Trīs rudens brieduma albumi

Tā ir. Kaut arī tikai pagājušā nedēļā svīstošiem pupiem "nosvinējām" šā gada karstāko dienu, un sinoptiķi apgalvo, ka neierasti garā vasara vēl kādu laiku turpināsies, norises dabā, neskatoties uz novirzēm un prognozēm, iet savu gaitu, un nākamais pozicionālais tās stāvoklis ir rudens. Parkā uz taciņām jau parādās iedzeltējušas lapas, vēja brāzmas ar lietus mākoņiem ir daudz biežāki viesi mums virs galvām. Un jā, tieši debesis ir tās, kas nodod pirmās - rudens nav aiz kalniem. Brieduma laiks, kad augļu un dārzeņu raža sasniedz savu apokalipsi pirms miera, lai pavasarī atkal ar jaunu spēku atkārtotu šo ciklu, un tā atkal un atkal... Blin, liekas Edvards Virza ar saviem "Straumēniem" nobāl šīs apcerīgās rindkopas priekšā...

Bet nu par albumiem. Jā, tuvojoties rudenim, vienam pēc otra par vēsturi kļūstot vasaras karstajiem festivāliem, augusta otra puse allaž iekrāsojas apcerīgos toņos. Un šajā gadā izceļami trīs tādi albumi, kas "nosēdina" vasaras putekļus, un kājām dod pamatīgumu nostāvēt pretī gaidāmajiem rudens vējiem.

"Birdy" - "Birdy" (2011)

Albuma iznākšanas brīdī Džasmīnai Van der Bogairdai bija tikai 15. 2008.gadā, tātad 12 gadu vecumā, viņa uzvarēja jauno vokālistu konkursā "Open Mic UK", Birdy pirmais singls - "Bon Iver" dziesmas "Skinny Love" versija - kā izsprādzis šampānieša korķis pavēra ceļu viņas slavas un slavināšanas šaltīm. Debijas albums "Birdy" iznāca teju pirms diviem gadiem, liekot Adelei turēt raizi par savu iesildīto vietiņu uz skatuves. Jo, lai arī Birdy ir gadus astoņus jaunāka par omulīgo Adeli, pirmajai piemīt neticams potenciāls savos gados būt sadzirdētai pieaugušo auditorijā. Birdy dziedājums varbūt nav tik raupjš kā Adelei, viņa, iespējams, nav tik nešpetna, taču debijas albums nešauboties liek secināt, ka Adeles zvaigznei beidzot dzimusi līdzvērtīga konkurente - zvaigzne, kas savu balsi vēl tikai attīsta, bet pat tas, ko viņa jau ir sasniegusi, ir grandiozu aplausu un zemu noliektas galvas vērts. 

Bija vajadzīgi gandrīz divi gadi, lai Birdy albums nosēstos galvā, nobriestu, un tagad, gaidot viņas jauno albumu "Fire Within", kas tapšot vēl šajā gadā, pēc tā uznāktu gandrīz fiziski sajūtamas ilgas.

Tom Odell  - "Long Way Down" (2013)

Artis Volfs kādā savā recenzijā šo 22 gadus veco britu brīnumbērnu nodēvēja par jauno Eltonu Džonu. Tas gan būtu par skaļu teikts. Kaut vai tāpēc vien, ka Eltons ir un vienmēr būs tikai viens... Bet kaut kādā ziņā to pašu var teikt par Tomu Odelu. Lai arī viņa klavierspēle patiešām brīžiem atgādina Eltona manieri, vokālā iznešanās Odela izpildījumā ir neierasta - viņam, kā daudziem jaunajiem izpildītājiem, nenoliedzami, ir spēcīga balss, taču tās pielietojums, dziedot augsti aizsmakušos toņos, rada nosacītu oriģinalitātes sajūtu. Taču tikai nosacītu, jo Odela vokālā var saklausīt gan "Starsailor" Džeimsa Volša, gan "The Cure" Roberta Smita, gan vēl citu zvaigžņu atbalsis. Un tomēr - Odelā ir kas īpašs. Ne velti Lili Alena, kas puisi ievēroja kādā bārā muzicējam, atceras: "Viņa enerģija uz skatuves man atgādināja Deividu Boviju." Un tieši Alena bija tā, kas pabīdīja blondo, pēc skata kautrīgo zēnu, lielā mūzikas biznesa virzienā.

"Long Way Down" ir lielisks lieliskas popmūzikas albums. Odels ir spējis atrast formulu, kas viņa mūziku padara atraktīvu, aizraujošu. Šīs formulas sastāvdaļas ir mūzikas mīlestība x talants x vokāls x NEZINĀMAIS X. Un šis nezināmais X ir Odela firmas noslēpums. Visi pārējie formulas elementi ir apritē pārsvarā visiem mūziķiem, bet ne visiem sanāk tā, kā Odelam. Tāpēc X ir Odela slepenā šķipsniņa receptē, pēc kuras top debesmannā līdzīgās dziesmas.

"The National" - "Trouble Will Find Me" (2013)

Kāda pasaka bija par puisīti, kas, ieraudzījis kaut ko ļoti skaistu, bet noliegtu, no sajūsmas zaudēja balsi, tādējādi zaudējot iespēju par to kādam pastāstīt. Rakstīt viņš laikam nemācēja, arī mobilais ar foto funkciju nebija, tāpēc viņš visu mūžu nodzīvoja ar šo savu pārdzīvojumu sevī, līdz laikam sajuka prātā vai kaut kāds pūķis viņu apēda...

Amerikāņu "The National" sestais studijas albums "Trouble Will Find Me" arī ir kaut kas "ļoti skaists", bet ne noliegts. Un labi, ka tā. Jo pretējā gadījumā cilvēcei zudumā ietu šedevrs trīspadsmit dziesmu garumā. Mets Bērningers savā mierīgajā lutauša stājā un balsī atkal dzied par mīlestību, rozā trusīšiem un ugunsdrošību (protams, alegorijās izsakoties par sirdslietām). "Trouble Will Find Me" ir šī rudens komposts - tas viss jau reiz ir pastāvējis, bet tagad atgriezies savādākā veidā, un nu baro un briedina visus, kam vien ticis klāt.  Kā teiktu amerikāņu onkolis: "Šitais, dēls, ir maisterpīs!"

Foto raksta ievadā Toms Odels no www.rockwerchter.be.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"The Civil Wars" - "The Civil Wars" (2013)

Bija nepieciešamība pārliecināties vēlreiz. Par to, ka Džoja Viljamsa un Džons Pols Vaits nav laulāts pāris, kas zina otra vissīkākās īpašību nianses, noskaņu un domu slāņus. Jo gribās domāt, ka tādu vokālo un instrumentālo sintēzi, kādu dabū gatavu duets "The Civil Wars", var realizēt tikai ļoti tuvi cilvēki. Bet nē - Viljamsa ir laimīgi precējusies ar kādu Neitu Jetonu un audzina gadu veco dēlēnu, bet Vaits ar sievu aprūpē veselas četras atvases. Un tomēr, likteņa pirksts, "iebakstot" abu tikšanos 2008.gadā radošajā nometnē Nešvilā, izrādījies gana vieds.

Dueta 2011.gada debijas albums "Barton Hollow" pasauli pārsteidza. Mūzikas mikstūra, kuras sastāvā kā aptiekas svariņos nosvērti iemaisīti tādi komponenti kā gotiskais folks, kantrī, amerikāņu alternatīvās grupas "Mazzy Star" un populārā māsu Pīrsu dueta "The Pierces" (vismaz to saklausījis mūzikas žurnāls "Uncut") noskaņas. "Barton Hollow" nokļuva 1.pozīcijās gan ASV indīmūzikas, gan folkmūzikas oficiālajā albumu topā, pie kam sasniedzot Savienotajās valstīs arī vērā ņemamu pārdošanas rezultātu - pusmiljonu kopiju. Kad publika bija atkopusies no šīs patiešām satriecošās plates, skaidrs, ka visi gaidīja, kas būs tālāk. Un tapa dueta otrais albums, kas nodēvēts tā vārdā - "The Civil Wars".

"Protams, mēs jutām spiedienu," ar savām sajūtām, ierakstot jauno plati, žurnālam "Uncut" dalās Viljamsa. "Es tiecos, lai [jaunais albums] būtu nevis līdzvērtīgs "Barton Hollow", bet pārspētu to. (..) Un man šķiet, ka mēs radījām kaut ko vēl universālāku, atklātāku un skaistāku par "Barton Hollow"." Ja Viljamsa būtu Pinokio, viņas deguns tagad nevis izstieptos metrus divus garš, bet gluži otrādi - tas ierautos uz iekšu (kā  krāniņš puikām, ielecot aukstā jūrā), jo pateikt, ka "The Civil Wars" ir "skaists" vai "atklāts", ir nepateikt neko! Plate, kurā visus instrumentus un balsis iedziedājis tikai šis pāris, kuru producējis komponists, džezmenis un publicists Čārlijs Pīkoks, ir līdz šim labākais 2013.gadā izdotais albums. Viennozīmīgi!

Tiesa, kas līdzīgs tika teikts par "Barton Hollow" un 2011.gadu, taču klausītājam nebūt nav jābaidās no "Deja Vu" sajūtas - "The Civil Wars" ir savā veidā citāds. Tas patiešām varbūt arī ir "universālāks", katrā ziņā konceptuālāks un viengabalaināks kā debija pilnīgi noteikti. Dziesmu izkārtojums ir sajūtās loģisks un harmonisks, platei nav cikliskuma - spēlējot "repeat" režīmā, pateikt, kur "gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš", nav iespējams. Tur viss ir balts vai zaļš atkarībā no noskaņas un vēlmēm. Un tomēr - klausoties dziesmas "Same Old Same Old" un "Dust to Dust", kas atrodas plates sākumā viena aiz otras, ir skaidrs, ka šī ir albuma un dueta "The Civil Wars" kulminācija. Vismaz līdz nākamajam varoņdarbam.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Dž. Dž. Keils (1938 - 2013)

2009.gada 7.martā Džons Veldons Keils jeb J.J. Cale tviterī, piesedzoties ar mazliet maldinošu lietotājvārdu @SlowerBaby, iečivināja ziņu: "I make rock n roll records" ("Es ierakstu rokenrolu"). Un šis īsais teikums māca apjaust divas patiesības. Pirmkārt, tas patiešām izsaka visu Keila būtību - dzīvot rokenrolā, dzīvot mūzikā. Otrkārt, kopš pagājušās piektdienas, 26.jūlija, par realitāti kļuvis fakts, ka šī arī paliks vienīgā Keila iečivinātā ziņa, jo šajā dienā vīrs, kura ceļi uz skatuves krustojušies ar daudzām mūzikas leģendām; kurš pats par tādu kļuva; šis sirmais kungs 74 gadu vecumā sāka ceļu uz citām pasaulēm. Tajās viņu jau gaida vecie cīņu biedri Veilons Dženings (1937 - 2002), grupas "The Hook" dalībnieki Billijs Frēnsiss (1942 - 2010), Džeins Gārfērts (1944 - 2006), Džons Volters (1945 - 1997) un citi nenosauktie, kas, vēl pie labas veselības esot, savu repertuāru labprāt kuplināja ar kādu no Keila komponētajām dziesmām. To darīja ne tikai tie, kas jau citās saulēs; Keils dzīvi turpinās, kaut vai pateicoties vecajam draugam Ērikam Kleptonam.

KEILA - KLEPTONA TANDĒMS

Tieši Kleptons bija tas, kurš šim Oklohamā dzimušajam puisim, varbūt pat ne apzināti, pavēra ceļu uz skatuvi un radīja iespēju turpmāko dzīvi nodarboties ar to, no kā sirds trīs visvairāk, - ar mūziku. 1970.gadā Kleptons ierakstīja un singla formātā izdeva vienu no Keila agrīnās daiļrades dziesmām "After Midnight". Ar to pietika, lai maisam gals būtu vaļā - Keils guva sava veida apliecinājumu paša spējām, ticību vēl lielāku varoņdarbu paveikšanai uz skatuves, un gluži kā karuselis dzīve sāka griezt Keila karjeru, kas kopā uzskaita 14 solo albumus, pēdējo no kuriem - "Roll On" - mūzikas gardēži nosmeķēja vēl tikai 2009.gadā."Es jau biju padevies attiecībā uz ierakstu biznesu un jau devies atpakaļ uz [pilsētu, kurā līdz tam dzīvoju] Tulsu," daudzus gadus vēlāk atcerējās Keils. "Bet kad Ēriks izcēla šo dziesmu, man atvērās visas durvis (..)!"

Taču abu dižgaru sadarbība ar to nebeidzās. Patiesībā, tad tā tikai sākās. Kleptonam bija tuva Keila izpratne par to, kas ir laba dziesma ("[Viņa mūzika ir] dīvains hibrīds. Tas nav īsti blūzs, nav īsti folks vai kantrī, nav arī īsti rokenrols. Tas ir kaut kas pa vidu"), un pēc "After Midnight" abi "saspēlējās" vēl arī tādos zināmos hītos kā "Cocaine" (1977) un "Travelin' Light" (2001), bet abu pēdējās sadarbības klausāma versija atrodama Kleptona jaunākajā, tiesa, kritiķu nesaudzētajā platē "Old Sock" (2013), kurā Keils dzied un spēlē ģitāru, pavadot paša sacerēto dziesmu "Angel". Naski Keila dziesmu izmantotāji bijuši arī citi. Piemēram, viņa 1972.gada debijas albumā "Naturally" iekļauto dziesmu "Call Me the Breeze" īsteni populāru padarīja amerikāņi "Lynyrd Skynyrd", kad to iekļāva savā otrajā albumā "Second Helping" (1974), kura visas pārējās dziesmas kā melns mākonis nomāca grupas joprojām nepārspētais hīts "Sweet Home Alabama". Keila dziesmas albumos un repertuāros iekļāvuši arī Santana, "The Allman Brothers", Džonijs Kešs, "The Band", Fredijs Kings un citi.

Keils tāpat kā Kleptons mīlēja blūzu. Viņa debijas albums "Naturally" ir blūza sintēze ar kaut ko, kā sastāvā var atpazīt gan druskas ko klasiskā džeza, gan ģitārroka, gan Boba Dilana "mazliet runājošās" dziedāšanas. Starp citu, ja salīdzina Keila pēdējo albumu "Roll On" un debijas plati "Naturally", kā parasti pēc izmeklējumiem raksta ārsti, "būtiskas nobīdes nav konstatētas". Gan toreiz, gan tagad Keils ir palicis uzticīgs sev raksturīgajam "maigajam bugī" ("mellow boogie") kā Keila nekrologā šo muzicēšanas manieri nosaucis  žurnāls "Uncut". Un var piekrist, ka dejošana "Naturally" dziesmu pavadījumā būtu jautra izrāde tiem, kas to vēro. Un varbūt, patiesībā nekāds bugī tas nav. Vairāk tās ir zāles. Universālas bezrecepšu zāles visām kaitēm. Nu varbūt vienīgi ne caurejai. Bet teju dziednieciskas spējas Keila mūzikai piemīt, īpaši ārstējot mentālas novirzes no normas...

NEAPZINĀTAIS VIENTUĻNIEKA IMIDŽS

Kā tas Keilam izdodas? Vai viņa dziesmās ir kāds slepens kods? Vai tiešām patiess ir apgalvojums, ka visu muzikālo ģēniju īpašo spēju izskaidrojums ir kosmoss, kurš izvēloties tādus kā Keils, Nīls Jangs, Kleptons, un tad caur viņiem mūzikas veidolā nodod pārējiem Zemes iemītniekiem kādu ziņu? Par to vēl zinātnieki, iespējams, strīdas. Bet skaidrs ir tas, ka šie "kosmosa izredzētie" ir populāri cilvēki uz savas planētas, viņus atpazīst, citē, arī dievina un apskauž. Albuma "Roll On" izdošanas sakarā kāds žurnālists Keilam pajautāja, vai neapnīk tas, ka laikabiedri un kritiķi raksta par viņu leģendas, bet cilvēki var mīlēt viņa dziesmas, nemaz nezinot, kas ir to autors. "Nē, tas man neapnīk," smīnot atbildēja Keils. "Kas patiešām ir jauki - saņemt pa pastu čeku..."

   

"Es gribētu, lai man [karjerā] veicās, bet es negribu pārāk daudz slavas," uzsākot mūziķa gaitas, Keils reiz teica savam draugam un producentam Audijam Ešvortam. "Slava paaugstina tavu ego līdz līmenim, kad tu jau pats sāc ticēt savam "bulšitam"," skarbs ir Keils. "Tas, ko mēs izdarījām, - mēs nelikām nevienu manu bildi uz albumiem. Tas nebija plānots, jo es īsti neesmu vientuļnieks." Bet attiecībā uz presi tas nostrādāja labi - tā patiešām uzturēja "vientuļnieka Keila" imidžu, "kaut patiesībā es tāds nemaz neesmu."

Pa vienam vien. Pa vienam vien viņi aiziet. Vīri, kas ķieģeli pie ķieģeļa likuši vienu uz otra, lai taptu pils, ko saucam par mūsdienu moderno mūziku. Bet daba noteikusi šādu kārtību un ne mazajam niekkalbim cilvēkam tur ko mainīt vai pretoties. Keils mums ir atstājis brīnišķīgu muzikālo mantojumu, viņš ir iedvesmojis citus, rakstījis rokenrola vēsturi un viņa "kosmosa vēstījums" dziesmās tiks nodots no paaudzes uz paaudzi, kamēr vien dzīva būs mūzika. Vienīgi ar to čeku pa pastu tagad būs sarežģītāk. Bet gan jau arī tur kosmoss visu noliks savās vietās.

Noklausies Keila debijas albumu "Naturally" (1972).

Rakstā izmantoti foto no last.fm, www.nrk.no, www.qupratools.com, www.onedayonemusic.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Todam Randgrenam - 65!

Viņš savā ziņā ir pretstatu cilvēks. No vienas puses, viņš savu roku pielicis pie tādiem jau par klasiku kļuvušiem albumiem kā "The Band" 1970.gada plates "Stage Fright", "Meat Loaf" 1977.gada dižpārdokļa "Bat out of Hell" un "XTC" 1986.gada šedevra albuma "Skylarking". Tāpat viņš nupat pabeidzis tūri kopā ar Ringo Stāru pavadošās grupas "All Starr Band" (tiesa, 2011.gada koncertā Rīgā viņš nepiedalījās) sastāvā. No otras puses, viņa paša solo darbība, kas uzskaita 23 albumus, jaunākais no kuriem "State" iznāca šā gada aprīlī, bet debijas albums "Runt" - akurāt 43 gadus atpakaļ 1970.gadā. Gandrīz pusgadsimts uz skatuves, darbs ar tādiem dižgariem, bet aizdomas, kas ir šis vīrs, rodas tikai dažam īpašam mūzikas gardēdim? Nu, tā dzīvē notiek. Tods Randgrens to zina. Nupat, 22.jūnijā, nosvinējis savu 65.dzimšanas dienu, viņš var teikt, ka no dzīves šo to saprot.

Randgrens ir pretstatu cilvēks arī citā ziņā - lai arī ir moderno tehnoloģiju piekritējs, ierakstos izmanto dažādus mūsdienīgus rīkus un tehniskās iespējas, viņš nelieto mobilo telefonu. "Tas ir kā heroīns - galvenais neiesākt!" viņš parasti saka sarunu biedram, kurš, uzzinājis šo savdabīgo faktu, izbrīnā iepleš acis. Acis izbrīnā iepleš arī klausītājs, kas "izklausās" Randgrena paša daiļradi un viņa producētos darbus kolēģiem. Jau ar savu debijas albumu "Runt" Randgrens piesaka pretenzijas uz vietu mūzikas lauciņā, kurā septiņdesmitajos saimnieko briti "Supertramp" (starp citu, viņu debijas plate arī iznāca tieši šajā gadā) un britu-amerikāņu kopprojekts "Fleetwood Mac", kas uz to laiku jau bija piešāvis roku savam ceturtajam albumam "Kiln House". Tomēr tieši "Supertramp" dziesmu vīrs Rodžers Hodžsons, precīzāk - viņa rokraksts, ir saklausāms arī Randgrena dziesmās. Un galīgi nav pārsteigums, ka arī Hodžsons ir bijis viens no "All Starr Band" - tās "septītajā laidienā" 2001.gadā. 

Viscaur solīds vīrs, kas dzīves piepildījumu radis mūzikā - tā vienā teikumā varētu raksturot Randgrenu. Un, galvenais, cilvēcīgs! Kad neilgi pēc dēkas septiņdesmito beigās ar 1974.gada "Playboy" novembra meiteni Beverlu Lorencu Bjuelu viņai piedzima meita Liva, Randgrens meitenes dzimšanas apliecībā "ierakstījās" kā tēvs. Bjuela, izrādās, bija apsviedīga sieva - to zināja arī Randgrens, un tomēr pastāvēja zināma iespēja, ka Liva ir viņa meita. Viņš vēlāk apmaksāja arī meitenes mācības privātskolā, un Liva pāris reizes gadā paciemojās pie "papucīša". Vēlāk gan Bjuela Livai atzinās, ka viņas bioloģiskais tētiņš ir neviens cits kā "Aerosmith" priekšvīrs Stīvens Tailers. Un Randgrens atkal parādīja savu cilvēcīgo pusi, joprojām Livu uzskatot par savu meitu un turpinot uzturēt ciešus sakarus ar viņu. Tā vien sāk likties, ka Randgrens ir tāds mazs rūķītis - no sirds dara savu darbu, kas reizēm ir itkā neredzams, bet visiem sajūtams, ir ārkārtīgi labsirdīgs un visiem labu vēlošs. Un varbūt tieši tāpēc viņa mūzika aizskar tieši tos nervu galus, kas atbildīgi par laimes hormonu izdalīšanos? Ja vien anatomijā nervu gali patiešām izdala hormonus...

Noklausies: Todd Rundgren - "Runt: The Ballad of Todd Rundgren" (1971)

Toda Randgrena otrais albums. Īsteniem melodiskā septiņdesmito gadu poproka cienītājiem. Albums parāda Randgrena muzikālo spēju robežas, jo vienīgi basa un bungu partijas iespēlējuši citi, visus pārējos instrumentus un balsis - viens pats Randgrens. Un lai arī albumam ir jau 42 gadi, tā atskaņas ir dzirdamas joprojām - dziesmu "Be Nice to Me" var dzirdēt arī pērn iznākušajā Rumer albumā "Boys Don't Cry".

Foto raksta ievadā no www.guardian.co.uk.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Igaunis Robijs Viljams

20.augustā Tallinas Dziesmusvētku estrādē notiks droši vien šā gada lielākais (bet varēja, ui, kā tas varēja būt arī "The Killers" Rīgas koncerts!) muzikālais notikums Baltijas valstīs - Robija Viljamsa koncerts. Lai arī fakts pats par sevi patīkams, nekas ārkārtējs vai iepriekš nebijis tas nav - dažāda kalibra, popularitātes un stilu mūziķi šo reģionu savos koncertu plānos pēdējos gados iekļāvuši jo naski. Kas patiesi sajūsmina, pat neskatoties uz tradicionālo latvisko skaudību pret saviem Ziemeļu kaimiņiem, ir igauņu spēja izskaitļot savu lielo laimestu, un tērēt to, tā teikt, neatejot no kases lodziņa.

IGAUNIS LIEK ELKAM STRĀDĀT

14.jūnijā Dublinā uzsāktā Viljamsa jaunākā albuma "Take The Crown" Eiropas turneja noslēgsies 25.augustā ar koncertu Norvēģijā, Tallinu izvēloties par priekšpēdējo pieturas vietu. Un tieši Tallinas koncerts tiks pārraidīts tiešraidē kinoteātros visā pasaulē (sk. video), un tā laikā taps kopš 2006.gada pirmais Viljamsa koncertieraksts DVD formātā "Robbie Williams - Live in Tallin". Brīnišķīga dāvana igauņiem, ņemot vērā, ka koncerta dienā Igaunija svinēs Neatkarības atjaunošanas dienu.

Bet igaunis no laimes nav apjucis. Ko viņš dara? Viņš britu supergrupas "Take That" zvaigzni ne tikai mīļi uzņems, sajūsmināti klausīsies un tad, aicinot atgriezties atkal, sirsnīgi mās atvadas, bet... liks tai arī mazliet pastrādāt. 300 tūkstošus eiro Igaunijas Uzņēmējdarbības attīstības fonds (EAS) pārskaitījis Robija Viljamsa menedžmentam, lai jau pieminētajā DVD tiktu iekļautas Igaunijas ainavas, bet dziedātāja oficiālajos sociālo tīklu profilos nodrošinātu reklāmas laukumus savas valsts popularizēšanai. Viljamsa pieci miljoni "Facebook" sekotāju ir saņēmuši uzaicinājumu piedalīties konkursā, kura dalībniekiem ar video vēstījuma palīdzību jāatklāj pasaulei, kā Robija Viljamsa mūzika ietekmējusi viņu dzīvi. "Pacenties labi, un mēs satiksimies Tallinā," savus sekotājus uzmundrina Viljams, desmit uzvarētājiem piesolot ceļojumu uz grandiozo notikumu Tallinas Dziesmusvētku estrādē.

ALLA UN JOSIF, JŪS PIE MUMS!

Igaunis ir ziķeris. Viņš ir saskatījis iespēju un nav nobijies to izmantot. Aptuveni 99,89% Viljamsa "Facebook" sekotāju par tādu Igauniju un Tallinu droši vien neko nebija dzirdējuši. Teikt, ka sava elka rīcības rezultātā kāds portugālis vai mollīgs amerikāņu tīnis tagad meklēs globusā mūsu reģionu un izstudēs igauņu vēsturi, protams, nevar. Bet Tallinas vārds paliks Viljamsa oficiālajā diskogrāfijā, par to dzirdēs katrs, kas skatīsies uzfilmēto koncertu, un rezultātā 99,89% pie veiksmīgas apstākļu sakritības varbūt samazināsies līdz kādiem 72,36%... "Nākotnē papildus ierastajām kampaņām esam plānojuši izmantot vairāk kultūras un sporta notikumus, kas norisinās Igaunijā, kā arī starptautiski pazīstamas igauņu zvaigznes, kuru teiktajam ir lielāks svars nekā mūsu tradicionālajām kampaņām," aģentūra "LETA'' citē EAS valdes locekli Martinu Hirvoju. Un kas atliek mums? Kārtējo reizi vasaras vidū vilcienā "Maskava - Rīga" sagaidīt mūžam nenovecojošo pārīti Allu Borisovnu un Josifu Kobzonu, kurš daudzo sejas ādas nostiepšanas operāciju rezultātā izskatās pēc ar dermantīnu pārvilkta skolas sporta zāles sola? Droši vien, ka tā. Bet igaunis uzdrošinās. Un uzvar.

Foto raksta ievadā no seatgeek.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Džefs Baklijs - perfekcionists, kas nozaga Leonardam Koenam dziesmu

29.maijā apritēja skumja gadskārta - šajā dienā pirms 16 gadiem, tātad 1997.gadā, Misisipi upē noslīka viens no pagājušā gadsimta beigu spožākajiem ģitārspēles un vokāla talantiem Džefs Baklijs. Viņam bija tikai trīsdesmit, un, kā vēlāk noskaidroja izmeklēšanas orgāni, tas patiešām bija tikai nelaimes gadījums - Baklija asinīs nekonstatēja nedz narkotiskās vielas, nedz alkohola pēdas. Cilvēks, saprotot savu niecību likteņa priekšā, šādos brīžos mēdz teikt: "Tā notiek..." Un pats noskurinās no domas: "Cik stulbi es tā pateicu..."

PERFEKCIONISTS

Mūzika Džefam jau bija gēnos - viņa tētis Tims Baklijs, kurš, visticamāk, pārdozējot heroīnu, šīs zemes gaitas beidza 28 gadu vecumā 1975.gada 29.jūnijā, savas īsās karjeras laikā izdeva deviņus studijas albumus un kļuva teju par pielūgsmes objektu daudziem mūzikas slavu alkstošajiem. Džefs no tā allaž baidījās - ka viņus salīdzinās. Tāpēc bija perfekcionists it visā, ko darīja. Viņš bija nedrošs par sevi. Pat tad, kad apkārtējie jau bija apjautuši viņa muzikālo ģenialitāti. To ātri pamanīja arī ierakstu kompānijas, kas sāka ap Džefu spietot, un viņš izvēlējās "Columbia" - tā maksāja akurāt uz pusi mazāk kā konkurentes, bet apsolīja Baklijam pilnīgu radošo brīvību un "nekādu spiedienu". Perfekcionistam nav citas tik svarīgas lietas kā pašam visu kontrolēt, un Baklijs tāds bija.

"Dziesmiņa no "Šreka"", kā nereti dzirdēts nosaucam Leonarda Koena "Hallelujah", bez paša autora izpildīta neskaitāmās versijās - Džons Keils, Villijs Nelsons, Bon Džovi un vēl, un vēl, un vēl. To ir tik daudz, ka mēdz pat veidot "Hallelujah" kaverversiju topus. Varbūt ne desmitiem, bet vienu nācies apskatīt - kādus gadus atpakaļ "NME" izveica šādu "pētījumu". Un atzina acīmredzamo - Džefa Baklija "Hallelujah" versijai neviena cita pat tuvumā nestāv! "Tā ["Hallelujah"] tagad pieder viņam," saka Baklija grupas biedrs ģitārists Maikls Taiss. Jau sākot ar pirmajiem akordiem, Baklija ģitāras ievads šai Koena dziesmai uzliek tādu kā savdabīgu sava stila atpazīšanas zīmogu, bet vokālais izpildījums, atšķirībā no daudzo kolēģu mēģinājumiem, skan tik dabiski, ka nezinātājs nodomās: "Šitais čalis to lietu pieprot! Viņš savu dziesmu burtiski izdzīvo!" Un tā ir taisnība, jo Baklijs savā "Hallelujah" versijā atļaujas improvizēt - dažbrīd šķietami pārdroši, bet viņa meistarība to atļauj.

TOMS JORKS - MŪSDIENU DŽEFS BAKLIJS?

Mūzikā dzīvojošie, atkal kārtējo reizi ieklīstot Džefa Baklija daiļradē, nereti aizdomājas - kāda būtu viņa mūzika šodien? Savas dzīves laikā Baklijs paspēja izdot vienu oficiālu studijas albumu "Grace" (1994), pēc tam jau bija tikai dažādas izlases un "iepriekš neizdotu" ierakstu publiskošana. Atbildi uz uzdoto jautājumu - kāda tad būtu Baklija mūzika šodien -, protams, var sniegt visādi augstāki spēki, bet mēs, cilvēki, varam tikai pafantazēt. Vai sekot faktiem. Un viens no tiem aizved uz kādu Londonas garāžas augšstāvu 1994.gada 17.martā. Tur tiekas Džefs Baklijs, producents Džons Lekijs un viņa klienti - grupa "Radiohead". Pirmais sniedz nelielu, improvizētu akustisko koncertu. "Tas bija satriecoši. Vēl nekad nebija nācies vērot solo dziedātāju, kas dziesmai nodevās ar tādu kaisli," atceras Lekijs. Bet Toms Jorks ar grupu pēc priekšnesuma devās uz ierakstu studiju un iedziedāja dziesmas "Fake Plastic Trees" vokālo partiju. "Džefs Baklijs man deva pārliecību dziedāt falsetā," saka Toms Jorks, un varbūt, skatoties tieši uz viņu, mēs redzam atbildi uz jautājumu: "Kāda tad būtu Džefa Baklija mūzika šodien?"?

Foto raksta ievadā no lyriquediscorde.wordpress.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Latvijas festivālu vasara - 2013!

Vieni saka: "Krīze turpinās!", citi tiem oponē: "Nekā nebija - tā jau ir beigusies!", un cilvēks parastais pa vidu apjūk - tad ir vai nav beigusies tā fakenā krīze?! Šķirstot Latvijas šīs vasaras mūzikas festivālu programmas, "īpaši gaidītos" un "neuzaicināt nevarējām, jo kaut kā festivāla teritorijā saceltās desmit skatuves jāaizpilda" viesus, par atbildi jāšaubās nav nemaz - krīze, draugi, ir beigusies! Zināmi vārdi, neko neizsakoši nosaukumi, perspektīvi kolektīvi un viduvējības - viss ir atrodams Latvijas 2013.gada vasaras mūzikas festivālu programmās. Pat izlepušam mūzikas snobam sūdzēties būs grēks!

Protams, kā jau allaž, centrālais festivāls norisināsies Salacgrīvā - "Positivus" pamatoti plūc laurus kā nopietnākais spēlētājs festivālu tirdziņā. Lai arī pa lielam no visa plašā mākslinieku klāsta klātienē gribētos būt tikai Džona Grānta performancē, ķidājot mūziķu sarakstu, pavīdēja kāds ansamblis ar nosaukumu "Momend". Akcents puišus nodod - viņu angļu valoda nav kā angļiem, viņi "vai būt" ziemeļnieki. Igauņi, teiksim! Bet nekā - tie ir mūsu pašu čaļi! Un šis atklājums priecē trejādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņi nav igauņi. Otrkārt, šī ir vēl viena no pēdējā laika aizvien biežāk parādošajām zīmēm, ka latviešu mūzikai, vismaz daļai no tās, ir nākotne. Un, treškārt, grupas vārds "Momend" salasāms arī citu Latvijas festivālu programmās - tātad viņus skatīt nav jābrauc vella gabalu uz Salacgrīvu.

Braukt uz Salacgrīvu no Liepājas ir vella gabals, tāpēc forši, ka jaunatklājums būs dzirdams arī otrajā lielākajā Latvijas festivālā "Summer Sound" Liepājā. Nezinu kā Salacgrīvā, bet Liepājā biļeti pirkt uz festivālu nevajag - visu var dzirdēt, atverot mājās logus. Bet gods, kam gods, arī "Summer Sound" rīkotāji bijuši gana čakli - pateicoties, kā vismaz izteicās organizatori, "piesaistītajam investoram" un nopietna sponsora atbalstam, programma ir gana zvaigžņota. Gandrīz pa taisno no Glāstonberijas festivāla, kur patirinājušies pāris simtu lielas publikas priekšā, ieradīsies mūsu valsts lielākie "stāri" "Prāta Vētra", bet importa zemes visaugstākajā līmenī pārstāvēs Mika. Tas ir tik brīnišķīgi! Un tomēr - atmetot slinkumu, un parakājoties "Summer Sound" mākslinieku katalogā, tur rodamas reālas pērles, piemēram, (šoreiz patiešām) igauņu "Zebra Island" vai mūsu pašu "Parara" - tāds labs postroka kokteilītis.

Gaumei ar gadiem nobriestot (vai vienkārši paliekot vecam), aizvien vilinošāks šķiet festivāls "Rīgas Ritmi". Pat ja vārdi neko neizsaka, - kas par balsīm! Kas par mūziku! Antoinete Klintone jeb "Butterscotch" pirmo reizi sevi pieteica 2007.gada talantu šovā "America's Got Talent". Nupat še bija stāsts par "angļu Kārenu Kārpenteri" Sāru Džoisu jeb "Rumer", tad nu var teikt, ka "Butterscotch" ir "amerikāņu Kārena Kārpentere". Daiena Šūra, Andreass Varadijs, Roberts Glaspers - viņu mūzika runā pati par sevi! Šis ir kārdinošākais vasaras festivāls.

Bez "Rīgas Ritmiem" šā gada festivālu "džentlmeņa komplektā" noteikti ietilpst pasākums "Laba Daba", kas risināsies augustā "Ratniekos" aiz Siguldas (no Rīgas puses skatot). Maķedoniešu izcelsmes dziedātāja Aleksandra Veljanova un komponista, pianista un bundzinieka Ernsta Horna duets "Deine Lakaien" apvienojumā ar Latvijas dabas skaistumu un noskaņu, pilnīgi droši, radīs dvēseles salūtu katram, kas būs šī notikuma liecinieks. Bez tam festivālam "Laba Daba" ir labs "mesidžs", viss zaļais un dabiskais taču atkal nāk modē. Jautājums tikai - vai šī mode festivālam vienā brīdī nenodarīs vairāk skādi kā labumu, kad tas sāks kļūt pārāk masveidīgs?

Protams, ir vēl arī citi festivāli. Bauskas kantrīmūzikas festivāls, piemēram, vai "Fontaine Festival" Liepājā. Ja ar pirmo viss ir skaidrs (līdz kantrīmūzikas līmenim pacelties diemžēl nav katram dots), tad otrais, šķiet, vairāk ir tā saimnieka šerifa Fonteina privāta ballīte, un atmosfēra un grupas arī tad allaž ir pēc saimnieka gaumes un līdzības, īpaši nebēdājot, vai pasākums "izies vismaz pa nullēm". Un visbeidzot par veidojumu "Pestivāls", kas norisināsies nedēļu pēc Dziesmu svētkiem Mežaparka Lielajā estrādē. Kreigs Deivids kā karogs plīvo pār šo caur un caur popmūzikas pasākumu, kurā dalību ņem virkne ārzemju (pārsvars ir zviedriem) popa zvaigznes, zvaigznītes un tie, kas uz tādām tālēm vēl tiecas. Un lai arī attiecīgās mūzikas cienītāji droši vien šīs divas dienas varētu pavadīt godam un aizraujoši, gribētos cerēt, ka kaut cik sevi cienošs cilvēks festivālā ar šādu nosaukumu savu kāju nespers. 

Tāda būs šī festivālu vasara. Pats neapmeklēšu nevienu, jo visos tajos ir par daudz, kā viņus tur sauc, ak jā - cilvēku! Bet salikt māksliniekus vienā listē, sacelt kājas gaisā, ieslēgt "Spotify" režīmos "Shuffle" un "Repeat", un izbaudīt visu mūsu pludmalēs un mežos izrādīt paredzēto - to gan var! Un rekomendēju arī citiem. Nu labi, nerekomendēju, jo man ir vienalga. Bet, ja kas, liste ir te.

Foto raksta ievadā no www.rits.lv

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Rumer - "Boys Don't Cry" (2012)

Klausoties 34 gadus vecās Sāras Džoisas jeb Rumer (skatuves pseidonīms patapināts no angļu rakstnieces Mārgaretas Rumeras Godenas vārda) nosvērtajā balsī, lielākajai daļai ļaužu rodas divu veidu asociācijas. Pirmkārt, daļu nepamet sajūta, ka Rumer patiesībā ir reinkarnējusies Kārena Kārpentere no "The Carpenters". Otrkārt, dzirdot tādas dziesmas kā "Travelin' Boy", "It Could Be The First Day" vai jebkuru citu albuma "Boys Don't Cry" dziesmu, izkristalizējas viedoklis, ka šī Sāra Džoisa savu dzīvi vadījusi kā Mārupes gurķis - vienā mierā, apkurinātā siltumnīcā, laikā, kad ārā valda februāra spelgonis, par pasaules nedienām virspusēji uzzināt, palūkojoties caur siltumnīcas lielajām stikla rūtīm. Abi šie pieņēmumi ir maldīgi.

Sāra Džoisa tik tiešām atstāj vaļā bikšpriekšām visus, kas viņu dzird pirmo reizi. Viņa tik tiešām dzied kā Kārena Kārpentere! Un šim valdzinājumam pretī stāties spēj ne katrs. Nenoturējās pat vecais, labais Eltons Džons, kas, piepalīdzot citām prominencēm, piemēram, šovmenim Džūlzam Holandam, panāca, ka 2011.gada Britu Mūzikas balvu par labāko alternatīvo uzstāšanos saņēma tieši Rumer, bet nominēta viņa bija vēl divās kategorijās. Runājot par Mārupes gurķa lietu, šeit viss ir daudz nopietnāk - Sāra Džoisa pat ne tuvu nav stāvējusi gurķa mierīgajai, visu barības un organismam nepieciešamo ķīmisko vielu pārbagātajai dzīvei. Dzimusi Pakistānā kā jaunāka no septiņiem bērniem, viņa tikai 11 gadu vecumā uzzināja, ka patiesībā ir savas mātes sānsoļa rezultāts. Protams, tas notika brīdī, kad vecāki šķīrās - tad jau allaž pasprūk: "Tu vienmēr esi bijis cūka!", "Jā, bet tu vienmēr apēdi visu plombīra saldējumu no ledusskapja, un jaunāko meitu radīji intrigas laikā ar pavāru no blakus esošās meksikāņu picērijas!" Un visi noslēpumi vējā!

Īpaši smags Sārai bija 2003.gads, kad pēc cīņas ar krūts vēzi nomira viņas māte. Sāra salūza. Aptuveni gadu viņa nodzīvoja kādā komūnā Anglijas dienvidos, un šis laiks bija gana pārdomu un iedvesmas pilns, lai Sāra Džoisa jeb nu jau Rumer būtu izlēmusi sākt mūziķes karjeru. 2010.gada debijas albums "Seasons Of My Soul" dzimtenē atnesa Sārai Platīna diska statusu - ļaudis bija sajūsmā par "jauno Kārpenteri"! "Boys Don't Cry" gan nav guvis tik lielus panākumus topos, taču viegli un plūstoši turpina debijas plates aizsāktās noskaņas, emocijas un sajūtas. Kad skaistā pavasara dienā augšpēdu guli zaļā zālīte, skaties zilās debesīs, mēģinot sazīmēt lēni slīdošajos mākoņos kādu dzīvnieku vai mehānisku palīgierīci baudas gūšanai sievietēm, ir tikai viens elements, kas no šīs ainavas nepazūd nekad - tā ir strautiņa čalošana. Saule noriet, mākoņi vairs nav saskatāmi, zālīte noraso, bet strautiņš - viņš čalo dienu un nakti bez apstājas. Rumer ir šāds strautiņš. Var mainīties gadalaiki, oma vai valstu iekārtas, bet Sāra Džoisa vienkārši turpina čalot! Un tas vispirms nomierina un mirklīti vēlāk - iedvesmo.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Matthew E. White - "Big Inner" (2012)

Pēc skata liels kā lācis vai vismaz Ziemassvētku vecītis vēl sirmot nesākušu bārdu trīsdesmit gadus vecais dziesminieks no Virdžīnijas (ASV) Metjū Vaits, kā atver muti, visu savu pirmreizēji pārlieku iebaidošo iespaidu pagaisina kā nebijušu. "Mūzika ir patiešām sasaistoša, tāpēc esmu tajā un to tik ļoti mīlu. (..) Tā ir brīnišķīga dāvana, kas mums dota, un man ļoti patīk par to runāt," mūzikas žurnālam "Paste" pērn pēc debijas albuma "Big Inner" klāstīja Vaits. Re, arī albuma nosaukumā ir vārds "liels", pats Vaits ir liels, pavadošā grupa reizēm mēdz pieaugt līdz orķestra lielumam. Neatpaliek arī paša Vaita dziesmas - iegrimstot "Big Inner", reizumis pazūd "grīdas dibens" - liec kāju, tausties ar pirkstu galiem, bet pamata nav!

Mazliet Jēzus, mazliet dažādu "valstību", mazliet mīlestības - tēmas, ar kuru palīdzību Vaits savas dziesmas radījis tik dziļas, tajā pašā laikā arī šad un tad nebēdnīgi paspēlējoties. Vaits ir miera iemiesojums. Var pieņemt, ka skolas gados huligāni viņam bāza galvā papīrgrozus vai kā citādi pazemoja, kā jau nestandarti domājošu bērnu gadījumā notiek. Tagad viņš izstaro pilnīgu laimi un mieru. Viņa sejā, tāpat kā mūzikā, nav nedz stresa rievu, nedz rūpju grimases - viņš nostājas pie mikrofona un kā tāds Pasaules labestības iemiesojums dzied! Un, patiesi, nav ilgi jāgaida, kad pasaule viņam atsaucas, un pati kļūst kaut mazliet labāka.

Foto raksta ievadā no fanmusicfest.com

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"JC Brooks & the Uptown Sound" - "Howl" (2013)

Lai arī Brūks ir trenēts aktieris, viņš arī pēc soulmūzikas standartiem ir grandiozs šovmenis, pa skatuvi šļūcot, lēkājot un izdaroties, balsi spējot izlocīt amplitūdā no Otisa Redinga kasošās līdz Kērtisa Meifīlda falseta saldās, par amerikāņu kvinteta "JC Brooks & the Uptown Sound" līderi sajūsminās laikraksts "Chicago Tribune". Redings šo sauli pameta 1967.gadā, Meifīlds 1999.gada nogalē. Abi bija soulmūzika dižgari. Kāpēc viņus visus trīs salīdzina, ja reiz dzīvojuši tik dažādos laikos? Vienkārši Brūks par savu skatuves valodu ir izvēlējies kārtīgu "retrosoulu"!

Kas ir "retrosouls" vai "post-punk" souls, kā grupas stilu nodēvējuši paši mūziķi, dažos teikumos aprakstīt droši vien nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs. Galvenais ir emociju viļņa raksturs, kas, klausoties dziesmu, no ausīm nonāk smadzenēs, kur tās tad arī izlemj, uz kurieni katru reizi konkrētais vilnis dosies - uz sirdi vai tuvāko atveri, caur kuru izvadās viss, kas lieks un nevajadzīgs. "Howl" atverēm ir par lielu! Tā, līdzīgi sniega bumbas efektam, ripinās, ripinās, līdz nemanot kļūst bīstama pat pašam tās ripinātājam. "Howl" ir liels! Liels albums, Brūks lēkā ne tikai pa skatuvi, viņš to pašu pavēl darīt klausītāju sirdīm. Viņa balsī dzirdami ne tikai pieminētie vecmeistari, bet arī, piemēram, Prinss un jā, arī Eta Džeimsa kaut vai! Mūsdienās, kad modē atkal viss dabiskais, kad visu var pārdot, uzkleksējot etiķeti "Gatavots pēc vecmāmiņas receptēm!", "JC Brooks & the Uptown Sound" aktuālākajam veikumam vajadzētu "aiziet" rūkdamam!

Foto raksta ievadā no themintla.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

No arhīviem: "The Moody Blues" - "Seventh Sojourn" (1972)

1972.gada 6.jūnijā iznāca leģendārais Deivida Bovija albums "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" - tāda diezgan, kā mūsdienās modīgi teikt, "sarkana līnija" starp divām ērām mūzikā. Bovijs, vairāk kā jebkurš viņa priekšgājējs, īpašu uzmanību pievērsa albuma teatrālajam stilam, pieskaņojot gan apģērbu, gan uzvedību uz skatuves. Šim albumam bija, un ir joprojām, milzīga ietekme modernās mūzikas attīstības garajā ceļā. Un, lūk, viens no šīs ietekmes vēstnešiem - angļu melodiskās psihedēlijas paraugkomandas "The Moody Blues" septītais albums "Seventh Sojourn", kas iznāca akurāt pusgadu pēc Zvaigžņputekļa albuma, un jau pati pirmā albuma dziesma "Lost In A Lost World" nodod tā galveno iedvesmas avotu.

Vispār "The Moody Blues" klausīties allaž ir patīkami. Ne velti īsā laika sprīdī te arhīva skapī aiz pirkstiem aizķērusies jau otrā viņu plate, pirmā pirms pāris mēnešiem bija "On the Threshold of A Dream". Bija žēl no tās šķirties, taču "The Moody Blues" gadījumā - met vienu plati prom, trīs nākamās jau gaida rindā; gandrīz kā pasakā par pūķi un viņa ataugošajām galvām. Ražīgi vīri bija. Un ir. Nosacīti. Jo jau četrus gadus klusē kā ksilofonu norijuši. 

"Seventh Sojourn" ir dzīvespriecīgs, varētu pat teikt, - himnisks albums, kura ietekmēs vainojams ne tikai Bovijs, bet arī 1972.gadā vēl "zaļie" brāļi Gibi jeb "The Bee Gees". Kaut gan teikt "zaļie" būtu neprāts - uz to brīdi brāļu trio jau bija izdevis desmit albumus un ar savu dziedāšanas manieri ne tikai pasauli izbrīnījis, bet arī ieguvis miljoniem fanu. "Isn't Life Strange" - šo "The Moody Blues" Džona Lodža dziesmu tikpat labi varētu piejaucēt kādam "The Bee Gees" albumam, un tikai vislielākais brāļu fanāts ieburkšķēsies: "Va ta fak?" Un arī ar ne izteiktu pārliecību par savu taisnību. "Seventh Sojourn" - pilnīgi noteikti neatņemama septiņdesmito gadu mūzikas kolekciju sastāvdaļa. Un tā skan arī pēc četrdesmit gadiem. Un kā vēl skan!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

No arhīviem: "Eagles" - "Desperado" (1973)

"Eagles" ir grupa, kas lielā mērā ir viena sava hīta vergs. Konkrēti - "Hotel California" nebeidz un nebeidz skumdināt cilvēkus, jo patiesībā ir visnotaļ skumja dziesma. Un, interesanti, radiostacijas to labprāt spēlē, kaut arī tās garums (6:30) krietni pārsniedz parasti pieļaujamo "radio standartu", kas svārstās ap četrām, maksimums, piecām minūtēm. Bet Kalifornijas hoteļa apdziedāšana bija vēlāk, un lielā mērā, pateicoties šim savam mega-super-puper grāvējam, pārējā "Eagles" daiļrade palikusi kā ēnā zem patiešām liela un patiešām draudīga mākoņa, no kura nekas lejā nekrīt, bet, ja pēkšņi sāktu krist, nevienam nav garantiju, ka tās būtu lielas lietus lāses vai krusas graudi, nevis, piemēram, vardes (kā tas vēsturē jau piedzīvots) vai tukšas divlitru alus petenes (plastmasas PET pudeles). 

Kad pirms 40 gadiem "Eagles" Londonā ("Mūsu lielākā problēma bija tā, ka "Marlboro" cigaretes [Londonā un Amerikā] garšoja citādāk," atceras viens no toreizējiem grupas dalībiekiem Bērnijs Līdons) ierakstīja savu otro albumu "Desperado", grupas līderis Glens Frejs kolēģiem izklāstīja savu, tā teikt, redzējumu uz lietām: "Mums jau ir hīti ["Take It Easy" un "Witchy Woman" no debijas albuma "Eagles"], tagad tas, ko mēs vēlamies, ir - lai mūs akceptē kā nopietnus mūziķus. To mēs panāksim ar šo albumu." Ar šādu uzstādījumu tad arī tapa "Desperado" vienpadsmit dziesmas. Pārstāvot melodiskās rokmūzikas galu, "Eagles" šajā platē spēcīgi "piešpricē" savas dzimtenes tautas mūziku - kantrī. Arī albuma noformējumā, fotogrāfijās un, laikam, arī ieturētajā garā dominē kovboja stils, tikai tāds skumjā kovboja. Viņam ir pistole, zirgs, droši vien arī kā kārtīgs vecis smird pēc sviedriem un sava zirga, bet viņš ir skumjš kovbojs. Dziesmas "Twenty-One" un "Out Of Control" ir vairāk jautri izņēmumi - Freja uzstādīto "nopietno mūziķu" tēlu albumā "Desperado" grupa cenšas ieņemt, būdami sentimentāli. Tas kovbojam nepiedien; viņam uz indiāņu jurtu sienām ar krītiņiem jāraksta "HUJ" vai kāds analogs izteiciens; varbūt, kamēr vecais apači neredz, indiāņu cilts zupā jāieber caurejas zāles, bet ne jau jāpuņķojās kā "Eagles" darās savā albumā!

Bet visādi citādi šī ir lieliska plate. Tajā, protams, ir otrs lielākais "Eagles" "mākonis" - hīts "Desperado" -, taču šī, tāpat kā jebkura cita grupas plate, ir klausāma ar baudu, apstiprinot veco Edgara Liepiņa teicienu: "Vajag tik rakt!" Gan "Desperado", gan "On The Border" (1974), gan pārējās piecās "Eagles" platēs ir paslēpti dārgakmeņi. Pie kam - nav nemaz tik dziļi jārok! Tikai mazliet jāpapūš nost tas "Hotel California" mākonis. Bet, ja vēl par "Desperado" - dziesmu, ne visu albumu -, tad tās rašanās vēsture arī iezīmē "Eagles" kovboju "skarbumu". Izrādās ar šādu melodiju Dons Henlejs no rītiem, spēlējot ģitāru, modinājis savus grupas kolēģus, un vēlāk tā pārtapa par dziesmu. Bet pirms "Eagles" to slavenu padarīt paspēja Linda Ronsteda, iekļaujot to savā 1973.gada albumā "Don't Cry Now" (viņas producents bija šīs dziesmas autors Džons Deivids Souters, kas arī strādāja pie "Desperado" albuma). Bet taisnības labad jāatzīmē, ka nedz Ronsteda, nedz "Eagles" šo "Desperado" tā arī nekad neizdeva kā singlu.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"The Cranberries" - "Roses" (2012)

Vienpadsmit gadus klusējusi, īru poproka blice "The Cranberries" pērn atgriezās ar jaunu studijas plati "Roses". Uzkrītoša tendence deviņdesmito gadu "kulta" grupu uzvedības modelī - pēc ilgākas klusēšanas pamosties tieši tagad. Līdzīgi Doloresas Oriordanas vadītajam kolektīvam šādi pat rīkojās kaut vai tie paši "Skunk Anansie" vai, vēl labāk, izbijušais puikiņu ansamblis, tagad vīru koris "East 17". Divas versijas. Pirmkārt, varbūt auditorija pēc visām divdesmit pirmā gadsimta sākuma mūzikas pelavām izjūt pastiprinātu nostaļģiju pēc "vecajiem, labajiem" deviņdesmito gadu popmūzikas ritmiem un noskaņām? Otrkārt, varbūt nogarlaikojušies ir paši deviņdesmito gadu elki? Lai nu kā, "Skunk Anansie" atgriešanās bija patīkama, bet "East 17", teiksim tā, "mīļa". Ko mums piedāvā jaunais "The Cranberries" albums?

O jā, pirmkārt jau atmiņas. Žēl, ka mūzikas skolā zēnu kora mēģinājuma laikā ielēju tomātu sulu turpat blakus noliktajā trombonā, tad nebūtu izslēgs no šīs iestādes, būtu to pabeidzis un tagad varētu gudri vāvuļot, kādās oktāvās un reģistros Oriordana ir spējīga ekspluatēt savu unikālo vokālu. Vienīgais, ko varu teikt tagad - viņa vienmēr ir dziedājusi interesanti, spējusi pieskaņoties gan dramatiskiem toņiem (lai atceramies slaveno "Zombie"), gan klasikai ("Ave Maria" izpildījums duetā ar Lučāno Pavaroti veltījuma koncertā Bosnijas kara nomocītajiem bērniem deviņdesmito vidū). Šobrīd Oriordana ir pieskaņojusies vecumam. Briedums ir pamanāms. Vispār "Roses" ir aptuveni tāds pats albums kā šajā "The Cranberries" pauzē iznākušās Oriordanas solo plates "Are You Listening?" (2007) un "No Baggage" (2009). No tā varam secināt, ka "The Cranberries" ir viens no tiem kolektīviem, kur vienai personībai ir, kā tagad vēlēšanu laikā bija radusies mode teikt, - rokās visas "zelta kārtis".

Kopš "Zombie" laikiem pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Un "šajos" "The Cranberries" no "tiem" asuma palicis maz, vairāk dominē tāda mierīga līdzās pastāvēšana laika ritumam un savai vietai aktuālās mūzikas hierarhijā. Ir skaidrs, "The Cranberries" vairs nekad neatkārtos sava slavenākā albuma "No Need To Argue" (1994) komerciālos un visus citus panākumus, tomēr, ja tā padomā, ir labi, ka "Roses" ar šo "The Cranberries" sākumposmu nav salīdzināms vispār, jo - laiki un cilvēki mainās. Un ir labi, ka tikai Miks Džegers joprojām atļaujās uzstāties tādās pašās pieguļošās maiciņās un ūziņās kā pirms 50 gadiem, karjeru uzsākot...

2013, www.musicstories.lv

Tweet

20 ceļazīmes jūnijam

Pirmais īstais vasaras mēnesis ir sācies. Pamodušies ir pilnīgi visi kukaiņi, arī ļaudis domās un sajūtās uzsāk tikpat jaunu un gaišu dzīvi kā koši, koši zaļās lapiņas kokos, kurus vienu aiz otra nu rotā baltu, rozā un citu nokrāsu ziedu plīvuri... Bla, es taču varētu rakstīt dzeju, ja labi gribētu... Vārdu sakot, šeit 20 ceļazīmes šim, vārda tiešā un pārnestā nozīmē, vieglajam mēnesim, kurā vieglāk tikt galā ar ikdienas darbiem, jo dienas garas; kad vieglāki pleci, jo tajos nav biezo pufaiku ar seska ādas apkaklēm. Arī dziesmu kompots, nosauksim to tā, šajā mēnesī padevies viegls. Bēdu šajās dziesmās maz, pārdomu - kā kuram. Bet kopā tās veido noskaņu, ar kuru traukties pretī gada īsākajai naktij, un tad jau atkal viss ies uz tumšo pusi, un mums būs par ko ņerkstēt atkal no jauna. Tātad - nenoguli vasaru! 

1. „Old Crow Medicine Show” – „Bootlegger’s Boy”
2. Nicki Bluhm – „Jetplane”
3. „Flock of Dimes” – „(This Is Why) I Can’t Wear White”
4. „Family of the Year” – „Living On Love”
5. „The Mountain Goats” – „The Autopsy Garland”
6. „Delicate Steve” – „Afria Talks To You”
7. Jess Penner – „Fly Away”
8. Amy Ray – „I Didn’t”
9. „Make Sparks” – „The Question”
10. Mark Christopher Donovan – „Send Me Out a Line”
11. „Panda! Panda!” – „Head Over Heels”
12. „Wye Oak” – „Two Small Deaths”
13. „Sun Kil Moon” – „Elaine”
14. „Pinback” – „His Phase”
15. Damien Jurado – „Hoquiam”
16. „Reptile Youth” – „Black Swan Born White”
17. „Santah” – „Springfield”
18. „Cafe Disco” – „Terra Nova”
19. „The Babies” – „Get Lost”
20. Hugh Laurie - "Didn't It Rain"

Foto raksta ievadā - "Family of the Year" (no stereogum.com).

2013, www.musicstories.lv

Tweet