! Tāpat kā tie sešdesmitgadīgie svingeri, kuri, ja "The Abbey Road Sessions" taps atskaņots par skaļu, agri vai vēlu saradīsies ne saukti, ne aicināti.

2013, www.musicstories.lv

Dziesmas (46.nedēļa / 2013)

***

1. "Roadkill Ghost Choir" - "Beggars Guild"

Albums: "Quiet Light"

Izdošanas datums: 25.09.2012.

Valsts: ASV

2. Eric Smallwood - "Come Home Soon"

Albums: nav informācijas.

Izdošanas datums: nav informācijas.

Valsts: ASV

3. "Golden Suits" - "Swimming in '99"

Albums: "Golden Suits"

Izdošanas datums: 20.08.2013.

Valsts: ASV

4. "The National" - "Graceless"

Albums: "Trouble Will Find Me"

Izdošanas datums: 17.05.2013.

Valsts: ASV

5. "Jagwar Ma" - "Man I Need"

Albums: "Howlin'"

Izdošanas datums: 13.08.2013.

Valsts: Austrālija

6. Stephen Kellogg - "Crosses"

Albums: "Blunderstone Rookery"

Izdošanas datums: 18.06.2013.

Valsts: ASV

7. "The Polyphonic Spree" - "You Don't Know Me"

Albums: "Yes, It's True"

Izdošanas datums: 06.08.2013.

Valsts: ASV

8. "Foals" - "Inhaler"

Albums: "Holy Fire"

Izdošanas datums: 11.02.2013.

Valsts: Anglija

9. "Veronica Falls" - "Teenage"

Albums: "Waiting for Something to Happen"

Izdošanas datums: 04.02.2013.

Valsts: Anglija

10. "Arctic Monkeys" - "Stop the World I Wanna Get Off With You"

Albums: "AM"

Izdošanas datums: 06.09.2013.

Valsts: Anglija

Foto raksta ievadā "Foals" no www.leftlion.co.uk.

2013, www.musicstories.lv

"Veronica Falls" - "Waiting for Something to Happen" (2013)

Britu kvartets "Veronica Falls", ja dzīvotu sešdesmitajos, būtu tiem laikiem pārāk moderns. Ja astoņdesmitajos, nevienam nebūtu šaubu, ka šo jauniešu domas ar apsēstības spēku pārņēmis Roberts Smits un "The Cure". Vēl šī gadsimta sākumā viņus varbūt arī nesaprastu, bet 21.gadsimta otrā desmitgadē "Veronica Falls" muzikālais piedāvājums ir nepieklājīgi moderns. Mūsdienu hipiji, kas nu moderni saucas hipsteri, lielā cieņā tur tā sauktās "vintage" lietiņas. Tas attiecas gan vairāk uz apģērbu, arī visa veida dizainu un, saprotams, mūziku. Moderni ir ik rītu eko veikaliņā pirkt divas olas no zināmas vistas (kas izdējusi, nevis pārdod), gara acīm skatīt, kā staipījies govs pups, no kura iztecējušas tās divas piles piena, ko pieliet pie rīta kafijas, kas, savukārt, iegūta no ozolzīlēm, ko sertificēta mežacūku ģimene vismaz divas reizes sagremojusi, atgremojusi, ar pilnu atbildību un tiesībām uzspiežot šai kafijai "Eko" zīmi.

Sarežģīto un samāksloto lietu laiks (vismaz uz mirkli) ir beidzies. Tā vietā cieņā ir mērenība un rūpes ne tikai par sevi, bet arī vismaz pusotra metra rādiusā ap sevi. Un te šajā stāstā uz skatuves vajadzētu parādīties britiem "Veronica Falls", jo viņi iemieso visu augstāk sacīto (par govs pupu vairāk, par mežacūkām mazāk). Roksana Kliforda, kas, būsim godīgi, nosaka vokālo toni kvartetā, gan neizklausās nedz pēc Džonijas Mičelas (ja reiz tika pieminēti sešdesmitie, mazliet septiņdesmitie), nedz citām veco laiku slavenajām dziedātājām. Ar "The Cure" šo kolektīvu vieno ģitāru skanējums atsevišķās dziesmās ("If You Still Want Me", "Broken Toy"). Bet no dziesmas "Shooting Star", ja to mazliet "sagrandžotu" (nav ne jausmas, ko tas vārds nozīmē), sanāktu organisks papildinājums dažām retajām "Nirvana" balādēm ("Where Did You Sleep Last Night").

Nav labi allaž kādu pielīdzināt citam un izmisīgi meklēt "izejas" DNS, analizējot, kurš mērkaķis kuram pirms 1000 gadiem bijis vectēvs kurā tur pakāpē. Ar tādu domu arī jāķeras pie "Veronica Falls" otrās plates "Waiting for Something to Happen". Un, ziniet, lai kaut kas notiktu, nemaz tik ilgi nav jāgaida. Un, kad "notikums" tapis apjausts pilnīgi nešauboties, apziņa, ka tu patiesībā arī esi tāds slēptais hipsters, lai arī sākumā reāli nobiedē, pēc brīža jau liek apsvērt ideju noskatīt savu vistu, kas ik rītu uz brokastu laiku būs sadējusi (ideāli, ja arī jau sacepusi) divas brūnas olas. Bet ozolzīļu kafiju - nu to gan ne. Pagaidām vēl ne. 

2013, www.musicstories.lv

"Pure Bathing Culture" - "Moon Tides" (2013)

"Labvakar, manu mazo draudziņ!" - bērnībā ar šiem vārdiem ik vakaru pulksten 20.50 "pa pirmo Rīgu" iesākās (vai, pareizāk, nobeidzās) vakars vai ikvienam rātnam padomju bērnam. Nekad neklausījos tās pasakas. Tas ir, radio skanēja, aktieris rūķa balsī pasaku lasīja, bet gandrīz nekad tajā neiedziļinājos. Visvairāk par visu gaidīju dziesmiņas, kas skanēja tūlīt pēc pasaciņas. Tās bija skaistas, aizkustinošas. Vecākiem vēl vismaz stundu nācās jutīgākos bērnus mierināt. Citreiz tās patiesi ieaijāja un čučmuižas vilcieniņš jau varēja doties ceļā, ja vien vecāki laikus paspēja izslēgt radioaparātu, jo tūlīt pēc pasaciņas sākās muzikālās programmas "Tiem, kas soļo priekšgalā" un "Ar mikrofonu un bloknotu". Atšķirību neatceros, bet reklamēti tie tika kā koncerti, kuriem dziesmas izvēlējušies darba kolektīvi. Kurš darba kolektīvs gan nemīlēja Žoržu Siksnu? Viktoru ar Noru? Pēdējā dziesma koncertā allaž bija ārzemju - Demis Russo, "Status Quo", visādi "itaļjāno-čerļentāno". Bet līdz ārzemniekiem mēs, bērni, tikām reti. Žoržiks vienmēr skanēja sākumā, pēc tam radio tika izslēgts. Bet kas par gulēšanu pēc Žoržika "Genovēvas" vai tās dziesmas, kur laikam vilks apprec aitu - nu, kā jau reāli arī notiek?

Pieaugot katrs atrod savas miega dziesmas. Kādam pirms dusas vajag Bēthovenu, citam Mendeli, vēl trešajam miega pele nāk tikai komplektā ar "Latvijas Radio 2". Mūsdienās ir vienkāršāk. Pirmkārt, pēc vakara pasaciņas nevienam nav jāatdod mājas vienīgais radio, jo to tagad var klausīties arī caur telefonu, gan jau arī jaunākās paaudzes vibratoros uz "Wi-Fi" bāzes saklausāms "Kristīgais radio". Un, otrkārt, lielāka izvēle ir arī miega dziesmās. Mūspusē to šūpuļdziesmu kustību savā ziņā aizsāka Klāss Vāvere ar saviem vakara radio raidījumiem, kas "Radio SWH" satura ziedu laikos (pašos, pašos tā pirmsākumos) gāja, šķiet trīs stundas pirmdienu vakaros (vairāk gan orientēts uz klasiskā roka un folkmūzikas stiliem). Visi indī, drīmpopi, postroki - tie ir pateicīgi stili mūsdienīgu šūpuļdziesmu papildinājumam. To grupu ir tūkstošiem, to dziesmu - miljoniem! Kuru lai, tā teikt, krāmē kamanās un ved uz mežu siet pie koka, lai kaļ dzenis caurumiņu?

"Pure Bathing Culture". Tā ir atbilde. Portlendas (ASV) duets "Pure Bathing Culture" ir visu miega peļu pele. Ne tajā nozīmē, ka pēc otrās dziesmas koncerta publika ir atplīsusi kā gurķu gāzi saostījusies (ja tāda gāze vispār eksistē). Sāra Vesprila un Daniels Haidmans šķietami sēž kādā tronī, no kura iespējams kontrolēt cilvēku prātus, iestādot tos tā saucamajā gaidīšanas režīmā. Tieši tā - klausoties dueta debijas plati "Moon Tides", sajūta, ka kaut kam tūlīt jānotiek, nezūd ne uz mirkli. Bet patiešām tā arī nekas nenotiek! Kad albums klausīts divas trīs reizes, kad esi sapratis, ka tas patiešām arī ir viss, no šī patīkamā gaidīšanas režīma atslēgties vairs nav iespējams, to nemaz arī negribas. Atrasties kaut kur pa vidu starp debesīm un zemi - o jā, to gan var, un "Moon Tides" to nodrošina nepārprotami. Bet turi pie rokas kaut ko no Žoržika - tas palīdzēs no šī kosmosa atkal atgriezties uz zemes.

2013, www.musicstories.lv

Gabriel Miller Phillips - “One For the Crow” (2013)

Kad sāp, pasauli redz savādāk. Iesākumā - visu saasināti. Kad sāpes kļuvušas par ikdienas pelēcības sastāvdaļu, kad vairs nav spēka cīnīties, iestājas tāda iekšēja vientulība. Un vienalga, vai apkārt ir citi cilvēki - tavas sāpes neviens cits neizcietīs, tas būs jādara tev pašam. Un vienalga, vai citiem "ir žēl" vai tie "jūt līdzi", savas sāpes katrs izsāp pats. Sāpēja arī Bruklinas (ASV) puisim Geibrielam Milleram Filipam. 21 gada vecumā progresēja kāda kaulu kaite, kas staigāšanu padarīja par sāpīgām mokām. Operācija, rehabilitācija, morālā un fiziskā atgūšanās - aptuveni divus gadus Millera Filipa pastāvīgā uzturēšanās vieta bija gulta. Šo divu gadu laikā tapa viņa debijas albums "One For the Crow".

Šķistu, albumam, kas radies uz šāda fona, būtu jābūt tumšam, pesimistiskam. It kā vārdiem no dziesmas "Memorial Drive" - "Visi mani draugi ir aizbraukuši // Esmu spoks, kuru neviens nepazīst" - šo teoriju vajadzētu pārvērst praksē, taču tā nav. Nevar noliegt, "One For the Crow" ir himnu albums vientulībai, bet tas nav nedz pesimistisks, nedz pelēks. Milleram Filipam, albuma ierakstā sadarbojoties ar Aleksu Lipsenu ("Phosphorescent"), Izraēlā dzimušo lielisko vijolnieku Joidu Niru (strādā arīdzan ar Regīnu Spektori) un "Antony & the Johnsons" bundzinieku Pārkeru Kindredu (kādreizējo Džefa Baklija grupas dalībnieku), debija ir izdevusies askētiska. Askētiska visādā ziņā - nav nedz albuma reklāmas glancētos žurnālos, nedz pretenzijas uz bezierunu atzīšanu, nedz iedomīgas māžošanās (albumu bez maksas var noklausīties arī iekš "Bandcamp"). Millera Filipa askētismu gribētos nosaukt par "stilīgu". Bet, ņemot vērā, ko tik ar šo vārdu mūsdienās neapzīmē, labāk lai iet apzīmējums "sirsnīgs". Jā, tā būs labi. Millera Filipa debijas albums "One For the Crow" ir sirsnīgs.

Ja patīk, noklausies arī šos:

"Bat for Lashes" - The Haunted Man" (2012)

Natašas Kānas jeb "Bat for Lashes" trešajā albumā iekodēti tie paši kodi, kas maģisku dara arī Millera Filipa debijas albumu. Ievadošā dziesma "Lilies" jo īpaši.  

"Western Affairs" - "2000" (2012)

Noslēpumains kolektīvs no Vašingtonas (ASV). Noslēpumains, jo maz zināms. Tik vien, ka pērn iznākusi debijas singlplatīte "2000". Bērnībā bija mīts, ka, ja iepurkšķinās pudelē un tad pielaidīs tai pie kakliņa sērkociņu, būs sprādziens. Tāpat, ja ziemā pie metāla staba piešaus mēli, redzēs Rīgu. Nebija dūšas pārbaudīt. Bet mītu, ka tā sauktais "drīmpops" domas paceļ zvaigznēm blakus, "Western Affairs" apstiprina pilnībā.

"The Walls" - "Stop the Lights" (2012)

Stīvs Volls reiz kūrēja īru grupu "The Stunning" (lai ar tabureti met pirmais, kurš tādu atceras). Kad tā (grupa) izbeidzās, viņš kopā ar biedru un brāli nodibināja šo "The Walls". Divpadsmit gados trīs plates. "James" faniem ies pie dūšas.

2013, www.musicstories.lv

"Travis" - "Where You Stand" (2013)

Kas ir mainījies pēdējos piecos gados, kopš iznāca iepriekšējais "Travis" albums "Ode To J. Smith" (2008)? Nu, pirmkārt, skotu kvartets ir paviesojies Latvijā (tas gan notika pāris mēnešus pirms šīs plates izdošanas). Otrkārt, ja paskatās vēl vairāk atpakaļ, uz 2007.gadu, kad "Travis" diskogrāfiju papildināja albums "The Boy With No Name" (Zēns bez vārda), šim puisēnam nu ir vārds, pat veseli divi - Klejs Krists. Tas ir kvarteta līdera Frena Hīlija dēlēns, kura gaidīšanas laikā tapa pieminētais albums, kam par godu (vairāk gan topošā tēva neizlēmībai) tas tika arī nosaukts. Vēl Hīlijs paspējis izdot solo albumu "Wreckorder" (2010), nu tādu 50:50... Par sadzīvi nemaz nav ko runāt - pirms pieciem gadiem katru kotleti pirms apēšanas nebija jānobildē, lai ieliktu instagramā, tviterī un sejgrāmatā.

Kas nav mainījies? "Travis"! Jāatzīstas, "Ode To J. Smith" ir paslīdējis garām, tāpēc par atskaites punktu lai top "The Boy With No Name". Tad nu ar pilnu atbildību var apgalvot - "Where You Stand" tik tiešām ir baudāms tieši tāpat kā aiziepriekšgājējs. Tas ir nosēts popsīgām balādītēm un mazliet paskaļām šūpuļdziesmām. Mūzikas žurnāls "Uncut" nostaļģijā nopūšas, ka "īsu brīdi deviņdesmitajos "Travis" bija spēcīgākā Lielbritānijas grupa", bet nu tagad, noprotams, laikam nekā īpaša... Tā nav. "Where You Stand" ir pat ļoti klausāms albums. Jau piecus gadus Berlīnē dzīvojošais Hīlijs šim pašam "Uncut" mazliet paver albuma tapšanas aizkulises: "Endijs [Danlops] mācījās spēlēt klasisko piano. Dogijs [Peins] joprojām komponēja, ierakstījās. Nīls [Primrouzs] vienkārši ātri braukājās ar mašīnu. Parasti ir tā, ka es uzrakstu visu, tad sanāk grupa, mēs radām demo ierakstu, no kā vēlāk radām dziesmu [gala versijas]. Šajā reizē es tā negribēju, tāpēc viss ir daudz lielāks kopdarbs. Endijs uzrakstīja pāris dziesmu, Dogijs - trīs."

"Where You Stand" tad nu ir šī kopdarba taustāmais (klausāmais) rezultāts. Šīs ir dziesmas dažādiem dzīves brīžiem - pirmajam kāzu valsim, pēdējam skolas zvanam vai vidējam aritmētiskam dejotājam pasākumā "Tiem, kam pāri 60...". Bet vislabāk šo plati vienkārši klausīties. Veltīt sev. Ielaist sirdī. Jo tieši tur ir "Travis" īstā vieta. Un, kamēr jūtīgākie no šī patosa aizies pavemt, pārējiem skaists klips no "Travis" svaigākajiem apcirkņiem. Un jā, kamēr "YouTube" nav izņēmusi, šeit ir pilns "Travis" šīs vasaras "T in the Park" festivāla koncerts. 

Ja patīk, noklausies arī šos:

Brandon Flowers - "Flamingo" (2010)

Tāpat kā Hīlijs arī "The Killers" solists Brendons Flovers 2010.gadā paniekojās ar solo albumiņu. Jāsaka, ka šajā setā Flovers Hīlijam "ieliek".

"Embrace" - "The God Will Out" (1998)

Ja brāļiem Galaheriem atņemtu ninnīti un liktu dziedāt mazliet tīrāk, plus vēl fonā noliktu stīgu orķestri, sanāktu akurāt grupa "Embrace" (arī briti, ja kas). Kāds tam sakars ar "Travis"? Laikam nekāds. Vienkārši - arī smuki spēlē!

"The Thrills" - "2002-2007" (2011)

Nu lūk, īru piecīši "The Thrills" tad arī varētu būt vistuvākais mūzikas žurnāla "Uncut" pieminētajiem "Travis" deviņdesmito gadu "zvaigznīšu brīžiem". Pēc 2008.gada albuma "Teenager" pārdošanas neveiksmes un padzīšanas no "leibeļa" "EMI" puiši tā arī nav atgriezušies no "radošā atvaļinājuma".

2013, www.musicstories.lv

Tweet

20 ceļazīmes novembrim

Novembris - veļu un Latvijas laiks. Neviena ceļazīme gan nebūs dzimtajā valodā. Vai tas ir skumji? Droši vien. Bet kā ir, tā jādzīvo. Latvju veļiem gan, domājams, patiktu (patīk) liela daļa no šīs absolūti tumšās un depresīvās listes. 

  

Dziesmu saraksts:

1. "Young Liars" - "Colours"

2. "The Vaccines" - "If You Wanna"

3. "The Raveonettes" - "The Enemy"

4. "Fort Atlantic" - "Let Your Heart Hold Fast"

5. Ben Sollee - "Only A Song"

6. Rickie Lee Jones - "Masterpiece"

7. Grace Potter & "The Nocturnals" - "The Lion The Beast The Beat"

8. Tyrone Wells - "A Beautiful Place To Be"

9. "Eternal Summers" - "You Kill"

10. "The Stone Foxes" - "Everybody Knows" 

11. "Let's Say We Did" - "Galaxies"

12. "Yellowbirds" - "Rings In The Trees"

13. Rosie Thomas - "Over The Moon"

14. "Toggi" - "Let Them Bleed"

15. "Opossom" - "Blue Meanies"

16. "Churchill" - "Change"

17. "Little Hurricane" - "Haunted Heart"

18. "Vinyl Thief" - "Rebel Hill"

19. Andrew Bird - "Spirograph"

20. "Dark Dark Dark" - "Tell Me" 

Foto raksta ievadā "Yellowbirds" no greendoormag.wordpress.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet