"Tom Petty and the Heartbreakers" - "Hypnotic Eye" (2014)

Vienīgā vecuma priekšrocība ir dzīves pieredze, mūzikas žurnāla "Uncut" žurnālistam Džeisonam Andersonam atzīst Toms Petijs. Oktobrī viņam paliks 64, bet par to liecina tikai ieraksts pasē. Koncertos, kā stāsta aculiecinieki, Petijs rokenrolu nevis izpilda, bet joprojām izdzīvo. Mūzikai mieru viņš nav gatavs mest, un joprojām ar saviem "hārtbreikeriem" dodas koncerttūrēs. Jūlija beigās "Tom Petty and the Heartbreakers" izdeva savu trīspadsmito studijas plati "Hypnotic Eye". Lai arī Petijam allaž patikuši dažādi projekti, slavenākais no kuriem, protams, bija "Traveling Wilburys" ar Bobu Dilanu, Džordžu Harisonu, Džefu Linni, Roju Orbisonu un Džimu Keltneru, bet pie nesenākajiem "sānsoļiem" pieskaitāms rokenrola-kantrī projekts "Mudcrutch", "Hypnotic Eye" nu reiz ir manta, gredzenota ar pareizo "Petija provi". Rokenrols, kas neprasa paskaidrojumus un kuru savējie sapratīs bez lielas priekšā stādīšanas un garām anotācijām. "Tev jābūt bagātam vai arī tu neesi nekas," Andersonam par mūsdienu pasaules uzskatiem pukojas Petijs. "Ja tu neģērbies kā Kima Kardašiana, tu esi nekas!" Un nosmaida ūsās (jā, Petijam tagad ir ūsas), kad pēc šiem teikumiem Andersons paceļ gaisā abas rokas, norādot uz apkārtni, kurā abi atrodas - Petija villu Malibu pludmalē...

2014, www.musicstories.lv

"Yes" - "Heaven & Earth" (2014)

Grupai "Yes" vienmēr bijis potenciāls mainīties, mūzikas žurnālam "Uncut" atzīst roka veterānu ģitārists Stīvs Havs, "Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc mēs joprojām esam šeit." Un viņi patiešām ir! 16.jūlijā klajā nāca "Yes" "divdesmit pirmā gadsimta albums" "Heaven & Earth". Grupa, ar dažiem pārtraukumiem, ir pastāvējusi no 1968.gada. No dibinātājiem tajā joprojām spēlē tikai basģitārists Kriss Skvairs, arī leģendāro vokālistu Džonu Andersonu nomainījis cits Džons - Deivisons. Tik garus gadus pastāvot, bez pārmaiņām neiztikt. "Yes" vēsturē būtiskākie, ja var teikt, satricinājumi, nāca 1974.gadā ar albumu "Relayer". "Man patiešām nepatika to ierakstīt," atceras Andersons. "Jo ierakstu kompānija gribēja tikai hītu albumu!" Komerciālo panākumu netrūka, taču tā pa īstam "leibla" spiediens rezultātus deva deviņus gadus vēlāk ar albumu "90125", kurā iekļauta visu laiku populārākā "Yes" dziesma "Owner of a Lonely Heart", kaut plates ieraksta procesu grupas bundzinieks Alans Vaits tagad atminas kā "anomālu".

Visaizraujošākie "Yes" albumi tapa tieši līdz pieminētajam 1974.gadam. Tāda plate kā "Tales From Topographic Oceans" (1973), kura, starp citu, ir dubultalbums ar kopā četrām dziesmām, kuru vidējais garums ir divdesmit minūtes, ar "Yes" vēlāko daiļradi astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados nav pat salīdzināma. Protams, tajos laikos, ja tavai grupai dziesmas bija īsākas par pusstundu, tu vispār nebiji nekāda grupa, taču šie "Yes" albumi ir kaut kas īpašs. Šī grupa vispār ir vienkārši simfoniskais orķestris, kam iedoti roka grupas instrumenti, viņi arī labprāt savās dziesmās iepin klasiskās mūzikas motīvus. Plus vēl toreizējais grupas taustiņinstrumentālists Riks Veikmans tajā pašā platē "Relayer" sāka eksperimentus ar džezu, kas turpinājās arī nākamajos albumos. 

"Šī iespēja grupai atgriezties ar Džonu Deivisonu ir tikai daļa no "Yes" vēstures," komentējot plates "Heaven & Earth" iznākšanu, saka Havs. "Šī albuma dziesmu vērtība ir milzīga," viņu papildina Vaits. "Džons Deivisons ir ļoti talantīgs komponists," viņš atzīst, konstatējot, ka, lai arī "puskomerciālas", dziesmās ir "ļoti daudz "Yes" stila spēles." Protams, albumā nav pusstundu garas dziesmas, kaut arī astoņu un deviņu minūšu skaņdarbus tajā var atrast gan. Piemēram, plates ievadošā dziesma "Believe Again" - astoņas minūtes gara, skaista popdziesma! Savukārt "Heaven & Earth" noslēdz deviņas minūtes garš skaņdarbs "Subway Walls", kurā, šķiet, ir viss - roks, pops, džezs, blūzs un beigās taureņi vēderā, to visu klausoties. Pat ja "Heaven & Earth" nebūs dižpārdoklis (un, izskatās, ka nebūs), šis rimbulis jānospēlē vismaz reizi, cieņā noliecot galvas sirmo vīru priekšā - gan to, kas to visu pirms 46 gadiem sāka, gan to, kas to turpina tagad.

2014, www.musicstories.lv

Piesakies "Mūzikas stāstu" e-žurnālam šeit.

Joe Henry - "Invisible Hour" (2014)

Tikpat daudzveidīgs kā viņa mūzika ir arī pats Džo Henrijs (53). Nosaukt viņu vienkārši par mūziķi būtu skopi teikts - Henrijs ne tikai sacer un ieraksta savus albumus, viņš plašu sirdi aizlienē savus gara augļus citiem kolēģiem, turklāt ir visnotaļ sekmīgs producents. Savulaik Henrija sieva ieminējās, ka viņš varētu savas dziesmas "Stop" demo versiju nosūtīt popmūzikas karalienei Madonnai. Henrijs, saprotams, sievai paklausīja, un Madonnas albumā "Music" (2000) nu ir atrodama kompozīcija "Don't Tell Me", kuras bāze ir Henrija dziesmas "Stop" uzmetums. Vai, piemēram, Solomona Bērka (1940-2010) pēdējais albums "Don't Give Up on Me" (2010), kura producents bija Henrijs un kas ieguva Grammy taurīti kā labākā blūza plate (kopā savas karjeras laikā Henrija producētie albumi šo augsto apbalvojumu saņēmušas trīs reizes).

Jūnija sākumā Henrijs izdeva savu trīspadsmito solo ierakstu "Invisible Hour". Kritiķiem tīk uzsvērt viņa "eklektiskumu" jeb daudzpusību, dažādus mūzikas stilus kā zirneklim ar smieklīgi līkām kājiņām saaužot vienā tīklā, kurš, starp citu, pareizi noausts, nav saraujams, pat ar traktoru velkot. Roks, folks, kantrī un soulmūzika, kas bagātināta ar džeza elementiem - tāds ir zirnekļa Henrija tīkls. Un, jāsaka, arī viņa tīklu nav viegli saraut - it kā viegla un vienkārša, Henrija mūzika prasa "šķirbiņu" jeb brīvu vietu domām. "Paste Magazine" plati "Invisible Hour" nosaukusi par šedevru, "All Music Guide" uzskata, ka tas ir albums, "kādu radīt spēj tikai Džo Henrijs", bet "MOJO" domā, ka šis albums "izprovocē romantiska poētisma atdzimšanu." Protams, viss ir subjektīvi, bet skaidrs ir viens - mūsu priekšā stāv albums, ar kuru patiesībā var parunāt gluži kā ar sevi. Ne burtiskā nozīmē, protams. Jo tādā gadījumā ātri vien var nokļūt iestādē, kurā durvīm noskrūvēti rokturi. Un tās nav domātas RIMI labierīcības.

2014, www.musicstories.lv

"Broken Records" - "Weights & Pulleys" (2014)

2006.gadā dibinātais skotu trio "Broken Records", kurš nu izaudzis līdz septiņu cilvēku orķestrim, nākamo - 2007.gadu - pavadīja, sniedzot sešdesmit koncertus un uzstājoties lielākajos pasaules mūzikas festivālos. Orķestris nav nejaušs apzīmējums, "Broken Records" puiši savās dziesmās labprāt izmanto no vijoles, čella vai akordeona izvilināmās skaņas. Un varbūt tieši tāpēc viņu mūzika tik ļoti atbilst grupas nosaukumam, jo tā skan tik trausli, ka liekas - tūlīt, tūlīt salūzīs! Lai arī bieži salīdzināti ar citu miniorķestri "Arcade Fire", atšķirībā no kanādiešiem skoti prot saglabāt savās dziesmās šo trauslumu, kas lielā mērā ir vokālista Džeimija Sazerlenda nopelns. "Ir viens vārds, kurš raksturo šo albumu," plates "Weights & Pulleys" apskatā raksta mūzikas portāls "The Line of Best Fit", "un tas ir - "spēcīgs": meistarīga [dziesmu] kompozīcija, nevainojams izpildījums, viscaur lielisks." Ja pēc šāda raksturojuma nestiept roku pēc plates, tad kad?

2014, www.musicstories.lv

Lee Fields & The Expressions - "Emma Jean" (2014)

2014.gadā radīts ieraksts, kurš skan akurāt kā būtu ierakstīts pērnā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad daļu pasaules bija pārņēmusi soulmūzikas mānija. 63 gadus vecais amerikāņu soula meistars Lī Fīlds, kurš leģendārajam Džeimsam Braunam līdzīgā izskata un balss dēļ dažreiz tiek saukts arī par "Little JB", kopā ar savu pavadošo grupu "The Expressions" piedāvā savu piekto albumu "Emma Jean". Šis ir tas gadījums, kad mūsdienās radīts kāda senāk tik populāra mūzikas stila ieraksts ir teju autentisks, un, pateicoties mūsdienu tehniskajām iespējām ierakstu studijās, klausāms labsajūtā, kas nav sasniedzama, ienirstot pat, teiksim, Ellas Fidžeraldas vai Etas Džeimsas klasiskajos albumus. "Emma Jean" tikai vēlreiz pierāda, ka viss, ko uzskatām par jaunu, ir labi noglabāts vecais. Platei ir arī mazliet mūžības piegarša - tajā Fīlds godina 2013.gadā mūžībā aizgājušo draugu, mūziķi Dž.Dž.Keilu, ierakstot viņa paša dziesmu "Magnolia".  

2014, www.musicstories.lv

"The Angriest Man in Brooklyn" (2014)

Filma "The Angriest Man in Brooklin" patiesībā ir tāda viduvēja drāma par veiksmīgu juristu Henriju Altmanu (Robins Viljams), kurš vienu rītu uzzina, ka viņam ir nedziedināma smadzeņu kaite, un dzīvot atlicis... 90 minūtes, kurās tad nu jāpaspēj vēl izmīlēt sievu, satikt skolas biedrus un salabt ar dēlu. Taču 11.augustā šī filma kļuva īpaša. Tagad tās statuss vienmēr būs "Robina Viljamsa pēdējā filma, kas piedzīvojusi pirmizrādi, viņam dzīvam esot." Fakti, kas pēc Viljamsa nāves šobrīd nāk gaismā, filmu "The Angriest Man in Brooklin" liek uzskatīt teju vai par biogrāfisku. Izrādās, tāpat kā Altmans arī Viljams jau labu laiku bija iegrimis smagā depresijā un dzīvi pamazām sācis uztvert kā smagu nastu. Ziņas par Viljamsa bankrotu un progresējošo Parkinsona slimību sākotnējo nevēlēšanos pieņemt faktu, ka aktieris "pats sev pielicis roku", padara to jo dienas jo, ja tā var teikt, "saprotamāku". Filmā "The Angriest Man in Brooklin" ir vēl kāda baisa sakritība - kad Viljamsa varonis slimnīcā runā ar ar savu dēlu, viņš cita starpā saka: "Uz kapakmeņa jāraksta - Henrijs Altmans, 1951-2014"." Nu tās ir arī paša Robina Viljamsa dzīves koordinātas. Dusi mierā, Meistar!

2014, www.musicstories.lv

Bītlu filmas "A Hard Day's Night" likteņi

Pirms 50 gadiem pirmizrādi piedzīvoja pirmā "The Beatles" filma "A Hard Day's Night", kas uz vispārējā Bītlomānijas fona tālajā 1964.gada vasarā sacēla lielu troksni ne tikai kinoteātros, bet arī filmas uzņemšanas laukumā un ap to. Taču šī filma bija ne tikai precedents, kurā kāda popgrupa sevi popularizē, uzņemoties kinolentē, - "A Hard Day's Night" uzņemšanas laiks saistās ar vairākām liktenīgām sakritībām un interesantiem faktiem. Šeit par trim no tiem.

MŪZA DIVIEM

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".  Petija Boida - vidū,
pa labi - Pols Makartnijs.

Petijai Boidai bija divdesmit, kad viņa saņēma nelielu lomiņu filmā "A Hard Day's Night". "Es strādāju par apģērbu modeli. Piezvanīja mans aģents un jautāja, vai man ir līdzi savs portfolio," to dienu notikumus žurnālā "Uncut" atceras Boida. Viņai bija tas portfolio jeb savu bilžu kolekcija, kurā sevi prezentēt aģentiem un studijām, un Boidai bija jādodas uz noteiktu adresi, kur priekšā jau gaidīja bariņš konkurenšu."Pēcpusdienā mans aģents zvanīja un teica, ka man ir loma Bītlu filmā! Man bija jāfilmējas divas dienas. Bija vilciens no Londonas uz Kornvelu un atpakaļ," stāsta Boida. "Mēs izbraucām no Pedingtonas. Pēc aptuveni divdesmit minūtēm mēs apstājāmies mazā stacijā, un tur uz perona stāvēja tikai četri cilvēki - "The Beatles"!" Petija Boida filmā attēloja vienkāršu skolnieci, taču viņa joprojām atceras "enerģiju, kas eksplodēja, kad viņi [Bītlu četrinieks] smaidīja un smējās." 

Viens no četrinieka Boidai iekritis acīs īpaši - Džordžs Harisons ("es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu"). Filmēšanas laikā starp abiem nostiprinājās jūtas. Filmā Boidai bija jāpasaka tikai viens vārds: "Cietumnieki?" Pēc nepilniem diviem gadiem - 1965.gada 21.janvārī - viens vārds, šoreiz: "Jā!", Boidai bija atvēlēts arī līgavas lomā, ko viņa "nospēlēja" kopā ar Džordžu Harisonu, zaksā reģistrējot abu laulību. Tā ilga 11 gadus un bija visnotaļ vētraina, jo izveidojās "mīlas trīsstūris" starp Boidu, Harisonu un abu kopējo draugu Ēriku Kleptonu. Acīmredzot, Boida bija īpaša sieviete šiem abiem kungiem, jo Harisons viņai veltījis savu visu laiku populārāko dziesmu "Something", bet Kleptons - "Layla" un "Wonderful Tonight". Lai būtu taisnīgi pret vēsturi, jāmin fakts, ka beigu galā abi - Kleptons un Boida - patiešām arī 1979.gadā apprecējās, taču arī šai laulībai nebija lemts ilgt "līdz nāve mūs šķirs", to 1989.gadā ar visiem zīmogiem un parakstiem šķīra laicīgā vara.

TĒVS UN DĒLS - PĒC 17 GADIEM ATKAL KOPĀ

Alfrēds Fredijs Lenons.

Džons Leons nebija saticis savu tēvu Alfrēdu Frediju Lenonu aptuveni 17 gadus, kad Lenons seniors 1964.gadā sāka slapstīties ap "A Hard Day's Night" filmēšanas laukumu. "Mēs filmējām [Londonas klubā] "The Scala", atminas filmas līdzproducents Denis Odels. "Ražošanas menedžeris vienu dienu pienāca pie manis un teica: "Tur pūlī ir viens čalis, kurš sakās esam Džona Lenona tēvs." Jā, jā, jā, es teicu, es šito jau esmu dzirdējis daudzas reizes! Ej un pavaicā, kā viņu sauc. Viņš atbildēja: "Tas ir Fredijs Lenons." (..) Es uzgāju pie Džona ģērbtuvē un teicu: "Ei, Džon, tur lejā ir tavs tēvs." Viņš atbildēja: "Pasaki viņam, lai viņš iet dirst!" Uz to es viņam teicu: "Tu tā nedrīksti darīt. Lai kas viņš arī būtu, viņš ir tavs tēvs. Es neiešu un viņam to neteikšu. Ja gribi, ej un saki pats." Džons atbildēja: "Nē, lai viņš uznāk augšā."

Viņš uznāca un satikās ar Džonu "The Scala" augšstāvā. Es biju kopā ar viņiem abiem istabā. Tur viss bija labi. Bija tā, it kā viņi nebūtu redzējušies kādu nedēļu. Mazliet neveikli. Džons kļuva pielaidīgāks, jaukāks. Viņš patiesībā to nedomāja, iepriekš sakot: "Lai viņš iet dirst!" Tas bija Džons, saprotat."

FILA KOLINSA EKRĀNA DEBIJA

Fils Kolins filmas kadrā, kurš uzņemts 1964.gadā
Londona klubā "Tha Scala".

Filam Kolinsam bija tikai 13, kad viņš atradās kliedzoša pūļa vidū Londonas klubā "The Scala", kurā tika uzņemta filma "A Hard Day's Night". "Visi kliedza, izņemot mani," Kolinsa atmiņu kamolītis sāk ritināties tajā pašā "Uncut", "toties jau ar nopietnu mērķi kļūt par bundzinieku." Pats sevi Kolinss filmā tā arī nebija atpazinis, līdz "A Hard Day's Night" 30.gadadienas sakarā 1994.gadā viņam piezvanīja filmas producents Valters Šensons. "Esmu pārliecināts, ka tu tur esi," teica Šensons, uz ko Kolinss atbildēja: "Kad vien es to skatījos, nekad neesmu sevi ieraudzījis. Es redzēju savus draugus, bet sevi nekad." Šensons nosūtīja Kolinsam filmas kadrus no "The Scala" epizodēm, un Kolinss sāka pētīt. "Es uzreiz sevi atradu! Es tur sēdēju ar kaklasaiti! Es visu laiku sēdēju, es turējos pie šī mirkļa - skatīt savus elkus." Kolinss nekad nav saticis vai sadarbojies ar Lenonu, bet ar pārējiem trim Bītliem gan. "Vienmēr ir bijis savādi būt ar viņiem pazīstamiem, un vēl visus šos gadus atpakaļ es biju viņu filmā!"

Rakstā izmantoti fragmenti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full Steam Ahead".

Foto no:

www.radiovaldivieslo.es

www.dailymail.co.uk

www.bobsegarini.wordpress.com

Attēlā raksta ievadā: Petija Boida un Džordžs Harisons.

2014, www.musicstories.lv

Bītlu filmai "A Hard Day's Night" - 50!

Pirms 50 gadiem - 1964.gadā - pasaule dzīvoja Bītlomānijā. Četri, vecumā mazliet virs divdesmit gadiem, puiši - Pols Makartnijs, Džons Lenons, Ringo Stārs un Džordžs Harisons - bija planētas smaguma centrs, ap kuru griezās un uz kuru tiecās tā laika jaunatne. Tai Liverpūles Četrinieks bija elki, citiem - mulsuma, dusmu vai pat nicinājuma iemesls, jo tieši "The Beatles" rokenrols aizēnoja tolaik tik populāro džeza un blūza mūziku, ko šie dusmīgie uzskatīja par nākotni, ko aizēnot nespēs nekas. Bītli bija apbrīnojami ražīgi, jo trīs gadus pēc kārtas - 1963., 1964. un 1965. - viņi izdeva pa diviem albumiem gadā. 1964.gadā iznāca grupas trešais albums "A Hard Day's Night". Nu viņi bija gatavi nākamajam līmenim savā karjerā - filmai ar tādu pašu nosaukumu "A Hard Day's Night".

KLIEDZOŠI PŪĻI - VISUR!

Filmu kompānijas "United Artists" uzstādījums bija vienkāršs - vajadzīga mazbudžeta melnbaltā filma, tā jāsāk uzņemt 1964.gada martā, lai jūlijā varētu pirmizrādīt, jo 10.jūlijā bija paredzēts laist klajā Bītlu albumu "A Hard Day's Night". "Es biju prom filmēšanā un patiesībā neko daudz par tādiem "The Beatles" nebiju dzirdējis," pusgadsimtu vecas atmiņas žurnālam "Uncut" pārcilā Deniss Odels, vēlākais filmas "A Hard Day's Night" līdzproducents. ""United Artists" man pajautāja, vai es gribētu veidot lētu filmu ar jaunu popgrupu. Es atbildēju, ka patiesībā neesmu ieinteresēts, bet mani bērni man prasīja, kas tā ir par grupu. Teicu, ka tā ir kaut kāda grupa "The Beatles", un viņi visi kļuva ārprātīgi: "Un tu teici nē?!" Es atzvanīju un noslēdzu ar "United Artist" līgumu par sešu vai septiņu nedēļu ilgu filmēšanu."

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".

Filmas budžets bijis aptuveni 200 tūkstoši britu mārciņu, no kurām "The Beatles" dalībnieki saņēmuši 40 tūkstošus, un par pāri palikušo bija jānosedz visi filmēšanas izdevumi. Scenārijā liela loma atvēlēta vilcienam - lai visu noritētu kā nākas, sarunās ar "Britu Dzelzceļu" Odels vienojās ne tikai par atsevišķa sastāva nodošanu filmēšanas vajadzībām, bet arī par īpašu sliežu posmu, kuru izmantot drīkstēja tikai "A Hard Day's Night" uzņemšanas vajadzībām. 2.martā filmēšana sākās ar vilciena ripošanu, kam pakaļ skrien 500 spiedzošu fanu pūlis. Odels atceras, ka filmēšana notikusi bez jebkādiem mēģinājumiem, viss noticis dabīgi. Par pūli var teikt to pašu, jo nebija nemaz jāuzņem filma, lai Bītlu dalībniekiem bariem pakaļ skrietu tāpat. "Viņi nevarēja mierīgi iet pa ielu vai kur citur. Visapkārt bija kliedzošas meitenes," atceras Petija Boida, aktrise, kas filmēšanās laikā iepazinās un vēlāk apprecējās ar bītlu Džordžu Harisonu. "Filmas uzņemšana notika divos vai trijos vagonos. ["The Beatles"] Puiši neslēpās. (..) Atceros, ka gribēju pusdienās apsēsties blakus Džordžam, jo mēs iepriekš bijām mazliet parunājušies. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka viņš gribēs sēdēt ar pārējiem, bet viņš teica: "Beidz, sēdi nost!" Es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu. Viņš arī nebija tik vokāls kā Džons vai Pols. (..) Džordžs bija klusāks, tuvāk manam līmenim, jo es esmu ļoti kautrīga."

LESTERA MŪŽA FILMA

"Mēs vairs nevarējām kontrolēt pūli, filmēt kļuva neiespējami," Boidas teikto apliecina "A Hard Day's Night" režisors Ričards Lesters. "Mēs uzņēmām pirmo dubli, un pēkšņi nez no kurienes uzradās 2000 bērni," atceras Lesters, un ir pārliecināts, ka filmēšanas grupā bija savs "kurmis" jeb informācijas nopludinātājs. Tas bija saspringts laiks ne tikai filmēšanas laukumā. 23.martā iznāca Lenona pirmais īsstāstu krājums "In His Own Write" ar atzīmi "Rakstošais bītls" uz vāka, pirms un pēc tam sekojot virknei interviju. 19.martā "The Beatles" ierakstīja savu pirmo uzstāšanos leģendārajā programmā "Top Of The Pops". 31.martā grupa ierakstīja raidījumu "BBC" šovu sērijai "The Saturday Club". Visbeidzot, 3.aprīlī Četrinieks uzņēma filmas "A Hard Day's Night" reklāmas treileri. 24.aprīlī tika uzņemts arī pēdējais filmas kadrs.

Filmas pirmizrāde Liverpūlē 1964.gada 10.jūlijā.

"A Hard Day's Night" piedzīvoja divas pirmizrādes - 6.jūlijā kinoteātrī "London Pavilion" un 10.jūlijā "Odeon Cinema" Liverpūlē (sk. attēlā pa labi). Londonā pirmās nedēļas laikā tā ieņēma 27 712 britu mārciņas, bet 10.jūlijā iznākušais filmas skaņas celiņš nākamajā nedēļā Lielbritānijas albumu topā ieņēma 3.vietu, nespējot turēt līdzi vien Klifam Ričardam un "The Rolling Stones". "Kā es šīs filmas sakarā jūtos šodien," vaicā sev Lesters, un pats arī atbild: "Filmēšanas laikā - kaut kur otrajā nedēļā - es jau zināju, ka, ja, teiksim, piecdesmit gadu laikā kādu dienu es pakļūšu zem autobusa un miršu, vienalga, lai ko citu es arī būtu dzīvē darījis, avīzēs stāvēs rakstīts: "Bītlu režisora nāves drāma"."

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full steam ahead". 

Izmantotie foto resursi:

www.imdb.com

www.thebeatles.com

www.liverpoolecho.co.uk

2014, www.musicstories.lv

"Miniature Tigers" - "Cruel Runnings" (2014)

Lai arī savā beigu fāzē, bet vasara joprojām turpinās. Ja, malkojot vīnu verandā, turpat kaut kā sanācis aizmigt, no rīta jau var būt savilkti krusti vai līnijas, vai apsaldēts reproduktīvais mehānisms, bet visādi citādi - vasaras prieki rit pilnā sparā. Un, pat ja tie vienu dienu beigsies, un tas noteikti notiks, skumjām vietu nav - ir tāds kvartets no Fīniksas (ASV), saucās "Miniature Tigers", un viņu ceturtais albums "Cruel Runnings" ir pilns D vitamīna - īstens vasaras albums. "Skaņa ir svarīga, taču nekas nav svarīgāks par skaņas sajūtu. Kad [grupas līderis un vokālists] Čārlijs Brends rakstīja jaunāko "Miniature Tigers" albumu ["Cruel Runnings"], viņš iedvesmu meklēja visās savās muzikālajās ietekmēs," plates tapšanas pamatpostulāti iztirzāti grupas mājaslapā, piebilstot, ka "Cruel Runnings" tapis paralēlās vīzijās ar Losandželosas grupas "Weezer" daiļradi. Rezultāts esot kaut kas pa vidu starp "nostaļģiju un ekstāzi". Kas atrodas starp nostaļģiju un ekstāzi? Šķiet, to sauc par ikdienu.

2014, www.musicstories.lv

Yann Tiersen - "∞" (Infinity) (2014)

Franču multiinstrumentālists un komponists Jans Tīrsens kinomīļiem vairāk būs pazīstams kā aktrises Odrijas Tatū pirmās lielās filmas "Amēlija" (2001) skaņu celiņa autors. Vēlāk Tīrsens komponējis mūziku vēl divām filmām - "Good Bye Lenin!" (2003) un "Tabarly" (2008) -, taču šo lenšu muzikālo pavadījumu publika vairāk uztvēra kā piedevu filmām, nevis, kā "Amēlijas" gadījumā, filmas skaņu celiņš tapa bezmaz populārāks par pašu filmu. Un nav brīnums, jo jebkurš kadrs, ilustrēts ar Tīrsena mūziku, skatītājam pārvēršas par dziļi personīgu līdzpārdzīvojumu. Tomēr ne vienmēr ir vajadzīga bilde. Tīrsens rada mūziku, kuru var redzēt. "Infinity" - tā saucās francūža jaunākais albums. Bezgalība, kas iet riņķiem vien, un nekad nebeidzas. "Infinity" pēc 49 minūtēm beidzas gan. Bet tikai fiziski. Virpulis, ko Tīrsens šajās minūtēs paspēj sagriezt klausītāju galvās, tiešām varētu turpināties mūžīgi. Ja vien cilvēks pats tāds būtu.

2014, www.musicstories.lv

"The Sunshine Underground" - "The Sunshine Underground" (2014)

Kad pagājušā gadsimta astoņdesmitajos slavas virsotnēs gozējās tādas sintīpopa apvienības kā "Camouflage" vai tie paši "Depeche Mode", ne viens vien nosprieda, ka mūzikas stilu evolūcijas apogeja ir sasniegta, un tālāk atliek vien pielemtās dienas novadīt nirvānai līdzīgā stāvoklī, ko šīs skaņas rada. Bet nekā, nāca deviņdesmitie, atnesot jaunu mūziķu paaudzi, kas niekošanos ar elektroniku pārprata, un vienkāršoja tās pielietojumu līdz "2 Unlimited", "Dr.Alban" vai "DJ Bobo" līmenim (šos NEKAD nevajag pat mēģināt klausīties mūsdienās!). Kad ar vienu pirkstu klabināmajiem sintezatoriņiem beidzās baterijas, modē atkal nāca ģitārmūzika. Bet, piemēram, briti "The Sunshine Underground", trio ar Kreigu Velingtonu priekšgalā, mīlestību uz sintīpopu - to, kas vairāk astoņdesmitajos -, sirdī nes vēl joprojām. Pavasarī grupa laida klajā savu trešo albumu, nosaucot savā vārdā. Parasti jau mūziķi to dara, vai nu debitējot, vai radot tādu albumu, no kura gribētos sākt "jaunas dzīves" uzskaiti no nulles. Debija tā nav, atliek tikai otrais. Taču ar to te ir problēmas - "The Sunshine Underground" visam albumam, acīmredzot, nav pietikušas nedz idejas, nedz spēka, jo aptuveni pusē plate kaut kur vienkārši "pazūd". Un tomēr, daudz, daudz labāk par "Dr.Alban" vai "DJ Bobo".

2014, www.musicstories.lv

"Monty Python" - "Monty Python Sings (Again)" (2014)

Jocīgo gaitu ministrs, cilvēks ar trim dibeniem, nosmulējies nabags, ko pārpratuma pēc visi uzskata par mesiju un kā Jēzu vēlāk arī piesit krustā, mācītājs, kurš uz visiem jautājumiem, kā viņam patīk jaunā mācītājmāja, draudze un dzīves apstākļi, atbild vienīgi ar: "Man patīk pupi!", īpaši atraktīva apaļā galda bruņinieku kompānija, kas meklē Svēto grālu. Šie ir tikai daži no simtiem, varbūt pat tūkstošiem personāžu, ko 45 gadu laikā (1965-2014) radījusi britu jokotāju apvienība "Monty Python". Jā, laikam nu jau oficiāli var teikt, ka "Monty Python" ir beidzis pastāvēt, savu izskaņu atzīmējot ar vērienīgu atvadu šovu sēriju, kuru jūlija beigās tiešraidē no Londonas "O2" arēnas uz lielā ekrāna varēja vērot arī Rīgā. Starp citu, uz pirmo no šiem šoviem visas biļetes tika pārdotas 43 sekundēs! "Monty Python" vīriem ir jau virs septiņdesmit, un ir skaidrs, ka vienu reizi tā strīpa apakšā bija jāpavelk, ko nu viņi arī ir izdarījuši. To pašu trīsdibeņi jau gadiem dara ar saviem skečiem un dziesmām. "Monty Python Sings (Again)" ir 1989.gadā izdotās apvienības veidoto filmu dziesmu izlases tāda kā atjaunota versija, tiesa, šis tas pielikts, šis tas atņemts. Protams, šeit neiztrūkst nekā - nedz krustā piesisto svilpojamā dziesma "Always Look On the Bright Side of Life", nedz himna spermai "Every Sperm Is Sacred", nedz, iespējams, visskumjākā dziesma, kas jebkad radīta, "I'm So Worried". "Monty Python" ir beidzis pastāvēt, atstājot palicējiem miljons iemeslu turpināt svinēt dzīvi.

2014, www.musicstories.lv

"Swans" - "To Be Kind" (2014)

Tagad modē ir mākslīgais intelekts. Arī dažs labs mūsu caurkritis politiķis, acīmredzot secinot, ka viņam nav dots dabīgais, mēģināja radīt mākslīgo. Intelektu. Droši vien tas beidzās ar to, ka kalsnais kungs izdrāza no pagales Pinokio, un tas tiešām izrādījās attapīgāks par pašu drāzēju. Bet pasaulē mākslīgais intelekts drīz būs attīstīts tiktāl, ka no rīta, braucot it kā pie stūres, varēs mierīgi pārlapot avīzi vai gatavoties dienas darbiem, jo mašīnu vadīs viens šāds Pinokio. Uz to gan vēl pāris gadiņu esot jāpagaida. Bet ir viens mākslīgais intelekts, kas pieejams jau tagad. Saucās "Swans", grupa tāda, no Ņujorkas. Kāds tai sakars ar mākslīgo intelektu? Pavisam vienkārši: paņem "Swans" jaunāko plati "To Be Kind" vai jebkuru citu no grupas pēdējiem albumiem un uzliec to darba laikā austiņās vai paskaļās skandās, sevišķi, ja jāveic vairāk vai mazāk ar galvu darāms darbs, un šeit nav domāts atgriezt marinētu gurķu burku ar auss gliemežnīcu vai izklapēt karbonādi ar pieri. Tālāk "Swans" izdara visu, kas nepieciešams: pazūd apkārtējie trokšņi, tieksme nogalināt kolēģus samazinās līdz minimumam, ienākošos e-pastus intuīcija un prāts pats sašķiro svarīgajos un ne tik, bet, paceļot telefona klausuli un atbildot, katrs "Swans" mūzikas pārņemtais vēlāk nebeigs vien nobrīnīties, cik strukturēti un bez liekvārdības paveicis šo sarunu. "Swans" dara brīnumus! Un atkal - kāds tam sakars ar mākslīgo intelektu? Tikai tāds, ka "To Be Kind", un "Swans" vispār, skanot padara darbu mūsu vietā. Pārbaudīts! 

2014, www.musicstories.lv

Ziggy Marley - "Fly Rasta" (2014)

Pie šīs vasaras temperatūru absolūtajiem rekordiem it nemaz nebūtu brīnums vienu rītu pamosties un gultā blakus ieraudzīt žirafi, kas, uzstīvējusi uz deguna brilles, ada sev garu, garu šalli. Vai, uz darbu ejot, sastapt kaimiņu, kas izvedis pastaidzināt savu begemotiņu. Vārdu sakot, tropi šogad ir tepat, Latvijā! Un kas vēl vairāk raksturo sauli, iedegušus augumus un bezbēdīgu ballīti kā kārtīgs regejs! Zigijs Mārlijs (45), regeja leģendas Boba Mārlija (1945-1981) vecākais dēls, cenšas iet slavenā tēva pēdās jau no karjeras pirmsākumiem. Skaidrs - viņam tās manevru iespējas ir nekādas. Un tomēr, savā jaunākajā platē "Fly Rasta" Zigijs sper mazus, kreisus solīšus flirtā ar popmūziku vairāk kā jebkad agrāk. Pasper, un atkal rātni atgriežas pie "umpsā, umpsā" regeja ritmiem. "Mārlijs demonstrē, ka regejs var augt un pielāgoties, nezaudējot savas saknes," albuma "Fly Rasta" apskatā secina portāls "exclaim.ca". "Uncut", savukārt, atzīst, ka plates labākie momenti ir tie, kuros "regejs parādās visā savā pilnībā". Grozies kā gribi, uzvārds Zigijam ir Mārlijs, un no viņa neviens neko citu kā labu regeju nemaz negaida. Un viņš, acīmredzami, tam nepretojas - pretējā gadījumā būtu izvēlējies friziera vai, teiksim, dārznieka profesiju -, taču juniors ļoti, ļoti cenšas regeju modernizēt, un tas padara šo plati par klausāmu plašākam klausītāju lokam, ne tikai indivīdiem mazās bizītēs sasietos matos un adītu astoņkāji uz galvas. O, redz kā tā adīšanas tēmas beigās tomēr lieti noderēja... 

2014, www.musicstories.lv

"Coldplay" - "Ghost Stories" (2014)

Ja gribi dzirdēt, kāds izskatās dzīvnieks, kurš laizot dziedē savas rētas, "Coldplay" jaunākais veikums "Ghost Stories" būs īsti vietā. Martā grupas līderis Kriss Mārtins paziņoja par viņa un aktrises Gvinetas Paltrovas laulības šķiršanu. Par pagātnes notikumiem jeb rēgiem, kas nepaliks tikai pagātnē, bet veidos arī nākotni - par to ir "Coldplay" sestais albums. Pieradušai pie stadionu formāta lēkājamdziesmām, publikai var nākties, nu nez vai vilties, bet iemigt gan, un tad pamosties no "Ghost Stories" dzinējspēka, teju vienīgās dziesmas albumā, kura ļauj atpazīt "Coldplay" tādus, kādi tie bijuši pēdējos desmit gadus, "A Sky Full of Stars". Grūti atrast kādu, kurš publiski paziņotu, ka Bītli bija mēsls - to daļa cilvēces droši vien uztvertu par zaimošanu. Ar "Coldplay" ir līdzīgi, tikai nedaudz savādāk - to, citreiz vairāk, citreiz mazāk atklāti, bet par labu esam atzīst pat tādi snobi, kam no vārda "popmūzika" vien jau nāsīs saskruļļojas spalvas. Bet tieši šīs mūzikas ķēniņa krēslā pašlaik sēž "Coldplay". "Es ticu, ka brīdī, kad viņu karjera tuvosies noslēgumam, "Coldplay" būs radījuši albumu, kas derēs jebkurā dienas vai gada laikā un jebkurām tā brīža emocijām," kritiku portālā "Metacritic" raksta kāds grupas fans, un ar to vēlreiz apliecina katra no mums privilēģiju dzīvot vienā laikmetā ar šiem Mūzikas Burvjiem, kas apvienojušies zem nosaukuma "Coldplay".

2014, www.musicstories.lv

"Kishi Bashi" - "Lighght" (2014)

Izspēlējies vijoli Regīnas Spektores, norvēģu mūziķa Sondres Lerčes un Džordžijas indī apvienības "of Montreal" koncerttūrēs, dziedātājs, multiinstrumentālists un komponists Kaoru Išibaši (38) ar skatuves pseidonīmu "Kishi Bashi" 2012.gadā beidzot izdeva savu debijas soloalbumu "151a". Tas nekļuva par topu grāvēju, taču platē "151a" iekļautās dziesmas bija tik, teiksim tā, uzrunājošas, ka trīs no tām par saviem reklāmas skaņu celiņiem izvēlējās trīs pasaules lielkompānijas - "Microsoft" (dziesma "Bright Whites" reklamēja operētājsistēmu "Windows 8"), "Sony" ("It All Began With A Burst" pasaulei nesa planšetdatora "Xperia Tablet S" vēsti) un "Smart" ("Chester's Burst Over The Hamptons" uzdevums bija popularizēt tā sauktos viedos automobiļus ASV). Arī pavasarī iznākušajai "Kishi Bashi" otrajai platei ir potenciāls atkārtot priekšgājēja panākumus. Sajaucot mūžveco vērtību "Electric Light Orchestra" "kosmisko zvaniņu" skaņu ar savu vijoles spēles grāciju un augstvērtīgiem aranžējumiem, "Kishi Bashi" ir radījis albumu, kam, vismaz pēdējā laikā, līdzinieki nav manīti. Šī ir aizraujošā klausāmviela.  

2014, www.musicstories.lv

"James" - "La Petite Mort" (2014)

Teikt, ka pat "uz aci" nekas nav manāms, būtu tīrākā mānīšanās. Teju tehno mūzikas ritmi, kas britiem "James" nekad nav bijuši raksturīgi, kalpo par (vairāk iedomātu) sienu, kas aizsargā grupas līderi Timu Būtu (54) no reālās pasaules sev apkārt. "La Petite Mort" ir skumjās radīts albums. Tas viscaur veltīts nāves tematikai (albuma nosaukums tulkojumā ir "Mazā Nāve"), jo tā Būta dzīvē pēdējos gados bijusi klātesoša dubultā - 2012.gadā nomira Būta mamma un viņa labākais draugs. Bēdas - tieši tās Būts izdzied šajā platē. Ja "La Petite Mort" iesākums esošai situācijai ir varbūt nedaudz pārspīlēti enerģisks, albuma vidus tāds mazliet izaicinošs, tad noslēgums ir skumju balāžu plejāde. Kā atzīmējis interneta izdevums "Popmatters", "James" allaž savos albumos pratuši radīt drāmu. "La Petite Mort" to var nemeklēt. Drāmas te nav, tikai dzīve.

2014, www.musicstories.lv

"Low Roar" - "0" (2014)

Islandiešu "Low Roar" 2011.gada debijas plati, kura, pa dažādiem serveriem klīstot, virtuālās mūzikas okeāna virspusē uzpeldēja vien gadu vēlāk, toreiz, pakonsultējoties ar savu gaumi un sirdsapziņu, nodēvējām par 2012.gada labāko albumu. Nu viņi ir atgriezušies ar otro plati, tās nosaukums ir "0", kas tipisks islandiešiem - viņiem visi vārdi ir vai nu gari un sarežģīti, vai īsi un vienkārši. Taisnības labad jāatzīmē, ka "Low Roar" nav tāds pilnīgi tīrs Islandes produkts - grupas līderis Raians Karazija uz šo geizeru valstiņu pārcēlās no ASV, jo satika šeit savu mūža mīlestību. Trīs gadu laikā "Low Roar" ir pieņēmušies radošajā svarā. "0", atšķirībā no sava priekšgājēja albuma "Low Roar", ir vairāk eksperimentu albums, kurā Karazija savam Islandes silto avotu nāru balss tonalitātē nostādītajam vokālam un tradicionālajiem instrumentiem atļaujas pievienot reizēm nomācošu elektroniskās mūzikas glazūru. "Low Roar" ir norūdījušies. Tomēr tādas dziesmas kā "Nobody Loves Me Like You" atgriež dažus gadus pagātnē. Un vienlaicīgi tas nepārprotami norāda, ka uz vietas nestāv nekas - vai tas vecs gliemezis, vai gadi. 

2014, www.musicstories.lv

"The Horrors" - "Luminous" (2014)

No nepieradinātiem panku puikām līdz glīti saķemmētiem zēnu kora dalībniekiem - aptuveni tāds ir britu "The Horrors" radošais ceļš mūzikā. Cik mežonīgi un brīvi viņi bija savos pirmajos albumos "Strange House" (2007) un "Primary Colours" (2009), tik rātni un kārtīgi "The Horrors" ir savā aktuālajā platē "Luminous". Tā, visticamāk, ir stadionu nodeva jeb cena, ko Fariss Badvens ar kolēģiem maksā par pārpildītajiem koncertiem, lai kurā pasaules malā viņi uzstātos. "Kas, pie velna, notiek ar "The Horrors"?" - ar šādiem vārdiem "Luminous" uzņēma vairums viņu agrīnās daiļrades cienītāju, no kuriem daudzi, izdzirdot plates populārāko dziesmu "So Now You Now", visticamāk, tvēra pēc kādām nervu drapēm. Bet droši vien skaitliski daudz, daudz vairāk ir to, kas tieši pateicoties "Luminous", vispār tādus "The Horrors" ir iepazinuši un novērtējuši par savu 2014.gada atklājumu mūzikā. Latvijā šos britu zeļļus zina teju vaigā, jo šovasar ar aptuveni trīs nedēļu intervālu "The Horrors" iesildīja lielo "Kings of Leon" koncertu Mežaparkā un uzstājās "Positivus" festivālā Salacgrīvā. Droši vien tas nozīmē, ka mums "The Horrors" patīk arī tādi, par kādiem ir kļuvuši.

2014, www.musicstories.lv

Lindsey Stirling - "Shatter Me" (2014)

Bērnībā ome allaž mācīja, ka nedrīkst darīt vairākus darbus vienlaicīgi. Piemēram, ēst un sarunāties vai lasīt Bībeli un griezt kājām nagus. Vai visas šīs lietas kopā. Tas gan vectēvam nekad netraucēja uz stundu pazust mazmājiņā ar krustvārdu mīklu žurnālu, bet, kopumā ņemot, šī senā uzvedības norma droši vien ir pareiza un adekvāta. Amerikā gan viss ir citādi. Piemēram, Lindsija Storlina (27) vienlaicīgi spēlē vijoli un dejo. Ne jau tā viegli līgojās kā ģimeņu dziedāšanas šovu dalībnieki uz skatuves. Storlina spēlē vijoli un dejo baletu! Pasaule viņas, būsim godīgi, visai unikālās spējas atklāja pirms četriem gadiem talantu konkursā "America's Got Talent". Interese par klasisko mūziku un vijoļspēli meitenei ir no tēva, viņa divpadsmit gadus šo māku ir apguvusi pie privātskolotāja, bet Storlinu vienmēr aizrāvusi arī deja. "Tu vari izvēlēties vijoli vai deju, bet abus mēs nevaram atļauties," bērnībā meitenei teikuši vecāki, un Storlina izvēlējās vijoli. Bet nu kā bērnības sapņu piepildījums atgriezusies ir arī deja, radot savdabīgu kompozīciju, ko gan iespējams novērtēt tikai koncertierakstos un videoklipos. "Shatter Me" - Storlinas otrais albums - ir organiska elektroniskās un klasiskās mūzikas biezputra, kuras "sviesta actiņas" vietā izlasāms jautājums, vai arī pēc gadiem desmit piecpadsmit viņa uz skatuves tikpat veikli spēlēs vijoli un taisīs špagatus? Droši vien nē, tāpēc mūsu uzmanībai tiek piedāvāts, domājams, īslaicīgs projektiņš. Lai arī interesants.

2014, www.musicstories.lv 

     

"The Fresh & Onlys" - "House Of Spirits" (2014)

Jaunāko grupas "The Fresh & Onlys" albumu tās līderis Tims Koens radīja, ar ģitāru, sintezatoru un bungu mašīnu ieslēdzies zirgu fermā Arizonā (ASV). Vārdu sakot, nepiespiestā atmosfērā. Ja vien uz kaut ko nespiež paši zirgi. Tikpat nepiespiesta ir arī "The Fresh & Onlys" piektajā albumā "House Of Spirits" valdošā atmosfēra. Kā albuma apskatā raksta žurnāls "Rolling Stone", tas "patiesībā it nemaz nav steidzīgs, bet visa bauda ir šis lēnums." Skaidrības labad - plate nav lēnu, flegmatisku dziesmu kolekcija. Tieši pretēji, Koens ir radījis pārsvarā enerģiskus skaņdarbus. Bet tas pieminētais lēnums ir meklējams dziesmu, ja tā var teikt,  DNS līmenī. Par gleznām mēdz teikt, ka to krāsa ir tik dziļa, ka acis var iekrist. Par "House Of Spirits" var teikt līdzīgi - prātiņu tas var iesūkt kā melnais caurums mazāku galaktiku! Sīku muzikālu nianšu meistardarbs, klausāms gardām ausīm.

2014, www.musicstories.lv

Ēriks Kleptons atklāj, kura ir viņa labākā dziesma

Ēriks Kleptons intervijā mūzikas žurnālam "Uncut" atzinis, ka par savu labāko sacerēto dziesmu uzskata albumā "Reptile" (2001) iekļauto "Believe in Life" (sk.video). Tā bija Kleptona atbilde uz jautājumu, vai viņš joprojām tiecas radīt dziesmu, kas popularitātē pārspētu viņa jau radīto klasiku. Intervijā Kleptons atzīst, ka doties koncerttūrēs ir kļuvis "mokoši" un ka viņš domājot par pensionēšanos, jo labāk to esot izdarīt pašam, nevis sagaidīt, kad kāds uzkāps uz skatuves, pienāks klāt un teiks: "Vecīt, varbūt ir laiks beigt?" Turklāt mūsdienās ceļot vairs neesot interesanti. "Ceļošanu agrāk es izmantoju, lai nomainītu vidi, satiktu jaunus cilvēkus un iepazītu jaunas kultūras. Tagad kultūra ir globāla. Tās tagad ir Amerikas [kultūras] dažādas versijas."

Šobrīd Kleptons ir sagatavojis izdošanai sava drauga, pērn mūžībā aizgājušā Dž.Dž.Keila (1938-2013) dziesmu kaverversijas, kas gaidāmas albumā ar nosaukumu "The Breeze". Komentējot baumas par grupas "Cream" atkalapvienošanos, Kleptons atzīst, ka neviens ar viņu par to nav runājis, un viņš šobrīd arī "nevēlas smērēt rokas asinīs."

2014, www.musicstories.lv

Sturgill Simpson - "Metamodern Sounds in Country Music" (2014)

"Mūzika mani tur pa gabalu no sevis," saka amerikāņu dziesminieks Stērdžils Simpsons (34). Mūzika viņu aiznes paralēlā realitātē, kam nav nekāda sakara ar to, kurā viņš mājo patiesi. Un interesanti - viņa mūzika to pašu spēj panākt arī attiecībā uz klausītāju. Simpsona otrais albums nepilna gada laikā "Metamodern Sounds In Country Music" ir sāpju pilns vēstījums pasaulei. Un, lai arī sāpes, kā allaž, vienas un tās pašas - depresija, dzīves apnikums, jaunu sajūtu meklējumi -, Simpsons prot. Viņš prot savu sāpi iedziedāt tā, ka klausītājs, kuram problēmu līdz šim it kā nebija, tās patiesi sāk saskatīt. Un padomāt. "Man patīk, ka Stērdžilam ir [mūzikas stila] "bluegrass" dvēsele. Viņš ir mūsdienu kantrīmūzikas uz iekšu vērstās pasaules ekscentrisks savrupnieks. Es nezinu, vai viņš ir kantrīmūzikas nākotne, bet es ceru, ka ir," Simpsona devumu mūzikā žurnālam "Uncut" novērtējis vienas no amerikāņu alternatīvās rokmūzikas šā brīža pieprasītākās grupas "The Black Keys" līderis Dans Auerbaks.

2014, www.musicstories.lv

Pērtiķīšu izklaides jūrnieku maiciņās jeb kā notrallināt festivālu

Uzreiz skaidrībai - ne reizi neesmu apmeklējis "Positivus" un "Summer Sound" mūzikas festivālus! Kaut kad agrā jaunībā nestabilā stadijā biju iemaldījies vienā "Baltic Beach Party", bet ar to mana festivālu pieredze kā apmeklētājam beidzas. Savukārt pilnīgi visus mūsdienu festivālus Liepājā izbaudu vai, pareizāk, pārdzīvoju kā pilsētas iedzīvotājs, kurš šo pasākumu dienās nevar neievērot izmaiņas noskaņojumā un ļaužu masās ielās. Pēc šā gada Liepājas pludmales festivāla ir radušies daži jautājumi.

FESTIVĀLU APGLABĀŠANAS UN REANIMĀCIJAS

Skaidrs, ka nosaukt Liepāju par Latvijas mūzikas galvaspilsētu būtu tas pats, kas turpināt ticēt ka Končita Vursta nav viens no Eiroparlamenta deputātes Ivetas Grigules daudzajiem masku kostīmiem. Pirms gadiem astoņiem, apbērējot leģendāro festivālu "Liepājas dzintars", mironis beidzot, tā teikt, tika nolikts, kur tam jāstāv, bet dzīvajiem jādzīvo tālāk. Mazliet agrāk radās šī festivāla pēcteči - nošpikojot astoņdesmitajos gados populārā pasākuma "Mēs, Liepājai!" nosaukumu, kāda vietējo izklaides industriju pie dzīvības uzturoša ģimene izveidoja festivālu "Mēs, liepājnieki!" (starp citu, par somu "The Crash" uzstāšanos šim nelaiķa pasākumam gods un gaiša piemiņa mūžīgi mūžos). Šie paši uzņēmēji 2001.gadā pirmo reizi organizēja pludmales ballīti Liepājā, un tā guva tik lielu popularitāti, ka tuvākajos gados izauga par lielāko mūzikas festivālu Latvijā. Līdz dažus gadus vēlāk parādījās "Positivus" Salacgrīvā.

Krīze, rutīna un lepnība darīja savu - Liepājas pludmales ballīte dažus gadus atpakaļ beidza pastāvēt, organizatori iztirgoja vai joprojām tirgo savus īpašumus Liepājā (tai skaitā slaveno Rokkafejnīcu), bet, tā teikt, bikses jau nevar palikt tukšas. Praktiski tūlīt pēc paziņojuma par "Baltic Beach Party" galu sekoja nākamais paziņojums no citas organizatoru kompānijas, ka tā vietā būs jauns festivāls "Summer Sound". Un tā tam bija tapt. Kāpēc šis ieskats vēsturē? Jo tas mazliet vēlāk ļaus izdarīt dažus secinājumus par mūsdienām.

CILVĒKS IR GALVENAIS...

Ja kļūdos, lai man tramvajā nokrīt bikses, bet, šķiet, šogad bija trešais "Summer Sound" festivāls. Atkal - nezinu, bet tika dzirdēts, ka, atšķirībā no iepriekšējās pasākumu organizācijas, kurā pilnīgi visu izteica nauda, nauda un vēlreiz nauda, "Summer Sound" komanda vismaz festivāla infrastruktūru un pakalpojumus veidojusi, vairāk domājot par cilvēkiem. Atmosfēra, sevišķi pirmajā "Summer Sound" bijusi draudzīga, cilvēki saprotoši, un visiem labs prāts. Pats dzīvoju festivāla teritorijā. Lai tā laikā varētu piebraukt pie mājas ar auto, man ir jāizņem caurlaide, tāpēc arī kā pasākuma "infrastruktūras subjekts" varēju novērtēt atšķirību starp "pirms" un "pēc". Skaidrs, garāžas durvis apčurāja abos gados, bet "Summer Sound" pirmajā gadā apkārtējo māju iedzīvotāji jutās mierīgāk, arī, nez vai skatuvju izvietojuma dēļ, bet troksnis naktīs bija mazāks kā "bīčpārtijā". Pirms gada aptuveni tas pats. Par festivāla muzikālajām kvalitātēm te nav diskusiju. Tad pienāca 2014.gads.

Neesmu organizatoru radinieks, zinu tik (bet kurš tad te viens otru nepazīst). Un tādā pašā pazīšanās līmenī pērn ausīs nāca ziņa, ka "Summer Sound" tapis pārdots "Positivus" čaļiem. Nav jau vairs tie gadi, lai, ieraugot cukurgailīti, kristu tam, siekalas apkārt tašķot, virsū, nedomājot par holesterīna līmeni asinīs. Tāpēc, sit vai nost, bet nebija tā sajūta, ka Liepājā taps tāds kā "Positivus Nr.2", lai arī Salacgrīvas pasākumu mākslinieki ir, tā teikt, pa manai gaumei. Dzīves pieredzei ar holesterīnu izrādījās taisnība.

PĒRTIĶĪŠI JŪRNIEKU MAICIŅĀS

Kaut kādas vārgas cerības atausa pavasarī, kad tika izziņoti 2014.gada festivāla viesi leģendārie (bez ironijas) "Pet Shop Boys". Likās, šie būs pirmie, vēl, līdzīgi kā parasti "Positivus" gadījumā, tuvākā laikā tiks izziņoti arī pārējie lielie vārdi. Bet nekā tāda nebija. Dons un pārējais visu festivālu vietējais planktons - tas arī viss. Otrs, iepriekšējos gados "Summer Sound" bija tādi reklāmas tēli - divi atraktīvi, šausmīgi spalvaini vīriņi. Bija reklāmas rullīši ar viņiem, viņi parādījās festivāla drukas un interneta reklāmas materiālos. Bet šogad - es, goda vārds, neredzēju nevienu "Summer Sound" plakātu vai reklāmas baneri kaut vai tajos pašos "Delfos" (ja arī bija, šis ir pierādījums, ka ne pārāk redzamā vietā). Vēl nedēļu pirms pasākuma pašā Liepājā vispār nekas neliecināja, ka šāds festivāls gaidāms - ne reklāmas stendu (viens, pieklājības pēc, pie tramvaja tilta, otrs, izbraucot no pilsētas), ne praktiski jebkādas informācijas internetā, izņemot varbūt sauss programmas uzskaitījums kaut kur! Visbeidzot - parādās paziņojums, ka šā gada festivālam "Summer Sound" "būs savs dresskods" - jūrnieka tērpi, jo nedēļas nogalē taču tika svinēti arī Jūras svētki. Vājprāts! Kas te, kaut kāds tematiskais vidusskolas žetonu vakars vai cirka izrāde ar jūrnieku maiciņās tērptiem pērtiķīšiem? Tajā pašā laikā, kad "Lattelekom" televīzijā 24 stundas dienā var skatīties  īpašo "Positivus" kanālu, Liepājas festivāla publika tiek aicināta saģērbties pēc ķēmiem, un tas ir festivāla mārketings? Šī aktivitāte arī pielika punktu visām šaubām par to, kāpēc "Positivus" pārpirka "Summer Sound".

Protams, tikai versijas. Bet tomēr. Pirmkārt, lai arī varbūt grūti un kā pa celmiem, bet "Summer Sound" veidojās kā nozīmīgs pasākums Latvijas mērogā, "Positivus" organizētājiem par Bauskas Kantrīmūzikas festivālu, acīmredzot, bīstamāks. Festivāla rīkošanas tiesību iegāde līdz ar to dod Majora kungam (Ģirts Majors - galvenais "Positivus" cilvēks) kontroli pār Latvijas festivālu tirgu. Un tikai no jauno īpašnieku plāniem un godaprāta ir atkarīgs, kāds būs "Summer Sound" ceļš nākotnē. Pēc šā gada absolūti bezpersoniskā pasākuma, šķiet, īpašnieku mērķi ir skaidri. Otrkārt, tā ir laba taktika - nedēļu pirms "Positivus" rīkot šādu šļuru Latvijas otrā galā, tādējādi atsijājot vismaz daļu no "štrunts, kas uzstājas, galvenais, ka pālī" publikas (policija pēc festivāla pirmās dienas paziņoja, ka šogad apmeklētāji ir agresīvi un "kā no ķēdes norāvušies"). Tā ir pareiza taktika - arī es savu sunīti nodarīties "pa lielam" vedu tuvāk kaimiņa logiem.

BEZ MORĀLES

Lūk arī vēsture mūs atvedusi mūsdienās. Liepājnieks ir labs ģitārists, labs vokāli instrumentālo ansambļu dalībnieks, kaislīgs festivālu apmeklētājs, bet ilgtspējīgu festivālu organizatori mēs esam nekādi. Mūzikas festivālu rīkošanu Liepājā nu esam atdevuši citiem. Un tas droši vien ir pareizi. Pārāk jau mēs te viens otru pazīstam, uzmetam, nesadalām pareiza biezuma aploksnes, lai vispār kaut kas notiktu, līdz rezultāts ir tāds, kāds nu ir. Visnotaļ loģisks.

Šī nav morāle "Positivus" zēniem un meitenēm. Visi ir lieli un zina, kas un kā ir patiesībā. Bizness ir bizness, un tur viss ir skaidrs. Un tomēr, Majora kungs, varbūt nākamgad šo, pat negribās to vairs dēvēt par festivālu, labāk nerīkojiet vispār. Mēs sapratīsim! Nolaidīsim tvaiku, "Pūt, vējiņos!" uzrīkojot kādu "Pērkona" koncertu vai pludmales kafejnīcās skaistāko pakaļu konkursu. Skaidrs, ka šajā valstī Jūs esat galvenais pa visiem lielajiem festivāliem, bez Jūsu ziņas tāpat neviens te neko nerīkos. Tāpēc, lūdzu, vairs tā necūkojieties mūsu pilsētā! Pretējā gadījumā var pienākt diena, pareizāk - nakts, kurā sapnī pie Jums nāks visi Liepājas iedzīvotāji, tērpušies jūrnieku maiciņās. Bet Jums lieli darbi darāmi, tāpēc labi izgulēties ir ļoti svarīgi.

Attēls raksta ievadā no "Summer Sound" profila portālā "Facebook".

2014, www.musicstories.lv

20 dziesmas 2014.gada vasarai

2014.gada vasaras dziesmu izlase. 20 dziesmas, ar kurām mosties, nodzīvot dienu un vakarā ar pēdējiem putnu vīteriem doties pie miera. Var pat neskatīt video, vienkārši spiest "Play" un izdzīvot šo vasaru mūzikā!

Dziesmu saraksts:

1. Ellie Goulding - "How Long Will I Love You" ("Halcyon Days", 2013)

2. Olly Murs - "Dear Darlin'" ("Right Place Right Time", 2012)

3. Christina Perry - "Human" ("Head Or Heart", 2014)

4. "Future Islands" - "Seasons" ("Singles", 2014)

5. "Wild Beast" - "Wunderlust" ("Present Tense", 2014)

6. "Kaiser Chiefs" - "Coming Home" ("Education, Education, Education & War", 2014)

7. "Augustana" - "Ash and Ember" ("Life Imitating Life", 2014)

8. Francesca Battistelli - "Write Your Story" ("If We're Honest", 2014)

9. "Santana" feat. Diego Torrres - "Amor Correspondido" ("Corazón", 2014)

10. Damon Albarn - "Everyday Robots" ("Everyday Robots", 2014) 

11. "Wye Oak" - "Glory" ("Shriek", 2014) 

12. "Johnnyswim" - "Diamonds" ("Diamonds", 2014)

13. Lykke Li - "Never Gonna Love Again" ("I Never Learn", "2014)

14. "Kent" - "Mirage" ("Tigerdrottninger", 2014)

15. "Duft Punk" feat. Pharrell Williams, Nile Rodgers - "Get Lucky" ("Random Access Memories", 2013)

16. Graham Gouldman - "The Halls of Rock'n'Roll" ("Love and Work", 2012)

17. "Laibach" - "The Whistleblowers" ("Spectre", 2014)

18. Mike Oldfield - "Sailing" ("Man On the Rocks", 2014)

19. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

20. "Twin Shadow" - "To the Top" (EP, 2014)

2014, www.musicstories.lv