Gada tumšākajā laikā pirms pirmajiem sniegiem tā iegājies, ka mūsu valsts svin savus galvenos svētkus - dzimšanas dienu. Un kad lielie lauku darbi apdarīti, kad rudens ar savu gruntīgo un smagnējo noskaņu rosina uz plašākām apcerēm, mēs, latvieši, iespējams, kļūstam vispatriotiskākie. Izmantošu šo savu vājuma brīdi, lai stādītu priekšā šā brīža aktuālāko latviešu mūzikas albumu - izlasi "Sviests IV".
Atšķirībā no pieminētā rudens apcerīgā smaguma, mūsdienu tautas mūzikas izlase "Sviests IV" ir kliedzoši spoža - spilgtā olas dzeltenuma krāsā, kā augsta vasaras saule, no kuras staru siltuma nav pasargāts neviens. Ar zināmu nedrošību nopirku plati, jo mana tautas mūzikas pieredze sākās un beidzās astoņdesmito beigās, kad kaut kādā pasākumā Valdis Muktupāvels ar prievīti ap pieri rādīja, "kurā puļķītī jāpūš, lai skanētu dūdas" un "ka stabulītē jāpūš ar bučā savilktām lūpām".
Man kā cilvēkam, kurš uz klavierēm ar vienu pirkstu prot noklimperēt "Kur tu teci, gailīti?", droši vien nav ne mazāko tiesību muzikāli vērtēt citus. Tomēr es to darīšu. Jo, klausoties izlasi "Sviests IV", man nenācās piedzīvot to, no kā visvairāk baidījos - ka dzeltenais albums odīs pēc Latvijas Radio 2 trulajiem šlāgeru ritmiem. Bet no tā nav ne smakas. Iespējams, manas bailes izraisīja stereotips, kurš iemājoja manī pēc prievītē tērptā Valda pasākuma - viņš toreiz, šķiet, uzstājās viens pats, un, ko tur slēpt, tas bija baigi garlaicīgi.
Patiesībā izlases sastādītāji ir gudrinieki - jau pati pirmā dziesma "Skaista mana tēva sēta", ko izpilda grupa "Folkvakars", liek saprast, ka šeit būs darīšana ar ļoti mūsdienīgu tautas mūziku. Man kā aprobežotam lauku cilvēkam dziesma uzreiz asociējās ar grupu "Labvēlīgais Tips". Tas laikam trompetes spēles dēļ. Un brīžiem likās, ka uz Latvijas raibās govs muguras atjās Antonio Banderas, jo dziesmā, šķiet, meksikāņu ritmu ir vairāk par latviešu. Savukārt albumu noslēdz "Rīgas danču kluba muzikanti", kura dziesma "Vecpuiša pankūkas" ir slavenās krievu kinolentes "Kaukāza gūstekne" dziesmas par sultāna trim sievām un "Čikāgas piecīšu" "Made in Latvia" krustojums. Sākumā tas likās banāli, bet pēc trešās klausīšanās reizes - tas vienkārši "aizgāja".
Patiesībā arī citu albuma dziesmu jēgu ar pirmo reizi uztvert bija pagrūti, jo cilvēkam, kas ikdienā klausās savādāku mūziku, nepieciešams laiks, lai pieskaņotos šādai. Kad pie mūzikas ir pierasts, prāts pārslēdzas uz vārdiem. Un šeit gan rodas zināmas pārdomas. Ja lielākās daļas dziesmu teksti ir mūsu latviešu tautasdziesmas, tad te nu jāsaka: "Pasaulē nav nekā jauna!" Kolektīva "Lāns" līdere Dagnija Pārupe dziesmā "Suņi rēja" pirmajā minūtē "uzbrauc" savam "mīļajam, jaukajam", vai tas pagājušo nakti pavadījis "pie priedes, pie egles vai pie citas mātes meitas"? Uzzinājusi, ka nabags visu nakti pavadījis "tēva lauka galiņā", vismaz četras minūtes šī greizsirdīgā mātes meita mēģina "mīļajam, jaukajam" pielabināties, piesolot spilvenus, segu un savu sirdi.
Vēl lielākas maitas izrādās sievas no folkloras kopas "Laiksne". Viņas "labāk kuļa rudza riju, ne pie puiša naktī guļ", jo "kad pie puiša naktī guļ, noraud visu savu mūž'". Vēl vairāk - viņas ir gatavas vīramātei "atdot dēlu, kuru dienu gribēdam'". Jēziņ, vai tiešām jau tajos laikos, kad radās šīs tautasdziesmas, pār Latvijas rudzu druvām un kartupeļu laukiem valdīja šitāds feminisms? Un kur vīrietis kā ģimenes galva un saimnieks?! Nav brīnums, ka tieši vecis izgudroja televizoru, ko ieslēgt un skatīties, kad bābieši sāk šitās runas...:) Svēta lieta, ko apdziedājuši mūsu senči, ir karā iešana. Tā ir otrā lielākā nelaime aiz greizsirdīgām mātes meitām. Un atkal - karot taču gāja tikai vīri! Par ko mums liktenī tāds sods? Labi, ka vairāk uz mūsdienām vismaz dažus "noslīdējuša sēklinieka dēļ" kara komisariātā izbrāķēja...
Pēc izlases "Sviests IV" noklausīšanās skaidras palika divas lietas. Pirmkārt, mūsdienu latviešu tautas mūzika ir ļoti daudzveidīga, tā ne par mata tiesu neatpaliek nedz no izslavētās īru, nedz īslandiešu etniskās mūzikas, un mūsdienu tehniskās iespējas to ir padarījušas par tīkami klausāmu mūsu sterilajām un izlutinātajām ausīm. Un, otrkārt, vairs nedrīkst jaunajai paaudzei, to pamācot, teikt: "Vot, kad mēs augām..." Jo, izrādās, mūsu senči bijuši vēl daudz dullāki par mums. Un nav nekādu šaubu, ka TAJOS laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas.
Diemžēl šeit nav iespējams ievietot kādu no izlases dziesmām, jo "strīmošanas" režīmā nekas nav pieejams, tāpēc atliek vienīgi plati iegādāties, ko ļoti ērti un lēti var izdarīt
interneta veikalā. Tā būs ļoti laba dāvana gan tantei ārzemēs, kura dāvanā grib saņemt "vienalga ko, ka tik pa Latviju!", gan pašam sev gaidāmajos valsts svētkos un ikdienā. Platē bez jau pieminētajiem kolektīviem atrodami gan pazīstamo "Iļģu" un Austra Graša garadarbi, gan no folkmūzikas tālākstāvošajiem vispār nezināmu apvienību veikumi. Un par cik šī pēdējos trīs gados ir pirmā latviešu mūzikas plate, ko esmu iegādājies, ir skaidrs - šī ir manta!
2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com
