"Interpol" - "Interpol" (2010, albuma apskats)

Sajaukt grupu "Interpol" ar kādu citu ir grūti. Daniela Keslera ģitārspeles manieri oriģinalitātes ziņā pilnīgi noteikti varētu pielīdzināt "U2" Edža izkoptajam neatkārtojamam stilam. Pilnasinīgi parādījušies uz mūzikas skatuvēm tūkstošgades sākumā, Ņujorkas (ASV) trio pērn laida lajā savu ceturto plati, kam deva grupas vārdu. Kā zināms, parasti mākslinieki savā vārdā nosauc debija plati. Vai ar to var uzskatīt, ka "Interpol" tikai tagad uzskata sevi par debitējušiem?



Tiem kas seko šai "indie-roka" un "post-punk" stila mūzikai, protams, "Intepol" nav svešs vārds. Katrs "MTV2" kaut ar vienu aci vērotājs, droši, nebūs palaidis garām viņu dziesmu "Slow Hands". Tā principā arī ir "Interpol" līdz šim dzirdamākā dziesma ļaudīm, kas viņu daiļradei padziļināti neseko līdzi.

Grupu 1997.gadā radīja Pols Benks, Daniels Keslers (abi dzied un spēlē ģitāras), Karloss Denglers (spēlē basģitāru un taustiņinstrumentus) un bundzinieks Gregs Dradijs. Gregs un Karloss ar laiku grupu pameta, bet tai pievienojās bundzinieks Sems Fogarīno, un "Interpol" nu kļuva par trio.



Komerciāli visveiksmīgākais līdz šim izrādījies "Interpol" 2004.gada albums "Antics" (no turienes arī "Slow Hands"). Bet ne pavisam slikti sokas arī jaunajai platei. Taču, šķiet, svarīgāk par vietām topos un tabulās ir tas, vai man, konkrēti man, patīk vai nepatīk tas, ko grupa dara. Un, gluži kā gadījumā ar britu "Elbow", pēc trīspadsmit gadu pastāvēšanas ceļu uz manu sirdi ir atraduši puikas no "Interpol". Varbūt tas noticis, jo viņi vairs vienkārši nezāģē, bet patiešām no sirds spēlē, savu jauno albumu instrumentāli bagātinot kā nekad agrāk. Dziesma "Lights" ir šedevrs un nekādas "lēnās rociņas" nestāv tai līdzi. Līdz perfektumam apstrādātās instrumentālās nianses, noskaņa, ko nes līdzi ikviena no desmit albuma dziesmām, ir tā vērta, lai tai padotos. Tiesa, arī šeit strādā vecais likums - plate kā resns un pūkains mājas kaķis uzguļās uz sirds tikai pēc kādas piektās noklausīšanās reizes, pie kam darot to bez pārtraukuma. "Interpol" jaunā plate ir ideāls ceļabiedrs, braucot maršrutu "Liepāja - Rīga - Liepāja"...



Kritika jauno plati uzņēma dalītām jūtām. "Pitchfork" to iemīdīja zemē, uzskatot, ka tā ir depresīva un vispār - "Interpol" dzīvojot uz veciem lauriem, jo tikai debitējot, viņi spēja piesaistīt sev uzmanību ar savu spēles stilu. Savukārt "NME" uzsver, ka grupa ir palikusi tik pat "tumša, kā debitējot", taču nu tās skanējums ir kļuvis "orķestrāls". Pavisam šerpi albumu uzņēma laikraksts "Chicago Tribune". Tās mūzikas apskatnieks savā slejā rakstīja, ka "Interpol" mūzika "vispār nebalstās ne uz kādiem stabiliem pamatiem." Taču, "lai arī grupa izklausās drausmīgi, jaunais albums piedāvā vairāk kā vienu vai divas neaizmirstamas dziesmas..."



Nav labi un patīkami apzināties, ka esi nonācis virsotnē un tālāk ir tikai ceļš lejup. Patiesībā brīdī, kad to apzinies, tu pats izvēlies virzienu - krist. Vai "Interpol" apzinās, ka ir radījuši labāko, kas līdz šim viņiem bijis? Cerams, nē. Jo tādā gadījumā mūs sagaida kas vēl iespaidīgāks par šo. Ja vien tas vispār ir iespējams.



Albuma vērtējums: 8/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3,5/5
L.A. Times: 2/4
Pitchfork Media: 4,6/10
PopMatters: 5/10
Rolling Stone: 3,5/5
Q: 4/5
Uncut: 4/5

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"The Good Natured" - "Prisoner" (video), "Skeleton" (pilns albums, audio)

Kas kopīgs elektronikai ar kečupu? Ja ar koši sarkano mērci iespējams apēst pat kedu, tad ar elektronikas palīdzību iespējams baudīt citādi varbūt arī gluži nebaudāmus skaņu virknējumus. "The Good Natured" līdere Sāra Makintoša ir vienā kārtīga gotu meitene - viss iespējamais ķermeņa apmatojums melns, iekrāsotās acis un droši vien arī pīrsings nabā un pasarg dies' iedomāties, kur vēl ne. Viņai ar brāli Hemišu un draugu Džordžu, neapšaubāmi, patīk Adamsu ģimene un atmosfēra, kas tajā valda. Par cik vizuāli esmu līdzīgs tēvocim Festeram, esmu pārliecināts, ka "The Good Natured" dalībniekiem patiktu arī es. Bet man nepatīk goti un viņu "ticība un pārliecība". Taču daļa no viņu mūzikas ir interesanta. Bet ne tik, lai pārāk iedziļinātos tajā visā.

Acīmredzot, savā uzskatā neesmu viens. "Manas acis bija kā divi čuru caurumi sniegā, tāpēc es tās sāku iekrāsot melnas," par savu vēlmi smiņķēt acis reiz izteicās Gerijs Ņūmens. Arī "Placebo" dziesmuvīrs Braiens Molko un "HIM" Ville Valo uzstājas un droši vien arī ikdienā staigā tajās uzkrāsotajās Zorro maskās. Taču viņu mūzika ir vairāk vai mazāk aizraujoša, tā ir kļuvusi par popmūzikas sastāvdaļu, ko tāds zvērināts gots nekad negribētu pieļaut. Bet par cik liela daļa "gotu" tādi ir, jo tas kaut kādā noteiktā vecumā ir stilīgi, tad laikam jau viss ir kārtībā.

Un savā attīstībā šo gotu mūzika nu ir nonākusi līdz elektronikai. Droši vien bija jau iepriekš, bet manā apziņā elektroniskā gotu mūzika sākās ar "Crystal Castles", viņu pirmais lielais grāvējs "Not In Love" ar vēl vienu pusgotu Robertu Smitu no "Cure" ienesa šajā stilā pavisam jaunas vēsmas. Pieļauju Sārai Makintošai šis projekts arī iet pie dūšas, jo tas, ko dara viņa ar saviem kolēģiem, ir kas pavisam līdzīgs - apvieno savu gota tēlu ar vienu kreftīgu elektro- un sintipopu. "The Good Natured" ir plaša patēriņa produkts - tas der gan diskotēkām, gan nodarbībām aerobikas zālē, gan braucot garus gabalus pie stūres. Tik pat labi tā varētu būt Kima Vailda vai Olga Rajecka, nodod tikai attēls!

Ņemot šo visu vērā, esmu izlēmis - no rītdienas būšu gots. Šodien pat caurduršu krūšu galus, iekrāsošu acis un zeķu vietā nesāšu metāla sprādzes. Kamēr vēl nebūšu gots ar stāžu, klausīšos "The Good Natured", bet, kad mana gota pašapziņa celsies, tad tas man būs par švaku. Bet tas būs vēlāk, kad es arī pārstāšu mazgāties. Līdz tam dažas pērles no šiem pašiem "The Good Natured" - video dziesmai "Prisoner" un visa singlplate "Skeleton", kas ir šo angļu jaunākais veikums.





Papildus resursi:
http://www.thegoodnatured.co.uk
http://www.myspace.com/thegoodnatured
http://www.facebook.com/thegoodnatured

Foto raksta ievadā no "The Good Natured" profila portālā "Facebook".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Nurses" - "New Feelings" (video), "Apple's Acre" (pilns albums, audio)

Mājās ceptas kotletes vienmēr ir garšīgākas, pat ja tajās iegadījies kāds kušķis mājas mīluļa kaķa vai suņa spalvu, - tās tomēr ir mājas kotletes. Mājas sajūta ir svarīga visiem. Dabā tā laikam iekārtots, ka nekur nav tik labi kā mājās. Skat, ko tā pati daba izdarījusi ar gliemezi! Tam nabagam tas treileris visu mūžu jānēsā uz muguras. Un droši vien viņš jūtas labi. Aiz sajūsmas pat slapju svītru, redz, atstāj aiz sevis.

Bet nu par lietu. ASV pilsētā Portlandā mīt trīs zēni - Ārons Čepmens, Džons Bouvers un Džeimss Mičels. Viņi visi kopā saucas trio "Nurses", un arī viņiem patīk mājīgas vietas un atmosfēras. Viņiem tāpat arī tīk minimālisms, vismaz mūzikā. 2007.gadā trio saviem spēkiem izdeva debijas plati "Hangin' Nothin' But Our Hands Down", bet divus gadu vēlāk tapa albums "Apple's Acre". Neizmantojot gandrīz nekādus mehāniskus uzlabojumus un tehnoloģiskas priekšrocības, "Nurses" klausītājam sniedz absolūto minimumu, sākot no kura tas pats var turpināt domāt vai sapņot, dziesmai pat jau sen beidzoties. Čepmena mazliet gaudulīgais vokāls pilnīgi mierīgi aizstāj kādu nervus nomierinošu preparātu. Bet askētiskais mūzikas instrumentu izmantojums dziesmās liek aizdomāties - tiem puikām tiešām ir talants no nekā izveidot kaut ko vai arī vienkārši esam pieraduši pie instrumentālās pārbagātības (ieraksti ar stīgu ansambļiem vai pat veseliem orķestriem), lai būtu aizmirsuši, ka laba jau daudz nevajag? "Nurses" ir "vieni no", kas spēlē šādā stilā, taču tikai, klausoties viņu plati "Apple's Acre", pa galvu sāka virpināties šādas domas. Varbūt tāpēc, ka albums tā arī ierakstīts - mierīgos mājas apstākļos, blakus virtuvē uz pannas čurkstot kotletēm un uz palodzes sēžot rudam runcim, kurš ik pārstundu atvemj spalvu kušķi.

Turpinājumā "Nurses" pagaidām aktuālākais "Apple's Acre" albums (šogad jaunieši sola jaunu plati "Dracula"), bet pirms tam video arī jaunai dziesmai "New Feelings". Pie stūres šos neklausīties - var aizdomāties un iebraukt stabā!

Nurses - New Feelings - Kiyanna Project from Kiyanna Project on Vimeo.

Papildus resursi:
http://www.myspace.com/nurses
http://www.facebook.com/pages/nurses

Foto raksta ievadā no "Nurses" profila portālā "Facebook".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Young Galaxy" - "Outside The City" (video), "Shapeshifting" (pilns albums, audio)

Viņi raksta dziesmas bez piedziedājumiem, smalkas, bet ne episkas. Izmantojot saprogrammētos zintezatorus un basģitārista stiegrainās basa līnijas, viņi rada impresionisku, ezotērisku un praktiski neatpazīstamu mūziku. Aptuveni tā par grupu "Young Galaxy" stāv rakstīts viņu mājas lapā.

No otrās lielākā Kanādas pilsētas Monreālas nākošais kvintets, kur galveno balsi notur Katerīna Makandlesa un Stīvens Ramzejs, sāka, kā jau daudzi mūsdienās, - guļamistabā. Nu, ierakstot guļamistabā dziesmas, te bija domāts... 2007.gadā, divus gadus pēc darbības uzsākšanas, grupa izdeva savā vārdā nosauktu debijas plati. Viņiem klājās diezgan labi - koncerti, "Arcade Fire", "Death Cab For Cutie" un citu "lielo" iesildīšana koncertos. Uz šīs nots 2009.gadā tapa otrā "Young Galaxy" plate "Invisible Republic". Pēc tās gan jaunieši gribēja kaut ko mainīt.

Trešās plates "Shapeshifting" dziesmas tapa mājās Monreālā, taču viņu producents nu bija Dans Lisviks, kurš strādā Zviedrijā Gēteborgā. Viņam "Young Galaxy" nosūtīja sava trešā albuma dziesmu pirmvariantus, un pēc laika visi "sasēdās ap Skaipu" - divi Monreālā, viens Gēteborgā -, un grupa pirmo reizi dzirdēja savas jaunās plates dziesmas. Lieki teikt, ka viņiem tās patika. Ne velti "Young Galaxy" vērsās pie Lisvika, jo viņus aizrāva zviedra līdzšinējais darbs, piemēram, ar Kailiju Monigu. Tā nu tapa plate "Shapeshifting", kuras autori un līdzautori viens otru nekad dzīvē nav satikuši - Lisviks ar "Young Galaxy" dzīvē nav tikušies ne reizi. Bet mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad internetā var pat oficiāli apprecēties ar pingvīnu Antarktīdā, tas droši vien nav nekas neierasts.

"Eurythmics" un "New Order" tiek minētas kā grupas galvenā ietekmes, bet Makandlesas nepieradinātais vokāls tiek pielīdzināts Keitas Bušas un Enijas Lenoksas lokanajām balss saitēm. Savā "Facebook" portālā grupa pie žanra, kurā spēlē, ierakstījuši vienkārši: "Mūzika". Un laikam jau tā arī ir - viņu daiļrade ir tik "rāmjos neiebāžama" un nepakļaujas nekādiem klasifikatoriem, tāpēc tā vienkārši jābauda, nezīmējot shēmas un tabulas.

Turpinājumā dziesmas "Outside The City" video no albuma "Young Galaxy" un pēc tam visa jaunā plate "Shapeshifting".





Papildus resursi:
http://younggalaxy.com
http://www.myspace.com/younggalaxy
http://www.facebook.com/younggalaxy

Foto raksta ievadā no "Young Galaxy" profila portālā "Facebook".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Toro Y Moi" - "Low Shoulder" (video), "Freaking Out" (pilns albums, audio)

Kad planēta Zeme beidzot būs nodibinājusi oficiālas diplomātiskās attiecības ar marsiešiem, un mēs savu vienīgo citplanētieti Eināru būsim nosūtījuši pārstāvniecības darbā uz Marsu, domāju, nebūs ilgi jāgaida, kad zaļie cilvēciņi sāks aktīvu savas kultūras popularizēšanu šeit uz Zemes. Marsiešu teātri, marsiešu restorāni, radiostacijas un TV kanāli, kur moderatori būs divi zaļie, mūždien nosiekalojušies radījumi ar stikla kolbām galvās no seriāla "Simpsoni". Skan pārlieku neticami un futūriski? Varbūt, bet, kad šie laiki pienāks, viens no pelnošākajiem Zemes māksliniekiem uz Marsa būs amerikānis Čazviks Bandiks jeb "Toro Y Moi".

Elektroniskā mūzika savienojumā ar "chillwave" vēsmām, vokāla atbalss efekti un monotonie ritmi - tās ir lietas, kas padara "Toro Y Moi" mūziku kosmisku. Pie šādas mūzikas, domājams, mazie Marsa cilvēciņi gan strādā pie konveijera, gan dejo diskotēkās, iespējams, tikai pateicoties šiem elektrizētajiem ritmiem, viņi vispār kustās, kā uzlādējoties jebkurai aktivitātei. Bet tās tik tādas fantāzijas. Vienmēr licies, ka tās futūriskās padarīšanas nav saistošas, bet "Toro Y Moi" plate "Freaking Out" burtiski piespiež domāt par nākotni.

Savu Marsa mūziku Bandiks sāka ķimerēt guļamistabā. Vecākiem pret viņa hobiju bija visnotaļ toleranta attieksme, jo gan Bandika Filipīnu izcelsmes tēvam, gan afroamerikāņu izcelsmes mātei mūzika bija cieņā - vecāku skaņu ierakstu kolekciju Bandiks min kā pirmo savu ietekmes avotu. Pēc kāda laika viņa ceļi krustojās ar Ernestu Grīnu, kurš uzstājās zem skatuves vārda "Washed Out". Grīna ietekmē "chillwave" kļuva arī par Bandika stilu. Savu debijas plati "Causers of This" jau kā "Toro Y Moi" Bandiks izdeva 2010.gada janvārī, šogad tai pievienojās arī otrā - "Underneath the Pine", bet nupat, 13.septembrī, dienasgaismu ieraudzīja singlplate "Freaking Out". "Spokaina un krāšņa!" - tā par "Toro Y Moi" daiļradi izsakās britu "The Guardian". Un tas laikam nozīmē, ka dzīve kopā ar marsiešiem droši vien, ko tur liegties, būs spokaina, bet tomēr krāšņa!

Turpinājumā visa singlplate "Freaking Out", bet pirms tās video dziesmai "Low Shoulder" no plates "Causers of This".





Papildus resursi:
http://www.toroymoi.blogspot.com
http://www.myspace.com/toroymoi
http://www.facebook.com/toroymoi

Foto raksta ievadā no "Toro Y Moi" profila portālā "Facebook".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"The Kooks" – "Junk Of The Heart (jaunākie singli un albumi - 07.11.2011)

Divdesmit vienu gadu vecais dziedonis no Anglijas Loiks Marks Esīns ir godam pastrādājis - izdevis debijas albumu "Identity", trešais singls no kuras "Me Without You", neskatoties uz stilu, kurā darbojošies censoņi izraisa skepsi, radījis brīnišķīgu dziesmu. Bet viņa tautieši "The Kooks" tomēr izrādījās veiklāki, un ar savu trešās plates tituldziesmu "Junk of the Heart (Happy)" iegūst iespēju ar melnu marķieri sev uz brillēm uzrakstīt "NEDĒĻAS SINGLS!". "Amazing!" - par šo dziesmu droši saka angļi un viņiem jāpievienojas!

Amizants ir amerikāņu "Cage the Elephant" video dziesmai "Aberdeen", arī pati dziesma. Un, nenoliedzami, vēl viens skaļš šīs nedēļas muzikālais pienesums ir "Manic Street Preachers" jaunā dziesma "This Is The Day", kas iekļauta "meņiku" singlu izlasē "National Treasures – The Complete Singles". Bez šiem šonedēļ vēl daudz labas mūzikas. Lai būtu ērtāk, zem klipiem vienā listē ir apkopoti nedēļas singli, ko var palaist, nospiežot podziņu "Play"!

NEDĒĻAS SINGLS! "The Kooks" – "Junk Of The Heart"


"Cage The Elephant" – "Aberdeen"


Loick Essien – "Me Without You"


Jessie J – "Who You Are"


"JLS" – "Take A Chance On Me"


"Manic Street Preachers" – "This Is The Day"


"Maverick Sabre" – "I Need"


"Sunday Girl" – "Love You More"


"The Wombats" – "1996"


Nospied "Play" un klausies visas dziesmas uzreiz!


Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Animals As Leaders" – "Weightless"
"As I Lay Dying" – "Deccas"
"Birdy" – "Birdy"
Brian Eno – "Panic Of Looking"
Bruce Forsyth – "These Are My Favourites"
Cass McCombs – "Humour Risk"
Cher Lloyd – "Sticks + Stones"
David Lynch – "Crazy Clown Time"
"Deaf Havana" – "Fools And Worthless Liars"
"Disturbed" – "The Lost Children"
"DRC Music" – "Kinshasa One Two"
"Four Year Strong" – "In Some Way, Shape Or Form"
Laura Veirs – "Tumble Bee"
"La Dispute" – "Wildlife"
"Oneohtrix Point Never" – "Replica"
"Russian Circles" – "Empros"
"Sigur Ros" – "Inni"
"Sound Of Arrows" – "Voyage"
Susan Boyle – "Someone To Watch Over Me"
"The Twilight Saga: Breaking Dawn (Part 1)" (Official Soundtrack)
"The Wanted" – "Battleground"

Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?

"Birdy" – "Birdy"

Piecpadsmit gadīgā angļu dziesminiece Džasmīna Van der Bogairda, iespējams, ir šā gada lielākais britu atklājums.

"Sigur Ros" – "Inni"

Noklausies albumu vismaz trīs reizes, tad paskaties kalendārā un konstatē, ka pagājuši aptuveni trīs mēneši - šī plate ierauj sevī kā mikls ziloņa snuķis.

Susan Boyle – "Someone To Watch Over Me"

Kas vairs nav īsti Ziemassvētki? Bez Salatēta? Dāvanām? Nē, šie svētki neko nenozīmē, ja tajos savu kārtējo plati mums veltē nesniedz Sūzija - mūsu Sūzija. Šoreiz par upuri kritušas tādas zvaigznes kā "ABBA" ("You Have to Be There"), Džonija Mičela ("Both Sides, Now") un pat "Depeche Mode" ("Enjoy the Silence"). Kā lai mēs viņu nemīlam?! Mūsu Sūzanu Boilu!

Foto raksta ievadā grupa "The Kooks" (no music.itop.net).

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

10 dziesmas, kas liek vīriešiem raudāt

"Puikas neraud!" atceros man bērnībā teica zobārsts un vienā piegājienā bez narkozes izrāva divus zobus. Šī teorija neapstiprinājās, jo pēc simts decibelu sirēnas daktera kabinetā logi gan jāmaina nebija, bet krēsls un manas bikšeles gan. Un vispār tās ir muļķības, ka vīrieši neraud. Vēl joprojām pinkšķu, skatoties multfilmu "Dāvana visvājākajam". Nu to, kur kastē kā dāvana mazajam zaķēnam bija lauva...

Mūzikas izdevums "NME" ir apkopojis desmit dziesmas, kas liek vīriešiem raudāt. Dziesmu tabula izveidota, pateicoties klausītāju balsojumam. Tātad pilnīgi reāli veči šo desmit dziesmu laikā ir pinkšķējuši. Dziesmas, protams, smeldzīgas. Bet, šķiet, lielākā daļa no šīm dziesmām bija arī to desmit vidū, kuras ļaudis kādā aptaujā izvēlējās kā skaņdarbus, kurus visvairāk gribētu dzirdēt savās bērēs. Dziesmas sakārtotas pēc to vietas topā, bet tam īstas nozīmes nav. Vārdu sakot, veči, ņemam šņupdrānas un klausāmies!

1. "R.E.M." - "Everybody Hurts" (no albuma "Automatic for the People", 1992)


2. Eric Clapton - "Tears in Heaven" ("Tracks and Lines", 1992)


3. Leonard Cohen - "Hallelujah" ("Various Positions", 1984)


4. Sinead O'Connor - "Nothing Compares 2 U" ("I Do Not Want What I Haven't Got", 1990)


5. "U2" - "With or Without You" ("The Joshua Tree", 1987)


6. "The Verve" - "The Drugs Don't Work" ("Urban Hymns", 1997)


7. Elton John - "Candle in the Wind" ("Goodbye Yellow Brick Road", 1974)


8. Bruce Springsteen - "Streets of Philadelphia" (""Philadelphia" soundtrack", 1994)


9. Todd Duncan - "Unchained Melody" ("Just Once in My Life", 1965)


10. Robbie Williams - "Angels" ("Life Thru a Lens", 1997)




Foto raksta ievadā no blogs.villagegreen.com.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Sviests IV" (2011, albuma apskats)

Gada tumšākajā laikā pirms pirmajiem sniegiem tā iegājies, ka mūsu valsts svin savus galvenos svētkus - dzimšanas dienu. Un kad lielie lauku darbi apdarīti, kad rudens ar savu gruntīgo un smagnējo noskaņu rosina uz plašākām apcerēm, mēs, latvieši, iespējams, kļūstam vispatriotiskākie. Izmantošu šo savu vājuma brīdi, lai stādītu priekšā šā brīža aktuālāko latviešu mūzikas albumu - izlasi "Sviests IV".

Atšķirībā no pieminētā rudens apcerīgā smaguma, mūsdienu tautas mūzikas izlase "Sviests IV" ir kliedzoši spoža - spilgtā olas dzeltenuma krāsā, kā augsta vasaras saule, no kuras staru siltuma nav pasargāts neviens. Ar zināmu nedrošību nopirku plati, jo mana tautas mūzikas pieredze sākās un beidzās astoņdesmito beigās, kad kaut kādā pasākumā Valdis Muktupāvels ar prievīti ap pieri rādīja, "kurā puļķītī jāpūš, lai skanētu dūdas" un "ka stabulītē jāpūš ar bučā savilktām lūpām".

Man kā cilvēkam, kurš uz klavierēm ar vienu pirkstu prot noklimperēt "Kur tu teci, gailīti?", droši vien nav ne mazāko tiesību muzikāli vērtēt citus. Tomēr es to darīšu. Jo, klausoties izlasi "Sviests IV", man nenācās piedzīvot to, no kā visvairāk baidījos - ka dzeltenais albums odīs pēc Latvijas Radio 2 trulajiem šlāgeru ritmiem. Bet no tā nav ne smakas. Iespējams, manas bailes izraisīja stereotips, kurš iemājoja manī pēc prievītē tērptā Valda pasākuma - viņš toreiz, šķiet, uzstājās viens pats, un, ko tur slēpt, tas bija baigi garlaicīgi.

Patiesībā izlases sastādītāji ir gudrinieki - jau pati pirmā dziesma "Skaista mana tēva sēta", ko izpilda grupa "Folkvakars", liek saprast, ka šeit būs darīšana ar ļoti mūsdienīgu tautas mūziku. Man kā aprobežotam lauku cilvēkam dziesma uzreiz asociējās ar grupu "Labvēlīgais Tips". Tas laikam trompetes spēles dēļ. Un brīžiem likās, ka uz Latvijas raibās govs muguras atjās Antonio Banderas, jo dziesmā, šķiet, meksikāņu ritmu ir vairāk par latviešu. Savukārt albumu noslēdz "Rīgas danču kluba muzikanti", kura dziesma "Vecpuiša pankūkas" ir slavenās krievu kinolentes "Kaukāza gūstekne" dziesmas par sultāna trim sievām un "Čikāgas piecīšu" "Made in Latvia" krustojums. Sākumā tas likās banāli, bet pēc trešās klausīšanās reizes - tas vienkārši "aizgāja".

Patiesībā arī citu albuma dziesmu jēgu ar pirmo reizi uztvert bija pagrūti, jo cilvēkam, kas ikdienā klausās savādāku mūziku, nepieciešams laiks, lai pieskaņotos šādai. Kad pie mūzikas ir pierasts, prāts pārslēdzas uz vārdiem. Un šeit gan rodas zināmas pārdomas. Ja lielākās daļas dziesmu teksti ir mūsu latviešu tautasdziesmas, tad te nu jāsaka: "Pasaulē nav nekā jauna!" Kolektīva "Lāns" līdere Dagnija Pārupe dziesmā "Suņi rēja" pirmajā minūtē "uzbrauc" savam "mīļajam, jaukajam", vai tas pagājušo nakti pavadījis "pie priedes, pie egles vai pie citas mātes meitas"? Uzzinājusi, ka nabags visu nakti pavadījis "tēva lauka galiņā", vismaz četras minūtes šī greizsirdīgā mātes meita mēģina "mīļajam, jaukajam" pielabināties, piesolot spilvenus, segu un savu sirdi.

Vēl lielākas maitas izrādās sievas no folkloras kopas "Laiksne". Viņas "labāk kuļa rudza riju, ne pie puiša naktī guļ", jo "kad pie puiša naktī guļ, noraud visu savu mūž'". Vēl vairāk - viņas ir gatavas vīramātei "atdot dēlu, kuru dienu gribēdam'". Jēziņ, vai tiešām jau tajos laikos, kad radās šīs tautasdziesmas, pār Latvijas rudzu druvām un kartupeļu laukiem valdīja šitāds feminisms? Un kur vīrietis kā ģimenes galva un saimnieks?! Nav brīnums, ka tieši vecis izgudroja televizoru, ko ieslēgt un skatīties, kad bābieši sāk šitās runas...:) Svēta lieta, ko apdziedājuši mūsu senči, ir karā iešana. Tā ir otrā lielākā nelaime aiz greizsirdīgām mātes meitām. Un atkal - karot taču gāja tikai vīri! Par ko mums liktenī tāds sods? Labi, ka vairāk uz mūsdienām vismaz dažus "noslīdējuša sēklinieka dēļ" kara komisariātā izbrāķēja...

Pēc izlases "Sviests IV" noklausīšanās skaidras palika divas lietas. Pirmkārt, mūsdienu latviešu tautas mūzika ir ļoti daudzveidīga, tā ne par mata tiesu neatpaliek nedz no izslavētās īru, nedz īslandiešu etniskās mūzikas, un mūsdienu tehniskās iespējas to ir padarījušas par tīkami klausāmu mūsu sterilajām un izlutinātajām ausīm. Un, otrkārt, vairs nedrīkst jaunajai paaudzei, to pamācot, teikt: "Vot, kad mēs augām..." Jo, izrādās, mūsu senči bijuši vēl daudz dullāki par mums. Un nav nekādu šaubu, ka TAJOS laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas.

Diemžēl šeit nav iespējams ievietot kādu no izlases dziesmām, jo "strīmošanas" režīmā nekas nav pieejams, tāpēc atliek vienīgi plati iegādāties, ko ļoti ērti un lēti var izdarīt interneta veikalā. Tā būs ļoti laba dāvana gan tantei ārzemēs, kura dāvanā grib saņemt "vienalga ko, ka tik pa Latviju!", gan pašam sev gaidāmajos valsts svētkos un ikdienā. Platē bez jau pieminētajiem kolektīviem atrodami gan pazīstamo "Iļģu" un Austra Graša garadarbi, gan no folkmūzikas tālākstāvošajiem vispār nezināmu apvienību veikumi. Un par cik šī pēdējos trīs gados ir pirmā latviešu mūzikas plate, ko esmu iegādājies, ir skaidrs - šī ir manta!

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"The Hawk In Paris" - “His + Hers” (pilns albums, audio)

Allaž esmu apjūsmojis baletdejotājus vīriešus. Viņu spēja sabalansēt augsto dejas mākslu un kustību graciozitāti ar uzvilktajām kuļbiksēm un visu, kas no tā izriet, ir apskaužama. Viņi gluži kā staigā gar aizas malu, kuras vienā pusē ir erudīti baleta apmeklētāji, kas, elpu aizrāvuši, seko līdzi katrai sava elka kustībai uz skatuves, bet otrā - tādi lauku plenči kā es, kam galvenais kritērijs, vērtējot baletu, ir deju vīru apspīlētie triko. Tieši tāpat pa naža asmeni staigā trio no Nešvilas (ASV) "The Hawk In Paris", kas, it kā kaitinot, rausta mūsu ausis te atpakaļ uz astoņdesmitajiem, te deviņdesmitajiem, te - pavisam modernos un mūsdienīgos ritmos un aranžējumos.

Dans, Džeremijs un Mets sāka saspēlēties 2009.gadā ar vienkāršu un bez tālejošiem plāniem aplipinātu domu - sakomponēt dažas popdziesmas un tad jau redzēs. Pagājuši divi gadi, un plāni radošajam trio paši ir pielipuši - pirms brītiņa klajā nācis "The Hawk In Paris" debijas singlalbums "His + Hers", bet jau nākamā gada pavasarī tiek solīts lielais grupas debijas albums.

Ir grūti aprakstīt tās sajūtas, kas rodas, klausoties plati “His + Hers”. Katram tās būs savas. Bet mani šīs dziesmas, kā jau minēju, burtiski svaida pa laika skalu - astoņdesmitajos aiznes tā laika sintezatoru spēle (un tas allaž asociējas ar "Depeche Mode"), deviņdesmitajos - gaumīgās fona stīgu skaņas ("The Verve"), tūkstošgades sākumā - vokāls ("Apoptygma Berzerk") un visbeidzot viss tas ir sapakots ļoti mūsdienīgā skanējumā. Ja dzintars veidojas gadu simtiem no sveķiem, mušām un to kakām, tad "The Hawk In Paris" varētu būt skaista, pilnvērtīga dzintara broša pie Mūzikas krūtīm.

Savā "Facebook" profilā grupa jautā: ""The Hawk In Paris" grib zināt, vai vēlaties ļauties dejai ar to? Izvēlieties vienu no atbildēm - "jā" vai "nē"." Varbūt jāatmet kompleksi, jāuzvelk kuļbikses un jāmetas deju virpulī? Kā tad būs?



Papildus resursi:
http://www.facebook.com/thehawkinparis
http://www.myspace.com/thehawkinparis

Foto raksta ievadā no "The Hawk In Paris" profila portālā "Facebook".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Retro Stefson" - "Kimbabwe" (pilns albums, audio)

Vairāk vai mazāk cītīgi sekojot līdzi reklāmām mūsu TV kanālos, mēs, latvieši, jau zinām, ka večiem pēc četrdesmit jāpārbauda prostata jeb jāaudzē ūsas. Lai arī nekādi nav saprotams, kāds sakars ūsām ar prostatu, skaidrs, ka vidusmēra skatītāja prātā iesēdusies doma - jo kuplākas ūsas, jo naktī retāk jāceļas, lai ietu pačurāt. Pēc šādas loģikas raugoties, slavenie "ZZ Top" droši vien "pa mazam" iet reizi divos mēnešos... Bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts ir par sešiem puikām un, jā, - arī vienu meitieti no Īslandes, kam jau savos nepilnos divdesmit ir ne tikai skruļļainas ūsas, bet jau veseli divi albumi un atzīstama atpazīstamība pašmājās.

Ūsu temats, runājot par grupu "Retro Stefson", protams, ir pievilkts aiz matiem, jo šādā rotā jaunieši ir sabildējušies savos publicitātes fotomateriālos. Īstais iemesls pieminēt šo septiņcilvēku kolektīvu, ir viņu mūzika. Kā jau mēdz gadīties, vidusskolā satiekas jauni cilvēki ar vienādām interesēm un rodas vai nu kāda mūzikas grupa vai zālītes pīpātāju pulciņš. Anšteins Stefansons ar biedriem izvēlējās pirmo. 2006.gadā, būdami vien 14 - 16 gadus veci, "Retro Stefson" pirmo reizi parādījās plašākai publikai "Iceland Airwaves" festivālā. Tai jaunieši iepatikās. Reikjavika, kas ir grupas dzimtā pilsēta, turpmākajos gados regulāri to dzirdēja savos klubos un dažādos pasākumos. 2008.gadā "Retro Stefson" aplaimoja savus fanus ar debijas plati "Montaña", kas "tika pārdots 2000 eksemplāros un saņēma aizraujošas atsauksmes", teikts grupas mājaslapā.

Šobrīd, ja vien kāds no "Retro Stefson" dalībniekiem nav palicis uz otro, trešo vai ceturto gadu, viņus kopā vairs nesatur vidusskola, bet gan mūzikas mīlestība. Nupat klājā nācis otrais grupas albums "Kimbabwe", un tas ir aizraujošs dažādu tautu mūzikas savienojums. "Dzimis Portugālē īslandiešu tēvam un angoliešu mātei, Anšteins "Retro Stefson" skaņai ir iedvesmojies no pasaules mūzikas, kombinējot zemas basģitāras tembrus ar "funk" stila ģitārspēles elementiem," grupas sniegumu komentē britu "Guardian". Un patiesi - "Retro Stefson" dziesmās ir gan āfrikāņu etniskie ritmi, gan klasiskais Eiropas "indie"; arī paši grupas dalībnieki ir visnotaļ "internacionālas" sejas krāsas. "Kurš gan varētu iedomāties, ka labākais Eiropas, Dienvidamerikas, Āfrikas un Ziemeļamerikas mūzikas kokteilis ir atrodams uz salas Atlantijas okeāna ziemeļos?" jautā pati grupa savā "Facebook" profilā. Nu, tagad mēs to zinām. Un labi, ka tā. Jo šie septiņi ir labi!



Papildus resursi:
http://www.retrostefson.com/
http://www.myspace.com/retrostefson
http://www.facebook.com/retrostefson

Foto raksta ievadā no www.retrostefson.com.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Elba" - "From A Sinking Ship" (video), "Elba" (pilns albums, audio)

Vēsture pārpārēm ar saviem piemēriem ir norādījusi, ka negausība ne pie kā laba nenoved. Arī slavenais franču imperators Napoleons Bonaparts vienā brīdī zaudēja mēra sajūtu, un viņš nolēma, ka jāiekaro arī Krievija. Tas notika 1812.gadā, un Bonis zaudēja. Vēl pēc gada viņam galīgi neveicās Vācijā kaujā pie Leipcigas, un tad jau viņš varas aprindām bija apnicis un tika izsūtīts trimdā uz Itālijas salu Elbu.

Pieci vīri no Sietlas (ASV) šī pamācošā stāsta daļu, proti, Elbas salas nosaukumu, aizlienējuši arī savam muzikālajam projektam "Elba". Kas šiem pieciem, no kuriem viens izskatās pēc Salatēta jaunībā, kopīgs ar Napoleonu? Viņi tāpat grib iekarot pasauli. Tiesa, ne sēžot balta zirga mugurā, bet gan iemājojot daudzu mūzikas mīļu sirdīs. Savu debijas plati "An Avalanche" viņi izdeva jau 2008.gadā, šogad septembrī fani sagaidīja jau trešo "Elba" plati, kas šoreiz nodēvēta pašu vārdā. Paši jaunieši uzskata, ka viņi spēlē "āķīgas trīs minūšu garas popdziesmas". Par to viņus var uzteikt - mūsdienās īsās dziesmas nav modē. Bet garās bieži ir tik garlaicīgas...

Jaunā "Elba" plate ir gana dinamiska, kaut brīžiem (ap otro un ceturto dziesmu) kļūst nedaudz garlaicīgi. Taču, kad nokļūts līdz dziesmai "From A Sinking Ship", acis paveras plaši jo plaši, skatot, vai kļūdas pēc albumā nav ierakstījusies arī kanādiešu supergrupa "Arcade Fire". Tomēr nav. Taču šāds pavērsiens vairs nepavisam neliek smīkņāt par "Elba" pretenzijām uz vietu pasaules mūzikas skatuvēs. Un, atgriežoties vēsturē, - tas pats nelaimīgais Bonaparts mazāk kā gadu pēc izsūtījuma Elbas salā taču atgriezās Francijā un atguva pār to kontroli! Tiesa, puišiem no "Elba" nevajadzētu pēc tam ielaisties tādā afērā, kādā Vaterlo ielaidās mūsu draugs Bonis.

Izslavētās dziesmas "From A Sinking Ship" videoversija turpinājumā, tūlīt pēc tam arī viss albums "Elba", bet grupas mājaslapā iespējams noklausīties pilnīgi visus viņu ierakstus.





Papildus resursi:
http://www.elbaseattle.com
http://www.myspace.com/elba
http://www.facebook.com/elba.seattle

Foto raksta ievadā no www.elbaseattle.com

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Speech Debelle - "Spinnin'" (video), "Speech Therapy" (pilns albums, audio)

Grūti pateikt, vai šis ir stāsts ar brīnišķīgu sākumu un nekādām beigām. Vai arī šis ir stāsts ar brīnišķīgu sākumu un tad nelielu klusumu pirms vētras. Tagad ir klusums. Britu "runātājas" Korīnas Eliotas jeb "Speech Debelle" karjerā noteikti.

Viedoklis pa lielam nav mainījies - visus tos repotājus-šmepotājus vajadzētu vismaz profilaktiski pārbaudīt pie kādiem medicīnas speciālistiem. Taču, šķiet, Eliotas gadījumā ir mazliet citādi. Divdesmit astoņus gadus vecā britu melnādainā repa princese parāda šim stilam citādu pieeju - viņas dziesmas nav tikai tukša vāvuļošana par dzīvi ielās un grūto bērnību. Varbūt arī ir, taču pat ļaudīm, kas ar repošanu ir uz "tie taču ir kaut kādi slimie!", "Speech Debelle" dziesmas liek saausīties. Tās ir instrumentāli bagātīgas, ieskaitot stīgu instrumentu partijas, un tās nepavisam nav līdzīgas citiem Eliotas kolēģu vienmuļajiem veikumiem.

Tam par apstiprinājumu varētu kalpot 2009.gadā iegūtā "Mercury" mūzikas balva par "Speech Debelle" debijas albumu "Speech Theory". No vienas puses - prestiži un slavinoši. No otras - pēc šīs balvas sākās nedienas Eliotas karjerā. Viņas plate nedēļā pēc balvas saņemšanas tika pārdota tikai 30 000 tirāžā, kaut pirms gada šo pašu balvu saņēmusī grupas "Elbow" plate "The Seldom Seen Kid" šajā pašā laikā tika pārdota vairāk kā 300 000 eksemplāros. Tā nu "Speech Debelle" un skaņu ierakstu kompānijas ceļi šķīrās, un šobrīd vien atliek gaidīt, kas notiks ar šīs meitenes, kura sāka "runāt", ietekmējoties no Maikla Džeksona dziesmas "Human Nature", spoži iesākto karjeru. Par viņu vēl noteikti bus dzirdams nākamajā gadā, jo dziesma "Spinnin'" no "Speech Debelle" debijas plates ir izvēlēta kā viena no oficiālajām 2012.gada Londonas Olimpisko spēļu himnām. To video versijā un visu debijas plati audio formātā iespējams iepazīt akurāt še turpinājumā.





Papildus resursi:
http://www.speechdebelle.com/
http://www.myspace.com/speechdebellemusic
http://www.facebook.com/pages/Speech-Debelle

Foto raksta ievadā no "Speech Debelle" profila portālā "Facebook".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Birdy" – "People Help The People" (jaunākie singli un albumi - 31.10.2011)

Viņai ir tikai 15. Bet jau pēc nedēļas pasaule ieraudzīs viņas debijas plati "Birdy", kas nosaukta pašas Džasmīnas Van der Bogairdas skatuves vārdā. Šis jaunais talants no Apvienotās Karalistes uz lielās skatuves debitēja jau 12 gadu vecumā, kad konkursā "Open Mic UK" 2008.gadā startēja ar "Bon Iver" dziesmu "Skinny Love". Viņa uzvarēja! Gluži kā šīs nedēļas sacensībā par tetovējumu "Nedēļas singls" un kreisā dibena vaiga. Tas tagad viņai ir!

Ļoti labs šajā nedēļā ir Grafs Raiss - dziesma "Space Dust 2", kas tapusi sadarbībā ar zviedru dziesminieci Sāru Āsbringu, ir vienkārši skaista, bet kanādiešu Avrila Laviņa, šķiet, ir paaugusies. Ja par to neliecina auguma mēru atzīmes uz virtuves durvju stenderes, tad vismaz viņas jaunā dziesma "Wish You Were Here" gan.

Albumos atkal rudens - ražas laiks. Spēj tik klausīties! "Metallica" un Lū Rīda kopdarbs "Lulu", kura reklāmu - meiteni bez rokām - aizliedza reklamēt, šķiet, Londonas metro. "Manic Street Preachers" ar savu pilno singlu kompilāciju, pat mans pīņņainais draugs Džastins Bībers iekrekšķējis jaunu plati "Under The Misteltoe". Jau pagājušā nedēļā parādījās pirmais Ziemassvētku albums (par to parūpējās Maikls Bublē), šonedēļ atkal viens - no atraktīvā amerikāņu indie-popa dueta "She & Him". "A Very She & Him Christmas" gan ir tradicionālo Ziemassvētku dziesmu versijas, bet, domājams, lielāks marasms par mūsu pašu latviešu "Peļu Ziemassvētkiem" jau tas nav...

NEDĒĻAS SINGLS! "Birdy" – "People Help The People"


Beyonce – "Countdown"


Cher Lloyd – "With Ur Love"


"The Drums" – "How It Ended"


Gruff Rhys – "Space Dust 2"


"Little Dragon" – "Little Man"


Avril Lavigne – "Wish You Were Here"


Charlie Simpson – "Cemetery"


"Toploader" – "She Said"


Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Babybird" – "The Pleasures Of Self Destruction"
"The Beach Boys" – "The Smile Sessions"
Christy Moore – "Folk Tale"
"The Decemberists" – "Long Live The King EP"
"Florence And The Machine" – "Ceremonials"
"Funeral For A Friend" – "See You All In Hell EP"
"Grand Design" – "Idolizer"
"Joker" – "The Vision"
Justin Bieber – "Under The Misteltoe"
"Manic Street Preachers" – "National Treasures – The Complete Singles"
"Megadeth" – "Th1rt3en"
"Metallica" and Lou Reed – "Lulu"
Mike Patton – "The Solitude Of Prime Numbers"
Miranda Lambert – "Four The Record"
"Professor Green" - "At Your Inconvenience"
"Rizzle Kicks" – "Stereo Typical"
"She & Him" – "A Very She & Him Christmas"
"Steel Panther" - "Balls Out"
"Sounds Of Arrow" – "Voyage"
"Summer Camp" – "Welcome To Condale"
"Vain" – "Enough Rope"
"We Are The In Crowd" – "Best Intentions"

Atskaņas no pagājušās nedēļas albumiem:

"Active Child" – "You Are All I See"

Pets Grosi jeb "Active Child" ar savu debijas plati ir atbilde tiem, kas joprojām lauza galvu ar jautājumu: "Vai mūsdienu mūzikā vēl var radīt ko jaunu un aizraujošu? Ko tādu, dēļ kā atkārtos žoklis?" Jā, var. Tikai tad, ja šis albums ir noklausīts, cilvēks var sākt spriest, kas mūsdienu mūzikā ir labs vai slikts. "You Are All I See" ir albums, kas spēj pārliecināt, ka nākotnes mūzika mūs sagaida arī ar kaut ko labu.

Gary Numan – "Dead Son Rising"

"Manas acis bija kā divi čuru caurumi sniegā, tāpēc es tās sāku iekrāsot melnas," savu vēlmi grimēties jau agrā jaunībā apskaidro angļu roka veterāns Gerijs Ņūmens. Kopā ar visiem kolektīviem un projektiem, kuros savas karjeras laikā viņš iesaistījies, "Dead Son Rising" ir Ņūmena divdesmitā studijas plate. Un tā ir sasodīti laba! Enerģija, kas dziesmās nāk no Ņūmena, neskatoties, ka daudzi saista viņa karjeras slavas gadus ar astoņdesmitajiem, neliecina, ka viņš būtu kā radoši "noliesējis" vai zaudējis sparu. Taisni otrādi!

"Justice" – "Audio, Video, Disco"

Šī franču elektroniskās mūzikas dueta singlplate, savienojumā ar visur grupas atribūtikā neizpaliekošo krustu, rada divejādas sajūtas. Pirmkārt, tā ir teicama instrumentālās mūzikas plate ar dažbrīd tomēr vokālu iejaukšanos no dueta puses. Otra - šo albumu drīkstētu tirgot tikai aptiekās un pret recepti no kāda mentālu problēmu ārsta. Jo "Audio, Video, Disco" patiešām ārstē kā zāles. Ārstē no depresijas un nomāktības. Pārbaudīts praksē! Tiesa, pret caureju gan nepalīdz...

Foto raksta ievadā "Birdy" no jo-jo.ru.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

10 dziesmas: kuras nedzirdēsim Eltona Džona koncertā Rīgā

Protams, Eltona Džona veikums mūzikā ir tik bagātīgs, ka viņa 3.novembrī Arēnā "Rīga" gaidāmajā koncertā nedzirdēsim ne tikai desmit viņa dziesmas, bet tuvu vairākiem simtiem. Taču, sagaidot šo, ko tur liegties, manuprāt, gada izcilāko koncertu, nolēmu izveidot izlasi ar desmit dziesmām, ko, visticamāk, Eltona koncertā nedzirdēsim. Var likt galvu ķīlā, būs gan "Crocodile Rock" un "Rocket Man", gan "Tiny Dancer" un "Candle In The Wind" un, visticamāk, koncerts jau tradicionāli noslēgsies ar "Your Song". Taču Eltona Džona krājumos ir vēl daudz, daudz labu dziesmu, kam arī būtu vieta viņa koncertos. Tad nu desmit no tām manā skatījumā turpinājumā.

1. "Val-Hala" ("Empty Sky", 1969)


2. "First Episode at Hienton" ("Elton John", 1970)


3. "Jamaica Jerk-Off" ("Goodbye Yellow Brick Road", 1973)


4. "Original Sin" ("Songs from the West Coast", 2001)


5. "Teacher I Need You" ("Don't Shoot Me I'm Only the Piano Player", 1973)


6. "House" ("Made in England", 1995)


7. "Healing Hands" ("Sleeping with the Past", 1989)


8. "Tinderbox" ("The Captain & the Kid", 2006)


9. "Long Way from Happiness" ("The Big Picture", 1997)


10. "Electricity" ("Billy Elliot the Musical", 2005)




Papildus resursi:
http://www.fbi.lv/

Saistītie raksti:
Elton John & Leon Russell - "The Union" (2010) (albuma apskats)
Surogātkristieši

Foto raksta ievadā no eltonjohnnews.blogspot.com.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Supertramp" - "Supertramp" (1970, albuma apskats)

Visam ir savs sākums, un visam ir savs gals. Ja gals katram ir savādāks, tad sākums, vismaz cilvēkiem, daudzmaz vienāds - plīsis prezervatīvs, laikus neiedzertas pretapaugļošanās tabletes vai vienkārši pārmērīga alkohola lietošana. Arī mūzikā katram ģēnijam reiz bijis sākums - biklie pirmie soļi skatuves virzienā, pirmie pīkstieni skaņu ierakstu studijā. Taču arī šiem ģēnijiem sākumi mēdz būt dažādi - viens iespīdas jau ar pirmajiem akordiem, cits cītīgi un smagi strādā, līdz atrod savu īsto vietu starp citām zvaigznēm. Britu septiņdesmito gadu spīdekļi "Supertramp" par likteņa devību nevarētu sūdzēties (to 1969.gadā izveidoja Riks Deivīs pēc kāda holandiešu miljonāra piedāvājumu šo projektu sponsorēt). Un 1970.gadā Deivīs kopā ar Rodžeru Hadžšonu, Ričardu Palmeru un Kītu Beikeru, jeb nu jau "Supertramp", izdeva savu debijas plati - savā vārdā nosauktu.



Kāds 1970.gadā, iznākot šai platei bija fons pasaulē? Visi joprojām dzīvoja Bītlu eiforijā - divus mēnešus pirms "Supertramp" debijas, klajā bija nācis "The Beatles" divpadsmitais studijas albums "Let It Be", kurš, kā vēlāk izrādīsies, bija pēdējais grupas pastāvēšanas laikā. Dienu pēc šī Bītlu atvadu albuma, 9.maijā, Vašingtonā notika leģendārā protesta sapulce pret karu Vjetnamā, kurā piedalījās 100 tūkstoši dalībnieku. Tā paša gada decembrī Ņujorkas Pasaules Tirdzniecības centra ziemeļu tornis sasniedza savu plānoto augstumu un kļuva par augstāko celtni pasaulē. Kontrastu valstis ir tās ASV...

Tajā pašā laikā Vecajā pasaulē arī vairs nekas nav pa vecam. Sākas hipiju un mūzikas festivālu laiki. Apreibināšanās ar visu, no kā reibst, protestēt pret kariem pasaulē un ģībt no psihedēliskās mūzikas - tie ir septiņdesmito gadu jaunatnes zelta tikumi. Un "Supertramp" ar savu debijas plati trāpa tam visam pašā sirdī. Tomēr, ar dažiem izņēmumiem, albums komerciāli izgāžas praktiski visās mūzikas lielvalstīs. Tiesa, ASV to izdeva tikai 1977.gadā, bet arī pat tad, lai gan "Supertramp" jau bija ar zināmu vārdu Eiropā, Amerika viņus uzņēma vēsi.

Taču šī plate ir gūti salīdzināma ar vēlāko gadu "Supertramp" veikumiem - tie ar laiku kļuva aizvien komerciālāki, līdz no britu sākuma vairs nebija palicis nekas. Albuma dziesmās ievērotas labākās septiņdesmito gadu tradīcijas - garums no 48 sekundēm līdz divpadsmit minūtēm, neizpaliekot tolaik ļoti populārajai džemošanai dziesmu laikā. Domājams, koncertos dziesma "Try Again" ilga tuvu pusstundai...

Tas "Supertramp", kurš spēlē 1970.gada platē un tas "Supertramp", ko redzam, piemēram, viņu populārākajā albumā "Breakfast In America", kas iznāca nieka deviņus gadus vēlāk, ir divi dažādi "Supertramp". Ne tikai muzikāli, bet arī sastāva ziņā - dalībnieki tur mainījās uz nebēdu. Taču - ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem "Supertramp" darbojos un uzstājas joprojām. Tiesa, ne tā pulvera, ne septiņdesmito noskaņas vairs īsti nav. Bet, kas teica, ka nav laika mašīnas? Par to parūpējās ierakstu izgudrotāji. Un tad nu - marš atpakaļ uz septiņdesmitajiem!



Albuma vērtējums: 8/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 2/5

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Wise Blood" - "These Wings" (pilns albums, audio)

Ko darīt, ja gribās medu, bet netīk kāpt tam uz bišu stropu pakaļ? Izdomāt veidu, kā to dabūt tāpat - varbūt sarunāt ar bitēm, lai tās pašas atnes medu? Kristofers Laufmans rīkojās tieši tā. Mūzikas viņu aizrāva jau sen. Kā visi kārtīgi vidusskolnieki, arī viņš sēdēja kaktā un strinkšķināja ģitāru. "Bet es gribēju darīt kaut ko labāku par to, kas notiek mūzikā [šodien]," intervijā mūzikas izdevumam "Pitchfork" atzina Laufmans. Un tā radās projekts "Wise Blood".

Stāsts par "Wise Blood" ir savā ziņā oriģināls, savā - ļoti mūsdienīgs. Laufmans izvēlējās ceļu mūzikā - apvienot vienā kolāžā citu jau radītu dziesmu skaņas ar savu balsi. Kādu brīdi atpakaļ šeit bija stāsts par projektu "57 Splits"; "Wise Blood" darbojas pēc līdzīga principa. Bet Laufmanam ir strikts noteikums - skaņu mikslim ir jāveido melodija. "Es vēlējos radīt dziesmas, izmantojot dažādus resursus, tādējādi izveidojot ko jaunu, bet tam jābūt melodiskam," savus mūzikas radīšanas principus pamato Laufmans. Mūzikas kolāža tiek veidota no dažādu laiku un stilu mūzikas. Piemēram, savā dziesmā "B.I.G. E.G.O." viņš ir izmantojis leģendārās grupas "Led Zeppelin" dziesmas "When the Levee Breaks" bungu partijas. "Pitchfork" konstatē, ka "Laufmana balss parasti ir vienīgais oriģinālais elements "Wise Blood" dziesmās." Šo tad varētu uzskatīt par oriģinalitāti šajā stāstā.

Savukārt mūsdienīgs tas ir veidā, kā Pitsburgas (ASV) iedzīvotājs Laufmans nonāca uz skatuves. Sācis savā guļamistābā, sēžot pie laptopa, pirmos panākumus guvis virtuālajā vidē, nu viņš koncertē festivālos un citos pasākumos. Bet divdesmit vienu gadu vecais Laufmans atzīst, ka mūzikā ir vienpatis - viņš visu dara viens. Uz jautājumu, kā var nosaukt viņa mūziku, Laufmans intervijā portālam "Gothamist" pārliecinoši apgalvo - tā ir nākotnes mūzika! "Tas kaut kur bija rakstīts, bet [to varētu nosaukt] par "nākotnes mūziku". Man ir pārāk grūti izvēlēties no desmitiem vārdu kādu, kurš raksturotu to, ko es daru. Tāpēc es domāju - jā, nākotnes mūzika." Un ja tāda ir nākotnes mūzika, tad ir vērts vēl nedaudz padzīvot.

"Wise Blood" šajā gadā iznākusī singlplate "These Wings" pilnā versijā še zem raksta turpinājumā , lai ikviens varētu sagatavoties nākotnei.



Papildus resursi:
http://www.myspace.com/hazemotes
http://www.facebook.com/hazemotes
http://pitchfork.com/news/39773-rising-wise-blood/
http://gothamist.com/2011/03/31/wise_blood_musician.php

Foto raksta ievadā no pitchfork.com.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Plumb" - "Drifting" (video), "Blink" (pilns albums, audio)

"Lai ko jūs darītu, tikai gribēju, lai jūs neaizmirstat, ka esat kādam izmainījusi dzīvi," šādu vēsti no kādas fanes 2000.gadā pirms koncerta, kas bija iecerēts kā atvadas no mūzikas, saņēma Tifānija Arbukla Lī jeb "Plumb". Pateicība iemesls bija Tifānijas dziesma "Damaged", kas kļuva populāra pēc viņas 1997.gada debijas albuma "Plumb" iznākšanas.

Tiem, kas aizmieg jau pēc otrās "Enya" dziesmas, kas, nenoliedzami, ir skaistas, bet par narkozi pirms operācijām var kalpot diezgan droši, "Plumb" versija par mūziku varētu būt tuvāka. Viņas stils ir populārās mūzikas sajaukšana ar klasisko un etnisko. Kāds teiks - viņa ir otra Sāra Braitmana! Bet nē, šeit nav tik izteikts klasiskās opermūzikas vokāls, Tifānija dzied piezemētāk. Bet tikai vokāli. Idejiski viņa lido daudz lielākos augstumos, jo katrā albumā ir kāda nodeva "dieviņa tēmai". Bet to var pieciest vispārējās labsajūtas vārdā.

Rakstīt dziesmas Tifānijai Lī padodas un patīk. Viņas garadarbus labprāt izmanto arī citi, piemēram, Dženifera Peidža iedziedāja Lī debijas albuma dziesmu "Stranded", bet jau pieminētā "Damaged" Floridas remiksu meistaru dueta "Plummet" izpildījumā 2003.gadā kļuva par lielu deju zāļu grāvēju Apvienotajā Karalistē. Viens pēc otra šie skaņdarbi te turpinājumā:





Pēc liktenīgas vēstules saņemšanas Lī plānus mainīja - viņa palika mūzikā. Lai tiktu vāļā no savas ierakstu kompānijas, līgums ar kuru paredzēja, ka viņai tās paspārnē jāizdod divus albumus, "Plumb" izdeva labāko dziesmu izlasi, kaut iepriekš bija iznākušas tikai divas viņas plates "Plumb" un "candycoatedwaterdrops". Veikusi šo radošo manipulāciju, Lī parakstīja līgumu ar "Curb Records" un jūtas laimīga līdz šai baltai dienai, dzīvojot laimē un mierā ar savu vīru un trim bērniem.

Kaut kad vēl šajā gadā Lī sola savu sesto plati "Faster Than a Bullet", taču pirmo singlu "Drifting" no tās var noskatīties zem šī raksta, bet pēc tam visa "Plumb" līdz šim aktuālākā plate "Blink" (2007).





Papildus resursi:
http://onesheet.com/plumb
http://www.myspace.com/plumb
http://www.facebook.com/plumbmusic

Foto raksta ievadā no "Plumb" profila portālā "Facebook".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Active Child" - "You Are All I See" (pilns albums, audio)

Kas notiek, kad daba mēģina sakrustot it kā nesaderīgus pārus, ir zināms. Kurš gan nav pazīstams ar šādiem piemēriem - āmurzivs, skudrulācis, Kombuļu Inese... Tomēr dažreiz eksperimenti attaisnojas. Vēsture taču ir pierādījusi, ka daudzas lielas lietas sākas no nejaušības vai pārgalvīgiem eksperimentiem. Mūsdienās, kad it kā nevienu ar neko vairs lāgā nepārsteigsi, tomēr uzrodas piemēri. Viens no tādiem ir projekts "Active Child" no Losandželosas (ASV).

Patiesībā šis projekts ir viens vīrs - Pets Grosi. Zēna gados, sācis savu muzikālo karjeru Filadelfijas zēnu korī, vēlāk pievērsies repam, līdz, visbeidzot, nolēmis to visu apvienot, piemetot klāt arī elektronisko mūziku, "New Order" "drums&synths" stilu, deju hip-hop ritmus un R'n'B klasiskos pamatus. Pēc visa uzskaitītā liekas, ka tur var sanākt tikai kaut kāds monstrs? Principā var, bet šoreiz tā nav sanācis - "Active Child" debijas plate "You Are All I See" patiesībā varētu būt viens no pēdējā laika aizraujošākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem.

""You Are All I See" ir būvēts kā tilts starp klausītāju un mani, tas ir, - es rakstīju šīs dziesmas, cik daudz jums, tik daudz arī sev," savā mājas lapā stāsta Grosi. "Dziesmas galvenokārt koncentrējas uz prieku un sirdsdēstiem attiecībās, mīlestības zaudēšanu un no jauna atklāšanu, cīņu ar monogāmiju un cīņu ar identitāti."

Pats Grosi ierakstā liek lietā savu kora laikos ietrenēto tenora balsi, kora mūzikas elementiem savās dziesmās atvēlot lielu lomu. Mūzikas portālam "Pitchfork" intervijā viņš gan atzīst, ka pats šobrīd ar kora mūziku ir uz Jūs. Tāpat kā ka ar repu, kas viņam bijis tik tuvs skolas laikā (viņa tēvs strādāja ierakstu kompānijā "Priority Records", kas galvenokārt nodarbojās ar repa mūzikas izdošanu). Un arī šai Grosi aizraušanās ir atradusies vieta "Active Child" dziesmās. "Es nezinu, varbūt atsākšu repa karjeru, kad būs beidzies "Active Child"," ne bez koķetēšanas "Pitchfork" atzīstas Grosi.

Tomēr cerams, tā nenotiks. Grosi vieta šobrīd ir projektā "Active Child", un viņa debijas plate "You Are All I See" ir gandrīz pati pilnība. To tad ikviens var ievērtēt še zem raksta.



Papildus resursi:
http://activechildmusic.com
http://www.myspace.com/activechild
http://www.facebook.com/ActiveChild

Foto raksta ievadā no activechildmusic.com.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Dawes" - "When My Time Comes" (video), "North Hills" (pilns albums, audio)

Reiz jautāju savam draudziņam (tam pašam, kurš ir nopircis četrus Baibas Kranātes vienīgā diska eksemplārus): "Vai zini, kas tagad skan?", kad pa radio gāja viena laikam tikai man zināma nosaukuma dziesma. Viņš man atbildēja: "Man vienalga, kas skan, man nav jāzina nedz grupas nosaukums, nedz dziesmai vārdi - ja man patīk, tad es klausos un uz visu pārējo man ir po..." Šo sarunu atsaucu atmiņā, klausoties Losandželosas (ASV) kvarteta "Dawes" debijas plati "North Hills". Kad ir stāvgrūdām ēsti lepni, citās zemēs cildināti ēdieni, pienāk brīdis, kad gribās vienkāršu rupjmaizes šķēli. "Dawes" gan drīzāk būtu vairāk kā baltmaize ar ievārījumu - saldi tie puikas gan ir!

Brāļi Teilors un Grifins Goldsmiti kopā ar Vailiju Gelberu un Teju Stratairnu 2009.gadā uzsāka šī folkmūzikas kolektīva ceļu pie klausītājiem. Tajā pašā gadā tapa debijas plate "North Hills", bet šogad visi ir sagaidījuši "Dawes" otro plati "Nothing Is Wrong". Nekas nav nepareizi - tieši to pašu var teikt par visu "Dawes" daiļradi. Viņu folkroka un dažbrīd akustiskā folka labākajās amerikāņu tradīcijās ieturētās dziesmas vienmērīgi plūst viena aiz otras, tās aiznes domu virpuļos tik aizrautīgi, ka tikai pēc laika saproti, ka plati esi noklausījies jau vairākkārt. Sākot jau ar dziesmu "Bedside Manner", kas jau pašā startā parauj zem pārdomu okeāna viļņiem ar savu vieglumu, un tas turpinās gan ar "Love Is All I Am", gan "When My Times Comes". Un patiesi - ir vienalga, kas to dzied, kāds tam nosaukums, kas tā par dziesmu. Galvenais, lai tas būtu! Kaut kas, kura mierā iekrist mūsdienu trakajā pasaules skrējienā.

Turpinājumā "Dawes" debijas plate "North Hills" pilnā versijā, kā arī video dziesmai "When My Time Comes" no šīs pašas plates. Jauno albumu "Nothing Is Wrong" meklējiet iTunes bodē un grupas mājas lapā.



Papildus resursi:
http://www.dawestheband.com/
http://www.myspace.com/dawestheband

Foto raksta ievadā no "Dawes" profila portālā "MySpace".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet