Vai grupa "U2" ir nonākusi līdz savām loģiskajām beigām?

Īru supergrupa "U2" varētu arī vairs neizdot nevienu albumu, bet vienalga visu atlikušo mūžu koncertēt izpārdotās stadionu tūrēs. To grupai nodrošina tās jau teju četrdesmit gadu ilgusī karjera un tajā sastrādātais un nākamajām paaudzēm atstātais mantojums. Tomēr pēdējā gada laikā īru vīrus ir vajājusi viena nelaime pēc otras, un gan intervijās no žurnālistu puses, gan vienkāršās fanu virtuves sarunās par rutīnas jautājumu kļuvis šis: "Vai grupa "U2" ir nonākusi pie savām loģiskajām beigām?"

VEIKSMES ĒNĀ

Pirms četriem gadiem "U2" noslēdza savu "360°" koncerttūri, kas joprojām ir visienesīgākā mūzikas vēsturē - 110 koncertos tika iekasēti 736 miljoni ASV dolāru! Stadioni bija stāvgrūdām pilni, visi šovi izpārdoti, dzīve gāja tikai augšup. Taču jau šīs turnejas laikā "U2" līderis Bono grupas konsultantam Geivinam Fraidejam atklāja, ka nākamai tūrei vajadzētu būt intīmākai, raksta mūzikas žurnāls "Q", kura oktobra numura "vāka raksts" ir tieši par "U2". Šo "intīmo konceptu" grupa nolēma realizēt sava jaunākā albuma "Songs of Innocence" koncertsērijā "Innocence + Experience Tour", kas šobrīd no Amerikas kontinenta ir pārcēlusies uz Eiropu un 28.novembrī noslēgsies grupas dzimtajā Īrijā.

Pagājušā gada septembrī iznāca "U2" pēdējais albums "Songs of Innocence", un tas, saprotams, bija par iemeslu virknei interviju ar grupu un pastiprinātai uzmanībai vispār. Un jau tad nevarēja nepamanīt, ka gan mūzikas prese, gan arī paši mūziķi gluži kā "aizmirst" savu 2009.gada albumu "No Line on the Horizon". Izrādās, kā sarunājuši, visi šo plati uzskata par absolūtu rodošu izgāšanos. "Q" to nosauc par "juceklīgu", bet pērn žurnāla "Rolling Stone" vāka rakstā par šo albumu izvairījās runāt pat paši grupas dalībnieki, sakot, ka tieši "Songs of Innocence" atkal ir ceļš augšup "U2" radošuma kalnā. 

NEĒRTAIS DARĪJUMA AR APPLE

Nepamatoti, bet, acīmredzot, "U2" biklums par it kā neveiksmīgo plati pagrūda grupu uz pavisam neapdomīgu soli - kādā jaukā dienā aptuveni pusmiljarda "Apple" mūzikas lejupielāžu veikala "iTunes" lietotāju fonotēkās ne saukts, ne aicināts parādījās "U2" albums "Songs of Innocence". Grupai jau bija sadarbība ar "Apple" iepriekš 2004.gadā, kad tā ļāva kompānjai savu tolaik vēl inovatīvo produktu "iPod" reklamēt, izmantojot plates "How to Dismantle an Atomic Bomb" singlu "Vertigo", kā arī, izlaižot limitētu "iPod" skaitu, kuros jau ir pieejama visa "U2" diskogrāfija. Toreiz ar sadarbību apmierinātas bija abas puses. Bet teiciens par atkārtotas iekāpšanas vienā un tajā pašā upē neiespējamību, acīmredzot, nav bez pamata. 

Daudzi to uzskatīja par bezgaumību. Tāda līmeņa grupai bez maksas piedāvāt savu albumu - tas katastrofāli devalvē šīs mūzikas vērtību! Un ar "Songs of Innocence" notika tieši tā. "Vai es no tā jutos neērti? Jā, dažreiz jutos," savas izjūtas par darījumu ar "Apple" žurnālam "Q" atklāj "U2" bundzinieks Lerijs Mulens jaunākais. "Vēlāk man bija vēl neērtāk. [Bet dažreiz] sūdi notiek!" Savā ziņā viņam piekrīt grupas basģitārists Adams Kleitons, kurš atzīst, ka no šī reklāmas pasākuma jau bija gaidījis zināmas negatīvas atsauksmes. "Ko es negaidīju - ka cilvēkiem par [šīm] dziesmām būs tik maza interese," viņš neslēpj rūgtumu. "[Un] tad sekoja [Bono] riteņa avārija." Un šī avārija ir nākamā neveiksmīgā epizode grupas dzīvē pēdējā gada laikā.

VELOSIPĒDA AVĀRIJA

Pagājušā gada novembrī Ņujorjas Centrālparkā "U2" līderis Bono pamanījās iekļūt negadījumā ar velosipēdu. Lai gan presē sākotnēji parādījās ziņas par "tikai" salauztu roku, sekas slavenajam mūziķim bija daudz smagākas. Vēlak pieejamā informācija atklāja, ka negadījuma laikā bez rokas, pleca un elkoņa savainojuma Bono ir guvis arī acs dobuma bojājumus. Lai novērstu akūto situāciju, ārsti mūziķim veica operāciju, kas ilga piecas stundas. "Vēl tagad, piecus mēnešus pēc notikušā, kad grupa gatavojas "Innocence + Experience" tūrei, Bono nav pilnībā atveseļojies," pavasarī ziņoja slavenību aprakstītājs žurnāls "The Hollywood Reporter", liekot zem jautājuma zīmes gan plānotās tūres norisi, gan visas grupas nākotni.

Pamats bažām ir. Vēl gandrīz gadu pēc negatījuma sekas ir redzamas. Vairāki sejas kaulu lūzumi un nedienas ar kreiso roku liek par sevi manīt. "Viņš man parādīja savu roku," stāsta "Q" žurnālists Dorians Linskejs, kurš pavadīja grupu tās koncerttūres Bostonas koncertā un fiksēja notikumus aizkulisēs. "Divi pirksti ir palikuši stīvi un tos nevar [līdz galam] izstiept, un tas nozīmē, ka, iespējams, viņš nekad vairs nespēlēs ģitāru," skarbs savās prognozēs par Bono nākotni ir Linskejs. "Tas neizskatās labi," piekrīt pats stīvo pirkstu īpašnieks, atzīstot, ka jaunā situācija ir viņam visai kaitinoša. 

NELAIMJU SĒRIJA TURPINĀS

Ar to gan grupas nelaimju sērija nebeidzās. Četras dienas pirms "Innocence + Experience" tūres atklāšanas 14.maijā Kanādas pilsētā Vankūverā Mullens saņēma vēsti par tēva nāvi. Trešdienā viņš piedalījās tēva bērēs Īrijā, bet jau ceturtdienas vakarā bija uz skatuves Vankūverā. "Es viņam biju apsolījis, ka apglabāšu viņu," norunu ar tēvu atstāsta Mullens. "Es jutos tik atvieglots, izpildījis savu solījumu, taču es arī jutos atvieglots, atgriežoties vietā, uz kuru es vienmēr tiecos, un tā ir grupa."

Vēl pēc divām nedēļām "U2" saņēma jaunu triecienu. Pēc tūres "Innocence + Experience" septītā koncerta 26.maijā Inglvudā savā viesnīcas numurā no sirdstriekas mira grupas koncerttūres menedžeris Denis Šīens. "Mums viņš pietrūkst vairāk kā cilvēks, nekā tūres menedžera," atzīst "U2" ģitārists Edžs. "Unikāls bija nevis tas, ko viņš darīja, bet tas, kāds viņš bija,"

NENOKĀPT NO AUGSTĀKĀ PJEDESTĀLA

Vai tas, ko mēs šobrīd vērojam, ir vienas no planētas Zeme lielākās rokgrupas beigu sākums? Vai arī pierādīsies teiciens, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus? "Es domāju, mēs jau no paša sākuma tikām veidota kā īsta grupa," uzskata Edžs. "Es vienmēr domāju, ka "The Beatles" bija grūti, jo tur patiesībā bija trīs līderi, un katrs sacentās par vadību." Viņš uzskata, ka "U2" katra dalībnieka pienesums nepārklājas. "Doma ir tāda, ka neuzvar katrs personīgi. Uzvar grupa." Līdz ar to var secināt, ka nekādu iekšēju konfliktu dēļ "U2" izjukšana nedraud. 

Kleitons, kurš katrā koncertā velk kādas citas grupas T-kreklu, reiz izteicies, ka, iespējams, "U2" varētu kļūt mierīgāki. Pamest stadionu un pat arēnu līgu un pielāgoties nelielu koncertzāļu auditorijām (vispār jau "Innocence + Experience" tūre iet šajā virzienā, bet nu vienalga tie ir savi divdesmit tūkstoši skatītāju koncertā!). Bono: "Cilvēki saka, tev patīk Nīla Janga un "Radiohead" [mūzikas] intimitāte, tad kāpēc arī tev nevar būt vairāk privātu, nevis publisku ambīciju?" Un no Bono atbildes, izlobot to no metaforām par futbola komandu "Arsenal" un "Čempionu līgu", izriet, ka, ja reiz esi stāvējis uz pjedestāla augstākā pakāpiena, tad nokāpt kaut par vienu zemāk ir grūti. Vismaz tik paštaisnam radījumam kā cilvēks. 

Nekas nav beidzies. Par to liecina arī Mullena apņemšanās sekot kanādiešu žurnālista un iedvesmotāja Malkolma Gladvela grāmatas "Outliers" galvenajai atziņai - lai kaut kur sasniegtu izcilību, nepieciešamas aptuveni desmit tūkstoši treniņu stundas. Bītliem šādi mācekļa gadi bija viņu agrīnajā periodā Hamburgā, bet "U2" tādi ir izpalikuši. "Kad beigsies tūre, mums jādodas izbraukumā, kura laikā mums izklaides pēc jāmācās nospēlēt citu dziesmas, tad jādodas atpakaļ, un ar to, ko esam iemācījušies, jāieraksta albums," saka Mullens. Un, lai arī tas varbūt vairāk ir kā joks, indikācija ir uztverama skaidri un nepārprotami - "U2" turpināsies!

Foto raksta ievadā no riffyou.com.

2015, www.musicstories.lv

Lana Del Rey - "Honeymoon" (2015)

Elizabete Vūlridža Grānta jeb meitene, ko pasaule pazīst ar skatuves vārdu Lana Del Reja joprojām ir viena no mūsdienu populārās mūzikas mīklām. 2011.gadā, ieaijājot pasauli ar savu pirmo uznācienu dziesmu "Video Games", retais varēja Del Rejai prognozēt tik spožu karjeru. Turklāt viņas noslēpumainība un manieres padarījušas Del Reju par daudzu, īpaši jaunu, meiteņu elku, kurš savdabīgā veidā iedvesmo vēsu attieksmi pret visu, kas neskar personiski.

Trīsdesmit gadus vecā Del Reja ir atgriezusies ar jaunu plati "Honeymoon". Un, ja kāds domā, ka ar katru nākamo albumu viņas noslēpumu plīvurs top aizvien plānāks un plānāks, tas smagi kļūdās. Ir pilnīgi pretēji. Pēc "Video Games" varēja padomāt, ka tas ir izņēmums - viena dziesma, kas vairāk pretendē būt vakara miega dziesmiņa bērniem, ne globāls hits. Taču gan debijas albums "Born to Die" (2012), gan nākamais "Ultraviolance" (2014) kā ar pirkstu acī iebaksta, ka savu stilu Del Reja ieturēs. Izdos miega dziesmas ar atombumbas enerģiju.

Ar "Honeymoon" Del Reja ir gājusi vēl tālāk. Patiesībā, vēl tālāk pagātnē. Jo tā ir piecdesmito gadu "film noir" stilā ieturētu dziesmu virtene, katra no kurām varētu būt lielisks skaņu celiņš veciem melnbaltā kino krimiķiem ar Merilinu Monro vai Elizabeti Teilori galvenajās lomās. Šajā albumā jau vairs neizbrīna Del Rejas flegmātisms, bet pārsteigums ir tas, ka trešo plati pēc kārtas viņa šādi spēj ne tikai noturēt uzmanību, bet pat savā ziņā aizraut. 

"Del Rejas faktors" nenoliedzami ir viņas savdabīgais seksapils. Ja tādas popzvaigznes kā Nikija Mināža vai Rianna seksuālo pievilcību demonstrē, pēc iespējas skopāk piesedzot savus rausīšus, tad Del Rejas pievilcība slēpjas viņas it kā vēsumā. Reta tā fotogrāfija, kurā viņa redzama smaidām, dziesmu videoversijās Del Reja savu seksualitāti demonstrē, vairāk pavedinot ar skatienu, nevis plikumiem. Ja es būtu "film-noir" entuziaste Dita Rietuma, iespējams, lai nobildētos ar orgasmu sejā, pietiktu vien dažu akordu no "Honeymoon". Taču, par cik viss ir pavisam savādāk, tad atliek vien baudīt Lanas Del Rejas vēso atturību, prātā paturot rindiņas no viņas 2012.gada singlpates "Paradise" dziesmas "Cola": "Mans incītis garšo pēc pepsikolas." (My pussy tastes like Pepsi-Cola). Bez zemtekstiem. Jo man vairāk garšo kokakola.

2015, www.musicstories.lv

Don Henley - "Cass County" (2015)

Var jau, protams, teikt (un tā būs taisnība), ka leģendārajā amerikāņu kvartetā "Eagles" dzied visi čeri tā dalībnieki - vienādi dūšīgi un debešķīgi. Bet, kolīdz paklausies Dona Henlija solo plates, top skaidrs, ka, acīmredzot, viņam no četriem ir garākais kakls, kas mikrofonam ļauj piekļūt vistuvāk. Jo Henlija "kā viskijs nogatavinātā" ("Rolling Stone" citāts) balss - tā ir "Eagles" balss!

Sešdesmit astoņu gadu vecumā ticis pie pirmās solo plates piecpadsmit gadu laikā, Henlijs gremdējas pagātnē, aprušina un notīra savas saknes. Atgriežas pie tā, ar ko kādreiz sāka - kārtīgu kantrī! Tajā viņš dzīvoja vēl ilgi pirms "Eagles", ilgi pirms šobrīd Amerikā piedzīvojamās kantrīmūzikas histērijas. Vienpadsmit dziesmās Henlijs izstāsta savu mūzikas stāstu, kurš sastāv gan no oriģinālām dziesmām, gan vairākām kaverversijām, piemēram, "The Louvin Brothers" 1955.gada hita "When I Stop Dreaming", ko Henlijs izpilda kopā ar citu leģendu Dolliju Pārtoni (jāatzīst, plates briesmīgākā dziesma tās pārāk tradicionālā "kantrisma" dēļ). 

Vispār albumā viesu netrūkst. Ievaddziesmā "Brambie Rose", ko Henlijs dzied duetā ar šā brīža Amerikas vienu no spožajām kantrī zvaigznēm Mirandu Lambertu, kā mikls bebrs no duļķainas upes pietekas starp diviem romantiski noskaņotiem personāžiem pēkšņi izlien Miks Džegers. Turpat galvas ik pa laikam pabāž arī Martina Makbraida un Merls Hagards - Amerikas kantrīmūzikas skatuvēm labi zināmi mūziķi.

Kantrīfobiem no plates "Cass County" kā mironim no svecēm jābēg nav. Ja pat šo rindu autors to varēja noklausīties, tas būs pa spēkam ikvienam. Jo Henlijs, tik daudzus gadus pavadījis vienā no pasaules pelnošākajām grupām, lieliski saprot, cik tālu ar tām savām saknēm var iet, lai neaizbaidītu tos, kam līnijdejas nav lemtas, jo vienkārši nekad nespēj nostāties taisnā rindā kopā ar citiem. Vai arī allaž aizmirst mājās kovboja cepuri. 

2015, www.musicstories.lv

Nate Ruess - "Grand Romantic" (2015)

Kāpēc izjuka jaukais popmūzikas trio "fun.", īstas skaidrības nav. Pēc viņu 2012.gada plates "Some Nights" lieliskajiem panākumiem (albums tika pārdots vairāk kā 1,6 miljonos ekesmplāru) "fun." atvērtas bija visas skatuves! Taču notika pavisam savādāk. Trio - Neits Ruess, Džeks Antonofs un Endrjū Dosts - jau aptuveni gadu iet katrs savu ceļu un, kā stāsta zinātāji, pat nesarunājas savā starpā. Šie paši zinātāji dod mājienus, ka "fun." dalībnieki vienkārši vairs nav spējuši vienā kopīgā telpā ietilpināt katrs savus ego.

Skatuves gan tukšas nepaliek. Tieši otrādi - tagad viena kolektīva vietā tās dala veseli divi. Antonofs ar savu lielisko projektu "Bleachers" un nu arī Ruess ar savu solo izgājienu debijas albumu "Grand Romantic" (trešais dalībnieks Dosts nodevies filmu mūzikas sacerēšanai). Varētu domāt, ka nedalīta publikas uzmanība vairāk pievērsta tieši Ruesa daiļradei, viņš kā nekā bija "fun." līderis, taču jāatzīst, ka "Bleachers" debijas albums "Strange Desire" bija ne tikai pirmais, bet arī kritikas tik labi uzņemts, ka, iespējams, Ruesam bija divreiz ko pārdomāt, pirms savu varējumu nodot publiskai vērtēšanai. Un te nu tas ir.

"Grand Romantic" vēlreiz apliecina, ka toni "fun." noteica Ruess. Plate ir nosēta fanisku (no "fun.) dziesmu, kuru atšķirība no trio laikiem varbūt ir vienīgi manipulēšana ar simfonisko mūziku un kordziedāšanu ("Grand Romantic"). Škietami garlaicīgs un neinteresants albums var likties, pavirši to klausoties pirmo reizi, taču maldīgi ir domāt, ka Ruess platē nebūs iekodējis "fun." mūzikas popularitātes formulu - uzbāzīgus, korītī izpildāmus piedziedājumus un pēkšņus instrumentālus uzplaiksnījumus, kas jebkuru Ruesa dziesmu padara atšķirīgu un, jā, pat interesantu. 

Lai arī šis ir stāsts par Ruesu, nevar tam klāt nepievilkt Antonofu un viņa "Bleachers". "fun." sadalīšanās rezultātā pasaule varbūt pat vairāk ir ieguvusi no "Bleachers", taču arī Ruess, jaunu apstākļu dzīts, ir bijis spiests būt ļoti aktīvs, piedaloties neskaitāmos projektos (kaut vai "The Beach Boys" Braiena Vilsona jaunajā solo platē "No Pier Pressure", dziesmā "Just Give Me A Reason" (Pink) vai "Headlights" (Eminem)). Un nu katrs var izvēlēties, kura no "fun." dalībnieku ego sekot. 

2015, www.musicstories.lv

Būs stadions, būs Šīrans!

Eds Šīrans (24) savā ziņā ir mūsdienu populārās mūzikas fenomens. Viens pats uz skatuves ar ģitārīti viņš var noturēt tūkstošiem tūkstošu klausītāju uzmanību un novest daļu no tiem pat līdz ekstāzei. "Tu esi vienīgais cilvēks pasaulē, kurš to var izdarīt," koncertā, viņam pievienojoties, teica Šīrana mentors un padomdevējs Eltons Džons. Koncertā Vemblija stadionā; koncertā, kurš bija Eda Šīrana solo koncerts Vemblija stadionā; vienā no trim koncertiem Vemblija stadionā; trim pilnībā izpārdotiem koncertiem Vemblija stadionā. Vemblija stadionā Londonā, kurā uzstāties ir katra mūziķa sapnis!

VIENS ESMU LABĀKS!

Koncerti Vemblijā ir bijis pietiekami zīmīgs notikums Širana karjerā, lai viņš papildinātu savu jau tā bagātīgo tetovējumu klāstu ar vienu lauvu. "Anglijas ģerbonī ir trīs lauvas, tāpēc biju nolēmis [uztetovēt] trīs lauvas, bet tā vietā [uztetovēju] vienu," intervijā žurnālam "Rolling Stone" stāsta Šīrans. Un tūlīt aizsvilstās, ka nesaprotot, kāpēc presei ir tāda interese par viņa tetovējumiem. Vispār par viņu. "Es presei nekad neesmu bijis interesants, bet tagad esmu, tikai es nesaprotu, kāpēc. Es nedaru neko tik interesantu," Šīrans turpina sirdīties. "Es lasu stāstus par Džastinu Bīberu un iedomājos: "O jā, tas izklausās jautri." Bet par mani ir aptuveni: "Eds f***ing iet un nopērk vīna pudeli." Kuru tas interesē? (..) Viņi neraksta par pareizajām lietām - Vemblija [koncerts] bija diezgan liels sasniegums, es domāju. Viņi [prese] izvēlas nepareizās lietas, uz ko koncentrēties," pavisam aizsvilstās Šīrans, nepadomājot, ka žurnāls "Rolling Stone" ar visu intervētāju Patriku Doilu tā pati prese vien ir.

Vai Šīrans tomēr neplāno sapulcēt sev aiz muguras koncertos arī pavadošo grupu, vai nav domājis par to? "Esmu," atzīst Šīrans. Un tad es iedomājos, viņš turpina, ka "manā līmenī nav neviena cita, kurš dara to, ko daru es [uzstājas bez pavadošās grupas], tad kāpēc man vajadzētu gribēt darīt to pašu, ko dara visi pārējie? Un es zinu, ka mani koncerti var būt labāki, ja es to daru vienatnē, nevis kopā ar grupu."

VISI CEĻI VED UZ STADIONIEM

Latvijā Šīrans jau ir koncertējis arēnā, bet pastāv iespēja, ka redzēsim rudmataino siržu lauzēju mūsmājās vēl kādu reizi, ja vien uzlabosim un daudzmaz pasaules līmenī savedīsim kārtībā kādu no saviem stadioniem. Jo Šīrans grib koncertēt "stadionos visur [pasaulē], ne tikai noteiktās vietās." Nupat viņam bija stadionu koncerti Dalasā un Hjūstonā, nākamais ir Bostonā. "Es gribu, lai [man koncertēt] būtu iespējams atbilstošos stadionos visā pasaulē." 

Paralēli aktīvajai koncertdzīvei Šīrans strādā arī pie sava trešā un pat ceturtā albuma. "Iespējams, es varētu vienu no tiem izdot jau rīt, un cilvēkiem tas patiktu," atzīst dziedātājs. "[Otrajā albumā] "X" bija daudz labu dziesmu un pāris lieliskas dziesmas, bet man ir tāda sajūta, ka pāris nākamajos albumos būs vairāk lielisku dziesmu, nekā [vienkārši] labu dziesmu."

KĪTA RIČARDA DZĪVES GRUDRĪBAS

Pašpārliecinātības Šīranam netrūkst. Protams, ne bez iemesla. Viņa dziesma "Thinking Out Loud" ir viena no "Spotify" servisā visu laiku klausītākām dziesmām (šobrīd nepilni 494 miljoni straumējumu), viņa koncerti tiek izpārdoti zibens ātrumā un tas viss 24 gadu vecumā, kad priekšā vēl visa dzīve. Un, lai arī šobrīd Šīrans bauda dzīvi par visiem 100% (arī uz interviju ar "Rolling Stone" viņš ieradies kopā ar paģirām), domājams, lieliskus padomus, kā izklaidēties jēgpilni, viņam sniedza "The Rolling Stones", kuru tūres dažus koncertus Šīrans iesildīja, ģitārists Kīts Ričards. "Labākā lieta, ko viņš [Ričards] man pateica, bija, kad mēs runājām par iespējām [lietojot narkotikas] tikt arestētam: "Man nekad nav bijušas problēmas ar narkotikām, man ir bijušas problēmas ar policiju." 

Foto raksta ievadā no hellogiggles.com.

2015, www.musicstories.lv

Rod Stewart - "Another Country" (2015)

Nevienam nav noslēpums, ka Roda Stjuarta (70) kaislības ir trīs: mūzika, futbols un sievietes. Mainoties Stjuarta vecumam, šīs kaislības ir variējušas dažādā secībā, bet bijušas ir vienmēr. Viņam ir astoņi bērni no piecām sievietēm, tas viens. Otrs - Rods Stjuarts ir tik kaislīgs futbola fans, ka aiz savas mājas Anglijā viņš ir izveidojis futbola laukumu oriģinālā izmērā, kurā, kad neatrodas izbraukumos, trenējas mūziķa iecienītākā komanda "Glasgow Celtic". Un, treškārt, mūzika. Tai pēdējo pusgadsimtu pieder Stjuarta sirds, un droši vien, pateicoties mūzikai, viņš var komfortabli sadzīvot arī ar abām pārējām kaislībām.

23.oktobrī klajā nāks Stjuarta jaunākais albums "Another Country", un vēl gadus desmit atpakaļ tas, visticamāk, neradītu tik lielu interesi kā mūsdienās. Lietas ir mainījušās jau kopš meistara iepriekšējā albuma "Time" (2013). Jo pirmo reizi divdesmit gadu laikā Stjuarts pats atkal sacerēja savam albumam dziesmas! "Es vienmēr esmu sevi mocījis ar domu: "Tu sevi [tikai] iedomājies par komponistu. [Patiesībā] tu esi [tikai] izpildītājs."," intervijā žurnālam "Rolling Stone" atklāj Stjuarts. Bet 2012.gadā, strādājot pie savas autobiogrāfiskās grāmatas "Rod: The Autobiography", viņa prātā esot kaut kas it kā atbloķējies, raksta "Rolling Stone", un pavisam drīz viņam bija pietiekami daudz pašam savu dziesmu, lai taptu albums "Time". Un arī "Another Country" sastāv no divpadsmit Stjuarta paša sacerētām dziesmām. Plate, kura tapusi ierakstīta Stjuarta bibliotēkā, "Rolling Stone" veidotāji zina teikt, būs vairāk līdzīga mākslinieka agrīnajiem klasiskajiem solo albumiem, uzstājīgi dominējot vijolēm un mandolīnām. 

Lasvegasas koncertsērijas laikā "Caesars Palace" viesnīcā dziesmas "Do Ya Think I'm Sexy?" laikā uz skatuves videoekrāniem parādās 1977.gada žurnāla "Rolling Stone" vāks ar Stjuartu uz tā un citātu no vāka raksta: "50 gadu vecumā es negribu dziedāt "Do Ya Think I'm Sexy?" un kļūt par pašam savu parodiju." Šis ir vēl viens no veidiem, kādā Stjuarts apliecina savu veselīgo humora izjūtu (šajā jautājumā kas piebilstams būtu arī Eltonam Džonam, jo viņi abi ar Stjuartu dala vienas "Caesars Palace" ģerbtuves un mēdz viens otram atstāt tur joku pilnas zīmītes). Stjuartam ir septiņdesmit, bet pensionēties viņš vēl nedomā (protams, ja par vienu Lasvegasas koncertu mākslinieka maciņš papildinās ar 450 tūkstošiem ASV dolāru!). Tieši otrādi - viņš ir tik aktīvs kā nekad! 2012.gadā, topot uzņemtiem Rokenrola slavas zālē, pēc deviņpadsmit gadu pārtraukuma Stjuarts atkal uzstājās kopā ar savu veco grupu "The Faces". Tāpat nesen viņš pirmo reizi vairāk kā desmit gadu laikā atkal atgriezās "Billboard" pirmajā simtniekā, piepalīdzot reperim "A$AP Rocky" dziesmā "Everyday". Tas viss ir uz labu. Un dod cerības klausītājam atkal satikties ar mūziķi šī vārda cildenākajā nozīmē, nevis salkanu kaverversiju atdziedātāju, par ko Stjuarts pēdējās desmitgadēs bija pārvērties.

2015, www.musicstories.lv

James Taylor - "Before This World" (2015)

Pēc 13 gadu pārtraukuma albumu ar jaunām dziesmām šajā gadā izdevis amerikāņu mūziķis un komponists Džeimss Teilors. Visus šos gadus viņš ir bijis aktīvs - regulāri koncertējis, izdevis koncertalbumus vai kaverversiju plates, tāpat viņš ir labs palīgs savu 14-gadīgo dvīņu audzināšanā. Dažus gadus atpakaļ Teilors saprata, ka, ja vien viņš vēl jebkad grib izdot albumu ar oriģinālām, paša sacerētām dziesmām, komponēšanai viņa dzīvē jābūt prioritātei. Pieredzējušais vīrs uz laiku aizlienēja kāda sava drauga dzīvokli, apmetās tajā un rakstīja, rakstīja, rakstīja. Un uzrakstīja to, kas nu klausāms zem nosaukuma "Before This World". Tā sauc Teilora jauno plati.

"Es neesmu no tiem mūziķiem, kuri sevi visu laiku atjaunina," Teilors kā attaisnodamies saka žurnālam "Rolling Stone". Attaisnodamies par to, ka plate "Before This World" izklausās gluži kā viņa klasiskie septiņdesmito gadu albumi "One Man Dog" (1972) vai "Walking Man" (1975). Un tiešām - atšķirību nav īpaši daudz! "Es lēni evolucionēju ierakstoties un komponējot, un kaut kādā ziņā, es domāju, man tas nāk pat par labu."

Tagad, 67 gadu vecumā, Teilors var godīgi atskatīties uz savu dzīvi. Viņš dzīvoja laikā, kad mūziķi bija kulta personības un līdz ar to pieņēma arī attiecīgu dzīvesstilu. Atkarība no heroīna, līdzīgi kā daudzus citus Teilora kolēģus, gandrīz iedzina viņu kapā, un atņēma arī ģimeni - meitu Salliju (41) un dēlu, arī mūziķi, Benu (38), un sievu Kārliju Saimoni - talantīgu dziedātāju un komponisti. "Sallija un Bens ir lieliski," atzīst Teilors. "Bet tur nav manu nopelnu. Es biju diezgan apdraudošs tēvs. Atkarības aizkavē attīstību, varbūt tāpēc es pārāk vēlu kļuvu pieaudzis."

Džeimss Teilors ir viens no tiem mūzikas "zelta laikmeta" māksliniekiem, kura dziesmās var klausīties stundām, viņa plates var spēlēt vienu pēc otras un skaudībā noelsties par to tīrību un vienkāršību, kas mūzikā valdīja pirms četrdesmit gadiem. Bet, kā jau teica pats Teilors, viņš evolucionē lēni, tāpēc arī "Before This World" ir kā ķirsītis uz visīstākās mūzikas tortes. 

2015, www.musicstories.lv

"Creed" sola atgriezties

Pēc vētrainiem gadiem, kas nesuši sev līdzi gan neskaitāmus arestus par atrašanos publiskās vietās dzērumā, gan seksa skandālus, atklātībā parādoties orālā seksa video ar grūpijām, arī neadekvātu uzvešanos kontaktos ar Baltā nama administrāciju, ar skaidru skatu uz dzīvi sācis lūkoties grupas "Creed" līderis Skots Staps (Scott Stapp) (42). Ārstējis atkarību no alkohola un narkotikām, pēc tam mēģinājis slāpēt savu bipolāro traucējumu sekas, Staps sarunā ar žurnālu "Billborad" atzinis, ka ļoti vēlētos "Creed" atkalapvienošanos (grupa praktiski neeksistē no 2004.gada).

Savu nodomu nopietnību Staps apliecina ar ziņu, ka jau novembrī iznāks "Creed" retrospektīvs trīs CD komplekts ar visu grupas hitu akustiskajām versijām, fragmentiem no dažādiem koncertiem, kā arī iepriekš neizdotu dziesmu demo ierakstiem. Jauns "Creed" albums tiek plānots pēc pusotra gada. "Nekas nav akmenī cirsts, bet tas [jaunais albums] ir redzeslokā," atzīst Staps. "Mēs visi ["Creed" dalībnieki savā starpā] komunicējam, un ar to viss sakās."

Iepriekšējie desmit gadi Stapam maksāja gandrīz visu - karjeru, ģimeni, dzīvību galu galā. Bet liktenis bija vēlīgs, un Stapa sieva Džaklīna, sapratusi, ka vīra "dilēriumi" nav tikai alkohola un narkotiku radīti apziņas baltie plankumi, bet nopietna garīga slimība, pēc dažu nedēļu šķirtības atsāka komunikāciju ar laulāto, un savas attiecības kārtoja ne tikai pie ģimenes psihologa, bet arī TV realitātes šovā "Couples Therapy". "Bailes, protams, bija, bet mēs lēmumu [piedalīties] pieņēmām visa ģimene," žurnālam "Billboard" saka Džaklīna. "Mūsu pusauga dēlam (Stapu ģimenē kopā ir trīs bērni - aut.piez.) [lēmuma pieņemšanā] bija liela loma. Viņš teica: "Mamm, jums tas patiešām ir jāizdara!"." Piedalīties šajā realitātes šovā bija neomulīgi, atzīst Staps. "Jo iemesli, kāpēc tur atradāmies, bija īsti."

Turpinājumā TV kompānijas ABC sižets, kurā Stapu pāris stāsta par saviem pēdējo gadu pārdzīvojumiem un ceļu uz izdziedināsanu.

Foto raksta ievadā no žurnāla "People".

2015, www.musicstories.lv

Pēdējā vēstule no Vārānasī

Pilsēta Vārānasī, kam mūsu Dons jeb Arturs Šingirejs ir veltījis savu 2014.gada albumu, reālajā pasaulē nemaz nav tik romantiska kā dziesmas šajā platē. Ja, protams, par romantiku neuzskata... līķu dedzinašanu. Šajā Indijas pilsētā no visas milzīgās valsts cilvēki ierodas nomirt. Un tapt sadedzinātiem. Hinduisma skartie uzskata, ka, 24 stundu laikā pēc nāves topot sadedzinātam Vārānasī, tiek pārrauts mūžīgais pārdzimšanas loks, un cilvēks beidzot nonāk debesīs un bauda mūžīgo mieru. Šī viena miljona iedzīvotāju pilsēta 24 stundas diennaktī burtiski kūp. Tajā ir pat viesnīcas, kurās uzņem cilvēkus tikai tad, ja ir pierādījumi, ka tuvākajās 15 dienās viesis atstās šo pasauli, lai tad tūlīt pēc nāves varētu notikt šis reliģiskais ķermeņa dedzināšanas rituāls. 

Tomēr bez mūžīgajiem dūmiem un savu kārtu uz sārta gaidošajiem nelaiķu ķermeņiem šim kremēšanas rituālam ir arī kāda ekoloģiski biedējoša blakne. Proti, indieši tuvinieku pelnus neaprok, netur burciņā uz kamīna vai speciālās urnu novietnēs kapsētās. Kremēšanas rituāls ir veiksmīgi noslēdzies, ja aizgājēja pelni ir izkaisīti Gangas upē, kas apskalo Vārānasī. Ņemot vērā, ka hinduistiem Ganga ir svēta upe un tajā notiek dažādi rituāli, dažviet Gangas krasti atgādina ekoloģiskas katastrofas skartu vietu. Masveida mazgāšanās, līķu "aizpludināšana" pa straumi vai to mērkšana ūdenī pirms kremācijas, neievērojot nekādus sanitāros apstākļus, gada laikā prasa vairāku tūkstošu cilvēku dzīvības, kuras izdzēsušas dažādas infekcijas slimības, ko pārnesājis Gangas ūdens.

Ne tik spīdoši arī iet Indijas svētajiem dzīvniekiem govīm, kuras Vārānasī klaiņo pa ielām kā pie mums kaķi vai suņi. Izrādās, kā raksta "Newsweek", Indijā esot ap trīs tūkstošiem nelegālu govju kautuvju, kas šo ragulopu gaļu tālāk pārdodot kā bifeļu gaļu. Domājams, tas ir ienesīgs bizness, jo gotiņas pašas klīst apkārt bez īpašas uzraudzības. Bet, ja kāds top pieķerts svēto govju slaktēšanā, viņam var tikt piespriests pat astoņu gadu ilgs cietumsods.

Par to tad arī Dona dziesmiņa "Pēdējā vēstule"... :)

Foto raksta ievadā no delfi.lv.

2015, www.musicstories.lv

Albumu divkaujas: kam tas ir izdevīgi?

Piektdiena, 13.novembris, daudzu tīņu vecuma mūzikas mīļotāju kalendāros jau ir iekrāsota sarkanā krāsā vai jebkā savādāk atzīmēta kā ļoti svarīga diena. Jo tieši šajā dienā vienlaicīgi klajā nāks divu popmūzikas ikonu - Džastina Bībera un grupas "One Direction" - jaunākie albumi. Atmetot vīpsnāšanu par šo mākslinieku radošo pienesumu mūzikas visumā, nevar nenovērtēt viņu ietekmi uz miljonu auditoriju un, līdz ar to, arī naudas plūsmu, kas šai auditorijai seko. Vai mūzikas izdevniecības šādus lēmumus pieņem apzināti un vai mūsdienās, kad mūzikas klausīšanās paradumi ir krasi mainījušies, šādi lēmumi maz ko spēj ietekmēt?

DATUMUS SASKAŅOJA PAT BĪTLI 

Pāršķirstot vēstures biezo sējumu lappuses, šāda sacensība - viena žanra divu ikonu albumu izdošana vienā dienā - nav nebijis notikums. Piemēram, 2007.gadā vienā un tajā pašā otrdienā savus albumus izdeva hiphopa grandi Kenja Vestss un "50 Cent". Cīņa gan izrādījās ne īpaši vienlīdzīga, jo Vesta albums "Graduation" izrādījās komerciāli ļoti veiksmīgs, tajā pašā laikā "50 Cent" plate "Curtis" netika uzņemta ar tik lielu sajūsmu un uzskatāma par Kērtisa Džeimsa Džeksona III ("50 Cent" īstais vārds) karjeras norieta sākumu. 

Tomēr, neskatoties uz savstarpējo konkurenci (bet varbūt tieši, pateicoties tai) pasaules ietekmīgāko grupu izdevniecības cenšas saskaņot jauno plašu izdošanas datumus. Žurnāls "Billboard", kurš šajā nedēļā pievērsies gaidāmajiem "13.novembra notikumiem", atgādina plaši zināmo patiesību, ka pat divas pasaules lielākās grupas - "The Beatles" un "The Rolling Stones" - savulaik saskaņojušas albumu izdošanas datumus. Tāpēc ziņa, ka "Sony Music" savu aizbilstāmo "One Direction" piekto albumu "Made in the A.M." izdos vienā dienā ar "Universal Music Group" pārstāvētā popa princīša Bībera atgriešanās plati, kurai vēl nav zināms nosaukums, zinātājiem neliekas tikai sakritība. Bet kurš no tā būs ieguvējs?

FAVORĪTS - BĪBERS

Kā žurnālam "Billboard" iztecies kāds vārdā neminēts mūzikas ierakstu komersants, "cīņa jau ir par vieniem un tiem pašiem dolāriem", jo gan "One Direction", gan Bībera auditorijas lielā mērā pārklājas. Taču mūsdienās ar saviem dolāriem par jaunajiem albumiem tiešā veidā "balso" retais. Un ļoti ticams, ka 13.novembrī abi albumi tiks klausīti uz nebēdu, izmantojot straumēšanas servisus "Spotify", "Apple Music" un pārējos (starp citu, laika posmā no 2013.gada septembra līdz 2014.gada septembrim straumējumu skaits pasaulē ir pieaudzis par 97%, ziņo "Billborad"). Tāpēc lielākā cīņa starp albumiem būs tieši digitālajā vidē. 

"Spotify" platformu veiksmīgi izmantojis Bībera menedžments, panākot, ka viņa singls "What Do You Mean?" no gaidāmās plates nedēļas laikā bija straumēts 40 miljonu reižu. Provizoriski Bīberam par labu runā fakts, ka "What Do You Mean?" debijas nedēļā "Billborad TOP 100" uzreiz ieņēma pirmo pozīciju (tur gan dziesma sabija tikai vienu nedēļu). "One Direction", savukārt, atkopjas pēc sava dalībnieka Zeina Malika aiziešanas no kolektīva un solo karjeras uzsākšanas. Kvarteta singls "Drag Me Down", lai arī debitēja "Billboard" topa 3.vietā, jau nedēļām atrodas aiz pirmā divdesmitnieka. Turklāt jaunieši ir pieļāvuši iespēju 2016.gadā paņemt atvaļinājumu, "One Direction" ir noguruši. Tā kā visas zvaigznes un prognozes norāda uz to, ka šajā albumu duelī, visticamāk, uzvarēs Bībers.

ATDEVA VIETU ADELEI?

Vai "13.novembris" ir nejaušību sakritība, atklās nākotnes mūzikas vēstures pētnieki. Vairāki neatkarīgi avoti "Billborad" apstiprinājuiši, ka "One Direction" jaunā albuma iznākšana no iepriekš paredzētā 20.novembra pārcelta par nedēļu agrāk, jo šajā datumā pēc četru gadu pārtraukuma plānots izdot jauno Adeles albumu, kam gan nav oficiāla apstiprinājuma. Tāpat kā oficiāla apstiprinājuma nav jauno Vesta, Bejonsī un Riannas albumu izdošanas datumiem, tāpēc līdz gada beigām, kad noslēgsies viens no aktīvākajiem albumu izdošanas gada periodiem, iespējas sagaidīt kārtējo dueli ir visai lielas.

Foto raksta ievadā no youtube.com.

2015, www.musicstories.lv

Cam - "Burning House" (singls, 2015)

Amerikāņu kantrī dziedātāja Kamarona Mārvela Oksa (Camaron Marvel Ochs) jeb Cam trīsdesmit gadu vecumā ir izdevusi savu debijas singlplati "Welcome to Cam Country", kuras dziesma "Burning House" bija viens no pagājušās vasaras melanholiskākajiem top 40 skaņdarbiem, kurš "Billboard TOP 100" tabulā pakāpās līdz 59.vietai. Jāatzīst, teicams rezultāts šāda tipa dziesmai. 

"2010.gadā man viss bija kārtībā," sarunā ar žurnālu "Billboard" atklāj Oksa, kura tajā laikā Stenfordas Universitātē studēja psiholoģiju. "Bet es atceros jautājam savai profesorei, ko man darīt. Un viņa teica: "Iedomājies sevi astoņdesmit gadu vecumā. Par ko tu vairāk nožēlotu neesam kaut ko izdarījusi vairāk - psiholoģiju vai mūziku?". Atbilde uz šo jautājumu tagad ir zināma. Atšķirībā no jautājuma, kas ir "Burning House" komerciālās veiksmes pamatā (pēc Roughstock.com datiem, ASV dziesma lejupielādēta 272 tūkstošus reižu). "Es nezinu," par panākumu iemesliem atklāta ir pati Oksa. Dziedot "Burning House" koncertos, māksliniece jau ir pamanījusi publikas labvēlīgo reakciju uz to. Acīmredzot cilvēki grib šo dziesmu atkārtoti klausīties arī mājās, domā Oksa. Galvenais, lai tā māja nav nodegusi...

Foto raksta ievadā no twitter.com.

2015, www.musicstories.lv

"Dawes" - "All Your Favorite Bands" (2015)

Kvartets "Dawes" šīs vasaras sākumu iegrieza ar savu ceturto albumu "All Your Favorite Bands". Apvienojot folkmūziku ar ģitārroku, brāļi Teilors un Grifins Goldsmiti, piespēlējot kolēģiem Vailijam Gelberam un Tajam Stretheimam, kā ierasts, piedāvā nepilnu stundu garu relaksācijas seansu. "Dawes" mūzika nekad nav bijusi uzbāzīga, un izņēmums nav arī jaunā plate. Tomēr daži akcenti ir gan.

Pirmkārt, "All Your Favorite Bands" skan daudz plašāk, brīvāk. Kaut vai, salīdzinot ar "Dawes" 2009.gada plati "North Hills". Tā vien šķiet, ka grupas ģitārvīrs Teilors Goldsmits ir atradis kādu iepriekš labi noslēptu vai vēl paša neatrastu telpu, kurā viņa ģitārspēle var izpausties visā tās krāšņumā. Lai arī garas dziesmas nav diez ko labs stils, kad klausies, piemēram, "I Can't Think About It Now", dairstreitīgās (no "Dire Straits") ģitāras partijas apvienojumā ar fona dziedātājām rada īsti roķīgu noskaņu, kas muzikāli kaut kur pat varbūt atgādina nelaiķa Džo Kokera pirmos albumus tālajos sešdesmitajos. 

Otrkārt, albums "All My Favorite Bands" (Visas manas mīļākās grupas)  arī ir veltīts ģitārista Goldsmita mīļākajām grupām. "Tituldziesmas galvenā doma ir [iekļauta vārdos]: "Un visas tavas mīļākās grupas var palikt kopā." Es zinu, ka manas mīļākās grupas ir patiesi liela daļa no tā, kas es esmu," portālam "Songfacts" saka Goldsmits. "Tās man palīdz nodefinēt pašam sevi, pārstāv mani, tās izraisa noteiktas emocionālas atmiņas." Šīs mīļākās grupas - Goldsmita gadījumā "Crosby, Stills and Nash", Džoni Mičela un Nīls Jangs - ir viņa ideāls, uz kuru tiekties.

Mūzikas žurnāls "Mojo" šo plati nodēvējis par "Dawes" "gaidītu atgriešanos pirmo divu albumu komforta zonā" pēc "drūmā" 2013.gada darba "Stories Don't End". "All Your Favorite Bands" var nosaukt visādi, tikai ne par drūmu. Tas ir lielisks pārdomu albums bez ambīcijām būt par vienīgo patiesību uz pasaules.

2015, www.musicstories.lv

Jesse Malin - "New York Before The War" (2015)

47 gadus vecais amerikāņu rokmūziķis Džesijs Malins (Jesse Malin) par solokarjeru daļēji var pateikties savam draugam Raianam Adamsam, kurš, izdzirdot Malina skaņdarbu demo versijas, uzstāja, ka tiem jātop izdotiem solo albumā. Vēl vairāk - Adams pieteicās būt par šīs topošās plates producentu, kaut gan nekad agrāk to nebija sarījis. Proti, producējis albumus. 

2001.gadā sešu dienu laikā Ņujorkā tapa ierakstīts albums "The Fine Art of Self Destruction". Apvienotajā Karalistē tas tika izdots nākamā gada oktobrī, un britu prese plati nodēvēja par teju gada labāko debiju. Malins ir caurcaurēm rokenrola mākslinieks. Viņa elku sarakstā ir gan Stīvs Ērls, gan Nīls Jangs, protams, kur nu bez Toma Veita un Brūsa Springstīna. 

Šī gada pavasarī Malins izdeva savu septīto studijas rimbuli ar biedējošo nosaukumu "New York Before The War" (Ņujorka pirms kara). Nav īsti skaidrs, kādu tieši karu Malins ir domājis. Cerams, ka ne to, kurā šauj, bet, labākajā gadījumā, to, ko ik dienu katram jāizcīna ar sevi, vai kaut kādu līdzīgu bla, bla, bla. Jo Malina jaunajai platei ieroči nepiestāv. Tās ir pozitīvas enerģijas pilnas 13 dziesmas, kas vairāk būtu piemērojamas brīvdabas dejām ugunsdzēsēju pūtēju orķestra pavadībā ar nosacījumu, ka orķestris nav ieradies.  

Plates "New York Before The War" virsotne ir dziesma "Addicted". Arī tas ir skaņdarbs, kura pavadībā var nebēdnīgi lēkāt uz vienas kājas vai stāvēt uz galvas. Tomēr šai dziesmai ir skumja vēsture. To Malins veltījis savam draugam un kaimiņam Arturo Vegam (1947-2013). Viņš bija grafiskais dizainers, kurš savulaik radīja grupas "The Ramones" logotipu. "Visa mana mūzika ir personīga," Malinu citē portāls Songfacts.com. 

2015, www.musicstories.lv

Melomāniem dzīve ir kļuvusi lētāka

Virtuves sarunās teju par pieklājības normu tiek uzskatīta vietā un nevietā izdvesta nopūta: "Jā, viss ir kļuvis tik dārgs! Tik dārgs!" Un pārējiem, spēlējot līdzi šo pieklājības spēli, neatliek nekas cits, kā piekrītoši māt ar galvu vai reizēm pašiem, atkal vietā vai nevietā, izteikt šo pašu frāzi. Bet vai tā tiešām ir patiesībai atbilstoša? Vai tiešām dzīve gadu no gada kļūst dārgāka? Rakstnieks un sleju autors Kevins Manejs (Kevin Maney) žurnāla "Newsweek" Eiropas izdevumā nupat salīdzinājis dzīves dārdzību 1979.gadā ar mūsdienu cenām, piemērojot inflācijas koeficentus. Un viņa secinājumi nebūt nav tik vienprātīgi kā virtuves sarunās ierasts.

VIEDTĀLRUŅI ĻAUJ BŪTISKI IETAUPĪT

Telefons. Kopš tā izgudrošanas bez telefona nav iedomājama cilvēka ikdiena. Trīsdesmit gadus atpakaļ telefons bija lielā daļā dzīvokļu un teju visās iestādēs. Telefona aparāts nemaksāja neko daudz, taču sarunas gan. Piemēram, 1979.gadā, Manejs aprēķinājis, ASV vietējie zvani izmaksāja vidēji $325 gadā, kas būtu $1068 2015.gadā. Manejs rēķina, ka aptuveni tikpat vidēji 2015.gadā katrs amerikānis maksā par mobilā tālruņa sarunām. Daudz vairāk nācās maksāt par starptautiskajām sarunām - 1979.gadā telekomunikāciju uzņēmums "AT&T" par šādām sarunām iekasēja $1,34 jeb $4,40 mūsdienu ekvivalentā. Izmantojot "Skype", mēs no šādām summām varam izvairīties, nemaksājot neko vai maksājot dažus centus par minūti. Protams, mūsdienās daudz lielāka investīcija ir pats tālruņa aparāts, bet arī to katrs var izvēlēties, atbilstoši savai rocībai. Trīsdesmit gadus atpakaļ parādījās arī automātiskie atbildētāji, kas maksāja aptuveni $125 ($410 2015.gadā). Mūsdienās šāds pakalpojums ir pieejams pie katra mobilā telefona operatora, un pārsvarā tas ir bez maksas.

Tas pats telefons viedtālruņa izskatā nodrošina vēl arī daudzas citas funkcijas. Piemēram, katrā tālrunī ir kalkulators, tātad nav jaiegādājās arī tas. Viedtālruņi piedāvā navigācijas kartes, tātad, lai uz kuru pasaules malu dotos, nav jāpiepērk pilns čemodāns ar atlantiem un ceļa kartēm. Visbeidzot, tālrunī tagad var lasīt gan ziņas, gan grāmatas, gan sekot līdzi laika prognozei un izklaidēt sevi, spēlējot tūkstošiem spēļu, daudzas no kurām ir bez maksas vai par simbolisku samaksu. Visredzamāko revolūciju viedtālruņi ir radījuši foto piederumu biznesā. Ja pirms trīsdemit gadiem, lai paņemtu rokās fotogrāfiju, bija jānopērk fotokamera, fotofilmiņa, ķimikālijas filmiņas attīstīšanai, iekārtas bilžu taisīšanai un jārēķinās ar teju veselu dienu būt ieslodzītam tumšā telpā ar sarkano gaismu, tad tagad vienkārši paņem viedtālruni un radi fotogrāfijas, kuras kvalitātes ziņā ir daudzkārt pārākas par ar ziepjutraukiem uzņemtajām miglas bildēm. Un vienīgā investīcija ir viedtālrunis, kurš jau tā darījis daudz laba (sk. augstāk). 

MELOMĀNI VAR ATĻAUTIES VAIRĀK

Kas notiek ar mūziku? Vai viens kārtīgs melomāns šodien par to pašu naudu var atļauties klausīties vairāk kā pirms trīsdesmit gadiem?  Atbilde ir: "Pilnīgi noteikti!". 1979.gadā, kad tika izlaists pirmais "Sony Walkman" audiokasešu atskaņotājs, tas maksāja $150 ($493). Katrs albums kasetē bija nopērkams par $9 ($30). Mūsdienās mūzikas atskaņotājs katrā viedtālrunī ir iekļauts jau programmatūrā, un par $9 mēnesī (1979.gada ekvivalents būtu 2,75 dolāri), izmantojot "Spotify" vai kādu citu no straumēšanas servisiem, iespējams noklausīties praktiski jebkuru albumu. Jā, papildus var nākties maksāt par datu pārraidi, ja vien neesi wi-fi zonā vai neesi savu mūziku iepriekš ielādējis Ofline režīmā. Taču tas ir nieks, salīdzinot ar "Walkman" kasešu atskaņotāju blaknēm - ar vienu bateriju komplektu kaseti normāli bija iespējams noklausīties varbūt trīs reizes no sākuma līdz beigām. Tālāk jau tā sāka vilkties, līdz baterijas izbeidzās pavisam. Un tās polsterētās austiņas!...

Manejs savā rakstā ir apskatījis arī citas sadzīves izmaksas, salīdzinot tās 1979.gadā un 2015.gadā. Piemēram, viņš saka, šodien ASV vidējā mājas cena ir $236 400, 1979.gadā tie bija $71 800. Ņemot talkā inflācijas koeficentus, Manejs ir sarēķinājis, ka šī 1979.gada summa mūsdienu naudas ekvivalentā ir $236 008. Tātad māju cenas nav mainījušās! Tad no kurienes ir šī pārliecība, ka dzīve ar katru gadu kļūst dārgāka? Atbilde, iespējams, slēpjas nesenajā Ekonomikas politikas institūta (Economic Policy Institute) pētījumā, kas atkāj, ka nodarbināto vidējā gada alga kopš 1979.gada, izņemot 10% visaugstāk atalgoto darbinieku, ir pieaugusi tikai par 15%. Ne absolūtajos algas ciparos, protams, bet naudas vērtības izteiksmē. Tāpēc pietiek kurnēt virtuvēs! Jāmetās jaunajās tehnoloģijās, jo tieši tās, kā reizi, palīdzēs taupīt. Dziesmu autortiesību turētāji gan, protams, par šādu pavērsienu aiz sajūsmas krēslus nelauž. Bet arī viņi dzīvo šajā straujajā pasaulē, kurā izdzīvo tas, kurš mainās.

Foto raksta ievadā no kitguru.net.

2015, www.musicstories.lv

"Love & Mercy" (2014)

"The Beach Boys" ir Amerikas mūzikas leģendas, grupa, kura Braiana Vilsona vadībā pagājušā gadsimta sešdesmitajos par publikas uzmanību sacentās ar pašiem Bītliem. Braians Vilsons, protams, bija "The Beach Boys" dzinējspēks, bet, kā jau ģēnijam pieklājas, talants mijās ar mentāliem traucējumiem. Un varbūt tieši tie palīdzēja Vilsonam radīt tādu mūziku, kādu līdz tam nebija sacerējis neviens cits. Ierakstos viņš izmantoja ne tikai plašu instrumentu spektru, bet arī dažādas sadzīves skaņas, piemēram, cilvēku sarunas vai suņu rejas.

To visu un citus personīgus stāstus par Vilsona dzīvi izstāsta šajā vasarā pirmizrādi piedzīvojusī filma "Love & Mercy", kas ir autobiogrāfisks stāsts par Vilsona dēmoniem un cīņu ar tiem. Filmā mūziķi spēlē divi aktieri - Vilsons jaunībā ir allaž jokaino lomu attēlotājs Pols Dano, bet jau brieduma gados Vilsons ir Džons Kusaks. 

Spilgti savu ārsta psihoterapeita Dr. Jūdžina Lendija lomu nospēlējis Pols Džiamati. Īstais Vilsons par filmu ir sajūsmā un uzskata to pat par ļoti reālistisku. Piemēram, pirmo reizi skatoties kinolenti, viņš, ieraugot Džiamati atveidoto ārstu Lendiju, bijis "pilnīgās bailēs". Savukārt par "Love & Mercy" labākajiem kadriem viņš nosaucis Kusaka un Elizabetes Banksas, kura atveido Vilsona pašreizējo sievu Melindu Ledbeteri, intīmos uzplaiksnījumus, kas viņam ļoti atgādinot tos laikus, kad tas notika reālajā dzīvē. 

Filmas, kas veidotas pēc patiesiem notikumiem, ir lielisks ieskats vēsturē. Ja tas ir ieskats sen pagājušos mūzikas notikumos, vēl jo labāk. "Love & Mercy" vilties liek tikai viena lieta. Proti, ne ar pušplēstu vārdu tajā nav norādes uz Vilsona tuvajām attiecībām ar slaveno psihopātu un slepkavu Čārlzu Mensonu. Ir lasīts, ka Mensons pat kādu laiku dzīvojis vienā no Vilsona mājām, un aptuveni jau tajā laikā policija sāka uzskaitīt zvērīgās slepkavības, kas Mensona rokām tapa izdarītas. Bet nekas, kinolentē dēmonu netrūkst tāpat, un nevar jau arī noliegt iespēju, ka draudzība ar Čārlzu Mensonu būtu kas tāds, ar ko Vilsons ne īpaši lepojas.

2015, www.musicstories.lv

Elija Goldinga gatavojas kļūt populāra

28 gadus vecā britu dziedātāja Elija Goldinga neuzskata sevi par tik slavenu, lai viņas dziesmas "skanētu pa radio ik pēc piecām sekundēm," kā viņa izteikusies mūzikas žurnālam "Q". Daudzi gan ir pavisam pretējās domās - piemēram, dziedātāju līdz asarām noveda slavenās Bejonsī atzīšanās Britu mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā, ka Goldingas mūzikas viņai ļoti tīk. Tāpat Teilore Svifta aplaimoja angļu meiteni ar lomu savas dziesmas "Bad Blood" videoklipā. Un, kā zināms, viss, kam pieskarās Svifta, pārtop zeltā...

Bet visam savs laiks, un Goldinga ir pilna pārliecības, ka viņas trešais albums, kurš klajā nāks novembrī, viņas vārdu popmūzikas vēsturē atstās nenokasāmu ne ar ko. Savai mūzikas izdevniecībai Goldinga pirms plates ierakstīšanas skaidri un gaiši deklarējusi, ka viņa "nebaidās radīt lielu popmūzikas ierakstu." Un, visticamāk, tāds tas arī būs, jo pie plates darbojas vesela plejāde izcilu producentu kā, piemēram, ar Liliju Allenu un Kelliju Klārksoni strādājošais Gregs Kurstins un leģendārais Makss Mārtins, kurš iedvesmojis gan Britniju Spīrsu, gan to pašu Sviftu, gan "The Weeknd". Turklāt studijā kopā ar Goldingu manāmi rosāmies arī neo-house dueta "Disclosure" puiši un "OneRepublic" līderis Raians Teders.

"Man ir vesels lērums dziesmu," Goldinga jūsmo. "Dažas [no albuma dziesmām] ir masīvas popa himnas, domātas lielam cilvēku pūlim." Un tas jau it kā nebūbu nekas jauns. Bet novitāte ir Goldingas dziesmu teksti - jau ierastajai mīlestības tēmai nu klāt piepulcējušies izteikti politiski domugraudi par bezpajumtniekiem, dzīvnieku tiesībām un globālo sasilšanu. "Es visu laiku par [daudzām] lietām palieku dusmīga," dziedātāja atzīst intervijā žurnālam "Q", turpat piebilstot, ka vispār jau uz albuma beigām dziesmās viss nostāsies vecajās vietās, un mīlestības tēma atkal aizēnos stāstus par bomzīšiem un varžu diskrimināciju.

Foto no mtv.com.

2015, www.musicstories.lv

Vācu roka veterāni "Scorpions" atzīmē pusgadsimta jubileju

Ar plašu un labi apmeklētu pasaules tūri savu 50.pastāvēšanas gadu atzīmē vācu supergrupa "Scorpions". Grupu 1965.gadā Hanoverē dibināja joprojām tās ģitārists Rūdolfs Šenkers (67), bet no 1969.gada tajā ar viņu uzticamā tandēmā darbojas vokālists Klauss Maine (67). 

APZINĀTS MĒRĶIS - STARPTAUTISKI PANĀKUMI

"Skorpionu" mērķis bija pasaules iekarošana (tieši tāpēc viņi jau no pašiem pirmsākumiem dzied tikai angliski). Žurnālam "Billboard", kura jaunākajā numurā grupai "Scorpions" atvēlēta īpaša vieta, Maine atstāsta kādu septiņdesmitajos gados notikušu sarunu ar grupas toreizējo producentu Koniju Planku. "Viņš gribēja, lai mēs parakstām [ierakstu līgumu] ar viņa mūzikas izdevēju. Es teicu: "Nē, šī vienošanās nav ar pietiekamu starptautisku potenciālu! Mēs gribam spēlēt visā pasaulē. Mēs gribam spēlēt Amerikā!" Un [Planks] smējās kā traks." "Turpini sapņot," Maine atcerās producentu sakām. "Šeit nav nekādu cerību." Plankam bija iemesls tā teikt, atzīst Maine, jo "tolaik nebija nevienas vācu grupas, kura būtu guvusi panākumus ASV."

Kad "Scorpions" ar savu mūziku patiešām iekaroja pasauli (no desmit grupas populārakajiem albumiem seši ir astoņdesmitajos gados izdotie), pat sāka likties, ka vācieši pēc 20.gadsimta vēstures peripetiju radītajām sekām pamazām atgūst pašapziņu. Vācieši kā nācija. "Mūsu paaudzei Vācijā nebija ar ko lepoties nacisma dēļ," saka Maine. "Mūsu vecāku paaudze karoja pret visu pasauli. Augot tādā vidē, kad parādījās rokenrols - Elviss [Preslijs], Little Richard -, tas bija: "Vauuu!" Mēs nesapratām vārdus, bet uztvērām vēstījumu. Tas bija mūsu ceļš ārā no mūsu tumšās vēstures." Šajā kontekstā nozīmīga vieta jāatvēl "Scorpions" dziesmai "Wind of Change", kuru daudzi joprojām uzskata par Aukstā kara beigu himnu. "Wind of Change" bija "Scoprions" augstākais punkts karjerā.

ATGRIEZĀS, JO PATĪK

2011. un 2012.gadā "Scorpions" nospēlēja savu atvadu tūri. Un tad 2013.gadā izdeva ļoti labi uzņemto plati "MTV Unplugged - Live in Athens". "Mēs domājām, ka beigsim uz augstas nots, bet tas [albums] aizgāja tik labi, tam bija tādi panākumi, likās, cilvēki grib vairāk "Scorpions"," atceras Šenkers. "Mēs padomājām, ka mums joprojām patīk to darīt [spēlēt]. Tad turpināsim to!" Un dienas gaismu ieraudzīja jauns "Scorpions" albums "Return to Forever". Platē ir gan pilnīgi jaunas dziesmas, gan vecāks materiāls no agrākiem gadiem. Un, protams, priekšā ir tūre, kas 2016.gadā vācu veterānus vedīs cauri Ziemeļamerikai, Eiropai, arī Āzijai un Dienvidamerikai. 

"Ierakstu kompānija prasīja no mums divus jaunus albumus, bet mēs teicām, ka negribam neko šobrīd apņemties [ierakstīt]," saka Šenkers. "Mēs gribam spēlēt, mēs gribam aizvadīt šo [50.jubilejas] ballīti, un mēs neko tālāk par 2016.gadu neplānojam. Taču, ja nāks kaut kas satriecošs, kāpēc nē?".

Foto raksta ievadā no the-scorpions.com.

2015, www.musicstories.lv

"The Weeknd" aizņem desmito daļu "Billboard" pirmā simtnieka

Lai arī Džastins Bībers (21) ir tas, kurš šīs nedēļas "Billboard TOP 100" ar savu atgriešanās dziesmu "What Do You Mean?" veido vēsturi - viņš kļuvis par visu laiku jaunāko vīriešu kārtas mākslinieku, kurš "Billboard" tabulā debijas nedēļā spējis ieņemt uzreiz 1.vietu -, nevar napamanīt masīvo Eibela Tesfeisa (25) jeb "The Weeknd" dominanci ietekmīgajā topā. Šīs nedēļas "Billboard TOP 100" ir atrodamas 10 (!!!) "The Weeknd" dziesmas!

Visaugstākajā pozīcijā (2.) atrodas "The Weeknd" dziesma "Can't Feel My Face", kura, visticamāk, turpinātu gorīties topa virsotnē, ja ne tas Bībers... Turpat nākamā pozīcijā (3.) ir vēl viens kanādieša darbs "The Hills". Līdz ar to "The Weeknd" "Billboard" topa 57 gadu garajā vēsturē ir iegājis kā pirmais vīrietis, kura divas dziesmas vienlaicīgi atrodamas topa pirmajā trijniekā (iepriekš tas 2008.gadā bija izdevies Riannai ar dziesmām "Whatever You Like" un "Live Your Life").

Protams, šāds grandiozs rezultāts ir bijis iespējams jaunās "The Weeknd" nupat iznākušās plates "Beauty Behind the Madness" dēļ. Albumā ir 14 dziemas, bet desmit no tām atrodamas pasaules ietekmīgākā mūzikas topa pirmajā simtniekā! Tas ir iespaidīgi. Un, atkal jau, gandrīz vai baisi.

Foto raksta ievadā no billboard.com.

2015, www.musicstories.lv

Bībera efekts

Džastins Bībers (21) ir atgriezies ar jaunu dziesmu un uzstāda jaunus globālos rekordus. Viņa jaunākais singls "What Do You Mean?" ir uzstādījis jaunu pirmās nedēļas absolūto straumēšanas rekordu, "Spotify" servisā piecu dienu laikā pēc publicēšanas (28.augustā) uzskaitot 21 miljonu atskaņojumu (šobrīd tie ir vairāk kā 41 miljons), ziņo vietne "Mashable". Tādējādi Bībers ir pārspējis puiku (nu jau) trio "One Direction",  kura jaunākā dziesma "Drag Me Down", publiskota 31.jūlijā, piecu dienu laikā sakrāja 20 miljonus skanējumu. 

Kapitulējis ir arī "Billboard TOP 100"! "What Do You Mean"?" ar vienu lēcienu taisnā trāpījumā ir ielēcis pašā topa virsotnē, bez ierunām liekot atkāpties tiem pašiem "One Direction", kuru "Drag Me Down" 22.augusta nedēļā debitēja "Billboard" topa 3.vietā (tiesa, jau pēc nedēļas dziesma bija nokritusies līdz 26.vietai, bet vēl pēc septiņām dienām, 5.septembrī, kritums sasniedza 31.pozīciju). 

Bībera efekts, gluži kā Teilores Sviftas, ir neizskaidrojms, taču acīmredzams. Vilkme, ar kādu popmūzikas industrijas radīts elks, kurš pietuvināts teju ikonas statusam, spēj aizraut miljonus, nav nenovērtējams. "What Do You Mean?", kas pilnīgi ne ar ko neatšķiras no tūkstošiem citu radio rotācijās esošu dziesmu, tikai tāpēc vien, ka to iedziedājis Džastins Bībers, ģenerē milzīgus panākumus. Piemēram, "iTunes" lejupielāžu veikalā "What Do You Mean?" pirktāko dziesmu topa augstāko pozīciju ieņēma jau piecas minūtes pēc publicēšanas!... Bībera efekts ir graujošs! Jāatzīst, pat biedējošs.

Raksta ievadā kadrs no videoklipa dziesmai "What Do You Mean?" (no www.aceshowbiz.com).

2015, www.musicstories.lv

Turcijā "Zvaigžņu kari" biedē reliģiskos līderus

Visā pasaulē filmas "Star Wars" jeb "Zvaigžņu kari" fani ar nepacietību gaida decembri, kad uz ekrāniem parādīsies šīs sci-fi sāgas septītā daļa "The Force Awakens". Tajā pašā laikā Turcijas konservatīvie viedokļu līderi ir nobažījušies, ka šī filma rada apdraudējumu islāmam, īpaši jauno turku vidū, ziņo "Newsweek" Eiropas izdevums.

DŽEDAISMU DEKLARĒ KĀ SAVU RELIĢIJU

"Zvaigžņu karu" skatītāji ir īpaša kasta pasaules populācijā. Kvēlākie šīs filmas fani savā starpā sazinās, izmantojot savu varoņu frāzes, rīko tematiskus pasākumus un pat savu dzīves stilu pakārto "Zvaigžņu karu" tēlu piekoptajam. Un tieši par to ir uztraukušies turki. Džedaju ordenis ir bruņinieku apvienība, kurā ietilpst skolotāji, zinātnieki, filozofi un kareivji, kas zināšanas un gudrību vērtē augstāk par visu citu. Viņi brīvprātīgi aizstāv vājākos, un viņu galvenais ierocis ir gaismas zobens. Viņi ir pozitīvais tēls. Viņu dzīves stilu dēvē par džedaismu. Filmā "Zvaigžņu kari".

Tajā pašā laikā kopš 2001.gada simtiem tūkstoši cilvēku, līdz šim galvenokārt no Lielbritānijas un Austrālijas, kā savu oficiālo reliģiju ir deklarējuši... džedaismu. "Kino var radīt pat izdomātu reliģiju," saka Stambulas Universitātes teoloģijas docents Bilals Jorulmazs, kura raksts par "Zvaigžņu karu" ietekmi uz tradicionālajām (šajā gadījumā - reālajām) reliģijām Turcijas laikrakstā "Diyanet" izraisīja plašu rezonansi. Baznīcai simpatizējošās avīzes slejās Jorulmazs apgalvoja, ka turku filmu industrija islāmu atspoguļo negatīvā gaismā. Bet lielāko ažiotāžu radīja docenta brīdinājums, ka arī Turcijā aizvien populārākas kļūst tādas "reliģijas" kā džedaisms. 

VEIDS, KĀ CĪNĪTIES PRET VALDĪBAS POLITIKU

Lai arī Turcijai, kuras 99% iedzīvotāju ir musulmaņi, džedaisms nekādu postu nodarīt nevar, šī nav pirmā reize, kad šajā it kā sekulārajā valstī par sevi liek runāt "Zvaigžņu karu" bruņinieki. Šā gada aprīlī kādas Turcijas universitātes studenti internetā ievietoja petīciju, kurā kā satīriska atbilde Turcijas valdības plāniem līdz 2015.gada beigām uzbūvēt 80 jaunas mošejas tika izteikts aicinājums celt arī Džedaju tempļus. "Daži domā, ka mēs esam muļķi," "Newsweek" saka petīcijas autors students Akins. "[Bet] džedaisms ir labs protesta kustības veids [lai cīnītos] pret Turcijas valdības politiku."

Šī politika ir neviennozīmīga. Turcijas konstitūcijā ir noteikts, ka valsts ir sekulāra, proti, baznīca ir nodalīta no valsts, un daudzu gadu garumā turku militārā diktatūra reliģiju pat apspieda. Bet, kopš 2002.gadā pie varas nonoāca Taisnīguma un attīstības partija (AK), islāms aizvien uzstājīgāk ieņem vietu turku ikdienā. Pirms diviem gadiem valdība atcēla aizliegumu valsts dienestā strādājošām sievietēm atrasties darba vietās seju aizsedzošos lakatos. Pirms gada tas pats tika attiecināts arī uz pamatskolu meitnēm. 2013.gadā, aizbildinoties ar alkoholisma apkarošanu jauniešu vidū, valstī tika ieviesti arī stingrāki alkohola tirdzniecības noteikumi.

Domājams, pēc jaunās "Zvaigžņu karu" filmas džedaistu rindas tikai kuplosies, kas nemaz nav slikti, jo redzams, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kas zināšanas un vājāko aizstāvēšanu uzskata par "reliģijas vērtu nodarbi". Taču galvenais šajā stāstā ir apjausma, cik ietekmīga var būt popkultūra kombinācijā ar sociālo mediju spēku. Un, ja internets būtu izgudrots četrdesmit gadus atpakaļ, iespējams, mums, latviešiem, tagad būtu savs Ērika Tūtera* bruņinieku ordenis, kurā iekļūt varētu tikai tie, kas var uzkāpt kokā un nolikt 1960.gada GDA sporta normas.

* Ēriks Tūters ir Ulda Dumpja atveidotais tēls mākslas filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā".

Foto raksta ievadā no starwars.wikia.com.

2015, www.musicstories.lv

Kā no nekā radīt "Billboard" dziesmu Nr.1?

Protams, virsraksts ir pretenciozs. Nav jau tā, ka nav nekā. Bet nu tomēr - Jamaikas dziedātāja OMI jeb Omāra Semvela Paslija (28) vienīgā zināmā dziesma "Cheerleader" ir, vismaz pēdējos gados, vispārvērtētākā "Billboard TOP 100" dziesma Nr.1. Pirms divām nedēļām uz septiņām dienām atdevusi dziesmas Nr.1 titulu "The Weeknd" skaņdarbam "Can't Feel My Face", 5.septembra "Billboard" topā "Cheerleader" atkal ir augstākajā pozīcijā, to kopumā ieņemot jau sešas nedēļas. No vienas puses, tas ir mierinājums māksliniekiem, kuri rada viduvējas dziesmas, ka arī viņiem zināmu apstākļu sakritību rezultātā ir cerības sasniegt pašas virsotnes. No otras puses, iekšā dīdās jautājums - kā to varēja dabūt gatavu?!

"Cheerleader" ir neizteiksmīga, regeja stilā ieturēta dziesmiņa, kuru OMI izdeva 2012.gadā un par kuras eksistenci bez paša mākslinieka varbūt vēl nojauta arī ierakstu studijas apkopēja un skaņu inženieris, kurš, dziesmu ierakstot, aiz garlaicības pie pults, visticamāk, bija iemidzis. Tajā pašā laikā divdesmitgadīgais Hamburgas jauneklis Fīlikss Džeins (Felix Jaehn) bija aizrāvies ar dažādu dziesmu remiksu veidošnu, savus garadarbus ievietojot straumēšanas servisā "SoundCloud". Tieši tur viņu uzrunāja OMI ierakstu kompānijas "Ultra Music" pārstāvis Patriks Moksejs, lai piedāvātu remiksēt šo nevienam nezināmo dziesmu. Džeins piekrita.

"Es biju mājās kopā ar savu menedžeri, tas bija kādos divos naktī," mirkli, kurā viņš uzzināja, ka "Cheerleader" ir sasniedzis "Billborad TOP 100" virsotni, šī topa apkopotājam žurnālam "Billboard" atstāsta pats Džeins. "Es tam nespēju noticēt." Un tam noticēt tik tiešām ir grūti. Bet popmūzikā nav rets tas gadījums, kad aizmirstas vai nemaz nedzirdētas dziesmas, pateicoties to remiksiem, iegūst otro elpu. Visticamāk, šajā gadījumā, kad remikss bija jātaisa tik neizteiksmīgai dziesmai, talkā nāca paša Džeina personība. No piecu gadu vecuma viņš ir apguvis vijoles spēli. "Vecāki gribēja, lai es spēlēju bungas vai ģitāru, bet es uzstāju [uz vijoli]," atminas Džeins. Vēlāk viņš spēlējis arī jauniešu orķestrī, bet elektroniskajai mūzikai viņš pievērsās studiju laikā Londonā. Šķiet, tā ir Džeina priekšrocība - viņš elektronisko mūziku veido gluži kā analogo. "Neskatoties uz to, ka ka mana mūzika ir elektroniska, tā tiek veidota ar reāliem instrumentiem, vokālu un melodijām," žurnālam "Billboard" atzīst remiksu mākslinieks. Un viņš iet tālāk, nupat apstiprinot arī sadarbību ar Edu Šīranu un Džordžio Moroderu.

"Cheerleader" iekaroja topu virsotnes 48 valstīs. Dziesmas remikss "Spotify" servisā ir atskaņots vairāk kā 392 miljonus reižu (oriģināls - tikai nepilnus 25 miljonus reižu). Un viss liecina, ka "Billboard TOP 100" pirmo desmitnieku dziesma nepametīs vēl vismaz nedēļas desmit. Tāpēc mācīties no šī būs, ka popmūzikā, kā jebkurā citā mākslā, biznesā vai pat ģimenes dzīvē, brīdis, kad publika sajūk prātā, ir praktiski nenojaušams. 

 Foto raksta ievadā Fīlikss Džeins no motor.de.

2015, www.musicstories.lv