No arhīviem: Nancy Sinatra & Lee Hazlewood - "Nancy & Lee" (1968)

Pastāv uzskats, ka, lai aizkustinātu jebkuru publiku, pietiek izgrūst skatuves priekšā mazus bērnus vai kucēnus. Un tā ir taisnība! Talantu šovu atlasēs vecāki, sapucējuši savus lolojumus un izstūmuši žūrijas priekšā, nekādi nespēj pieņemt, ja kāds skaidrāku prātu domājošs soģu pārstāvis atklāti pasaka, ka viņu bērns ir tikpat labs dziedātājs kā tārpaina sēne. Atceramies astoņdesmitos tepat pie mums. "Mikrofona" dziesmu aptauja - Aija Kukule dzied Raimonda Paula dziesmu "Dāvāja Māriņa", līdz pie beigām piedziedājumu sāk pīkstēt maza meitene. Koncertā viņa uznāk uz skatuves ar lelli Baibu, pasistu padusē, - aptaujas rezultāti jau zināmi iepriekš! Otra galējība, ka uz skatuves savus bērnus sāk vilkt slaveni dziedātāji - dziedāt duetus un visādi citādi iznesties. Un, šķiet, viens no pirmajiem, kas tā nolēma izdarīties, bija Frenks Sinatra - 1966.gadā viņš kopā ar meitu Nensiju iedziedāja slaveno "Somethin' Stupid". Nensijas plusam jāatzīst, ka viņiem labi sanāca un cilvēkiem arī patika - virknē valstu (Austrālijā, Austrijā, Šveicē un citur) tas saņēma pat Zelta diska statusu.

Tiesa, tolaik Nensija vairs nebija nekāda maza meitene ar lelli padusē, viņai bija 26 gadi un viss tā laika zvaigznei nepieciešamais - slavens tētuks, glīts vaigs un samērā labs vokāls. Un bija tāds vīriņš Lī Hazlevūds - tobrīd 37 gadus vecs dziedātājs, komponists un Nensijas producents (apskatot dažas viņu kopējās bildes gan iezogas doma, ka ar šo producenta titulu viņu abu attiecības neaprobežojās). Tajā pašā 1966.gadā Nensija izdeva savu debijas plati "Boots" - starp citu, tā arī palikusi viņas visu laiku veiksmīgākā, ja skatās pēc pārdošanas datiem.

Kad 1968.gadā iznāca Nensijas kopdarbs ar Hazlevūdu, Amerikai tas patika - tur albums "Nancy & Lee" arī ieguva Zelta diska statusu. Tā ir tipiska sešdesmito gadu popmūzikas plate - duets (vīrietis un sieviete) dziedot koķetē, bagātinot uzstāšanos ar kuplu stīgu orķestri kaut kur fonā - gluži kā pāris gadus vēlāk to darīja Raimonds Pauls savās dziesmās. Patiesībā plates lielāko šarmu dod nevis Nensijas, bet gan Hazlevūda spēcīgā, zemā balss. "Nancy & Lee" ir ļoti tuvs tā laika Toma Džounsa daiļradei. Domājams, ka vislielākie šī albuma piekritēji sešdesmito gadu beigās bija cilvēki krietni virs pusmūža, jo jaunatnei, kas tobrīd bija apreibusi no bītlmānijas, domājams, šis viss liekas kā šlāgeris. Tomēr, klausoties "Nancy & Lee", vismaz gara acīm var mēģināt iejusties pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā un saprast, ka laba popmūzika bija jau tad, kad pats vēl tusēji tētim pa oliņām.

Iegādājies albumu legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV