Kad pagājušā gadsimta astoņdesmitajos slavas virsotnēs gozējās tādas sintīpopa apvienības kā "Camouflage" vai tie paši "Depeche Mode", ne viens vien nosprieda, ka mūzikas stilu evolūcijas apogeja ir sasniegta, un tālāk atliek vien pielemtās dienas novadīt nirvānai līdzīgā stāvoklī, ko šīs skaņas rada. Bet nekā, nāca deviņdesmitie, atnesot jaunu mūziķu paaudzi, kas niekošanos ar elektroniku pārprata, un vienkāršoja tās pielietojumu līdz "2 Unlimited", "Dr.Alban" vai "DJ Bobo" līmenim (šos NEKAD nevajag pat mēģināt klausīties mūsdienās!). Kad ar vienu pirkstu klabināmajiem sintezatoriņiem beidzās baterijas, modē atkal nāca ģitārmūzika. Bet, piemēram, briti "The Sunshine Underground", trio ar Kreigu Velingtonu priekšgalā, mīlestību uz sintīpopu - to, kas vairāk astoņdesmitajos -, sirdī nes vēl joprojām. Pavasarī grupa laida klajā savu trešo albumu, nosaucot savā vārdā. Parasti jau mūziķi to dara, vai nu debitējot, vai radot tādu albumu, no kura gribētos sākt "jaunas dzīves" uzskaiti no nulles. Debija tā nav, atliek tikai otrais. Taču ar to te ir problēmas - "The Sunshine Underground" visam albumam, acīmredzot, nav pietikušas nedz idejas, nedz spēka, jo aptuveni pusē plate kaut kur vienkārši "pazūd". Un tomēr, daudz, daudz labāk par "Dr.Alban" vai "DJ Bobo".
2014, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru