20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Šeit 20 dziesmas, ko it kā nebūtu bijis slikti noklausīties 2014.gadā. Bez norādēm, kura labāka, kura sliktāka. Bez spaidiem un viltus. Bez zemtekstiem un intrigām. Vienkārši divdesmit dziesmas, vienkārši Mūzika - iespējams, patiesākais, kas mums visiem šajā dzīvē pieejams.

1. Foy Vance - "Regarding Your Lover" ("Joy of Nothing", 2013)

Ziemeļīrs Fojs Vānss kādā filmā varētu spēlēt Čapājevu - ūsas viņiem abiem vienādas. Bet īstenībā viņš komponē un izpilda mūziku, kas dvēselei un garam liek kapitulēt pār prātu un aprēķinu. "Regarding Your Lover" ir mīlas balāde ar tādu spēku, kas var izstumt no vietas par vislielāko ledusskapi ar divām saldētavām.

2. Warren Zevon - "Hasten Down the Wind" ("Warren Zevon", 1976)

It kā jau aizejošais nebija nekāds popmūzikas meistara Vorena Zīvāna (1947-2003) jubilejas gads, taču kaut kā sanāca paķidāt šī vīra biogrāfiju, un šādi izziņas procesi allaž nes jaunas atklāsmes. Un svarīgākā no tām Zīvāna gadījumā: kā līdz šim bija iespējams dzīvot, nepazīstot viņa mūziku?! "Hasted Down the Wind" ir lieliska balāde no Zīvāna paša vārdā nosauktās 1976.gada plates.

3. "Aquilo" - "You There" ("Aquilo", 2014)  

Angļu duets "Aquilo", tā kā mazliet nervozējot, laiž klajā vienu singlplatīti pēc otras (labi, labi, tās viņiem ir tikai divas), bet uz lielo plati sataisīties vēl nespēj. Žēl, jo Toma Haiema un Bena Flečera debijas singls "You There" kā pērtiķis ar savu sarkano luksofora dibenu signalizē, ka pie šādas mūzikas visiem būs apstāties un garām pabraukt tai nevarēs.

4. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

Vienam otram (ar pirkstiem rādīt nav pieklājīgi!) vajadzēja sagremot trīs, lai caur ceturto ieraudzītu ģēniju. Protams, tie trīs un četri ir albumi, bet ģēniji ir skoti "Franz Ferdinand". "The Universe Expanded" no viņu vēl pērnā gada plates ietver sevī visu, kas dziesmai pienākas - melodiju, intrigu, kāpinājumu, kulmināciju un tad slapju svītru aiz katra viena klausītāja.

5. "Wye Oak" - "Before" ("Shriek", 2014) 

Aizejošā gada lielākā nolaidība ir tā, ka neizdevās, kā nākas, iedziļināties amerikāņu dueta "Wye Oak" jaunajā albumā "Shriek". Iedziļināšanās allaž apstājās pie plates ievadošās dziesmas "Shriek", jo to nekad nevarēja noklausīties vienu reizi, tā bija jāklausās desmitiem un desmitiem reižu!

6. "Future Islands" - "Seasons (Waiting for You)" ("Singles", 2014)

Viens no aizejošā gada atklājumiem Baltimoras (ASV) trio "Future Islands". Modernais disko ir augšāmcēlies!

7. Tori Amos - "Wild Way" ("Unrepentant Geraldines", 2014)

Torijas Emosas plates vienmēr labi noderējušas miega zāļu vietā (ne vienmēr sliktā nozīmē), taču dažus pēdējos albumu, šķita, viņa izdod "pēc līguma", nevis "kad mūza sauc". Emosas kundzes jaunā plate ir savādāka. Protams, pie tās atkal var aizmigt. Taču tā, šķiet, kā vecos, labos laikos atkal radīta, esot uz viena viļņa ar kaut ko līdzīgu mūzai. "Wild Way" ir visa albuma esence.

8. Israel Nash - "Woman at the Well" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013) 

Nav pat svarīgi, kas ir Izraēls Nešs. Nav svarīgi, vai tas ir viņa pseidonīms vai īstais vārds. Vēl mazāk svarīgi ir fakti par vietām topos, albumu skaiti un jebkas cits, ko saistībā ar šo vīru var izteikt skaitļos. Daudz svarīgāk ir piefiksēt, vai cilvēks, klausoties Neša dziesmu "Woman at the Well", šūpojas tādā pašā labsajūtā kā kobra tās jocīgās taurītes pavadījumā. Ja nē, tas vispār nav cilvēks.

9. Sturgill Simpson - "The Promise" ("Metamodern Sounds in Country Music", 2014) 

Nesen kāda pazīstama psihoterapeita spriedelējumi, ka patiesībā nav nemaz slikti papliķēt sievu, ja viņa nepienes čības un neizlaiza vīra izēsto zupas šķīvi, vispār nekad netiktu uzrakstīti, ja visiem vīriem būtu TĀDA balss kā Amerikas kantrī dziedātājam Stērdžilam Simpsonam. Lai arī aizraušanās ar kantrīmūziku patiesībā ir diagnoze, Simpsona jaunā albuma nosaukums vien jau liecina, ka viņam ir kāds plāns šo stilu modernizēt. Jēziņ, ja līnijdeju pulciņā dejo pie tādām dziesmām kā "The Promise", steigšus jāiet pensijā un jāšūpojas garajā dejotāju rindā no rīta līdz vakaram!

10. "Low Roar" - "Nobody Loves Me Like You" ("0", 2014)

Pēc no kājām gāzošās debijas 2011.gadā islandieši "Low Roar" atgriezušies krietni piezemētāki un nobriedušāki. Albums "o" varbūt arī vairs nesola to emociju gammu, ko bija spējīgs sniegt tā priekšgājējs, taču tas nenoliedzami ir mūzikas pasaulē atzīmējams notikums.

11. "Bleachers" - "Wild Heart" ("Strange Desire", 2014)

Popa spīdekļu grupas "fun." ģitārista Džeka Antonofa blakusprojekts, kam ir visas izredzes būt dzīvotspējīgākam par, tā teikt, "mātes grupu". Nu vismaz jācer, ka pie šī, pat par pārsteigumu "fun." biedriem, izdotā albuma viss tikai sāksies. 

12. "Yes" - "Believe Again" ("Heaven & Earth", 2014)

Leģendārā Londonas roka apvienība "Yes" šogad atzīmēja savas pastāvēšanas 46.gadadienu, lai arī no dibinātājiem tajā spēlē vairs tikai basģitārists Kriss Skvairs. Kā teicis mūsu basgalvainais ģēnijs ar bārdiņu: "Pastāvēs, kas mainīsies!". To tad arī grupa "Yes" nekad nav pārtraukusi darīt. Viņu "21.gadsimta albumu "Heaven & Earth" ievada dziesma "Believe Again". Lai dies' nogrābstās kādam septiņdesmito gadu hipijam šajā saldajā popā atpazīt tos čaļus, kas toreiz, kad debesis bija zilākas, bet zālīte lētāka, vienu albumu varēja izdot ar divām pusstundu garām dziesmām, kurās pat lāga nebija nedz pantu, nedz piedziedājumu. 

13. Hozier - "Take Me To Church" ("Hozier", 2014) 

Kādam (starp citu, joprojām nenoskaidrotam) anonīmam lietotājam likās, ka video par antigeju protestiem Krievijā vispiemērotākā fona mūzika ir tolaik nevienam nezināmā īra Endrjū Hoziēra Bērnsa dziesma "Take Me To Church". Šādas kombinācijas klips tika izveidots un ievietots jūtūbē, un ar vidējo ātrumu 10 000 skatījumu stundā Hoziērs kļuva par kulta personu burtiski dienas laikā. 

14. Luke Sital-Singh - "Nothing Stays the Same" ("The Fire Inside", 2014)

Jauna un talantīga zvaigzne pie raibajām britu popmūzikas debesīm. Lūks Sitals-Sings, šķiet, savas dziesmas teju vai fiziski izveido no sviedriem, puņķiem un sēru korķa, jo, klausoties 27- gadīgā jaunekļa debijas albumu, neatstāj sajūta, ka tajā viss ir īsts un no paša Sitala-Singa veidots.

15. Sinead O'Connor - "Take Me to Church" ("I'm Not Bossy, I'm the Boss", 2014)

Šaineda Okonora jau otro albumu pēc kārtas turpina spridzināt tiltus, kas savienoja viņas pagātni ar tagadni. Publiski pārdzīvojusi personīgās krīzes, viņa ir radoši tik spēcīga, kā nekad agrāk. Un noslēpums tam esot Okonoras kundzes pirms gadiem pieciem pieņemtais lēmums tikai pašai komponēt dziesmas saviem albumiem. 

16. Adam Cohen - "We Go Home" ("We Go Home", 2014)

Protams, līdz papus sasniegumiem Ādamam Koenam vēl ir kur tiekties un tiekties, taču tāpat kā papus, kas, starp citu, ir Leonards Koens, Ādams šogad nevarēja vairs klusēt un izdeva jaunu albumu "We Go Home". Nu neiet jau viņam viegli. jo to papu droši vien kabina priekšā un pakaļā. Bet viņi atšķiras - ja ar papus platēm var vakarā likt visus gulēt, tad dēla albumus var izmantot modināšanai. Bet vispār dažreiz radurakstus labāk nezināt. 

17. Damien Rice - "Colour Me In" ("My Favorite Faded Fantasy", 2014)  

Šis ir negodīgi pret pārējām Deimiena Reisa jaunās plates dziesmām, bet vismaz viena šajā sarakstā bija jāieliek, un tas gods ticis skaņdarbam "Colour Me In". Kad ārā ir pilnmēness un tumšā mežā gaudo vilks, ieklausies vērīgāk - iespējams, tas nemaz nav vilks, bet gan kāds aizrautīgs Reisa klausītājs, kurš cenšas izdziedāt līdzi šo "Colour Me In" himnu.

18. Robin Gibb - "Days of Wine and Roses" ("50 St.Catherines Drive", 2014)

Robins Gibs jau divus ar pusi gadu nav mūsu vidū, taču tikai šajā rudenī klajā nāca viņa iepriekš neizdotu dziesmu albums "50 St.Catherines Drive". Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas no 2007.gada līdz Giba nāvei. "Days of Wine and Roses" viņš bija iecerējis kā savas jaunās plates pirmo singlu...

19. Ed Sheeran - "Thinking Out Loud" ("X", 2014)

Nav jābūt dullai tīnei, lai, izdzirdot pa radio Edu Šīranu, gribētos ieskaut vaidziņus plaukstās un sajūsmā skaļi spiegt. Par to nevajag uztraukties, tas ir normāli. Tā dara gan mājsaimnieces, gan santehniķi, par Saeimas deputātiem un proktologiem nemaz nerunājot. Jo Eds Šīrans ir baigā topā, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, kurus izdzirdot spiedz, Šīrans ir patiešām labs. Ak jā, un nedrīkst aizmirst, ka 16.februārī visi spiegs Rīgā.

20. "Coldplay" - "True Love" ("Ghost Stories", 2014)

Viena no Krisa Mārtina "Spoku stāstu" centrālajām dziesmām. Varētu pat teikt, visa albuma noskaņas turētāja. "Ghost Stories" vispār ir dīvaina plate, un, iespējams, pēc daudziem gadiem, apkopojot visu "Coldplay" devumu, tieši šis albums izrādīsies atzīstams par grupas pašu labāko.

2014, www,musicstories.lv

Joe Cocker (1944-2014)

2014, www.musicstories.lv

"The Smashing Pumpkins" - "Monuments to an Elegy" (2014)

Deviņdesmitajos klausīties "The Smashing Pumpkins" bija teju reliģija, un ja tu to nedarīji, noteikti netiki ieskaitīts sabiedrības segmentā, kuru mūsdienās dēvē par hipsteriem. Tolaik tāda nosaukuma nebija, tāpēc visus mūzikas klausītājus Latvijā iedalīja vienkārši divās daļās - tajos, kam patīk "Līvi", un tajos, kam "Līvi" ne visai. Un tieši šajā otrajā grupā esošie identificējās ar Billija Korgana murrājošās balss un "The Smashing Pumpkins" instrumentu sintēzi. Tolaik šis amerikāņu alternatīvās rokmūzikas kolektīvs bija ikonas statusā ar ļoti labiem albumu pārdošanas rezultātiem (1995.gada albums "Mellon Collie and the Infinite Sadness" ASV ieguva desmitkārtīgu Platīna diska statusu!). Un tad Korgana kungs sāka eksperimentēt, kas noveda pie tā, ka par kolektīvu šajā gadsimtā tapa runāts samērā maz, lai arī kopš 2000.gada "The Smashing Pumpkins" izdevusi piecas plates.

Šā gada pavasarī grupa paziņoja, ka ir noslēgusi līgumu ar ierakstu kompāniju "BMG" par divu nākamo albumu izdošanu. Pirmais no tiem nu ir nācis klajā. "Monuments to an Elegy" iznāca decembra sākumā. No eksperimentu laboratorijām Korgans ir atgriezies sagremojamākos līmeņos. ""Monuments [to an Elegy]" šķiet vairāk popmūzikas ieraksts, un uz to Korgans ir [visu laiku] gājis," kritiku vietnē "Metacritic" savas domas izsaka kāds klausītājs. Viņš ir akceptējis "The Smashing Pumpkins" jauno virzienu mūzikā. Katrs, protams, var darīt un domāt domas, kādas vien vēlas. Taču nevar noliegt, ka "Monuments to an Elegy" ir pirmais "ķirbīšu" albums, uz kuru, atvainojos, reāli stāv! Spalvas uz muguras. 

2014, www.musicstories.lv

"TV on the Radio" - "Seeds" (2014)

Kanādas (laikam jau) ietekmīgais mūzikas interneta medijs "Exclaim" raksta, ka kolektīva "TV on the Radio" jaunā plate "Seeds" ir lieliska, no divām pusēm skatoties. No vienas puses, tās muzikālās kvalitātes ir spējīgas piesaistīt grupai pilnīgi jaunus fanus, tādus, kas par šo Ņujorkas (ASV) kvartetu ne ausu galā vēl nav dzirdējuši. No otras puses, "Seeds" neliks vilties arī "TV on the Radio" jau uzticamajiem klausītājiem. ""Seeds" par visiem 1000% nav viņu labākais darbs, bet tālu no tā nav," piebalso "Q Magzine". Ir tas teiciens par pārlēkšanu sunim un tad viņa astei. Tad lūk, pēc "Seeds" noklausīšanās ir tāda sajūta, ka nu ir pārlēkts arī astei, ja par suni pieņem visu to albumu kopumu, kas bija jānoklausās šajā 2014.gadā.

2014, www.musicstories.lv

Glins Džonss atklāj mūzikas stāstu otru pusi

Glins Džonss (72) ir viens no pieredzes bagātākajiem popmūzikas producentiem, kura aizbilstamo listē ir ne vien "The Beatles", "The Rolling Stones" un "The Eagles", ne vien "The Who", "Led Zeppelin" un "The Clash", bet vēl daudzas, daudzas citas mūzikas zvaigznes. Viņa pirmais producētais bija "Steve Miller Band" 1968.gada debijas albums "Children of the Future", bet vēl dažus gadus atpakaļ Džonss strādāja pie "Band of Horses" un Raiena Adamsa platēm. Viņš arī izstrādājis īpašu bungu ierakstīšanas metodi, kuras būtība slēpjas pēc pareizas shēmas novietotos mikrofonos. To tā arī sauc par "Glina Džonsa metodi", un to mūsdienās praktizē vai visas profesionālās ierakstu studijas. 

Protams, diendienā esot blakus tādām slavenībām, ar tām komunicējot vai vienkārši esot kāda strīda vai diskusijas lieciniekam, ar gadiem rodas apziņa, ka varbūt dažas no lietām būtu jādara zināmas arī pārējai pasaulei. Un pirms mēneša, 13.novembrī, izdevniecība "Blue Rider Press" laida klajā Džonsa sarakstīto atmiņu grāmatu "Sound Man". Tajā ir aprakstīti producenta piedzīvojumi ierakstu studijā un, kā jau minēts, atklātas dažas līdz šim plaši nezināmas popmūzikas vēstures aizkulises.

DILANA SAPNIS APVIENOTIES AR BĪTLIEM UN ROLLING STONES

1969.gada nogalē dziesminieks Bobs Dilans tā starp citu aprunājies ar bītlu Džonu Lenonu, un šīs sarunas laikā licis viņam priekšā ideju ierakstīt kopīgu albumu - Dilans, "The Beatles" un "The Rolling Stones". "Man viss bija skaidrs," grāmatā raksta Džonss. "Mēs apkopotu labāko no Mika [Džegera] un Kīta [Ričarda], Pola [Makartnija] un Džona [Lenona], Boba [Dilana] un Džordža [Harisona], un pēc tam mēs izvēlētos labāko ritma sekciju no divām grupām tā, lai tā atbilstu konkrētai dziesmai." Makartnijs un Džegers šo ideju nocirtuši jau saknē. Diez, kāpēc gan?...

DŽONSS NO SIRDS PRIECĀJIES PAR "THE EAGLES" DARBA UZTEIKUMU

Pēc tam, kad Džonss bija producējis pirmos divus "The Eagles" albumus, grupa nolēma, ka viņi tomēr vēlas kļūt roķīgāki, un 1974.gada albuma "On the Border" ieraksta laikā viņi Džonsu atlaida. "Man [vienalga] nebija nekādas iespējas palikt kopā ar viņiem, ņemot vērā, kas notika turpinājumā - samērā smagu vielu lietošana, simtiem stundu studijā ar grupu, kurā viens otram [ķeras] pie rīkles..."

BĪTLU KRUĪZS

Polam Makartnijam bijusi ideja noorganizēt Bītlu kruīzu - kuģi, kurš pārpildīts ar grupas faniem, atvērto skatuvi amfiteātra formā, kaut kur pie Tunisijas. "Let It Be" ieraksta sesijas laikā tapusī ideja tā arī nekad netika realizēta, taču par iespējamo kruīzu visvairāk bija uztraucies Ringo Stārs, "kuru, galvenokārt, uztrauca, kāda tur varētu būt pārtika," raksta Džonss.

Glina Džonsa grāmatu "Sound Man" var iegādāties šeit.

Rakstā izmantotos faktus fragmentu veidā publicējis žurnāls "Rolling Stone".

Raksta ievada kolāžā bildes no raindance.org, thebeatles.com, rollingstone.com.

2014, www.musicstories.lv

Mark Kozelek - "Mark Kozelek Sings Christmas Carols" (2014)

Drudzis ir klāt! Pirkt, cept, šmorēt, dāvināt un nākamajā dienā pusi izmest ārā! Bet tās ir lietas, ar kurām laikam jāsamierinās. Runā, ka šajā gadā Ziemassvētki būšot ne balti, bet mūsu parastie - ar zaļu zālīti un aprīlim raksturīgu temperatūru. Un tādos apstākļos klausīties Ziemassvētku dziesmiņas, kurās zvaniņus skandē zirgu kamanās un Santaklausam klēpī sasēduši bērneļi, nekāda noskaņojuma jau nav. Tāpēc amerikāņu dziesminieka Marka Kozeleka tradicionālais Ziemassvētku dziesmu albums "Mark Kozelek Sings Christmas Carols" tādās piezemētās skaņās būs dikti piemērots. Un varbūt plati caurvijošais minimālisms un askētisms kaut kādā mistiskā kārtā ņems un transformēsies arī cilvēku uzvedībā, sagaidot un gatavojoties šiem egļu pušķošanas svētkiem.

2014, www.musicstories.lv

     

Neil Young - "Storytone" (2014)

Skaidrs, ka Nīls Jangs (69) var atļauties darīt jebko. Viņš ir viena no dzīvajām patiesi lielajām rokmūzikas leģendām, kurām tādu īsti neiekarotu virsotņu droši vien ir maz. Ja vispār ir. Vai Jangam vajadzēja stāties simfoniskā orķestra priekšā, lai pirmo reizi tikai dziedātu un pats nespēlētu nevienu instrumentu? Nu, droši vien, ka jā! Vai to vajadzēja klausītājiem? Nu, par to vēl zinātnieki strīdēsies. Bet fakts ir neapgāžams - savu trīsdesmit piekto studijas albumu "Storytone" Jangs ir sagādājis savādāku kā visus iepriekšējos. Un tomēr - vai Jangam to tiešām, tiešām vajadzēja?

Lai arī stils - rokmūziku izpildīt simfoniskā orķestra pavadījumā - nu nez vai ir labas gaumes un augstas mākslas paraugs, mūsdienās tā jau kļuvusi par teju sērgu. Sērgu, kas tā tracina patiesos klasiskās mūzikas cienītājus, bet aizrauj daudz plašāku publiku, kā likums, garantējot šādiem albumiem labus komerciālus panākumus. Tiesa, "Storytone" ir vairāk tāds džeza albums un Jangs drīzāk atgādina Frenku Sinatru. Tomēr Janga aizstāvībai jāmin kaut vai tas, ka šis jaunais albums ir krasi atšķirīgs un, katrā ziņā, no koncepcijas viedokļa tas ir sakarīgāks kā viņa un Džeka Vaita pirms pāris mēnešiem klajā nākušais konceptalbums "A Letter Home", kurš domāts patiesi tikai uzticamākajiem Janga faniem. Un tikai noklausoties "Storytone" vairākas reizes, katrs var mēģināt sev atbildēt uz iepriekš uzstādīto jautājumu - vai Nīlam Jangam to patiešām vajadzēja?

2014, www.musicstories.lv

"The Flaming Lips" - "With a Little Help from My Fwends" (2014)

Skolas laikā literatūras grāmatā piezīmēt Rainim ūsas un, visbeidzot, arī krāniņu, neteiksim, ka bija par labu atzīstama uzvedība, taču to darījis ir katrs, Raiņa iedvesmots, atrodot sevī lielāku vai mazāku mākslinieku, vai arī izrādot savu attieksmi pret "Zelta zirgu" vispār. Tas, ko Veins Koins un "The Flaming Lips" savā jaunajā albumā dara ar "The Beatles" dziesmām, ir akurāt tādu pašu krāniņu zīmēšana pie Liverpūles Četrinieka šekumiem. Koina kunga versijas par Bītlu dziesmām, protams, nav visu akordu precīza atspēlēšana, piemetot klāt kaut ko no sevis. Šeit viss ir otrādi - ir Bītlu motīvs, bet tam apkārt faktiski pilnīgi jauna kompozīcija. Pat ne kompozīcija - vesels skaņdarbs, kas reizēm pāriet brīnišķīgā skaņas kakofonijā.  

"The Flaming Lips" dziesmu pēc dziesmas ir radījuši visa "The Beatles" albuma "Sgt, Pepper's Lonely Hearts Club Band" (1967) jauno versiju. Šķiet, pasaule jau kādu brītiņu Veinu Koinu tā ne īpaši saprot, jau čupiņā "The Flaming Lips" pēdējo albumu viņš ir iegājis sevī caur un cauri, un, domājams, jūtas tur ļoti labi. Taču šajā platē viņš aicinājis arī savu veco draugu Mobiju un mazliet jaunāko draudzeni Mailiju Sairusu, lai visi kopā radītu skaņdarbu "Lucy in The Sky With Diamond", kas arī ir albuma "With a Little Help from My Friends" mazais spridzeklītis. Vai arī lielais krāns pie oriģināla.

2014, www.musicstories.lv

Annie Lennox - "Nostalgia" (2014)

Enija Lenoksa, bez šaubām, ir vienas no interesantākajām popmūzikas balss īpašniecēm. Viņa bija "Eurythmics" balss un seja, un klausīties viņas solo albumus allaž bijis kā būt izmazgātām apakšbiksēm, kuras savā nekontrolējamā karuselī ierauj centrifūga, lai izspiestu visu mitrumu, ko nu ir iespējams. Lenoksas balsij piemīt šis karuseļa sindroms - tās tehniskā varēšana klausītāja dvēselei vienmēr liek sagriezties virpuļos un mirklīti pēc tam vēl streipuļot vieglā reibonī. Tuvojoties apaļai jubilejai, Lenoksa ir iegrimusi nostaļģijā, izdodot tāda paša nosaukuma ("Nostalgia") albumu, kas sastāv no tā sauktās "Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas" ("Great American Songbook") repertuāra. Protams, šī ir veciem cilvēkiem domāta plate, tiem, kas klasiku ir gatavi klausīties tūkstošos versiju, un arī Lenoksai tas, šķiet, sagādā baudu un prieku. Tāpat kā klausītājam, kurš atkal var iegrimt šīs skotu kundzes balss bezdibenī. Un, jāatzīst, tradicionālo "Georgia On My Mind" Lenoksa izpilda gandrīz vai tā, ka jākrīt nost no kājām. No lielas patikšanas, saprotams.

2014, musicstories.lv

Stīvens Kings par savu pirmo šausmu filmu

Damien Rice - "My Favourite Faded Fantasy" (2014)

Iespējams, Leonards Koens nožēlo to dienu, kad viņš vai viņa pilnvarotais pārstāvis animācijas filmas "Šreks" veidotājiem atļāva vienā no tās daļām izmantot savu dziesmu "Hallelujah", jo tagad, izdzirdot šo pacilājoši sērīgo melodiju, 99 no simta izsaucas: "O, Šreka dziesmiņa!" Un vēl aptuveni puse no šiem 99, visticamāk, uzskata, ka dziesmas autors ir pats zaļais un ērmoti labsirdīgais cilvēkēdājs. Citādi ir ar īru puisi Deimienu Reisu (40). Savā atlikušajā karjerā viņš var radīt "da jebko", bet masas viņu atminēsies ar dziesmu "The Blower's Daughter", ko, starp citu, Reiss rakstīja speciāli filmai  "Closer". Tomēr dziesmai kaut kā izdevies uzsākt patstāvīgu dzīvi un būt piederīgai nevis filmai, bet Deimienam Reisam.

Kopš triumfa pagājuši trīspadsmit gadi. Reiss ir mēģinājis panākumu atkārtot, taču viņa otrais albums "9" nenesa nedz gaidītās kvalitātes, nedz komerciālos panākumus. Nupat, novembra sākumā, klajā nāca Reisa trešā plate, kuru viņš beidzot uzdrošinājies nosaukt par vienu simbolu garākā nosaukumā (Reisa pirmo albumu nosaukumi ir "O" un "9"), - "My Favourite Faded Fantasy". Protams, "meinstrīms" vienmēr pieprasīs "The Blower's Daughter", taču Reisa jaunā plate slēpj sevī dārgakmeņus, kuru mirdzumam ir potenciāls aizēnot lielo grāvēju. "My Favourite Faded Fantasy" ir spēcīgs stāstu krājums, kurā pat deviņas ar pusi minūtes gara dziesma ("It Takes a Lot To Know a Man") izskan kā mirklis - katrs muzikālais stāsts ir kā mini simfonija! Ciniski, bet cerams, Reisam patiešām kaut kas sāp. Jo, ja viņš šo albumu ir radījis blefojot, tas zaudē lauvas tiesu sava šarma. 

2014, www.musicstories.lv

"Queen" - "Queen Forever" (2014)

Roka leģendas tieši tāpēc ir leģendas, lai tās bieži un bez jēgas sapakotu vairāk vai mazāk gaumīgās labāko dziesmu izlasēs, un nereti tas notiek tik bieži, ka sāk palikt jau neinteresanti. "Queen" ir vieni no tādiem - ir kādas aptuveni 20 viņu dziesmas, kuras dažādās kompilācijās (kā likums, pirmā vienmēr ir "Bohemian Rhapsody") tiek tiražētas ar tādu intensitāti, ka tām uzmanību pievērš vairs tikai retais. Taču pavisam nesen, 10.novembrī, iznāca kārtējā britu "Queen" labāko dziesmu izlase "Queen Forever", kuru nu nemaz nevar mest pār vienu kārti ar augstāk minētajām. "Queen" pēdējā plate ar Fredija Merkūrija piedalīšanos "Made in Heaven" iznāca 1995.gadā - četrus gadus pēc Merkūrija nāves. Un šī izlase ir pirmais "Queen" albums, kurā dzirdami līdz šim nepubliskoti Merkūrija iedziedāti balss materiāli. Kā saka "Queen" ģitārists Braiens Mejs, lielākā daļa plates satura "nāk no astoņdesmitajiem, kad mēs bijām spārnos. Tās ir lielas, lielas balādes un liela, liela episka skaņa," atjaunoto materiālu izdevumam "Ultimate Classic Rock" raksturojis Mejs. Un ir vēl viens būtisks iemesls šī albuma ekskluzivitātei - tajā pirmo reizi, kopš "Made in Heaven" dzirdams arī ceturtais "Queen" dalībnieks basģitārists Džons Dīkons, kurš grupu pameta 1997.gadā. Patiesībā "Queen Forever" ir vairāk kā "Queen" dziesmu izlase - tā ir Fredija Merkūrija gulbja dziesma visā tās krāšņumā.

2014, www.musicstories.lv

"Jersey Boys" (2014)

Režisors: Klints Īstvuds

Lomās: Džons Loids Jangs, Eriks Bergens, Maikls Lomenda.

Laikā, kad Eiropas mūzikas gaumi allaž nosakošā Lielbritānija sešdesmitajos gados grima bītlmānijā, viņpus okeānam bija savs Četrinieks - puišu kvartets "The Four Seasons". Grupas vokālists Frenks Vali (Dž. Loids Jangs) bija pārliecināts, ka vēsture "tādu Frenku Sinatru" atcerēsies viņu pieminām tikai kā tādu Vali talanta ēnas puteklīti. Taču šī pati vēsture neļaus sameloties, ka Frenku Sinatru zina praktiski katrs, bet tādu Frenku Vali tikai maza saujiņa mūzikas biogrāfiju studētāju. Klints Īstvuds, acīmredzot, nolēma šo lietu kārtību mazliet sašūpot, veidojot uz patiesiem notikumiem balstītu kino stāstu par puišu grupu "The Four Seasons", un šādi stāsti allaž ir iedvesmojoši. 

Mūzika ne tikai dziedē, bet arī audzina un noliek uz pareizā ceļa - ja šī mūza nebūtu "sašņorējusi" gan Vali, gan viņa draugu Tomiju De Vito (Vincents Piaca), abi droši vien savu dzīvi beigtu cietuma kamerā vai ar lodes caurumu pierē, kurš tur tiktu atstāts mafijas klanu rēķinu kārtošanu rezultātā. "The Four Seasons" tiek uzskatīta par "populārāko grupu pirms Bītliem" (interesanti, ka visas filmas laikā tādi Bītli ne reizi netiek pieminēti), kuras kontā ir pieci ASV singli Nr.1 - "Sherry" (1962), "Big Girls Don't Cry" (1962), "Walk Like a Man" (1963), "Rag Doll" (1964) un "December, 1963 (Oh, What a Night)", taču atšķirībā no saviem Liverpūles "līdziniekiem", "The Four Seasons", gadiem transformējoties, pastāv joprojām... 

Nav svarīgi, vai visi filmas "Jersey Boys" fakti atbilst vēsturiskai patiesībai (nu var jau būt, ka mafijas bosu Geipu De Karlo (Kristofers Volkens) jaunais Vali ar savu dziesmu ir novedis līdz asarām, jo tā vēl neviens nebija nodziedājis De Karlo mātes mīļāko dziesmu...), svarīgs ir pats stāsts un kā tas ir izstāstīts. Klints Īstvuds (84) ir vīrs, kurš ar saviem pautiem ir uzaris ne vienu vien kino industrijas lauku, filmas ar viņa piedalīšanos aktiera statusā sola baudījumu neatkarīgi no scenārija un saspēles partneriem. To pašu var teikt par Īstvuda režisora darbu (kaut vai lai pieminama filma "Million Dollar Baby" (2004)) - viņš ir, vislabāk to būtu formulēt, pamatīgs. Viņš iedziļinās detaļās. "Jersey Boys" ne tikai izstāsta vēsturi, režisors liek filmas varoņiem arī nepastarpināti runāt ar skatītāju un skaidrot, kas īsti notiek. Drīzāk sanāk tāds kā teatralizēts uzvedums. Smalks ir arī Īstvuda izvēlētais filmas noslēgums - lai arī 1990.gadā, topot uzņemtiem Rokenrola Slavas zālē, no limuzīniem viens pēc otra ārā rāpjas krunkaini večuki, filmas pēdējos kadros režisors, atkal izmantojot tos pašus teātra elementus, skatītājam ļauj atvadīties no "The Four Seasons" kā divdesmitgadīgiem puikām, kam visa dzīve patiesībā vēl ir tikai priekšā.

2014, www.musicstories.lv

"Kiasmos" - "Kiasmos" (2014)

Projekta "Kiasmos" dzimšana ir visnotaļ loģiska. Islandiešu pianista un komponista Olafura Arnalda un Fēru salu elektropopa mākslinieka Janusa Rasmusena ceļi krustojušies, pirmajam esot par otrā ierakstu inženieri skaņu ierakstu studijā. Taču skaidrs, ka daudz vairāk loģikas "Kiasmos" dzimšanas faktā ir Arnalda un Rasmusena kopīgai kaislei uz minimālismu mūzikā, lai kādā stilā tā arī netiktu izpildīta. Pēc aptuveni piecu gadu briešanas dueta vārdā nosauktā debijas plate nu ir iznākusi. "(..) Vairums [albuma] materiāla ir sarakstīts šajā gadā ar domu veidot ierakstu, kurš būtu vairāk vienots vesels, nekā dziesmu kolekcija," ierakstu kompānijas "Erased Tapes Records" mājaslapā saka Arnalds. "Es esmu saskāries ar daudziem elektroniskās mūzikas žanriem, taču man nekad nav bijusi iespēja ieiet elektronikā tik dziļi, kā to esam izdarījuši šeit." 

Elektroniskā mūzika ir kā kečups - ietērpjot bezgaršīgu un citādi nebaudāmu mūziku elektroniskā apdarē, tā nereti nomāc dziesmas iepriekšējos trūkumus, un elektroniski apstrādātu mūsdienās droši vien var pārdot praktiski jebkuru draņķi. Bet šis nav piemērs par "Kiasmos". Arnalda mūziku vienmēr bijusi bauda klausīties arī bez papildus elektronikas esences, savukārt Rasmusens savā dzimtenē tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem spēlētājiem uz elektropopa skatuves (viņš ir arī grupas "Bloodgroup" līderis). Duetam ar savu debijas plati tādā kārtā ir izdevies radīt pamatīgu melno caurumu. Caurumu, kurš sevī iesūc visu un visus. Nopietni! "Rezultāts mūs mazliet pārsteidza," atzīst Rasmusens. "[Albums] ir daudz emocionālāks, kā bijām iedomājušies. Bet tieši tā arī ir mūzikas radīšanas burvība."

2014, www.musicstories.lv

Yusuf - "Tell 'Em I'm Gone" (2014)

"Tajā laikā es biju totāli pilnā, tāpēc neko daudz es neatceros," uz kāda žurnāla "Uncut" lasītāja jautājumu, kādas ir viņa atmiņas par 1976.gada koncerttūri ar Džimiju Hendriksu un grupu "Walker Brothers", atklāti atbild Jusefs, viņš arī Kaķu Stīvens (Cat Stevens), viņš arī Jusefs Islāms (Yusuf Islam). Šobrīd 66 gadus vecais Anglijā zviedru mammai un grieķu papam dzimušais dziesminieks lieto tieši pēdējo pseidonīmu, jo septiņdesmito gadu beigās viņš pārgāja islāma ticībā, bet pirms divpadsmit gadiem pārcēlās uz dzīvi Dubajas pilsētā Apvienotajos Arābu Emirātos ("Es izbaudu laika apstākļus šeit. Tie katru dienu ir samērā labi."). Skaidrs, dzīve Jusefam šajos nepilnos piecdesmit gados, kopš viņš ir uz skatuves, mainījusies pilnīgi kājām gaisā - islāms grādīgās ninnītes lietot aizliedz, tāpēc jau teju četrdesmit gadus Kaķu Stīvens savu radošo karjeru būvē, būdams skaidrs kā piecreiz izfiltrēts kazas mīzals. 

Pēc piecu gadu pārtraukuma skaidrais Jusefs darījis prieka pilnus sava talanta pielūdzējus, laižot klajā jaunu solo albumu "Tell 'Em I'm Gone". Tie, kas seko Jusefa daiļradei, neļaus sameloties, ka līdz šim savas islāma darīšanas viņš Rietumu sabiedrības daļai paredzētajos albumos ir vairāk vai mazāk apslāpējis (ar dažiem izņēmumiem, ieskaitot islāma pasaules bērnu mūzikas albumus "I Look I See" un dziesmu "Salli Ala Muhammed", kas astoņdesmitajos gados attiecīgās ticības reģionos bija teju populārākā dziesma). Arī jaunajā platē šīs mūspusē nedaudz svešās reliģijas intonācijas pavīd tikai šur tur. Var teikt, Jusefs atrod elegantu vidusceļu, apvienojot savus pieņemtos uzskatus ar viņa fanu gaidām nosacīti sekulārajā pasaules daļā. Un šādos brīžos, kad tekstā parādās vārdi kā "sekulārs", ir skaidrs, ka pietiek muldēt, un runāt jāļauj mūzikai. "Lielas, lielas pārmaiņas manī notika brīdī, kad sapratu, ka mūzika ir daļa no Dieva visuma," intervijā žurnālam "Uncut" atzīst Jusefs. Un pie tā tad arī paliksim. 

2014, www.musicstories.lv

Mūzikas albumu vāki (pilnībā)

Kādreiz, kad modē bija vinila plates (kas šobrīd atkal skaitās stilīgas), mūzikas grupu un dziedātāju mākslinieki varēja izpausties, noformējot plašu vāciņus - vietas bija teju cik uziet. Tālāk sekoja būtisks "laukuma samazinājums", par plašāko mūzikas informācijas nesēju kļūstot audio kasetei. Maza atelpa iestājās kompaktdisku pīķa karstumā, bet tuvu sirdstriekai albumu vāciņu mākslinieku ģilde nonāca brīdī, kad savu vietu tirgū centās nostiprināt minidiski - tur vietas mākslai nav vispār. Minidiski aizgājuši skuju taku, kompaktdiski pamazām arī dodas šajā virzienā, vinila plates tapušas par sava veida statusa apliecinājumu, bet pa lielam - visa mūzika ir pārcēlusies interneta vidē. Tomēr - albumu vāciņu noformējums savu nozīmi nav zaudējis, tieši otrādi: tā vērtība tikai augusi, jo paaudzei, kas mūziku caur sevi laiž straumējot, vāciņa attēls ir vienīgā iespēja nosūtīt kādu vēstījumu, ko agrāk darīja kompaktdisku bukletiņi.

Arī britu radošā aģentūra "Aptitude" ir novērtējusi albumu vāciņu spēku un izvēlējusies astoņas klasiskas plates, kuru noformējumu vienkārši paplašinājusi uz visām debess pusēm - oriģinālais vāciņa noformējums nu ir tikai daļa no šo mākslinieka fantāzijas. Un, ja godīgi, šāda pieeja liek pafantazēt arī par citu plašu vāciņiem, kas nav pievienoti šajā galerijā. Informāciju par šiem mākslas darbiem "nopludinājusi" vietne "Beautifullife.info".

Fatboy Slim - "Why Try Harder" (2006)

Bruce Springsteen - "Born In U.S.A." (1984)

"Blur" - "Parklife" (1994)

Adele - "19" (2008)

Justin Bieber - "My World" (2010)

"The Beatles" - "Abbey Road" (1969)

Michael Jackson - "Off The Wall" (1979)

Raksta ievada vāciņš: "Nirvana" - Nevermind" (1991).

2014, www.musicstories.lv 

Hozier - "Hozier" (2014)

Endrjū Hoziērs Bērnss (Andrew Hozier-Byrne) kļuva slavens burtiski vienas dienas laikā. Kāds anonīms lietotājs viņa dziesmu "Take Me To Church" bija izmantojis klipā, kuram iespaidojies no anti-geju protestiem Krievijā. "Vēl līdz šim brīdim es nezinu, kurš šo video ievietoja," žurnālam "Rolling Stone" atzīstas 24 gadus vecais īru puika Hoziērs. "Bet tas tika skatīts 10 000 reižu stundā vai aptuveni tā. Es biju zināmā mērā šokēts." Tagad Hoziēra fanu vidū ir gan Eds Šīrans, kurš pats iedziedājis "Take Me To Church" versiju, gan Teilore Svifta, turklāt jaunais īrs tiek laipni gaidīts pasaules lielāko televīziju un radiostaciju vakara programmās un ētera studiju dzīvajos koncertos. Taču neskatoties uz panākumiem, Hoziērs nav zaudējis saikni ar planētu Zeme. Vēl vairāk - viņš publicējis savu mobilā telefona numuru, uz kuru fani var zvanīt un izteikt domas par viņa jauno albumu. Tā vismaz raksta "Rolling Stone". Tiesa, izpētot Hoziēra mājaslapu, vismaz redzamā vietā šo numuru ieraudzīt nevar.

""Hozier" ir autentisks mākslinieka portrets - dvēselisks, garīgs un vilinošs, un tas ir ļoti iespaidīgs [Hoziēra] pirmais solis [mūzikā]," par īra debijas albumu "Hozier" raksta "Clash Music". Iespējams, Hoziērs būs tapinājis jaunu mūzikas stilu, kaut ko starp Džeku Vaitu un "Antony and the Johnsons", tam visam pievienojot amerikāņu gospeļu dziedāšanas tradīcijas un minimālu, bet muzikālā kontekstā visai iederīgu, blūza injekciju. Protams, plates ievadošā dziesma "Take Me To Church" ir noteicošā. Tās iekustinātā domu lavīna nav apturama visa albuma garumā. Turklāt šī dziesma ir nominēta "MTV Eiropas Mūzikas balvai" nominācijā "Labākā dziesma ar vēstījumu" ("Best song with a message"). Sagadīšanās, bet arī pie mums Latvijā šī dziesma šobrīd ir savā ziņā aktuāla. Šobrīd, kad vieni uzskata, ka ir tiesīgi noteikt, kas ir normāli un kas nav. Šobrīd, kad cilvēka seksuālā orientācija prevalē pār viņa cilvēciskajā īpašībām un vērtībām. Par to arī stāsts dziesmas "Take Me To Church" video klipā. Brīdinājums: tajā redzami atklāti vardarbības skati. 

2014, www.musicstories.lv

Mūzikas video paver jaunus ceļus reklāmai

Gluži tāpat kā modernās tehnoloģijas ļauj šodien skatīties iecienītākās filmas, seriālus vai raidījumus katram izdevīgā laikā un, galvenais, bez reklāmas pauzēm, šīs pašas tehnoloģijas ļauj jau sen dienas uzņemtos dziesmu videoklipos iemontēt pavisam aktuālas reklāmas. Sava jaunākā izdevuma lappusēs šai tēmai pievērsies žurnāls "Rolling Stone". Publiku nosacīti varētu sadalīt divās daļās. Pirmā ir tā, kura uzskata, ka mainīt jau radītu video ir gluži kā sabojāt mākslas darbu, kā Monai Līzai piezīmēt ūsas. Otrā lasītāju daļa, gluži pretēji, ar interesi tagad var pārlapot savu iecienīto mākslinieku videoklipu katalogus jūtūbē, piemēram, cenšoties kādā Ērika Kleptona astoņdesmito gadu videoklipā pēkšņi ieraudzīt ielas stūrī novietotu "Facebook" vai "Angry Birds" reklāmu.

"Iespējas ir neierobežotas," žurnālam atzīst mediju tehnoloģiju kompānijas "Mirriad And French" izpilddirektors Teds Miko. "Mēs zinām, ka šī gadsimta paaudzes uzvedība ir atšķirīga: 35% vairs neskatās [tradicionālo] TV apraidi, savukārt 90% no tiem, kas skatās TV "replay" [režīmā], dara to, izlaižot reklāmas," saka Miko kolēģis, kompānijas "Havas" starptautiskais rīkotājdirektors Dominiks Delports. Pirmā, kas pievērsās šādam reklāmu izvietošanas veidam agrāko gadu videoklipos, bija mūzikas izdevniecība "Universal Music Group". Arī "Mirriad And French" ir saistīta ar mūzikas industriju - Miko savulaik darbojies mūzikas straumēšanas servisā "Beats Music". 2008.gadā viņš sāka darbu pie reklāmu ievietošanas tehnoloģijas izstrādes. Tehnoloģijas, kas videoklipos atrod brīvu vietu, kurā ievietot reklāmu tā, it kā tā tur atrastos jau klipa filmēšanas brīdī. Šis skrupulozais darbs, liekot cilvēka acij nepamanīt klipos izmantoto viltību, datorzinātnieku komandai prasīja trīs gadus.

Kā atzīst Miko, "Universal" tagad jau vairs nav vienīgie šīs tehnoloģijas izmantotāji. Lūk, daži piemēri. Grupas "Hootie and the Blowfish" līdera Dariusa Rakera 2012.gada dziesmas "True Believers" atsvaidzinātais video ar "Grand Marnier" liķiera reklāmu vienā no epizodēm (sk. attēlu raksta ievadā). Aloja Blaka 2013.gada dziesmas "The Man" videoklips, "laika gaitā" papildināts ar "Levis" džinsu reklāmu ("Mēs aplaudējam [mūzikas videoklipu straumēšanas kompānijai] "Vevo" un "Mirriad" par inovatīvo pieeju zīmola novadīšanai mērķētai auditorijai, izmantojot augstas kvalitātes saturu," tā "Levis" mārketinga vadītāja ASV Steisija Dorena). 

Šādi piemēri nākotnē būs vēl un vēl. Iespējams, tehnoloģijas attīstīsies pat tik tālu, ka dziesmas video tiks uzņemts tādā kā tukšā formā jeb "templeitā", kurš katrā reģionā translēsies ar citu vizuālo saturu. Nu, piemēram, Džastina Bībera videoklipā, kurš taps demonstrēts Latvijā, uz kādas klipā redzamās ēkas sienas vai varbūt Bībera T-krekla rādīsies "Aldara" reklāma vai aicinājums abonēt žurnālu "Omītes zālītes". Un šis tad būs viens no veidiem, kā reklāmu, kuru neviens tā nemīl, tomēr novadīt līdz izvēlētajai auditorijai. "Vienīgais ierobežojums ir cilvēka darbs, saskaņojot māksliniekus, zīmolus un kampaņas," gala spriedumu žurnālam "Rolling Stone" izsaka Delports. Tā teikt, esam brīdināti... 

"Far East Movement" - "Rocketeer" (2010)

Aloe Blacc - "The Man" (2013)

"Avicii" - "Lay Me Down" (2013)

"Far East Movement" - "Rocketeer" (2010)

Visi foto ņemti no no žurnāla "Rolling Stone" mājaslapas.

2014, www.musicstories.lv

Deivids Gilmors par uzrakstu uz sava kapakmens

2014, www.musicstories.lv

"Allo Darlin'" - "We Come from the Same Place" (2014)

"Visas dziesmas ir īsas un jaukas," trāpīgs ir mūzikas portāls "Popmatters", apskatot londoniešu "Allo Darlin'" jaunāko plati "We Come from the Same Space". Tas tiesa, Elizabete Morisa ar pārējiem kolēgām sava kvarteta repertuāram izvēlējusies vienkāršas un sirsnīgas dziesmas, pie kurām var vienlaicīgi gan valsi iegriezt, gan notraukt kādu asariņu, jo "Allo Darlin'" mūzika savu klausītāju moka, mezdama nostaļģijas atmiņu sēklu taisni dvēselē - par to, kas paspēts, par to, kas nē, un par dzīvi, kas nosūkā jēlu. Par "siltu" šo plati nodēvējusi apskatnieku "Sniega karaliene" - portāls "Pitchfork", kura vēsā elpa tā arī nav ļāvusi uzplaukt kādai vājākai radošai dvēselei ar vāriem nerviem. "Allo Darlin'" ir sirsnīgi jaunieši, klausīties kuros ir baudpilns piedzīvojums. "Ir indīpops vai nav, tas ir lipīgs dažādos līmeņos," par grupas trešo studijas albumu saka mūzikas žurnāls "Uncut". Un tā atkal ir tiesa - pie plates pielipt kā mušai pie mušpapīra ir viena momenta jautājums. 

2014, www.musicstories.lv

Lights - "Little Machines" (2014)

"Neej mājās bez manis," sava jaunā albuma "Little Machines" noslēdzošajā dziesmā lūdz kanādiešu elektropopa zvaigznīte Valērija Poksleitnere (27), meitene ar skatuves vārdu "Lights" (kuru, starp citu, viņa ir pieņēmusi arī oficiāli, lai plānāka būtu garoziņa maizītei, ko ienes autortiesības). Kā atzīmē žurnāls "Time", pirms pieciem gadiem, kad pasaule juka prātā Gāgamānijas (no Lēdijas Gāgās) dēļ, Valērija savā dzimtenē klusi un nemanāmi čubinājās, pārējai pasaulei pat nenojaušot par viņas eksistenci. "Ja tu sevi pieskaiti pie ""Lights" kulta" ilggadējiem piekopējiem, sagatavojies pilnībā zaudēt prātu no ["Lights" jaunā albuma] "Little Machines", vēsta uzsaukums faniem "Lights" mājaslapā tagad, 2014.gadā. Un, iespējams, tieši "Little Machines" arī kļūs par "Lights" pirmo lielo starptautisko panākumu, jo divas iepriekšējās viņas studijas plates kaut cik taustāmus panākumus guva tikai dzimtenē Kanādā. 

Jāsaka, "Little Machines" ir sievišķīgs albums. Tā tapšanā Valērija ietekmējusies no tādām muzikāli gruntīgām dāmām kā Bjorka, Keita Buša un Petija Smita. Turklāt plates ieraksta laikā viņa zem sirds nēsāja savu pirmdzimto (albuma ieraksts tika pabeigts 2.martā, bet vēl 15.februārī Valērija dāvāja dzīvību meitai). Un tomēr - "Little Machines" der arī skarbajiem vīriem, kas principa pēc neskuj paduses un joprojām neatšķir izlietni no pisuāra. Jo pat skarbu vīru dvēseles stīgas, zinoši sagrābstītas, var paraustīt, liekot (bieži uzspēlēto) skarbumu padarīt gluži nekaitīgu. "Lights" jaunākajai mūzikai šī paraustīšanas māka piemīt - starp citu, elektropopa platēm gluži neraksturīgi. Un tieši tāpēc pretoties Valērijas Poksleitneres aka "Lights" izteiktajam aicinājumam neiet mājās bez viņas, vispār nav nekādas jēgas.

2014, www.musicstories.lv