Tieši tā! Mūzikas prese apgalvo: šī 34 gadus vecā Misūrī štata iedzimtā, kas bērnībā mūzikā dzīvoja gan mājās, gan regulārajos baznīcas apmeklējumos, ir amerikāņu, konkrēti Bruklinas, atbilde īriem uz viņu lakstīgalu Enju Brenanu jeb vienkārši Enju, kas gan jau gadus piecus klusēdama dzīvo savā reiz nopirktajā pilī Dublinā un miglaini vēl tikai fantazē par jaunu albumu.
Patiesībā gan ir cita. Nu labi, ja ne patiesība, tad viedoklis. Proti, Enja ir tā saucamās "world" jeb pasaules mūzikas populārākajā galā. Ne tikai ar domu, ka ir populāra, kāda viņa patiešām arī ir, bet vairāk ar ideju, ka "world" mūzika, ko komponē un izpilda Enja, balansē uz popmūzikas robežas, albumos iekļaujot dziesmas, kas kļūst par, piemēram, "Radio Skonto" regulārās rotācijas elementiem. Enjas dziesmas var atskaņot kāzās, bērēs, izlaidumos, apakšveļas demonstrējumu un striptīza laikā - tās iederas it visur, jo ir vienlaicīgi "kaut kādas mistiskas" un tajā pašā laikā neparasti viegli uztveramas. Tas, protams, nav slikti. Bet Barvika tāda absolūti nav!
Kad 2011.gadā iznāca Barvikas debijas albums "The Magic Place", viņai uzmanību sāka pievērst mūzikā lieli cilvēki. Nu kaut vai Joko Ono. Un tas nav nekāds brīnums, jo savā pirmajā albumā Barvika brīžiem arī izklausās kā Joko Ono (un tas nebūt nav kompliments) - vokālais haoss liedz šo plati izbaudīt tā pa īstam. Vai arī - lai līdz tam nonāktu, vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Bet albumu bija dzirdējis arī Alekss Somers, "Sigur Ros" ierakstu producents. Protams, viņš sazinājās ar īpatno mākslinieci, un rezultāts šai saziņai ir albums "Nepenthe".
Tapis "Sigur Ros" ierakstu studijā Īslandē, "Nepenthe" arī atbild uz jautājumu: "Nu ja ne Enja, tad kas?" Atbilde ir skaidra un gaiša - Džuliana Barvika ir "Sigur Ros" tāda kā sievišķā izpausme. "Nepenthe" ar Enju un "Radio Skonto", visticamāk, sakara nav un nekad nebūs. "Būt salīdzinātai ar Enju mani nedusmo," mūzikas žurnālam "Uncut" saka Barvika "Mans tētis bija apsēsts ar viņu, un mums mājās bija visi viņas albumi. Vārds "ēterisks" [ar kuru abu mākslinieču mūziku bieži salīdzina] mani sadusmo vairāk." Taču tas, kā skan "Nepenthe", ir pavisam cits līmenis, šī mūzika spēj sasniegt zemapziņu tādos dziļumos, kādi īru kolēģei pat sapņos nerādās. Somers ir pratis "savākt" iepriekšējo vokāla haosu un "Sigur Ros" labākajās tradīcijās piepildījis dziesmas ar satriecošām noskaņām. "Es pati vienmēr pazaudējos savā mūzikā," atzīstas Barvika. "Es vienkārši sāku [studijā] ierakstīt un absolūti pazūdos!" Un tieši tas notiek ar ikvienu klausītāju, kas neapdomīgi nolemj mazliet paklausīties "Nepenthe".
Foto raksta ievadā no blogs.lesinrocks.com.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru