Izklaides portāls "Mango" nupat publicējis ziņu, ka "dziesminieks" Kaspars Dimiters nupat saķēris kreņķi par to, ka geju pāri aizvien vairāk sākuši adoptēt bērnus, šīs raizes aktualizējot pēc nesen izskanējušām ziņām, ka britu mūziķis Eltons Džons ar savu partneri adoptējuši surogātmātes iznēsātu bērnu.
"Tas, ka tieši pederasts Eltons izspēlē šo Ziemassvētku "zilo brīnumu", ir signifikanti," rakstā saka "dziesminieks". "[Šādu rīcību var uzskatīt par] sātana dāvanu atlikušajiem pāris normālajiem Anglijas kristiešiem Kristus Piedzimšanas svētkos," nespēj norimt Dimiters.
Nu ko, šoreiz vienā notikumā krustojas virkne aktuālu jautājumu - kristietība, homoseksuālisms, iecienītais Eltons un vietējās nozīmes "dziesminieks" Dimiters. Atļaušos šoreiz neizmantot iespēju pastāvēt klusu. No objektivitātes šajā vēstījumā būs tik pat daudz, cik kristietības Dimiterā, bet skaidrību vajag - es neeju baznīcā un, liekas, neesmu gejs. Dažus tādus pazīstu, pret tiem man nav pretenziju. Bet, protams, ja kāds tāds pārāk uzstājīgi izrādītu par mani "nepareizo" interesi, laikam otro reizi mūžā dotu kādam pa zobiem.
Droši vien atziņa, ka neapmeklēju dievnamu, kādam liks teikt - ko tad tas no kristīgajām lietām saprotu. Varbūt, ka tā arī ir. Bet varbūt - un man liekas, tas ir daudz tuvāk patiesībai - Dievs pieder visiem, ne tikai baznīcās gājējiem. Te gan droši vien par to "Dieva piederēšanu" es varētu atrauties ar slapju dvieli pa muguru no tiem, kuru ticība balstās uz ideju, ka visiem ļaudīm jārāpo un jāzemojas Dieva priekšā, un Viņš mums nepieder, bet gan mēs viņam. Lai nu tā būtu.
Parasti, izlasot virsrakstā, ka kaut ko tur pateicis Dimiters, reti kad pievēršu tam uzmanību. Man viņš liekas divkosīgs cilvēks. Nesākšu neklēt kaut kādus pierādījumus, bet manā apziņā, cik dzirdēts par viņa finansu un "kristīgajām" afērām, manā skatījumā viņš ir, mazākais, divkosīgs cilvēks. Un mani diemžēl nekas nepārliecina par pretējo. Žēl - jo kad biju mazs un vēl valkāju zeķbikses, protams, gadumijās skatījos "Mikrofona aptaujas" koncertus, un toreiz man bija pret viņu cieņa kā pret mūziķi. Skaistas dziesmas dziedāja! Visvairāk mani ietekmēja Dimitera dziesma "Princesīte", kuras iespaidā vēl šobrīd laiku pa laikam gribas uzvilkt zeķbikses...
Tomēr mūsdienās man par "dzieminieku" ir vairāk nesaprašanas nekā līksme par viņa izdzisušo talantu. Savā rūpju stāstā Dimiters ir norūpējies, ka "šādās" ģimenēs adoptēti bērni ņems piemēru no saviem vecākiem: ""Iedomājos, kā starp diviem spalvainiem večiem gultā guļ mazs bērniņš. Veči pakniebjas, pakoķetē. Bērniņš to redz, pieņem kā normu un labākajā gadījumā izaug par geju un lesbiešu tiesību aizstāvju kustības ideologu, jo "mīl" savus "vecākus", kas viņu nav ne taisījuši, ne perējuši."
Man uzreiz rodas jautājums, kādā ģimenē ir audzis cienījamais "dziesminieks"? Vai tiešām Dimitera kungs ir audzis ģimenē, kur par normu tiek uzskatīts, ka vecāki bērna klātbūtnē "pakniebjas un pakoķetē"? Tad man rodas jautājums par paša "mākslinieka" garīgo veselību, ja viņš šādu vecāku un bērnu sadzīvošanas modeli uzskata par dogmu. Un vienalga - vai vecāki ir divi spalvaini veči ar spīdīgām lūpām vai abi ir pretēja dzimuma, bet arī spalvaini.
Iespējams, ir ģimenes, kurās sencis saka sīkajiem: "Ei, uzgrieziet skaļāk teļļuku un neskatieties uz šo pusi, jo mēs ar jūsu mammu tagad bišķi pakniebsies un pakoķetēs!" Bet tomēr liekas, ka normālā ģimenē bērni nekad pat nenojauš, kad kaut kas TĀDS starp viņu vecākiem notiek. Kāds teiks: "Jā, bet tas ir "normālās ģimenēs", nevis, kad meņģējas divi spalvaini veči!" Un te man jāsaka - esmu simtiem reižu uz ielas, tramvajā, veikalā, pludmalē, parkā un visur citur redzējis, kā siekalaini veči nolūr un ar acīm izģērbj nejauši garām ejošu skaistu sievieti, dažreiz pat tiešām uzmācās, bet nekad neesmu redzējis, ka tā dara uz savu dzimumu orientēti indivīdi. Kaut gan meloju - reiz pie manis pilsētas centrā pienāca viens "bomzīga" izskata, šķiet, vīrietis un lūdza divdesmit santīmus "maizītei", jo "tas pidars [un viņš norādīja uz tādas pašas kondīcijas un dzimuma pārstāvi, kurš atspiedies pret tirdzniecības centra sienu knapi stāvēja kājās] vakar nodzēris visus samangotos saņķikus!" Sapratu, ka viņi abi ir kopā un nekautrējas no savām attiecībām pat nejauša garāmgājēja priekšā.
Rakstā "dziesminieks" arī norāda, ka "pats jēdziens "surogātmāte" apzīmogo jaundzimušo pasūtījumu par surogātbērnu, bet "abus spalvainos večus" - par surogātvecākiem." Diez, kas tā par bērnības traumu Dimitera kungam bijusi, ka visur viņam rēgojas tieši spalvaini veči? Varbūt viņš uzaudzis mežā pie lāčiem? Varbūt tas izskaidro uzskatu, ka visi vecāki bērnu klātbūtnē "pakniebjas un pakoķetē"? Es gan nezinu, vai arī lāči tā dara. Vinnijs Pūks, piemēram, nedarīja. Ei nu tu savācies! Skaidrs ir vienīgi tas, ka visi šie kristīgie bļauri, kas sludina vienu, bet dara ko pavisam citu, ir nekas vairāk kā surogātkristieši. Neīsta manta, radīta tikai savam labumam un uzspodrināma atkarībā no izdevīguma. Par ko arī maksā. Ar viltu vai godīgi, bet izdzīvot var.
Pastāv teiciens par karavānu un suņiem. Jā, kāds vaukšķis kādā pasaules nostūrī rej, bet Eltonam no tā ne silts ne auksts. Domāju gan - mūsu "dziesminiekam" vajadzētu vairāk pamācīties un ņemt piemēru kaut vai no Eltona personiskā ieguldījuma sabiedrībā caur labdarības fondiem, nemaz jau nerunājot par viņa talanta spožumu, atšķirībā no daža laba. Katrā ziņā savus bērnus es nešauboties uzticētu Eltonu pārim, nevis kādai surogātkristiešu ģimenei, kurā bērni tiek audzināti kā vienādi sektas līderim līdzīgi roboti.
Un mazajam Eltoniņam lai veselība turas!
Foto: http://www.therealproposal.com/April_2008.html
