Skaidrs, par ko būs šis stāsts. Par vīru, kuru reiz attēloju skolas popielā, jo tas bija vienkārši - pieķeries ar roku sev starp kājām, izdari dažas kustības ar rumpja augšdaļu un Maikls Džeksons gatavs! Diemžēl viss laikam nav tik vienkārši, jo konkurša balvu gan dabūju, bet par labāko sieviešu dziedātājas attēlošanu. Žūrija domāja, ka attēloju Olgu Rajecku.
Bet skumjā ziņa, protams, ir tā, ka Džeksona mūsu vidū vairs nav...
Neplānoti, bet tomēr sanāca vērot popa karaļa bēres tiešraidē. Iesākumā pa mūsu pašu LNT. Bet nu... tā diktorīte! Nu tā, kura visu laiku smaida! Parasti šādi uz mani smaida cilvēki, ja man "veikals" vaļā. Vakar viņa no ekrāna atkal man uzsmaidīja, pārbaudīju - nā, "veikals" ciet! Bet tomēr mazliet tā dīvaini likās. Rāda katafalku ar Džekosna zārku, kurš tuvojas arēnai un diktorīte paziņo - re, ierodas bēru viesi. Pēc brīža atkal rāda to pašu katafalku, diktorīte stāsta, ka, re, bēru viesi turpina ierasties. Viņi visi ko - zelta zārkos ieradās?!
Sapratu, ka tiešraidi labāk vērot pa kādu citu kanālu. Gāja pa visiem globālajiem, bet paliku pie CNN, jo tur komentētāja - jauna, glīša dāma - brīžos, kad domāja, ka viņu kadrā nerāda, vaļīgi plivināja savas pelikāna kājiņas.
Beidzamo reizi ko tādu rādīja, kad aizsaulē aizbrauca Princese Diāna. Tikai šoreiz viss notikās bez mana mīļā Eltona. Taču bija citas ekstras.
Piemēram, Kerijas kundze (pie velna, kā viņu pareizi izrunā). It kā ieradusies uzstāties bērītēs, bet "plācenīši" izpakoti akurāt kā ikvienā parastā koncertā. Vēl tik nedaudz palēkāt, un tie kā tādas Dambo ausis būtu izlidojušas no vaļīgā tērpa. Bet tas ok - vismaz novērsa domas no visa smagā!
Laikam amerikāņiem tas tā pieņemts, bet brīžiem tomēr likās, ka daļa publikas ir ieradušies uz kaut kādu 4.jūlija Netkarības dienas pončiku vakaru - sevišķi, kad viens otrs no tiem (laikam jau) laimīgajiem, kurš bija ieguvis uzaicinājumu uz ceremoniju, ik katrā klusākā brīdī iebļāvās: "We love you Michael!" Un tūlīt vesels bars tādu pašu ambāļu sāka uz to applaudēt... Vienīgi, kad atvadu vārdus teica Džeksona meita, tad nu gan lielākajai daļai klātesošo bija prāts tos bļaurus apklusināt.
Kas mani kā vecu cilvēku izbrīna, tas ir amerikāņu spēju bēru ceremoniju padarīt par īstu humora šovu. Nopietni! Tas man patīk! Es savās bērēs arī gribētu, lai mani bēru viesi nevis no bēdām izsamist (ja neskaita tos nelaimīgos, kam mans 200 kg rumpis būs jānes un tos, kam būs jārok, ja nolikšu ķelli kaut kad ļoti aukstā laikā), bet lai uztver to vienkārši. Lai gaišā piemiņā patur pagātni, bet droši skatās uz priekšu. Jāatzīst, tam arī būtu pamats, jo viena zīlniece man reiz teica, ka es nākamjā dzīvē pārdzimšu kā ceļazīme "Nelīdzens ceļš" un atradīšos kaut kur Rīgas - Daugavpils šosejas 43.kilometrā.
Bet, atgiežoties pie karaļa apbedīšanas ceremonijas, tad jā - atzīšos: es to noskatījos, izņemot tos brīžus, kad ar vienu aci centos piefiksēt, kuru Doktora Hausa sēriju rāda pa TV6. Un jā, atzīšos - ja tovakar būtu rādīta sērija, kurā Hauss izvirza teoriju, ka NASA patiesībā ir radīta tikai, lai no satelītiem izsekotu, ar ko pārguļ daktere Kadija (Hausa traktējums bija vēl tiešāks), tad no ceremonijas būtu redzējis mazāk.
Lai vai kā - pēc visa tā vakar domāju, kura nāvei nākamai tiks pievērsta tik liela uzmanība, lai to tiešraidē translētu visā pasaulē? Madonnas? Mana Eltona (pasarg dies!)? Nu kura?
Un visbeidzot - man jāpiekrīt manas "pelikānkājiņu" komentētājas viedoklim, ka vakar sēroja praktiski visi - arī tie, kuri Džeksonu nolieguši vai kuriem patiesībā viņa daiļrade nav tik tuva. Tai skaitā man.
Bet sajūta ir, ka pasaulē kaut kā ir palicis mazāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru