Jau pagājis krietns laiks, kopš neesmu šeit sniedzis savus pārgudros komentārus par jaunām un vecām platēm. Tad nu šo kļūdu labošu, turpinājumā ielūkojoties manas šā brīža aktuālākās mūzikas annālēs.
1. "Muse" - "The Resistance"
Kopš šī laika nekas nav mainījies - laikā, kad es neklausos visādus pediņus un citus "mīkstā" stila izpildītājus, "Muse" ir mans favorīts nr.1!
Pēc 2006.gada "Black Holes And Revelations" un koncertieraksta "HAARP" pērnā gada "The Resistance" ir pirmais jaunais materiāls no "Muse". Kad laikraksts "Diena" piedāvāja albuma iznākšanas dienā to "nostrīmot", varēja dzirdēt daudz versiju, no kā "Muse" ietekmējusies šoreiz - gan no "Queen", gan no "The Rolling Stones". Brīžiem likās, ka notiek sacensība, kurš kādas ietekmes jaunajā platē saklausīs. Es ar tajās piedalījos - paziņoju, ka dziesmas "Resistance" piedziedājums aizgūts no grupas "Wheatus" dziesmas "A Little Repect". Bet, protams, tā nav - kas attiecās uz "Wheatus". Bet es taču nevarēju piekristi tikai Rudakam un visiem pārējiem, neizvirzot nekādas savas versijas. Par "Queen" gan ir taisnība - to apstiprina pats "Muse" solists Metjūzs Belamijs (Matthew Bellamy), un "Queen" ģitāras vīrs Braiens Mejs (Brian May) šo ietekmi jaunajā platē uzņēmis ar ļoti atzinīgiem vārdiem, par izcilu nosaucot dziesmu "United States of Eurasia (+ Collateral Damage)".
Kas man jaunajā platē patika? Tas jāklausās kā vienots skaņdarbs, un, ja CD spēlētājs uzlikts "Repeat" režīmā, "Muse" jaunās plates koncepcija neļauj piefiksēt brīdi, kad plate atkal sākas no gala. Bez tam, arī pirmo reizi klausoties plati, jau var pagaudot līdzi zināmam meldiņam - dziesmā "I Belong to You" meistarīgi iekļauts fragments (divas pēdējās rindiņas) no kādas operas ārijas, kuras oriģinālais nosaukums ir franču valodā, bet šajā valodā pareizu izrunu iespējams iegūt, tikai nedaudz iedzerot, tāpēc iztiksim bez citātiem.
Jaunajai platei vēl jānoguļās prātā, lai objektīvi salīdzinātu ar "Black Holes" vai spēcīgo 1999.gada albumu "Showbiz", bet noliegt nevar - "Muse" Latvijā ir savējie. Jo kā gan citādi lai izskaidro viņu nupat izsludināto otrreizējo spēlēšanu, šoreiz Salacgrīvā šajā vasarā laikā, kad citu Eiropas valstu fani "Muse" mājas lapā pie ziņas par Latvijas koncertu tikai siekalojas un jūtas nedaudz apdalīti.
Aicinu ielūkoties dziesmas "Undisclosed Desires", kas esot Belamija veltījums viņa draudzenei, tādējādi, domājams, dziesmas teksts ir ļoti intīms un bērniem līdz 18 gadu vecumam lūgums nākamo video izlaist. Vēl ņemot vērā, ka klipā dejo diezgan pupains sievišķis, par ko nemaz nav pārliecības, ka tas ir sievišķis.
2. Alicia Keys - "The Element of Freedom"
Par RnB mūzikas stilu man ir savs noteikts viedoklis - tas ir purkšķināšanas ar padusi apvienojums ar tumšu ādas krāsu, un tas man nezināmu iemeslu dēļ ir populārs arī ārpus Amerikas kontinenta mūžamežu rajoniem. Tomēr ir viens izņēmums - Alīša Kīza (lūk līmenis likt cilvēkiem vārdus, kurus latviski vispār nevar normāli izrunāt).
Šobrīd 29 gadus vecā Alīša jau 7 gadu vecumā sāka apgūt klavierspēli, spēlējot klasisko mūziku. Te arī izskaidrojums mākslinieces ekskluzīvajai klavierspēlei uz skatuves. Kā arī iemesls, kāpēc es pēc divām klavierspēles nodarbībām atmetu tām ar roku un joprojām protu tikai ar vienu pirkstu nospēlēt "Kur tu teci, gailīti manu?".
Alīšai bija vairāk pacietības un, ko tur slēpt, talanta kā man, tāpēc viņa jau 20 gadu vecumā izdeva savu debijas plati "Songs in A Minor", ko pārdeva 12 miljonos kopiju. Kopš tā laika viņas karjera iet tikai kalnā. Ņemot vērā Alīšas personīgo seksapīlu un šarmu, nav brīnums, ka viņas kontā ir arī lielākas un mazākas lomas kino, jaunakā no kurām ir loma 2008.gada Amerikāņu drāmā "The Secret Life of Bees".
Bet - atpakaļ pie mūzikas! "The Element of Freedom" ir ceturtais Alīšas studijas albums, bet pirmais, kurš man patiešām patīk vairāk kā par vienu dziesmu platē. Sākot ar absolūti eleganto "Doesn't Mean Anything" un "Empire State of Mind (Part II) Broken Down" un beidzot ar jau radiostacijās nodrillēto, bet spēcīgo "Try Sleeping With A Broken Heart", šī plate tiešām aizrauj. Pat neskatoties uz to, ka tā iekļauta RnB stilā.
Un personīgi man ļoti fascinē, ka mūsu draudzene Ališa ne tikai smuki gorās klipos un dzied, bet arī pati ir autore lielākajai daļai savu dziesmu. Alīša, kad lasīsi šo blogu, zini, mēs Tevi par to cienām! Ka pati saceri dziesmas. Un par to, protams, ka lasi šo blogu.
3. "The Priests" - "Harmony"
Iedomāsimies skatu - no skatuves Arēnā "Rīga" nokāpj iesildītājgrupa (vēlams "Skyforger" vai "Inokentijs Mārpls") un pārpildītā arēna nepacietīgi gaida galvenos vakara māksliniekus. Un te viņi parādās! Arēnu pāršalc aplausu vētra un uz skatuves izgaismojās trīs vīri melnās mantijās - mācītāji, kas kalpošanu Dievam un baznīcai uz laiku nolikuši malā, lai pievērstos šovbiznesam.
Tieši tā nolēma rīkoties divi brāļi Ouhagani no Ziemeļīrijas, kam pievienojās trešais dziedošais Svētais Tēvs Deivids Delardžijs (David Delargy). Viņš tāpat kā brāļi Oigens un Martins Ouhagani (Eugene O'Hagan, Martin O'Hagan) ir Romas katoļu priesteri. Un patiesībā nav tā, kā teikts iepriekš. Šie trīs kungi kopā dzied jau kopš koledžas gadiem.
2008.gadā nu jau trio "The Priests" parakstīja līgumu ar skaņu ierakstu kompāniju "SonyBMG" un tā paša gada novembrī klajā nāca dziedošo mācītāju debijas albums "The Priests" ar 15 reliģiska rakstura dziesmām, kā, piemēram, Šūberta "Ave Maria" un Franka "Panis Angelicus". Un jaunieši trāpīja desmitniekā! Jau mēnesi pēc iznākšanas "The Priests" debijas plate iekļuva Ginesa rekordu grāmatā kā visātrāk pārdotais debijas albums klasikas žanrā Apvienotajā Karalistē. Protams, tas tika panākts ne tikai ar skaistām actiņām un balstiņām, bet arī ar producenta Maika Hedžesa (Mike Hedges) čaklajām rociņām, kuras reiz līdzējušas arī tādām grupām kā "U2", "Manic Street Preachers" un Dido.
Skola bija rokā un jau gadu vēlāk - 2009.gada novembrī - dienasgaismu ieraudzīja otrais "The Priests" garadarbs - plate "Harmony". Koncepcija tā pati - moderni, nedaudz popsīgi un ļoti labā balss kvalitātē iedziedātas 15 klasiskas reliģiskās dziesmas, kam pa vidu iemaldījušās pāris Ziemassvētku kompozīcijas. Tiesa, šīs plates panākumi vairs nav tik lieli. Piemēram, Somijā un Norvēģijā, kur debijas plate "The Priests" pārdošanas topos ieņēma attiecīgi otro un pirmo vietu, jaunais "Harmony" neguva nekādu ievērību. Bet tas skaidrs - savu slavas ceļu šobrīd iet līdzīgas koncepcijas puišu kolektīvs "Il Divo", un tur tie puikas tomēr ir frišāki un baznīcas tantēm droši vien patīk labāk.
4. Chris De Burgh - "Spanish Train and Other Stories" (KLASIKA!)
Kad savulaik parādījās pirmais ziņu portāls navigators.lv, kas vēlāk pārtapa par DELFI, tā bija pirmā vieta, kur lasītājiem bija iespēja komentēt ziņas. Un pie ziņas, ka Kongrsu namā Rīgā koncertēs Kriss De Burgs (Chris De Burgh) kāds komentētājs, kurš bija nosaucies par Juri Milleru, izteica vēlmi šo "mīksto dziedātāju" sabučot. Un tas ir tik mīļi! Un loģiski. Jo lielākajai daļai De Burgs asociējās tikai ar pārsaldo "The Lady In Red" no tālajiem 80.ajiem.
Bet patiesībā Kristofera Džona Deivisona (Christopher John Davison), kas ir mākslinieka īstais vārds, karjera sākās krietni agrāk - jau 1975.gadā ar debijas plati "Far Beyond These Castle Walls". Šajā pašā 1975.gadā De burgs izdeva vēl vienu plati - "Spanish Train and Other Stories", kas pavisam nejauši nupat nonāca manā necilajā kolekcijā.
Neesmu 70.to gadu mūzikas stilu analīzes meistars, bet līdz šim minētais periods man vairāk asociējās ar jau uz disko velkošiem ritmiem un mikrofoniem līdzīgām frizūrām, kādas pie mums topā bija līdz pat 90.to gadu sākumam. Vismaz manam brālim bija tāda frizūra un pie blāvāka apgaismojuma svešam bija grūti pateikt, vai tas puisis vai meitene.
Kriss De Burgs, šķiet, nekad nav nesājis mikrofona frizūru, un tāpat, man vismaz šķiet, ka vērtēt De Burgu pēc "The Lady In Red" nav īsti pareizi. Ja godīgi, arī man šī "Spanish Train" plate ir pirmā iepazīšanās ar De Burgu, un man tā patika. Klasiskais "A Spaceman Came Travelling", protams, uzreiz izlec no visām pārējām dziesmām, jo ir neskaitāmas reizes dzirdēta. Bet galvastiesu pārāka ir virkne citu dziesmu - kaut, piemēram, "Lonely Sky", "Old Friend" un jautrā dziesmiņa par striptīzdejotāju Patrīciju "Patricia The Stripper".
Nākamā rindā uz iepazīšanu man ir De Burga 1977.gada plate "At The End of A Perfect Day", bet šobrīd jau pieminētā dziesma par Patrīciju no "Pupu bāra".
Es esmu cilvēks, kurš audzis laikos, kad gada nozīmīgākais notikums Latvijā bija "Mikrofona" dziesmu aptauja. Astoņdesmito gadu sākumā, skatoties vienu no šīs aptaujas gada noslēguma pārraidēm, pirmo reizi ieraudzīju Dzintri Kolātu un nedaudz sabijos. Jo, gadiem klausoties viņa balsi radiofonā, man bija izveidojies tāds priekšstats, ka viņš vizuāli ir kaut kas līdzīgs Lujam De Finesam - slavenajam Fantomasa ķērājam. Bet tā nebija.
Dzintris Kolāts
Bet stāsts ir tieši par to. Nesen paskatījos tādu veco "Mikrofona" aptauju retrospektīvu DVD izlasi. Un nevarēju, protams, nepasmaidīt. Nora Bumbiere ar kaut ko līdzīgu galdautam, pārmauktam pār galvu, dzied un laižas deju virpulī ar savu tā laika skatuves un dzīves partneri Viktoru Lapčenoku dziesmā "Tā diena". Fonā visur mētājas sapūsti baloni, daži pakabināti kaut kur virs kameras. Un viss! Un tad dziesma beidzas un sākas nākamā - Noras Bumbieres izpildītā "Par pēdējo lapu". Nedaudz pamainīts tikai mākslinieces kostīms, bet baloni un fonā kaut kāds iesprausts bērzs tas pats. Var redzēt, ka abi klipi filmēti viens pēc otra. Un kas par to? Cilvēkiem tolaik nepatika? Patika!
Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks
Kas parasti ieguva pirmās vietas? Raimonds Pauls, protams! "Mežrozīte", šķiet, bija pirmā dziesma, kas "Mikrofona" aptaujā uzvarējusi. Skaista, vienkārša un prātīga dziesma. Ja paskatās, kādas dziesmas uzvarēja līdz astoņdesmito gadu beigām, tad nevar noliegt, ka tautai patika vienkāršas, melodiskas dziesmas, kuras izpildīja cilvēki ar talantu. Atceros, Uldim Stabulniekam tur bija viena dziesma, kurā viņam kaut kas bija par lielu, lai paņemtu no klēpja un apmīļotu. Tā dziesma man gan nepatika. Bet vispār esmu liels Ulda Stabulnieka fans - Raimond, piedod, bet Ulža Tevi sit pāri!
Uldis Stabulnieks "Tik un tā" (pirms tam netīšām Žoržiks)
Paskatīsimies, kas tajos laikos notika ārzemēs. Ja tā paskatās no šodienas skatu punkta, tad mēs tikām turēti baigā mucā. Bītlus padomijā ielaida, jo pat tā laika PSRS spices vīri saprata, ka kaut ko tādu viņi aiz sava dzelzs priekškara nenoturēs - pārāk jau nu masīvs spiediens. Tad vēl bija zināma ABBA, Boney M un Dins Rīds, kurš uz PSRS izdotās plates vāka bija nobildēts šaurās triko biksēs, un man kaut kas viņā nepatika. Kā caur miglu atceros televīzijas raidījumus "Varavīksne". Aldis Ermanbriks pie visu laiku fonā ieslēgtām disko gaismām mani uzreiz paņēma ar savām izteiktajām brillēm, bet pārstāju to raidījumu skatīties pēc "Pink Floyd" klipa "Another Brick in the Wall" pārraidīšanas, kurā skolēnus samala gaļas mašīnā. Bet vismaz es sāku mācīties labāk.
"Pink Floyd" "Another Brick of the Wall"
Bet patiesībā "tur ārā" notika daudz kas vairāk. Izmantojot šodienas resursus, var tikai just līdzi tai paaudzei, kurai blakus tas viss notika, bet viņi par to neko pat nezināja. Kaut gan - kurš mazāk zina, tam saldāks miegs. Un tomēr ir viena kopīga lieta tā laika mūzikā - to pārsvarā izpildīja tie, kuri paši to komponē, vai arī citu komponējumus izpilda tiešām talantīgi mākslinieki. Gan latviešu, gan ārzemju mūzikā.
Un tagad paskatīsimies, kas notiek šodien. Nerunāsim par tiem, kuri tiešām paši komponē, paši dzied un spēlē un, vairumā gadījumu, droši vien tikai paši arī klausās. Kā pēdējā laika pašmāju "sensācija" tiek pasniegta grupa "Kombuļi". Kad visi par viņiem sāka runāt, nolēmu vienreiz paskatīties arī es. Kā jau kārtīgai sensācijai pienākas, "Kombuļi" ir ari "Youtube" portālī. Aptuveni 15 sekundes - tik ilgs bija laiks, lai es saprastu, ka otrreiz šito es vairs nemūžam negribēšu redzēt un dzirdēt. Vīriņš, kurš izskatās līdzīgs lauku mājas saimniekam no multfilmas par auniņu Šonu, ko šad tad demonstrē pa TV3, lai aizpildītu ētera laiku, un sieviņa vienkārši savam priekam dzied un spēlē. Un kāpēc ar to jābāžas tagad visiem virsū? Dažos portāļos reizi pāris nedēļās parādās raksti par šo "grupu" - tad viņi ir uz izjukšanas robežas, tad viņiem nav naudas, tad "Kombuļu" soliste esot kļuvusi sievišķīgāka. Tsjaa, kā tad.
"Kombuļi"
Otrs nesenais piemērs - latviešu "silto" karš medijos! Puikiņu grupa "Latte" izplatījusi paziņojumu par savas darbības beigām, jo viņus piešmaucis producents Juris Millers. Savukārt Millers izplatīja pretpaziņojumu, ka "Latte" puikas ir zagļi un homīši. Šajā sakarā man prātā nāk divas domas. Pirmkārt, interesanti, kā Jurčiks zina, ka tie puikas ir, tā sauktie, taisnās zarnas operatori? Un, otrkārt, pateicoties paziņojumam par "Latte" izjukšanu, es vispār uzzināju, ka tāda grupa ir eksistējusi.
Juris Millers (foto no portāla mango.lv)
Ārzemēs šādu stāstu, protams, ir tūkstošiem. Un galvenie pelnītāji uz to ir ierakstu kompānijas. Esmu kaut kur pa ausu galam lasījis, ka lielie mūzikas producenti pat pēc kaut kādām mistiskām formulām izskaitļo, cik un kādiem puikām vai meitenēm šādos projektos jāapvienojas, cik no viņiem jābūt blondiem, cik tumšiem, cik vispār bez matiem, cik gariem un cik resniem - aprēķini tiek veikti gandrīz kā ķīmijas laboratorijas darbos.
Un tad rodas jautājums - cik tālu tā var aiziet? Vai viss nav sarežģīts tik tālu, ka sarežģītāk vairs nav kur, un klausītājs vairs nesaprot, kas ir kas?
Atbilde ilgi nebija jāgaida. Tā pat nebija jāmeklē, tā atnāca pati. Sūzana Boila ir šī atbilde. Būsim godīgi, prasta izskata un uzvedības dāma vidējos gados, kura dzīvo vienatnē ar savu kaķi, uzkāpj uz talantu šova "Britain`s Got Talent" skatuves un vienā mirklī sasper visas mūzikas biznesa formulas lupatās! Boilas debijas albums "I Dreamed a Dream", kurš klajā nāca 2009.gada novembrī, visā pasaulē ir pārdots vairāk ka 8 miljonos kopiju.
Sūzana Boila
Šo veiksmes stāstu var vērtēt dažādi, taču viens ir skaidrs - klausītājs ir noguris no mākslīgām, sarežģītām popzvaigznēm, un Boila nāca tieši laikā. Vai mūzikas industrija atgriezīsies pie saknēm vai arī Sūzana Boila ir tikai izņēmuma veiksmes stāsts, to rādīs laiks. Bet, ja tā nenotiks, mēs taču vienmēr varēsim klausīties "Kombuļus" un Latvijas Radio 2!
2009.gada 21.janvāris ir diena, ko Sūzana Boila (Susan Boyle) neaizmirsīs nekad. "Es to nekad neaizmirsīšu," apstiprina pati Boila. Jo tieši šajā dienā kautrīgā 48 gadus vecā mājsaimniece kāpa uz Skotijas Izstāžu un konferenču centra skatuves Glāzgovā talantu konkursa "Britain`s Got Talent" auditorijas un žūrijas priekšā. Un nepilnu desmit minūšu laikā pēc uzstāšanās pārraidīšanas televīzijā 11.aprīlī viņas dzīve pagriezās par 180 grādiem. No nevienam nezināmas mājsaimnieces, kura dzīvoja kopā ar savu kaķi, Sūzana Boila kļuva par zvaigzni, kuras debijas albums "I Dreamed a Dream" daudzās pasaules valstīs gadu miju sagaidīja kā līderis šo valstu albumu topos, piemēram, ASV, Īrijā, Jaunzēlandē, Austrijā un citur. Un "krita" arī eiropiešiem tik nepieejamais ASV mūsikas tirgus - tur Boila aiz sevis atstāja tādas zvaigznes kā Lady Gaga, "Black Eyed Peas" un Alīša Kīza (Alicia Keys). Lielbritānijā tas bija 2009.gada pārdotākais albums.
Arī Alīšai Kīzai neizdevās ar savu jauno plati "The Element of Freedom" no goda pjedestāla ASV pārdotāko albumu topā nostumt Sūzanu Boilu
NEGLĪTĀ PĪLĒNA STĀSTS
Sūzana Boila dzimusi 1961.gada 1.aprīlī Blekbornas (Blackburn) pilsētā Skotijā īru imigrantu ģimenē. Viņas tēvs Patriks Boils bija Otrā Pasaules kara veterāns, bet māte Bridžita bija mašīnrakstītāja. Sūzanai, kura bija jaunākā no astoņiem šajā ģimenē izdzīvojušiem bērniem, pēc dzemdību traumas, kas izpaudās kā īslaicīgs skābekļa trūkums dzemdību laikā, bija radušies viegli smadzeņu bojājumi. Šī trauma vēlāk radīja Boilai problēmas ar mācībām. Taču mūzika bija tā, kurā viņa rada mierinājumu un komfortu, jo viņa auga muzikālā ģimenē, kurā abi vecāki dziedāja, bet māte vēl arī spēlēja klavieres.
Blekborna bija rūpniecības pilsēta ar nepilniem pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, un tajā mazajai Sūzanai nebija daudz iespēju attīstīt savas muzikālās dotības. Arī skola nebija patvērums - grūtības ar mācībām bija iemesls klasesbiedru aizskarošajām izdarībām. Viņa bieži tika izsmieta un iesaukta par "Prasto Sūziju". Tomēr mazā Sūzana no mūzikas neatlaidās, un jau no 12 gadu vecuma viņa uzstājās dažādos skolas pasākumos.
Boila auga muzikālā ģimenē un pati mūzikā guva mierinājumu no vienaudžu pāridarījumiem
Pēc skolas pabeigšanas Boila sāka strādāt Vestlūdianas (West Lothian) koledžas virtuvē, kā arī iesaistījās dažādās valdības finansētās apmācību programmās. Dziedāt viņa turpināja tikai savam priekam, bet dažreiz devās arī uz teātri, lai baudītu kāda profesionāla dziedātāja sniegumu. Viena šāda teātra apmeklējuma laikā viņa viņa pirmo reizi izdzirdēja dziesmu "I Dreamed a Dream" no mūzikla "Nožēlojamie". "Man aizrāvās elpa," atceras Boila. "Tas bija pārsteidzoši!"
MĒĢINĀJUMI UN NEVEIKSMES
1995.gadā Boila devās uz Glāzgovu izmēģināt laimi pirmo reizi, lai piedalītos tolaik Apvienotajā Karalistē populārā talantu konkursa "My Kind of People" atlasē. Uzstāšanās laikā Boila bija ļoti nervoza, tādēļ atlasi neizturēja. Viņas brālis gan vēlāk apgalvoja, ka māsa tika atraidīta viņas šādiem šoviem netradicionālā izskata dēļ. Tomēr pēc saņemtā atraidījuma Boila no dziedāšanas neatteicās - viņa turpināja dziedāt baznīcas korī, kā arī regulāri izpaudās Happy Valley Hotel karaoke bārā.
1997.gads Sūzanas Boilas dzīvē ienāca ar personīgu traģēdiju - nomira viņas tēvs. Pēc tēva nāves Boila sapnim par dziedāšanu uz laiku teica ardievas, lai nesavtīgi rūpētos par savu slimo māti. Kā jaunākajam bērnam ģimenē un vienīgajam, kuram pašam nebija bērnu, visas rūpes par mātes aprūpi krita uz viņas pleciem. Dažreiz viņas abas ar māti smejoties pļāpājušas par slavu, kas kādreiz nākšot pār Sūzanu... Bridžita Boila atbalstīja meitas talantu un aicināja viņu piedalīties dažādos dziedāšanas konkursos. "Viņa bija viena no tiem, kas man ieteica pieteikties konkursam "Britain`s Got Talent", kuru mēs abas parasti skatījāmies kopā," atceras Sūzana Boila. "Viņa domāja, ka es varu tajā uzvarēt."
Mātes pamudināta, Boila 1999.gadā iztērēja visus savus ietaupījumus, lai studijā ierakstītu profesionālu demo ierakstu, kuru viņa izsūtīja ierakstu kompānijām, radio talantu konkursiem, vietējām un nacionālajām televīzijām. Viņa turpināja sapņot par to dienu, kad pasaule iepazīs viņas talantu. Taču 2000.gads Boilai nesa jaunu likteņa izaicinājumu - pēc astmas lēkmes mūžībā aizgāja viņas māsa Ketlīna. Šo zaudējumu viņa pārdzīvoja ļoti smagi, un atkal tieši mūzikā Boila rada mierinājumu.
Mājas video, kurā redzams un dzirdams, kā dzied Boila 25 gadu vecumā
Cerībā, ka tas ļaus palīdzēt ceļā uz tik ilgi gaidīto slavu un atzinību, Boila 2002.gadā sāka apmeklēt dziedāšanas nodarbības pie balss meistara Freda Onīla (Fred O'Neil). Viņa veica vēl dažus neprofesionālus ierakstus, maksājot par tiem ar savu valsts pabalstu, uzstājās dažos vietējos pasākumos un, šķiet, beidzot bija samierinājusies, ka Sūzanas Boilas slava neizies nekur ārpus mazās pilsētiņas robežām.
2007.gadā nomira Sūzanas māte. Tas viņu sagrāva pilnībā! Boila pārtrauca jebkādu dziedāšanu - viņa izstājās no vietējā talantu šova un pārstāja apmeklēt karaokes vakarus. Gandrīz divus gadus Boila atteicās dziedāt! Tā vietā viņa dzīvoja viena pati ar kaķi savas mātes mājā. Kļuvusi par bezdarbnieci, Boila lielu daļu sava laika veltīja brīvprātīgo darbam ar veciem cilvēkiem vietējā baznīcā, domām par dziedāšanu laika neatlicinot.
NO NEGLĪTĀ PĪLĒNA PAR GULBI
2008.gada augustā Freds Onīls aicināja Boilu izmēģināt spēkus TV talantu konkursa "Britain`s Got Talent" atlasē. Ar pārliecību, ka šī uzstāšanās varētu būt pēdējais veltījums viņas mātei, Boila devās uz Glāzgovu. Tur viņa konkursa pirmajā kārtā izpildīja dziesmu "I Dreamed a Dream" no mūzikla "Nožēlojamie" (Les Miserables), kuru 11.aprīlī, dienā, kad šo uzstāšanos rādīja televīzijā, noskatījās vairāk nekā 10 miljoni skatītāji.
Boilas vienkāršais izskats spēcīgi kontrastēja ar viņas studijas kvalitātes balsi. Uzstāšanās vienkārši apdullināja auditoriju un arī visnotaļ cinisko žūriju, tai skaitā arī "American Idol" producentu Saimonu Kouvelu (Simon Cowell). Par Boilas uzstāšanos tika plaši ziņots dažādu valstu galvenajos medijos, tai skaitā, laikraksts "Diena" 2009.gada 26.aprīlī rakstā ar nosaukumu "Neglītā pīlēna triumfs" rakstīja: "47 gadus vecā skotu bezdarbniece Sūzana Boila izraisījusi lielāko sensāciju internetā, pārsteigdama visus ar savu neticami skaisto balsi. Tagad viņai jāmācās sadzīvot ar slavu un milzīgo preses uzmanību
Vēl pirms pāris nedēļām Sūzana Boila bija nevienam nezināma vecmeita, kas dzīvoja kopā ar kaķi un dažkārt mēdza aizstaigāt uz vietējo krodziņu, lai uzdziedātu karaoki. Tagad viņas māju necilā Skotijas ciemā apsēduši žurnālisti no visām pasaules malām, jo 47 gadus vecā bezdarbniece kļuvusi par pasaules mēroga slavenību. Viņas uzstāšanās videoieraksts internetā ir populārāks par Britnijas Spīrsas un Madonnas videoklipiem." Un tā ir tiesa - Boilas pirmā konkursa uznāciena video "Youtube" vietnē deviņu mēnešu laikā ir apskatīts vairāk kā 86 miljonus reižu.
Tūlīt pēc konkursa pārraides Boila kļuva par vienu no galvenajām favorītēm uz uzvaru, viņa pēkšņi bija kļuvusi par publikas mīluli, un Boilas it kā pa jokam teiktais, ka viņa nekad nav skūpstījusies, publikas acīs padarīja viņu vēl mīļāku.
Pēc šova Boila ieguva iesauku "Sieviete, kura apklusinājusi Saimonu Kouvelu". Pēkšņā slava Boilu bija tik ļoti satriekusi, ka viņa pat pirms galvenā fināla bija draudējusi no konkursa izstāties. Pēc pēdējās fināla uzstāšanās tika saskaitītas visas balsis, un rezultātā Sūzana Boila zaudēja deju grupai "Diversity". Šāda rezultāta kritiķi pieļāva, ka to ietekmēja negodīga balsošana internetā. Pārdzīvojumi darīja savu - tūlīt pēc šova Boila tika nogādāta slimnīcā. Vēlāk viņa pati atzīs, ka tas viss viņas nerviem bijis par traku.
TRIUMFS
Neskatoties ne uz ko, Boila turpina dziedāt. 2009.gada 23.novembrī saules gaismu ierauga Boilas debijas albums "I Dreamed a Dream". Šajā platē Boila ir iedziedājusi virkni dziesmu kaverversijas, tai skaitā "The Rolling Stones" dziesmu "Wild Horses" un "The Monkees" klasisko "Daydream Believer". Taču "I Dreamed a Dream" jau pirms iznākšanas sāka sist rekordus. Trīs mēnešus pirms albuma iznākšanas Lielbritānijā interneta veikalā "Amazon.com" tas iepriekšpārdošanā bija pārdots jau nepilnos 412 tūkstošos kopiju. Tas ir visu laiku labākais debijas albumu iepriekšpārdošanas rekords Apvienotajā Karalistē, pārspējot līdzšinējo līderi Leonu Luisu (Leona Lewis) ar albumu "Spirit".
ASV albuma izdošanas pirmajā nedēļā tika pārdots 701 tūkstotis kopiju, kas ir absolūts rekords 2009.gadā iznākošo albumu konkurencē. Vēl vairāk - šis rekords pārspēj pat "U2" un "Eminem" iepriekšējo gadu plašu pirmās nedēļas pārdošanas rezultātus. ASV 2009.gadā Boila albumu pārdošanas ziņā piekāpās tikai Teilorai Sviftai (Taylor Swift). Tikai šīm abām dziedātājām 2009.gadā ASV bija izdevies pārdot vairāk par trim miljoniem albumu kopiju.
Jau 2009.gada novembrī Boila devās koncerttūrē uz ASV, bet gada beigās ēterā iznāca speciāls šovs "I Dreamed a Dream: the Susan Boyle Story", kurā Sūzana Boila uzstājās duetā ar savu elku dziedātāju Elēnu Peidžu (Elaine Paige). Raidījumu Apvienotajā Karalistē noskatījās 10 miljoni skatītāju, bet ASV tas ieguva visu laiku augstāko skatītāju reitingu, kopš kompānija "TV Guide Network" šādus datus vispār apkopo. Tam sekoja ielūgums nodziedāt "I Dreamed a Dream" ASV prezidenta kundzes Mišelas Obamas dzimšanas dienas svinībās 2010.gada 17.janvārī.
No vientuļas mājsaimnieces, kura dzīvo kopā ar savu deviņus gadus veco kaķi, Suzana Boila ir pārvērtusies augstākās sabiedrības dāmā. Bet atliek vien piekrist "Birtain`s Got Talent" žūrijas pārstāvei Amandai Holdenai: "Sūzanai jāpaliek tādai, kāda ir, jo tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņu mīl. Tiklīdz mēs viņu pārvērtīsim par krāšņu sievieti, viss būs sabojāts."
Avoti: www.susanboylemusic.com A&E Television Networks www.talent.itv.com
Mans vecs čoms Roberts Gobziņš (viņš gan pats nezina, ka man ir tāds baigais čoms) leģendārajā raidījuma "Zvaigznīšu brīdis" reiz tā laika jaunatnei stāstīja, ar ko puisīši atšķiras no meitenītēm. Izrādās - kas puisīšiem ir uz āru, meitenītēm - uz iekšu.
Šī pilnīgi bezsakarīgā doma man iešāvās prātā, kad šodien palasījos savā iemīļotajā portālī ziņu, ka Dienvidkorejas Veselības ministrija, kuras uzdevums ir uzlabot valsts zemo dzimstības līmeni, reizi mēnesī izslēdz gaismu savos kabinetos, lai mudinātu personālu agrāk doties mājās un "taisīt vairāk bērnu".
Iepriekš biju dzirdējis, ka arī pie mums Latvijā šī ir liela problēma un, ka pēc gadiem 30 tiem, kuri būs sasnieguši pensionēšanās vecumu, kurš tajā laikā droši vien būs kādi 105 gadi, vairs nebūs no kā maksāt pensijas. Muļķības! Mans draugs Kārlis Streips (kurš arī nemaz nezin, ka man tāds baigais draugs ir) šonedēļ vienā no saviem radioraidījumiem izteica domu, ka nemaz tik traģiski neesot. Jo, kad šā brīža lielā veco cilvēku maza būs aizčāpojusi pa skuju taku, nemaz tik daudziem tā pensija vairs nebūs jāmaksā. Loģiski!
Publiskotajā Dienvidkorejas Veselības ministrijas paziņojumā teikts, ka gaisma tiks izslēgta plkst.19.30 katra mēneša trešajā trešdienā, "lai palīdzētu personālam nodoties dzimstības palielināšanai un bērnu audzināšanai".
Kas notiek Latvijā? Te mēs korejiešus samizojam vienos vārtos - virkne valsts un pašvaldību iestādes teju lielāko daļu pagājušā gada piektdienās nestrādāja vispār! Iespējams, pēc septiņiem gadiem ieņēmumu dienestā 1.septembrī nebūs neviena, kurš pieņem nodokļu atskaites, jo visi darbinieki būs pavadījuši pirmajā skolas dienā savus pirmklasniekus.
Ja es būtu sazvērestību teoriju piekritējs, es varbūt censtos te vilkt kaut kādas paralēles. Bet es neesmu. Kaut gan uzskatu, ka Elvis Preslijs 1976.gada 23.martā iznāca sava rančo vērandā uzpīpāt, bet viņu nozaga citplanētieši un pārtaisīja par Tīnu Tērneri, bet Maikls Džeksons nav miris, tikai apmaldījies savā milzīgajā mājā, savukārt viņa ķermenis, kuru it kā apglabāja, nemaz nav viņa, bet kāds no slepenas FIB laboratorijas izmucis citplanētietis, kurš izlikās par beigtu, jo viņam apnika, ka 1976.gadā nozagtais Preslijs visu laiku lielījās ar savu bagātīgo un skruļļaino muguras apmatojumu.
Par sliktu šai demogrāfijas uzlabošanas sazvērestību teorijai runā arī cits fakts. Proti, Einārs, staigājot savā ādas kostīmā, absolūti nedomā, kādu piemēru viņš rāda jaunajai paaudzei, kurai vēlāk taču būs jārada bērni, kas mūs uzturēs. Kad Einārs mācījās skolā, tad to vēl tik smalki nemācīja, bet tagad jau katrs piektklasnieks zina, ka neelpojošā apģērbā izsutināts aparāts nekāds reproduktīvais Rembo nebūs vis.
Man likās, ka manas pārdomas varētu būt svarīgas valsts vadītājiem, tāpēc es uzrakstīju tās skaistā vēstulē, vēstuļu papīru iesmaržoju ar "Dzintara" smaržām "Stratēģis" un nosūtīju to pēc adreses "Tam, kurš izskatās pēc sabraukta ezīša, Rīgā, LV-1520".
Kaut pagājis jau krietns laiks, pasts vēl nav atgriezis vēstuli ar komentāru, ka tāds adresāts neeksistē...
Reiz dzīvoja vecs vīrs. Tāds bija arī viņa vārds un uzvārds - Vecais Vīrs. Maizīti viņš pelnīja, starp kāju pirkstiem audzējot tējas sēni, bet viņa vaļasprieks bija sabiedriskās vietās, kurās pie sienas bija "Evakuācijas plāns", ar marķieri garākajam vārdam burtu "v" pārzīmēt par "j" burtu, bet pirms burta "ā" iezīmēt burtu "l". Un tad viņš gaidīja, kad kāds šīs izmaiņas pamanīs un panikā izsauks ugunsdzēsējus vai ģimenes ārstu.
Tāpat Vecais Vīrs bija kaislīgs akordeona spēlētājs. Tas viņam iepatikās, skatoties pa TV, kā to dara Eduards Rozenštrauhs. Arī pats Rozenštrauhs Vecajam Vīram patika, bet nepatikai tikai, kā viņš dzied, kā izskatās, kā kustās un viņa vārds un uzvārds arī nepatika. Vecais Vīrs bija uzstājies gandrīz visos republikas mēroga pirmskolas bērnu mūzikas spēles konkursos un gandrīz visos bija saņēmis Grand Prix vimpeli. Izņemot vienā, kurā žūrijas komisija bija no pagasta KNAB pieprasījusi izziņu par to, kāpēc Vecais Vīrs tā smako pēc sandalēm un zeķu marmelādes. Atbildi nesagaidījusi, žūrija šajā konkursā vimpeli piešķīra kaut kāda koka vārdā nosauktai ģimenei, kura visu mūžu bija nodzīvojusi kūti ar cūkām, un tikai konkursa laikā uzzinājusi, ka tas ir normāli, ja cilvēkam nav astoņi vai desmit krūšu gali kā cūkām, bet tikai trīs.
Bet Vecais Vīrs daudz neskuma - viņš zināja, ka tad, kad iemācīsies akordeonu arī spēlēt, viņš varēs piedalīties starptautiskos konkursos! Un tur balvas ir krietni lielākas. Vimpeļi ir vismaz divas reizes lielāki!
Tā nu Vecais Vīrs mierīgi dzīvoja savā pasaulē. Un būtu tā dzīvojis tālāk, ja vien kādu dienu savā pastkastītē neatrastu vēstuli rozā aploksnē, kas smaržoja pēc augstvērtīga tualetes ūdeņa. Vecais Vīrs labi prata atšķirt, kurš tualetes ūdens ir augstvērtīgs un kurš ne. Kā nekā Vecais Vīrs bija jau cienījamos gados un dzīves laikā bija pabijis daudzās tualetēs.
Šis bija augstvērtīgs tualetes ūdens, un vīrs atplēsa rozā aploksni. Tajā bija iedzeltens vēstuļu papīrs, akurāti salocīts trīs daļās, un teksts:
"Dārgais Vecais Vīrs! Atnāc šovakar desmitos zem līkā bērza. Zem tā, kurš līks. Tātad nevis zem taisnā, bet zem tā, kurš nedaudz nav taisns. Mani atpazīsi pēc tā, ka būšu zem līkā bērza. Zem tā, kurš attiecībā pret taisnajiem bērziem izskatās līks."
Vecajam Vīram nosvīda akordeons. Viņu pirmo reizi mūžā kāda pielūdzēja aicina uz satikšanos! Jaunības dienu aizraušanos ar nūtrijām fermā viņš neskaitīja.
Nākamajā dienā Vecais Vīrs pēc gadiem ilga pārtraukuma nomazgājās dušā. Pēc dušas gan Vecajam Vīram radās aizdomas, vai tik pirms tam nevajadzēja novilkt kažoku. Bet - kas izdarīts, izdarīts. Ar kaltu nodzinis bārdu un uzacu lielākos sarus, Vecais Vīrs bija gatavs doties savai laimei pretī. Nedaudz viņš aizkavējās, jo nevarēja atrast savas no RIMI plastmasas maisiņiem šūdinātās bikses, bet tad atcerējās, ka arī tās pirms dušošanās nemaz nebija novilcis. Vecais Vīrs bija gatavs romantiskām attiecībām zem līkā bērza.
Pa ceļam Vecais Vīrs izmēģināja dažādus uzrunu veidus nezināmajai pielūdzējai, piemēram, "Esi sveicināta, caur jaunavību tapusī būtne!" vai "Labdien, atvainojos, ka kavējos, bet uzsāku sarunu ar kādu līku bērzu, domājot, ka tā esat jūs! Bet, kad no tā man uz pleca nolēca maza vāverīte, es sapratu, ka pat ar visu cilvēku orgānu pārvietošanas zinātnes progresu tas nav iespējams, un tas bērzs nevarētu būt sieviete". Un tad pats sevi uzslavēja, ka ar vienu uzrunu jau tik daudz parādījis no savas dzīvesgudrības. Vēl viņš noteikti izstāstīs dažus jokus par vardēm - transvestītiem, un pielūdzējas sirds būs viņa.
Tā prātojot, vecais vīrs bija atnācis līdz līkajam bērzam. Bet tur neviena nebija. Tikai tukša divu litru Coca-cola pudele. "Nu, vismaz kāds, nopērkot šo pudeli, ir ziedojis vienu santīmu Bērnu slimnīcai sporta un atpūtas aprīkojuma uzlabošanai," skumji nopūtās Vecais Vīrs un devās mājās.
Šis ir stāsts par Frenku. Frenku Sinatru (Frank Sinatra). Dziedātāju, kuram mūsdienās vairs nav aizstājēju un vērā ņemamu līdzinieku. Šis ir arī mans personīgais parāds pašam pret sevi. Jo kopš esmu atklājis pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu mūzikas zvaigznes, man nedaudz ir kauns, ka zinu par tām tik maz. Frenks ir mans pirmais parāds.
Frenks Sinatra (dzimis 1915.gada 12.decembrī ASV Nūdžersijas štata Hobokenas pilsētā - miris 1998.gada 14.maijā Losandželosā, ASV) joprojām tiek uzskatīts par 20.gadsimta izcilāko Amerikas dziedātāju, kurš devis savu pienesumu arī kā kinoaktieris un kura panākumus ietekmēja arī viņa ļoti publiskā personīgā dzīve.
Sinatras tēvam Mārtinam piederēja krodziņš, bet viņa mātei Natālijai, kas bija pazīstama ar iesauku "Dollija", bija galvenā loma ģimenē, kā arī lielākā ietekme uz dēla dzīvi un karjeru. Pēc kāda Binga Krosbija (Bing Crosby) ieraksta noklausīšanās pusaudzis Frenks par savu aicinājumu sajuta populāru dziesmu dziedāšanu. Lai šo savu sapni īstenotu, Sinatra pievienojās kādam vietējam ansamblim ar nosaukumu "Hoboken Four", kurš 1935.gadā bija uzvarējis tolaik populāra radio šova "Major Bowes` Amateur Hour" talantu konkursā. Ieguvusi godalgu, grupa tajā gadā ceļoja pa valsti koncertējot, bet tikai Sinatram vienīgajam no visiem dalībniekiem bija lielākas muzikālās ambīcijas, un viņš grupu drīz pameta. Turpmākos pāris gadus Sinatra uzstājās kā dziedātājs kādā deju trupā un paretam uzdziedāja kaut ko radiopārraidēs. 1939.gadā Sinatru dziedam pamanīja un kā no jauna atklāja trompetists Harijs Džeims (Harry James), kurš nupat bija aizgājis no tolaik slavenā "Benny Goodman Orchestra" un nu vēlējās dibināt jaunu ansambli.
Frenka Sinatras un viņa ansambļa dalībnieka anketa 1935.gada talantu šovam "Major Bowes` Amateur Hours"
DZIEDĀTĀJS
Pusgada darbs jaunajā Džeimsa ansamblī Sinatram rezumējās ar desmit komerciāliem ierakstiem ar viņa piedalīšanos. Tādas dziesmas kā "From the Bottom of My Heart", "My Buddy" un "Ciribiribin", izpildītas Sinatras siltajā un iejūtigajā baritonā, kļuva ļoti pieprasītas. Tomēr vislielākais veiksmes stāsts Džeimsa - Sinatras tandēmam ir dziesma "All or Nothing at All", kura, izdota 1943.gadā, tika pārdota miljons kopijās un beidzot padarīja abus vīrus slavenus.
Pēc šī panākuma Sinatras ietekme tā laika mūzikas industrijā tikai pieauga, un drīz vien abiem muzikantiem nācās šķirties, jo Sinatra bija saņēmis izdevīgāku piedāvājumu no orķestra vadītāja Tomija Dorsija (Tommy Dorsey). Džeimsam nācās piekāpties. Tas notika 1939.gada decembrī. 83 ieraksti, kā arī vairākas uzstāšanās dzīvajā radio ēterā - tāds bija Sinatras un Dorsija sadarbības rezultāts laika posmā no 1940.gada līdz 1942.gadam.
Sinatru tik ļoti iedvesmoja Dorsija trombona spēle, ka viņš īpaši piestrādāja pie savas elpošanas tehnikas, lai balss skanētu saskaņoti ar trombona partijām. Šajā laikā Sinatra arī sāka pierādīt, ka spēj nodziedāt gan lēnas romances, gan ātras un ritmiskas melodijas, un Dorsija dziesmu aranžētāji drīz strādāja tikai uz Sinatras balsi. Sinatra bieži dziedāja kopā ar dziedātāju Koniju Hainu (Connie Haines) vai Dorsija vokālo grupu "The Pied Pipers", taču tieši viņš deva neaizmirstamu muzikālu skanējumu tādām dziesmām kā "I'll Never Smile Again", "I'll Be Seeing You", "Without a Song" un "Oh! Look at Me Now".
1942.gadā Sinatras slava bija augusi un sāka apēnot paša Dorsija popularitāti. Un Frenks nolēma uzsākt solo karjeru. Tiem laikiem tas bija ļoti riskants solis, jo tikai daži bigbenda solisti bija spējuši paši izveidot sev veiksmīgu solo karjeru. Pats Dorsijs kļuva nikns, uzzinot par šo Sinatras lēmumu, jo šāds dziedātājs viņam un viņa ansamblim nesa lielu popularitāti un panākumus. Pēc mēnešiem smagām pārrunām 1942.gada beigās Sinatra pameta Dorsija apvienību, dažu nedēļu laikā kļūstot par kultūras fenomenu - tuvu histērijai var nosaukt Sinatras uzstāšanos Ņujorkas Paramount teātrī 1943.gada janvārī, kad koncertus pārpludināja kliedzošas sieviešu kārtas Sinatras fanes. Iepriekš šādu atzinību bija izpelnījies tikai Rūdolfs Valentīno (Rudolph Valentino).
Ņujorkas Paramount teātra ieeja
KOLUMBIJAS GADI
Sakarā ar Amerikas Mūziķu Federācijas streiku pret vadošajām mūzikas ierakstu kompānijām, laika posmā no 1943. līdz 1944.gadam albumu ierakstīšana un izdošana bija apgrūtināta. Sinatras solo karjera sākās 1944.gada sākumā, kad viņš mūzikas ierakstu kompānijas "Columbia Records" paspārnē īsā laika periodā, kompensējot streika dēļ zaudēto laiku, ieraksta desmitiem jaunu dziesmu. Šajā periodā radās tādas dziemas kā "If You Are But a Dream", "There's No You", "I Fall in Love Too Easily", "Nancy" un "Put Your Dreams Away" - šīs dziesmas ir sākums Sinatras "Kolumbijas ērai" (1943 - 1952). Viņa galvenais dziesmu aranžētājs bija Aksels Stordāls (Axel Stordahl), kurš pameta Dorsija orķestri, lai turpmāk aranžētu dziesmas tikai Sinatram. Stordāls savu darbu darīja labi, kā rezultātā tapa tādas dziesmas kā "You Go to My Head" (1945), "These Foolish Things" (1945) un "That Old Feeling" (1947), kuru skanējums iezīmē Sinatras "Kolumbijas ērā" tapušo dziesmu noskaņu.
Tomēr Sinatras spožums sāka pamazām bālēt, panākumi kļūt aizvien blāvāki, kas turpinājās līdz 1948.gadam. Vēlāk pats Sinatra izteiksies, ka tas noticis tāpēc, ka viņš nav vēlējies mainīt muzicēšanas stilu un attīstīties muzikāli. Tam visam klāt vēl nāca tā laika preses negatīvā attiekme. Tas bija laiks, kad presē pirmo reizi parādījās ziņas par Sinatras draudzīgajām attiecībām ar organizētās noziedzības pasaules autoritātēm - Lakiju Lučāno (Lucky Luciano) un Džo Fišetti (Joe Fischetti). Plaši tika arī ziņots par incidentu ar kādu Lī Mortimeru (Lee Mortimer), kurš apzināti izplatījis par Sinatru šīs tenkas. Kā vēlāk noskaidrosies, Mortimers šo uzdevumu bija veicis ASV drošības dienesta FIB uzdevumā, lai diskreditētu populāro dziedātāju.
Lakijs Lučāno
Tā visa rezultātā turpmākie pieci gadi Sinatras dzīvē un karjerā pagāja zem depresijas zīmes. Gadiem dziedot vairāk kā simt dziesmu dienā, Sinatras balss bija izsīkusi un 1950.gadā dažus mēnešus balss saišu problēmu dēļ māksliniekam balss bija zudusi pavisam. Sinatras reputācija pabalēja arī dēļ šķiršanās no sievas Nensijas (Nancy) 1951.gadā un vētrainajām laulību attiecībām ar aktrisi Avu Gārdneri (Ava Gardner). Papildus tam jaunais "Columbia Records" prezidents Mičs Millers (Mitch Miller) piespieda Sinatru ierakstīt vairākas banālas kompozīcijas, kas nebūt neveicināja Sinatras kā nopietna mākslinieka tēlu.
Ava Gārdnere
1952.gads Sinatram nāca smags - beidzās līgums ar ierakstu kompāniju, kuru "Columbia Records" nepagarināja, Sinatra zaudēja savu talantu aģentūru un televīzijas šovu. Par Sinatru sāka runāt kā par "aizgājušo" - ex-zvaigzni. Ironiski, bet virkne no Millera uzspiestajām dziesmām tagad tiek iekļautas starp Sinatras labākajām dziesmām - "Mad About You", "Nevertheless", "Birth of the Blues" un, jo īpaši 1951.gadā ierakstītā "I'm a Fool to Want You".
AKTIERIS
Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados Sinatra parādījās arī kā aktieris dažās filmās, no kurām vairums bija mūziki, kuros Sinatra spēlēja kopā ar dejotāju Ženē Kelliju (Gene Kelly) - "Anchors Aweigh" (1945) un "Take Me Out to the Ballgame" (1949), kā arī "On the Town" (1949), kura joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajām filmām - mūzikliem.
Mūzikla "On The Town" reklāmas plakāts.
Tieši aktiermākslas, nevis mūzikas dēļ, Sinatra nolēma atgriezties uz skatuves 1953.gadā. Viņš sazinājās ar "Columbia Pictures" vadītāju Hariju Konu (Harry Cohn) un izlūdzās viņam traģiskā karavīra Madžio (Maggio) lomu filmā "From Here to Eternity", kura ar Sinatru šajā lomā tika uzņemta 1953.gadā. Šo lomu Sinatra nospēlēja spīdoši, par ko saņēma Oskara balvu kā labākais otrā plāna aktieris. Nu vārti ir vaļā, un Sinatra kļūst par pagājušā gadsimta 50. un 60.to gadu ļoti pieprasītu aktieri, uzņemoties virknē filmu, piemēram, "Suddenly" (1954), "Young at Heart" (1954), "The Man with the Golden Arm" (1955; tika nominēta Oskara balvai nominācijā "Labākais aktieris"), "Guys and Dolls" (1955), "The Joker Is Wild" (1957), "Pal Joey" (1957) un "Some Came Running" (1958). Tomēr, iespējams, labākā Sinatras loma bija filmā "The Manchurian Candidate" (1962). Izņemot Sinatras bērnības dienu elku Bingu Krosbiju, neviens cits amerikānis nebija sasniedzis tik augstus panākumus vienlaicīgi gan kā dziedātājs, gan kā aktieris.
Filmas "The Manchurian Candidate" reklāmas plakāts.
Lai arī pēc "The Manchurian Candidate" uzņemšanas Sinatra filmēšanos vairs neuztvēra nopietni un uzskatīja to par visnotaļ garlaicīgu nodarbi, filmu saraksts ar viņa piedalīšanos bija iespaidīgs. 1968.gadā Sinatra vēl nospēlēja spēcīgu lomu filmā "Detective", bet viņa pēdējā loma bija 1980.gadā uzņemtajā filmā "The First Deadly Sin".
Frenkam Sinatram veltītā kalendāra vāks.
"CAPITOL" GADI
1953.gadā Sinatras mūziķa karjera ieguva dramatisku pavērsienu. Viņš parakstīja līgumu ar ierakstu kompāniju "Capitol Records" un turpmāko deviņu gadu laikā ierakstīja praktiski visu labāko savas karjeras laikā. Lai arī par to mūzikas speciālisti nav vienisprātis, bet Sinatram tiek piedēvēts "koncepta albuma" ieviesēja gods, jo viņš pirmais sāka veidot albumus, par galveno izvēloties vienu singlu, bet pārējās dziesmas tam pakārtojot. Šī jaunā pieeja albumiem prasīja arī jauninājumus Sinatras dziesmu aranžēšanā, un "Capitol Records" paspārnē strādāja labākie šie aroda pratēji. Viņš strādāja ar tādiem veterāniem kā bigbenda mūziķi Billiju Meju (Billy May) pie tādiem saviem ritmiskajiem albumiem kā "Come Fly with Me" (1958) un "Come Dance with Me!" (1959), kā arī ar komponistu - aranžētāju Gordonu Dženkinsu (Gordon Jenkins) pie melanholiskajiem, stīgu instrumentu aranžējumiem bagātajiem albumiem "Where Are You?" (1957) un "No One Cares" (1959).
Tomēr, lai arī Sinatras sadarbību ar Meju un Dženkinsu var nosaukt par veiksmīgu, par leģendāru tiek uzskatīta Sinatras un dziesmu aranžētāja Nelsona Ridla (Nelson Riddle) radošā savienība. Ridls, kurš bija aranžējis dziesmas Netam Kingam Kolam (Nat King Cole) un Ellai Majai Morsai (Ella Mae Morse), pieslēdzās kādai no Sinatras pirmajām ierakstu sesijām "Capitol Records" studijā 1953.gadā. Rezultātā šī sadarbība turpinājās vairāk kā divdesmit gadus, ierakstot simtiem dziesmu. Pēc Sinatras vārdiem "Ridls ir labākais aranžētājs pasaulē", un mūzikas kritiķi tam piekrita. Ridls savos aranžējumos nodarbināja ik vienu mūzikantu - vai tas būtu kvartets vai 50 cilvēku orķestris, svarīgu vietu atvēlot dažādu instrumentu solo, īpaši - trombonam. Bet viss tika veidots ar īpašu pieeju Sinatras balsij. Deju (swing) melodiju aranžēšanā Ridls izmantoja savu "izgudrojumu", kuru nosauca par "sirdspukstu ritmu" - tas bija nedaudz lēnāks kā citām deju dziesmām, un tam vajadzēja būt vienā ātrumā ar, kā noteica pats Ridls, "cilvēka pulsu pēc ātrākas pastaigas". Praktiski visus Ridla - Sinatras albumus izdeva "Capitol Records", no kuriem "Wee Small Hours" (1955), "Songs for Swingin' Lovers!" (1956) un "Only the Lonely" (1958) tiek uzskatīti par šedevriem.
Par godu Sinatras nāves desmitajai gadadienai 2008.gadā ASV laida klajā izcilajam muziķim un aktierim veltītu pastmarku
Tomēr, neskatoties uz aranžējumiem, albumos dominējošā palika Sinatras balss, kuru Ridls raksturoja kā "siltu čella tembru". Tā kļuva aizvien dziļāka un spēcīgāka. Pēc neveiksmīgajām laulībām ar Gārdneri, Sinatras balāžu dziedāšanas stils kļuva neredzēti emocionāls un reizēm pat žēlabains. Tajā pašā laikā Sinatra lika lietā savas džeza dziedāšanas iemaņas un tādas dziesmas kā "I've Got You Under My Skin" (1956) un "One for My Baby" (1958) ir laba ilustrācija Sinatras spējai apvienot tempu ar noskaņu.
ŽURKU BANDA UN APSŪDZĪBA
Pagājušā gadsimts piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā Sinatra filmās un uz skatuves nereti parādījās kopā ar saviem draugiem, kuri pārstāvēja "Klanu" vai populārāks nosaukums tam bija "Žurku banda". Tajā bija aktieri Pīters Lavfords (Peter Lawford), Džojs Bišops (Joey Bishop) un Širleja Makleina (Shirley MacLaine), goda biedrs Džons F.Kenedijs (John F. Kennedy), bet kodolu veidoja Sinatra, Samijs Deivs jaunākais (Sammy Davis, Jr.) un Dīns Mārtins (Dean Martin). Šis trio pārsvarā izklaidēja publiku ar jokiem, kuri bija domāti nedaudz iereibušiem cilvēkiem, un viena šāda uzstāšanās tika arī ierakstīta 1962.gadā Čikāgas naktsklubā "Villa Venice" un tikai 1999.gadā tika izdota ierakstā "The Summit: In Concert".
"The Rat Pack" "grupējums" fotouzņēmumā Lasvegasā.
Tas notika aptuveni tajā pašā laikā, kad sāka parādīties baumas par Sinatras sakariem ar kriminālo pasauli. Paskatoties uz to šodienas acīm, pat daudzi Sinatras lielākie kritiķi tagad atzīst, ka tas noticis lielā mērā piespiedu kārtā, tomēr nevar noliegt, ka draudzīgas attiecības ar tādām tā laika bēdīgi slavenām personībām kā Semu Džiankanu (Sam Giancana) būtiski samazināja Sinatras fanu rindas un radīja šķēršļus viņa draudzībai ar augsta ranga politiķiem. 1960.gadā pēc Jozefa Kenedija vecākā (Joseph P. Kennedy, Sr.) lūguma Sinatra darbojās kā starpnieks starp Džiankanu un Kenediju ģimeni Džona F.Kenedija prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, lai nodrošinātu Kenedijam vairāk balsu. Tomēr dažus gadus vēlāk Kenedija administrācija uzsāka cīņu ar organizēto noziedzību un distancējās arī no Sinatras laikā, kad Džiankans jau pavisam bija zaudējis savu ietekmi politiskajās aprindās. Pret Sinatru šīs aizdomas par sakariem ar noziedzīgo pasauli neizsīka vēl gadiem, pie kam vēl arī ar citām neslavu guvušām personām, tomēr Džiankana epizodi toreiz prese "izgaršoja" visvairāk.
Sems Džiankans.
"REPRISE" GADI
1960.gadā Sinatra nodibina savu ierakstu kompāniju "Reprise Records", kurā viņš veica savus ierakstus vēl paralēli strādājot ar "Capitol Records", ar kuru līgums Sinatram beidzās tikai 1962.gadā. Un Sinatra strādāja ļoti produktīvi - no 1961. līdz 1963.gadam viņš izdeva 14 (!) albumus. Viņš joprojām strādāja ar saviem vecajiem cīņu biedriem Ridlu, Meju un Dženkinsu, taču jaunas vēsmas Sinatras dziesmām pienesa tādi jauni aranžētāji kā Džonijs Mandels (Johnny Mandel), Nīls Heftī (Neal Hefti) un Dons Kosta (Don Costa). Sinatras pārproduktivitāte šajos gados atspoguļojās arī albumu kvalitātē, kura bija visnotaļ svārstīga, taču bija atrodami arī albumi, kuri pārsit pat "Capitol" ēras klasiku. Viņa divi sešdesmito gadu albumi - "September of My Years" (1965) un "Francis Albert Sinatra and Antonio Carlos Jobim" (1967) - tiek uzskatīti par vieniem no spēcīgākajiem Sinatras albumiem. Tajā pašā desmitgadē valstu hitparādes satricināja vēl virkne Sinatras dziesmu, no kurām trīs, iespējams, ir arī viņa visu laiku vispopulārākās izpildītās dziesmas - "Strangers in the Night" (1966), "That's Life" (1967) un "My Way" (1969). Noslēdzoties šai desmitgadei, Sinatras spožums pamazām sāka dzist...
VECUMDIENAS
1969.gadā mūzikas tirgū dominēja "Vūdstokas paaudze", un Sinatram nekas cits neatlika, kā publiski pažēloties, ka "man neviens vairs dziesmas neraksta". 1971.gadā Frenks Sinatra paziņoja par aiziešanu no skatuves, taču divus gadus vēlāk atsāka darbu ierakstu studijā. Kā studijas mākslnieks viņš turpmāko divdesmit gadu laikā izdeva astoņus albumus un arī projektus, kuros piedalīties, viņš atlasīja ļoti rūpīgi. Garo gadu uzdzīve ar alkoholu un smēķēšanu darīja savu - Sinatras balss pamazām kļuva rupja un nelīdzena. Par viņa labākajiem vēlīno gadu albumiem tiek uzskatīta Sinatras ambiciozais triju disku albums "Trilogy" (1980), balāžu kolekcija "She Shot Me Down" (1981) un "L.A. Is My Lady" (1984). Pēc desmit gadu pārtraukuma Sinatra atgriezās ierakstu studijā, lai zem ierakstu kompānijas "Capitol Records" zīmes izdotu divus albumus "Duets" (1993) un "Duets II" (1994), kuros dziesmas viņš iedziedāja ar virkni mūsdienās populāru mūziķu. Lai arī šie albumi neguva kritiķu atzinību, tie tika pārdoti miljonos kopiju un bija pēdējie albumi ar Frenka Sinatras piedalīšanos.
1994.gadā izdotais albums "Duets II" ir Frenka Sinatras pēdējais ieraksts.
Sinatras talants vienmēr spilgti izpaudās tieši koncertos - viņš koncentrējās uz koncertiem un tā rezultātā laika posmā no sava pirmā sniegtā koncerta 1970.ajos līdz savam pēdējam sniegtajam koncertam 1995.gadā Sinatra dāvāja simtiem savu uzstāšanās visās pasaules malās. Un, lai arī dzīves pēdējos gados Sinatram jau bija psihiska rakstura veselības problēmas un atmiņas zudumi, viņš palika īstens "šovmens" līdz pat pēdējam elpas vilcienam.
Kapakmens virs Sinatras pēdējās atdusas vietas Kalifornijā.
Par Sinatru, iespējams, strīdēsies vienmēr. Un visvairāk par viņa iespējamiem sakariem ar organizēto noziedzības pasauli. Taču par viņa talantu nekādu strīdu nav - ar 50 gadu laikā izdotiem vairāk kā 1400 ierakstiem Frenks Sinatra pēc vairuma kritiķu domām ir visu laiku redzamākais darbonis Amerikas populārās vokālās mūzikas žanrā. Sinatra bija tas, kurš dziedāšanā ienesa personiskās izteiksmes nozīmi, viņš prata dziedot izteikt savas emocijas - no priekiem līdz dziļām skumjām. Viss, ko viņš darīja gan kino, gan mūzikā, ir palīdzējis viņam kļūt par Amerikas kultūras ikonu.
Šajā pirmajā teikumā vēlos apbēdināt tos, kuri šajā ierakstā vēlējās uzzināt par seksu baznīcā vai tiešā tās tuvumā. Baznīcā seksot nedrīkst, tā ir publiska un sakrāla vieta, kas nav apvienojama ar tādu "izvirtību" kā sekss.
Kad biju maziņš, es ticēju visam, ko saka sētas vecākie puikas. Ļoti ilgi dzīvoju pārliecībā, ka bērniņu var dabūt tikai apprecoties un tad bērniņš pēc kāda laika vienkārši uzrodās. Es pazinu vecākas tantes, kuras nebija precējušās un kurām nebija bērnu, tāpēc šī teorija likās visnotaļ ticama.
Nākamais trieciens mani sagaidīja kādu 5 gadu vecumā, kad "uzzināju", ka visi bērni piedzimst par meitenītēm, bet tikai vēlāk daļai no viņiem izaug puiku lietas, un tad beidzot top skaidrs, kas ir kas. Versija visnotaļ ticama, jo tolaik manam jaunākajam brālim bija 2 gadiņi un tikai aptuveni ap to laiku viņu beidzot vannoja kopā ar mums, vecākajiem brāļiem, un pats vecākais brālis man iestāstīja, ka tas notiekot tāpēc, ka nu sīkajam beidzot ir izaugušas puiku lietas un tagad viņu pliku var mums rādīt.
Savu dzimumdaudzināšanu, protams, turpināju sētā ar pārējiem bērniem. Viena no mūsu sētas meitenēm reiz apžēlojās par mums, sīčiem, un teica, davai ka ielienam krūmos un salīdzinām, ar ko puisīši atšķirās no meitenītēm. Sacīts - darīts! Kā vīru lietu demonstrētāju "izvēlējāmies" jau pieminēto sīko bračku, un, kad tas savu tāpiņu bija pašvitinājis, bija pienācis laiks visiem pētīt to meitenīšu darīšanu. Bet mēs nekur tālu netikām - no balkona, zem kura šis pasākums notikās, kaimiņš sāka bļaustīties, lai mēs, krjupi, beidzam tur pīpot, citādi pasūdzēsies mūsu vecākiem. Tā arī beidzās mūsu pirmā saskare ar "mantiņu, pa kuru meitenītes čurā" (citāts no pieminētās mantiņas īpašnieces). Tika pāris gadus atpakaļ nedaudz pasmaidīju, kad šo nu jau sievišķi ieraudzīju raidījumā "Gribi būt miljoonārs?". Tiesa, tur viņa nerādīja nedz "mantiņas", nedz sakarīgas zināšanas.
Kas notika ar puiku/meiteņu lietām līdz kādai 7.klasei, īsti neatceros. Laikā, kad klases puikas skrēja pakaļ meitenēm, spaidīja tās un cēla viņām svārkus, es nebiju tik ātrs, lai kādu noķertu. Tāpēc man nācās iztikt ar tām, kuras nevarēja pamukt vai arī atļāvās paspaidīties vienkārši līdzjūtības dēļ. Toties 8.klasē bija lūzums! Skolā sākās priekšmets, kurš saucās "Anatomija" un vecajās anatomijas grāmatās, ja nemaldos, 42.paragrāfs bija veltīts puiku un meiteņu atšķirīgajai anatomijai un ar visām bildēm!
Jāatzīstas gan, ka pirmo reizi šo grāmatas nodaļu vannasistabā lasīju kopā ar vecāko brāli, jo viņš 8.klasē gāja divus gadus ātrāk par mani. Un tas likās baigi aizraujoši. Sevišķi tās bildes, kurās krāniņi nav uzzīmēti tādi paši, kādus mēs zīmējām zooloģijas grāmatās pie visiem iespējamiem dzīvniekiem, un jā - arī dažā labā literatūras grāmatā kāds no rakstnieku portretiem dabūja trūkties. Šeit puiku un meiteņu lietas bija uzzīmētas anatomiski un ar visiem asinsvadiem un citu medicīnisko "barahlo". Vārdu sakot, nekādas estētikas!
Un visbeidzot 9.klase. Kārtējais lūzums manās dzimumzināšanās. Klasesbiedrs ir man iestāstījis, un es viņam no visas sirds ticu, ka večiem var "stāvēt" tikai trīs reizes mūžā. Un viss! Uz to laiku jau man bija skaidrs, aptuveni kā rodas bērni (kā nekā nesen bija iznācis leģendārais "Zīlītes" numurs), tāpēc es ne pa jokam nobijos, kad reiz, skatoties Ziemassvētku vakarā pa nupat translēt sākušo Liepājas televīziju pārraidīto vācu erotisko filmu, veidotu uz "Tarzāna" sižeta bāzes, sajutu nelāgu spiedienu. Viss - tātad ir palikušas vēl tikai divas reizes!...
Un tagad stāsta morāle.
Latvijas Katoļu baznīcas galva un sirdsapziņa Jānis Pujāts un kaut kādi mistiski 400 vecāki aicina nepieļaut organizācijas "Papardes zieds" īsfilmu par seksuālo veselību izplatīšanu skolās. "Mēs kategoriski noraidām "Papardes zieda" plānu Latvijas skolām dāvināt 1000 filmas komplektus u.c. materiālus, kas veicina jauniešos izlaidību," norāda vēstules autori.
Tālāk Jāņonkulis sapinās pretrunās vēl vairāk: "Ar šo mēs gribam vērst valsts vadītāju uzmanību uz morālo stāvokli skolās. Jaunieši tur vairs nerunā par seksuālo atturību, toties diskutē par kontracepcijas līdzekļiem un drošu seksu. Bet rezultātā simti abortu gadā skolniecēm."
Pareizi, Pujāta kungs, vecajos laikos skolā jaunieši par to vien tikai diskutēja: "Ak, dies`, kaut tik man nebūtu sekss! Kaut tik man nekad mans briedītis neceltu radziņus! Nedod, dies`, kādreiz redzēt kādu pliku sievas cicīti - tās būtu pasaules beigas! Lai dies` nogrābstās, ja kādreiz tā notiktu!"
Par Pujāta kungu un baznīcas liekulību viss jau tāpat sen ir skaidrs. Bet par 400 vecākiem es nebeidzu brīnīties. Diez viņi patiešām gribētu, lai viņu bērni dzimumjautājumos izaugtu par tādiem pašiem lohiem kā es?!
Šis stāsts ir par kādu vīru vārdā Pēteris Seņkāns jebšu, kā viņš pats sevi nodēvējis, Pasaules Valdnieks. Atzīšos, neko par viņu nebiju dzirdējis, pirms dažādos portāļos neizlasīju ziņu, ka šis pēc nosaukuma dižais vīrs pirms pāris dienām aizgājis mūžībā.
Tiem, kas joprojām nezina, kas ir Pasaules Valdnieks, varu mēģināt apskaidrot. Tas ir vīrs, kurš savulaik bijis tā sauktais Breša zemnieks, kurš iztiku pelnījis ar lauku uzņēmējdarbību. Taču dzīvē iegrozījās savādāk. 2001.gada 31.janvārī tagadējais Pasaules Valdnieks vairākas stundas nogulēja morgā miris un pēc tam atkal augšāmcēlās, un sirmajam vīram "parādījies priekšstats par lietu kārtību pasaulē", un viņš uzsācis misiju - šos priekšstatus sludināt visiem, kas klausās.
Dzimtajā pusē viņu esot dēvējuši par ciema muļķīti, gan jau ka ne tikai tur vien. Viņš pat sabijis bijušajā pļāpu raidījumā "Dāvida Šovs", kurš bija veltīts dīvaiņiem. Raidījumā viņš uzstājās kopā ar trīspadsmit bērnu tēvu Marģeri Martinsonu. Man gan nav ne jausmas, kāpēc Martinsonu uzskata par dīvaini. Varbūt tāpēc, ka vairākas Saeimas vēlēšanas atpakaļ, kad cienījamais kupltēvs arī kandidēja uz to namu, vienā no TV tiešraidēm - aģitācijām viņš piedāvāja valstī pieņemt lēmumu, ka katrai mātei par vienu pilienu mātes piena valsts maksātu trīs latus?...
Pirmajam ieskatam, lai iepazītos ar Pasaules Valdnieku, piedāvāju noskatīties ši īsfilmu:
Pasaules Valdniekam bija savs viedoklis gandrīz visos jautājumos. Sevišķi politiskajos un starptautiskajos...
Dažas no Pasaules Valdnieka domām un atziņām:
- es piespiedīšu atzīt viņiem (Saeimas deputātiem), ka esmu augstāks par visiem un lai viņi nedomā bendēt manu tautu;
- 21.jūnijā man paliks 74 gadi un 22.jūnijā sāksies Trešais Pasaules karš;
- lai Rīgu neappludinātu ūdens, es cenšos Prezidentei (V.V.Freibergai) iestāstīt, ka nepieciešams atsaukt no kara misijām visus Latvijas karavīrus, jo Dievs mums caur dainām ir atļāvis aizsargāt savu Tēvuzemi, bet ne karot svešās zemēs citu interesēs;
- es esmu Dieva personīgais āksts, un dažreiz āksts ir gudrāks par pašu karali;
- Jēzus Kristus bija pasaulē pirmais komunists, kurš gribēja atbrīvot tautu, atļaudams piesist sevi krustā, pasakot: "Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!";
- ārsti no cilvēkiem tikai izsūc naudu un izraksta tādas zāles, kuras sabojā vēl kaut ko, un viņi jau zina, ar kādu slimību tu nāksi nākamreiz;
- kad Dievs radīja pasauli, viņš paņēma mani aiz čupra un iemeta iekšā, un notika reakcija, jo es laikam esmu reaģents. Tad bija sprādziens un no tiem putekļiem izveidojās visas planētas un galaktikas;
- pasaule pieder žīdam, kas pār to valda ar naudas palīdzību, jo pielūdz zelta teļu;
- Latvijas politiķi ir viena no septiņām sātana galvām;
- Vaira Vīķe Freiberga ir melnā māte - vienveidīgā, bet "Repčiks" (Einārs Repše) ir melnais princis;
- Ja Vaira Vīķe Freiberga būtu uzklausījusi manus padomus, kā pareizi pārvaldīt pasauli, viņa būtu varējusi tikt ievēlēta par ANO ģenerālsekretāri, bet viņa aizbrauca uz Dienvidāfriku inspicēt Izraēlas atombumbu 1600 galviņas...
Un vēl un vēl, un vēl...
Un, lai arī cilvēki joprojām strīdas, vai viņš bija mesija vai vienkārši vecs vīrs, kam prasītos pārtikā lietot vairāk kliju produktus, Pasaules Valdnieks vienā no šiem sižetiem pats arī uz to atbildēja: "Es ir traks un man ir labi!"
Kad biju maziņš, atceros multfilmu par begemotu, kurš baidījās no potēm. Mūsdienu jaunatnei, kura uzaugusi ar Tinkiju un Vinkiju no Teletūbiju planētas, īsumā multfilmas sižets - kad mežā ierodas dakteris, lai visus nopotētu pret visām infekcijas slimībām, tai skaitā, seksuāli transmasīvajām, visi ezīši, zaķīsi un vāverītes mierīgi dodas potēties, bet begemotiņš pamūk, jo viņam ir bailes no adatām un potēm.
Man gan liekas, tas ir neloģiski, ņemot vērā, ka vienā "Amerikas Smieklīgāko video" raidījumā tāds begemotveidīgais mierīgi uzsēdās ar savu kārpām pārklāto dibenu virsū kopējam, to pat nepamanot. Kopējs gan pamanīja, jo viņam bija tā retā iespēja ieskatīties begemota iekšējā pasaulē.
Bet stāsts patiesībā ir par potēm. Es kā kārtīgs padomju bērns jau no agras bērnības esmu radināts pie dažādām medicīniskām manipulācijām, tai skaitā, visu analīžu nogādāšanā dažāda izmēra burkās un kurpju kastēs. Un, protams, esmu saņēmis visas potes, kas katram kārtīgam oktobrēnam un vēlāk arī pionierim bija noteiktas ar normām un rīkojumiem.
Tomēr laiki mainās, un obligātas manā vecumā ir tikai brilles, vadot automašīnu, un daudz kustību, apmeklējot muzeju, lai zāles pārzinis pie izejas man neteiktu, ka eksponātiem no muzeja iziet ir aizliegts. Viss pārējais ir brīvprātīgs, tai skaitā, potes. Un, kā zināms, par tām ir arī šis stāsts.
Katru gadu ziemas periodā pie mums plosās gripa - slimība ar daudz puņķiem un klepu, no kuras cilvēki mēdz arī izdarīties letāli. Tāpēc tantes un onkuļi baltos ķiteļos ir izgudrojuši potes pret šo slimību. Neesmu īpašs speciālists, bet runā, ka vienā gadā izstrādātās vakcīnas nākamajā gadā nemaz nav derīgas, jo katru gadu gripa esot cita paveida. Un tas ir tik kolosāli - maksāt ap 10 latu par nekam nederīgu vakcīnu! Par to jau var nopirkt džemperi vai divas tūbiņas Lietuvā ražota lubrikanta!
Šogad interese par pretgripas vakcīnām ir augusi nebijušos augstumos - kā nekā esam iedzīvojušies cūku gripā! Mans draugs ASV prezidents Baraks Obama, kuru cits mans draugs Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni nesen nodēvēja par "nedaudz iesauļojušos", savās ASV pat izsludinājis šajā sakarā ārkārtas stāvokli. Un tas ir kolosāli - tantēm un onkuļiem baltajos ķiteļos. Jo pat mūsu veselības ministriene Baibiņa pati bija devusies kaut kur tur uz tālām zemēm ar iepirkuma ratiņiem pēc cūku gripas vakcīnām.
Un visbeidzot. Reāls piemērs, pie kā noved gripas pote, ir šokējoši kadri no Virdžīnijas štata, kurā kāda 25 gadus veca karsējmeitene pēc potes saņemšanas nu ir zaudējusi spēju normāli kustēties un runāt. Kas interesanti - pavērojiet video - viņa spēj daudz maz normāli staigāt, ejot atmuguriski, kā arī bez grūtībām runāt skrienot. Katrā ziņā - lai meitenei iespējami ātrāka izveseļošanās!
Novēlu visiem sagaidīt gripas sezonu ar pilnu muti ķiplokiem un tad iet uz tiem bučošanās konkursiem, kurus nu tur rīko visādos saviesīgos iestādījumos. Bet tas jau ir cits stāsts, un tajā es nedrīkstu pieminēt Baibiņu.
