"Saproties, šodien atnesu sievai lielu rožu pušķi, un šī uzreiz papleš kājas!" - "A kas, jums mājās nav vāžu?" Šī, pat ne anekdote, nāk prātā, redzot, kas vienreiz gadā darās uz ielām. Vīri, draugi, brūtgāni - visi šodien savu naturālo vīrieša dabu cenšas paslēpt aiz rožu vai tulpju pušķa. Un, jo tā daba lielāka, jo lielāku pušķi slēpnim vajag, lai tik tā āža kāja kādā spraugā neparādītos. Bet, ko tur liegties, - tā ir taisnība. Sievietes valda pār pasauli! Tiesa, pār kaut kādu savu iedomu pasauli, bet tāpēc jau mēs esam labi vīri, brāļi, kolēģi, kaimiņi utt., ka ļaujam viņām domāt, ka šai viņu pasaulei ir kas kopīgs ar reālo. Nu, vismaz reizi gadā jau mēs, veči (vai kaut kas tamlīdzīgs), to varam atļauties...
Grozies kā gribi, bez tiem sieviešiem nekur! Nedz, kas miskasti iznes, nedz, ko aizsūtīt pēc divlitru petenes "kreftīgā "Bocmaņa"", ja šo daiļo būtņu mums nebūtu. Bet dižāki gari iet vēl tālāk - tie izmanto sievišķo karmu (lai kas tā tāda arī būtu), lai radītu! Tēlnieks Jaunavas Marijas skulptūru, mākslinieks Monas Līzas portretu, komponists - satriecošu mūziku. No pēdējiem droši vien vairums savus šedevrus rada, ciešot mīlestības moku krēslā. Tas varētu būt līdzīgs kaut kam pa vidu starp ginekologa krēslu un spāņu inkvizīcijas soliņu, un arī sāpes līdzīgas. Tāpēc mums ir tik daudz sasodīti labas mūzikas - radošu ļaužu nelaimīgu mīlestību blakusprodukts. Kad vīrietis kļūst vecāks un "saulīte vairs tik bieži nelec", tieši tad viņš, apdziedot sievietes, vairāk balstās uz garīgām, ne fizioloģiskām ietekmēm. Viens no šādiem vecajiem, protams, ir misters Leonards Koens - džentlmenis šī vārds visplašākajā nozīmē. Allaž elegants un glauns, šis sirmais kungs joprojām pusdziedot pusrunājot slavē visu labo un gaišo, ko ikdienas pelēkajā upē dzidrām tērcītēm ieskalina dāmas.
Katrai tautai ir vajadzīgs savs Leonards Koens. Mums, latviešiem, gan tāda īsti laikam nav. Bet, piemēram, portugāļiem ir! Viņu sauc... nē, labāk nelatviskot - João Rui. Vēl precīzāk, viņš ir viens no vokāli instrumentālā ansambļa "a Jigsaw" dalībniekiem. Tā sastāvā spēlē, izskatās, reizēm trīs, reizēm četri dalībnieki, ieskaitot vienu dāmu vārdā Sūzana Ribeiro, un tas, ko viņi spēlē, ir tiešs turpinājums Koena sen iesāktajam. "a Jigsaw" trešais albums "Drunken Sailors & Happy Pirates" ir skaista pasaku grāmata, kurā stāstīts par Sniegbaltīti, kas, ļauno mātes meitu izsmieta, nolemj doties jūrā. Viņa paslēpjas kāda pirātu kuģa pārtikas glabātuvē un dodas ceļā. Apbraukājot pusi pasaules un nabaga pirātiem izēdot visu pārtiku un izdzerot lielāko daļu ruma, Sniegbaltīte beidzot apzinās sevī sievieti un pirmo reizi izkāpj uz klāja. Lielākā daļa pirātu no slāpēm un bada ir miruši, palikuši vien divi - vecais kuģa kapteinis ar vienu koka kāju un oliņu un jaunais, izskatīgais viņa palīgs, un abi viņi viens otru neieredzēja ne acu galā. Un Sniegbaltīte, liekot lietā savu "vāzi", ātri vien pielāgojas situācijai. Šādā kompānijā viņi apceļo vai visu pasauli, traģiskāko mirkli piedzīvojot, kad kuģi apsēda termīti. Tie apēda un noskrubināja ne tikai to, bet nelaimīgā kārtā arī kapteiņa koka kāju un oliņu. Tā beidzās šis Sniegbaltītes stāsts par piedzērušiem jūrniekiem un laimīgiem pirātiem, atstājot lasītāju (klausītāju) neziņā par diviem jautājumiem: a) kāda šim stāstam ir morāle un b) jucis ir lasītājs (klausītājs), vai šī stāsta teicējs. Un patiesība, kā allaž, ir kaut kur pa vidu.
Papildus resursi:
Foto raksta ievadā no "a Jigsaw" "Facebook" profila.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru