28.augustā uz 2300 kinoteātru ekrāniem ASV sāka demonstrēt dīdžeju un elektroniskās deju mūzikas (EDM) dzīvesstilu popularizējošu mākslas filmu "We Are Your Friends" ar Zaku Efronu galvenajā lomā. Viņš filmā atveido jaunu puisi Koulu Kārteru, kurš cenšas izrauties no savas dzīves stagnācijas lejupnesošās spirāles, piepildot savu mūža sapni - kļūt par dīdžeju. Pat neiedziļinoties niansēs, vai filma ir laba vai slikta, svarīgākais šajā stāstā ir tas, ka Holivuda beidzot pa īstam ķērusies pie EDM veltītu filmu veidošanas. Filmu par rokmūziķiem, dažādiem talantu šoviem un mūzikliem netrūkst, bet tādu īstu EDM kinolenšu, šķiet, līdz šim nav bijis daudz.
Ņemot vērā EDM milzīgo ietekmo mūsdienu popkultūrā, var prognozēt, ka "We Are Your Friends" panākumi neizpaliks, kaut vai ņemot vērā, ka filmā ar priekšnesumiem dalību ņem tādas EDM zvaigznes kā Alesso, Niki Romero un Dilons Frensis. Līdz ar kinolentes pirmizrādi iznācis arī tās skaņu celiņš, kurā iekļauti, piemēram, "Hook N Sling", "Fake Blood" un "Deorro" veidoti dziesmu remiksi, turklāt uzsvars ir ticis likts uz jauniem, speciāli filmai veidotiem skaņdarbiem. Turklāt "We Are Your Friends" ir lieliska iespēja (pat, ja mazliet teatralizēta) ielūkoties mūsdienu dīdžeju kultūrā un aizkulisēs, kurās jāizcīna kauja pēc kaujas, lai beigās atrastos uz skatuves daudzu desmitu tūkstošu fanu priekšā. Un tad ballīte var sākties!
Roka veterāns Džons Bon Džovi (53) nupat laidis klajā savas grupas "Bon Jovi" trīspadsmito studijas albumu "Burning Bridges". Teiksim tā, jebkurš "Bon Jovi" albums ir zināma vērtība, protams, tikai attāli tuvojoties viņu agrīno gadu ierakstu ietekmei uz mūziku un tās industriju. Bon Džovi mūsdienu periodā ir lipīgu radio-formāta balāžu meistars, un dāmas, neatkarīgi no mentālā stāvokļa un gadu skaita pasē, viņa dēļ kļūst miklas joprojām. Izņēmums nav arī albums "Burning Bridges"; tajā ir viss, kas pie "Bon Jovi" piedienas - pieminētās balādes, roķīgi uzbudinošas spēka dziesmas, kāda atblāzma no astoņdesmito gadu hārdroka, un tas viss iepakots stadionu formāta aranžējumos, lai pasaule ne tikai dzirdētu, bet arī redzētu ("Bon Jovi" joprojām ir viena no aktīvākajām koncertējošām grupām pasaulē, pēdējo četru turneju laikā pardodot 10 miljonus biļešu, bet savā karjerā kopā no koncertēšanas nopelnot 937 miljonus ASV dolāru, pēc "Billboard Boxscore" datiem). Tomēr šis albums ir īpašs ar ko citu. Proti, pēc 32 gadu sadarbības "Bon Jovi" pārtrauc attiecības ar savu ierakstu kompāniju "Mercury Records".
VESELAS ĒRAS BEIGAS
"Tās ir veselas ēras beigas," sarunā ar žurnālu "Billborad" atzīst Bon Džovi. "Šajā ierakstu kompānijā es sabiju visu savu [radošo] dzīvi - 32 gadus. Es esmu ilglaicīgākais "Mercury" štata mākslinieks." Bet nu līgums ir lauzts. Protams, iemesls ir nauda. Pareizāk sakot, ierakstu kompānijas uzspiestie jaunie līguma nosacījumi, kā "Billborad" atklāj kāds no nozares un konkrētās situācijas pārzinātājiem. "Ierakstu kompānijas tagad grib visu, neatkarīgi no tā, kas tu esi," saka šis zinātājs, piekrītot, ka "Džonam nav jāpadodas". Bon Džovi arī nepadevās, bet cīnījās, vedot sarunas "ar [ierakstu komānijas] neskaitāmiem prezidentiem un izpilddirektoriem", kā viņš pats atzīst, taču bez rezultāta. "Tas salauza manu sirdi, bet bija pienācis laiks [Mercury] pamest."
Īpaši sāpīgs šis pavērsiens Bon Džovi bija tāpēc, ka tieši "Mercury Records" izdevusi pilnīgi visus grupas līdzšinējos studijas albumus, jau sākot ar 1984.gada debiju "Bon Jovi". Un nevarētu teikt, ka šī sadarbība nav bijusi abpusēji izdevīga. Pēc "Nielsen Music" datiem, kopš "Bon Jovi" dibināšanas 1983.gadā, ASV vien ir pārdoti 21,8 miljoni grupas albumu kopiju. Pieci no "Bon Jovi" albumiem pabijuši "Billborad 200" albumu topa virsotnē, 25 dziesmas bijušas "Billborad Hot 100" sarakstā, desmit no kurām iekļuvušas topa desmitniekā, bet četras sasniegušas Nr.1 pozīciju (pēdējo reizi 1989.gadā ar "I'll Be There For You").
VISI TILTI NODEDZINĀTI
Atvadoties no "Mercury Records", "Bon Jovi" vadījušies pēc scenārija: ja bēres, tad ar salūtu! Jo šo attiecību pārtraukšana ir visa jaunā albuma vadmotīvs. Pirmkārt, plates nosaukums. "Sadedzinātie tilti". Atpakaļceļa nav. Sāpe un aizvainojums ir iepīts arī dziesmu lirikā. "Pēc 30 uzticības gadiem // Tie ļauj tev izrakt kapu," ir rindiņas no plates tituldziesmas. Taču izskatās, ka "Mercury Records" tas ir atstājis vienaldzīgus. "Džons ir rokenrola ikona, un mēs esam lepni par viņa 30 gadu sadarbību ar "Mercury"," žurnālam "Billboard" saka kompānijas pārstāvis. "Mēs Džonam vēlam tikai labu."
Kas notiks tālāk? "Bon Jovi" turpinās! Pat, neskatoties uz Bon Džovi ilglaicīgā cīņu biedra ģitārista Ričija Samboras "pēkšņo aiziešanu" no grupas. Pat neskatoties uz Bon Džovi neveiksmīgo mēģinājumu nopirkt futbola klubu "Biffalo Bills". Varbūt pat tieši, pateicoties tam! "Man ir daudz materiāla, par ko rakstīt [dziesmas]," viņš saka. Vēl vairāk - "Bon Jovi" jau ir nolikusi 2016.gadu kā savas nākamās plates iznākšanas gadu. "Ticiet man, jaunais ieraksts ir labs. (..) Tas ir kas tāds, par ko mēs lepojamies." Vēl gan tikai viens sīkums nokārtojams - jāatrod jauna ierakstu kompānija.
Šis nešaubīgi ir "The Weeknd" gads! Eibels Tesfeiss (25), kurš pieņēmis skatuves vārdu "The Weeknd", šobrīt ir topā. Viņa iedziedātā "Earned It" no jutelīgās filmas "Fifty Shades of Grey" tikai "Spotify" vien ir klausīta vairāk kā ceturtdaļu miljarda reižu. Pavisam nesen jūlijā "The Weeknd" kā pārsteiguma viesis Teilores Sviftas koncertā Ņūdžersijā 83 tūkstošu spiedzošu fanu priekšā nodziedāja savu šobrīd aktuālāko hitu "Cant't Feel My Face", kurš, turklāt, vēl pirms divām nedēļām bija "Billbord Top 100" pašā virsotnē, bet visā šajā pasaulē aktuālāko dziesmu simtniekā šobrīd ir pat trīs "The Weeknd" dziesmas. Ja vēl liekas par maz, "The Weeknd" ir arī jaunākā "Billboard" (5.septembra) numura vāka cilvēks... Ar "The Weeknd" ir aptrakuši daudzi. Stīvijs Vonders savā koncertā Ņujorkas Centrālparkā nesen nodziedāja dažus pantus no "Can't Feel My Face", bet Keitija Perija ir atzinusies, ka "The Weeknd" dziesma "Often" ir viņas mīļākā dziesma mīlējoties.
Vēl pavisam nesen "The Weeknd" mērķis nebūt nebija dominēt popmūzikas topos. Kad pirms dažiem gadiem ierakstu kompānijas "Republic Records" viceprezidents Neits Alberts devās uz Toronto, lai nolīgtu toreiz vēl nevienam nezināmo mākslinieku, kurš uzstājās sava toreizējā trio ietvaros, viņam nekas īsti neizdevās. "Es domāju, nav nekādu iemeslu, kāpēc viņš nevarētu kļūt par lielu popmūzikas balsi," Alberts savas pārdomas uztic žurnālam "Rolling Stone". "Bet viņam [par to] nebija intereses." Tiesa, pēc pusotra gada Albertam izdevās, un "Republic Records" līgumu ar mākslinieku parakstīja. Tā rezultāts bija 2013.gada albums "Kiss Land". Tas nesa vilšanos. Neskatoties uz to, ka tajā kā viesmākslinieks piedalījās arī hiphopa kultūras ikona Dreiks, pasaule plati īsti nepieņēma. ""Kiss Land" nebija tas, ko cilvēki vēlas klausīties radio," "The Weeknd" atzīst tagad. Depresija, nomāktība, pārcelšanās no Toronto uz Losandželosu. Un jauns sākums.
Lielais grūdiens bija "Republic Records" dotā iespēja dziesmu "Earned It" iekļaut filmas "Fifty Shades of Grey" skaņu celiņā. Tālāk sekoja sadabība ar jauno deju mūzikas princesi Arianu Grandi dziesmā "Love Me Harder", kuru producēja zviedru "sintīpopa burvis" Makss Mārtins. Viņš pēc tam pielika roku arī pie "Can't Feel My Face" tapšanas. "The Weeknd" atzīst, ka tieši Mārtinam bijusi galvenā ietekme jaunās plates "Beauty Behind the Madness" tapšanas beigu stadijā. "Tagad es gribu, lai manu mūziku klausās tik daudzi, cik vien iespējams," saka mākslinieks ar dīvaino frizūru, kurš mērķi netapt topos, acīmredzot, ir mainījis. Vēl vairāk - Tesfeisam esot sajūta, ka viņš mainot popkultūru. "Es nezinu, vai esmu pasaules virsotnē. Bet, pilnīgi noteikti, esmu savā virsotnē," atzīst "The Weeknd", labi zinot, ka tieši šobrīd viņš ir ieņēmis abas šīs virsotnes vienlaikus.
Gandrīz kā bērnībā katrs no (pārsvarā saviem) puņķiem aiz garlaicības ir veidojis dažādas figūriņas - pasaku tēlus, zvēriņus un personāžus no Margaritas Stārastes grāmatiņām -, arī grupas "The Rolling Stones" leģendām apvītais ģitārvīrs Kīts Ričards (71) 2011.gadā pēc "stounu" "Bigger Bang" tūres beigām, apnicies sēdēt palmā, visu laiku kaut ko ostīt un knaibīt par divām trešdaļām par sevi jaunāku meiteņu dibenus, Ņujorkā angažēja ierakstu studiju, lai kopā ar savu vecu čomu bundzinieku Stīvu Džordanu ierakstītu dažas dziesmas materiālam, kas varbūt reiz būs kaut kur noderīgs. Un izskatās, tā reize pienāks 18.septembrī, kad klajā nāks Ričarda pirmais solo albums 23 gadu laikā - "Crosseyed Heart".
Maestro iepriekšējais darbs "Main Offender" (1992), kas tapa ierakstīts kopā ar Ričarda grupu "X-Pensive Winos", bija samērā eksplozīvs un ārišķīgs. "Crosseyed Heart", turpretī, ir intīms. Kā veidojot puņķu figūriņas, kas ir piņķerīgs (arī puņķerīgs), precizitāti pieprasošs process, kurā nav vietas steigai un paviršībai, arī Ričardam, jauno plati ierakstot, bija laiks visu labi izsvērt, sarēķināt un rezultatu pasniegt, pašaprāt, vislabāko. "Crosseyed Heart" ir atrodams gan klasiskais rokenrols ("Trouble", "Something for Nothing"), gan Memfisas soulmūzikas aroms ("Lover's Plea"), gan sirdi žņaudzošas balādes ("Just a Gift"). "Dažas no šīm [dziesmām] nevar realizēt ar "stouniem", jūs saprotat, par ko es domāju," žurnālam "Rolling Stone" atzīst Ričards. "Tas ir pavisam kaut kas cits. Es nemaz nebiju tā apsvēris, ka ir pagājuši 20 dīvaini gadi, kopš es to darīju [ierakstīju savu solo albumu]. Laiks skrien!"
"Vienmēr esmu meklējis dziesmu, kurā es varētu iekļaut arī dāmu [vokālu]," atklājot "Crosseyed Heart" tapšanas nianses, turpina Ričards. Un viņš tādu ir atradis. Tā ir Nora Džounsa, kas kopā ar sirmo stīgu meistaru jaunajā platē iedziedājusi dziesmu "Illusion", kas, kā uzskata žurnāla "Rolling Stone" kritiķi, acīmredzot jau noklausījušies visu materiālu, ir viena no plates virsotnēm. Savā ziņā var uzskatīt, ka "Crosseyed Heart" izģērbj Ričardu pavisam plikiņu, atklājot, ka dziļi, dziļi dvēselē, atšķirībā no publiski kultivētā tēla, viņš ir jūtīgs, pat sentimentāls. No otras puses, redzēt Ričardu plikiņu... Nu, teiksim tā, dažas citas lietas dzīvē gribētos redzēt vairāk. Piemēram, vairāk no puņķiem veidotu figūriņu.
Kad britu pop-soula bruņinieki "Simply Red" 2010.gada oktobrī pie Sidnejas Operas nama nospēlēja savu atvadu tūres pēdējo koncertu, no vienas puses, protams, bija zināma nožēla par to, ka vēl viens laikmets populārajā mūzikā ir beidzies. No otras puses, par rudmataino ģēniju dēvētais Miks Haknels (55) pēdējo padsmit gadu izdotajos albumos vairāk atražoja "Simply Red" "franšīzi", tiesa, katrā no platēm iekļaujot arī pa kādam šedevram, kurš gan ātri vien noslīka grupas ziedu laiku repertuārā, piemēram, līdz nelabumam nodrillētajos hitos "Stars" vai "If You Don't Know Me By Now". Bet vai kāds maz atceras lieliskās "Simply Red" balādes "Thank You" no plates "Love And The Russian Winter" (1999) un "Say You Love Me" no albuma "Blue" (1998)?
Asara vēl nebija nožuvusi, apraudot atvadas, kad medijos parādījās ziņa: ""Simply Red" atgriežas!" Ar jaunu plati "Big Love" un pat koncerttūri! Un pat koncertu Rīgā šā gada 23.oktobrī "Arēnā Rīga"! Turpat, kur Haknels ar kolēģiem jau 2006.gadā sniedza ne pārāk sirsnīgu, bet ļoti profesionālu (kā ierasts) performanci. Jau skatoties Sidnejas atvadu koncerta ierakstu, varēja tikai minēt, pēc cik ilga laika "Simply Red" atgriezīsies. Izrādās, pēc pieciem gadiem.
Atšķirībā no grupas faniem, mūzikas prese šo atgriešanos diez cik silti neuzņem. Žurnāls "Uncut" norāda, ka dažām no plates dziesmām, piemēram, "Tight Tones", Haknels vienkārši jau ir par vecu, savukārt dziesma "The Old Man and the Beer" "viņam piestāv labāk". Britu "The Guradian" savus tautiešus burtiski iemīda zemē, norādot, ka virs "Big Love" dziesmām "karājas izkaltusi nostaļģija", un tās ir "noslīpētas un sentimentālas". "Liriski pieticīgi, muzikāli [dzīvo] uz [iepriekšējiem] lauriem, tur nav nekāda "uhhh"," iznīcinošo kritikas vilni noslēdz žurnāls "Q". Bet par ko tad ir tāds cepiens? Nu ne par ko taču! Lai arī "Simply Red" jau sen ir pārvērtusies par pārsvarā koncertējošu grupu, kas var dzīvot no sava ziedu laiku repertuāra, viņi ir atgriezušies, jo paši alkst skatuves (droši vien, arī honorāru), un tieši to pašu grib viņu klausītājs (izņemot honorāru)! Turklāt "Simply Red" arī ar "Big Love" turpina tradīciju ar vienu šedevru albumā - šoreiz tuvāk pie beigām...
"Savu ego es apmierināju ar pirmajiem diviem solo albumiem," sarunā ar žurnālu "Billborad" atklāj grupas "Matchbox Twenty" līderis Robs Tomass (43). Viņa trešā plate "The Great Unknown", kas klajā nākusi nupat, 21.augustā, tapusi, sadarbojoties ar "ārpakalpojuma" autoriem kā, piemēram, Raianu Tederu (Madonna, "U2", Adele u.c.) un Rikiju Rīdu (Džeisons Derulo, "Twenty One Pilots", "Fifth Harmony" u.c.).
Ja "Matchbox Twenty" allaž bijusi popgrupa, kas koķetē ar rokmūziku, tad savās solo izpausmēs Tomass bez aplinkiem atdodas popmūzikas dieviem. Vienmēr to ir darījis. "The Great Unknown" ir deju mūzikas albums. Abas plati ievadošās dziesmas "I Think We'd Feel Good Together" un "Trust You" kārtīgi iesildīs kaulus pat līnijdeju pulciņa dalībniekiem pirms kārtējās nodarbības, savukārt tām sekojošā "Hold On Forever" jau tagad tiek dēvēta par nākotnē pieprasītu kāzu dziesmu. "Kas zina, kā karjera iegrozīsies. Es varētu spēlēt kāzas," smejot apsver pats Tomas. Ķidāt pārējās dziesmas nav vērts, jo turpinājumā ir vēl desmit komercradio rotācijās iekļaujamu dziesmu, kurās brīžiem Tomass jau mazliet pārcenšas ar "būšanu modernam", bet, būsim godīgi, viņam tas piestāv.
Cik ilgi Tomass vēl dziedās un ierakstīs albumus? "Es reiz runāju ar Brūsu Springstīnu par to, ka es jau šobrīd esmu savā otrajā fanu paaudzē, bet viņš pat ceturtajā. Viņš [Springstīns] teica: "Turpini spēlēt cilvēkiem, kuriem patiešām patīk tas, ko tu dari. Viņu bērni turpinās nākt [uz koncertiem], un tev vienmēr būs augoša fanu bāze"." Lūk tā tiek nodotas vecajo zinības jaunajiem, savukārt, ja jaunībā no "Matchbox Twenty" palika slapjas biksiņas, "The Great Unknown" ir "obligātā literatūra". Kaut vai, lai saprastu, kā Robs Tomass iet līdzi laikam. Vai pat cenšas to apsteigt.
Septiņu gadu vecumā viņa sāka lasīt "Lolitu" un "Lielo Getsbiju". Četrpadsmit gadu vecumā viņa "YouTube" sāka ievietot savas akustiskās ģitāras pavadībā ieskaņotās dažādu dziesmu kaverversijas. Tagad viņai ir divdesmit, bet jūtoties kā četrdesmitgadīga. Ešlija Nikolete Frandžipeina, kura pieņēmusi skatuves vārdu Holsija (Halsey), pa dzīvi kārpoties kā pa nātrēm, jau šīs nedēļas nogalē sagaidīs savu debijas plati "Badlands".
Holsijas vecāki, kad viņa piedzima, bija jaunāki kā viņa ir tagad. Iztika samērā pieticīgi un dzīvoja dažādās vietās krustu šķērsu pa visu Ņūdžersiju, sekodami jel kādam darbam, ko varēja dabūt. Holsijai ir vēl divi brāļi, un tā viņi visi pārvietojās no vienas vietas uz otru, līdz desmit gadu vecumam meitai nomainot sešas skolas. Iespējams, mūzika bija vienīgā nemainīgā lieta viņas dzīvē, kuru turklāt visur varēja paņemt līdzi, jo tā bija Holsijas galvā un sirdī.
Holsija ir spuraina personība. Pa pusei baltā, pa pusei melnā, atklāti biseksuāla, turklāt cīnās ar bipolāriem traucējumiem, kas meitenes raksturiņu padara jo pikantāku. Taču tieši tāda viņa ir un tieši tādu pasaule viņu pieņem. Holsija uz skatuves nāk brīdī, kad popmūzikā valda sievietes, precīzāk - jaunas sievietes, tāpēc tas vien, kāda uzmaība viņai šobrīd ir pievērsta, jau ir zināma uzvara sīvajā konkurencē. Viņa tiek salīdzināta gan ar tumšo mākslinieci Lorde, gan popa bezkaunīti Mailiju Sairusu, gan flegmātisko Lanu Del Reju. Holsija ir paņēmusi pa druskai no visām, radot popmūziku, kurā gaišuma maz, bet vilkme ievērojama.
Nupat pabeigusi iesildīt divus mēnešus ilgušo "Imagine Dragons" stadionu tūri, Holsija atpūšas. Un "Holsija atpūšas" nenozīmē jogas nodarbības bezpersoniskas, nomierinošas fona mūzikas pavadībā. Viņai patīk uzdzīvot, un viņa to var atļauties. Jo Holsijai ir tikai divdesmit. Nokrāsojusi matus zilā krāsā, viņa sagaida savu debijas plati, kurā ietverti arī viņas līdzšinējie hiti - gan "Ghost" ar video, kas marķējams ar 18+ zīmi, gan marihuānu apdziedošā himna "New Americana". Bet vispār viņa apsverot matus nodzīt pavisam. Lai nu būtu... Savukārt mūzikas vērotājiem atklāts paliek prognožu konkursa jautājums: vai un kad Holsija beigs būt dumpiniece un pieaugs? Un no tā, savukārt, izriet otrs jautājums: vai tāda Holsija vairs kādam būs bajadzīga? Tā kā - kamēr raksta plates, lai skujās un trako! Par Bārbaru Streizandi jau var paspēt pārvērsties jebkurā laikā.
Ja kādai no tavām "Spotify" ("Deezer", "Apple Music" utt.) dziemu listēm sekotāju skaits tuvojas desmit tūkstošiem vai jau ir krietni lielāks, esi gatavs drīzumā saņemt vēsti no kādas ierakstu kompānijas algota pārstāvja. Jo viss ir pavisam vienkārši - cīņa par klausītāju tagad notiek arī straumēšanas servisos! Žurnāls "Billboard" atklāj dažas nianses no šī kaujas lauka.
PAT LĪDZ $10 000
Lai arī tiešā veidā ierakstu kompānijas šādu faktu neatzīst, nozares zinātāji apgalvo pretējo. Proti, šīs kompānijas caur starpniekiem sazinās ar lielāko dziesmu listu īpašniekiem un par to, ka viņu listēs parādās konkrētās ierakstu kompānijas mākslinieka dziesmas, tiek samaksātas zināmas naudas summas. Pēc "Billboard" datiem, maksa par iekļūšanu dziesmu listē ar vairākiem desmitiem tūkstošu sekotāju svārstās ap diviem tūkstošiem ASV dolāru, bet šī summa pieaug līdz ar sekotāju skaitu un var sasniegt pat desmit tūkstošus dolāru.
Ierakstu kompānijām tas ir izdevīgi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, klausītājs no radio ētera viļņiem masveidā ir pārcēlies uz straumēšanas vidi. Otrkārt, "Billboard" resursi ir izrēķinājuši, ka, lai ASV valsts mērogā radiostacijās iedabūtu savu dziesmu, jāšķirās vismaz no 300 000 dolāru. Tātad par šādu naudas summu var "noalgot" aptuveni 60-100 dziesmu listes, caur kurām vajadzīgā dziesma tiek noraidīta līdz masām.
PIRMS KLAUSIES, UZMET ACI SEKOTĀJU SKAITAM!
Atklāts paliek jautājums, cik tas ir godīgi pret klausītāju un vai tas ir... teiksi tā, ētiski? Izrādās, nekādu likumisku šķēršļu tam šorīd nav. Tiesa, ir gaidāmas izmaiņas. Kā žurnālam "Billborad" savā paziņojumā norādījis "Spotify" komunikācijas vadītājs Džonatans Prinss, jaunajos straumēšanas servisa noteikumos ASV teritorijai lietotājiem tiks aizliegts pārdot savus kontus vai dziesmu listes, vai "pieņemt jebkādas kompensācijas, finansiālas vai cita veida, lai ietekmētu (..) saturu, kas iekļauts kontā vai dziesmu listē." Atklāts gan paliek jautājums, cik lielas ir "Spotify" iespējas šādas vienošanās atklāt.
Mūzikas izdevēji, protams, šo pirkšanas praksi tupinās - uz šo brīdi straumēšanas vide ir visstraujāk augošā, ja salīdzina ar tradicionālajiem mūzikas klausīšanās veidiem. Un tomēr šī slēptā reklāma nes līdzi zināmu bīstamību. Līdz šim dziesmu listes ar lielu sekotāju pulku uzturēja tā sauktie gaumes noteicēji jeb "taste makers". Šīs listes klausās un tām seko līdzi, jo tajās var uziet to, kas nekad nav bijis un nebūs lielo izdevēju interešu sfērā. Tātad varēja klausīties to, ko nespēlē radiostacijas. Domājams, ne pārāk uzkrītoši, bet ar laiku šis mainīsies. Vismaz, kas attiecas uz dziesmu listēm ar lielu sekotāju skaitu. Bet kopumā droši vien nemainīsies nekas - dziesmu listes tiks klausītas, emocionālais baudījums gūts, un vēl viens veids kā pavisam nemanot iebarot reklamētu saturu būs tapis noslīpets līdz niansēm. Un tomēr - pirms sākt sekot kādai dziesmu listei, nofiksēt tās jau esošo sekotāju skaitu nepavisam nebūtu lieki.
Islandieši "Of Monsters and Men" ir pieauguši. Salīdzinot ar pirmsākumu draiskpilno daiļradi, ar savu otro plati "Beneath the Skin" mūsu priekšā stāv pilnībā pieaudzis un nobriedis kolektīvs. Savā ziņā šo kvintetu var salīdzināt ar "Mumford & Sons" maģiskajām pārvērtībām, jo "Of Monsters and Men" šobrīd pilnīgi noteikti spēlē stadionu koncertiem ļoti piedienošu mūziku. Daudz kompaktāku, jā, arī komerciālāku kā debijas platē "My Head Is an Animal" (2011), kas, pēc "Nielsen Music" datiem, tika pārdots pārsteidoši lielā - 1,1 miljonu kopiju - tirāžā. Stila maiņai, visticmāk, pie vainas ir "Of Monsters and Men" ļoti aktīvā koncertdarbība pēc debijas plates izdošanas. Saspēlējušies simtos koncertu, plecu pie pleca izbraukājuši pasauli, grupas dalībnieki ar tradicionāli islandiski grūti izrunājamiem uzvārdiem "pierīvējās" viens notram, aprada, saprata, ko no kura gaidīt, un rezultātā ierakstīja brīniškīgu albumu.
Pirms dažiem gadiem Kārlija Reja Džepsena (29), gluži kā no Nekurienes, ieradās ēteru viļņos ar dziesmu "Call Me Maybe", un iekaroja pasaules topus, tai skaitā deviņas nedēļas ieņemot "Billborad Hot 100" troni. Pēkšņi viņas balss skanēja radiostacijās visā pasaulē, un varētu padomāt, ka Džepsenas zvaigzne ir uzlēkusi. Taču viss, kā jau ierasts, nav tik vienkārši.
VISS BĪBERA DĒĻ?
Pirmkārt jau, Džepsena neuzradās no Nekurienes. Viņa ir Kanādas britu Kolumbijas apgabalā dzimusi meitene, kas 2007.gadā vietējā talantu šovā "Canadian Idol" no cīņas par titulu izstājās pašās beigās, paliekot trešajā vietā. Pēc neilgas viesmīles un ielu mūzikantes karjeras, Džepsena ierakstīja savu debijas plati "Tug of War" (2008). Tajā ir ļoti grūti, ja pat ne neiespējami, atpazīt "Call Me Maybe" Džepsenu - tas ir rāmu, folkmūzikas tradīcijās balstītu šūpuļdziesmu apkopojums. Pilnīgs pretstats ir dziedātājas nākamais albums "Kiss" (2012) - ir sajūta, ka šis albums tapis, izmantojot tikai programmējamus sintezatorus. Un tieši no šī albuma nāk "Call Me Maybe".
Kas to zina, kā viss būtu izvērties, ja lipīgo "Call Me Maybe" nebūtu piefiksējis popmūzikas zelta puisēns Džastins Bībers - viņš sajūsmu par dziesmu izrādīja tviterī. Jau pēc neilga laika Džepsena bija parastījusi līgumu ar ierakstu kompāniju "Interscope", bet "Call Me Maybe" kļuvis par pasaules līmeņa hītu. "Man personīgi bija apnicis dzirdēt savu balsi radio," iespējams, nedaudz koķetējot, žurnālam "Billboard" saka Džepsena. "Esmu pārliecināta, ka citiem arī." Par to gan varētu arī šaubīties, ņemot vērā, ka dziesma "Call Me Maybe" līdz šim ir lejupielādēta 7,6 miljons reižu, pēc "Nielsen Music" datiem. Šie paši dati gan parāda arī kādu negatīvāku tendenci - viss albums "Kiss" ir pārdots tikai 292 tūkstošos eksemplāru. Tātad - vai mūsu priekšā stāv kārtējā viena hīta zvaigzne?
DĀVANA, KURU OTRO REIZI SAŅEMT NEVĒLAS
Atbilde uz šo jautājumu Džepsenai aizvien biežāk jānoformulē intervijās pirms viņas gaidāmās jaunās plates "Emotion". Jautājums kļuvis vēl aktuālāks pēc tam, kad gaidāmās plates pirmais singls "I Really Like You", kuras videoversijā Džepsenu "tēlo" Toms Henks, "Billborad" Simtnieka tabulā spējis uzrāpties tikai līdz 39.vietai. Taču izskatās, ka tas vairāk uztrauc vaicātājus, ne pašu Džepsenu vai viņas komandu. ""Call Me Maybe" bija tāda dāvana, bet es nevēlos, lai tas notiek vēlreiz," atzīst pati dziedātāja. Līdzīgās domās ir arī viņas (un Džastina Bībera) producents Skūters Brauns, sakot, ka tādus augstumus, kādus sasniedza "Call Me Maybe", "nav pat plānots sasniegt."
Uz šāda fona pasaule tad nu arī sagaida Džepsenas trešo plati "Emotion", kura iznāks 21.augustā. "I Really Like You" skaidri definē virzienu, kurā turpina iet Džepsena - popmūzikas dievi savu artavu noteikti saņems! Taču vismaz otrais plates singls "Your Type" tāpat arī dod mājienus, ka Džepsenas meklējumi elektronikas virzienā turpinās, liekot saausīties pat, piemēram, skotu "Chvrches" cienītājiem. Šis ir albums emocionāliem cilvēkiem.
"Šī ir gudra, inteliģenta mūzika," par Londonas kvarteta "Gengahr" debijas albumu "A Dream Outside" saka žurnāls "Clash Music". Plate tapusi aptuveni gada laikā, paralēli koncertējot tūrēs kopā ar pilsētas biedriem "Wolf Alice" un tautiešiem "alt-J". "Gengahr" panākumi ir acīmredzami - viņu debijas plate iznāca 15.jūnijā, un tajā pašā dienā britu "BBC Radio 6 Music" to kronēja par savu dienas albumu; uzstāšanās festivālos rit pilnā sparā, bet rudenī gaidāma "Gengahr" Eiropas tūre, kuras Latvijai ģeogrāfiski tuvākais koncerts nolikts uz 30.oktobri Stokholmā.
Kāpēc gan šie zēni - Fēlikss, Denijs, Džons un Hju - visiem ir tik mīļi? Nu, varbūt kaut vai tāpēc, ka viņu debijas plati var klausīties, šķiet, mūžīgi. Nopietni! "Gengahr" ģitārspēle ir aizraujoša, harmonijas tik meistarīgi sakārtotas, ka gandrīz vai jāšauj pa ausi, kura grib tās klausīties vēl un vēl, kad prāts saka, ka nedēļa nonstopā ar vienu albumu - tas jau ir par traku! Principā 2015.gads mūzikā ar "Gengahr" plati "A Dream Outside" varētu būt arī noslēdzies.
Kurš gan nepazīst Trako Krāniņu? Jauniem zēniem tas šūpojas augšup lejup teju sirdsritmā, vidēja vecuma kungiem pēc vajadzības, bet vīriem labākajos gados - pensijas dienās, kad sanācis atlicināt zilajai tabletei. Bet ko nu par anatomiju un fizioloģiju, labāk pāriet pie mūzikas. Un, skaties, arī šeit viņš ir priekšā - Trakais Krāniņš jeb "Crazy Penis", jeb "Crazy P" - disko/deephouse kvintets no Notingemas Lielbritānijā. Viņi laiduši klajā savu septīto plati "Walk Talk Dance Sing", un par to ir bilstami daži vārdi.
Šie daži vārdi, godīgi sakot, ir pat ne tik daudz par "Crazy P", cik par disko ēras renesansi vispār. Kā šī mūzikas stila ne īpašam pārzinātājam, uz labu laimi gribētos minēt, ka 2015.gadā disko atdzimis "Daft Punk" un Džordžio Morodera dēļ, kurš pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma pavasarī atkal izdeva solo albumu. Protams, stilu visus šos gadus gādīgi kopuši arī citi, bet Morodera jaunās plates sakarā visi pasaules prožektori bija ieslēgti un notēmēti taisni uz viņu, kas sen neredzētos augstumos pacēla arī visu disko "nozari". "Crazy P" to (disko pacelšanu augstumos) arī dara lieliski.
Nav mazsvarīgi, ka grupas vokāliste ir dāma. Danieles Mūras vokālā lavierēšana starp sintīpopa izliktajām skaņu cilpām zināmai daļai vīru atmiņā atsauc Morodera "veco, labo" laiku muzikālās partneres - Debiju Hariju no "Blondie" dziesmā "Call Me", Airīnu Karu dziesmā "What A Feelin'" vai Boniju Taileri dziesmā "Here She Comes". Nu labi, salīdzinājums ar Taileri nebūs korekts, jo viņa dzied kā saplīsis putekļsūcējs. Mūra nē. Dzied skaisti. Ļoti skaisti. Tik skaisti, ka pat kungiem labākajos gados mīlas metronoms pats no sevis šūpojas mūzikas ritmā. "Crazy P" mūzikas ritmā.
Astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā vidusskolas pēdējo klašu džeki zināja - visu diskotēkas laiku var pa stūriem iedzert, uzraut dūmu vai darīt ko citu tikpat jēgpilnu, taču piecpadsmit minūtes pirms vienpadsmitiem, kad direktors ieslēgs aktu zālē lielās gaismas, ir jābūt deju placī. Jo kā pēdējo deju dīdžejs noteikti uzliks Bleka "Wonderful Life", kuras laikā tad nu varēs nospaidīt, kas nu tajā vakarā būs pieejams spaidīšanai. Kopš Bleka jeb Kolina Vērnkumba (Colin Vearnkombe) (53) debijas albuma "Wonderful Life" (1987) lielākā daļa spaidītāju par viņu, visticamāk, neko vairāk tā arī nav dzirdējuši. Vēl līdz 1991.gadam Bleks ierakstu kompānijas "A&M Records" paspārnē izdeva dažus albumus, taču tiem praktiski nebija nekādu komerciālu panākumu. Bleks kļuva par viena hīta zvaigzni.
2015.gadā viņš atkal ir atgriezies. Ieskaitot koncertu albumus, "Blind Faith" ir mākslinieka četrpadsmitais daiļrades apkopojums platē. Grūti teikt, vai Vērnkumba kungs pēc "Wonderful Life" panākumiem un tālāk sekojošās aizmirstības tapa grūtsirdīgs vai krita depresijā. Izskatās, ka nē. Jo pat gandrīz trīsdesmit gadu pēc savas slavas stundas viņš izklausās tikpat mierīgs un nosvērts, kādu viņu pazīstam no "Wonderful Life". Šķiet, pretenziju pret dzīvi Vērnkumbam nav vispār! Un kā tāds šis albums "Blind Faith" arī uztverams - bez pretenzijām, bet atmiņām par citiem laikiem. Labākiem, neapšaubāmi. Vai tādiem pašiem kā tagad. Sliktākiem noteikti nē.
Ar regularitāti - vienu reizi mēnesī - notiek daudzas jaukas lietas. Saņemam algu, izdodam algu. Meitenēm vēl papildus bonusi... Elektriski noskaņotais Londonas duets "Oh Wonder" vesela gada garumā šo ikmēneša baudu sarakstu papildināja ar savu - proti, pagājušā gada septembrī Džozefīne Vandera Gača un Entonijs Vests nolēma katru mēnesi internetā publicēt pa vienai dziesmai, līdz sanāks kārtīgam albumam. Pirmā publicētā balāde "Body Gold" mūzikas straumēšanas vietnē "SoundCloud" tika atskaņota 1,4 miljonus reižu. Un tā katru mēnesi pa dziesmai.
Kopumā "Oh Wonder" visas līdz šim publicētās divpadsmit dziesmas visās platformās ir straumētas aptuveni 30 miljons reižu, un nu ir pienācis dueta visatbildīgākais brīdis - pēc 4.septembrī paredzētās debijas albuma iznākšanas Gačai un Vestam beidzot jāiznāk no tumsas gaismā, un jākļūst par publiskām personām. Jo notiks pats, pats pirmais "Oh Wonder" koncerts. Vismaz Gača ir mazliet uztraukusies. "Tas būs īpaši redzēt, ka cilvēki klausās mūsu mūziku," viņa atzīst žurnālam "Q". "Cerams, tie straumēšanas rezultāti nav tikai no manas mammas..."
Reperiem, protams, jābūt savam imidžam. Ideāli, ja afroamerikānis, ar Betmena tetovējumu uz skausta, masīvu zelta ķēdi ap kaklu, šķībi sagrieztu keponu uz galvas. Pilnai laimei vēl zelta breketes uz zobiem. Un dibenā pīrsings. Nu labi, pīrsings var arī nebūt. Lūk, šāds ir ideāls reperis. Bija. Tad nāca Eminems. Repoja skaisti, bet... sasodīts, viņš ir baltais! Un tā tās lietas aizgāja galīgi šķērsām. Nupat jau ir tik tālu, ka tagad mums ir reperis... salmu cepurītē. Viņu sauc Rauri Aleksandrs Tulis jeb vienkārši Raury.
Taisnības labad gan jāsaka, ka deviņpadsmit gadus vecais Raury nav "īsts" reperis. Viņš gan ir melnīgsnējs, dzimis ASV, taču ir savādāks reperis. Raury ir mūzikas žanrus ignorējošs pusaudzis, kurš izplata iedvesmu caur sakarsētu hip-hop-folk-soula-elektronisko mūziku, raksta žurnāls "Q" savā jaunākajā numurā. Par to katrs var pārliecināties pats, noklausoties Raury debijas singlplatīti "Indigo Child". Šajā stilu mikslī trūkst varbūt vienīgi purkšķināšanas ar padusi. Albums ir paralizējoši labs!
Ja viss sanāks kā plānots, kaut kad pārskatāmā nākotnē iznāks Raury debijas plate, pie kuras viņš pamazām strādā. "[Manai paaudzei] ir bijs jātiek galā ar lielu apjomu negatavas izklaides. Tagad mēs gribam [radīt] kaut ko, kas piedāvā pozitīvu iedvesmu," žurnālam "Q" saka Raury. "Tieši tāpēc es to arī daru. Izplatu iedvesmu." Un, lai arī vārdi skaļi, "Indigo Child" to arī dara - iedvesmo. Vismaz ticībai, ka pat ar salmu cepurīti galvā tu vari būt reperis, kurš aizrauj un saviļņo.
Starp visām ziņām no pēdējā "Positivus" izspraucās vēsts, ka festivāla teritorijā esošās aptiekas vispieprasītākā prece bijusi... ausu aizbāžņi. Tiesa, tika piebilsts, ka tos pārsvarā pirkuši telšu pilsētiņas iemītnieki, lai miegu varētu baudīt puslīdz klusumā. Taču, visticamāk, jau pavisam tuvā nākotnē mēs ausu aizbāžņus lietosim, ejot uz koncertiem. Un nevis tāpēc, lai neko nedzirdētu, bet gan tāpēc, lai baudītu uzlabotu skaņu.
Žurnāls "Newsweek Europe" jaunākajā numurā raksta, ka jaunuzņēmums (start-up) "Doppler Labs" plāno izlaist produktu ar nosaukumu "Here" ("Here Active Listening System"). Tās būs bezvadu austiņas-ausu aizbāžņi, kas to lietotājam ļaus sadzirdēt apkārtējo pasauli daudz kvalitatīvāk. Piemēram, "Here" lietotājs varēs ar savu sarunu biedru sarunāties skaļā telpā, nedzirdot apkārtnes trokšņus, tikai sarunas partnera balsi. Tāpat būs iespējams ierīci uzstādīt tā, lai tā "nobloķē", piemēram, bērnu raudāšanas troksni vai pilsētai raksturīgās ikdienas skaņas vai tikai kādu no tām.
Īpaša šī ierīce var izrādīties mūzikas koncertu apmeklētājiem. Patiesībā "Here" sākotnēji tika izstrādāts dzīvās mūzikas cienītājiem. "Doppler Labs" izpilddirektors Noa Krafts, kurš pats ir mūziķis un hi-fi mūzikas kvalitātes entuziasts, uzskata par netaisnību, ka koncertos skaņas kvalitāte dažādās vietās atšķiras. "Here" šo problēmu atrisinās, ar to būs iespējams regulēt mūzikas skaļumu un basus, vārdu sakot, katrs varēs pielāgot koncerta skaņu savai gaumei un patikšanai. "Doppler Labs" vīzija paredz, ka pēc desmit gadiem "dators, austiņas un mikrofons" katrā ausī cilvēkiem būs 24 stundas diennaktī, vēsta "Newsweek".
Jaunajai ierīcei finansējums tiek vākts pūļa finansējuma vietnē "Kickstarter", līdz šim brīdim savācot vairāk kā 635 tūkstošus ASV dolārus. "Kas par mēnesi!" 1.jūlijā "Kickstarter" rakstīja "Doppler Labs" . "Divdesmit astoņas dienas atpakaļ mēs pasauli iepazīstinājām ar "Here Active Listening System". Šodien mēs jūtamies pacilāti, savācot 235% no plānotā finansējuma, kas mūs noved jau daudz tuvāk [ierīces] ražošanai un mūsu vīzijai par nākotnes klausīšanās [paradumiem]." Kā ziņo "Newsweek", ierīces cena būs zem 300 ASV dolāriem.
Austrāļu kolektīvs "Tame Impala" - tas ir Kevins Pārkers (29). Ierakstu studijā, līdzīgi kā Beks vai Prinss, viņš viens pats ieraksta visus instrumentus - bungas, ģitāras, taustiņus. Viss ir Pārkera kontrolē, tāpēc droši var teikt, ka "Tame Impala" ir viņa "ģīmis un līdzība". "Viņš ir guļamistabas ģēnijs," žurnālam "Billboard" Pārkeru raksturo Marks Ronsons, pie kura albuma "Uptown Special" Pārkers ņēmis dalību kā ģitārists un bundzinieks. Un Ronsona sacītajā ir daudz patiesības.
Ietekmējoties no Maikla Džeksona, Pārkers dziesmas sāka sacerēt jau septiņu gadu vecumā, dzīvodams Austrālijas rietumkrasta pilsētā Pērtā. Vienpadsmit gadu vecumā viņš ieguva savu pirmo bungu komplektu, un sāka ierakstīties ģimenes divkasešu magnetofonā. "Konceptuāli kopš tā laika nekas nav mainījies," atzīst pats Pārkers. Par 2012.gadā izdotās plates "Lonerism" nopelnīto naudu (albums, pēc "Nielsen Music" datiem, ASV vien tika pārdots 208 tūkstošos eksemplāru) Pārkers nopirka diezgan bēdīga paskata mājiņu vien simt metru no okeāns. Kad līst lietus, uz grīdas zem kritiskajām jumta vietām tiek salikti spaiņi. Un tieši šādā vidē top "Tame Impala" mūzika.
Nupat iznākušais albums "Currents" ir "Tame Impala" trešais, un, kā atzīst kaut vai tas pats "Billboard", labākais. Grupas skaņas un noskaņas ir mazliet mainījušās. "Mūzika, ko es radu, ir manas dzīves skaņu celiņš," tā Pārkers, atzīstot, ka, piemēram, agrākais "saulaini estētiskais" "Tame Impala" skanējums atspoguļoja viņa tīņa dzīvi Pērtā. "Mēs [toreiz] dzērām, smēķējām zāli un gājām uz plaudmali." Albuma "Currents" skanējums ir "nopulētāks", popsīgāks, pat dejošanai piemērots, pazudisi daļa no iepriekšējo albumu psihedēliskā noskaņojuma.
"Šajā reizē es izaicināju pats sevi," sarunā ar "Billboard" turpina Pārkers. "Es neaizēnoju melodiju. Mans iepriekšējais Es šo varētu uzskatīt par par daudz modernu, par daudz komerciālu, par daudz "top četrdesmīgu"." Laiki un Pārkers mainās. Tātad mainās arī "Tame Impala". "Es patiešām nezinu nevienu viņam līdzīgu," raksturojot Pārkeru un viņa darba stilu, saka Ronsons. "Es pazīstu daudzus multiinstrumentālistus, bet reti ir tie gadījumi, kad tas nāk apvienojumā ar viņa gaumi un dziesmu komponēšanas talantu. Ir tāda sajūta, ka šis ir "Tame Impala"laiks."
20.jūlijā, savās mājās Geinsvilā (ASV) 28.gadu vecumā miris viens no mūzikas straumēšanas servisa "Grooveshark" dibinātājiem Džošs Grīnbergs (Josh Greenberg), vēsta ārvalstu mediji. Vietējā policija, veicot pirmreizējo Grīnberga ķermeņa apskati, konstatēja, ka nav nedz vardarbīgas nāves, nedz pašnāvības pazīmes. Tāpat ir izslēgta toksiska saindēšanās vai kādu vielu pārdozēšana. "Izskatījās tā, it kā viņš būtu aizmidzis," vietējam laikrakstam "Gainesville Sun" atzinusi Grīnberga māte.
"Grooveshark" tika dibināts aptuvebi desmit gadu atpakaļ un bija viens no pirmajiem mūzikas straumēšanas servisiem. 35 miljoni lietotāju varēja klausīties savu iemīļoto mūziku vai nu par velti kopā ar reklāmām, vai maksājot abonēšanas maksu, reklāmas apejot. Tiesa, "Grooveshark" jau no pašas sākotnes ne īpaši pievērsa uzmanību savas darbības juridiskajai pusei, kā dēļ pret kompāniju tiesvedības uzsākušas daudzas mūziķu intereses aizstāvošas organizācijas un personas, pieprasot daudzmiljonu kompensācijas.
Mūzikas straumēšanas serviss "Grooveshark" savu darbību izbeidza šā gada aprīlī.
Nešvila ir ASV Tenesijas štata galvaspilsēta. Iespējams, šobrīd ietekmīgākā mūzikas pilsēta pasaulē, jo tiek uzskatīta par mūsdienu kantrī mūzikas izcelsmes vietu. Ne velti daudzi jaunie mūziķi dodas tieši uz Nešvilu, lai baudītu tās radošo atmosfēru un izmantotu varbūt nejaušu gadījumu, piepildot savu kvēlo sapni - kļūt par nākamo Dolliju Pārtoni vai, ak tu kungs, Teilori Sviftu. 2012.gadā TV kompānija "ABC" pat sāka demonstrēt seriālu "Nashville", kurš atspoguļo Nešvilas kantrī mūzikas ikdienu, aizkulises, triumfa un neveiksmju stāstus. Seriāls turpinās joprojām, vismaz līdz 2016.gadam ieskaitot. Tāpat arī mūzikas žurnāls "Billboard" nupat pirmo reizi savu reitingu klāstam pievienojis Nešvilas piecdesmit spēcīgāko spēlētāju sarakstu (Nashville Top 50 Power Players (Billboard, 01.08.2015)).
Tomēr Nešvilā ne visi staigā džinsos, kovboja cepurēs un līkām kājām, kādām staigā tie, kas daudz jāj uz zirgiem. Nešvilā dzīvo un sevi radoši izpauž arī muzikāli citādi orientēti ļaudis. Viena no tādām ir Makenzija Skota (24), kas zem skatuves vārda "Torres" pavasarī izdeva savu trešo plati "Sprinter". Atšķitībā no lielā vairuma kantrī mūziķu, Skota rūtainā kreklā, kas sasiets uz vēdera, nedzied par piedzīvojumiem bāros piektdienas vakaros. "[Albuma] "Sprinter" noskaņa ir starp depresiju un dusmām," raksta smalkais portāls "Pitchfork", piebilstot, ka plate savā skanējumā ir visai tuva agrīnajiem PJ Harvey darbiem.
Albumā ir pārdomu pilnas norādes, kas balstītas gan dzīvē, gan, piemēram, reliģijā. "Sprinter" vienu no spēcīgākajām dziesmām "A Proper Polish Welcome" Toresa sarakstījusi, iedvesmojoties no Bībeles stāsta par Noasa šķirstu. "Es domāju, kā tas varētu būt - atrasties jūras vidū ar cilvēkiem no visas pasaules, kad visi ir vienlīdzīgi," dziesmas tapšanu māksliniece izskaidro laikrakstam "The Guardian". "Kad tu esi okeānā, tu patiesībā vairs neesi amerikānis." Savukārt plates garākā dziesma "The Exchange" (7:48) ir par Toresas attiecībām ar sevi, savu izcelsmi. Viņa ir adoptēta, un visi dokumenti par Toresas īstajiem vecākiem tika iznīcināti plūdu laikā. Tā kā atrast īstās saknes, šķiet, viņai vairs nav nekādu cerību. Taču tas Toresai nesa zināmu mieru - viņa pieņēma, ka notika tā kā bija jānotiek, un jāiet tālāk. "The Exchange" ir albuma "Sprinter" vissmagāk tapusī dziesma, turpat "The Guardian" atzīst Toresa.
Un tomēr, neskatoties uz pesimismu un bēdīgo noskaņu (bet varbūt tieši, pateicoties tam), albums "Sprinter" izklausās kā dzīva radība, kas lokās, dīdās, spārdās, dažreiz palaiž kādas gāzītes - katrā ziņā ne mirkli neliek mierā. Un, ja, platei griežoties, šī nemiera sajūta saglabājas, tā ir skaidra zīme, ka šis albums ir uz palikšanu galvās un sirdīs. Un šī Toresas plate patiešām arī dīdās. Un reizēm palaiž gāzītes.
"Man straumēšana ir beigusies. Ceru, ar maniem faniem viss būs kārtībā. Tas nav naudas dēļ, lai gan mana [autoratlīdzības] daļa (tāpat kā visiem pārējiem māksliniekiem) sliktas vienošanās dēļ tika krasi samazināta bez manas ziņas. Tas ir skaņas kvalitātes dēļ," 15.jūlijā savā "Facebook" profilā paziņoja kanādiešu mūziķis Nīls Jangs. "Man nav vajadzīga manas mūzikas kvalitātes devalvēšana līdz zemākajam līmenim apraides vēsturē vai jebkurā citā izplatīšanas formā." Jangs ir kārtējais mākslinieks, kurš paziņo par sava kataloga izņemšanu no straumēšanas. Kādu brīdi atpakaļ ar aizbildinājumu, ka straumēšana ir teju nelabā iemiesojums, piekļuvi visam savam radošajam mantojumam liedza arī Prinss. Tomēr Jangs ir pirmais, kurš kā iemeslu min it kā slikto skaņas kvalitāti (sūdzējušies gan ir vēl vairāki, tai skaitā Roberts Plānts par "Led Zeppelin" ierakstiem).
ATŠĶIRĪBU JŪT NE KATRS
Lielākie mūzikas straumēšanas servisi mūziku piedāvā klausīties 320 kilobaitos sekundē (kbps), kas ir mazliet zem kompaktdisku skaņas kvalitātes. Izņēmumi ir nupat atklātais "Apple Music", kas piedāvā nedaudz zemākas kvalitātes skaņu (256 kbps), kā arī "Xbox Music" ar 192 kbps. Un tikai viens straumētājs - "Tidal" - līdzās 320 kbps skanējumam par papildus samaksu mūziku piedāvā klausīties arī 1411 kbps skaņas kvalitātē. Viedokļi, protams, ir dažādi. Taču viens no tiem atkārtojas - bez speciāli trenētas auss, spējas saklausīt mūziku dziļākos slāņos vienkāršs klausītājs skaņas kvalitātes atšķirību var pat nepamanīt.
Taču Jangs, kā reizi, nav vienkāršs klausītājs - iespējams, viņš pat var nenoslaktēt mušu, kura viņam apkārt dīc, toni paņēmusi pareizā minorā. Un Jangs jau vairākus gadus ir iesaistīts projektā ar nosaukumu "PonoMusic". Šis projekts, kurā zināmu lomu spēlē arī Janga draugs un radošais dubultnieks Džeks Vaits, paredz mūziku klausīties ekstra augstā kvalitātē - 9216 kbps. Lai šādas kvalitātes mūziku varētu klausīties, jāiegādājas "Pono" atskaņotājs, kurš maksā $399, savukārt attiecīgas kvalitātes albumus turpat var iegādāties par $9,99 - $24,99.
IESPĒJAMS, ATGRIEZĪSIES
Nīls Jangs, protams, izdzīvos arī bez sava kataloga straumēšanas, par to šaubu nav. Un, protams, viņam ir visas tiesības rīkoties ar savu īpašumu pēc sava prāta un iegribām. Un tomēr - apzinoties, ka draudīgs vairākums klausītāju šīs skaņas kvalitātes atšķirības nemaz neatšķir vai arī tām nepievēŗš tik lielu uzmanību, vai tas nav kaut kādā mērā bezatbildīgi pret tiem klausītāju miljoniem, kam Janga mūzika ir himnu vietā? Vai, kļūstot pieejamam tikai mūzikas "fainšmekeriem", tukšo vietu neaizņems dažādas skaņu drazas? Klausītāju viedokļi zem šī Janga paziņojuma arī nebūt nav atbalstoši un mākslinieka cēlos mērķus saprotoši.
"Visu savu mūziku, visu savu mūža darbu es gribu saglabāt tādu, kādu es to gribu," jau nākamajā paziņojumā pēc trauksmes sacelšanas feisbukā paziņoja Jangs. "Tas jau ir sācies - mana mūzika tiek izņemta no visiem straumēšanas servisiem. Tā [skaņas kvalitāte] nav pietiekami laba, lai to pārdotu vai izīrētu." Tomēr, iespējams, kaut kad nākotnē Jangs savu viedokli varētu mainīt. Vismaz viņš pats tā apgalvo: "Kad kvalitāte atgriezīsies, es nākšu ar citiem ieskatiem. Nekad nesaki nekad!"
P.S. 22.jūlija vakarā "Spotify" vēl ir pieejams viss Janga katalogs!
Dramatisku tirāžas samazināšanos gada laikā piedzīvojis britu nedēļas mūzikas žurnāls "New Musical Express" (NME), pirms gada vēstīja portāls "TVNET". Kritums par 28,5% bija šīs tematikas žurnālu antirekords, bet aizvien lielāku drukātās tirāžas kritumu piedzīvoja arī citi nišas izdevumi - "Q Magazine" par 21,8%, savukārt "Uncut" un "Mojo" attiecīgi par 12% un 10,9%. Līdzīgas tendences vērojamas arī citviet pasaulē. Žurnāls "Billboard", atsaucoties uz "The New Single Copy" publiskoto pētījumu, raksta, ka ASV desmit gadu laikā, no 2004. līdz 2014.gadam, drukāto mediju tirdzniecības apjomi sarukuši par 56%. Viss top digitalizēts. Tagad tur ir lasītājs, un tur aizceļo arī reklāmdevēju nauda.
DALĪS BEZ MAKSAS
Tādi izdevui kā "Rolling Stone" vai jau pieminētais "Billboard" ar jaunajiem apstākļiem sadzīvo samērā labi. Gan spējot pelnīt, esot virtuālajā vidē, gan gūt ieņēmumus ar dažādiem blakus produktiem - "Rolling Stone" gadījumā tie ir dažādi tematiskie pielikumi par slaveniem mākliniekiem vai citām tēmām, "Billboard" gadījumā tās ir dažādas tematiskās konferences un, protams, "Billboard" Mūzikas gada balvas ceremonija, kas šogad pulcēja rekordlielu skatītāju pulciņu pie TV ekrāniem - pēc paša žurnāla datiem tie bijuši 11,1 miljons. Ar šādām papildus darbībām žurnāli izdzīvo un pat samērā labi pelna. Taču norakstīt drukāto formātu ir gana pāragri. Lūk, daži uzskatāmi piemēri.
6.jūlijā NME paziņoja, ka no šā gada septembra šis žurnāls drukātā versijā vairs netiks tirgots. Tieši tā - netiks tirgots, bet drukāts tiks. To vairāk kā 300 000 eksemplāros turpmāk katru nedēļu vilcienu, metro stacijās un citviet dalīs bez maksas. "Time Inc.", kas ir NME īpašnieks, uzskata, ka šādi žurnāls spēs piesaistīt vairāk reklāmas devējus, līdz ar to tas kļūs rentablāks, ziņo "Billboard". "Reklāmdevējiem ir milzīga vēlme sasniegt cilvēkus, izmantojot žurnālu," atzīst NME redaktors Maiks Viljams. "Kļūšana par bezmaksas [izdevumu] dod mums lielu svaru."
IZDOD KOLEKCIONĀRIEM
No drukas versijas atteikties negrasās arī alternatīvās mūzikas žurnāls "Alternative Press", kurš reizi mēnesī iznāk jau kopš 1985.gada. "Mēs nekad tā īsti arī nepieaugam," žurnāla izdevējs un dibinātājs Maiks Šejs atklāj sava izdevuma auditorijas specifiku. "Katru gadu mēs zaudējam daļu no vecākās klases un iegūstam [to vietā] atkal jaunus [lasītājus]," Šejs analizē savu auditoriju, kas ir vecāki tīņi un divdesmitgadnieki. "Alternative Press" pelna arī no suvenīru tirdzniecības, un jau otro gadu tas rīko arī savu mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju. Šogad tā notiks 22.jūlijā Klīvlendā (ASV), un tajā uzstāsies tādas grupas kā "Weezer" un "New Found Glory". Ieejas biļešu cena no $62,99 līdz $202,99.
Izmeklētas gaumes īpašniekiem labi pazīstams ir mūzikas portāls "Pitchfork". Jā, tas ir internetā un pieejams visiem un bez maksas, taču 2013.gada decembrī klajā nāca pirmais drukātais žurnāls "Pitchfork Review", kurā albumu recenzijas varēja lasīt, nodrukātas uz augstvērtīga papīra teicamā kvalitātē. Viena izdevuma cena ir mazliet zem $20, un tas iznāk reizi ceturksnī. Lai arī iesākumā žurnālam bija tikai viens reklāmas devējs - "Converse" -, vērojot tā popularitāti noteiktā auditorijā, reklāmā investēt ir sākuši vēl arī citi. "Šis [žurnāls] ir domāts cilvēkiem, kurus interesē kolekciju veida publikācijas, piemēram, mūzikas faniem, kas kolekcionē ierakstus," par "Pitchfork Review" misiju žurnālam "Billboard" stāsta "Pitchfork" viceprezidents Maikls Renouds. "Tas pilnīgi noteikti nemaina mūsu biznesu, bet tā ir jauka papildus lietiņa. Daudzi cilvēki man ir teikuši, ka šis ir pirmais žurnāls, kuru viņi jebkad ir abonējuši." Drukas mašīnas uz metāllūžņu savākšanas punktu stiept ir vēl stipri par agru.
Džordžio Moroders bija nolēmis baudīt vecumdienas. Kā nekā jau ar astīti virs septiņdesmit, un nopelnu jau arī pārpārēm: pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos tādi hīti kā Donnas Sammeres "I Feel Love", grupas "Berlin" vienīgā plaši zināmā dziesma "Take My Breath Away", "Blondie" mūžam jaunais disko plaču grāvējs "Call Me" - tie visi ir Morodera roku darbs. Turklāt plauktā viņam gozējās arī divas Oskara balvas statuetes - viena par jau pieminētās grupas "Berlin" pieminētās dziesmas producēšanu filmai "Top Gun", otra par tādām pašām manipulācijām ar kompozīciju "What A Feeling" kinolentei "Flashdance".
ZVANS NO PARĪZES
Itālijā dzimušais skaņu meistars, darba gaitas aizvadījis daudzās zemēs un ierakstu studijās, atgriezās savā dzimtajā pusē un sāka nodarboties ar dažādām lietām, piemēram, palīdzēja kādam arhitektam uzprojektēt apdzīvojamu piramīdu, ko bija paredzēts uzbūvēt Dubajā, bet kas nekad nenotiks ("Iespējams, tur bija mazliet par daudz ambīciju," žurnālam "Rolling Stone" atzīst pats Moroders). Vēl Moroderu aizrauj sporta auto dizains un gleznošana ar eļļas krāsām. Vārdu sakot, pelnīti laiska dzīve. Līdz kādu dienu atskanēja telefona zvans.
Zvans pienāca no Francijas, no pašas Parīzes, un zvanītāji bija duets "Daft Punk". Viņi uzaicināja Moroderu uz savu ierakstu studiju, lai kopīgi radītu dziesmu "Giorgio by Moroder", kurā Moroderam būtu vienkārši jāstāsta par savu dzīvi. Maizliet vairāk kā deviņas minūtes garā dziesma tika iekļauta "Daft Punk" albumā "Random Access Memories" (2013), kurš guva galvu reibinošus panākumus visā pasaulē, kļūstot par dueta visu laiku populārāko plati. Džordžio Moroders atkal bija zirgā! Viņa telefons nepārstāja zvanīt. Festivālu producenti gribēja viņu nolīgt par dīdžeju, dīdžeji, savukārt, gribēja ar viņu sadarboties. "Man bija četri dažādi piedāvājumi [jauna] albuma izdošanai," atceras Moroders. Un tieši pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma nu jau septiņdesmit piecus gadus vecais skaņu meistars izdod jaunu albumu.
ANALĪZES LABAS - ŠAUS VĒL!
"Déjà Vu" ir Morodera pirmais veikums pēc 1985.gada plates "Philip Oakey & Giorgio Moroder", un daļa tās sadarbības partneru tajā tālajā gadā nemaz nebija dzimuši, piemēram, Charli XCX (22) un Metjū Koma (28), savukārt Sia (39) un Britnija Spīrsa (33) staigāja katra savam vecumam atbilstoša garuma bizēs, bet Kailija Minoga (47) - nu tā gan jau ap to laiku pirmo reizi varētu būt bijusi izskujusi paduses. Trīsdesmit gados mainījies arī darba stils. Ja kādreiz Moroders vispirms radījis dziesmas muzikālo versiju un tad nolīdzis dziedātāju, kas iedzied vokālu, tad tagad kustība notiek abos virzienos. "Katram dziedātājam ir savs vokālais producents un inženieris," aroda nianses žurnālam "Rolling Stone" atklāj Moroders. Tagad viņš dziedātājam nosūta savu instrumentālo tēmu, un tieši vokālais partneris ar saviem palīgiem piedāvā savas tekstu versijas un harmonijas. Vismaz tā esot tapusi plates tituldziesma "Déjà Vu", kas ir kopdarbs ar dziedātāju Sia.
Šī būs klasika - par to šaubu nav. "Déjà Vu" ir pierādījums, ka plinte, kas karājās pie sienas, noteikti izšaus. Kaut arī tā iepriekš šāvusi pirms trešdaļas gadsimta. "Biju pie daktera, viņš man uztaisīja analīzes, un viss ir lieiski," saka Moroders. "Es dzīvošu simt gadu!" Tātad plinte šaus vēl.
