trešdiena, 2013. gada 27. marts

"The Sound Poets" - "Tavs stāsts" (2013)

Ja rokās nonākusi šī "The Sound Poets" plate, atlikušo gadu pilnīgi mierīgi var dzīvot ar  pārliecību, ka labākais, kas šajā gadā iznācis latviešu mūzikā, ir, tā teikt, darīts. Vienpadsmit dziesmas skanīgā Jāņa Aišpura balsī ir tās, kas šajā gadā neatgriezeniski ievada pavasari vai rada to, ja sajūtās tas kaut kur vēl kavējas. "The Sound Poets" nav sveši visiem "Prāta Vētras" pēdējās tūres apmeklētājiem, tas arī nav jaunums tiem, kuru ceļi ar "Kaupera bandu" pērnvasar nekrustojās. Šķiet, 2008.gadā iznāca grupas debijas albums "Sound Poetry", kas šos jauniešus (tiesa, toreiz mazliet savādākā sastāvā) izstūma uz skopās patiešām kvalitatīvās latviešu poproka skatuves. "Pearl Tears", "It Takes Me", "Breaking Bounds" - nu jau klasika, varētu teikt, bet pie "The Moon" kā vilkam riesta laikā gribas kaukt līdzi, pret mēnesi kaklu izstiepušam.

"Tavs stāsts" ir mazliet savādāks. Atšķirībā no pilnīgi angliskās debijas, šeit viss ir latviski. Domājams, tas ir būtiski, jo tagad arī ļaudis, kas angliski saprot tikai skaļāk izkliegtās frāzes  80.gadu vācu pornofilmās, var novērtēt "The Sound Poets" visā krāšņumā - "Tavs stāsts" liek jūsmot ne tikai par nobriedināto skanējumu (koris "Kamēr..." dziesmā "Nāc līdzās", Undīnes Balodes čella spēle un divu pūtēju darbs visā albumā), bet arī izgaršot liriku. "Varbūt nemaz nav zaudēts viss // Vien tas, kas kļuvis lieks" - šī rindiņa no dziesmas "Izrāde" ir albumā iekļauto vēstījumu esence. Un paši "The Sound Poets" tam arī seko - albumā "Tavs stāsts" nav nekā lieka (nu, varbūt viena dziesma par daudz), bet kopumā pēc tā noklausīšanās ir sajūta, ka esi pavisam pliks ļaužu pārpildītā ielā, bet tev nemaz nav neērti! Kad attopies, protams, saproti, ka neesi kails - tev ir biezs kažoks, siltās apakšbikses, vilnas džemperis ar auseklīšiem, bet tādas dziesmas kā "Miglis", "Tavs stāsts", "Emīlija" un visas pārējās katra padara tevi vieglāku par vienu apģērba gabalu. Kad vienpadsmit dziesmas ir beigušās, jūti tikai bikšturu un varbūt ortopēdisko sandaļu svaru...

Mazliet mulsina informācija, ka "Tavs stāsts" ir "The Sound Poets" debijas albums un "Emīlija" vispār tās debijas singls - laikam šī skaitās pirmā oficiālā plate. Jānovēlē izdot arī tās starptautiskā versija angļu valodā, un tad jau pavisam reāls var kļūt scenārijs, ka "Prāta Vētra" iesilda "The Sound Poets" Eiropas koncerttūri. Izņemot Lietuvu, tā ir Laura Reinika teritorija.



Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "The Sound Poets" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv




Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

otrdiena, 2013. gada 26. marts

Ben Harper - "By My Side" (2012)

Kad lauku sētā, kāda attēlota Edvarda Virzas "Straumēnos", notiek lieli godi, visa saime un ciemi no tuvām un tālām kaimiņu sētām sasēduši ap galdu lielā istabā. Tas nokrauts ar vakar uzšķērstā suķa cepeti, pērnajiem kartupeļiem, ziemai sagatavotiem sālījuma našķiem un, protams, pašdzīto brandvīnu. Saimniece koši baltā priekšautā šiverē starp virtuvi un ēdamistabu, gādājot, lai viesiem nekā netrūktu, bet namatēvs uzņemas svarīgo uzdevumu - sekot, lai godu laikā neviena mute nepaliktu sausa. Runas rosās ap gaidāmo jauno lauku darbu sezonu, jo vecā jau daudz aprunāta, izspriesta gan tā, gan šā, un nu iegrāmatota atmiņās un mājasgrāmatās, kurās vienkāršā veidā savilkta beigu bilance. Spriests tiek arī par gaidāmajiem godiem saimē - kāzām, kristībām. Karsti strīdi risinās, sūtīt vai nesūtīt jaunākos nākamajā ziemā skolā. Vecmāte un vectēvs mācīšot mājās... Vectēvs... Jā, kur ir vectēvs? Kāpēc viņa nav pie galda? Un tikai tad ap galdu sēdošie ierauga vectēvu.

Viņš sēd istabas pašā kaktiņā ar sevis izgudrotu un izgatavotu mūzikas instrumentu un visu vakaru viesiem dzied. Gan savas, gan jau zināmas dziesmas. Un brīdī, kad visi uz viņu paskatās, un vectēvs izbrīnā uz mirkli apstāj savu melodisko darbošanos, viesi un mājinieki sajūtas nelāgi, pavisam nelāgi. Viņi lūdz, nē - pieprasa, lai vecais turpinātu spēlēt, jo, lai arī vectēva dziesmās ir stāstīts par jaunu ganu puisi, kas iemīlēja un civilā kārtībā apprecēja kaimiņu sētas teliņu, vai par piemājas dīķī dzīvojošu nārai līdzīgo būtni, kurai, tieši otrādi, kājas bija cilvēka, bet augša virs nabas zivs, tās pavisam nemanāmi bija kļuvušas par šī vakara neatņemamu sastāvdaļu.

Kopš "Straumēnu" laikiem daudz kas mainījies arī lauku sētās. Tagad zemnieks bieži spriež nevis par to, kā laukus apstrādāt, bet tikai appļaut, lai pabarotos no Eiropas. Vēja rādītāja vai zīlīšu barotavas vietā visticamāk stāv uzmontēta satelītantena ar zilu uzrakstu "Latsat", bet pašdzīto brandvīnu nomainījis alus divlitru petenēs. Taču opis ir palicis. Ne gluži tas vecais, bet tāds advancētāks, modernāks. Melnādains, tikai nedaudz virs četrdesmit un amerikānis. Bens Hārpers tagad viņš saucās. Un viņa retrospektīvais albums "By My Side" ir kā šis vectēvs godos - kaut kur vientulībā tas skan, pēc neilga brīža radot zināmu komforta sajūtu, bet iedziļināties tajā nevienam nav vajadzīgs. Vienīgi brīdī, kad atskan dziesma "In the Colors", kāds sešdesmito gadu Vudstokas bērns saspicē ausi, šķietami saklausot kaut ko no Džo Kokera agrīnās daiļrades ("With a Little Help from My Friends", 1969). Savukārt baznīcas korī dziedošajām sievām teju asara nobirst pie Hārpera "Beloved One", kas ir skaists un naturāls šī dziesminieka savienojums ar tik sakrālu padarīšanu kā dažādiem stīgu un pūšamo instrumentu solo. Un tālāk viss iet pa vecam. Un nav neviena, kam nepatīk. Un nav neviena, kas pēc nedēļas vēl par tādu Hārperu atceras. Bet, kad atkal ar viņu tiekas, momentā no jauna iemīlas.




Kopsavilkums: ne ko pielikt, ne ko atņemt! Jautājums tikai - kam? Klausāms attiecīgi noskaņojoties, smelties tajā spēcinājumu ikkatrā dzīves mirklī, visticamāk, neizdosies.

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , ,

pirmdiena, 2013. gada 25. marts

"Phosphorescent" - "Muchacho" (2013)

Skumjš. Tā vienā vārdā var nosaukt Metjū Houku. Pat desmit tūkstošiem gadu veidojies akmens, kas pieredzējis visus būtiskākos vēstures notikumus, izdzirdot, piemēram, dziesmu "Song For Zula", sajutīs kaklā (nu kaut kur jau akmenim tāds ir) rūgtu spiedienu. Bet, noklausoties visu Houka projekta "Phosphorescent" jaunāko albumu "Muchacho", apraudāsies kā vecmāmuļa, kuras iemīļotais personāžs seriālā ņem un atstiepj kājas. Houks ir radījis uzskates līdzekli psiholoģijas un psihiatrijas zinātnēm - to pētnieki mierīgi var likt savos atskaņotājos "Muchacho" un eksperimentu grupās pētīt, kas sāks raudāt pirmie - sirmas sievas, brangi kungi labākajos gados vai pusaudži piņņainiem vaigiem. Patiesību sakot, šāds eksperiments gan izgāztos. Jo "Phosphorescent" jaunākajā albumā ir kāds savādāks kods. Tā būtība - pieradināt klausītāju pie skumjām tādā līmenī, ka tās sāk sagādāt baudu un, paradoksālākais, arī prieku.

Ikdienas straujais ritms daudzas lietas mums liek darīt ātri, neiedziļinoties un teju automātiski. No tā ierasti rodas rutīna, kuru nebeidzam vainot kā savas dzīves galveno "pelēkā" krāsotāju. Bet no tā neizbēgt - pat sēžot uz poda, katram no mums ir sava veida rituāli, bet tāpēc jau šī konkrētā rutīna nav atmetama, jo ir visnotaļ noderīga un nepieciešama mūsu fizioloģisko procesu vadīšanā. "Muchacho" ir lielisks rutīnas sabiedrotais. Šis albums normalizē klausītāja spriešanas un domu ātrumu - gluži kā Mirtantei dillītes asinsspiedienam. Kad skan "Muchacho", nav iespējams kaut ko izdarīt greizi vai nepareizi, jo prāts un rokas tad strādā vienotā komandā, kas citkārt notiek ne vienmēr. 

Ir marta beigas. Pavasaris. Zem kādas jaunā projekta daudzdzīvokļu mājas logiem sēd seši septiņi runči. Viens ruds ar dzeltenām acīm, otrs melnbalti raibs ar pa pusei atkostu ausi, trešais svītrains kā tīģeris melnbaltajā televizorā. Pārējie - kaut kas pa vidu šiem trim. Un, kolīdz uzspīd saulīte, rudais sāk un visi pārējie piebalso, radot "gaiļa dziesmu" pavasarim. Dažbrīd viņi dzied daudzbalsīgi, dažbrīd katrs pats par sevi, bet viss kopumā liecina, ka ruduļa saimnieks šovakar velti zāļu skapītī varēs meklēt savu baldriāna tinktūru... Šī ir "Phosphorescent" septītā albuma "Muchacho" ievadošās un noslēdzošās dziesmas "Sun' s Arising" leģenda. Ja šo dziesmu profesionālā studijā nav iedziedājuši apdulluši kaķi, tad taisnības pasaulē nav vispār!

* šis nav oficiālais dziesmas video







Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.deadoceans.com.

 2013, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

piektdiena, 2013. gada 22. marts

"Eels" - "Wonderful, Glorious" (2013)

Amerikāņu indīroka klejojošā dvēsele Marks Olivers Everets nupat devis pasaulei iespēju lieku reizi noelsties, laižot klājā savu desmito projekta "Eels" albumu "Wonderful, Glorious". Klejojošs Everets ir savos meklējumos mūzikā, regulāri rotējot "Eels" dalībniekus - to grupas astoņpadsmit gadu pastāvēšanas laikā bijis vairāki desmiti, tai skaitā mūzikas ģēnijs Toms Veits. 

"Wonderful, Glorious", lai arī ar dibena spalvām ir sajūtama Veita pagaisusī klātbūtne, vairāk tomēr līdzinās tādu mūsdienu īpatņu kā Ērika Francisa Šrodija jeb "Everlast" vai Nika Keiva un viņa "The Bad Seeds" skanējumam (pirmajam vairāk). Albuma trīspadsmit dziesmās iespējams saklausīt pilnīgi visu, kas vien ienāk prātā. Piemēram, "True Original" varētu šķist kā izpīpāta no "The Rolling Stones" dziesmas "Angie" nošu starprindām, "Stick Together" sākuma ģitāras automātiski liek meklēt sakritības Ērika Kleptona karjeras pirmsākumos viņa grupas "Derek and the Dominos" dziesmu apcirkņos, bet "On the Ropes" iesākās gluži kā "Dālderu" savulaik skandētie "Dzeltenie aizkari". Visnotaļ amizanti iedomāties, ka Everets mēdz iedvesmoties savām dziesmām, mājās pie alus glāzes skatoties "Mikrofona aptaujas" astoņdesmito gadu DVD.

"Eels" svaigākais darbs ir kā žāvēta vobla - to varbūt iesākumā ir grūti sakožļāt, tās cīpslas iesprūst starp zobiem un rada neizskaidrojamu sajūtu, kurā diskomforts mijas ar apslēptu vēlmi to paildzināt. Līdz beigu galā, kad vobla ir notiesāta, viss - pirksti, mute, drēbes - vēl dienām ož pēc zivs. Tāds ir "Wonderfurl, Glorious" - i ne ausi noņemt, ne aci atraut!



Kopsavilkums: pirms sāc klausīties "Wonderful, Glorious", kārtīgi pienaglo savu jumtu...

Vērtējumi:
The Guardian: 4/5
NME: 8/10
The Observer: 3/5
Paste: 6/10

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv




Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , ,

pirmdiena, 2013. gada 18. marts

No arhīviem: "The Moody Blues" - "On the Threshold of A Dream" (1969)

Nereti pagājušā gadsimta sešdesmito gadu mūziku var klausīties tikai sapīpotā gaisotnē. Jo ļoti bieži tādā tā arī tika radīta un ierakstīta. Reizēm liekas, autoram bijis viss viens, kā skan viņa skaņdarbs. Galvenais, ka trinkšķina ģitāri, ir kaut kāds ritms - savējie, tā teikt, sapratīs. Angļu "The Moody Blues" allaž bijuši citādi. Viņu agrīnajiem (un arī tagadējiem) darbiem piestrādāts ar milzu rūpību. Šobrīd 71 gadu vecais Graiems Edžs, kas joprojām ir grupā vienīgais muzicējošais tās dibinātājs tālajā 1964.gadā, pats klabinot perkusijas un visādus grabuļus, allaž uzskatījis par vajadzīgu bagātināt "The Moody Blues" skanējumu, instrumentu sarakstā iekļaujot, piemēram, flautu. To līdz 2002.gadam grupā cītīgi darīja Rejs Tomas. Kad viņš grupu pameta, nākamajā gadā iznāca "The Moody Blues" vēl līdz šim aktuālākais albums "December". Un tajā pietrūkst tik ļoti pierastā instrumenta! Patiesībā šis albums pēc skanējuma liekas patāls no ierastā "The Moody Blues" - tāds svaigi popsīgs, dažviet pilnīgi vai apraudāties gribas, cik skaisti. Bet tā "iekšiņa" ir pavisam cita...

"On the Threshold of A Dream" ir "The Moody Blues" garās karjeras pats sākumposms. Tas iznāca 1969.gadā, un bija ceturtais grupas albums. No 1966. līdz 1991.gadam viņi bija pieci, un kā kvintetam "The Moody Blues" bija lieliskas iespējas izteikties gan instrumentāli, gan vokāli. Un tieši vokālais sniegums daudziem ir grupas vizītkarte - jo "The Moody Blues" allaž dziedājuši ir visi, radot matiem un ūsām noaugušu eņģeļu kori, kam līdzvērtīgi mūsdienās (un arī toreiz) vīterot spēj vien retais kolektīvs. Ja vien grupā piedalītos arī kāda dāma, "The Moody Blues" varētu nodēvēt par "psihedēlisko "ABBA"." Precizitāte balss un instrumentu vissmalkākajā skaņā, dziesmu aranžēšanas virtuozitāte - mazākais, ko kopīgu šajos kolektīvos var rast. Kaut, protams, abi pārstāv pavisam citas pasaules.

Dzīvē mēdz gadīties brīži, kad pavisam īsā laika nogrieznī nākas izdzīvot radikāli pretējas sajūtas un emocijas - no dziļām sāpēm līdz bezgalīgam priekam, un otrādi. Dažreiz liktenis piemet vēl pārīti dvēseles stāvokļu, tādējādi rodas sajūta, ka dažās minūtēs izdzīvota vai puse dzīves (tāds pats efekts novērojams ilgstošāka vēdera aizcietējuma gadījumā). "The Moody Blues" dziesma "Never Comes the Day" ir tieši šāds likteņa izaicinājums. 4:44 garā dziesma sevī ietver visu augstāk minēto. Tajā ir mūžīgais sasalums, atkušņa nojauta, ādu apdedzinoša svelme un atkal tas stāvoklis, kurā nav skaidrs, kas sekos nākamais. Ja vien ir kāda dziesma, kura būtu jāmāca mūzikas skolās kā paraugs, uz ko tiekties jaunajiem un talantīgajiem, "Never Comes the Day" ir īstā. Un, protams, šis ir viens no klasikas albumu plauktiņā obligāti liekamajiem šedevriem.





Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv




Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , ,

piektdiena, 2013. gada 15. marts

"Low" - "The Invisible Way" (2013)

Reiz, pastaigājoties ar suni (resnu taksi, kam patika izlaizīt saimniekam kāju pirkstu starpas), sastapos ar diviem jaukiem zēniem uzvalkos, identifikācijas kartītēm pie krūtīm un glītām grāmatiņām padusēs. Tie bija brāļi mormoņi, un tas bija laiks, kad cilvēki uz ielām vēl no manis nebaidījās, bet nāca klāt, - sen, sen atpakaļ. Nu lūk, un toreiz abi puikas, no kuriem viens, atceros, bija Toms (vēl prātā spriedu, vai otrais, diez, nav Džerijs), smaidot lauzītā latviešu valodā jautāja, ko es domāju par Jēzu un kas ar mani noticis (man bija zila acs). Teicu, ka mani piekāva kaut kādi sātanisti, un tajā brīdī, burtiski kaut kādā neizskaidrojamā, bet teju fiziskā veidā, varēja just, ka starp mani un šiem misionāriem garīgā plāksnē "kaut kas ir". Viņi vaicāja, vai varot man kā palīdzēt, teicu jā - mans taksis nupat tur zālītē bija nogrūdis savu pēcpusdienas guāno, bet "man ar zilu aci grūti pieliekties." Un tas, kuru domās biju nodēvējis par Džeriju, veikli izrāva man no rokām sagatavoto celofāna maisiņu un to guāno savāca. Kad stāstīju saviem jaunajiem draugiem, ka man nupat atvest malkas krava, ko vienam ir grūti sanest šķūnītī, tad gan Toms atcerējās, ka viņiem vēl citas darīšanas darāmas. Es svētīju viņus tālākajām dienas gaitām (kaut biju iedomājies, ka būtu jābūt otrādi), un turpmāk mēs allaž satikāmies, ejot dažādās ielas pusēs. Man pat šķiet, viņi, mani ieraugot, lai nenovērstu manu domu uzmanību no dažādām svētīgām lietām, allaž apzināti devās ielas pretējā pusē.

Alans Sparhovks un Mimi Pārkere arī ir mormoņticīgie. Viņi ir arī vīrs un sieva, divu bērnu vecāki un trio "Low" lielākais vairums - gan skaita, gan devuma ziņā. Atšķirībā no abiem maniem jauniegūtajiem kristīgajiem draugiem, šī ģimene no manis nevairās. Tieši otrādi - pat neskatoties uz dažādajām dzīves uztverēm un teoloģiskajiem uzskatiem, mūsu attiecības ar "Low" ir ciešākas kā jebkad agrāk. Katrs, kurš noklausīsies jaunāko trio albumu "The Invisible Way", saplēsīs uz krūtīm kreklu, sagriezīs ar šķērēm gumijas zābakus, noraus vectēvam brilles, uzmīs tām ar kāju un skaļi iesauksies: "Ba, vai pasaulē vispār ir kas labāks par grupu "Low"?!" Un visas lietas nostāsies savās vietās. Izņemot, protams, vectēva brilles.

"The Invisible Way" stāsta gan par attiecībām starp cilvēkiem, gan attiecībām starp cilvēku un dievu, kādu nu katrs viņu redz un ir atradis. Pat uzmanīgi neieklausoties vārdos, pēc maza brītiņa pieķer sevi pie domas, ka tādās dziesmās kā "Waiting" vai "Four Score" arī ir kaut kas patiesi dievišķs. Šī "Low" desmitā studijas plate lai kalpo par sava veida desmito bausli: "Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder." Jo brīdī, kad iegrimsti "The Invisible Way" dziļumos, vienīgais, ko vari iekārot, ir laiks. Vairāk laika, lai no šiem "Low" dziļumiem uznirtu pēc iespējas vēlāk. Un arī tad tikai, lai ievilktu plaušās svaigu skābekļa devu un nirtu atpakaļ.





Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Low" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv




Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

ceturtdiena, 2013. gada 14. marts

"Human Tetris" - "Happy Way In the Maze of Rebirth" (2012)

Ja krievu bērnības filma "Viešņa no nākotnes" tiktu uzņemta mūsdienās, tajā darbojošos labsirdīgo robotu-ģitāristu Verteru varētu mēģināt uzdot kā Allas Barisovnas un Maksima Galkina mīlestības augli. Tik jocīgs šis personāžs un nedabīgs, ka šādas radniecības saites varētu nešķist nekas neiespējams. Bet šī teorija laikam ir atmetama. Pārceļoties uz mūsdienām, un no kino uz mūziku (šī nebija tiešā veidā domāta kā necieņas izrādīšana abiem pieminētajiem mīlas balodīšiem), sapārosim divas grupas - kanādiešu "Arcade Fire" un angļu leģendu "The Cure". Nē, nē, tur nesanāks grizlilācis ar melni iekrāsotām uzacu ēnām un skropstām! Tur sanāks kvartets "Human Tetris", kas, starp citu, ir no Maskavas.

Arvīds, divi Maksimi un Saša pērn izdeva savu debijas plati "Happy Way In the Maze of Rebirth", ko ar "aukstu un bargu Krievijas ziemu" salīdzinājis krievu mūzikas emuārs "Big Echo". Domājams, ka līdzība ar šo bargo gada periodu vairāk minēta kā "Human Tetris" muzikālā pamatīguma un pastāvības metafora, nevis norāde uz kvalitatīviem defektiem. Ja tā būtu, tad 99,95% pārējo no Krievzemes nākošo mūziku vispār varētu klasificēt kā mūžīgo sasalumu. Tas, ko dara šie krievu puikas, ir vienkārši skaisti! Viņu dziesmās, kurās "kjūriskās" (no "The Cure") ģitāriņas mijas ar sapņu popam (no "dream-pop") raksturīgajām noskaņām, klāt piejaucējot Arvīda Krīgera balsi, kas, gandrīz vai monotoni iedziedot tekstus, galveno "impulsu uz jūtām" ļauj paveikt instrumentiem, ir jaušams kas pirmatnējs. Nepacietīgākam klausītājam vajadzētu sākt ar dziesmu "Dreamland", tad "Angel", un tālāk jau secībai nebūs nozīmes. Sniega karaliene vārdā "Human Tetris" savu neģēlīgo darbu - ledus skūpstu uz nenobrieduša zēna (šajā gadījumā - nesagatavota klausītāja) pieres - būs veikusi. Un burvestības spēks stāsties vien mirklī, kad Boriss Misējevs kļūs par vismaz trīs bērnu tēvu...




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Human Tetris" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

trešdiena, 2013. gada 13. marts

Chris Rea - "Santo Spirito Blues" (2011)

"Krišs Rī - es ģībstu!" reiz kādā saviesīgā pasākumā Liepājas Latviešu biedrības namā izsaucās bābietis nenosakāmā vecumā, uzkaroties savam deju partnerim kaklā un liekot tam gan nožēlot, ka tādu vecu mīklu uzaicinājis uz tango, gan pateicībā vērst skatus debesīs un domās teikt paldies, ka tam Krišam dziesmas nav "Pink Floyd" skaņdarbu garumā. Pirms dažiem gadiem gan visi šī leģendārā angļu mūziķa talanta pielūdzēji vērsa skatus debesīs, bet tas tika darīts, lai izlūgtos Krišiņam labu veselību - cik atmiņa neviļ, viņš gan izsludināja, gan izbraukāja (tai skaitā Rīgā) savu "atvadu tūri" dēļ smagām veselības problēmām, bet "tas tur - augšā" acīmredzot uzklausīja šos lūgumus, un Kriss Rī (citi izrunā kā rakstās - Rea) atkal tapa pie apmierinoša stāvokļa un pēc "atvadām" esam sagaidījuši jau veselas trīs jaunas plates.

"Santo Spirito Blues" klajā nāca 2011.gadā, tas pagaidām ir Rī aktuālākais albums, un samērā atšķirīgs no citiem. Jo Krišiņš izdzied un, galvenais, izspēlē savu mīlestību blūza mūzikai, tajā pašā laikā neaizmirstot par savām popmūziķa saknēm. Ja iesākumā, klausoties plati, blūza nezinātājiem un mazākiem pazinējiem "Santo Spirito Blues" liekas kā no pārējās Rī daiļrades atrauts eksperiments un kaut kā pierādījums pašam tās autoram, tad, vērīgāk ieklausoties, "starp stīgām" izlaužas arī tik pazīstamās skaņas no tādiem Rī grāvējiem kā "Julia", "On the Beach" vai "Sweet Summer Day". Šis albums, tāpat kā 2008.gada "atgriešanās" plate "The Return of the Fabulous Hofner Bluenotes", ir veltījums un slavas dziesma mīļākajām lietām Rī pasaulē - ģitārai  un rokenrolam, tiesa, izteiktam blūzā. Par to liecina arī dziesmu nosaukumi - "Elektric Guitar", "Rock And Roll Tonight", "Dancing My Blues Away"...

Atzīmējot "Santo Spirito Blues" spēcīgo un profesionālo blūza ietekmi, Rī meistarīgo spēli un komponista talantu, britu raidsabiedrības "BBC" mūzikas apskatnieks Lūks Tērners tomēr piebilst, ka "šajās pūlēs acīmredzami kaut kā pietrūkst." Viņš uzskata, ka Rī, salīdzinot ar "mūsdienās veiksmīgāko blūza modernizētāju" Tomu Veitu, "ir pārāk tālu aizgājis savās stilizācijās." Lai ko tas arī nozīmētu, gribētos skaļi pateikt, ka salīdzināt Veitu ar Rī ir tas pats, kas uzstāties Eirovīzijā ar "Dievs, svētī Latviju!" Tas vienkārši ir neloģiski, lai arī šajā blūza albumā viņi savās muzikālajās orbītās lido tuvāk viens otram kā jebkad agrāk. Un varbūt tieši Kriss Rī būs tas, kas "mūzikas tumsoņām", tai skaitā šī stāsta autoram, iemācīs mīlēt "mūzikas Raini" blūzu?... Nāāā...:)))




Secinājums: Krišiņa pielūdzēji, kam patīk viņa liriskie popa gabaliņi, ejiet platei ar līkumu! Savukārt visiem, kam tīk vērot eksperimentus un iekarot jaunus apvāršņus muzikālā redzesloka paplašināšanā - mudīgi uz "iTunes" bodi, lejupielādēt "Santo Spirito Blues" un baudīt!

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , ,

pirmdiena, 2013. gada 11. marts

No arhīviem: Paul McCartney - "Ram" (1971)

1970.gada 10.aprīlī laikraksts "Daily Mirror" paziņo: "Pols pamet "The Beatles"!" Tā paša gada vasarā Pols Makartnijs un viņa sieva Linda pārceļas uz dzīvi pāris gadus iepriekš nopirktā lauku fermā Skotijā, tur top albums "Ram", ko tā paša gada rudenī abi dodas uz Ņujorku ierakstīt studijā ar pavadošo sastāvu. Gada beigās Makartnijs iesūdz tiesā Džonu Lenonu, Džordžu Harisonu un Ringo Stāru, lai sakārtotu ar "The Beatles" muzikālo mantojumu saistītās formalitātes, nākamā gada martā Augstākā tiesa spriež viņam par labu, tādējādi neitralizējot grupas menedžera Allena Kleina vēlmi visas tiesības uz "The Beatles" dziesmām paturēt sev. Šis bija fons, kura aizsegā iznāca Makartnija albums "Ram", un nav brīnums, ka publika to uzņēma ar nedalītām jūtām. Nedalīti nosodošām.

Iespējams, "Ram" ir mūzikas vēsturē visvairāk cietušais albums, kas kritiķu un klausītāju nosodījumu izpelnījies nevis dēļ sliktās muzikālās kvalitātes, bet gan tā radītājam pierakstītiem grēkiem. Nav noslēpums, ka, pateicoties tā laika preses interpretācijām, par "The Beatles" "sagrāvēju" tika uzskatīts tieši Makartnijs. Lai gan tā nav taisnība. Kā mūzikas žurnālam "Uncut" pērnā gada jūnija numurā atzīst pats Makartnijs, "tas bija Džons [Lenons], kurš pameta "The Beatles" 1969.gada septembrī." Arī sekojošo tiesas prāvu pret bijušajiem kolēģiem sabiedrība uztvēra nikni, kaut arī Makartnijs tagad atzīst, ka ar to vēlējies tikai saglabāt grupas kontroli pār kompāniju "Apple", kam pieder tiesības uz "The Beatles" dziesmām (vēlāk atlikušie Bītli viņam par to pateiksies). "Bet tas viss, protams, nepadarīja mani par Misteru Populāro," atceras Makartnijs, un šajā atziņā noformulēto smagāko nastu iznesa vienas nieka divpadsmit dziesmas.

"Dritvai šmizīt, tas ir drausmīgs!" krietni piezemētākiem vārdiem šādi varētu pārtulkot Džona Lenona reakciju, iznākot "Ram". Visai izsmējīgs savos komentāros bija Ringo Stārs, kā arī lielākā daļa lielās mūzikas preses. Droši vien, Makartnijs kaut kur sevī to pārdzīvoja, tajā pašā laikā viņš saprata, ka šis "Ram" albums, iespējams, ir paglābis viņu no sajukšanas prātā lielā sabiedrības spiediena dēļ. Tagad, kad viņš runā par šo 1970.gada vasaru savā Skotijas fermā, kas pavadīta kopā ar sievu Lindu, abu meitu Mariju un Lindas meitu Hīteru no iepriekšējām laulībām, rodas iespaids, ka tas bijis gandrīz vai skaistākais laiks Makartniju dzīvē. "Tur pļavās auga zāle. Tur bija bērni, mūzika, un tas viss ir atspoguļots [albumā]. Man nebija suns ar trim kājām, tas gan man jāatzīst [albumā ir dziesma "3 Legs" ("3 kājas"]. Bet man bija auns ["ram" - angliski] un iztēle," atceras Makartnijs.

"Ram", lai arī nīsts, pelts un nesaprasts, nav zudībā gājis albums. Pāri visam - tā patiesībā ir ļoti laba plate. Tajā skaidri fiksējams pārejas periods, kurā Makartniijs no Bītliem pārslēdzas uz savu tālāko mūzikas karjeru. "Vai man turpināt nodarboties ar mūziku?" pēc Bītlu izjukšanas sev vaicājis Makartnijs. Atbildot sev "jā", sekoja nākamais jautājums: "Kādā formātā un ar ko?" Un uz šo jautājumu visas atbildes deva darbs pie plates "Ram". Pirmkārt, tās tapšanas laikā radoši pieslīpējās pats Makartniju pāris, gan atsevišķas dziesmas sacerot kopā, gan Lindai piedaloties ar savu balsi visu dziesmu ierakstos. Un, otrkārt, Makartnijs "Ram" tapšanas laikā acīmredzot bija piefiksējis to "formātu", kādā vēlas turpināt. "Kad ieraksts jau bija iznācis, Pols reiz man piezvanīja un pajautāja: "Kā būtu, ja tu atbrauktu nelielā atvaļinājumā pie manis uz Skotiju?"," atminas viens no albuma "Ram" studijas pavadošā sastāva Denijs Sīvels. "Kad es tur aizbraucu, viņš [Makartnijs] teica: "Man tiešām trūkst būšana grupā. Uztaisām vienu kopā!" Tad mēs arī izveidojām [grupu] "Wings"."




Papildus resursi:

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" 2012.gada jūnija numura. 

2013, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , , ,

piektdiena, 2013. gada 8. marts

"a Jigsaw" - "Drunken Sailors & Happy Pirates" (2012)

"Saproties, šodien atnesu sievai lielu rožu pušķi, un šī uzreiz papleš kājas!" - "A kas, jums mājās nav vāžu?" Šī, pat ne anekdote, nāk prātā, redzot, kas vienreiz gadā darās uz ielām. Vīri, draugi, brūtgāni - visi šodien savu naturālo vīrieša dabu cenšas paslēpt aiz rožu vai tulpju pušķa. Un, jo tā daba lielāka, jo lielāku pušķi slēpnim vajag, lai tik tā āža kāja kādā spraugā neparādītos. Bet, ko tur liegties, - tā ir taisnība. Sievietes valda pār pasauli! Tiesa, pār kaut kādu savu iedomu pasauli, bet tāpēc jau mēs esam labi vīri, brāļi, kolēģi, kaimiņi utt., ka ļaujam viņām domāt, ka šai viņu pasaulei ir kas kopīgs ar reālo. Nu, vismaz reizi gadā jau mēs, veči (vai kaut kas tamlīdzīgs), to varam atļauties... 

Grozies kā gribi, bez tiem sieviešiem nekur! Nedz, kas miskasti iznes, nedz, ko aizsūtīt pēc divlitru petenes "kreftīgā "Bocmaņa"", ja šo daiļo būtņu mums nebūtu. Bet dižāki gari iet vēl tālāk - tie izmanto sievišķo karmu (lai kas tā tāda arī būtu), lai radītu! Tēlnieks Jaunavas Marijas skulptūru, mākslinieks Monas Līzas portretu, komponists - satriecošu mūziku. No pēdējiem droši vien vairums savus šedevrus rada, ciešot mīlestības moku krēslā. Tas varētu būt līdzīgs kaut kam pa vidu starp ginekologa krēslu un spāņu inkvizīcijas soliņu, un arī sāpes līdzīgas. Tāpēc mums ir tik daudz sasodīti labas mūzikas - radošu ļaužu nelaimīgu mīlestību blakusprodukts. Kad vīrietis kļūst vecāks un "saulīte vairs tik bieži nelec", tieši tad viņš, apdziedot sievietes, vairāk balstās uz garīgām, ne fizioloģiskām ietekmēm. Viens no šādiem vecajiem, protams, ir misters Leonards Koens - džentlmenis šī vārds visplašākajā nozīmē. Allaž elegants un glauns, šis sirmais kungs joprojām pusdziedot pusrunājot slavē visu labo un gaišo, ko ikdienas pelēkajā upē dzidrām tērcītēm ieskalina  dāmas.

Katrai tautai ir vajadzīgs savs Leonards Koens. Mums, latviešiem, gan tāda īsti laikam nav. Bet, piemēram, portugāļiem ir! Viņu sauc... nē, labāk nelatviskot - João Rui. Vēl precīzāk, viņš ir viens no vokāli instrumentālā ansambļa "a Jigsaw" dalībniekiem. Tā sastāvā spēlē, izskatās, reizēm trīs, reizēm četri dalībnieki, ieskaitot vienu dāmu vārdā Sūzana Ribeiro, un tas, ko viņi spēlē, ir tiešs turpinājums Koena sen iesāktajam. "a Jigsaw" trešais albums "Drunken Sailors & Happy Pirates" ir skaista pasaku grāmata, kurā stāstīts par Sniegbaltīti, kas, ļauno mātes meitu izsmieta, nolemj doties jūrā. Viņa paslēpjas kāda pirātu kuģa pārtikas glabātuvē un dodas ceļā. Apbraukājot pusi pasaules un nabaga pirātiem izēdot visu pārtiku un izdzerot lielāko daļu ruma, Sniegbaltīte beidzot apzinās sevī sievieti un pirmo reizi izkāpj uz klāja. Lielākā daļa pirātu no slāpēm un bada ir miruši, palikuši vien divi - vecais kuģa kapteinis ar vienu koka kāju un oliņu un jaunais, izskatīgais viņa palīgs, un abi viņi viens otru neieredzēja ne acu galā. Un Sniegbaltīte, liekot lietā savu "vāzi", ātri vien pielāgojas situācijai. Šādā kompānijā viņi apceļo vai visu pasauli, traģiskāko mirkli piedzīvojot, kad kuģi apsēda termīti. Tie apēda un noskrubināja ne tikai to, bet nelaimīgā kārtā arī kapteiņa koka kāju un oliņu. Tā beidzās šis Sniegbaltītes stāsts par piedzērušiem jūrniekiem un laimīgiem pirātiem, atstājot lasītāju (klausītāju) neziņā par diviem jautājumiem: a) kāda šim stāstam ir morāle un b) jucis ir lasītājs (klausītājs), vai šī stāsta teicējs. Un patiesība, kā allaž, ir kaut kur pa vidu. 




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "a Jigsaw" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

ceturtdiena, 2013. gada 7. marts

"Matchbox Twenty" - "North" (2012)

Melodisko poproka dziesmu meistars Robs Tomass ir atgriezies! Šoreiz atkal kopā ar savu pavadošo grupu "Matchbox Twenty". Tieši tā - pavadošo, jo, būsim godīgi, "Matchbox Twenty" - tas arī pa lielam ir Robs Tomass. Viņa spēcīgais, brīžiem šarmanti aizsmokošais vokāls vienlaicīgi spēj būt gan maigu vārdu, gan paskarbu tekstu teicējs. Tomasa balss apzīmogo jebko, kam viņš pieķeras (dziedot). Kad "Matchbox Twenty" 1996.gadā izdeva savu debijas plati "Yourself or Someone Like You", Tomasa dziedājums spēja aizkustināt klausītājus visos kontinentos (šis albums joprojām ir nepārspēts saņemto godalgu un pārdoto kopiju skaita ziņā). Tad jautājums - kāpēc tik salīdzinoši kluss veikalu plauktos tup "Matchbox Twenty" ceturtais studijas albums "North"? Vēl ņemot vērā, ka grupas iepriekšēja plate iznāca apaļus desmit gadus atpakaļ!

"Ir sajūta, ka atgriežas vecs draugs, kurš saglabājis visas savas vecās īpašības, tik apguvis dažus jaunus trikus, lai izvairītos no "sastāvēšanās"," secina kāda Melinda Nūvmana savā vietnē hitfix.com. Un galveno domu viņa ir pateikusi gana precīzi. Bet ažiotāžas trūkumu var izskaidrot vēl ar kādu apstākli - neviens jau nebija pamanījis, ka starp šiem diviem albumiem pagājuši desmit gadi! Tur "vainojams", protams, pats Robs Tomass, kurš šīs nosacītās pauzes laikā izdeva divus soloalbumus un piedalījās virknē citu projektu, zināmākais no kuriem ir darbs pie multfilmas "Meet the Robinsons" muzikālās tēmas "Little Wonders". Un, ņemot vērā stāsta iesākumā izlobāmo secinājumu, ka visa "Matchbox Twenty" ass, patīk vai nē, grozās ap Tomasu, šī dekādi ilgusī šķirtība nav bijusi pat pamanāma.

"North" ir turpinājums Robam Tomasam, ko visi zina un pazīst. Varbūt kopā ar "Matchbox Twenty" Tomass tomēr atļaujas būt tāds mazliet skarbāk roķīgāks kā solo platēs (tiešām -tikai varbūt), bet kopējā bilde ir nemainīga. Šis albums ir divpadsmit melodisku popa dziesmu apkopojums. Turklāt - meklēt šajās dziesmās ko lētu arī nevajag noskaņoties. Viss rit pēc stingriem "profesora Tomasa" algoritmiem - dziesmām jābūt tādām, lai tās satvertu klausītāju, un otrādi. Un tad šiem abiem roku rokā jāiet tur, kur liek klausītājs, bet dziesmai ir jābūt tikai viņa emociju pastiprinātājam it visā, ko redz, dara, domā un pārdzīvo. "Matchbox Twenty" ir kā bezzobaina kamene, kas žužina pie auss, radot zināmu komforta zonu. Zobu gan tai nav, un tas labi, jo a) tādējādi tā nevar iekost; b) tad tā vairs nebūtu grupa "Matchbox Twenty". Uzburt un uzturēt tādu kā komforta zonu - tas šai komandai, un Robam Tomasam personīgi, padodas vislabāk. Kož lai visi nedabūjušie, neēdušie un mūžam ar visu neapmierinātie.



Secinājumi: ja reizi pāris gados nepieciešams nomainīt fona mūziku, šis ir īstais!
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
PopMatters: 5/10
Rolling Stone: 3/5
USA Today: 2/4

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv




Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , ,

trešdiena, 2013. gada 6. marts

"Reptile Youth" - "Reptile Youth" (2012)

Jauni, impulsīvi un nedaudz provokatīvi - tādi ir dāņi Mads Dāmsgords Kristjansens un Esbins Velo jeb duets "Reptile Youth". Kopā sanākuši jau skolas laikā, lai "kļūtu par rokzvaigznēm" ("Paste Magazine"), tālākie notikumi risinājušies gluži vai ar sniega bumbas efektu, kura šā brīža taustāmākais rezultāts ir debijas plate "Reptile Youth" un slavinošās kritiķu atsauksmes par to. Kur slēpjas "Reptile Youth" oliņas (ja skata līdzībās ar Kaščeja dzīvības spēka glabātuvi)? Katram atbilde būs sava. Bet tāda vitalitāte un aizrautība, ar kādu šis duets uzrunā pasauli, pēdēja laikā bijusi grūti pamanāma.

Albuma "Reptile Youth" spēcīgākās dziesmas "Shooting Up Sunshine" (tās video gan kliedz pēc nominācijas "WTF?") ievads, gluži kā saimnieks nevietā sačurājušos suni piespiež iebāzt degunu savos slapjumos, kādam sestajam vai kuram tur prātam dod neatspēkojamu signālu atgriezties grupas "Supertramp" 1979.gada lieliskajā platē "Breakfast in America", kurā vismaz trīs dziesmas sākas ar līdzīgiem akordiem. Savukārt "Dead End" nāk gluži kā no "U2" "jaunāko laiku" spēcīgākās dziesmu kolekcijas "All That You Can't Leave Behind" (2000), nepārprotami asociējoties ar ritmiski agresīvo dziesmu "Vertigo". Bet brīžos, kad "vēders neiet un dzīve garlaicīga", omas uzlabošanai nebūs nekā labāka par albuma "Reptile Youth" it kā priecīgo, bet tajā pašā laikā tik savādi skumjo dziesmiņu "Morning Sun".

Šī muzikālā daudzveidība, kas citās dziesmās vēl papildinās ar spēcīgu elektronikas devu, ir albuma producentu roku darbs. To ir veseli divi. Pirmais - Deivs Allens, kurš producējis visus grupas "The Cure" albumus, otrais - Marks Ralfs, kura šobrīd aktuālākais aizbilstamais ir britu kolektīvs "Hot Chip". "Deivs ir kā vecs panks. Viņš ir strādājis pie visiem "The Cure" albumiem un daudzām roka lietām," saka Velo. "Bet Marks Ralfs ir vairāk elektronikas čalis. Un tas ir patiešām fantastiski, jo mēs vēlējāmies šīs abas mūzikas pasaules apvienot." 

Ir bauda klausīties šo albumu. Atliek novēlēt jauniešiem veiksmi un izdošanos. Un apbēdināt Kristjansenu, jo vēlme apprecēt "Pussy Riot" līderi, kas tam uznākusi pēc meiteņu skandāla Krievijā, viņam diez vai īstenosies...



Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Reptile Youth" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv




Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,
Abonēt: Ziņas (Atom)