Reiz dzīvoja vecs vīrs. Tāds bija arī viņa vārds un uzvārds - Vecais Vīrs. Maizīti viņš pelnīja, starp kāju pirkstiem audzējot tējas sēni, bet viņa vaļasprieks bija sabiedriskās vietās, kurās pie sienas bija "Evakuācijas plāns", ar marķieri garākajam vārdam burtu "v" pārzīmēt par "j" burtu, bet pirms burta "ā" iezīmēt burtu "l". Un tad viņš gaidīja, kad kāds šīs izmaiņas pamanīs un panikā izsauks ugunsdzēsējus vai ģimenes ārstu.
Tāpat Vecais Vīrs bija kaislīgs akordeona spēlētājs. Tas viņam iepatikās, skatoties pa TV, kā to dara Eduards Rozenštrauhs. Arī pats Rozenštrauhs Vecajam Vīram patika, bet nepatikai tikai, kā viņš dzied, kā izskatās, kā kustās un viņa vārds un uzvārds arī nepatika. Vecais Vīrs bija uzstājies gandrīz visos republikas mēroga pirmskolas bērnu mūzikas spēles konkursos un gandrīz visos bija saņēmis Grand Prix vimpeli. Izņemot vienā, kurā žūrijas komisija bija no pagasta KNAB pieprasījusi izziņu par to, kāpēc Vecais Vīrs tā smako pēc sandalēm un zeķu marmelādes. Atbildi nesagaidījusi, žūrija šajā konkursā vimpeli piešķīra kaut kāda koka vārdā nosauktai ģimenei, kura visu mūžu bija nodzīvojusi kūti ar cūkām, un tikai konkursa laikā uzzinājusi, ka tas ir normāli, ja cilvēkam nav astoņi vai desmit krūšu gali kā cūkām, bet tikai trīs.
Bet Vecais Vīrs daudz neskuma - viņš zināja, ka tad, kad iemācīsies akordeonu arī spēlēt, viņš varēs piedalīties starptautiskos konkursos! Un tur balvas ir krietni lielākas. Vimpeļi ir vismaz divas reizes lielāki!
Tā nu Vecais Vīrs mierīgi dzīvoja savā pasaulē. Un būtu tā dzīvojis tālāk, ja vien kādu dienu savā pastkastītē neatrastu vēstuli rozā aploksnē, kas smaržoja pēc augstvērtīga tualetes ūdeņa. Vecais Vīrs labi prata atšķirt, kurš tualetes ūdens ir augstvērtīgs un kurš ne. Kā nekā Vecais Vīrs bija jau cienījamos gados un dzīves laikā bija pabijis daudzās tualetēs.
Šis bija augstvērtīgs tualetes ūdens, un vīrs atplēsa rozā aploksni. Tajā bija iedzeltens vēstuļu papīrs, akurāti salocīts trīs daļās, un teksts:
"Dārgais Vecais Vīrs! Atnāc šovakar desmitos zem līkā bērza. Zem tā, kurš līks. Tātad nevis zem taisnā, bet zem tā, kurš nedaudz nav taisns. Mani atpazīsi pēc tā, ka būšu zem līkā bērza. Zem tā, kurš attiecībā pret taisnajiem bērziem izskatās līks."
Vecajam Vīram nosvīda akordeons. Viņu pirmo reizi mūžā kāda pielūdzēja aicina uz satikšanos! Jaunības dienu aizraušanos ar nūtrijām fermā viņš neskaitīja.
Nākamajā dienā Vecais Vīrs pēc gadiem ilga pārtraukuma nomazgājās dušā. Pēc dušas gan Vecajam Vīram radās aizdomas, vai tik pirms tam nevajadzēja novilkt kažoku. Bet - kas izdarīts, izdarīts. Ar kaltu nodzinis bārdu un uzacu lielākos sarus, Vecais Vīrs bija gatavs doties savai laimei pretī. Nedaudz viņš aizkavējās, jo nevarēja atrast savas no RIMI plastmasas maisiņiem šūdinātās bikses, bet tad atcerējās, ka arī tās pirms dušošanās nemaz nebija novilcis. Vecais Vīrs bija gatavs romantiskām attiecībām zem līkā bērza.
Pa ceļam Vecais Vīrs izmēģināja dažādus uzrunu veidus nezināmajai pielūdzējai, piemēram, "Esi sveicināta, caur jaunavību tapusī būtne!" vai "Labdien, atvainojos, ka kavējos, bet uzsāku sarunu ar kādu līku bērzu, domājot, ka tā esat jūs! Bet, kad no tā man uz pleca nolēca maza vāverīte, es sapratu, ka pat ar visu cilvēku orgānu pārvietošanas zinātnes progresu tas nav iespējams, un tas bērzs nevarētu būt sieviete". Un tad pats sevi uzslavēja, ka ar vienu uzrunu jau tik daudz parādījis no savas dzīvesgudrības. Vēl viņš noteikti izstāstīs dažus jokus par vardēm - transvestītiem, un pielūdzējas sirds būs viņa.
Tā prātojot, vecais vīrs bija atnācis līdz līkajam bērzam. Bet tur neviena nebija. Tikai tukša divu litru Coca-cola pudele. "Nu, vismaz kāds, nopērkot šo pudeli, ir ziedojis vienu santīmu Bērnu slimnīcai sporta un atpūtas aprīkojuma uzlabošanai," skumji nopūtās Vecais Vīrs un devās mājās.
Tweet
Tweet to @VilnisKronbergs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru