Ērika Kleptona autobiogrāfija "Kleptons", ko latviskojis Klāss Vāvere, bet izdevis apgāds "Mansards", ir pirmā autobiogrāfija, ko esmu izlasījis un ko sarakstījis pats grāmatas varonis. Kleptons vidusmēra standarta radiostaciju klausītājam asociējas ar balādēm "Wonderful Tonight", "Tears in Heaven", varbūt arī ar Dilana "Knockin` On Heaven`s Door" kaverversiju. Tomēr izcilā ģitārista ceļš līdz slavas zālēm nav bijis rozā puķītēm kaisīts, par ko arī šī grāmata.
Ir jābūt garā ļoti stipram, lai par savu dzīvi rakstītu tik atklāti kā to dara Kleptons. Sākot ar atzīšanos savās atkarībās no alkohola un narkotikām, kā dēļ viņš gandrīz aizlaida postā savu karjeru, līdz atklātai sevis aprakstīšanai kā bezkaislīgam brunču medniekam. Domājams, citas izvēles jau viņam arī nebija, kad piekrita rakstīt šo savu biogrāfiju, jo, ja viņš pats par to nebūtu uzrakstījis, uzrakstītu cits, jo par šīm viņa atkarībām tolaik zināja daudzi.
Vispār interesanti - Kleptons raksta, ka no septiņdesmitajiem gadiem neatceras gandrīz nevienu savu koncertu, jo allaž bijis uz skatuves "ķēmā" vai "sanarkojies", parasti gan abi kopā. Bet, paklausoties tā laika Kleptona koncertu ierakstus, to nepateiksi! Droši vien viņam ir lielisks autopilots.
Autobiogrāfijās ļoti liela loma ir sīkumiem. Arī Kleptons teju pēc sešdesmit gadiem atceras it kā sīkumus, bet tajā pašā laikā labu ilustrāciju saviem bērnības gadiem, kad viņu uzaudzināja vecmāte. Kleptons apraksta kādu Nellu: "Nella bija spilgta kundze, jo sirga ar Turenta sindromu, kas gan tolaik tika uzskatīts vien par ekscentrisma izpausmi. Viņas runa allaž bija piebārstīta ar vārdiem "pisiens" un "Edij", un, ieradusies ciemos, viņa mani uzrunāja: "Sveiks, Rik, pisiens, Edij. Vai mamma mājās, pisiens, Edij?" Es viņu dievināju". Patiesībā, pārdomājot, ko Kleptons stāsta par cilvēkiem, ar ko viņam nācies dzīves laikā saskarties, viņš nevienu nav nosaucis sliktā vārdā. Ir, protams, tādi, kuriem Kleptons nevelta siltus vārdus, bet pa lielam, izskatās, viņš saredz cilvēkos vairāk labo. Visi viņam ir "lāga cilvēki" vai "sakarīgi puikas", un tas iekrīt acīs.
Bez aiztures Kleptons apraksta arī savu mīlestību pret sava drauga, viena no bītliem Džordža Harisona sievu Patiju, ar kuru viņš pēc daudziem lenkšanas gadiem arī apprecējās, tomēr šai laulībai nebija lemts garš mūžs. Bet vispār, tikai pateicoties Patijai, pasaule ieguvusi divas no visskaistākajām balādēm, ko viņai veltījuši divi viņas mūža vīrieši - Harisons dziesmu "Something", bet Kleptons "Wonderful Tonight".
Kleptons ir cildināms cilvēks. Ar otro piegājienu atbrīvojies no savām atkarībām, viņš, lai palīdzētu citiem bēdubrāļiem, izveidoja atkarību ārstēšanas klīniku, kas veiksmīgi strādā joprojām. Lai savāktu naudu tās darbībai, Kleptons ik pa laikam rīko ziedojumu koncertus un pārdod izsolē daļu savas ģitāru kolekcijas. Tajā pašā laikā arī viņam nav svešs viss cilvēcīgais - noīrējis jahtu ceļojumam ar ģimeni, kruīza laikā viņš padzirdēja, ka šo jahtu var nopirkt, viens divi un viņš to arī izdara! Kaut naudas šādam pirkumam viņam nav. Tāpat Kleptons aizraujas ar pulksteņu un laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu un pie trešās viņa iegādātās mājas to skaits sāk jukt. Tomēr Kleptonam ir izdevies piepildīt nebijušu sapni, jo nav uzdrošinājies par to jelkad sapņot, - nodibināt laimīgu ģimeni ar mīlošu sievu Meliju un trim viņu meitām.
Emocionāls Kleptons ir grāmatas epilogā: "Ja man ir vērā ņemamas bažas par nākotni, tad tikai par bērniem. Ir skumji apzināties, ka viņi, vēl būdami jauni, var zaudēt tēvu. Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, esmu sešdesmit divus gadus vecs, jau divdesmit gadus nedzeru un esmu aizņemtāks nekā jebkad.(..) Būdams gandrīz kurls, atsakos nēsāt dzirdes aparātu, jo man patīk dabiskas skaņas, pat ja tās saklausu ar grūtībām."
"Šodienas mūzika manā uztverē īpaši neatšķiras no mūzikas manā jaunībā. Attiecība ir apmēram tā pati: 95 procenti draņķis, 5 procenti - tīra manta. Toties mārketinga un distribūcijas sistēma piedzīvo milzu pārmaiņas, un maz ticams, ka kāda no pašreizējām ierakstu kompānijām noturēsies līdz šīs desmitgades beigām. Jūtot visdziļāko cieņu pret tajās strādājošajiem, tomēr teikšu, ka tas nebūs liels zaudējums," pareģo Kleptons un šeit tomēr kļūdās.
Bet nekļūdās viņš, runājot par mūzikas ceļu uz cilvēku sirdīm: "Mūzika vienmēmr zinās ceļu pie mums, vienalga - ar vai bez biznesa, politikas, reliģijas vai citām pievienotām muļķībām". Un diez vai šeit kādam ir ko iebilst.
Turpinājumā ir saliktas dziesmas (vai albumi), ne pilnīgi visas, bet lielākā daļa, kuras pieminētas grāmatā "Kleptons". Iedomājos, ka lasot grāmatu, daudz emocionālāk to uztvertu, ja paralēli klausītos dziesmas, par kurām iet runa. Pārklausoties šo dziesmu listi, nevilšus pats no sevis parādās tas evolūcijas ceļš, pa kuru gājis Kleptons, lai sasniegtu tās virsotnes, kurās viņš atrodas šodien.
Attēlā raksta ievadā grāmatas "Kleptons" vāks, attēls no http://www.apgadsmansards.lv
2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com
Tweet
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru