1974.gada 28.novembrī Džons Lenons "Madison Square Garden" arēnā uz skatuves pievienojās Eltonam Džonam, lai abi kopā nodziedātu trīs dziesmas. Šodien mēs jau zinām, ka tā bija pēdējā reize viņa mūžā, kad Lenons mēroja ceļu pa kāpnēm augšup uz kādu skatuvi. Tas bija gandrīz 40 gadus atpakaļ! Tik sen! Bet tieši kaut kad ap šo pašu laiku pirmo reizi uz skatuves uzkāpa Džeks Bleks (īstajā vārdā Braiens Dafijs), Džīns Žaks Barnels, Hjū Kornvels un Hanss Vērmlings, lai uzstātos kā grupa "The Guildford Stranglers". Nedaudz vēlāk Vērmilnga vietā stājās Deivs Grīnfīlds, bet grupa pārtapa vienkārši par "The Stranglers".
Kopš tā laika pasaule ir mainījusies - dinozauri izmiruši, internets izgudrots un ledāji Zemes polos gandrīz izkausēti -, taču ir lietas, kas palikušas konstantas. Piemēram, lietus krīt no debesīm uz zemi, vardes un lāči guļ ziemas miegu un vienīgā valsts uz pasaules, kurā joprojām lielā cieņā tur grupu "The Stranglers", ir tās dzimtene Anglija. Sākot jau ar grupas 1977.gada debijas plati "Rattus Norvegicus", līdz šā gada jaunākajam veikumam "Giants", "The Stranglers" pērk un novērtē galvenokārt Apvienotajā Karalistē. Grupas septiņpadsmitā studijas plate "Giant" klajā nāca šā gada martā, un tā muzikāli tiek raksturota kā "grupas atgriešanās 70.-to un 80.-to gadu skanējumā."
No iepriekšējās "The Stranglers", jāatzīst, visnotaļ vājās plates "Suite XVI" ir pagājuši seši gadi, un šis laiks ir nācis vīriem par labu. Ja tagad jāatceras, kādas emocijas vai atmiņas ir palikušas no "Suite XVI" , jāatzīst, ka labākajā gadījumā nekādas, bet sliktākajā nāk atmiņā "čortošanās": "Wtf?!" "Giants" tomēr sagādā zināmu estētisko baudījumu. Tajā netrūkst nedz roķīgu noskaņu ("Time Was Once On My Side"), nedz aizmiglotu, supergrupas "Pink Floyd" repertuāra cienīgu dziesmu ("Freedom Is Insane"). Var tikai atzinībā uzsist uz pleca trim no četriem grupas sākuma dalībniekiem, kuri "The Stranglers" spēlē joprojām: "Veči, jūs vēl varat! Tikai nepārforsējiet ar nākamo plati! Un cerams, tie zemteksti, ko vēlaties pateikt ar albuma "Giant" vāciņa noformējumu, nav tie, kas ienāk prātā pirmie, - vēl nav jūsu laiks! Bet, ja saveidosiet vēl vienu tikpat neizteiksmīgu albumu kā iepriekšējo, fani paši jūs tur sakabinās..."
Nobeigumā ieskats laikam jau populārākās "The Stranglers" dziesmas "Always The Sun" video no "saldajiem astoņdesmitajiem" un tad jau arī visa aktuālākā plate "Giants".
Dažam par prieku, dažam par sirdsdēstiem, bet arī pie mums ir iestājies nosacīti siltais vasaras laiks, kad pludmalēs aktivizējas ne tikai odi, ērces un ekshibicionisti, bet arī dažāda izmēra, kvalitātes un skaļuma muzikāli pasākumi. Kā allaž - viss smaguma centrs ticis Salacgrīvai, taču arī Liepājas pludmale jau kuro gadu pēc kārtas piedzīvos "savu aizraujošāko vasaras piedzīvojumu" - pludmales festivālu. Tajā bez apkārtējo māju pagalmu piečurāšanas programmā apmeklētājiem tiek piedāvāta arī daudzveidīga muzikāla programma, kurā gan diemžēl nav iekļauta Olgas Rajeckas uzstāšanās, aiz ko, zināmā mērā, zūd šī festivāla leģitimitāte, bet nu labi - organizatoriem Olga droši vien nav pa kabatai. Toties ir virkne pašmāju un ārzemju komandas, kas, apkārušās ģitārām un bungu komplektiem, sola izklaidēt mencu iecienītās Vēju pilsētas appūstos iedzīvotājus un viesus.
Kā viena no galvenajām viesu grupām tiek piesaukta londonieša Gaja Konelija "Clock Opera" - indīroka kvartets, kas šā gada aprīlī laida klajā debijas albumu "Ways To Forget". Ir skaidrs, ja cilvēks ikdienā dzīvo, fonā klausoties "Radio Skonto" vai jebkuru citu radiostaciju, šāds nosaukums - "Clock Opera" - neizsaka neko! Pirmkārt, tāpēc, ka grupa ir jauna, un, otrkārt, - šķiet, šādas grupas pa radio parasti bieži nespēlē. Kaut varu kļūdīties, jo radio neklausos vispār, izņemot sestdienās plkst. 14.00 pa "Pirmo Rīgu" raidījumu "Radiotirdziņš", kurā allaž kāds pārdod "trīs sezonas panēsātus, bet gandrīz nelietotus 46.izmēra sieviešu ziemas zābakus".
Šā gada pašā sākumā "Clock Opera" singlu "Once And For All" novērtējām kā "tuvu ideālai dziesmai ar tikpat tai ideāli piemērotu video" - stāstu par veco maitu mīlestību, kura dažiem atnāk tik sirmās vecumdienās, ka, kamēr viens mīlnieks aiziet ciemos pie otra, tas, izrādās, jau ir aizdevies citos medību laukos. Skarbi un emocionāli. Toreiz, janvārī, šķita, ka mūs gaida brīnišķīgs "Clock Opera" debijas albums, un tad tas iznāca. Ir ļaudis, kas plates izvēlas klausīties, topot pamudināti caur kādu recenziju vai albuma apskatu, daļa no tiem par savu "gaumes guru" uzskata mūzikas žurnālu "NME". Un šis respektablais žurnāls "Clock Opera" debijas plati "Ways To Forget" ir aprakstījis rindkopu garā recenzijā, izmantojot tādus vārdus vai vārdu salikumus kā "žvadzoņa", "apātisks" (runājot tieši par dziesmu "Once And For All"), "erudīts vientiesītis" un "no slikti līdz garlaicībai", beigās plati novērtējot ar divām ballēm no desmit. Recenzijas autore gan komentāros ir saņēmusi savu daļu kritikas, kam droši var pievienoties - kāpēc gan tik respektablam izdevumam jāliek sievietei rakstīt albuma recenzijas "jautro dienu" laikā?
Taču, lai arī albums "Ways To Forget" pilnīgi noteikti nav pelnījis tik skarbus vārdus, zināmas problēmas ar "Clock Opera" uzstāšanos festivālā varētu būt - šis kvartets spēlē tādu mūziku, kuru nevar iemīlēt vai kura nevar aizraut, klausoties to pirmo reizi. Tajā ir pārāk daudz zemūdens akmeņu un straumju, kuras var "uzķert", tikai šo mūziku labi iepazīstot. Pretējā gadījumā vienīgie, kas koncerta laikā nežāvāsies, būs paši grupas dalībnieki. "Clock Opera" mūzika ir pārāk smalka, lai to uztvertu bez sagatavošanās. Tāpēc, lūdzu, te turpinājumā būs visa plate "Ways To Forget" - kam patīk, tas riktējās uz koncertu, kam nepatīk, var jau atkal gatavoties uz čurāšanu festivāla apkārtējās teritorijas māju sētās. Bet ziniet, mīļās čurlūpas, šogad mums, šo māju iedzīvotājiem, ir sapirktas "bīses"! Tā kā skatieties, vai uz festivālu neaizejiet ar vienu caurumu dibenā, bet mājās neatnākat ar vismaz diviem kā minimums.
"Es nejūtos komfortabli, rakstot dienasgrāmatas tipa dziesmas. Es gribu rakstīt klasiku kā, piemēram, "Yesterday", bet man prātā nāk dziesmas par kotletēm ledusskapī, un es nekādi nevaru tur sev līdzēt!" mūzikas žurnālam "Rolling Stone" reiz pasūdzējās Redžīna Spektore - talanta pārpilna dziedāja no Amerikas, kuras saknes meklējamas Krievijā. 1989.gadā, kad mazajai Redžīnai bija deviņi ar pusi gadu, ģimene emigrēja no PSRS, jo kā ebreji sajuta diskrimināciju savas tautības dēļ. Nokļuvusi Amerikā, ģimene - Redžīna, viņas brālis, māte mūzikas skolotāja un tēvs fotogrāfs - turpināja piepildīt katrs savus sapņus. Dzimtenē Spektoru ģimenei piederēja no mātes vectētiņa mantotas antīkas "Petrof" klavieres, uz kurām klasiskās mūzikas šedevrus apguva Redžīna. Vispār bērnībā un agrā jaunībā Spektorei interesēja tikai klasiskā mūzika, droši vien tas ir iemesls šī raksta sākumā citētajam mākslinieces domugraudam par klasisku dziesmu sacerēšanu. Taču, dzīvojot tādā valstī kā Amerika, laikam ir grūti izvairīties no citām ietekmēm gan mūzikā, gan droši vien arī citās dzīves jomās. Un tā Spektores muzikālās gaumes apvāršņi pavērās plašāk - tajā ienāca gan hiphops, gan roks, gan pankmūzika.
Spektore atkal un atkal ir pierādījums tam, cik nozīmīga popmūzikā var būt klasiskās mūzikas izglītība un tās ietekme. Torija Emosa ir viena no tām māksliniecēm, ar kuru var vilkt paralēles - viņas abas ir augušas ar klasisko mūziku, apguvušas klavierspēli, lai spēlētu Bahu, Mocartu vai Čaikovski, tāpēc viņu dziesmas un, galvenais, to izpildījums ir popmūzikas skatuvei absolūti netradicionāls. Ja Emosa vēl iekļaujas kādos rāmjos, tad Spektore atļaujas dziesmu laikā ne tikai burvīgi dziedāt, bet arī "uzspēlēt bundziņas" ("Oh Marcello") vai papurkšķināt ar muti, un, kas dīvaini, tas iederas! Var nedaudz diskutēt, vai jaunākās plates dziesmā "Open" būtu tik uzkrītoši jāimitē vemšana (varbūt viņa to nemaz arī neimitē?), bet kopumā visas šīs "novirzes" no "labas pārvaldības vokālā snieguma" iepūš svaigu dvesmu šajā nedaudz sastāvējušajā mūzikas žanrā.
Pašās maija beigās klajā nāca Redžīnas Spektores sestā studijas plate "What We Saw From The Cheap Seats", ko kritika uzņēma dalītām jūtām. Vieni slavē, uzteicot Spektores spēju vienas plates ietvaros sniegt saturiski tik daudzveidīgus priekšnesumus, citi, savukārt, to uzskata par zināmu bezgaumību, norādot, ka viņai turpmāk nevajadzētu aizrauties ar politiskiem tekstiem un dziesmām kā "Ballad Of A Politican" ("Paste Magazine") - vienkārši nesanākot. Tomēr kopumā noskaņas par šo albumu ir vairāk pozitīvas, kā negatīvas. Bet ko viņi tur muld? Spektores plate ir, ja ne šedevrs, tad kaut kas īpaši labs pilnīgi noteikti. Kad tajā iegrimst, gribās kliegt pašas Spektores vārdiem: "Tikai nepamet mani!" ("Don't Leave Me (Ne Me Quitte Pas)". Starp citu, šī ir viena no kičīgākajām albuma dziesmām. Un viena no tām, kurā Spektore dzied vairākās valodās, konkrēti šajā - arī franču. Viņai patīkot Parīze lietū...
Nupat, 5.jūnijā, klajā nāca amerikāņu dziedātājas un komponistes Brendijas Kārlailas jaunā plate "Bear Creek", kas ir himna cilvēcībai un savstarpējai sapratnei starp ļaudīm, lai arī cik atšķirīgi mēs katrs būtu. Tas ir arī stāsta turpinājums par mazas, atšķirīgas meitenes attiecībām ar šo pasauli. Un iejūtību, kas mājo vienā cilvēkā, kurš pats izjutis nepatiku pret sevi savu iedzimto īpatnību dēļ.
"PAREIZIE" MĒS, "NEPAREIZIE" VIŅI
Brendija Kārlaila jau kopš bērnības bija īpaša meitene - mērķtiecīga, vērīga un atšķirīga. Kad viņai bija 15 gadi, droši vien izcīnot ne vienu vien iekšēju kauju, viņa sev un visiem apkārtējiem paziņoja, ka ir homoseksuāla. Nav brīnums, ka "apkārtējie" šajā gadījumā nozīmēja visu aptuveni 1000 iedzīvotāju kuplo Reivensdeilas ciematu ASV, Vašingtonas štatā. Būt pusaudzim jau tā ne vienmēr ir viegli, bet "tas ir daudz sarežģītāk, ja esi gejs. Tas ir saistīts ar seksualitāti, kuras apspriešana nereti rada diskomfortu. Ja jums ir pinnes, ar kurām saskārušies visi un visi zina, ka tā ir pārejoša pubertātes problēma, tas ir daudz savādāk. Bet, ja jūs esat vienīgais bērns gejs mazā ciematā - un es to apjautu 15 gadu vecumā -, man ar to sadzīvot bija daudz smagāk kā apkārtējiem to pieņemt, - skolotājiem un visiem līdzcilvēkiem," mūzikas žurnālam "Paste" stāsta Kārlaila. Būdama baptistu baznīcā gājēja, Kārlaila pēc šīs atklāsmes izjuta to pašu, ar ko mūsdienās nākas saskarties arī citās valstīs dzīvojošajiem gejiem - neiecietību, homofobiju, un, kas interesanti, Kārlailas gadījumā tā vairāk nāca nevis no sabiedrības, bet gan baznīcas. "Vienīgās problēmas man bija baznīcā. Es jutos tā, it kā mani censtos izspiest no tās ārā. (..) Baznīcas patiešām nevēlējās ļaut man iesaistīties to muzicēšanā, jo muzicēšana baznīcā ir kalpošana. Pat, ja baznīca pacieta manu klātbūtni, viņi man neļāva nekādā veidā izpausties," arī pie mums zināmo baznīcas divkosību izceļ Kārlaila.
Šādi aizspriedumi paši par sevi varbūt Kārlailu ar laiku arī vairs neuztrauca, taču viņa nespēja pieņemt, ka savas seksuālās orientācijas dēļ viņai tiek atņemta iespēja darīt to, kas viņai visvairāk patīk - muzicēt! Un muzicēt publikai. Šo brīnišķīgo sajūtu Kārlaila iepazina astoņu gadu vecumā, kad pirmo reizi uzstājās aptuveni 300 cilvēku lielai auditorijai. "Es dziedāju Rozānas Kešas dziesmu "Tennessee Flat Top Box"," ar smaidu sejā stāsta Kārlaila. "Tā bija milzīga adrenalīna deva tādam mazam bērnam. Es atceros sevi domājam, cik uzkrītoši neredzamas ir visu sejas un vispār viss, kas notiek apkārt. Tas notika tik ātri, ka, pirms es pati to sapratu, visi cēlās kājās, aplaudēja, un no tā brīža es skaidri zināju, ka negribu, lai tas jebkad beigtos..."
LIKTENIS BRĀĻU HANSEROTU IZSKATĀ
Klimperēt sintezatoru Kārlaila sāka divpadsmit gadu vecumā, kad viņai to uzdāvināja dzimšanas dienā, taču spēlēt ģitāru un komponēt viņa aizsāka tikai sešpadsmit septiņpadsmit gados. Nē, nu komponēja jau arī agrāk, bet "tās droši vien bija drausmīgas," par savām agrīnās daiļrades dziesmām paškritiska ir Kārlaila. Atšķirība no citiem un neviennozīmīgā sabiedrības attieksme, iespējams, radīja meitenē īpašu gribasspēku pierādīt sevi kā, ja ne labāku, tad vismaz līdzvērtīgu "normālajiem". Viņa ne tikai sāka muzicēt kā ielu muzikants ("ja biji labs, stundā varēji nopelnīt pat 40 dolārus"), bet pati arī apstaigāja vietējos restorānus un bārus, piedāvājot sevi kā muzikantu viesu izklaidēšanai. Maz pa mazam, un viņai tas izdevās, - Kārlaila uzstājās sešus vakarus nedēļā un "tajā laikā jutos pat slavena". Protams, nākamai pakāpiens būtu līgums ar ierakstu kompāniju.
Palīdzēja Liktenis. Tas Kārlailu saveda kopā ar dvīņubrāļiem Filu un Timu Henserotiem - viņi spēlēja kādā pop-pankgrupā "Fighting Machinists", kas, kā reizi, visu triju satikšanās brīdī juka ārā. Kad abi brāļi izteica vēlmi turpināt muzicēt akustiskākā virzienā, Kārlaila saprata, ka "tā lieta ies". Un lieta arī aizgāja līdz ierakstu kompānijai "Columbia Records", ar kuru tika panākta vienošanās par līgumu, ko mākslinieki no savas puses parakstīja kā "Brandi Carlile". "Es vienmēr saku - ja grupa būtu nosaukta par "Filu Hanserotu", es joprojām tajā spēlētu," nesatricināma ir Kārlaila. "Bet tā ir patiesība! Un, ja mēs izlemtu grupu nosaukt par "Dvīņiem" ("The Twins"), es tajā turpinātu spēlēt!"
"BEAR CREEK"
Nupat iznākusī "Bear Creek" ir Kārlailas & Co trešā studijas plate, kas ierakstīta zirgu fermā iekārtotā studijā pie Sietlas. Pēc sadarbības ar augstākās raudzes producentiem Tī Bonu Bārnetu ("The Story", 2007) un Riku Rūbinu ("Give Up The Ghost", 2009), trio nolēma, ka pienācis laiks plati ierakstīt nedaudz mierīgākā atmosfērā, un tā Kārlaila, brāļi Henseroti, čellists Džošs Ņūmans un bundziniece Elisona Millere klusā, saudzējošā, bet radošā lauku vidē radīja plati "Bear Creek". Viņiem laiks apstājās gandrīz vai burtiskā nozīmē - Kārlaila aizliedza studijā lietot datorus un aifonus, viņa vēlējās, lai visi vairāk sarunātos, saprastu viens otru, eksperimentētu ar melodiju un tādā atmosfērā radītu plati, kas uzrunātu cilvēkus, kam ikdienas steiga neļauj nedz apstāties un paskatīties, kas notiek apkārt, nedz atrast laiku šad tad ielūkoties sevī.
Par Kārlailas mūziku un dzīvi varētu runāt stundām - tas, ko viņa dara, ir apbrīnas vērts! Pārdzīvojot visas pret sevi vērstās negatīvās emocijas, viņa ir spējusi kļūt par spožu zvaigzni mūsdienu populārās mūzikas debesīs (viņa uzstājusies arī kopā ar Eltonu Džonu, kurš nebeidz slavēt Kārlailas vokālās dotības), tajā pašā laikā saglabājot cilvēcību, kas izpaužas viņas līdzcietībā pret tiem, kam klājas grūtāk. Viņas izveidotā organizācija "501c3" rīko apmācības pašaizsardzībā sievietēm no dažādām riska grupām, izglīto cietumos sievietes, lai viņas pēc atbrīvošanas spētu uzsākt jaunu dzīvi, kā arī palīdz ar pārtikas sagādi trūkumcietējiem un dod iespēju veciem cilvēkiem nodarboties ar aktīvu dzīvesveidu. Un te nu jautājums mūsu baznīcai un maisiņos kakātājiem - ei, pareizie, jūs kaut simtdaļu no tā esat izdarījuši sabiedrības un citu cilvēku labā, divkosīgie maitas?!
"Moonfleet" ir angļu novelista Mīda Folknera piedzīvojumu stāsts par kādu ciemu Anglijas dienvidos pie jūras, kurā risinās mistiski notikumi, kam pirmsākumi meklējami Karaļa Čārlza I laikā, kad kāds pulkvedis nozaga viņam dimantu. Tālāk seko noslēpumiem un piedzīvojumiem piesātināts stāsts par šī dimanta likteni. Stāstu pirmo reizi publicēja tālajā 1898.gadā, taču īstu popularitāti tas ieguva pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad pēc tā motīviem tika uzņemta filma ar Stjuartu Grendžeru un Džordžu Sandersu galvenajās lomās, savukārt pēc šīs filmas uzvaru atkal svinēja Folknera grāmata, īpašu popularitāti bērnu un jauniešu vidū iekarojot septiņdesmitajos gados. Toreiz Krisam De Burgam bija pie divdesmit un, visticamāk, arī viņš aizrāvās ar šo mistisko stāstu. Aizrāvās tiktāl, ka pēc 40 gadiem nolēma to izstāstīt saviem vārdiem, pareizāk, - savā mūzikā.
Klausīties De Burgu mūsdienās neskaitās stilīgi - tāda memļaku mūzika, citi saka. Bet vēl citi atceras De Burga karjeras aizsākumus septiņdesmitajos, kad viņš ienesa mūzikā zināmas jaunas vēsmas. Nu, varbūt ne pavisam jaunas, bet toreiz De Burgs bija gana atraktīvs savā izpildījumā un samaitājās vien astoņdesmitajos, sacerot dziesmu "Lady In Red". Pēc šī viņa vispopulārākā skaņdarba atkāpšanās ceļa vairs nebija - turpmāk De Burgam bija jāsacer un jādzied lēnas, melodiskas un liriskas dziesmas.
Dzimis Argentīnā britu diplomāta ģimenē, dzīvojis Maltā, Nigērijā un Zairā, De Burgs tomēr sevi uzskata par īru. Apskatījis tālas zemes, iepazinis kultūras, De Burgs ir atgriezies pie saknēm - īru tautas mūzikas, kuras ietekme jaunajā albumā ir acīmredzama. "Moonfleet & Other Stories" ir De Burga astoņpadsmitā studijas plate, un tā nav gluži tradicionāla. Kā minēts, tā ir radīta pēc sena stāsta motīviem, tāpēc arī albuma uzbūve ir visnotaļ netradicionāla parastai studijas platei - aizrautīgi stāsti mūzikā mijas ar mūziku, kam virsū "uzstāstīts" kāds "Moonfleet" sižeta pavērsiens. Principā šis ir mūzikls, lai arī kā riebtos to atzīt.
Albums sastāv nosacīti no divām daļām - viena ir Folknera stāsta "Moonfleet" muzikālā variācija, otra - "Other Stories" jeb "Citi stāsti" - ir paša De Burga devums gan vārdos, gan mūzikā. Tas sasaucas ar viņa 1975.gada albumu "Spanish Train And Other Stories", kurš, iespējams, uzskatāms par viņa visu laiku labāko. De Burgam par labu runā tas, ka, arī "Moonfleet" albumu klausoties, nereti apziņā nozibšņo kaut kas no "A Spaceman Came Travelling" vai "Lonely Sky" - neatkārtojamām 1975.gada plates dziesmām.
"Moonfleet & Other Stories" būtu ideāls skaņu celiņš filmai pēc šī stāsta, ja to uzņemtu tagad. Tajā ir visas nepieciešamās komponentes - mistika, paisumi, bēgumi, sirdi plosošas balādes un asinis stindzinoši opusi, kas "sapildīti" nevainojamā stīgu instrumentu izpildījumā. Šis darbs, pat varētu teikt, ir visnotaļ monumentāls, pamatīgs, un zināmā mērā tas var mainīt kāda skeptiķa viedokli par mūzikliem un rokoperām. Tieši tāpēc, vērtējot šo albumu, lielākā atzinība De Burgam ir par formu, kurā iekļaujoties, viņš ir spējis radīt uzmanību noturošu, samērā garu plati, kurā vēl turklāt ļauj atkal sevi skatīt gaismā, kādā pasaule viņu redzēja teju četrdesmit gadus atpakaļ.
Reiz mūsu maestro Raimonds Pauls izteicās, ka, lai arī tie aktieri dzied šķībi, greizi, viņi tomēr prot "paņemt" publiku, pateicoties savām aktiermeistarības kvalitātēm, ko nevar teikt par dažu labu izcilu balss pavēlnieku, kurš var dziedāt, cik sirdīgi vēlas, publiku neiekustina. Mūsdienās gan viss ir daudz savādāk - teātri spēlē katrs, kuram nav slinkums: vai tā būtu kāda no amatieru improvizāciju trupām vai pat profesionālos teātros nereti pa kādai lomai tiek cilvēkiem, kam profesionāli ar šādu nodarbi nav nekāda sakara. Laikā, kad par sirds ķirurgu drīz varēs iet strādāt divu nedēļu apmācību kursus beiguši bezdarbnieki, tas laikam ir normāli.
Nav ne jausmas, kāds kā aktieris ir Džonijs Flinns, bet viņš ir aktieris, taču kā mūziķis viņš ir spējīgs aizraut publiku, tas ir, klausītāju. Iespējams, Paulam ir taisnība par tiem dziedošajiem aktieriem. Bet mēdz gadīties, ka šādam aktierim ir arī visnotaļ labas muzikālās dotības - gan komponēt, gan izpildīt. Ikdienā Flinns ir Londonas teātra trupas "Propeller" dalībnieks. Nezinu, kas tas par teātri. Varbūt viens no tiem, kur visi mētā pa skatuvi balonus un tad divas dienas mēģina saprast, ko ar to gribējuši pateikt. Tas pat nav svarīgi, jo Flinna aktieriskās dotības šeit neviens negrasās ķidāt un analizēt. Runa ir par viņa mūziku.
Flinna kontā ir divi studijas albumi - 2008.gada "A Larum" un 2010.gada "Been Listening". Pats folkroka meistars britu laikrakstam "The Guardian" atzinis, ka sevi uzskata par "lauku lempi", kas bērnību pavadījis, aizraujoties ar kriketu, makšķerēšanu un vienkārši muļķa dzīšanu. Tomēr ceļu, kuru nu Flinns iet, ierādīja viņa tēvs, kurš bija mūziklu aktieris. "Visi mūsu ģimenes pieaugušie bija aktieri, līdz ar to jau nebija lielas izvēles iespējas - es iemīlēju šo teātra pasauli, dzīvodamies pa aizkulisēm," atceras Flinns. Savukārt mūzikas mīlestība "pieslēdzās", kad viņš skolas labdarības tirdziņā nopirka lietotu Boba Dilana plati "The Freewheelin' Bob Dylan" (1963). "Es aizgāju mājās un uzliku šo plati. Mani fascinēja šī [Dilana] balss!" savas emocijas restaurē Flinns. "Es atceros, kā klausījos šo ierakstu savā guļamistabā un raudāju."
Ja Kurbads radās no zivju ķidām un sirmas ķēves mīzaliem, Džonija Flinna mūzika ir tapusi no mūzikliem un Boba Dilana. Viņa aktuālākais albums "Been Listening" ir vēl viens piemineklis Dilana mūzikas Mūžībai, lai arī pats autors joprojām ir sveiks un vesels un, dod, dies', vēl ilgi tāds būs. "The Water" ir Flinna kopdarbs ar Loru Marlinu - tā improvizēts video turpinājumā, aiz kā visa plate "Been Listening".
Kad ezītis ātri tipina pa salnām noklātu lauku, viņa nosalušās oliņas gar zāles stiebriņiem klabinās gluži kā specifiskās skaņas angļu grupas "Spiritualized" jaunākā albuma "Sweet Heart Sweet Light" dziesmā "Get What You Deserve". Savukārt plates noslēdzošā dziesma "So Long You Pretty Thing" ar pirmajiem akordiem aiznes noplukušā kapličā, kurā ap mirēju sastājušies radu radi, bet mācītājs, saskatījies muzikālos šovus, aplicis ap ausi mikrofonu, nolēmis atvadu brīdi novadīt kā mūziklu, iepinot repertuārā gan dziesmas "Ar dievu, meitenes..." un "Raudāja māte, raudāja meita", gan "Sikspārņa Fledermauša dziesmu" un savu kroņa numuru - "Līvu" hītu "Zīlīte", ko viņš izpilda Sūzanas Boilas balsī.
Džeisons Pīrss arī ir līdzīgs ziķeris - viņš radoši izpaudies vairākās grupās un neskaitāmos projektos, no kuriem šodien uzmanības centrā ir 1990.gadā dibinātais "kosmosroka" ansamblis "Spiritualized". Šis "kosmosroks" ir atzars rokmūzikai, kurā sintezējas septiņdesmito gadu progresīvais un psihedēliskais roks. Tiek uzskatīts, ka vieni no tā pionieriem ir "Pink Floyd". Vai "Spiritualized" ir "Pink Floyd" dublikāts? Nekādā gadījumā! Kaut, piemēram, dziesma "Freedom" zemapziņā liek nospiesties podziņai, kas sāk atskaņot "Shine On You Crazy Diamond" - 1975.gada klasisko "Pink Floyd" balādi. "Spiritualized" tomēr nav tik monumentāli - "Sweet Heart Sweet Light" ir skaņu efektiem bagātīgi ilustrēts, aizrautīgs albums. Tiesa, tajā pašā laikā Pīrss nebaidās iekļaut platē arī turpat deviņas minūtes garu dziesmu "Hey Jane", kuras videoversija skatāma še zem raksta. Tūlīt aiz tās viss albums "Sweet Heart Sweet Light".
Atpakaļ uz Zviedriju! Valsti, kurā taisa negaršīgus ēdienus, brūvē nedzeramu alu, bet sacer brīnišķīgas dziesmas. "Simian Ghost" (kas laikam tulkojas kā "Pērtiķu spoks"?) ir trio no Stokholmas, kas nesen pasaulei dāvāja savu otro studijas plati "Youth". Atkāpjoties no tēmas, kāpēc pastāv uzskats, ka teikt "mērkaķis" ir nepieklājīgi, bet "pērtiķis" ir pašā laikā?... Labi, tā ir diskusija kādā "animal orgy" portālī.
Bet par šiem zviedriem. "Simian Ghost" līderis ir Sebastjans Arsntroms - foršs čalis, kuram piemīt ārkārtīgi eleganta mūzikas radīšanas "sajūta". Viņa dziesmas, kas apvieno sevī labāko no zviedru indīpopa, nes līdzi arī attiecīgo atmosfēru. Šī stila zviedru grupām ir tāda vārdiem neaprakstāma atšķirība, kas tās padara unikālas attiecībā pret saviem amata brāļiem un māsām visā citā plašajā pasaulē. Iespējams, pie vainas ir negaršīgais ēdiens un alus...
Savā dzimtenē "Simian Ghost" ir redzams kolektīvs, ārpus Zviedrijas - tikai retums mūzikas prese redzamākā vietā ieliek kādu recenziju par šiem. Arī britu "Uncut" kaut ko burkšķ ar domu "albums nav slikts, jo vienmēr jau varētu būt sliktāk." Taču patiesība ir tā, ka "Youth" ir gaisīgi viegla plate, kas neprasa vispār nekādu iespringšanu, iedziļināšanos un pēcgaršu meklējumus. Tā ir plate baudīšanai, tā teikt, neatejot no kases - tepat un uz vietas.
Visgudrie kritiķi saka, "Wolf Girl" ir šī albuma velkošā dziesma. Nu ko, lai tad arī būtu, kaut tam īsti nevar piekrist, jo vispār platē neviena dziesma tā īsti nelec ārā no kopējās atmosfēras. Un šī atmosfēra ir - absolūts atslābums! Veciem cilvēkiem ar novājinātiem vēdera izejas muskuļiem gan būtu jāuzmanās neatslābt par daudz. Pārējiem šī plate domāta neierobežotam patēriņam.
"Vai viņa nav brīnišķīga?" ar gaisīgu skatu sejā vaicāja ASV prezidents Baraks Obama, kad Esperanza Spoldinga jau trešo reizi spēlēja prezidenta kuplinātajai auditorijai. Taču skaistais mirklis bija īss - jau nākamajā sekundē Obamas mugurā ietriecās viņa kundzes Mišelas dūrē savilktā roka, kam, visticamāk, vakarā prezidenta apartamentos sekoja belziens ar mīklas rulli vai trīs dienas veco picas šķēli, kas mētājās pie gultas. Runā, ka Obamas kundze ir tik greizsirdīga, ka pat pieprasa sev tiesības noteikt, kurai daiļā dzimuma pārstāvei prezidenta kancelejā būs vietas un kurai nē. Taču 27 gadus jaunajai amerikāņu melnādainajai džeza basistei un dziedātājai Spoldingai tas nav bijis šķērslis iekarot ne tikai Obamas, bet arī visas Amerikas sirdi.
Savu dzīvi sākusi visai skarbos apstākļos - viņu ar brāli audzināja vientuļā māte -, Spoldinga spēja no daudzajiem kārdinājumu ceļiem izraudzīties to, kas ved uz panākumiem. Jau bērnībā viņa interesējās par mūziku un kultūru, sevišķi, brazīļu un portugāļu, un šajās interesēs viņu ievadīja un vēlāk allaž atbalstīja māte. Piecu gadu vecumā pati Spoldinga izlēma mācīties vijoles spēli, bet vēlāk viņa apguva arī ģitāru, oboju, klarneti un basģitāru - patiesībā viņa viena pati ir vesels orķestris!
Pirmo albumu "Junjo" Spoldinga izdeva 2006.gadā, tas gan neguva nekādus īpašos panākumus, taču divus gadus vēlāk iznākušais albums "Esperanza" ASV džeza albumu topā sasniedza jau 3.vietu, ko pārspējušas abas nākamās Spoldingas plates - 2010.gada "Chamber Music Society" un šā gada 20.martā klajā nākusī "Radio Music Society" - tās spoži spīguļo topa 1.vietā! Ar ko tad Spoldinga ir izpelnījusies tādu atzinību? Ir skaidrs, Obamas publiskās simpātijas šeit ir no svara, jo Amerika seko tam, ko saka vai dara viņu boss. Domājams, ja Obama publiski uzslavētu Kombuļu Ineses jauno singlu, "Billboard" tops eksplodētu tā priekšā. Taču Spoldingas gadījumā bez prezidenta reklāmas nozīmi spēlē arī pati mūzika. Viņa, izmantojot savas plašās instrumentu pārvaldīšanas spējas, rada instrumentāli ideāli harmoniskas dziesmas. Daudziem saviebties liek vārds "džezs", tas liekas kas garlaicīgs un vecmodīgs, taču Spoldinga spēj šo žanru pasniegt tik mūsdienīgā mērcē, variējot gan ar instrumentiem, gan balsi, ka nevar būt ne runas par garlaicību vai vilšanos. Pat tiem, kas ar džezu ir uz "Jūs", šī plate būtu jānoklausās - iespējams, tas būtu pirmais solis džeza mūzikas burvības izpratnē.
Kamēr vēl "Groovesharkam" nav piegriezts skābeklis, še turpinājumā visa Spoldingas plate "Radio Music Society", pirms tam video šīs plates dziesmai "Black Gold".
Kad pagājušā nedēļā šur tur parādījās ziņa, ka "U2" līderis Bono, pateicoties nenormāli pārvērtēto "Facebook" akciju iegādei, varētu zaudēt līdz pat 342 miljoniem dolāru, gandrīz vai sanāca nedaudz sapriecāties. Tas nozīmētu, ka Bono, gribot atkal papildināt savu bezizmēra bankas kontu, varbūt beigtu liekuļot par trešās pasaules valstu grūtībām un beidzot atvilktu savu krunkaino pakaļu arī līdz mums. Bono sacer, spēlē un dzied brīnišķīgas dziesmas, bet viņa "politiskās aktivitātes" gan uzdzen nelabumu. Tomēr, par laimi, viņa mūzika pagaidām vēl prevalē pār nabadzīgo valstu aizstāvēšanas akcijām, tāpēc viņš to var atļauties. Bet pilnīgu neizpratni rada jaunie talanti, kas savu daiļradi balsta uz politiskām, ekonomiskām un vides problēmām. Viens no tādiem ir 28 gadus vecais amerikāņu čellists un komponists Bens Solī.
Bērnībā, apguvis čella spēli, Solī paralēli klasiskajai mūzikai aizrāvās arī ar Reju Čārlzu, Billiju Holideju un citiem, un viņam allaž ir bijis ko teikt par sabiedrībai svarīgām tēmām. Dzimis un audzis Kentukī (ASV), Solī tur rūpi par derīgajiem izrakteņiem dzimtajā pusē - pareizāk, protestē, ka vietējos kalnus aizvien vairāk izmanto ogļu ieguvei, tā maitājot gan peizāžu, gan ekoloģisko līdzsvaru. Solī ir izvēlējies runāt par šādām tēmām, un tas ir tik skaisti, - ja visi būtu tādi sabiedrisko procesu pohujisti kā šo rindu autors, droši vien Sadams Huseins būtu ASV prezidents, bet Osama Bin Ladens - Eiropas Savienības cilvēktiesību komisārs. Vai gluži otrādi - šie abi kungi būtu bērnudārza auklītes un izaudzinātu paaudžu paaudzes, kam sapnīšos rādītos rozā poniji un vienradži.
Lai tur kā arī būtu ar to tematiku, dziesmas Solī sacer un spēlē skaistas. Katrā ziņā interesantas. Tādas tās padara instrumenti - tas pats čells, bandžo, ģitāras, perkusijas. Nesen klajā nāca Solī nosacīti ceturtais albums "Live At The Grocery On Home". Nosacīti tāpēc, ka tas ir koncertalbums. Un ir interesanti salīdzināt Solī darbošanos, piemēram, pagājušā gada studijas platē "Inclusions" un šajā akustiskajā. Šeit var redzēt, uz ko Solī ir spējīgs bez skaņu ierakstu inženieriem, mikseriem un kompjiem. Un Solī paveic daudz. Divas lietas, kas īpaši iespiežas ausīs, ir, pirmkārt, interesantais čella pielietojums dziesmās un, otrkārt, dziesmā "Built For This" Solī balss brīžiem izklausās ārkārtīgi līdzīga "Dienvidparka" Ērika Kartmena balsij Ziemassvētku dziesmā "O Holy Night". Iespējams, tā ir šo rindu autora samaitātās fantāzijas vaina. Bet paklausāmies! Vispirms dziesmu "It's Not Impossible" ar visu bildi no Bena Solī 2008.gada debijas plates "Learning To Bend" un tad visu jauno albumu "Live At The Grocery On Home".
Gads vēl nav pusē, bet jau sakrājusies čupiņa albumu, kas iznākuši šajā vai arī iepriekšējā gadā un noteikti ir uzskatāmi par 2012.gada ideālajiem albumiem. Pārsvarā tās ir plates, kas šeit apskatītas, dažas nav paspētas, dažas piemirstas, bet tieši tāpēc šobrīd, visas saliktas vienuviet, tās var klausīties no viena gala līdz otram.
93 grupas un aptuveni tikpat albumu - sākot no Deivida Bovija 1972.gada Zigija Zvaigžņputekļa albuma, līdz nupat klajā nākušām "M.Ward", "Ladyhawke", Maikla Kivanukas un citu platēm. Dažādu stilu, dažādu noskaņu mūzika - tas viss šajās 967 dziesmās. Un izskatās, ka šajā gadā nemaz nebūs ilgi jāgaida uz ideālo albumu otro sēriju.
Ceru, šī mūzika spēs atvēsināt vasaras sutoņā sasvīdušos pupus un nomierināt pērkona negaisa laikā. Daži albumi pilnīgi noteikti ir izmantojami ērču uzbrukumu atvairīšanai. Savukārt citi noderēs Jāņu vakara fonam, jaunas meitas spaidot. Vārdu sakot, iebraucam vasarā!
Foto raksta ievadā grupas "Perfume Genius" albums "Put Your Back N 2 It".
"Mīlestība ir vārds no četriem burtiem," šo acīmredzamo patiesību Džeisons Mrazs var stāstīt savas dzimtenes ASV iedzīvotājiem un visiem, kam mutē angļu mēle. Mums, latvjiem, viss ir garāks kā amīšiem - deviņi burti sanāk vārdā "mīlestība"! Tieši tikpat, cik vārdos "idiotisms", "striptīzs" un "mutācijas". Bet ne par albuma nosaukumu jālauza galvas. Galvas, pareizāk - ausis, jālauza par pašu albumu, par dziesmām, noskaņām un sajūtām. Džeisons Mrazs allaž nāk ar dziesmām, kuras aizkustina, - dvēseli, prātu, sirdi, vienalga ko, bet vienaldzīgu neatstāj! Viņa ceturtais studijas albums nav izņēmums...
Teju 35 gadus vecais Džeisons Mrazs ir viens no daudzajiem amerikāņu tā sauktajiem dziesminiekiem - komponistiem, un, atšķirībā no tūkstošu tūkstošiem sava aroda brāļu, viņš ir tapis pamanīts un jau desmit gadus rūpīgi kopj savu solo karjeru, kas, pateicoties smagajām pūlēm, šobrīd iet kalnup. Lai arī Džeisons ir dzimis ASV, viņa saknes ir meklējamas Eiropā, konkrēti - Čehijā. Viņa vectēvs 1915.gadā emigrēja no tā laika Austroungārijas impērijas uz ASV. Kā zināms, Čehija ir viena no šīs impērijas valstīm, kas vēstures līkloču rezultātā nu ir pastāvīga valsts. Čehu valodā "mráz" nozīmē "sals".
Pats Mrazs ir izbaudījis īsteni amerikānisku atmosfēru gan bērnībā, gan pēc tam. Un tāpēc savējie viņu mīl - pat 2002.gada debijas albums "Waiting For My Rocket To Come", kas citur pasaulē netika pamanīts, mājās "sakrāja" Platīna diska statusu. Pēc trim gadiem iznākusī plate "Mr. A-Z" arī tikai ASV spēja sasniegt kādus rezultātus (5.vieta albumu topos), nevienā citā valstī tas pārdotāko plašu sarakstos neparādījās. Līdz nāca 2008.gads ar albumu "We Sing. We Dance. We Steal Things". Tas Mrazu pacēla augstumos, kuros kāro pabūt ikviens mūziķis - divkārtējs Platīna disks Kanādā un Austrālijā, Zelta disks vai pusē Eiropas valstu, tātad - starptautiska atzinība un popularitāte. Džeisonam Mrazam bija izdevies izgrūstīties cauri konkurences brikšņiem, un te nu viņš ir - dziesminieks, ar kuru kopā vēlas uzstāties lielas zvaigznes, piemēram, Kolbija Keilata vai Džeims Morisons.
Jau 2009.gada novembrī Mrazs savā "MySpace" profilā paziņoja, ka gatavojas rakstīt jaunu plati. Tā tapa ciešā sadarbībā ar dziedātājas "Dido" komponistu un producentu Mārtinu Terifi. Tas, kas viņiem sanācis, ir gaišs, trīspadsmit dziesmu albums, kuru caurstrāvo tas, kas četriem, lieliem burtiem rakstīts uz plates vāciņa - mīlestība. Banāli! Līdz riebumam šķebinoši! Bet tā ir taisnība - arī pats Mrazs atzīst, ka viena no sajūtām, kas lika radīt šo plati, ir mīlestība. Ak dies, atkal jau...:)
Kad šā gada aprīlī iznāca plate "Love Is A Four Letter Word", ne Mrazs, ne arī kāds cits nevarēja ne iedomāties, ka ceļu uz pārdotāko albumu topu virsotni aizšķērsos kāds albums, kurš iznācis vairāk kā gadu atpakaļ. Pareizi, tas ir Adeles albums "21", kas Apvienotajā Karalistē neļāva pirmajā nedēļā pēc izdošanas Mraza albumam ierindoties visaugstākajā pozīcijā. To jaunajam dziedonim izdevās vien Kanādā, kā arī ASV "Billboard" roka (!!!) un lejupielāžu topos.
Kā jau iepriekš minēts, Mrazs vienaldzīgu neatstāj. Vai nu viņa mūzikā iemīlas vai arī to "noliek zemāk par zemi". To pierāda kritikas. Jaunā plate tiek dēvēta, sākot no "bīstami vilinošas" ("Allmusic"), līdz tādai, ko "negribētos klausīties vairāk kā vienu divas reizes" ("About.com"). Dzīve vienmēr pierāda, ka taisnība ir kaut kur pa vidu. Vairāk pieslienoties pirmajam viedoklim, Džeisona Mraza plate "Love Is A Four Letter Word", domāju, būtu pelnījusi vismaz astoņas balles no desmit - ne par izcilību, ne par novitātēm, bet par noskaņu un iespaidiem gan. Mrazam izdodas noturēt uzmanību, vairākas reizes klausoties šo plati, un tas vien jau ir zināms rādītājs.
Katrs padomju laika bērns noteikti atcerēsies televīzijas leļļu raidījumu (toreiz tos nesauca par šoviem) "Kling, klang, esam klāt!", kurā darbojās mollīga leļļu meitene Anniņa un, šķiet, Pēcis, un bija vēl viens, bet tam vairs vārdu neatcerēties. Ka tik nebija Jurītis... Tāpat pa "Pirmo Maskavu" bez piecpadsmit minūtēm astoņos vakarā visi plašās padomju zemes bērni gaidīja ciemos cūku, suni un vēl tur bija kāds personāžs, bet vārds palicis atmiņā tikai cūkai - Hrjuša. Toreiz naivajās bērna cerībās vai ilūzijās maldījās doma, ka varbūt šie ir īsti un dzīvi leļļu dzīvnieki, bet patiesība izrādījās pārāk banāla - viņiem visiem dibenos bija caurumi, caur kuriem tie tika uzsēdināti uz aktieru rokas, kas dažādās smalkās balsīs ierunāja attiecīgo lopu.
Mūsdienās runājošās cūkas un suņus ir aizstājuši Govs un Cālis, un Simpsoni. Bet zināma optimizācija ir notikusi - reizēm viens aktieris mēdz ierunāt vai visus multfilmu varoņus. Piemēram, Dans Kastelaneta no šiem pašiem "Simpsoniem" multfilmā ierunājis 16 varoņus - viņš ir gan Homēra un opapa, gan Bārnija Gambla un Klauna Krastija, gan Bila Klintona un Izpalīga Mela balss. Kāpēc šāds garš ievads, kam nav nekāda sakara ar mūziku (ja, protams, neskaita, ka Homērs mēdz dziedāt dušā)? Gluži vienkārši - šīs dienas stāsta varonis Laudons Veinraits Trešais ir izdevis jaunu plati, ko klausoties atgremojas bērnības dienu atmiņas pie skaņuplašu atskaņotāja, kāri ar ausīm tverot radiouzvedumus "Sniegbaltītes skola", "Pifa piedzīvojumi", "Makss un Morics" un daudzus citus. Veinraits nav vienkārši muzikants - viņš ir arī aktieris un šovmens, tāpēc klausīties viņa ierakstus ir gluži kā atgriezties pie bērnības platēm, kurās visi runā lomās attiecīgā balss intonācijā.
Vispār Laudons Veinraits ir tā visiem zināmā Rufuss Veinraita tēvs - 65 gadus jauns vīrs spēka gados, kas savu pirmo albumu izdeva 1970.gadā, bet jaunais "Older Than My Old Man Now" ir Veinraita 21. (pēc dažiem avotiem 22.) albums. Dzimušam jogas pasniedzējas un žurnāla "Life" redaktora ģimenē, mazajam Laudonam diez vai būtu bijis lemts kļūt par fabrikas strādnieku pie konveijera, jo atmosfēra ģimenē bija visnotaļ radoša. Tas gan nenozīmē, ka viņš baidījās fiziska darba - vecmāmiņa savu pusaugu mazdēlu iekārtoja darbā laivu piestātnē, kur viņš sapazinās ar vecu zvejnieku vārdā Edgars. Tieši viņš pamudināju puiku aizņemties no kāda drauga ģitāru un sākt komponēt, un tā radās Veinraita pirmā paša sacerētā dziesma "Edgar"...
Uz šo brīdi vecmeistara dziesmu krājums droši vien mērāms tūkstošos. Katrā ziņā Veinraita plates uzreiz nodod, ka to autors ir ne tikai mūziķis, bet arī aktieris. Plate "Older Than My Old Man Now" ir drīzāk nevis vienkārši dziesmu albums, bet vairāk pasaku grāmata ar muzikāliem iestarpinājumiem. Patiesībā Veinraits izklausās gluži kā Kriss De Burgs savā karjeras sākumā, sevišķi 1975.gada platē "Spanish Train And Other Stories" - arī De Burgs dziesmās spēlējas ar balss intonācijām. Tiesa, Veinraitam tas padodas nedaudz labāk kā jau aktierim pienākas. Jā, starp citu, Veinraits ir spēlējis arī epizodiskās lomās filmās "Aviators", kur Leonardo Dikaprio, un "Big Fish", kur Evans Makgregors galvenajā lomā, pirms vēl nebija visiem apnicis.
Lai cik tas paradoksiāli neizklausītos, šī šķietami dzīvespriecīgā albuma caurstrāvojošā tēma ir nāve, ar kuru Veinraits pēdējā laikā saskāries bieži, sākot jau ar mātes aiziešanu 1997.gadā, pēc kā viņš bija atmetis cerības, ka jebkad vēl spēs komponēt, līdz nesenai pagātnei, kad Mūžībā aizgāja arī viņa pirmā sieva Rufuss un viņa māsas Martas māte Keita Makgarigla. "Esmu jau pietiekami vecs, lai daudzi mani draugi, cilvēki, kurus pazinu, būtu miruši," atzīst pats Veinraits. "Jo cilvēks kļūst vecāks, jo viņam jābūt spēcīgākam, lai šādus zaudējumus pārciestu..."
Piebilst šeit vairs nav ko. Vien jānoklausās plate "Older Than My Old Man Now" - to nekādiem vārdiem neaprakstīt, tik sajust ar katru savu ķermeņa šūnu, nervu receptoru, mata vai kūša galu.
