Mans vecs čoms Roberts Gobziņš (viņš gan pats nezina, ka man ir tāds baigais čoms) leģendārajā raidījuma "Zvaigznīšu brīdis" reiz tā laika jaunatnei stāstīja, ar ko puisīši atšķiras no meitenītēm. Izrādās - kas puisīšiem ir uz āru, meitenītēm - uz iekšu.
Šī pilnīgi bezsakarīgā doma man iešāvās prātā, kad šodien palasījos savā iemīļotajā portālī ziņu, ka Dienvidkorejas Veselības ministrija, kuras uzdevums ir uzlabot valsts zemo dzimstības līmeni, reizi mēnesī izslēdz gaismu savos kabinetos, lai mudinātu personālu agrāk doties mājās un "taisīt vairāk bērnu".
Iepriekš biju dzirdējis, ka arī pie mums Latvijā šī ir liela problēma un, ka pēc gadiem 30 tiem, kuri būs sasnieguši pensionēšanās vecumu, kurš tajā laikā droši vien būs kādi 105 gadi, vairs nebūs no kā maksāt pensijas. Muļķības! Mans draugs Kārlis Streips (kurš arī nemaz nezin, ka man tāds baigais draugs ir) šonedēļ vienā no saviem radioraidījumiem izteica domu, ka nemaz tik traģiski neesot. Jo, kad šā brīža lielā veco cilvēku maza būs aizčāpojusi pa skuju taku, nemaz tik daudziem tā pensija vairs nebūs jāmaksā. Loģiski!
Publiskotajā Dienvidkorejas Veselības ministrijas paziņojumā teikts, ka gaisma tiks izslēgta plkst.19.30 katra mēneša trešajā trešdienā, "lai palīdzētu personālam nodoties dzimstības palielināšanai un bērnu audzināšanai".
Kas notiek Latvijā? Te mēs korejiešus samizojam vienos vārtos - virkne valsts un pašvaldību iestādes teju lielāko daļu pagājušā gada piektdienās nestrādāja vispār! Iespējams, pēc septiņiem gadiem ieņēmumu dienestā 1.septembrī nebūs neviena, kurš pieņem nodokļu atskaites, jo visi darbinieki būs pavadījuši pirmajā skolas dienā savus pirmklasniekus.
Ja es būtu sazvērestību teoriju piekritējs, es varbūt censtos te vilkt kaut kādas paralēles. Bet es neesmu. Kaut gan uzskatu, ka Elvis Preslijs 1976.gada 23.martā iznāca sava rančo vērandā uzpīpāt, bet viņu nozaga citplanētieši un pārtaisīja par Tīnu Tērneri, bet Maikls Džeksons nav miris, tikai apmaldījies savā milzīgajā mājā, savukārt viņa ķermenis, kuru it kā apglabāja, nemaz nav viņa, bet kāds no slepenas FIB laboratorijas izmucis citplanētietis, kurš izlikās par beigtu, jo viņam apnika, ka 1976.gadā nozagtais Preslijs visu laiku lielījās ar savu bagātīgo un skruļļaino muguras apmatojumu.
Par sliktu šai demogrāfijas uzlabošanas sazvērestību teorijai runā arī cits fakts. Proti, Einārs, staigājot savā ādas kostīmā, absolūti nedomā, kādu piemēru viņš rāda jaunajai paaudzei, kurai vēlāk taču būs jārada bērni, kas mūs uzturēs. Kad Einārs mācījās skolā, tad to vēl tik smalki nemācīja, bet tagad jau katrs piektklasnieks zina, ka neelpojošā apģērbā izsutināts aparāts nekāds reproduktīvais Rembo nebūs vis.
Man likās, ka manas pārdomas varētu būt svarīgas valsts vadītājiem, tāpēc es uzrakstīju tās skaistā vēstulē, vēstuļu papīru iesmaržoju ar "Dzintara" smaržām "Stratēģis" un nosūtīju to pēc adreses "Tam, kurš izskatās pēc sabraukta ezīša, Rīgā, LV-1520".
Kaut pagājis jau krietns laiks, pasts vēl nav atgriezis vēstuli ar komentāru, ka tāds adresāts neeksistē...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru