Tulkojumā no grieķu valodas vārds "Anastasis" nozīmē "augšāmcelšanās, atdzimšana", un tādu nosaukumu savam pirmajam albumam sešpadsmit gadu laikā devis duets "Dead Can Dance" jeb saskanīgais pārītis Līza Džerārda un Brendans Perijs, kas grupas rašanās laikā astoņdesmito gadu sākumā, šķiet, bija pārītis arī dzīvē. Taču, neskatoties uz ieilgušo pauzi, "Anastasis" ir loģisks turpinājums grupas deviņdesmito gadu albumiem, tāpat kā Perija un Džerārdas solo projektiem, uzskata allaž stingrais mūzikas portāls "Pitchfork". ""Dead Can Dance" vienmēr izvairījusies no puritāniskas pieejas globālajai mūzikai, un tas turpinās arī šeit," teikts albuma apskatā. Melots nav. Āfrikāņu ritmi, gallu folks, gregoriāņu dziedājumi un Tuvo Austrumu mantras - tas ir tikai neliels uzskaitījums, no tā, kas apvienots zem viena jumta, proti, "Dead Can Dance" mūzikas.
"Anastasis", varētu padomāt, muzikālā ziņā pietuvinās grieķu garam - iekarojumi, izgudrojumi, mūsdienu civilizācijas šūpulis. Taču apgalvot, ka Perija gandrīz "jēziskās", no debesīm nākošās balss pārņemtās dziesmas (pat ne dziesmas, bet veseli eposi), ko dažbrīd papildina kā no citām galaktikām iemaldījusies Džerārdas pilnīgi pretējā vokālā pieeja, būtu "grieķisma" caurstrāvotas, īsti nevar (albuma tituldziesma, piemēram, ir Indijas noskaņu pārpilna). Jo "Dead Can Dance" jau pēc definīcijas stāv pāri konkrētu tautu mūzikām, apvienojot visu paņemamo savā neatkārtojamā "world" stilā. Kaut gan arī teikt "neatkārtojams" būtu par skaļu. Ja vien Perijs ar Džerārdu atturētos no savu, nenoliedzami, aizraujošo vokālo sniegumu demonstrēšanas, virkni "Anstasis" eposu varētu noturēt par slavenā lielformāta skaņu meistara Vangeļa darinājumiem. Bet Vangelis ir... grieķis. Tad nu augstāk noliegtais "grieķisms" albumā "Anastasis" varbūt tomēr tapis pārsteidzoties?
Bet lai strīdi par ietekmēm paliek šerpo mūzikas kritiķu darbalaukā. Kā vienkāršam lauku cilvēkam, klausoties "Anastasis", patiesībā rodas vairāk jautājumu, nekā atbilžu. Tā noskaņa, kurā albums ieved, nav tik ierastā komforta zona, kuru nereti meklējam mūzikā. "Anastasis" gan aizrauj un noslāpē ikdienu, bet (ne)realitāte, kurā pamosties, klausoties tādas dziesmas kā "Agape" vai "Kiko", kaut uz brīdi ļaujot tām sevi izraut no īstenības, var uzdzīt tirpas un norasināt pieri aukstām sviedru lāsītēm. Albums noteikti nav ieteicams cilvēkiem, kas jau tāpat mēdz jaukt realitāti ar izdomāto. Savukārt pārējiem lai "Anastasis" kalpo par mērauklu katra spēju robežai saprast un atšķirt, kur beidzas īstenība un kur sākas fantāzija.
Albuma vērtējums: 8/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3/5
Chicago Tribune: 2,5/5
Paste: 5,4/10
Pitchfork Media: 8/10
PopMatters: 7/10
Papildus resursi:
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru