Saulaino dziesmu vasara ar kaķiem un pīrsingiem cirkšņos

Pēc virsraksta spriežot, šī vasara man, būtu domājams, pagājusi saulainā pludmalē, ķerot sauli trusenēs ar slēdzēju aizmugurē un ik pa laikam uzšļurpstinot kādu malku aukstās tējas un kefīra kokteili.

Bet tā nebija. Atvaļinājums gāja secen, sēžot pirms pērkona uz aukstas zemes, apsaldēju oliņas un tad jau nekas cits neatlika, kā smelties spēku skaistās dziesmās.

Kas tad šajā vasarā tāds noticies? Esam zaudējuši popa karali. Atklājuši ka daža laba dziedātāja trusenēs patiesībā slēpj krāniņu. Bet principā jāatzīst, ka veco perdeļu laiks turpinās.

1. "A-Ha" - "Foot Of The Mountain"

Neesmu pētījis, kāpēc norvēģu grupa "A-Ha" ir nodēvēta tieši tādā vārdā, bet, lai vai kāda arī būtu bijusi motivācija, grupas nosaukums varētu būt sevi attaisnojis. Jo visās mūzikas enciklopēdijās, interneta portāļos un mūzikas ierakstu veikalos tās plates allaž rindā ir pirmās, ja vien veikala pārdevējs pazīst alfabētu un plates izkārtojis pēc tā.

Man personīgi "A-Ha" asociējas ar pagājušā gadsimta 90.-ajiem gadiem, kad Liepājas stadionā "Daugava" notikās skolēnu spartakiāde un principā visas divas stundas, ko pavadījām stadionā, skaļŗuņos spēlēja kādas sešas septiņas "A-Ha" dziesmas, ieskaitot, "Take On Me" un "Cryin In The Rain", tās visu laiku atkārtojot. Bet tas skaitījās kruta, jo džekam, kuram tajos laikos bija kasete ar šīm dziesmām, stāvoklis sabiedrībā bija garantēts!

"Foot Of The Mountain" ir "A-Ha" devītā plate, klajā nākot akurāt 24 gadus pēc debijas plates "Hunting High And Low". Gadiem ejot nekas būtiski nav mainījies. Tie paši sintezatori, tās pašas ērģelītes un tas pats Mortens Harkets. Vecāks gan palicis, bet brīžiem joprojām dzied tik augstu kā mazs zēns, kam "mantiņas" iespiestas lifta durvīs.

Katrā ziņā tiem, kam "A-Ha" patika tālajos 80.ajos un 90.ajos, šī plate vilties neliks. Savukārt, kam patīk ar pīrsingiem pupu galos lēkāt kādas smagākas mūzikas ritmos, šo plati klausīties nevajadzētu.




2. "Placebo" - "Battle For The Sun"

Kad pirmo reizi ieraudzīju grupas "Placebo" bildi, nodomāju: "Vai, cik kolosāli, ka viņiem grupā ģitārīti trinkšķina sievišķis! Bet, kurš tad īsti ir tas brašulis, kurš dzied?" Kā izrādās - "mans sievišķis" arī ir īstais dziedātājs!

Braiens Molko, pēc izskata spriežot, varētu būt visnotaļ iecienīts viesis tajās ballītēs, kurās nevar precīzi pateikt, kurš viesis ir sievišķā, kurš vīrišķā dzimuma. Katrā gadījumā uzmālējies Molko kungs ir kā zobārsta Freda māsiņa Jolanda Suvorova, bet dzied kā vīrišķis (tāpat kā Jolanda).

Nekad neesmu bijis šīs grupas fans. Kaut Latvijā šos gaidām viesojamies jau trešo reizi, neesmu bijis ne uz vienu iepriekšējo koncertu un nebūšu arī uz šo. Bet tas, ka grupa tik cītīgi iekļauj Latviju savu turneju kalenderos, nozīmē, ka šeit tai fanu ir daudz. Tai skaitā starp maniem draugiem. Un, kad viņi periodiski drillē "Placebo" no rīta līdz vakaram, šis tas jau pielīp arī man. Un jā, nav jau nemaz tik slikti, kā izskatās.

"Battle For The Sun" klajā nāca šā gada jūnijā un ir grupas sestais studijas ieraksts. Un nez, varbūt aiz vecuma, bet Molko kungs platē ir paspēlējies ne tikai ar ierastajām ģitārītēm, bet arī trompetēm un saksafoniem. Un, par cik pats esmu diezgan neitrāls saistībā ar grupas dziesmām, lai jauno plati raksturo paša Molko kunga mīļākā dziesma "Speak In Tongues".




3. Yusuf - "Roadsinger"

Reiz dzīvoja kaķis vārdā Stīvens. Tas nebija parasts kaķis, kam vajag tikai padzert pienu, noplūkāt kādu zvirbuli un marta novakarēs izvālēt uz jumtiem visu, kas kaut attālināti varētu atgādināt sieviešu dzimtes kaķim līdzīgu priekšmetu. Šis kaķis bija muzikāls, bet viņš nebija no jocīgās "Brēmenes mūzikantu" kompānijas.

Kats Stīvenss (Cat Stevens) jau no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem veidoja lielisku mūziķa karjeru. Viņš ir pārdevis vairāk kā 60 miljonus savu albumu kopiju (droši vien būtu pārdevis par diviem albumiem vairāk, bet tos es netīšām iegādājos nelegālus). Mākslinieks ieguva neskaitāmas prestižas mūzikas balvas.

Bet tad 1977.gadā Sīvens izdomāja pieņemt Islama ticību un to arī izdarīja. Pie kam "kaķa laikiem" nu arī bija gals, jo Stīvens nomainīja savu vārdu uz Jusufs Islams. Divus gadus vēlāk Jusufs izdomāja izmest miskastē arī visas savas ģitāres, un mūziķa karjeru pamest uz mūžīgiem laikiem...

Tomēr mūzikas vilinājums bija lielāks, un pēc 28 gadu klusēšanas Jusufs atgriezās 2006.gadā ar plati "An Other Cup", vēl pāris gadus iepriekš kopā ar Ronanu Kītingu iedziedot dziesmu "Father And Son".

2009.gads nācis ar jaunu Jusufa plati "Roadsinger". No tās arī tituldziesma.




4. "Depeche Mode" - "Sounds Of The Universe"

Grupa "Depeche Mode" (DM) Latvijā nenoliedzami ir savējie. Kā gan citādi lai izskaidro, ka pie mums tā pabijusi jau 2,5 reizes. Gandrīz trīs! Ja vien solistam Gāna kungam nebūtu radušās problēmas ar veselību, šā gada, šķiet, 25.maijā Skonto stadions Rīgā atkal dārdētu no grupas visu laiku labākajiem hitiem, kā arī šī gada "Sounds Of The Universe" atsevišķiem dziesmu akordiem.

Deivs Gāns ar kolēģiem pilnīgi noteikti varētu ierakstīties tajā pašā vēstures Almanahā, kurā ir gan Rods Stjuarts, gan Bono no "U2", gan vēl daudzas citas zvaigznes. Almanaha tajā nodaļā, kurā ierakstītos zvaigznes, kas uz vecuma galu pēc skata kļūst pievilcīgākas, nekā zaļajā jaunībā. Lai atceramies ļeģendāro Roda Stjuarta videoklipu no 70.ajiem "Sailing" - profilā pīļknābis, kas pīļknābis! Jo vecāks, jo kļuva par lielāku sekssimbolu. Tagad gan nezinu, kā tur ir. Reiz lasīju, ka veco Rodu futbols tagad interesē vairāk par sievietēm.

Lai nu kā, 80.to gadu cukurūdens frizūru modes karstumā "Depeche Mode" laikam jau bija vieni no pirmajiem, kas guva tik lielu popularitāti ar "sinthy-pop" stilā spēlēto mūziku. Nu vismaz manā necilajā mūzikas sapratnē. "Just Can`t Get Enough", "Everything Counts", "People Are People" ir tikai dažas no dziesmām, ko tēva sarkanajā žigulī pie atvērtiem logiem uz kaut kāda pašmeistarota kasešu atskaņotāja tālo 90.to sākumā skaļi klausījamies kopā ar bračku. Meitenes gan tādi nedabūjām, bet soda kvītis par pretējā virzienā braukšanu pa vienvirzienu ielu gan.

Toreiz, atceros, tirgū varēja nopirkt nepārspīlējot kādus desmit "Depeche Mode" albumus. Tie pat tika numurēti aptuveni šādi: ""Depeche Mode" - 1992-Nr.8", un tajos parasti bija viena dziesma kādos desmit miksējumos. Es personīgi šitā uzrāvos ar "People Are People".

Bet, atgriežoties pie mūsdienām, jāatzīst, ka "Depecehe Mode", tāpat kā jau pieminētie "A-Ha", lai arī iet laikam līdzi, ir un paliek tie paši "Depeche Mode". Es par viņu patiesu cienītāju kļuvu pēc koncerta Arēnā "Rīga" 2006.gadā. Un tieši tur es sapratu, ka atšķirībā no daudzām citām 80.to un 90.to gadu supergrupām, "Depeche Mode" būs aktuāla, cik nu vien viņi vispār spēlēs. Un cerams, neierūsēs arī Gāna kunga pīrsings, kurš (un tas ir pavisam plaši zināms fakts) iemeistarots viņam nelielajā miesas gabaliņā starp sēkliniekiem un dibena, tā teikt, ieeju. Labu visiem apetīti!

Depeche Mode - Peace (Official Music Video)
Uploaded by Margelutza. - See the latest featured music videos.

5. "Dave Matthews Band" - "Big Wiskey And The GrooGrux King"

Pirmais, kas ienāk prātā, izdzirdot grupas "Dave Matthews Band" (DMB) nosaukumu, vismaz man, ir vīrs ar tauri. Bet patiesībā tā nav. Deivs Metjūzs ir ģitārists. Laikam man mazāk jāpīpo.

Stāsts par komponistu Metjūzu ir skaists. Strādājot par bārmeni bārā tālajā 1990.gadā, Metjūzs pareizā laikā un pareiziem cilvēkiem nodeva savu dziesmu demo ierakstu. Tas nostrādāja. Jaunajam talantam maz pamazām pievienojās vietēja mēroga dažādi mūzikanti, līdz 1990.gadā grupa pirmo reizi kāpa uz skatuves kādā lokālā festivālā. Panākumi bija graujoši - slava par jauno apvienību izplatījās vēja spārniem!

Amerika Metjūzu mīl, un, sākot ar 1994.gadu, kad iznāca DMB debijas plate "Under The Table And Dreaming", grupa, ieskaitot aktuālako šī gada plati, jau piecas reizes ir pabijusi ASV topa "Billboard" pašā augšgalā. Un šo topu veido nevis pēc paaugstinātas maksas sms sūtīšanas vai citiem tik pat kolosāliem balsošanas rezultātiem, bet gan pēc albumu pārdošanas rādītājiem.

Atzīšos, albums "Big Wiskey And The GrooGrux King" ir pirmais DMB pilnais albums, kurš ir manā necilajā kolekcijā, tāpēc nevarēšu izplūst skaļos prātuļojumos, kāds tas ir, salīdzinot ar citiem DMB albumiem. Taču vienu es varu teikt - nevaru stundām klausīties tikai džezu vai tikai roku, bet DMB ir ideāla šo stilu kombinācija.

Nost ar spaidīšanos parterī!

Nesen biju teātrī. Kādus trīs gadus atpakaļ. Uz "Labvēlīgā Tipa" koncertu. Bet tas laikam neskaitās. Tā uz "riktīgu" teātri biju vēl senāk - bija tāds mūzikls ar Ingusu Pētersonu (jā, "Ingusu", nevis "Ingu" kā laikam būtu pareizi, bet izklausās baisi!) galvenajā lomā. Forša izrāde! Tikai otrais cēliens nedaudz par skaļu - nevarēju normāli pagulēt.

Ar to, ka teātrī neesmu bijis ļoti sen, nelepojos. Augstas kultūras cilvēks es neesmu bijis nekad, bez tam mani mulsina tā starpbrīžos staigāšana pa riņķi koridorī. Tas man atgādina skolas laikus, kad tā bija jāstaigā starpbrīžos, un man paliek bail tajā teijāterī sākt staigāt pa ātru vai lēnu, ka tik mani neieliek stāvēt vidū kā skolā. Nu labi, skolā vēl vidū stāvēt varēja nopelnīt, paceļot priekšā staigājošajām meitenēm svārkus. Gan jau, ka teātrī par to arī var dabūt pa galvu ar kādu skatuves dekoru vai vienkārši ugunsdzēšamo aparātu.

Bet stāsts patiesībā ir tieši par to. Šodien atveru savu (iz)virtuālo avīzi "Diena" un lasu, ka lielas pārmaiņas krīzes laikā skārušas Londonas teātrus. Rakstā bija minēts, ka iet uz teijāteri Anglijā "ir tradicionāli visos sabiedrības slāņos prestiža nodarbe". Lai tikai beidz muldēt! Sadzerās to savu angļu tēju un tad iet apcisāt visu, kas pret to neiebilst, tai skaitā, kultūras pieminekļus, kas droši vien iebilstu, ja vien daba un skulptors būtu tos apveltījis ar runasspējām kā Aināram Šleseram un muti kā Mikam Džegeram no "The Rolling Stones" (no "The Rolling Stones" ir tikai Džegers, otrs ne).

Un arī par to patiesībā ir stāsts. Minētajā rakstā stāv pasacīts, ka sakarā ar krīzi (un tas, kurš izdomāja vārdu "dižķibele", lai, kā saka mans draugs Kārlis Streips, uzsēžas sev uz īkšķa un parotē!) Londonas teātros ir samazinātas biļešu cenas un to publika ir kļuvusi, maigi sakot, krietni demokrātiskāka. It kā jau skan skaisti, bet nē. Izrādās, anglim demokrātija nozīmē paņemt uz izrādi līdzi kādu dzeramo, kas varētu būt ekvivalents mūsu plastmasas 1,5 litru "Bocmanim" vai "Trakajam āzim" (nezinu, vai tāds aliņš vēl ir, bet kādreiz bija, ja nemaldos, ar kādiem 12% alkohola) un tad izrādes laikā to tukšot.

Kas notiek tālāk? Protams, pautiņi vīriešiem nav piecu litru spaiņa tilpumā, un pēc kāda laiciņa savajagās, tā teikt, piesiet zirgu. Neesmu pārliecināts, bet man šķiet, to dara speciāli ierīkotās vietās, kuras aprīkotas ar abreviatūrām uz durvīm "V" un "S" vai arī ar trīsstūrīšiem attiecīgi ar spicīti uz augšu vai leju. Tā arī nekad neesmu sapratis, kāpēc man jāiet tajā ar spicīti uz augšu. Bet tas tā. Tāpat neesmu pārliecināts, ka spēja "saturēt" ir atkarīga no pautiņu lieluma. Manam draugam, piemēram, ir tādas putniņa kolibrī olu izmēra bumbiņas, bet viņš var kā kamielis dzert un visu dienu neiet tur, kur pat ķēniņš iet bez krūštura.

Vārdu sakot esmu nonācis līdz galvenajam. Un tas ir - Londonas teātros parādījusies tāda štata vieta kā ārāsviedējs līdzīgi kā bāros. Rakstā citēts gadījums, kad kādas Stīvena Sondheima mūzikla "Mazā nakts serenāde" laikā viens prātu pārdzēris apmeklētājs piegāja pie skatuves orķestra bedres un iečurāja tajā. Iespējams, kāds mežrags vai ksilofons līdz ar to savu mūžu beidza. Savukārt kādā citā izrādē slavenajam aktierim Seram Ianam Makkīlenam (to, ka viņš ir slavens, raksta avīze, ja kas, nevis es) nācās pārtraukt lugas darbību, jo kāds entuziasts, filmēdams izrādi ar mobilo telefonu, bija jau uzkāpis uz skatuves. Kas, manuprāt, ir loģiski, jo uzfilmētai izrādei ir jābūt kvalitatīvi uzfilmētai, nevis kā kādam lētam porņukam. Nu, tur "Karstā kožļājamā gumija", "Mūķenes un burkānu dārzs" utt. (kuš! ja kādam šitās filmas ir, dod ziņu!).

Tomēr tas vēl arī neesot viss. Izrādās, Londonas teātros apmeklētāji izrāžu laikā mēdzot nodarboties arī ar seksu. Runā jau, ka ar to nodarbojas tikai kinoteātros. Bet, cik vien es uz ķinīti aizeju, man diemžēl neviens neuzmācās. Laikam būs jābeidz iet tikai uz tām bērnu multenēm.

Bet tajos Londonas teātros pēdējās rindās ejot tā, ka vibrē lielā lustra, un ar to mierā neesot "Britu Teātru Asociācija", kura izplatījusi "lūgumvēstuli" apmekētājiem neuzskatīt teātri par "lētu pornoķinīti, kurā apmierināt savas primitīvās vajadzības". Smalki! Man gan gribētos domāt tie aktieri vairāk uztraucās, ka publika zālē sēž ar pakausi pret skatuvi, bet seju pret to pēdējo rindu.

Lai nu kā, ceru pie mums vēl šāds līmenis nav. Ja ir, lūdzu, norādīt precīzu izrādes laiku, vietu un kurās tieši rindās un vietās (norādīt nr.) tas notiks. Kaut kad jau būs jāaizstaigā uz to teātri - jāpaskatās Ēriks Vilsons Nezinīša lomā, ja vien izrāde nav noņemta no repertuāra (nezinu, pirms 25 gadiem vēl gāja), Vera Singajevska Karslona lomā vai uz "Kling, klang, esam klāt!". Uz baletu gan vairs neiešu - kā bērns reiz 7 gadu vecumā biju operā uz "Gulbju ezeru". Ārprāts! Divas stundas tur gorās veči sieviešu zeķbiksēs ar izteiksmīgām kuļu kontūrām, bet ne tur gulbji, ne tur ezers!

Bet presi lasīt vajag. Tagad zinu, ka uz teātri iet spaidīties nav labi. Tas jāatstāj tagad bibliotēkai. Vislabāk zinātniskajai un pie plaukta, kurā sākas grāmatas ar nosaukumu uz burtu "Ž". Es tā vismaz domāju.

Uzmanību! Spiegs - tantiņonkulīts!

Man patīk jocīgi cilvēki. Pats tāds esmu, jo līdz 12 gadu vecumam uzskatīju, ka begemots ir šieviešu kārtas zilonis. Bet mēdz būt vēl trakāk.

Šodien darba dienas laikā kā ierasti skatījos savas iecienītas mājaslapas ar pupiem un bez, līdz uzgāju stāstu par bijušo britu izlūkošanas dienesta līdzstrādnieku Deividu Šeileru. Pats pirmo reizi par tādu dzirdēju. Un tas loģiski. Ar spiegiem man nav nekādu darīšanu bijis. Ķīķerēšana uz pliku dabas mācības skolotāju Palangas baseina dušā pa sienas caurumu neskaitās. Bet nekā jau arī nevarēja redzēt. Nezinu, caurums sienā bija par mazu vai skolotāja par platu.

Vārdu sakot, Šeilera kungs tapa slavens tālajā 1997.gadā, kad žurnālistiem pārdeva slepenus dokumentus par atentāta mēģinājumu pret Lībijas toreizējo līderi, ko pats uzskatīja par "cīņu par taisnību" un "sabiedrības tiesībām būt informētai par visu". Vienvārdsakot, štrunts ar visu to, tas galīgi nav interesanti. Interesantākais sākās pēc tam.

Pēc izciestā cietumsoda (laikam nelika visu laiku atsēdēt, tikai kādas septiņas nedēļas) jaunais cilvēks Šeilers iestājās kustībā "9/11 Truth Movement", kuras dalībniekiem nav šaubu, ka oficiālā informācija par 2001.gada 11.septembra terora aktiem Ņujorkā neatbilst patiesībai. Pēc šīs kustības domām šos terora aktus organizējuši amerikas specdienesti. Nav minēti, tieši kuri. Pažarnieki un ātrās palīdzības gan jau, ka arī.

Kā vēsta mediji, 2007.gada 29.jūnijā Šleiers sajutis sevī dievišķo dabu - viņš sācis uzskatīt sevi par mesiju, jo bija iedomājies, ka ir novērsis teroristu uzbrukumu kādam Londonas naktsklubam. Viņš, Deivids Šeilers, esot Jēzus Kristus reinkarnācija, un viņa priekšteči "pa šo pašu līniju" esot Marks Antonijs, karaļi Arturs un Makbets, Arābijas Lorens un Če Gevara. Savukārt Jāņa Kristītāja "reinkarnācija" esot kāds BBC News bijušais sporta komentētājs, kurš nedaudz vēlāk mainījis "profilu" un tagad aizstāv hipotēzi, ka pār pasauli valda citplanētiešu rāpuļi, kas principā tā arī varētu būt.

Lielas pārvērtības notikušas arī Šleiera privātajā dzīvē - viņš no plus/mīnus normāla vīrieša ir pārvērties par tantiņonkulīti. Tagad viņa garderobi papildina augstpapēžu kurpes, kleitas, krūšturi un skaistas krelles. Redzēju vienā bildē Apollo portālī, ka arī Rīgas mēram Ušakova kungam viendien uzlikušās un netīšām palikušas kaklā skaistas pērļu krellītes. Laikam no draudzenes. Vai arī Sergeja Dolgopolova. Kas, iespējams, ir viena persona.

Bet viss ir normāli, viss ir kārtībā! Visu savās vietās saliek pēdējā Šleiera kunga aizraušanās un apmātība - viņš piedāvā planu, saskaņā ar kuru kaņepju audzēšana atrisinās globālo pārtikas problēmu, kā arī dos nepieciešamos būvmateriālus un audumus apģērbam.

"Man uzdirst!," paziņojis Šleiera kungs uz žurnālistu jautājumu, vai apkārtējie viņu neuzskata par nedaudz jocīgu. "Puisis svārkos ir daudz mazāk kaitīga parādība, nekā nevainīgu cilvēku slepkavošana Irākā un Afganistānā!"

Nu ko šeit vēl piebilst? Veči, laižam uz bodi pēc kleitām!


Papildus resursi:
http://www.independent.co.uk/news/uk/home-news/what-renegade-mi5-officer-david-shayler-did-next-1763246.html

Karalis ir miris! Lai dzīvo karalis!

Skaidrs, par ko būs šis stāsts. Par vīru, kuru reiz attēloju skolas popielā, jo tas bija vienkārši - pieķeries ar roku sev starp kājām, izdari dažas kustības ar rumpja augšdaļu un Maikls Džeksons gatavs! Diemžēl viss laikam nav tik vienkārši, jo konkurša balvu gan dabūju, bet par labāko sieviešu dziedātājas attēlošanu. Žūrija domāja, ka attēloju Olgu Rajecku.

Bet skumjā ziņa, protams, ir tā, ka Džeksona mūsu vidū vairs nav...

Neplānoti, bet tomēr sanāca vērot popa karaļa bēres tiešraidē. Iesākumā pa mūsu pašu LNT. Bet nu... tā diktorīte! Nu tā, kura visu laiku smaida! Parasti šādi uz mani smaida cilvēki, ja man "veikals" vaļā. Vakar viņa no ekrāna atkal man uzsmaidīja, pārbaudīju - nā, "veikals" ciet! Bet tomēr mazliet tā dīvaini likās. Rāda katafalku ar Džekosna zārku, kurš tuvojas arēnai un diktorīte paziņo - re, ierodas bēru viesi. Pēc brīža atkal rāda to pašu katafalku, diktorīte stāsta, ka, re, bēru viesi turpina ierasties. Viņi visi ko - zelta zārkos ieradās?!

Sapratu, ka tiešraidi labāk vērot pa kādu citu kanālu. Gāja pa visiem globālajiem, bet paliku pie CNN, jo tur komentētāja - jauna, glīša dāma - brīžos, kad domāja, ka viņu kadrā nerāda, vaļīgi plivināja savas pelikāna kājiņas.

Beidzamo reizi ko tādu rādīja, kad aizsaulē aizbrauca Princese Diāna. Tikai šoreiz viss notikās bez mana mīļā Eltona. Taču bija citas ekstras.

Piemēram, Kerijas kundze (pie velna, kā viņu pareizi izrunā). It kā ieradusies uzstāties bērītēs, bet "plācenīši" izpakoti akurāt kā ikvienā parastā koncertā. Vēl tik nedaudz palēkāt, un tie kā tādas Dambo ausis būtu izlidojušas no vaļīgā tērpa. Bet tas ok - vismaz novērsa domas no visa smagā!

Laikam amerikāņiem tas tā pieņemts, bet brīžiem tomēr likās, ka daļa publikas ir ieradušies uz kaut kādu 4.jūlija Netkarības dienas pončiku vakaru - sevišķi, kad viens otrs no tiem (laikam jau) laimīgajiem, kurš bija ieguvis uzaicinājumu uz ceremoniju, ik katrā klusākā brīdī iebļāvās: "We love you Michael!" Un tūlīt vesels bars tādu pašu ambāļu sāka uz to applaudēt... Vienīgi, kad atvadu vārdus teica Džeksona meita, tad nu gan lielākajai daļai klātesošo bija prāts tos bļaurus apklusināt.

Kas mani kā vecu cilvēku izbrīna, tas ir amerikāņu spēju bēru ceremoniju padarīt par īstu humora šovu. Nopietni! Tas man patīk! Es savās bērēs arī gribētu, lai mani bēru viesi nevis no bēdām izsamist (ja neskaita tos nelaimīgos, kam mans 200 kg rumpis būs jānes un tos, kam būs jārok, ja nolikšu ķelli kaut kad ļoti aukstā laikā), bet lai uztver to vienkārši. Lai gaišā piemiņā patur pagātni, bet droši skatās uz priekšu. Jāatzīst, tam arī būtu pamats, jo viena zīlniece man reiz teica, ka es nākamjā dzīvē pārdzimšu kā ceļazīme "Nelīdzens ceļš" un atradīšos kaut kur Rīgas - Daugavpils šosejas 43.kilometrā.

Bet, atgiežoties pie karaļa apbedīšanas ceremonijas, tad jā - atzīšos: es to noskatījos, izņemot tos brīžus, kad ar vienu aci centos piefiksēt, kuru Doktora Hausa sēriju rāda pa TV6. Un jā, atzīšos - ja tovakar būtu rādīta sērija, kurā Hauss izvirza teoriju, ka NASA patiesībā ir radīta tikai, lai no satelītiem izsekotu, ar ko pārguļ daktere Kadija (Hausa traktējums bija vēl tiešāks), tad no ceremonijas būtu redzējis mazāk.

Lai vai kā - pēc visa tā vakar domāju, kura nāvei nākamai tiks pievērsta tik liela uzmanība, lai to tiešraidē translētu visā pasaulē? Madonnas? Mana Eltona (pasarg dies!)? Nu kura?

Un visbeidzot - man jāpiekrīt manas "pelikānkājiņu" komentētājas viedoklim, ka vakar sēroja praktiski visi - arī tie, kuri Džeksonu nolieguši vai kuriem patiesībā viņa daiļrade nav tik tuva. Tai skaitā man.

Bet sajūta ir, ka pasaulē kaut kā ir palicis mazāk.

Limuzīns Jāņa maksts krāsā

Visiem latvju budēļiem - Priecīgus Līgo!

Diena pēc Patiesības mirkļa

Ir svētdienas rīts. Diena pēc Pašvaldību vēlēšanām. Nez kāpēc es jūtos ļoti labi. Kāpēc? Nu patīsim bildi atpakaļ.

Agri sestdienas rītā devos uz savu vēlēšanu iecirkni, lai izpildītu vēlētāja pienākumu - t.i., veikli atšņorēt kabīnītē piesieto pildspalvu, lai tādām lietām pāris mēnešu nebūtu jātērējās, kā arī, protams, lai nobalsotu vēlēšanās.

Iecirknī darbinieku tobrīd bija vairāk kā vēlētāju, ieskaitot kaut kādu novērotāju ar fotoaparātu. Interesanti, ka šis novērotājs visu to laiku, kamēr pavadīju iecirknī, nemainīja pozu un ne vaibstu sejā. Domājams, puika bija iesnaudies. Un kāds tur brīnums - manuprāt, būt par vēlēšanu novērotāju ir trešā garlaicīgākā nodarbošanās, tūlīt aiz makšķerēšanas, pastmarku kolekcionēšanas un TV3 šova "Klonu kari" skatīšanās (nu, kur sacenšās tie zilie un zaļie pašdarbības kolektīvi). Piedošanu, sanāk ceturtā garlaicīgākā.

Bez tam, ir jau diezgan grūti negulēt, ja iecirknī jau no agra rīta skan liegās Ričarda Klaidermana spēlētās klavierkompozīcijas, kuras vairāk iederētos varbūt kādās bērēs vai pansionāta meditācijas pulciņā. Un to, ja kas, saku es, par kura muzikālo gaumi zinoši cilvēki atzīst, ka ar tādām dziesmām, kādas klausos es, varētu pirms operācijām ietaupīt uz narkozi, iemidzinot slimnieku, liekot viņam pārdemis minūtes paklausīties manu iTunes fonotēku. Nezinu, kāpēc, bet, pieminot Ričardu Klaidermanu spēlējam klavieres, man prātā ienāca Simpsonu varoņa Smitersa kunga izliektie pianista pirksiņi...

Nobalsoju. Neteikšu, par ko. Cerams, mani nepievils... Un gāju tālāk savās ikdienas darīšanās. Nu tur, brīvprātīgo darbs zupas virtuvē, ik sestdienas muzeja apmeklējums, kādas mājas sienas apzīmēšana ar grafiti - nu, kā jau katram normālam cilvēkam.

Vakarā, protams, jānoskatās pa 1.Rīgu filma par dullo Paulīni. Zīmīgi, ka to rāda pirms vēlēšanu rezultātu apkopošanas sākuma un provizoriskajiem rezultātiem. Galu galā Paulīne jau veco fotogrāfu apprecēja tikai tāpēc, lai nebūtu jāatdod nauda par salauzto fotokameru. Aprēķins. Gluži kā onkuļiem un tantēm politikā.

Pēc filmas sākās provizorisko rezultātu paziņošana. Vienam tik, otram tik, trešajam gailītis mazāks, ceturtajam vispār nav. Nu, nebūtu svarīgi.

Bet interesantākais, protams, bija to partiju mēru kandidātu (tiesa, tikai Rīgas) skaidrojumi, kuru partijas nav iekļuvušas domē. Viens, atbildot uz šo jautājumu, sāk izteikt pateicību visiem līdz pēdējam, kas uz vēlēšanām aizgājuši pat Brenguļu pagasta imitētājā vēlēšanu iecirknī. Otrs ar putām uz lūpām apgalvo, ka, lai arī viņu partija nav tikusi domē, šī ir liela veiksme, ka kāds vispār ir par šo partiju balsojis. Trešais saka - mēs neesam domē, jo šis bija protesta balsojums, tā jau vispār mēs esam diezgan sakarīgi džeki.

Vispār baigi jautri skatīties. Visi kā abskurbuši - vieni no vairāk vai mazāk gaidītām uzvarām, otri - no tādiem pašiem zaudējumiem. Man liekas, daži vispār vairs nesaprata, kas notiek un kur viņi atrodas.

Šajā sakarā atcerējos nesen kur dzirdētu stāstu par pagājušā gadsimta sešdesmito gadu britu ārlietu ministru Džordžu Braunu. Runā, kādā ofociālā pieņemšanā Peru šis Brauns esot uzaicinājis uz deju kādu personu violetā tērpā. Uz ko sekojusi atbilde no "violetās dāmas": "Nē, pirmkārt, Jūs esat piedzēries. Otrkārt, tas nav valsis, bet Peru oficiālā himna. Un, treškārt, es neesmu sieviete, bet Limas arhibīskaps".

Bet, lai vai kā, vispār es jūtos šorīt labi. Jo ir patīkami apzināties, kaut reizi četros gados, ka vari likt lielajiem vīriem un tantēm uztraukumā sasmērēt bikses un pakreņķēties par savu rītdienu. Gluži kā lielākā daļa no mums to dara ik dienu. Vai kas mainīsies? Pa lielam droši vien, ka ne. Jo gandrīz puse balstiesīgo uzskatīja par labāku sutināt savas pakaļas siltajās apakšbiksēs, nekā doties uz iecirkni, lai kas mainītos. Neesmu pētījis - visas vēlēšanu dienas garumā pa TV rādīja visu iepriekšējo gadu Eirovīzijas konkursu atkārtojumus vai tirināšanās šovu "Dejo ar zvaigzni" vai vēl kas tamlīdzīgs, ar ko būtu izskaidrojama zemā aktivitāte?

Bet es vienalga jūtos labi.

Stulbuma tests

Ar šī testa palīdzību var noskaidrot, cik katrs ir stulbs.

Shēma pavisam vienkārša - turpinājumā būs 10 vienkārši stulbi aņuki. Katru reizi, kad par kādu no aņukiem sanāk smiekli, ir nopelnīts 1 punkts. Beigās - jo vairāk punktu, jo stulbāks esi.

Nu tad uz priekšu:

1.
Satiekās parkā divas vāveres. Vienai no viņām galvā celofāna maisiņš, otrai trūkst viena uzacs. Tā ar maisiņu galvā prasa bezuzacainai:
- Kas i, mās, pirmo reizi mūžā skuvi bārdu, bet noskuvi uzaci?
- Nē, vakar gatavoju vīram vakariņās vinigretu.
- Kā tad pamanījies apskādēt to uzaci? Apsēdies ar galvu uz karstas plīts?
- Nē takš, es to nekad nedarītu, jo man ļoti patīk Britnija Spīrsa!

2.
Atnāk pie dakera vīrs ar sievu. Vīrs saka dakterim:
- Dakter, manai sievai uz muguras ir dažādas pinnes, bet es nezinu, no kā tās ir?
- Vai esat tās mēģinājis ieziest ar kādu smēri vai vienkārši apsegt sievu ar segu, lai tās pinnes nebūtu redzamas?
- Jā, dakter, protams. Bet tad uzreiz manai sievai pāriet gribēšana. Jūs saprotat, par ko es runāju, vai ne, dakter?
- Jā, es lieliski saprotu. Tādā gadījumā atliek pēdējā izeja - jūsu sievai jāamputē mugura.
- Tam es piekrītu, dakter! Beigu galā viņa jau tāpat pāris gadus vairs nebrauc ar velosipēdu.

3.
Iet zaķītis pa mežu. Te pēkšņi viņam priekšā izlec lapsa kūmiņš un saka:
- Zaķīt, iedod man 50 santīmus, par to varēsi pabāzt roku man zem astes.
Zaķītis tā padomā - kāpēc ne? Ārā ir diezgan auksts, varēs pasildīt rokas. Bez tam nu ir takš no vienas puses interesanti uzzināt, kas lapsai zem astes. Un iedod lapsai 50 santīmus. Bet lapsa, naudu dabūjusi, žvirkt un aizmūk.
Bēdīgs zaķīts iet tālāk, līdz satiek lāci. Tas prasa:
- Zaķīt, ko tik bēdīgs?
Un zaķītis visu izstāsta, kā bija.

4.
Jānītis pārnāk mājās no skolas un saka mammai:
- Mammu, es šodien skolā izglābu no huligānu bara klasesbiedreni Ilzīti, kuru viņi apcēla - apsaukāja un visādi pazemoja, kā arī nedaudz paspaidīja.
- Malacis, Jānīt! Es ar tevi ļoti lepojos. Par to esi pelnījis kasti ar saldējumu. Un kā tieši tu viņu izglābi?
- Nu, es viņiem visiem izstāstīju, ka Ilzītes omei vienmēr ir ļoti nepatīkama elpa. Un, ja viņa nāks uz skolu aizstāvēt mazmeitu, nebūs labi - pat puķes uzreiz novīst, tikko viņa atver muti!
- Un tie huligāni no tā tiešām nobijās?
- Nu jā, tie bija huligāni no botānikas klases.

5.
Blondīne aizbrauc mežā uz pikniku, netīšām noķer sesku, iekožās tajā un tad domīgi saka:
- Jā, kad mēs augām, tad gan tā nebija...

6.
Satiekās krievs, vāciets un amerikānis un sāk strīdu par to, kurai no šīm tautām ir visspalvainākās paduses.
Amerikānis:
- Visspalvainākās paduses ir amerikāņiem! Pie mums dažos štatos pat pasei liek fotografēties kailam līdz viduklim, lai pēc no padusēm ārā lienošiem matiem varētu identificēt personas bioloģiskos datus.
Vācietis:
- Tas ir štrunts! Pie mums parlamenta vēlēšanās drīkst piedalīties tikai tie, kam padušu mati ir ne īsāki par collu! Bet kandidēt tikai tie, kam plus vēl aug ūsas.
Krievs:
- Bet pie mums, vēl padomju laikos, apelsīnu kastē atrada Pekausīti. Un, kas ironiski, viņš visu mūžu nodzīvoja telefona būtiņā tieši pretī frizētavai.

7.
- Kāpēc vienmēr, kad istabā ienāk mana sieva, tu nosarksti pa visu ģīmi?
- Es vienkārši pieskaņoju sejas krāsu tavas sievas vārītajai biešu zupai.
- Bet mana sieva nekad nevāra biešu zupu!
- Zinu, bet nepārmet viņai to. Es savas sievas klātbūtnē pārāk uzstājīgi tēloju riekstu šerbertu.
- Un kas notika?
- Rieksti palika veci.

8.
Rubiks un Ždanoka pirms 9.maija parādes Uzvaras parka krūmos zem koka pa kluso bučājas. Tā, ka siekalas iet pa gaisu un šļurpst vien!
Pēkšņi no tā paša koka nokrīt Pliners, kurš to visu bija nofilmējusi mājas video vajadzībām. Abi bučmūlīši ir šokā!
Pliners:
- Mieru, biedri! Mieru! Es tikai nokritu, lai pie pieminekļa noliktu ziedus.

9.
Satiekas divi ebreji.
- Nu? Vai dižķibeles laikā esi arī ko nopelnījis?
- Nē, pilnīgi neko.
- Man tāpat - tikai kādus 20 miljonus.

10.
Geju bārā ienāk zirgs stringos, apsēžas pie letes un pasūta kausu alus. Visi bāra apmekētāji šokā, ko tādu ieraudzījuši. Drosmīgākais no tiem pēc brītiņa pienāk pie zirga, apsēžas blakus un, ilgi vērojis, prasa:
- Vai mēs esam pazīstami?
Zirgs vienā rāvienā izdzer alus kausu, skaļi atraugājas, iezviedzas, tad paliek bēdīgs un saka:
- Nē, bet uz teātri es gan eju šortos.

Un tātad - cik punkti sanāca?

10 lietas, kas man palīdz pārdzīvot krīzi!

1. Intelektuālā bagātināšanās.

Kopš neskatos TV ziņu raidījumus un "analītiskos" blokus (piemēram, "Nekā ļerkstonīga!" u.c.), man vairāk laika palicis sava intelekta spodrināšanai un bagātināšanai, skatoties, piemēram, ziņu vietā "Simpsonus", "Dienvidparku" vai izlasot kādu labu grāmatu. Pēdējā, ko izlasīju, bija brošūra par ortopēdiskajām acenēm. Iesaku visiem to bez maksas dabūt briļļu veikalos.

2. Iejūtība pret līdzcilvēkiem.

Viendien vienā būvmateriālu veikalā stāvēju pie kases rindā, lai izkļūtu no veikala, kurā man nemaz nebija jābūt, bet kurā liels plakāts vēstīja, ka šobrīd dārza lāpstām un grābekļiem ir "Krīzes cena!". Biju dusmīgs par šādu cilvēku laika necienīšanu līdz brīdim, kad kungs, kurš stāvēja man priekšā, pie kases radīja patiešām lielu jucekli. Kā pēc brīža nopratu, padzīvojušajam kungam bija grūtības izrunāt burtu "r", savukārt pārdevējs bija izbrīnīts, kāpēc pircējs dod izsist čeku par lāpstām, bet pieprasa sist "Flīzes cenu".

3. Saskaņa ar apkārtējiem.

Pirms kāda laika nomainīju dzīvesvietu, jo krīze piespieda izvēlēties ko pa kabatai vairāk piemērotu. Un tagad, dzīvojot namā ar plānākām sienām, zinu - ja, spēlējot mūziku, pastūža skaļumu uzgriežu virs atzīmes "50", paiet aptuveni 10-15 minūtes līdz pie durvīmi klauvē kaimiņiene plānā frotē halātiņā un ķiķinot lūdz pagriezt mazliet klusāk. Man jau patīk, ka starp kaimiņiem ir labas attiecības. Nedaudz tikai traucē, ka tā kaimiņiene dzimusi kaut kad ap mūsu ēras 1800.gadu. Dienas gaismā izskatās, ka pat pirms mūsu ēras.

4. Koncentrēšanās.

Kopš darba tā pamazāk, diezgan daudz darba dienas laika pavadu ofisa labierīcībās. Nē, ne jau tikai, lai dzertu kafiju. Es tur vienkārši daudz domāju. Un, kad cilvēks domā, viņš rubina... nu tādā brīdī jau laikam tikai degunu. Un tad izdomāju lietderīgāk izmantot šo sēdēšanas laiku, uz A4 lapas ar roku uzzīmējot primitīvu šautriņu mērķi un piestiprinot to pretī pie sienas tā, lai tas būtu acu augstumā, protams, sēžot. "Puņķīšu" (jā, to spēli sauc tā) mērķis ir ar knipi aizraidīt iespējami tuvāk mērķa centram visus no deguna izrubinātos puņķīšus. Tas palīdz noskaņoties turpmākai darbdienai. Nopietni!

5. Veselīgs dzīvesveids.

Vesels gars nenoliedzami ir ļoti būtisks, lai organisms spētu pārvarēt paaugstinātu stresu, kādā visi tagad dzīvojam. Dārdzības dēļ diemžēl nesanāk apmeklēt vairs manu iecienīto sporta klubu. Žēl! Man tur ļoti patika viena dāma ar palielu dibenu, uz kura viena vaiga bija uzrakstīts NEEUQ, uz otra - KNUP. Ilgi mēģināju saprast, ko tas nozīmē. Līdz reiz šī dāma bikses bija uzvilkusi laikam pareizi un pa diognāli pāri abiem vaigiem skadri un gaiši stāvēja uzraksts PUNK QUEEN. Diez, kā šai iet?

Katrā ziņā šobrīd no rītiem skrienu pa parku - par to nav jāmaksā! Un ir pat zināma motivācija skriet ātri. Jo uz mani neiedarbojas brīvi skriet palaisto suņu saimnieku saucieni: "Neuztraucieties, mans suns spēcīgi nekož!", kad tāds bāskervils jau knibinās man gar dibenu vai cisku.

6. Apkārtējo sapratne.

Viņdien piebraucu ar mašīnu pie mājām un skatos - o, nāk man pretī pa ielu tas viens Liepājas bomžiks. Tāds mazs, bārdains, līdzīgs vikingam, tikai līkām kājām, kurš vienmēr prasa 10 santīmus (tagad laikam 20) ar piebildi, ka viņš nedzerot, bet nes no viņa kā no tukšas "Līvu alus" pudeles. Pa gabalu jau redzu, ka skrien uz manu pusi un bļauj pa visu ielu: "Jaunais cilvēk! Labais cilvēk! Jaunais cilvēk! Labais cilvēk!". Un tā līdz pašām ieejas durvīm, kuras viņam deguna priekšā aizcirtu un aizslēdzu. Tikai no otrpusdurvīm dzirdu: "Bļā, stulbenis!"...

Man patīk šis vīrs! Viņā kaut kas ir, kas trūkst manī. Man liekas, viņš mani saprot. Kad cilvēkiem iet grūti, tie viens otru saprot labāk.

7. Ticība.

Sēžu ofisā, kaut kādā brīdī, kamēr nespēlēju Puņķīšos, un ienāk tāds vīrs garā mētelī, un droši nāk man klāt. Un, atļauju neprasījis, apsēžas man pretī (labi, ka ne klēpī, bet daudz netrūka) un jautā: "Jaunais cilvēk, vai zināt, ka Dievs jūs mīl?". Atbildēju, ka kaut kur ko tādu esmu dzirdējis, bet tā pavisam apgalvot to nevaru. "Jā, Dievs mīl visus - gan jūs, gan jūsu kolēģus, gan visus jūsu tuvos. Un, ja jums ir mājās, piemēram, kaķītis, arī to viņš mīl!". Mēģināju izvairīties, sakot, ka man mājās nav kaķīša, man nav vispār neviena mājdzīvnieka, ja neskaita zirnekļus ofisa labierīcībās un jau pieminēto dzīvokļa kaimiņieni. Tas neesot svarīgi! Krīzes iespaidā tuvu bankrotam nonākusi kāda draudze (nosaukumā bija vārds Jānis un kaut kas līdzīgs vārdam "kratītājs" vai kaut kā tā) un, ja es tai varētu ziedot zināmu nelielu artavu, Tā Kunga mīlestība vienkārši kā silta duša nolīšot pār mani!

Tā nu mēs arī šķīrāmies. Viens - lai dotos ar šo pašu priekšlikumu uz mums pretējo ofisu (izlidoja pēc apmēram 10 sekundēm), otrs - lai turpmāko dzīvi pavadītu bez tik tuvu jau bijušās piesolītās mīlestības. Bet ir foši. Šī cilvēka ticība mani striprināja grūtajos laikos.

8. Izdevumu plānošana.

Tagad vairāk kā nekad agrāk visi skaita katrs savu kapeiku un samazina izdevumus. Visi skatās, kur atlaides, kur kas lētāks. Es ar. Lielveikalā nopirku savas iecienītās zeķītes ar krokodīlīšiem un televīzoriņiem ar sejiņām par lētāku naudu, jo bija iespēja nomainīt no blakusesošām lētākām zeķēm nost līpošas svītrkodu zīmes. Tā nu Ls 1,59 vietā par pāri samaksāju Ls 0,59. Man liekas, labs ietaupījums!

Arī mani draugi ietaupa uz visu, kur vien var. Viens mans treniņu biedrs šogad uz Vazelīndienu sievai vēlējās uzdāvināt elegantu vešu. Nezinu, vai šis draugs domāja, ka es baigi no tām lietām ko saprotu vai varbūt pats nēsāju sieviešu apakšveļu (bet es nenēsāju, goda vārds!), bet uzaicināja mani uz to pirkšanu līdzi. Skatamies - nu glītas vešas dāmām. Visas tās pupuvestes un šņorīšbikses un nemaz jau ne tik ļoti dārgi. Bet nē, draugs ierauga kaut kādu komplektu par kārtējo "Krīzes cenu". Bet nu - tajās bikšelēs, šķiet, pat Kalvītis nogrimtu! Saku šim - vecais, tur takš vismaz piecas tavas sievas līdīs iekšā! Bet nē - ņem un nopērk par Ls 2,99. Kopš Vazelīndienas pagājušas trīs nedēļas - neesmu čali vairs saticis. Aigar, kur esi?

9. Patriotisms.

Dakters nozīmēja uztaisīt pāris analīzes. Kad vajag, tad vajag. Plkst. 8, kad atver laboratoriju, cilvēku rindā kādi 20. Pārvarā gados vecāki ļaudis un pārsvarā ar burciņām rokās. Nebiju iedomājies, ka mūsdienās tā notiek, bet notiek gan - viss tas bars cilvēku un analīžu pieņemšana notiek vienā nelielā telpā. Un man, kurš rindā ir pēdējais, nākas uzklausīt vismaz 20 atbildes, cikos katrs šorīt ir iečurājis tajā burciņā, kā arī gados vecāko kungu taisnošanos, kāpēc tajā burciņā tās mantas ir tiks maz. Un tad laborante kādam vīram gados, kurš, acīmredzot, piepildīto taru te piegādā regulāri, saka: "Alfrēdonkul, cikos tieši jūs šorīt piepildījāt burciņu? Jūs taču zināt, ka jums tas jāizdara tieši divas stundas pirms analīžu nodošanas, tātad ne ātrāk un ne vēlāk kā plkst. 6 no rīta!". Uz ko Alfrēdonkuls atbildēja: "Meitiņ, lūdz Dievu, lai šitā šmurguļu valdība nenogriež finansējumu Latvijas radio, un lai tas raida vienmēr tāpat kā tagad! Jo tikko sešos no rīta pa Latvijas radio atskan himna "Dievs, svētī Latviju!", es vienmēr zinu, ka man jāmeklē burciņa! Bet tagad runā, ka naudas vairs nebūs pietiekoši un himnu spēlēs plkst. 7! Tad, meitiņ, es nezinu, kā būs..."

10. Optimisms.

"Klausies, Vilni! Vispār jau ir pilnīgā dirsā!" - pāris dienas atpakaļ man teica viens paziņa un melomāns, kurš pa pilsētu vienmēr staigā tādās pašās zeķbiksēs kā grupa "Credo" astoņdesmitajos. "Bet ir iznācis jaunais grupas "Tranzīts" albums - uz tā fona visas krīzes nobāl!".

Un patiesi - vienmēr taču var atrast kaut ko, dēļ kā ir vērts dzīvot un tiekties!

Vecais vīrs un ēzelītis

Reiz dzīvoja Vecs vīrs. Viņš bija ļoti dzīvesgudrs vīrs. Viņš daudz lasīja, stādīja krustvārdu mīklas un piedalījās liriskās prozas lasījumu vakaros vietējā kultūras namā. Tur viņš parasti arī lasīja savas sastādītās krustvādu mīklas. Reiz pat bija atnācis viens klausītājs. Tā bija kurlā sākumskolas dziedāšanas skolotāja, kura kļūdas pēc bija tajā laikā atnākusi pieteikties uz rajona "Popielas" atlases kārtu.

Vecais vīrs bija arī liels ceļotājs. Viņš bija apceļojis vai visu pasauli. Tālākais viņa ceļojuma punkts ir Klaipēdas jūras muzejs. Tur viņš iepazinās arī ar roni vārdā Aļģirdas, kam pie muzeja ieejas vīrs bija nopircis svaigas reņģītes iebarošanai, un savu nākamo sievu, kuru vēlāk viņam būtu vajadzējis apprecēt. Tiesa, kā jau Vecam vīram pienākas, viņš arī šajā lietā saputrojās un izdarīja visu otrādi.

Reiz kādā aukstā ziemas rītā Vecais vīrs izdomāja doties pastaigā uz vietējo tirgus laukumu. Pēdējo reizi viņš tur bija pabijis pirms pāris gadiem, kad čigānu tautības cilvēkiem no blakus ciemata kā runājošu papagaili bija pārdevis opi. "Kopš tā laika daudz kabatlakatiņu piešņaukti", nodomāja Vecais vīrs un devās ceļā.

Trīs dienas un naktis, spītējot salam, ledusaukstajam putenim un uz kreiso pusi uzvilktajām apakšbiksēm, kas rīvēja miesu krūšu kurvja rajonā, Vecais vīrs gāja uz tirgus laukumu, kas atradās turpat aiz ciema kultūras nama.

Nonācis galā, Vecais vīrs apstulba - viņš bija gaidījis lielus cilvēku pūļus, kuri pērk un pārdod visu, kas kustās, nekustās un ko bez sāpēm var no sevis atdalīt. Bet tur nebija nevienas dzīvas dvēseles!

Vecais vīrs šašļuka. Vai tiešām opja kompass, ar kuru tas vienmēr gāja uz aku pēc ūdens, bet mājās atgriezās parasti pēc gada, jo bija apmaldījies, būtu sabojājies? Vai arī ciemā, uz kuru kā kara lidmašīnas pilots opis netīšām bija uzmetis visas lidaparātā esošās raķetes un bombas, vairs nebija ļaužu, kas gribētu andelēties? Nu beidziet, kopš tā incidenta jau pagājuši trīs mēneši, un opis par kara lidmašīnas aizdzīšanu jau izcieš nosacītu sodu ar mēteļa konfiskāciju!

Kaut kas bija noticis, bet Vecais vīrs nezināja, kas?

Te pēkšņi Vecais vīrs caur mulsuma aizplīvurotām acīm sev priekšā ieraudzīja ēzelīti. Sākumā vīrs domāja, ka Labā feja viņam atsūtījusi bērniņu ēzelīša izskatā. Pēc daudziem gadiem gan tiesu medicīnas ekspertīze konstatēs, ka ēzelītis ir pati Labā feja, kura vienkārši bija aizmirsusi buramvārdus, lai no ēzelīša pārvērstos atpakaļ par feju.

Vecais vīrs pieliecās pie ēzelīša un noskūpstīja to uz lupām. Tās garšoja pēc salmiem un no utīm izlaizītiem āžu cirkšņiem. Vecajam vīram.

Tā viņi abi sēdēja viens otram pretīm. Skatījās viens uz otru mīlestības pilnām acīm, kurās no aizkustinājuma laiku pa laikam viesās asaras.

Līdz ēzelītim apnika un viņš aizgāja mājās.

Ziemassvētku pasaka

Reiz senos laikos dzīvoja vecs vīrs, viņa seši dēli un vecais opis. Taisnības labad gan jāsaka, ka tas bija opja izbāzenis, kuru vecais vīrs nevēlējās izmest ārā, jo vecajam opim bija tieši tādas formas deguns, lai uz tā varētu atvērt alus pudeli vai iebiezinātā piena bundžu, bet galvaskausa forma ideāli atbilda tam, lai ar to pārsistu valriekstu cieto mizu.

Gāja diena pēc dienas, nakts pēc nakts līdz vecais vīrs atskārta, ka tuvojas gada garākā nakts - Ziemassvētku nakts.

Vecā vīra ģimenē šajā naktī bija īpaši rituāli. Viens no tiem - visi seši dēli ievietoja abas rokas trīslitru burkās un glāstīja viens otram galvas. Vecais vīrs pa tam lāgam parasti slēpa zem eglītes dēliem domātās dāvanas. Tās visiem dēliem parasti bija vienādas, nereti pat viena dāvana bija domāta vairākiem dēliem. Bet taisnības labad jāsaka, ka visbiežāk tēvs tā arī zem eglītes nekādas dāvanas nepaslēpa.

Salatēvs šo ģimeni vairs neapciemoja. Pēdējo reizi tas šeit bija pirms daudziem gadiem. Nu, kopš tā laika viņš pie vecā vīra arī dzīvo.

Tomēr kaut kas lika vecajam vīram nojaust, ka šie Ziemassvētki būs īpaši. To vīrs jau bija pamanījis un sapratis jau agrā pavasarī, kad kaķis saēdies zaļu zāli, lai iztīrītu kuņģi, zaļo masu atvēma, pārvietojoties no kreisās uz labo pusi, nevis kā ierasts - otrādi. Vēl vecajam vīram likās dīvaini, ka tieši pirms Jāņu nakts pazuda viņa 1956.gadā Tallinā iegādātā cepurīte ar nagu un uzrakstu "GAUDEANUS TALLIN". Tas viss veco vīru darīja uzmanīgu.

Un tad pienāca Ziemassvētku nakts. Vecais vīrs ar dēliem bija atgriezušies no baznīcas, viņiem līdzi atnācis bija arī mācītājs (jāatzīst, kopš tā vakara viņš arī pie vecā vīra palika dzīvot). Vecais vīrs uzklāja galdu, goda vietā nolika cūkas šņukuru (ilgi gan šaubījās, vai kļūdas pēc nav nācies nošmorēt un piebāzt dibenu ar āboļjiem kādam no dēliem, bet, kad uzlika brilli, viss noskaidrojās uz labu), mācītājs noskaitīja Ziemassvētku vakara pātariņu un visi ķērās pie maltītes. Līdz atskanēja pie durvīm vārgi klauvējieni.

Vecajam vīram notrīcēja ceļi, viņš nosvīda, viņa brilles aizsvīda un tās bija tik lielas, ka uz aizsvīdušā laukuma mācītājs pat paspēja ar pirkstu uzrakstīt "Heavy Metal Rock rullē!" - tas bija ilgi gaidītais Liktenis!

Ar tādām trīcošām kājām vecais vīrs aizgāja līdz durvīm, smagu roku uzlika uz roktura, nopūtās un atvēra durvis...

Bet tur bija kaimiņiene, kas atnākusi pēc mācītāja, jo blakus mājā govij sākušās dzemdības, bet mācītājs amatu apvienošanas kārtībā bija arī veterinārārsts. Kaimiņiene bija ļoti uztraukusies - sākumā domājuši, ka tele vienkārši kakā jau visu ārā sasaiņotu atkritumu maisā. Bet tad vietējais frizieris, kurš amatu apvienošanas kārtībā pagastā strādā arī par logopēdu un datortīklu speciālistu, tomēr bija ieteicies, ka būtu jāpasauc mācītājs, jo tikai viņam vienīgam ir atslēga no pagasta šķūnīša, kurā visi sanes atkritumus sasaiņotus atkritumu maisos.

Brīnums bija noticis.

Tweet

Tweet to @VilnisKronbergs

10 lietas, ko es nesaprotu!

1. Sievietes (10 gab.).

2. Kāpēc, ja janvārī uzsnieg sniegs un gaisa temperatūra ir pāris grādus zem nulles, to uzskata par dabas katastrofu? Kad uzsnidzis balts sniegs, vismaz var redzēt, pa kādu maršrutu jāiet, lai neiekāptu suņu un kaķu guāno!

3. Kāpēc džeki nēsā tās baltās, adītās sieviešu ziemas cepures?

4. Kāpēc sieviešu uzpariktes sauc par vāverītēm? Esmu dažās bildēs redzējis gan vienas, gan otras, izprintējis, ierāmējis un pielicis pie sienas vienu otrai blakus - nekādu līdzību! Pat rieksti ir tikai kokos dzīvojošajām.

5. Kāpēc, ja pa ielu, rokās sadevušās, iet divas viendzimuma personas, apkārtējo attieksme ir tik kardināli pretēja? Ja iet sievietes, neviens pat neatskatās un uzskata to par stilīgu padarīšanu. Bet, kad tā staigā divi vīrieši, tie tiek nodevēti par kaut kādiem pedagoģijas darbiniekiem.

6. Kāpēc purkšķināšana ar padusi labāk padodas cilvēkiem, kam ir spalvainākas plaukstas?

7. Kāpēc man joprojām, pērkot veikalā alkoholiskos dzērienus (tos es, saprotams, pērku, lai izdalītu trūcīgajiem), dažreiz paprasa pasi, bet, kad gribu iet RIMI bērnu rotaļu istabā bumbās paspēlēties ar tām auklītēm, man to neļauj, pat nepalūdzot uzrādīt nekādus dokumentus?

8. Kāpēc pastāv sterotips, ka tikai kaķi krīt uz kājām? Man, piemēram, tikai divu mēnešu laikā vien uz kājām ir uzkritusi liela tumba, svaru ripa un skapja durvis. Bet neviens kaķis!

9. Kā Bārnijs no "Simpsoniem", ik reizi, taisot savu leģendāro atraugu, prot tā vibrēt ar lūpām?

10. Kāpēc cilvēki domā, ka esmu jocīgs?

Aizveries un dziedi līdzi! Jeb Latvijas Radio 2 - efektīvs līdzeklis jaunatnes audzināšanā!

Kad man pusauga vecumā parādījās pirmā kaunuma apmatojuma spalva, bet nebija vēl ne miņas no bārdas rugājiem, es nobijos ne pa jokam. Man bija bail, ka daba nolēmusi nedaudz uz mani izklaidēties un manā gadījumā nolikusi par pareizu esam kārtību, ka bārdai būs augt ne tur, kur citiem. Tāpat man vienmēr bijis bail no iereibušām dāmām gados un džekiem ar spīdīgām lūpām. Tomēr nekas līdz šim mani nav sabiedējis tā kā šī ziņa, kas man nejauši iekrita acīs portālī TVNET:

ASV tiesnesis par skaļas mūzikas klausīšanos liek klausīties šlāgerus

Kāds ASV tiesnesis nācis klajā ar jaunu veidu, kā sodīt tos, kas traucē apkārtējo mieru ar pārāk skaļu mūzikas klausīšanos.

Līdzīgi kā daudzviet citur pasaulē, ASV Kolorādo štatā par skaļas mūzikas klausīšanos tiek piespriests naudassods. Taču atklājies, ka daļu cilvēku, īpaši jauniešus, tas neietekmē – un viņi nedomā laboties.
Šā iemesla dēļ kāds ASV tiesnesis piespriedis viņiem stundu no vietas klausīties 90. gadu šlāgerdziedātāja Barija Manilova dziesmas, kā arī mūziku no bērnu televīzijas šova „Bārnijs un draugi”.

Soda izpildi vēro tiesas amatpersonas, un, ja izskatās, ka klātesošajiem patīk attiecīgais skaņdarbs, tas tiek nomainīts ar citu – nepatīkamāku.

Teikšu kā ir - līdz šim mājās un mašīnā skaļi klausījos mūziku, bet tagad ir nedaudz bail. Mēs ļoti labprāt pieņemam visu, kas nāk no citām valstīm, tai skaitā, tiesu praksi. Līdz ar to mūsu valsts gadījumā sanāktu, ka par pārlieku skaļas mūzikas klausīšanos varētu tikt piespriests sods klausīties Latvijas Radio 2, teiksim, divas stundas dienā.

Man kā Eltona Džona kleitu skiču kolekcionāram ļoti, ļoti, ļoti pacenšoties un lūdzot tiesai atļauju klausīšanās laikā atrasties vismaz pusotru promiļļu reibumā droši vien kaut kā izdotos piespriesto sodu izciest. Bet es iedomājos, piemēram, Bjorkas fanus, kuri ieraduši klausīties to kaķu kori, tagad būtu spiesti baudīt grupas "Apvedceļš" dziesmu par avenēm vai ķiršiem, vai par ko nu tur viņa bija. Vai Aksela Rouza no "Guns N' Roses" fani. Ieraduši, ka viņu elks dzied tādā balsī it kā viņam biksiņas būtu sagājušas dibenā, tagad būtu spiesti klausīties pilnīgi pretējā balsī dziedošo Oldzīti vai ieslēgto ugunsdzēsēju trauksmes sirēnu, ko tautā dēvē arī par Anci Krauzi.

Vai vēl trakāk - pāris gadus atpakaļ iznāca albūms "Peļu Ziemassvētki", kurā paātrinātā ierakstā pelēm līdzīgā balsī bija sadziedātas attiecīgo svētku dziesmas. Vēlāk, nu tā pie sevis iedomājos, droši vien baigi labi tas projekts aizgājis, ja jau tas peļu koris dzied arī citas dziesmas, kuras visu cauru gadu spēlē pa radio. Bet nē - izrādās, tā ir grupa "Putnu balle", kuri pēc "peļu ziemassvētkiem" izklausās bez visiem ierakstu studijas trikiem un specefektiem!

Iedomājos - ja pieminētais Barijs Manilovs amerikāņu jaunatnei ir šlāgermūzikas bieds Nr.1, tad mūsu Latvijas Radio 2 programma vidējam statistiskajam amerikāņu jaunietim varētu likties kā mūža ieslodzījums! Valstsvīri kladzina - jāveicina eksports! Jārada eksportspējīgi produkti!

Nu te tas ir - ekskluzīvs jaunatnes audzināšanas līdzeklis ar nosaukumu "Latvijas Radio 2"! Lasīju, Valsts rādžim esot iztrūkums finansēs. Veči, te ir dzīva nauda!

Bet, ja pavisam nopietni, tad par pārlieku skaļas mūzikas klausīšanos, ja tas traucē citus, es varētu strādāt, piemēram, kādus sabiedriskus darbus. Nu, tur iedrošināt tantiņu pāriet ielu pie sarkanās gaismas, iestāstot viņai, ka patiesībā deg zaļā. Vai pavasaros, kad atkūst upēs ledus, salasīt visas apdullušās vardes Mārtiņa Rītiņa delikatešu restorānam. Vai jebko citu. Tikai, lūdzu, nelieciet man klausīties to Latvijas Radio 2! Pavisam nopietni.

P.S. Par cik esmu aizskāris tēmu par Latvijā vispopulārāko radiostaciju ar vislielākajiem reitingiem, gribu precizēt - radio ārā neslēdziet un no bankām naudu neizņemiet!
Tas tā, zināšanai. Kaut mājās naktīs nekurina, īslaicīgās aizturēšanas izolatorā droši vien ir vēl nemājīgāk...

Oktobris - veco perdeļu mēnesis

Nenoliedzami vecajiem rokeriem mūsdienās ir grūti nosēdēt mierā. Pirmkārt, mati ceļas stāvus no lielas daļas mūsdienu skatuves mākliniekiem un, otrkārt, nav vairs vecie labie laiki, kad ierakstīji plati un tad varēji sēdēt mājās klubkrēslā un gadiem dzīvot no autoratlīdzībām. Kopš kretīni militāristi izgudroja internetu, tavu dziesmu var "nokačāt" vēl pirms tā vispār oficiāli pabeigta, pie tam - tu par to nesaņem neko. Tad nu nekas cits neatliek, kā rakstīt jaunas plates un doties koncerttūrēs uz vietām, par kuru eksistenci agrāk pat nebija ne jausmas, piemēram, Latviju.

1. "Queen"+Paul Rodgers - "The cosmos Rocks"

Atceros, kad "Queen" izsludināja jaunā izpildītāja meklēšanu, Robijs Viljams izteicās, ka viņš varētu būt perfekta "Queen" balss. Braiens Mejs gan atzina, ka viņiem nav savā grupā jāņem obligāti Viljams, kurš Apvienotajā karalistē jau toreiz bija ļoti populārs, un ko viņš vispār iedomājas, ka var atļauties apvainoties, kad viņam tas atteikts. Jau laiciņu vēlāk, domāju, Viljams varēja atviegloti uzelpot, jo daudzie viedokļi un kritikas gāja Pola Rodžera virzienā, nevis viņa. Un patiesībā vienalga, kurš būtu uzvarējis - viena daļa šo "Queen" soli atsākt mūzicēt, bet bez Fredija Merkūrija, uzskatīja, un joprojām uzskata, par kaut kādā ziņā nodevību vai vismaz necieņu pret leģendāro solistu.

Tomēr pāris dienas pirms "Queen" un Rodžera uzstāšanās Rīgā - 15.septembrī - klajā nāca grupas 16.plate un pirmā pilnībā bez Merkūrija balss, kas aizstāta, galvenokārt, ar Rodžera balsi. Tomēr pat grupas "Apvedceļš" lielākajam fanam, dzirdot kādu no albūmā iekļautajām 14 kompozīcijām, būtu skaidrs, ka tas ir "Queen" - tik ļoti "kvīnisku" šo plati padara Meja ģitārsolo un Teilora vokāli!

Interesants fakts iz vēstures. Izrādās, "Queen" ir pirmā grupa, kura savai dziesmai ir izveidojusi videoklipu, pirms viņiem bija pieejami tikai dziesmu koncertieraksti. 1975.gadā grupai bija jāpiedalās kādā raidījumā un jānospēlē "Bohemian Rhapsody". Taču kaut kas samisējies ar grafikiem un puikas uz pārraidi netika. Tad izdomāja, ka uztaisīs tādu videoversiju, un tā aizgāja.

Kāpēc to stāstu? Jaunajā albūmā ir daudz skaistu dziesmu, bet tikai dažām no tām ir klipi! Būtu albūma ilustrācijai pievienojis dziesmu "Small", bet tā pieejama tikai grupas fanu uzņemtajās videoversijās. Paldies par kūkām! Nāksies nedaudz atkārtoties, pievienojot manam stāstam par jaunajiem "Queen" dziesmas "Say It`s Not True" nu jau oficiālo video.

Say Its Not True



2. Dave Stewart and his "Rock Fabulous Orchestra" - "The Dave Stewart Songbook, Vol.1"

Jau iepriekš, runājot par "bītlu" Rongo Stāru, man ar kaunu nācās atzīt, ka tikai tagad esmu iepazinis viņa personīgo daiļradi. Tagad gan Ringo Stāram, gan Bobam Dilanam pievienojies arī Deivs Stjuarts. Nē, nu es zināju, ka viņš ir viens no savulaik populārā dueta "Eurythmics" dalībniekiem, pie kam otrai dalībniecei Enijai Lenoksai viņš, šķiet, ir laizījis arī kaklu, jo ir bijuši pāris. Tomēr šī Deiva Struarta "Dziesmu grāmata" mani nostādīja nedaudz neērtā stāvoklī, jo tik DRAUSMĪGI daudz zināmu dziesmu autors, izrādās, ir šis vīrs ar atlaistajiem bārdas rugājiem.

Par "Eurythmics" dziesmām skaidrs. Bet Stjuarts ir autors arī tādām dziesmām kā "Underneath It All" (izpilda "No Doubt"), "Taking Chances" (Celine Dion), "Midnight In Chelsea" ("Jon Bon Jovi"), "Jealous" (Sinead O`Connor), "Stay" ("Shakespear`s Sister") un daudzas citas. Kopumā dubultalbūmā ir 21 dziesma un šī ir tikai "Dziesmu grāmatas" 1.daļa!

Negribētu iesaistīties politikā, jo īpaši - Amerikas Savienoto valstu. Bet ilustrācijai par šo albūmu esmu izvēlējies savulaik Bono, paša Stjuarta, Beyonce un The Edge izpildīto "American Prayer". Šī dziesma ir Demokrātu partijas kandidāta ASV prezidenta vēlēšanās Baraka Obamas reklāmas dziesma. Cerams, šī slēptā reklāma šeit tagad neietekmēs visu Amerikas nākotni. Bet dziesma laba!




3. Bryan Adams - 11

Sācis 1980.gadā ar plati, ar oriģinālo nosaukumu "Bryan Adams", šis vīrs, kura otrais vārds, izrādās, ir Gajs (Guy), turpina arī 2008.gadā. Atzīšos, es īsti nepārzinu šī mākslinieka agrīno daiļradi, man, kā vairumam, viņš sākās ar "Everything I Do, I Do It For You". Bet kopš šī laika viņu var atpazīt atkal jau pieminētais grupas "Apvedceļš" lielākais fans. Viegls, melodisks roks, pops un kas tik tur vēl ne, un publika ēd no rokas.

Un ir labi, ka mums ir tādi gaji adami, jo dažkārt vajag vienkārši uzlabot omu vai atslēgties no ikdienas ar dziesmu, kurā nav zemtekstu, kurā nav jāiedziļinās, un kura vienkārši skaisti skan! Tikai vienu lietu nesaprotu - kāpēc albūma nosaukums ir "11", bet albūms ta pēc skaita tikai desmitais? Bet labi - tie atkal ir tikai skaitļi.




4. "The Verve" - "Forth"

Kad pirmo reizi ieraudzīju Ričardu Aškroftu, sabijos. Ne jau dēļ viņa īpatnajiem sejas vaibstiem vai izskata kā tāda. Vienkārši viņš izskatījās visu laiku par kaut ko dusmīgs! Bet man viņš asociējās ar melodiskajām un skaistajām dziesmiņām kā "The Drugs Dont`t Work", "Sonnet" un "Bitter Sweet Symphony". Likās, viņam būtu jābūt tādam viegli appīpājušamies mūzikantam, kurš visu laiku nedaudz smaida!

Par "The Verve" pajukšanu pukojās daudzi - Artis Volfs, piemēram. Šķiet, no viņa mutes arī pirmo reizi dzirdēju, ka grupa taisās atkalapvienoties, un tā arī notika. Lai par faktu pārliecinātos, Radio SWH aizsūtīja savu mazo kolēģi Arti Dvarionas uz to atkalapvienošanos koncertu, šķiet, Londonā. Un pēc tam radio intervijā, Dvarionas k-gs sacījās esam beidzot laimīgs.

Bet albūms "Forth" - smags tāds gan! Laiks iet, bet dažas lietas paliek nemainīgas - piemēram, Aškrofta kunga nopietnais vaigs klipos...




5. Cliff Richard - "Love... The Album"

Tikai pateicoties tam, ka mums šodien ir tematiskai veco perdeļu albūmu apskats, šeit viesojas Klifs Ričards. Jo, ja būtu jāapskata visi Ričarda, tā teikt, tekošie albūmi, viņam būtu jāatvēl vieta katrā otrajā mēnesī. Nedaudz, protams, pārspīlēju.

Bet nevar noliegt, ka Ričards ir ražīgs vīrs. Izdevis savu pirmo plati "Cliff" jau 1959.gadā (tātad 49 gadus atpakaļ!), Ričards aktīvi rosās joprojām. Viņš, tāpat kā Rods Stjuarts, Džo Kokers vai Engelberts Humperdings nesmādē nevienu citu sarakstītu skaistu un melodisku dziesmu, un sadzied plati pēc plates.

Tiesa, sirmais vīrs (kurš nez kāpēc nemaz neizskatās sirms) pa gabalu izskatās kā ar jaunu ādu apvilkts ādas dīvāns, bet, ja tas palīdz darbam un darbarīkam, kāpēc ne?




Un, jā, oktobrī aktuāli bija vēl arī šie:

1. "Plain White T`s" - "Every Second Counts;
2. "The Raveonettes" - "Lust Lust Lust";
3. "Sons&Daughters" - "This Gift";
4. "Nada Surf" - "Lucky";
5. "Electric Light Orchestra" - "The Very Best, Vol.2";
6. "Bright Eyes" - "Motion Sickness";
7. Eric Clapton - "Complete Clapton";
8. "FatBoy Slim" - "Late Night Tales";
9. "Carbon/Silicon" - "The Last Post";
10. "One Republic" - "Dreaming Out Loud"

Rudens kā rudens...

... biezie un gājputni laižas uz Nīlu...

Tā reiz dziedāja "Prāta Vētra" un atliek vien viņiem piekrist, jo rudens, kā parasti, pie mums iestājies jau augusta vidū un turpināsies līdz nākamā gada maijam.

Bet katrā lietā ir jāatrod savs prieciņš un labums. Un es atrodu. Man, piemēram, patīk dzestrais rudens laiks, nevis tās karstās vasaras dienas, kad jau 5 minūtes pēc tīra krekla uzvikšanas pupi ir nosvīduši tīri spīdīgi. Un ir forši, ka kļūst aukstāks, drēgnāks un vējaināks, jo tad pa ielām vazājas mazāk cilvēku, un, saprotams, līdz ar to man ir vairāk vietas.

Lai kā tur būtu, šoreiz par to, kas lika justies labi septembrī. Nu jā, ko tur liegties, arī vēl šis tas no augusta. Bet, kā jau noskaidrojām, rudens bija jau klāt augusta vidū.

1. Colbie Caillat - "Coco"

Šis nu ir tas gadījums, kad var teikt, ka mūsdienās, pateicoties "internetizācijai", iespējams ir viss.

Nevienam nezināmā Kolbija Keilei (vells viņu zina, kā to pareizāk izrunāt) savā "My Space" profilā ievietoja savu sacerēto dziesmu "Bubbly". Līdz šā gada 31.maijam viņas profilu bija apskatījuši vai dziesmu noklausījušies 46 miljoni apmeklētāju. Iespaidīgi! Kaut vai salīdzinot ar manu šo blogu, kurš mēnesī tiek apmeklēts vidēji 10 reizes, pie kam visas tās 10 reizes apmeklētājs esmu bijis es pats... Protams, arī onkuļi no mūzikas izdevniecībām šad tad pasērfo pa šādām lapām, un Kolbijai līgums ar "Universal Republic" par albūma izdošanu bija rokā.

Pati Kolbija atzīst, ka pievērsties dziedāšanai viņu pamudinājusi "Fugees" 1996.gada versija dziesmai "Killing Me Softly", kuras oriģināls pieder septiņdesmito gadu zvaigznei Robertai Flakai. Nevar arī nenovērtēt par zemu to faktu, ka Kolbijas tēvs Kens savulaik ir bijis "Fleetwood Mac" divu albūmu līdzproducents. Tā kā ej nu tu sazini, kas tieši ir nospēlējis lielāko lomu Kolbijas talanta attīstīšanā. Bet tas nav diez ko būtiski. Galvenais, ka mums tāda Kolbija ir - smuki izskatās, smuki dzied. Ko gan mums, kārtīgiem večiem, vēl vairāk vajag? Nu labi, viens aliņš vēl derētu...

Bubbly



2. Ed Harcourt - "Until Tomorrow Then (The best of)"

Esmu pierakstījies dažādu izpildītājmākslinieku un mūzikas izdevniecības mājas lapās uz ziņu saņemšanu par kādiem jaunumiem. Kas interesanti - ļoti aktīvi ziņu sūtītāji ir tie, kuri nemaz man tā tik ļoti neinteresē. Tad es gribu no tām ziņām atrakstīties, bet viņi allaž tad lūdz minēt iemeslu, kāpēc atsakos. Kaut kur sirds dziļumos esmu labsirdīgs cilvēks, tāpēc, negribot nevienu aizvainot, turpinu šo ziņu saņemšanu. Tieši tā notika ar vienu mūzikas izdevniecību, kura pēkšņi sāka piesūtīt ne tikai sausu informāciju, bet arī savu pārstāvēto mākslinieku jaunākos klipus aplūkošanai. Un tieši tur iepazinos ar šo Edu Hārkortu.

Klips, kurš tika piesūtīts, bija dziesmai "You Put A Spell On Me" - dikti puņķains gabals. Apraudājies pēc klipa, nolēmu, ka plate jāiegādājas. Un iegādājos. Veselu dubultplati!

31 gadu vecais jauneklis no Apvienotās Karalistes aktīvi mūzicē un izdod plates jau astoņus gadus un ir ticis novērtēts no tādām zvaigznēm kā "R.E.M.", "Snow Patrol", "Divine Comedy" un citām. Viņš ņēmis dalību gan "The Magic Numbers" koncerttūrē, gan uzstājies kopā ar Mariannu Feitfūlu.

Teikšu godīgi, klausoties pieminēto plati, mani aizrāva pirmās trīs no 32 dziesmām. Tālāk sekoja, vismaz manām ausīm tā likās, kaut kas līdzīgs Tomam Veitam vai Nikam Keivam, tikai - daudz tīrāk nodziedāts, cik nu es vispār no tā ko sajēdzu. Bet plate nebūt nav slikta. Tā ir ļoti laba vakara vai pirmsgulētiešanas mūzika vai mūzika pārdomām. Mēģināju dejot pie tās - nekas nesanāca. Bet, jāatzīst, dejot mašīnas šofera sēdeklī, pie kam pašam ar sevi un krustojumā pie sarkanās gaismas - tas laikam nav kritērijs, lai par to spriestu...




3. "The Honorary Title" - "Scream & Light Up The Sky"

Ja man tagad vajadzētu savilkt galus par visu 2008.gadu, tad pie sadaļas "Gada atklājums" nešaubīgi liktu šīs grupas no ASV "The Honoray Title" vārdu.

Labās lietas parasti notiek nejauši un neplānoti. Tāpat manās rokās nonāca šī plate. Par cik nekad iepriekš par šādu grupu nebiju dzirdējis, ar interesi sāku klausīties. Un jau pēc pirmajām divām dziesmām sapratu, ka tas ir kas klausāms. Bet, kad beidzot izslēdzu disku atskaņotāju, izrādījās, ka plati biju griezis no sākuma līdz beigām reizes trīs.

"The Honrary Title" šis ir tikai otrais albūms. Un, jāatzīst, ne ar ko īpaši oriģinālu tā neizceļas - tādā stilā spēlē tūkstošiem grupu. Bet nu - manās rokās nonāca akurāt šīs grupas plate, tad nu "Gada atklājuma" gods pelnīti tiek viņiem. Vēl gan gads nav beidzies, un, cerams, grupas "Bruģis" vai "Apvedceļš" neizdos jaunas plates - tad var gadīties visādi...

The Honorary Title - Stuck At Sea



4. "Band Of Horses" - "Cease To Begin"

Sens latviešu sakāmvārds apgalvo, ka Vecgada vakarā kūtī, kārtīgi paslēpjoties un esot dikti klusam, var dzirdēt, kā sarunājas zirgi. Un zirgi, redz, ko sakot, tas nākotnē notiks! Pieļauju, ka daļa no tāda tipiska zirgu dialoga varētu būt šāda:
- Paklau, vai neatceries, saimnieks mani šovasar izkastrēja vai arī es vienkārši palieku vecs?...

Iespējams, kādam šādas sarunas interesē, un kāds arī Vecgada naktis pavada kūtī. Bet mūsdienās ļaudis ir iemācījušies novest sevi līdz tādai kondīcijai, ka zirgi ne tikai runā, bet arī apvienojas ansambļos un izdod plates.

"Band Of Horses" ("Zirgu ansamblis") ir sešu tomēr cilvēku apvienība no Sietlas ASV, kas savas mūzikālās gaitas uzsākusi pavisam nesen - 2004.gadā. Neieslīgstot sīkumos, jo neko vairāk par viņiem nezinu, - "Cease To Begin" ir grupas otrais albūms, un man no tā dikti tīk "No One`s Gonna Love You".

No One's Gonna Love You



5. "Puressence" - "Don`t Forget To Remember"

Šis ir stāsts, kurā man īsti nav, ko teikt. Bet nepieminēt to arī nedrīkstētu.

Grupu ar nosaukumu "Puressence" šajā rudenī izdzirdēju pirmo reizi. Man nav nekādu salīdzinājumu, nekādu interesantu faktu par viņiem. Tikai tas, ka četrotne ir no Anglijas, bet divi no viņiem varētu būt poļi, jo viņiem ir tās tizlās uzvārda galotnes - "czki" un "nski".

"Don`t Forget To Remember" ir grupas ceturtais albūms no 1996.gada, un tajā ir daudz skaistu dziesmu, viena no kurām arī ir mana šī rudens dziesma.

Mana 2008.gada vasara mūzikā (2.sērija)

Šo sēriju varētu nosaukt par aizgājušās vasaras "Zvaigžņu lietu", ko, lūdzu, nejaukt ar telekompānijas LNT balagānu - identiska nosaukuma raidījumu, ko es mīļi dēvēju par "Zelta lietu".

Iepriekšējā sērijā arī apskatīju virkni spožāku vei ne tik spožu zvaigžņu, taču šajā aplūkošu arī tādas, kuras augšāmcelušās no pīšļiem un pat zivju ķidām. Lai reiz krāšņāk aprakstītu savu domu, izmantoju arī tādu apzīmējumu.

1. "Coldplay" - "Viva La Vida or Death And All His Friends"

Desmit gadus vecajai apvienībai no Londonas ar, nu jā, harizmātisko līderi Krisu Mārtinu priekšgalā, šis ir ceturtais studijas albūms tūlīt pēc, kā toreiz izteicās pats Mārtins - viņu visu laiku labākās, 2005.gada plates "X&Y". Esmu lasījis kritiķu recenzijas, ka "Coldplay" patiesībā "beidzies" jau pēc albūma "A Rush of Blood to the Head" (2002) ar "koldplejiskajiem" gabaliem "In My Place", "Clocks" un "The Scientist".

Vispār, palasot albūmu recenzijas, prātā visu laiku šaudās doma: diez, ar kuru pirkstu jābūt taisītam, lai varētu strādāt par kritiķi, par ko, visticamāk, viņi saņem arī naudu?

Mans draugs TVNET mūzikas apskatnieks Jānis Žilde (draugs tādā ziņā, ka vienmēr apskatos viņa dotos novērtējumus platēm un, jo zemāks novērtējums, jo man skaidrs, ka tā ir labāka plate. Un otrādi) raksta, ka jau ar albūmu "X&Y" "Colplay" var iet mājās, jo tā tikai "tiražē stadionos skaisti izpildāmas dziesmas".

Štrunts ar visu Žildi! Albūmu "X&Y", kad to iegādājos, neizņēmu no atskaņotāja kādu mēnesi. Man patīk vecie "In My Place", "The Scientists" un pārējie gabali. Bet nevarēju palikt vienaldzīgs pret "Fix You", "Speed of Sound" vai "Hardest Part" (nu jā, citreiz dziesmu klipos varbūt tomēr nevajag filmēt pensionētas baletdejotājas...).

Jaunā plate "Viva La Vida", tiesa, iet iepriekšējās pēdās. Bet daudzi par to grupai ir tikai pateicīgi. Ir jau forši paknibināt gārāžā ģitāri, padauzīt bungas, iedzert aliņu un lepni sevi dēvēt par "underground" vai alternatīvo. Bet, manuprāt, lai paceltu tāda līmeņa ierakstus un koncertus kā "Colplay", talanta, meistarības un darba vajag daudz, daudz vairāk.

Nenoliedzami viena no šis vasaras skaistākajām dziesmām ir "Viva La Vida" no "Colplay"!




2. "Counting Crows" - "Saturday Nights & Sunday Mornings"

Tas bija, šķiet, 1993.gads. FM diapazonā Liepājā varēja kaut kādos bezsakara laikos pa pāris stundām dienā klausīties Aizkalna saķimerēto "Radio Liepāja", kurā pārsvarā spēlēja tādu smagāku mūziku un roku. Tas skaitīijās toreiz stilīgi - to klausīties.

Taču tad licenci dabūja vēl viena radiostacija, kas toreiz saucās, šķiet, Radio 102,2 vai kā tamlīdzīgi. Kamēr vilkās garais raidītāja testa laiks, puiši šajā vilnī laida kādu ārzemju radiostaciju, kas man, patiesībā, ļoti patika. Un tur ļoti bieži spēlēja tā brīža vienu no aktuālakajiem hītiem "Mr. Jones". Tikai vēlāk uzzināju grupas nosaukumu "Counting Crows", ko vēlāk regulāri jaucu ar grupu "Cutting Crew", kura izpilda slaveno "(I Just) Died In Your Arms". Vienu brīdi pat nodomāju, ka dāžos koncertos grupa uzstājas ar melnīgsnēju solistu simtiem sāpītās bizēs (Ādams Durics no "Crows"), bet dažos ar gaišmataino un nu jau arī iesirmo smaidīgo vīriņu (Niks Van Īds no "Crew").

Taču dzīve visu salika savās vietās. Tāpat kā uzzināju, ar ko puisīši atšķiras no meitenītēm, uzzināju arī, ka šīs ir divas pilnīgi dažādas grupas.

Grupa "Counting Crows" ir akurāt vienā vecumā ar atjaunoto Latviju, dibināta tālajā 1991.gadā Sanfrancisko. Tieši pieminētā dziesma "Mr.Jones" arī bija pirmais grupas starptautiskais panākums, pēc kura, tā teikt, maisam gals bija vaļā. Vai lai atceramies duetus ar Vanesu Karltoni ("Big Yellow Taxi"), Šerilu Krovu ("American Girls"), kā arī dziesmu, ar kuru, domāju, lielākajam vairumam vispār sākās "Counting Crow", proti, tituldziesmu no animācijas filmas "Šreks 2" - "Accidentally In Love".

"Saturday Nights & Sunday Mornings" ir sestais grupas albūms. Pats Durics par albūmu saka, ka tas patiešām arī ir par to, par ko minēts nosaukumā ("Sestdienas vakari un svētdienu rīti"), ka pēc grēkiem vienmēr nāk to izpirkšana. Katrā ziņā šobrīd vēl bez tik lieliem pasaules hītiem kā augstākminētie, šis albūms dzīvo savu dzīvi, un man šajā vasarā dungojās "You Cant`t Count On Me" no tā.

Un jā, par to, kā puisīši atšķiras no meitenītēm: tas, kas puisīšiem ir uz āru, meitenītēm ir uz iekšu. /Roberts Gobziņš/

Counting Crows - You Can't Count On Me



3. "Muse" - "HAARP"

2007.gada 2.jūlija rīts man bija baigi smags. Iepriekšējā vakarā ciemos bija ienācis vecs draugs, un tā kaut kā tad sanāca...

Taču, lai tur kā, līdz plkst. 19 bija jānokļūst līdz Rīgai, kur arēnā, caurbraucot no viena festivāla uz otru, uzstājās "Muse". Jāatzīst, tajā brīdī biju saslimis ar šīs grupas aktuālāko dziesmu "Starlight", bet gandrīz neko nezināju ne par pašu grupu, ne to, ko viņi sastrādājuši iepriekš.

Vēl šobrīd varu teikt, ka tas ir bijis labākais koncerts, uz kuru jebkad esmu bijis. Ne velti jau cik gadus pēc kārtas "Muse" saņem balvu kā labākā Apvienotās Karalistes koncertgrupa. Pasākums, kurā gaidīju vienu savu "Starlight", izvērtās par piedzīvojumu 2 stundu garumā. Un, kas trakākais, atpazinu daudzas dziesmas, kuras man pirms tam pat ir patikušas, pa radio dzirdētas, bet nezināju, ka tas ir "Muse" darbs.

Pēc šī koncerta vairs ne ilgāk par nedēļu bez "Muse" - kāds CD, DVD vai koncertā iegādātais "Muse" krekliņš tiek ekspluatēti ne pa jokam.

"HAARP" ir grupas koncerta DVD un CD izdevums. Tieši tāda paša koncera kā Rīgā. Tikai ierakstīts toreiz (2007.gada 17.jūnijs, tātad divas nedēļas pirms Rīgas koncerta) svaigi atjaunotajā un atklātajā Vemblija stadionā. Nu jā - un Rīgā arī nelidoja akrobāti ar gaisa baloniem.

Mans šīs vasaras "Muse" dungojamais gabals gan nav no aktuālākā viņu albūma, bet šajā koncertierakstā tas ir un līdz ar to viss skaitās - ekselentais "Plug In Baby"!




4. "Queen" + Paul Rodgers - "Return Of the Champions"

Laikam jau arī mana iedzimtā iecietība pret cilvēku stulbumu, debilitāti un idiotismu sevi ir izsmēlusi, jo esmu gatavs gāzt pa šnobeli jebkuram, kurš, izdzirdot par šo "Queen" atkalapvienošanos, sāk kunkstēt, ka bez Fredija tie nav nekādi "Queen" utt., utjpr. Šiem cilvēkiem gribētu palūgt uzvilkt savas šlāgerkonceru izejamās drānas un droši labāk iet uz kādu "Līvu" koncertu, kurā no patiesajiem "Līviem", lai tos saskaitītu uz vienas rokas pirkstiem, četrus (pirkstus) pilnigi mierīgi varētu nocirst.

Tieši Rodžers Teilors un Braiens Mejs, kuri arī ir šī albūma centrā un kuri arī koncertēja nedēļu atpakaļ Rīgā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kopā spelēja grupā "Smile". Kad grupu pameta tās solists, viņa vietā tika uzaicināts kāds Fredijs Bulsara. Tieši viņš ierosināja pārdēvēt grupu par "Queen", bet sevi par Merkūriju. Abas idejas tika realizētas dzīvē.

Tas, ka visur priekšā allaž bija Merkūrijs, protams, lika "Queen" asociēt vairāk ar viņu, ko viņš nekavējās izmantot un pret ko neprotestēja pārējie grupas dalībnieki.

Protams, Merkūriju pilnvērtīgi aizstāt nevar neviens. Un patiesībā Polam Rodžeram, domāju, nemaz nav viegla dzīve. Bet viņš arī necenšas Merkūriju kopēt. Tagad klajā nācis pirmais šī kopprojekta studijas albūms "The Cosmos Rocks", tur tad varēs redzēt, kā skan tieši sādam projektam radītas dziesmas.

"Return Of the Champions" ir divu CD un viena DVD komplekts, kurā iemūžināts 2005.gada 9.maija koncerts Šefildas arēnā. "Say It`s Not True" ir veltījums Nelsonam Mandelam. Tas skanēja gan koncertā, tas iekļauts arī jaunajā albūmā un tas sarakstīts arī Pola Rodžera balsij.




5. "Eagles" - "Long Road Out Of Eden"

Arī šie izkūkojuši prātu un uz vecumu nolēmuši atriezties, tā nodomāju, uzzinājis, ka atkalapvienojusies grupa "Eagles" un izdos pat jaunu albūmu. Vēl trakāk - dubultalbūmu!

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Kalifornijā dibinātais vokāli instrumentālais ansamblis savu debijas plati "Eagles" izdeva 1972.gadā, ar to iegūstot platīna disku ASV un sudraba disku Apvienotajā Karalistē. Tad ar regularitāti viens albūms gadā seko vēl četras plates, ieskaitot viņu visu laiku veiksmīgāko 1976.gada "Hotel California". Vēl pēc trīs gadu pārtraukuma "Eagles" izdod plati "The Long Run" un... pazūd no skatuves uz 28 gadiem.

Pēc "Eagles" izjukšanas tās dalībnieki pievēršas solokarjerām, no kurām veiksmīgākā laikam tomēr sanāk Donam Henlijam. Tomēr laikam jau pēc daudziem gadiem, skatoties, kā to dara citas vecās kompānijas, "Eagles" vīri saprata, ka vislabāk viņiem klātos, atkal spēlējot kopā. Sacīts, darīts!

2007.gada 30.oktobrī klajā nāk "Eagles" atkalapvienošanās produkts dubultalbūms "Long Road Out Of Eden". Man kā cilvēkam, kurš "Eagles" ziedu gados čurāja biksēs un ēda tikai šķidru vai jau sagremotu barību, neko ļoti tas neizteica. Bet tomēr biju apņēmības pilns plati iegādāties un paklausīties.

Pēc noklausīšanās gan jāatzīst, ka puikas varētu būt nedaudz pāršāvuši pār strīpu ar to dubultalbūmu. Manā skatījumā ideāls risinājums būtu bijis no 20 dziesmām atmest 10, un sanāktu vienkārši ekselents albūms. "What Do I Do With My Heart" no jaunās plates tad nu šobrīd man vairāk asociējas ar "Eagles", nekā "Hotel California".

Eagles - What Do I Do With My Heart (Long Road Out of Eden)



Par 2008.gada vasaru tas arī tā kā būtu viss...

We are the champions!

Man patīk grupa "Queen", tā veidojusi manu mūzikālo gaumi, par to esmu skaļi domājis jau iepriekš. Tāpēc šajā stāstā, iespējams, nebūs ne grama objektivitātes. Bet, runājot par mūziku un mākslu, jau savādāk nevar. No mākslas es neko nesaprotu. Mūziku arī tikai patērēju, kā lielais vairums. Un varbūt tieši tāpēc šajā stāstā kāds atpazīs tieši sevi.

Elementāra matemātika: 1973.gada 13.jūlijā iznāk "Queen" debija plate ar tādu pašu nosaukumu "Queen". 2008.gada 19.septembrī "Queen" uzstājas Rīgā. Tātad starpība ir 35 gadi.

Nediskutēšu par faktu, ka "Queen" spēlē nepilnā sastāvā. Džons Dīkons izlēma grupu pamest, bet Fredijs Merkūrijs zināmu iemeslu dēļ grupā spēlēt vairs nevar nu nekādi. Un, ja vien vispār ir uz pasaules īstākie no īstākajiem "Queen", tad tie ir Braiens Mejs un Rodžers Teilors.

Tas, ka Rīgā ir svētki, bija redzams jau no apmēram puskilometru garās auto rindas iebraukšanā pie arēnas. To, ka šis nav kārtējais kaut kāds koncerts, bet notikums, varēja redzēt, jau ieejot pašā arēnā. Tik daudz cilvēku, kuri jau pie skatuves ir sapulcējušies tik ātri pirms koncerta, nebija pat pirms "Depeche Mode" koncerta 2006.gadā un pilnībā izpārdotajā "Muse" koncertā pagājušā gada jūlijā.

Pēc iejukšanas publikā, nācās sajusties kā Igaunijā, jo igauņu bija ļoti daudz. Kaut kur biju dzirdējis, ka Igaunijā vien uz šo "Queen" koncertu bija pārdotas vairāk kā 6000 biļešu. Igauņus no latviešiem varēja atšķirt ļoti viegli - viņi runāja nesaprotamā valodā un lielai daļai no viņiem bija ausu aizbāžņi. Publika mazliet pakratījās pie fonā skanošā "AC/DC", līdz ar kādu padsmit minūšu nokavešanos viss sākās!

Biju jau iepriekš n-tās reizes noskatījies "Queen" + Pola Rodžera koncerta "Return of the Champions" DVD ierakstu, tā kā zināms priekšstats par to, kas un kā notiks, man bija. Bet, par cik šī ir jaunā grupas albūma "The Cosmos Rocks" tūre, tad te viss bija savādāk un arī man - pārsteigumi.

Koncerts jau nodēvēts par emocionālāko, kāds pēdējā laikā bijis. Nevaru nepiekrist. Meja emocionālais veltījums Merkūrijam "Love of My Life" man priekšā stāvošajiem par ziemeļnieciski atturīgajiem uzskatītajiem igauņiem asaras bira pat šerpiem ādas jakās tērptiem un tetovētiem vīriem.




Nedaudz, protams, problēmas radīja tas, ka "Queen" vīri bieži ļāva dziedāt publikai, bet tā dēļ vārdu nezināšanas neko sakarīgu nogaudot nevarēja (vismas salīdzinot ar pieminēto DVD ierakstu). Nu tas skaidrs - nav jau nekāda "Prāta Vētra", kuras dziesmām, ja nezin vārdus vai, nedod dies', pat nosaukumus, skolā var dabūt pa muti, bet saviesīgos pasākumos kļūt par tumsonības simbolu.

Par Ivaru Godmani. Ir skaidrs, ja Godmanis nebūtu viena no augstākajām valsts amatpersonām, bet ierindas deputāts vai kaut kāds Centis Ūbele, Teilors un Mejs nedz ietu pie viņa uz pieņemšanu, nedz arī ļautu spēlēt bungu solo kādai dziesmai savā koncertā. Bet Godmanis ir augsta amatpersona, un, acīmredzot, "Queen" viesošanās laikā Ministru kabinetā Godmanis vai kāds viņam tuvu stāvošs cilvēks grupas dalībniekiem izpļerkstējās, ka viens no premjera mūža sapņiem ir uzspēlēt bungas kopā ar leģendāro apvienību. Un tas notika.




Lai arī kā nākamajā dienā interneta portālos atkal gānījās anonīmie komentētāji, manuprāt, šī tik tiešām varētu būt Godmaņa kā mūziķa zvaigžņu stunda, ņemot vērā viņa jaunības dienu aizraušanos ar bungu spēlēšanu. Cik nu vien labi varēja būt (droši vien ne vairāk kā pēc viena kopīga mēģinājuma ar "Queen" pirms koncerta), tik arī bija! Katrā ziņā Godmanis kārtējo reizi parādīja, ka viņam pilnai laimei pietiek uzspēlēt bungu partiju vienai dziesmai kopā ar "Queen", nevis shēmojot nodokļu apiešanu, lobējot šaubīgus darījumus ar valsts īpašumu vai vienkārši ik pēc kārtējās desmitgades krīzes nomainīt sievu. Bez tam Pola Rodžera "All Right Now" man un, domāju, visiem koncertā klātesošajiem, pateicoties šim Godmaņa izgājienam, turpmāk asociēsies pavisam savādāk kā līdz šim.

Esmu bijis uz samērā daudziem koncertiem, bet vēl nevienā pats neesmu tā dziedājis līdzi kā dziedāju šajā. Vēl nevienā koncertā publika jau iepriekš nebija tik labi sagatavota organizēti un vienādi applaudēt kā leģendārās "Radio Ga Ga" skanēšanas laikā. Vēl nevienā koncertā nebiju redzējis, kā sveši cilvēki, kuri stāv viens otram blakus, dziesmas laikā sadotos uz augšu izsteiptajās rokās kā tas bija "We Are the Champions" skanēšnas laikā.




Nedomāju, ka šis grupai bija īpašs koncerts. Viņu mājaslapā vēl divas pēc Rīgas koncerta nav ne rindiņas par to, kaut par pārdienas iepriekš notikušo labdarības koncertu Ukrainas pilsētā Harkovā sarakstītas slavas dziesmas. Bet tiem 12 tūkstošiem, kuri bija piepildījuši arēnu līdz ūkai, šī bija, iespējams, trešā neaizmirstamākā diena tūlīt aiz kāzām un pirmās skūšanās.

Sporta sacensībās parasti uzvarētājs ir viens. Bet 2008.gada 19.septembrī arēnā "Rīga" bija 12 tūkstoši uzvarētāji. Un, lai arī bez medaļām, kuras gadu gaitā noput, toties ar atmiņām, kuras, visticamāk, otro reizi šādā koncertā diez vai piedzīvosim. Un tieši tāpēc mēs visi esam čempioni!

Mana 2008.gada vasara mūzikā (1.sērija)

Šorīt pamodos un secināju, ka man ir zili pupi.

Tas nozīmē, ka istabā ir auksts, vasara ir aizgājusi, bet rudens ir akurāt klātu. Diemžēl garām ir tie laiki, kad vasaras bija siltas, ziemas aukstas, bet rudens un pavasari saulaini un, attiecīgi, zeltaini un svaigi zaļi. Globālā sasilšana dara savu, un šis rudens, kurš nupat iestājies, tāds, tikai varbūt daudz lietaināks un vējaināks, atkāpsies nākamā gadā aptuveni maijā.

Kas attiecas uz mūzikas industriju, arī tur vasarā vairāk aktivitātes tika pārnestas uz estrādēm un festivāliem, lai jaunus albūmus izdotu laikā, kad skaita cāļus. Nupat sagaidīts jaunais "Metallica" albūms "Death Magnetic" ar, manuprāt, lielisko "The Day That Never Comes", jau oktobrī klajā nāks "Keane" un "Kaiser Chiefs" jaunās plates, bet U2 savu jaunāko veikumu atrādīšot vēlāk kā bija paredzēts - tikai nākamajā gadā.

Tomēr arī šī vasara nesa zināmu pienesumu. Ja ne mūzikas industrijai, tad dažu labu labsajūtai pilnīgi noteikti. Apskatīšu dažus savus šīsvasaras iespaidus, nekādi īpaši nekārtojot pēc topu principiem. Vienkārši iziešu cauri.

1. "R.E.M." - "Accelerate"

Nevar noliegt, ka 12.septembra "R.E.M." Rīgas koncerta iespaidā, tieši šis albūms uzrakstījās pirmais. Ne pārpildītā, bet samērā pilnā arēnā gandrīz divu stundu garumā varēja baudīt mūziku. Tieši mūziku! Bez pārmērīgiem šova elementiem. Un, lai arī, manuprāt, "Muse" vai beidzamā "Depeche Mode" koncerta publikas atmosfēra būtu nosaucama par "nokaitētu līdz baltkvēlei", bet "R.E.M." nē, Amerikas inteliģentās rokgrupas ģitārists Pīters Banks savā mājaslapā tieši Rīgas koncertu nosaucis par "līdz šim labāko "Accelerate" tūres koncertu". Pagodinoši. Ņemot vērā, ka tūre jau ir krietni otrā pusē.

Bet par albūmu. Runā, ka pēc iepriekšējā "Around the Sun" grupas dalībnieki bijuši ļoti neapmierināti ar veikumu un nosolījušies, ka, ja arī nākamais albūms, proti, "Accelerate", būs tik pat garlaicīgs, "R.E.M." iešot atvaļinājumā. Man personīgi "Around the Sun" patika... Taču tagad aktuālākais ir "Accelerate" un, kā saka daudzi kritiķi, tā ir atgriešanās pie saknēm. Radiostacijas kurbulē gan "Supernatural Superserious", gan "Hollow Man", kas, nenoliedzami, ir skaistas dziesmas, bet lai mans pienesums šai vasarai no "R.E.M." būtu "Sing For the Submarine". Tiesa, tas nav oficiāls klips, jo šī dziesma vēl nav singls no albūma. Šī ir akustiskā versija. Un, kā varēja novērot koncertā, ja vien grupas skaņuvīram nemisējas ar skaņu pults podziņu pareizu sabīdīšanu, "R.E.M." spēlēt akustiskās versijas pieprot.




2. '"Biffy Clyro" - "Puzzle"

Skotu trio "Biffy Clyro" līdz šā gada vasarai man neko neizteica. Tāpat kā daudziem neizsaka joprojām. Un nav brīnums. Lai arī grupa pastāv no 2002.gada un izdevusi jau četrus albūmus, vismaz mūsu pusē tā radiostacijās un klubos drillēta netiek. Nu varbūt klubos tiek. Es tos neapmeklēju, jo esmu vecs perdelis un tāpēc par klubiem apgalvot nevaru.

Grupas aktuālākā plate "Puzzle" ir kā daudzu, daudzu citu mūsdienu grupu albūmi - tie fonā var skanēt it labi, tos pat negribas ņemt nost, bet varbūt noklausīties vēlreiz. Tomēr prātā nekas nepaliek. Izņemot vienu dziesmu, kura man šajā vasarā neiziet no prāta - proti, "Folding Stars". Vienkārši ekselenta kompozīcija!




3. James Blunt - "All the Lost Souls"

Reiz kāds mans paziņa jautāja otram, vai tik tas tur plauktā nav Selīnas Dionas albūms. Otrais nosarka un teica, ka jā, bet tas neesot viņa. To te atstājis kāds viņa paziņa. Skaidrs, ka ir lietas, par kurām pieņemts kaunēties. Par operā palaistu purkšķi, par caurām zeķēm, ejot iepazīties ar nākamās sievas vecākiem un, protams, par to, ka klausies Selīnu Dionu vai Džeimsu Blantu.

Pēc Blanta (starp citu, izbijuša Kosovā dienējoša kareivja) debijas plates "Back to Bedlam" iznākšanas 2004.gadā, kurā ietvertā dziesma "You`re Beautiful" padarīja viņa pasaulsslavenu, bez iekļūšanas daudzu valstu hitparādēs, mākslinieks paspēja pagozēties vēl dažos topos. Vienā topā kāds kārtējais interesanto aptauju kantoris, nē, atvainojos, institūts, bija noskaidrojis, ka sievietēm visvairāk nepatīk tieši tāda augsta un nedaudz blējoša balss kā ir Blantam (tik nav zināms, kurš tad tos viņa albūmus miljons kopijās pērk). Savukārt kādā citā aptaujā tika noskaidrotas tās populārākās dziesmas, kuras tuvinieki izvēlas, pavadot mūžībā savus mīļotos cilvēkus. Un blakus Robija Viljamsa "Angel" un "Queen" "Who Wants to Live Forever" gozējās atkal vecais, labais Blants ar savu "Goodbye My Lover"...

Arī jaunā plate saturiski līdzīga - tādas riktīgas blējošā vīrieša balsī izpildītas kapu dziesmas. Bet atzīšos - ir brīži, kad vajadzīgs tieši tas. "Carry You Home" ir mana izvēle no šīs plates. jo, spēlējot ballītes, esmu ievērojis, ka pie šīs dziesmas svempjas augšā no galda un nāk dejot pat tie, kam tomēr labāk būtu paticis notiesāt līdz galam rosolu. A ko darīt, ja viņu pavadones, no kurām, iespējams, kāda arī piedalījusies augstākminētajā nepatīkamāko balsu aptaujā, šī dziesma nespēj atstāt vienaldzīgu?

James Blunt - Carry Me Home



4. Bruce Springsteen - "Magic"

Brūss Springstīns ir viens no tiem māksliniekiem, kurš līdzīgi kā "The Rolling Stones", šķiet, dziedās mūžīgi. Šis 58.gadus vecais vīrs savu skatuves karjeru sāka tālajā 1965.gadā un i nedomā no tās rāpties nost. No 1973.gada ar apskaužamu precizitāti - apmēram viens albūms divos gados - Springstīns izdevis plati pēc plates, 2007.gadā sagaidot savu jubilejas jeb 15.plati "Magic".

Kādreiz Arvīda Mūrnieka izdotajās kasetēs "Atbalsis" bija iekļauta Springstīna "Born in the U.S.A", bet kaut kā man tā ne visai patika. Bet tad 90.to gadu sākumā kaut kādā vietējā televīzijā laikam aiz pārpratuma (jo parasti, kad nerādīja ļoti interesantos vietējo ziņu raidījumus, demonstrēja pārsvarā tikai multfilmu "Toms un Džerijs"), parādīja kaut kādu Springstīna mirbaklaiku koncertu. Un tur man viņš iepatikās.

Kas ir Springstīna trumpis? Man liekas tas, ka viņš vairāk sevī sajūt eiropieti, nevis amerikāni. Un tas mums, vecajai pasaulei, dikti iet pie sirds. 2007.gada dubultalbūms "Live in Dublin" tam ir tikai pierādījums. No albūma "Magic" - īstena vasarīga dziesma "Girls in Their Summer Clothes".



5. Ringo Starr - "Liverpool 8"

Tā, runājot ļoti ciniski, varētu sacīt, ka no lēģendārajiem Bītliem palikusi pāri akurāt puse. Savulaik tika uzskatīts, ka Bītlos tikai Makartnijs un Lenons ir spējīgi sacerēt labas dziesmas un hitus. Kaut kur jau patiesība ir, jo lauvas tiesu Bītlu dziesmas aiz nosaukuma iekavās rotā uzraksts "Lennon/McCartney".

Ringo Stāru jeb, kā izrādās, īstajā vārdā Ričardu Stārkiju (Richard Starkey) es personīgi kā Bītlu dalībnieku identificēju pēdējo. Bet viss mainījās pēc kārtējās "Simpsonu" sērijas noskatīšanās, kurā Mārdža saņēma no Stāra parakstītu pastkarti, ko viņa tam bija vēstulē lūgusi. Šis fakts man lika beidzot arī Stāru identificēt kā ceturto bītlu.

Bet kā pilnasinīgu mūziķi Stāru sāku iepazīt tikai... šogad. Ar Stāra 14.(!!!) plates "Liverpool 8" iznākšanu. Bet labāk vēlāk, nekā nekad!

Katrā ziņā tituldziesma "Liverpool 8" manā šīsvasaras dungojamo dziesmu sarakstā ieņem ne to pēdējo vietu...

Livepool 8


Turpinājums sekos