29.maijā apritēja skumja gadskārta - šajā dienā pirms 16 gadiem, tātad 1997.gadā, Misisipi upē noslīka viens no pagājušā gadsimta beigu spožākajiem ģitārspēles un vokāla talantiem Džefs Baklijs. Viņam bija tikai trīsdesmit, un, kā vēlāk noskaidroja izmeklēšanas orgāni, tas patiešām bija tikai nelaimes gadījums - Baklija asinīs nekonstatēja nedz narkotiskās vielas, nedz alkohola pēdas. Cilvēks, saprotot savu niecību likteņa priekšā, šādos brīžos mēdz teikt: "Tā notiek..." Un pats noskurinās no domas: "Cik stulbi es tā pateicu..."
PERFEKCIONISTS
Mūzika Džefam jau bija gēnos - viņa tētis Tims Baklijs, kurš, visticamāk, pārdozējot heroīnu, šīs zemes gaitas beidza 28 gadu vecumā 1975.gada 29.jūnijā, savas īsās karjeras laikā izdeva deviņus studijas albumus un kļuva teju par pielūgsmes objektu daudziem mūzikas slavu alkstošajiem. Džefs no tā allaž baidījās - ka viņus salīdzinās. Tāpēc bija perfekcionists it visā, ko darīja. Viņš bija nedrošs par sevi. Pat tad, kad apkārtējie jau bija apjautuši viņa muzikālo ģenialitāti. To ātri pamanīja arī ierakstu kompānijas, kas sāka ap Džefu spietot, un viņš izvēlējās "Columbia" - tā maksāja akurāt uz pusi mazāk kā konkurentes, bet apsolīja Baklijam pilnīgu radošo brīvību un "nekādu spiedienu". Perfekcionistam nav citas tik svarīgas lietas kā pašam visu kontrolēt, un Baklijs tāds bija.
"Dziesmiņa no "Šreka"", kā nereti dzirdēts nosaucam Leonarda Koena "Hallelujah", bez paša autora izpildīta neskaitāmās versijās - Džons Keils, Villijs Nelsons, Bon Džovi un vēl, un vēl, un vēl. To ir tik daudz, ka mēdz pat veidot "Hallelujah" kaverversiju topus. Varbūt ne desmitiem, bet vienu nācies apskatīt - kādus gadus atpakaļ "NME" izveica šādu "pētījumu". Un atzina acīmredzamo - Džefa Baklija "Hallelujah" versijai neviena cita pat tuvumā nestāv! "Tā ["Hallelujah"] tagad pieder viņam," saka Baklija grupas biedrs ģitārists Maikls Taiss. Jau sākot ar pirmajiem akordiem, Baklija ģitāras ievads šai Koena dziesmai uzliek tādu kā savdabīgu sava stila atpazīšanas zīmogu, bet vokālais izpildījums, atšķirībā no daudzo kolēģu mēģinājumiem, skan tik dabiski, ka nezinātājs nodomās: "Šitais čalis to lietu pieprot! Viņš savu dziesmu burtiski izdzīvo!" Un tā ir taisnība, jo Baklijs savā "Hallelujah" versijā atļaujas improvizēt - dažbrīd šķietami pārdroši, bet viņa meistarība to atļauj.
TOMS JORKS - MŪSDIENU DŽEFS BAKLIJS?
Mūzikā dzīvojošie, atkal kārtējo reizi ieklīstot Džefa Baklija daiļradē, nereti aizdomājas - kāda būtu viņa mūzika šodien? Savas dzīves laikā Baklijs paspēja izdot vienu oficiālu studijas albumu "Grace" (1994), pēc tam jau bija tikai dažādas izlases un "iepriekš neizdotu" ierakstu publiskošana. Atbildi uz uzdoto jautājumu - kāda tad būtu Baklija mūzika šodien -, protams, var sniegt visādi augstāki spēki, bet mēs, cilvēki, varam tikai pafantazēt. Vai sekot faktiem. Un viens no tiem aizved uz kādu Londonas garāžas augšstāvu 1994.gada 17.martā. Tur tiekas Džefs Baklijs, producents Džons Lekijs un viņa klienti - grupa "Radiohead". Pirmais sniedz nelielu, improvizētu akustisko koncertu. "Tas bija satriecoši. Vēl nekad nebija nācies vērot solo dziedātāju, kas dziesmai nodevās ar tādu kaisli," atceras Lekijs. Bet Toms Jorks ar grupu pēc priekšnesuma devās uz ierakstu studiju un iedziedāja dziesmas "Fake Plastic Trees" vokālo partiju. "Džefs Baklijs man deva pārliecību dziedāt falsetā," saka Toms Jorks, un varbūt, skatoties tieši uz viņu, mēs redzam atbildi uz jautājumu: "Kāda tad būtu Džefa Baklija mūzika šodien?"?
Foto raksta ievadā no lyriquediscorde.wordpress.com.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru