Fils Kolins ir viens no tiem mūzikas grandiem, kurš varētu izdot savu ar padusi uztaisīto purkšķu skaņu plati, un tūkstošu tūkstošiem to pirktu un klausītos. Un droši vien censtos atdarināt kādā Kazdangas kultūras nama "Popielas" sarīkojumā. Kolins tā varētu, bet viņš nedara, jo viņam arī mūzikā ir pietiekami daudz ko teikt.
Šā gada 30.janvārī Kolins svinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu. Laikam mūziķiem, kuri visu mūžu veltījuši šai nodarbei, tieši sešdesmit ir tāda pamatīga robežšķirtne, jo pārsvarā veselība vairs, acīmredzot, neļaus gāzt lielus kalnus un viss labākais jau ir sacerēts un izdziedāts. Vai lai prātā nāk vecais, labais Eltons Džons, kuram nu jau ir sešdesmit trīs, un, lai arī viņš nebūt nesēž uz veciem lauriem un turpina komponēt, nesen viņš atzina, ka "lielus pophītus no manis vairs negaidiet."
"Going Back" jeb pazīstama arī ar nosaukumu "18 Good Reasons" (jo plates oriģinālā ir iekļautas 18 dziesmas) ir Kolinsa astotā studijas plate, protams, kā solomāksliniekam. Salīdzinot ar viņa iepriekšējo plati "Testify" (2002), tie ir divi dažādi Fili Kolinsi. Un ir skaidrs, kāpēc.
Nesen intervijā žurnālam un radiostacijai "Q", Kolins atzinās, ka arī viņu ir panākusi šī robežšķirtne mūziķa karjerā. To veicinājuši jau minētie faktori, kas saistīti ar veselības problēmām. Jau pāris gadus atpakaļ parādījās ziņas, ka Kolins ir zaudējis daļu dzirdes, kas kā mūziķim ir tuvu traģēdijai. Taču šajā intervijā Kolins atklāja, ka viņam ir sākušās problēmas arī ar vienu roku - tai ir atrofējušies divi pirksti, tie ir nejūtīgi. Lai defektu mazinātu, viņam esot izgatavota īpaša ierīce, ko viņš uzmaucot rokā spēlēšanas laikā.
Ar šo likstu, domājams, Kolinsam nenācās viegli sadzīvot. Un tādos brīžos ir tikai loģiski, ka prātā nāk doma veikt ko simbolisku un personīgi ļoti iedvesmojošu. Un nāca doma par albumu "Going Back". Tas ir albums, kurā ieskaņotas astoņpadsmit (īpašajā izlaidumā divdesmit piecas) dziesmas no tālajiem sešdesmitajiem. "Es izaugu sešdesmitajos. Pat atmetot klišeju, "kad es augu, zāle bija zaļāka un debesis zilākas", varu atzīt, ka sešdesmitie bija mūzikas radīšanas un izpildīšanas virsotne. Paldies Dievam, ka man iekrita uzaugt tajos gados," albuma "Going Back" brošūriņā raksta Kolins. Un tas nepārprotami liek saprast, ka albumā atrodamās dziesmas - cita vairāk, cita mazāk - ar savu iedvesmas spēku ir atbildīgas par to, ka mums ir tāds Fils Kolins - bungu vīrs, komponists un dziedātājs.
"(Love Is Like a) Heat Wave", pirmais singls no plates, ir 1963.gadā meiteņu grupas "Martha and the Vandellas" izpildītās dziesmas ieskaņojums Kolinsa versijā. Gandrīz kā oriģināls!
Martha and the Vandellas_(Love is like a) Heatwave by tatMotiv
Protams, sešdesmitajos tehniskās iespējas nebija tik augstā līmenī, kāds tas ir iespējams šodien, tāpēc plate "Going Back" sniedz mūsdienīgu ieskatu sešdesmito gadu mūzikā. Nav jābūt lielam to laiku mūzikas pazinējam vai cienītājam, lai iemīļotu šo plati. Atslēgas vārdi droši vien ir Fils Kolins un vesels izcilu mūziķu un dziedātāju saraksts, kuri piedalījušies albuma tapšanā. Albums pilnīgi noteikti noderēs gan noskaņas veidošanai, pie kamīna vai aukstā vannā malkojot viskiju un atceroties vecos, labos laikus, gan jestrai ballītei "vintage" stilā, jo kas gan ir sešdesmitie bez "The Temptations", Stīvija Vondera, Edija Holanda vai "Four Tops"?
Albuma tituldziesma ir Džerija Gofina un Kerolas Kingas 1966.gadā sacerētās dziesmas ieskaņojums jaunās skaņās. Pat ne jaunās, bet Kolinsa skaņās. Jo pirms viņa šo dziesmu savās versijās ieskaņojuši daudzi, kaut par piemēru minot Dastiju Springfildu, "The Byrds" vai "The Pretenders". Mūsu "vintage" ballītē šī varētu būt beigu dziesma, kuras laikā visi dejo un bučojas un kāds, kurš nav paspējis, uzlūdz kādu citu uz pēdējo deju un pagrābstās mazliet.
Fils Kolins ir paziņojis, ka ar šo "Going Back" gan godina savus bērnības un jaunības dienu elkus, gan atvadās no saviem klausītājiem visā pasaulē, jo nolēmis doties pensijā. Tāda ir viņa iekšējā izjūta un droši vien tā ir pareiza. Jo, lai arī savu fanu acīs viņš vienmēr būs zvaigzne, kuras ceļš iet tikai augšup, iespējams, pats Kolins ir izlēmis, ka nav nemaz tik slikti palikt visaugstākajā punktā. Tad gan viņš visu var pārskatīt, gan viņu var redzēt jebkurš, kurš kaut ar vienu aci ieskatās mūzikas zvaigžņu debesīs.
2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com
Tweet
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru