Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 5.daļa - Brīnums izgaist

Pašnāvības mēģinājums

Piecas dienas Marks Deivids Čepmens nodzīvoja kā turīgs tūrists. Viņš dzīvoja Moanas viesnīcā, caurām dienām baudīja bārā dažādus dzērienus, atpūtās pludmalē un krustu šķērsu izbraukāja Havaju salas.

Dzīve paradīzē bija pārāk laba, lai tā ilgtu mūžīgi. Drīz Čepmenam beidzās iekrājumi un viņš pārcēlās uz pieticīgu YMCA istabiņu un sāka domāt par atgriešanos mājās. Viņš piezvanīja savai bijušajai līgavai Džesikai un atzinās, ka bija plānojis darīt sev galu, bet nu viņā ir atgriezusies vēlme dzīvot. Viņš lūdzās, lai Džesika atzīst, ka viņu joprojām mīlot un ka viņam jāatgriežas mājās. Baidoties, ka ļaunākajā gadījumā par Čepmena pašnāvību varētu vainot viņu, Džesika nedomājot teica: "Jā, brauc mājās!"

Čepmens nopirka vienvirziena biļeti līdz Atlantai tikai, lai pārliecinātos, ka Džesika nav piekritusi saukt viņu mājās aiz žēlastības. Mājās viņš sastrīdējās ar vecākiem un uz īsu brīdi pārcēlās dzīvot uz viesnīcu. Tad viņš iztērēja visus savus ietaupījumus, lai nopirktu trešo vienvirziena biļeti - šoreiz atkal ar galamērķi Havaju salās. Bija 1977.gada maijs.


Šādi aviokompānijas reklamēja lidojumus uz Havaju salām, bet diez vai tieši tas ietekmēja Čepmena izvēli turp doties.


Atgriezies Havajās un iegrimis smagā alkoholismā, Čepmens šad un tad nopelnīja kādu grasi, strādājot vienkāršus, maz apmaksātus darbus. Kad viņš kaut ko nopelnīja, īrēja istabu YMCA viesnīcā. Kad naudas nebija, Čepmens dzīvoja uz ielas. No eiforijas, kas Čepmenu pārņēma pirmā ceļojuma laikā, pāri bija palikusi tikai bezcerības sajūta. Viņš pavadīja stundas, runājot pa telefonu ar psiholoģiskās palīdzības dienestiem, kuru uzdevums ir novērst cilvēku pašnāvības.

Beidzot par pēdējo naudu Čepmens pasūtīja vakariņās steiku un alu, noīrēja mašīnu un nopirka putekļsūcēja šļūteni, ko uzmaukt auto izpūtējam. Ar šo auto viņš devās uz kādu klusu vietu pludmalē. Tur viņš uzmauca šļūtenes vienu galu auto izpūtējam, bet otru ielaida auto salonā un aizvēra visus logus. Dūcot auto motoram, Čepmens aizvēra acis un drīz vien laidās bezsamaņā.


Čepmens bieži domāja par pašnāvību, bet ne pakaroties.

Viņš pamodās apreibis, bet pašam par lielu izbrīnu - dzīvs! Kāds garām ejošs japāņu zvejnieks bija sācis klauvēt pie auto loga, lai pārliecinātos, ka tajā esošajam cilvēkam viss ir kārtībā. Vēlāk Čepmens arī piefiksēja, ka plastikāta caurulē lielā izplūdes gāžu karstuma dēļ bija izkusis caurums.

Savam biogrāfam Džekam Džounam Čepmens vēlāk sacījis, ka pēc brītiņa japāņu zvejnieks bijis vienkārši izgaisis. Čepmens uzskatīja, ka tas bijis Dieva sūtīts eņģelis, lai viņu izglābtu. Un viņš dedzīgi pateicās Dievam par viņa žēlastību, ka tas devis viņam vēl vienu iespēju.


Aptuveni šāds varētu izskatīties Čepmena Dieva sūtītais eņģelis...


Nākamajā rītā Čepmens ieradās tuvākajā garīgās veselības klīnikā. Psihiatrs uzklausīja Čepmena stāstu un nosūtīja viņu uz "Castle Memorial" klīniku kā pacientu ar tieksmi uz pašnāvību.


Neizmantotā iespēja

Aptuveni nedēļas laikā Čepmenam depresija pārgāja, un viņš pat sāka spēlēt ģitāru un dziedāt citiem klīnikas pacientiem par prieku. Vēl pēc nedēļas Čepmens tika no slimnīcas izrakstīts, jo bija atradis darbu kādā vietējā gāzes uzpildes stacijā.

Brīvajā laikā Čepmens piestrādāja klīnikā kā brīvprātīgais. Viņa terapeiti, priecājoties par ātro atlabšanu un Čepmena spēju kontaktēties ar pacientiem, piedāvāja viņam pastāvīgu darbu klīnikā.

Čepmena uzraudzītājs Leilani Zīgfrīds vēlāk reportieriem atzīs: "Viņš strādāja brīnišķīgi! (..) Un viņam simpatizēja veci cilvēki. Viņš tiem varēja spēlēt priekšā uz ģitāras havajiešu dziesmas, tādējādi iegūstot šo cilvēku uzmanību un atzinību, ko neviens cits klīnikā nespēja. Daži no viņiem jau gadiem ne ar vienu nebija runājuši, bet Marka uzmanības apliecinājumi lika tiem atsākt runāt."


Čepmens bija liels mūzikas cienītājs, ko apliecināja viņa ģitārspēles māksla.

Drīz vien Čepmens iejutās ārstu un medmāsu vidē, kurā viņu sāka uzskatīt par pilnvērtīgu kolēģi. Ar baznīcas pārstāvju palīdzību viņš atrada arī sev jaunu mājvietu. 1978.gada pavasari Marks Čepmens sagaidīja, sajuties kā veiksminieks.


Jauns sapnis

Gluži tāpat kā kādreiz Čepmens sapņoja par Havaju salām, tagad viņa sapņi raisījās ap ceļojumu uz Tālajiem Austrumiem. Viņš prātoja, ka varētu aizņemties naudu no klīnikas krājaizdevu sabiedrības un paņemt sešu nedēļu atvaļinājumu sava jaunā sapņa īstenošanai. Un viņš jau bija sācis šī ceļojuma plānošanu ar ceļojumu aģenti ASV dzīvojošu japāņu sievieti vārdā Glorija Abe. Čepmena plāni auga augumā un drīz vien abu starpā izveidojās ciešākas attiecības.

Izmantojot savas iespējas un kontaktus YMCA struktūrās, Čepmens par krietni mazāku naudu apceļoja Japānu, Koreju un Ķīnu, kuras tikai nesen bija atvērtas Rietumu tūristiem. Tālāk viņš devās uz Taizemi, Indiju, Irānu, Izraēlu un tad iegriezās Ženēvā Šveicē, kur apmetās pie sava vecā priekšnieka YMCA vadītāja Deivida Mūra. Viņa pēdējā pietura bija Atlanta, lai satiktu savus vecākus un draugus.

Pa to laiku Glorija Abe gaidīja viņu atgriežamies Honolulu. Pēc Čepmena atgriešanās abi pavadīja kopā daudz laika un Abe pēc Čepmena uzstājīgiem lūgumiem pat pārgāja ticībā no Budisma Kristietībā.


Čepmena draudzeni Gloriju Abi, ciniski ironizējot, mēdz dēvēt par "Čepmena Joko".

1979.gadā kādu dienu abi divvientulībā pastaigājās pa pludmali, kad Čepmens pēkšņi apstājās un sāka kaut ko rakstīt smiltīs. Glorija lasīja. Tur bija rakstīts: "Vai tu precēsi mani?" Un viņa tur pat smiltīs uzrakstīja: "Jā!" Kā vēlāk atzīs pati Glorija, "tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Pat laimīgāka par pašu kāzu dienu! Viņš nesa mani uz pleciem lejā pa pludmali, un mēs bijām tik laimīgi!"


Pavisam sveša romantika Čepmenam laikam nebija vis.

Kāzas notika 2.jūnijā. Pāris mēnešus vēlāk, lai vairāk nopelnītu, Čepmens sāka strādāt klīnikā par drukātāju. Tikai tagad viņš strādāja viens bez īpašas saskarsmes ar kolēģiem un pacientiem. Pavisam drīz atgriezās viņa nelāgā oma. Viņš paspēja arī sastrīdēties ar Glorijas bosu ceļojumu aģentūrā un viņai nācās meklēt jaunu darbu. Nespējot sastrādāties ar kolēģiem, klīnika no darba atlaida arī Čepmenu.

Viņš atrada naktssarga vietu kādā dzīvokļu ēkas būvlaukumā un atsāka pārmērīgi dzert. Šeit izstrādājās pirmā no viņa vairākām apsēstībām, šajā gadījumā, - uz mākslu. Par 2500 dolāriem viņš nopirka Salvadora Dali gleznu, tad to atgrieza pārdevējam, bet tās vietā par 7500 dolāriem nopirka Normana Rokvela gleznu, daļu no naudas aizņemoties no savas mātes.


Viena no slavenākajām Dali gleznām "Atmiņu noturība" (The Persistence of memory).

1980.gada 13.martā savā kalendārā Čepmens atzīmē sākumu jaunai apsēstībai - izkļūt no parādiem. Viņš knapinājās un taupīja uz visu un to pašu lika darīt arī Glorijai.

Un aizvien vairāk un vairāk laika viņš pavadīja, atceroties savas vīzijas no pagātnes.

Mazie Cilvēciņi bija atgriezušies.

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 4.daļa - Bēgšana uz paradīzi

YMCA karjera

Pēc Kolumbijas vidusskolas pabeigšanas Marks Čepmens un Maikls Makfārlands uz laiku pārcēlās uz Čikāgu. Tur viņi baznīcās un kristiešu sanāksmēs uzstājās ar komēdiju numuriem, kuros Čepmens spēlēja ģitāru, bet Makfārlands improvizēja dažādas lomas. Taču pavisam drīz viņi atmeta ar roku savam "šovbiznesam" un atgriezās Džordžijā.

Atgriezies Čepmens strādāja dažādus darbus kustībā YMCA. Rudenī viņš tika uzņemts Dienvidu De Kalbas kopienas koledžā, lai iegūtu atbilstošu grādu YMCA karjerai. Taču šīs viņa ambīcijas izzuda brīdī, kad viņš kā viens daudziem pretendentiem tika izvēlēts darbam vasaras nometnē YMCA programmā.


Čepmens nokļuva Libānas pilsoņu kara epicentrā

Čepmens tika nosūtīts uz nometni Libānā, taču nokļuva tur pilsoņu kara epicentrā. Organizācijas darbinieki tika evakuēti, bet Čepmenam tika piedāvāts darbs Vjetnamas bēgļu nometnē Arkanzasas štata pilsētā Fortsmitā.

Tur Čepmens ātri vien kļuva par vjetnamiešu bērnu varoni. Viņa ietekme YMCA sistēmā tikai auga, līdz viņš kļuva par šīs YMCA programmas direktora Deivida Mūra labo roku. Acīmredzot tāpēc Mūrs 1980.gadā žurnālistiem varēja paziņot: "Viņš patiešām rūpējās par bēgļiem un visu darīja patiešām pareizi. Viņš bija vienreizējs!"

Taču šī programma bija īstermiņa, un tā drīz beidzās. 1981.gadā laikrakstā "New York" Čepmena nometnes kolēģis Kreigs Angers atceras sarunu starp Čepmenu un viņu kolēģi Rodu Rīmersmu nometnes pēdējās dienās: "Mēs visi atkal sanāksim kopā," Čepmena sacīto atceras Rīmersms. "Kādu dienu viens no mums kļūs par ko īpašu. Apmēram piecu gadu laikā kāds no mums izdarīs ko tādu, kas mūs atkal savedīs kopā."

Un Angers piebilst: "Tas bija 1975.gada decembrī."


Pēc pieciem gadiem Čepmens bija sasniedzis, ko vēlējās - ar jaku uz galvas viņš tiek vests uz tiesas zāli


Gadījuma sekss un domas par pašnāvību

Pa to laiku Džesika Blankenšipa apciemoja Čepmenu Fortsmitā un abi jau sāka apspriest precību plānus. Pavasarī Čepmens pievienojās savai draudzenei studijās kristīgajā Prezbiteriešu koledžā Lūkoutmontainā Tenesijas štatā. Katru vakaru viņi mācījās kopā.

Tācu Čepmens aizvien vairāk un vairāk studijās sāka atpalikt. Viņu aizvien vairāk sāka mocīt vainas apziņa, ka Fortsmitas tuvumā nometnes laikā kādā viesnīcā viņu pavedusi viena no nometnes darbiniecēm, par ko viņš nekādi nevarēja atzīties Džesikai. Čepmens ieslīga depresijā. Kā viņš vēlāk atzīsies savam biogrāfam Džekam Džounam, tas bija sākums domām par pašnāvību, kas viņu nomocīs turpmākos četrus gadus. Kādreiz viņš bija priekšzīmīgs un atzīts YMCA sistēmas darbinieks, programmas direktora labā roka, Vjetnamas bēgļu nometnes koordinators. Tagad viņš vairs neesot nekas.


Vasaras nometnes laikā Čepmenu pavedināja kāda viņa kolēģe


"Kad es šo faktu apzinājos, man bija sajūta, ka es krītu lejā melnā caurumā," Džounam atzinies Čepmens.

Semestra beigās Čepmens pameta koledžu, bet Džesika atsauca saderināšanos. Viņš atgriezās Dekatūrā un atsāka darbu kā vasaras nometnes direktora vietnieks, taču pēc mēneša pēc strīda ar peldēšanas treneri Čepmens darbu pameta. Pēc kāda viņa drauga ieteikuma Čepmens sāka strādāt apsardzes firmā par apsargu. Pēc laika viņam jaunajā darbā tika piedāvāts ieņemt augstāku amatu, taču Čepmens no tā izvairījās, jo baidījās no atbildības. Viņš kļuva aizvien vieglāk uzbudināms.

Sākumā Čepmens pildīja darba pienākumus bez ieroča, taču, izgājis nedēļu ilgus kursus, viņš ieguva ieroču nēsāšanas atļauju un turpināja darbu kā bruņots apsargs.

Tajā pašā laikā Čepmens vietējā bibliotēkā sāka pētīt Havaju salu karti. Viņš to pētīja, iedomājoties sevi šajā paradīzes salā.


Havaju salas Čepmens uzskatīja par paradīzi zemes virsū

1977.gadā Čepmens iekāpj lidmašīnā, kas dodas uz Honolulu. Viņš iztērēja visus savus iekrājumus - 1200 ASV dolārus -, lai nopirktu vienvirziena biļeti un beigās padižotos paradīzē.

Tad viņš varētu izdarīt pašnāvību.

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Vētra, Holivuda un taureņi

Kādu brītiņu atpakaļ, atgādinot sev, ka pēc būtības esmu vecs perdelis, apskatīju virkni veco plašu jeb klasiku. Nedaudz laika ir pagājis un esmu sapratis, ka arī mūzikas pasaules vecajiem perdeļiem tomēr ir zināmas cerības uz jauno paaudzi. Dažas no šīm cerībām te tagad paķidāšu. To, kas man iekritis prātā un sirdī pēdējā mēneša laikā.

1. "School of Seven Bells" - "Windstorm"

Klejojot pa "New Musical Express" mājas lapu, atradu sadaļu, kurā var bez maksas nopumpāt dažādus mp3. Jāatzīst, tur var atrast labas lietas. Netrūkst arī sūdu uz kociņa. Taču tieši tur "School of Seven Bells" parādījās pie manas aprobežotās muzikālas gaumes robežām.

Grupa sastāv no trim jauniešiem - puiša Bendžamina Kērtisa un divām dvīņu māsām Alejandrijas un Klaudijas Dehezas. Palasījos mūzikas kritiķu atsauksmes - visi kā viens apgalvo, ka šai apvienībai ir lielas perspektīvas. Bija jāpiekrīt. BIJA. Jo kādu nedēļu atpakaļ viena no māsām paziņoja, ka grupu pamet. Skumji!





2. "Marina and the Diamonds" - "Hollywood"

25 gadus vecā grieķu izcelmses dziedātāja Marina Lambridi Diamandis 2010.gadā raidsabiedrības BBC ikgadējā jauno mūziķu konkursā "BBC Sound of 2010" ieguva otro vietu. Pirms gada viņu pazina viņas tētis, mamma, varbūt kāds mājas kaķis un vecais kaimiņš no blakus mājas, kurš visu laiku kasa cirkšņus. Bet tagad par viņu runā visa pasaule. Nekā īpaši oriģināla jau viņā nav - tā ir vienkārši laba popmūzika. Bet, kā par "Marina and the Diamonds" raksta mūzikas apskatnieki, ja reiz tāda ir nākotnes popmūzika, tad - lai iet ar!




3. "Hurts" - "Stay"

Tā nu ir sanācis, ka jāturpina atkal par "BBC Sound of 2010" konkursu. Jo raugi, nākamais mans intereses objekts ir Mančestras duets "Hurts", kurš pieminētajā konkursā ieņēma 4.vietu.

Teo Hačkrafts un Adams Andersons savu ceļu pie klausītājiem sāka britu laikraksta "The Guardian" elektroniskajā versijā rubrikā "Dienas grupa" (izklausās gandrīz kā kafejnīcās "Dienas zupa"). "Hurts" pirmais nozīmīgais starptautiskais uznāciens bija dziesma "Wonderful Life". Ideāla dziesma sabraukta kaķīša bērnu ceremonijai vai kā fona mūzika puņķu ēšanai pēc pusdienām. Drausmīgi nepatika! Bet "Stay" man norāva ūdeni!




4. Tone Damli - "Butterflies"

Drausmas! Jākonstatē, ka laikam esmu talantu šovu upuris. Sāku ar savu veco draudzeni Sūzanu Boilu, turpināju ar diviem tepat augstākminētiem māksliniekiem un, kā izrādās, ar to pašu arī turpinu.

Tone Damli ir 22 gadus veca dziedātāja no Norvēģijas, kura... 2005.gadā uzvarējusi "American Idol" Norvēģijas versijā. Šajā nedēļā (25.10.2010 - 31.10.2010) Damli ir izlikta BBC Radio 2 kā "Nedēļas ieraksts". Pagājušajā nedēļa šo titulu ieņēma mans Eltons ar savu jaunāko kopdarbu ar Leonu Rasselu "The Union", šonedēļ viņu izstūmis kaut kāds skuķis?

Bet ir jau labi - pat bez teikšanas un meklēšanas bija skaidrs, ka meitietis ir no Skandināvijas un ka dziesmas autors, visticamāk, ir sarakstījis dučiem dziesmu Eirovīzijas konkursantiem. Tāds viegls gabaliņš.




5. Fran Healy - "Buttercups"

Par šo man jāpasakās portālam TVNET. Bieži viņu mūzikas apskati ir vairāk vai mazāk slēptas "New Musical Experess" recenzijas, tāpat DELFI savas mūzikas ziņas bāzē uz šo resursu. Vēl nevienā ārzemju mūzikas portālā šis jaunums nav ļoti afišēts, tāpēc žetons TVNETam par pārsteigumu.

Frens Hīlijs ir vienas no izcilākās mūsdienu popgrupas "Travis" solists. Vispār es kādreiz domāju, ka Hīlijam vārds ir Travis, bet nu tas ir cits stāsts. Katrā gadījumā par vienu no savas dzīves lielākajām kļūdām varu nosaukt neaizbraukšanu uz "Positivus" festivālu 2008.gadā, kad "Travis" tur uzstājās. Neatceros, kas man bija - kakā stafilokoks vai kaķis iesprūdis podā - bet nebiju. Un tam vairs nav nozīmes.

Nozīme ir tikai šim - skaistai dziesmai un kolosālam klipam. Un, to klausoties, var secināt, kurš nosaka muzikālo toni grupā "Travis". Jo šis vispār skaitās viņa solo projekts.




Vēl gaidu:
"Antony & The Johnsons" – "Swanlights"
"Belle & Sebastian" – "Write About Love"
"Ocean Colour Scene" – "21"
"Squeeze" – "Spot The Difference"
Sufjan Stevens – "The Age Of Adz"
"The Walkmen" – "Lisbon"

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 3.daļa - Vētrainā jaunība

Marks Deivids Čepmens dzimis 1955.gada 10.maijā netālu no Fortvortas pilsētas Teksasas štatā. Viņa tēvs bija Gaisa spēku seržants, bet māte strādāja par medmāsu.

Neilgi pēc Deivida piedzimšanas viņa tēvs atvaļinājās no armijas un iestājās Purdjū Universitātē, lai iegūtu inženiera grādu. Viņš pārcēlās uz dzīvi Atlantas priekšpilsētā Dekatūrā, kur sāka strādāt kompānijas "American Oil Co" kredītu departamentā. Kad Deividam bija septiņi gadi, pasaulē nāca viņa māsiņa Sūzana.


Grūtā bērnība ar mazajiem cilvēciņiem?

Kā Čepmens vēlāk atklājis sarunās ar psihiatriem, viņš bērnībā nav juties diez ko laimīgs. Viņš bija tas, par kuru citi puikas smējušies. Viņš nebija arī labs sportists. Citi zēni viņu sauca par "mincīti" (pussy).


Bērnībā citi bērni Čepmenu iesauca par "mincīti"



Čepmenam praktiski nebija draugu, tāpēc viņš izdomāja savus - iedomu draugus. Savam biogrāfam Džekam Džounam viņš stāstījis: "Es mēdzu fantazēt, ka esmu karalis un ka man apkārti ir visi šie Mazie Cilvēciņi (..) Un es biju viņu varonis. Par mani katru dienu rakstīja avīzēs, rādīja televīzijā, tas man toreiz bija svarīgi. Viņi visi mani burtiski pielūdza. Pēc viņu domām nebija iespējams, ka es kaut kur par kaut ko varētu kļūdīties."

Kad Čepmens vēlējās savus iedomu cilvēciņus izklaidēt, viņš tiem sarīkoja koncertus, uzliekot kādu plati. Visbiežākie viesmākslinieki šajos koncertos bija "The Beatles"...


Vieni no regulārajiem "Čepmena cilvēciņu" izklaidētājiem "The Beatles"



Bet ne vienmēr viņš bija labā garastāvoklī. Mājas dīvānā, kurā bieži par saviem cilvēciņiem fantazēja Čepmens, bija poga, kuru nospiežot, nolocījās dīvāna atzveltne. Pogu viņš mēdza spiest, kad bija dusmīgs, un parasti šādos "incidentos" "gāja bojā" daudz cilvēciņu. "Bet cilvēciņi man allaž piedeva, un dzīve "cilvēciņu pasaulē" atgriezās vecajās sliedēs. Šādas fantāzijas man bija daudzus gadus," atzīstas Čepmens.

Vecāki mazo Deividu uzskatīja par normālu bērnu. Viņa Inteliģences koeficents (IQ) 121 bija augstāks par vidējo. Viņam bija tādas pašas intereses kā citiem puikām - raķetes, NLO un, protams, Bītli, kuru plates mazais Deivids spēlēja bez apstājas.


Zēna gados Čepmenu interesēja arī NLO un raķetes


Čepmena tēvs - gādīgs ģimenes galva vai monstrs?

Vēlāk sarunās ar psihiatriem Čepmens atzinis, ka viņš izjutis pastāvīgas bailes no tēva, kurš regulāri esot iekaustījis Deivida māti. "Es mēdzu pamosties no tā, ka māte kliedzot sauc mani palīgā. Lai arī biju nobijies, gāju un centos tēvu pierunāt iet prom. Dažreiz man tas arī izdevās," Čepmens agrākos notikumus atcerējās sarunā ar žurnāla "People" žurnālistu Džeimu Geinu. Domās viņš fantazēja par to, kā tiek pie ieroča un tiek no tēva vaļā uz visiem laikiem...

Psiholoģei Lī Solkai Čepmens atzinis, ka tēvs nekad pret viņu nav izrādījis jebkādas mīlestības pazīmes vai sniedzis morālu atbalstu. "Es pat neatceros, ka mēs kādreiz būtu apskāvušies. Viņš nekad neteica, ka mīl mani. Viņš bija no tiem večiem, kuri nekad neatvainojas," tēvu atceras Čepmens.

Tas gan nesakrīt ar citu liecībām par viņa tēvu. Deivids Čepmens seniors bija skautu vienības vadītājs. YMCA nometnē viņš mācīja bērniem ģitārspēli, arī savam dēlam. "Es teiktu, ka tā bija ļoti laimīga ģimene," reportieriem atzīst YMCA nometnes direktors Adams. "Un mazais Marks bija laimīgs, citiem pielāgoties spējīgs zēns."


YMCA bērnu un jauniešu vasaras nometnes ASV ir populāras joprojām



Pat Diāna Čepmena, Deivida māte, nostājas sava vīra pusē, kaut atzīst, ka dažas reizes ir tikusi iekaustīta. "Patiesībā tieši [mans vīrs] Deivids ir tas, kurš visus šos gadus ir nodrošinājis mums jumtu virs galvas. Un es godīgi varu atzīt, ka Deivids Markam ir labāks vecāks nekā es," Geinam atzīst Čepmena kundze. "Tā ir taisnība - Deivida tēvs nemēdza izrādīt savas jūtas, taču dēla labā viņš izdarītu jebko."


Dumpinieka periods

Četrpadsmit gadu vecumā, mācoties Kolumbijas vidusskolas pirmajā kursā, Čepmens pēkšņi mainījās. Viņš sāka lietot marihuānu un heroīnu, ataudzēja matus, strīdējās ar vecākiem, kavēja skolu un līdz vēlām naktīm pavadīja laiku kopā ar saviem jauniegūtajiem no narkotikām atkarīgajiem draugiem. Vienu reizi viņu par LSD lietošanu aizturēja policija.


Čepmens jaunībā padevās arī narkotiku valdzinājumam



Kad māte reiz viņu ieslēdza istabā, Čepmens izgāza durvis ar visām eņģēm un aizgāja no mājām, nākamo nedēļu pavadot kāda sava drauga mājās. Vēlāk viņš aizbēga uz Majami, kur divas nedēļas dzīvoja uz ielas, līdz kāds viņam nopirka autobusa biļeti atceļam uz mājām.

Taču viņa dumpinieciskais periods beidzās tik pat negaidīti kā bija sācies. Kad Čepmenam palika sešpadsmit, pilsētā ieradās evaņģēlists no Kalifornijas. Arī Deivids devās uz vienu tikšanos ar šo sludinātāju, kas būtiski ietekmēja viņa reliģiskos uzskatus.


"Atdzimušais" kristietis

Čepmena draugs Ņūtons Hendrikss nespēja noticēt izmaiņām. Vecais Deivids "staigāja gariem matiem, valkāja vecas armijas jakas, zaļu putekļmēteli un tādā garā. Tagad viņš bija kļuvis daudz mierīgāks, runāja vienkāršāk un bija nogriezis matus. Viņš joprojām valkāja garu mēteli un ģērbās kā iepriekš, taču tagad papildus tam viņš kaklā nēsāja masīvu koka krustu."


Uz Čepmenu lielu iespaidu radīja kāds evaņģēlija sludinātājs



Pavisam drīz Čepmens sāka runāt reliģiskos traktātos. Drīz viņš iepazinās ar savu pirmo draudzeni Džesiku Blankenšipu, kura arī bija viena no "atdzimušajiem" kristiešiem. Skolā viņa sekmes uzlabojās. Viņš ziedoja savu laiku darbam vienā no YMCA skolēnu vasaras nometnēm, kļūstot par tās vadītāja vietnieku.

Nometnes bērni viņu burtiski dievināja, atzīst tās vadītājs Adams. Bērni Čepmenu iesaukuši par Nemo, ietekmējoties no Žila Verna daiļrades. Kad viņš nometnē iepazīstināja visus ar saņemto balvu par pašaizliedzīgo darbu un ieguldījumu nometnes tapšanā, visi bērni piecēlās kājās un sauca: "Ne - mo! Ne - mo! Ne - mo!"


Kapteinis Nemo kadrā no filmas "The Amazing Captain Nemo"


"Iedomājies - Džons Lenons ir miris"

Tomēr bija divi notikumi, kas ietekmēja "atdzimušo" Deividu. Kad Džons Lenons paziņoja, ka Bītli ir populārāki par pašu Jēzu Kristu, Čepmenā radās naids uz savu kādreizējo varoni. Kopā ar saviem kristīgajiem draugiem Čepmens mēdza dziedāt savu versiju Lenona dziesmai "Imagine", kurā bija arī vārdi: "Iedomājies - Džons Lenons ir miris."


Džons Lenons taisnojas par savu izteikumu, ka Bītli ir populārāki par Jēzu Kristu



Savukārt viņa draugs Maikls Makfārlands ieteica grāmatu - Selindžera noveli "Uz kraujas rudzu laukā". Tas ir stāsts par kādu puisi vārdā Holdens Kolfīlds, kurš grib izrauties no apnicīgās skolas, no derdzīgās kopmītnes, no visas šīs dzīves "priekš kaķiem".


Nesen latviešu valodā klajā nākusī Selindžera grāmata "Uz kraujas rudzu laukā"

Es iedomājos visus šos mazos bērnus spēlējam kādu spēli lielā rudzu laukā. Tūkstošiem mazu bērnu un neviena pieaugušā apkārt. Es domāju, izņemot mani. Un es stāvu uz pašas kraujas malas. Tas, ko es darīju, es ķēru katru, kurš sāka iet pāri kraujas malai, es domāju, ja tie skrēja un neskatījās, kur iet, es uzrados nez no kurienes un ķēru tos. To es darīju visu dienu. Es vienkārši biju ķērājs rudzu laukā.



Deivids Čepmens bija saticis Holdenu Kolfīldu.

Vai arī bija otrādi?

Turpinājums sekos.

Piezīme: attēlā raksta sākumā redzams Čepmenu attēlojošs aktieris Džereds Leto (foto no wweek.com).

Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 2.daļa - Pretrunīgā personība

Marks Deivids Čepmens dzīvoja pavisam blakus Atikas pāraudzināšanas iestādei netālu no Bufalo pilsētas Ņujorkas štatā. Sēžot cietumā, viņš acīmredzot ir atbrīvojies no dēmoniem, kuri 1980.gadā lika viņam nogalināt savu tā brīža elku leģendārās grupas "The Beatles" dibinātāju Džonu Lenonu.


Dzīšanās pēc publicitātes

Lai arī kā viņš censtos, iespēja, ka Čepmens tiks atbrīvots no cietuma pirms termiņa, tātad - aiziešanas pie tēviem -, ir niecīga. Un tam par pierādījumu ir fakts, ka cietumnieku Atbrīvošanas lietu pārvalde jau sešas reizes ir noraidījusi Čepmena lūgumu par viņa pirmstermiņa atbrīvošanu, pat neskatoties uz to, ka Čepmena cietumnieka kartiņā stāv ieraksts: "Disciplīna - priekšzīmīga!" Šāds lēmums gan daļēji ir saistīs ar bažām, ka, izlaižot Čepmenu no cietuma, vislielākais apdraudējums būtu tieši viņa dzīvībai, nevis Joko Ono vai abu pārējo dzīvi palikušo Bītlu - Pola Makartnija un Ringo Stāra - dzīvībām. Cietumā viņš ir izolēts no citiem ieslodzītajiem, jo pastāv varbūtība, ka arī starp tiem varētu būt kāds fanātiskāks Lenona un Bītlu fans.

2010.gada 10.maijā Čepmenam palika 55 gadi un, visticamāk, savu atlikušo mūžu viņš pavadīs vieninieka kamerā. Ironiski, bet Čepmena vienīgā iespēja kļūt brīvam laikam būtu tikai nāves sods.

Esot cietumā, viņš ir saņēmis maz psiholoģiskus uzbrukumus no apkārtējiem par savu nodarījumu, izņemot dažus pašā ieslodzījuma termiņa sākumā. Markam Deividam Čepmenam nav ne jausmas, kas viņu sagaidītu, izejot pa cietuma vārtiem. Čepmena advokāts pirms tiesas piedāvāja savam klientam censties panākt, ka tiesa atzīst viņu par psihiski nepieskaitāmu. Tādā gadījumā Čepmenam pastāvētu iespēja nonākt psihiatriskajā slimnīcā, nevis cietumā. Čepmens no tā atteicās.


Ņujorkas Centrālparkā Lenona fani piemin viņa nāves 25.gadadienu 2005.gada 8.decembrī



Pēdējos 30 gadus Čepmenam nav bijis īpaši daudz nodarbju, izņemot lasīšanu, televizora skatīšanos un pārdomas par to, ko viņš izdarīja 30 gadus atpakaļ, un kas viņa 25 gadus ilgajā mūžā bija nogājis greizi, lai viņš spertu šādu noziedzīgu soli. Un viņš spēj sevi analizēt pārsteidzoši dziļi, jo aresta laikā simtiem stundu pavadījis sarunās ar psihiatriem. Deviņi no tiem bija gatavi liecināt viņam par labu, Atbrīvošanas lietu padomei izskatot kārtējo notiesātā lūgumu par pirmstermiņa atbrīvošanu. Pats Čepmens padomei apgalvoja, ka dēmoni, kas viņā bija mājojušu lielāko viņa dzīves daļu, tagad jau vairākus gadus ir pazuduši.

Pirmos sešus ieslodzījuma gadus Čepmens noraidīja visus lūgumus sniegt intervijas presei, apgalvojot, ka nevēlas ar Lenona nogalināšanu kļūt populārs. Taču vēlāk viņš žurnālistam Džeimam R.Geinam izstāstīja stāstu par slepkavību un savu apjukušo jaunību. Geins publicēja šo stāstu trīs daļās žurnālā "People" 1987.gada februārī un martā. Vēlāk Atbrīvošanas lietu padomei Čepmens atzina, ka šo interviju "ļoti nožēlo."


Zurnāls "People" daudzkārt publicēja ar Lenonu un Bītliem saistītus rakstus. Šajā 1988.gada 15.augusta numurā žurnāls publicē fragmentus no Alberta Goldmana sarakstītās Lenona autobiogrāfijas




Bet maisam gals bija vaļā. Nedaudz vēlāk Čepmens sniedza veselu interviju sēriju Ņujorkas laikraksta "Democrat and Chronicle" žurnālistam Džekam Džounam, kurš 1992.gadā izdeva grāmatu "Let Me Take You Down: Inside the Mind of Mark David Chapman, the Man Who Killed John Lennon".






2000.gadā, kad tuvojās pirmais iespējamais pirmstermiņa atbrīvošanas pieprasīšanas termiņš, Džouns piedāvāja Čepmenam izstāstīt savu stāstu "CourtTV Network" programmā "Mugshots". Čepmens atteicās runāt kameras priekšā. Taču pēc pierunāšanas piekrita savu stāstu ierunāt audiolentē. Vēlāk Atbrīvošanas lietu padomei viņš atzina, ka programma "daudz ko izņēmusi no konteksta, bet tas nekas."


Deivida Čepmena 1992.gadā sniegtā intervija TV kanālam ABC


Patiesais Čepmens?


Daudzas no lietām, kuras tika runātas par Čepmenu pēc viņa aresta, bija pretrunīgas. Tāpat kā daudzas no lietām, ko Čepmens stāstīja Geinam un Džounsam.

Tātad - kas petiesībā ir Deivids Marks Čepmens? Vidusskolā pirmos divus gadus Čepmens gan lietoja narkotikas, gan kavēja skolu, gan bēga no mājām, lai pāris nedēļas klejotu apkārt. Savukārt pēdējos divus gadus Čepmens bija "atdzimis no jauna" kā kristietis, kurš savā runā bārstīja Bībeles citātus.

Viņš varēja būt ātras dabas un atriebīgs. Viņa abi mēģinājumi iestāties koledžā cieta neveiksmi. Viņš tika atlaists no vairākām darbavietām.

Taču, kad pēc Lenona slepkavības žurnālisti centās uzzināt iespējami vairāk faktu par Čepmenu, cilvēki, kuri viņu pazina, aprakstīja Deividu Marku pavisam citādāk. Viņa vidusskolas kora skolotāja atzina, ka "no 400 viņas skolniekiem Marks būtu pēdējais, kurš uz kaut ko tādu [Lenona slepkavību] būtu spējīgs."

Tie, kas zināja Čepmenu kā veselības aprūpes darbinieku, slavēja viņu. Tīņa vecumā, strādājot vasaras nometnē par konsultantu, jaunākie bērni viņu burtiski dievinājuši. "Mēs iecēlām viņu par nometnes direktora vietnieku, jo viņam bija izteiktas līdera īpašības," atzīst šīs nometnes toreizējais izpilddirektors Tonijs Adams. "Ja arī bija kāds, kurš šo darbu varētu izdarīt vislabāk, tas bija Marks!"

Vēlāk Čepmens ar tik pat lieliem panākumiem esot strādājis arī vjetnamiešu bēgļu nometnē, "īpaši ar bērniem," piebilst minētais kolēģis. Čepmens kļuva par nometnes direktora labo roku un pārstāvēja nometni sarunās ar valdības struktūrām. Viņš pat ir spiedis roku ASV prezidentam Džeraldam Fordam.


Čepmens YMCA nometnē 1975.gadā



Kad Čepmens pēc pašnāvības mēģinājuma tika ievietots slimnīcā, viņā esot bijusi novērojama ļoti liela līdzjūtība pret citiem pacientiem un viņu sāpēm. Pēc izrakstīšanas slimnīca pieņēma viņu darbā. Viņa nodaļas vadītājs atceras: "Visi pacienti, īpaši gados vecākie, ar kuriem neviens cits lāgā negribēja parunāties, mīlēja šo zēnu, un es varu pateikt ļoti daudz laba par viņu."

Tātad 1980.gada 8.decembrī brīdī, kad Lenons bija parakstījis Čepmenam plati, "labais" Marks lūdza Dievam spēku saņemties un iet prom, bet "sliktais" Marks lūdza nelabajam iedvesmu "izdarīt to, izdarīt to, izdarīt to."

Un nelabais uzvarēja.

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 1.daļa - Pretrunīgās liecības

1980.gada 8.decembris, likās, pasaulei būs mierīga diena. Londonā Vemblija arēnā norisinājās tolaik slavas zenītā kāpošās grupas "Queen" koncerts, Kamerūnā pasaulē nāca vēlākā futbola zvaigzne Salomons Olembe, bet Ņujorkas štata pilsētā Bufalo koncertu sniedza pāris gadus aktīvi jau koncertējusī īru rokgrupa "U2". Tomēr notikumi, kas uz visiem laikiem izmainīja daudzu cilvēku dzīves šajā dienā, risinājās pašā Ņujorkas pilsētā. Tajā vakarā ar pieciem šāvieniem mugurā 25 gadus vecais Marks Deivids Čepmens pielika punktu grupas "The Beatles" dibinātāja un miera cīnītāja Džona Lenona dzīvei. Izšāvis Čepmens izņēma Dž.D.Selindžera grāmatu "Uz kraujas rudzu laukā", mierīgi apsēdās un sāka lasīt.

Jautājums, uz ko jārod atbilde: Marks Deivids Čepmens ir garīgi slims cilvēks vai vienkārši sasodīti labs aktieris?



Pretrunīgās liecības un paziņojumi

Deivida Marka Čepmena liecība policijas iecirknī 1980.gada 9.decembrī plkst. 1.00, trīs stundas pēc Džona Lenona slepkavības:

"Šorīt es aizgāju uz grāmatnīcu un nopirku grāmatu "Uz kraujas rudzu laukā". Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no manis ir šīs grāmatas varonis Holdens Kolfīlds, bet pārējā - velns.


Grāmatas "Uz kraujas rudzu laukā" autors Džeroms Deivids Selindžers


Es devos uz ēku, ko sauca par Dakotu. Es pagaidīju, kamēr viņš iznāca no ēkas un palūdzu viņa autogrāfu uz mana līdzpaņemtā albuma. Šajā brīdī manas būtības lielākā daļa guva virsroku, un es gribēju atgriezties savā viesnīcā. Taču es to nespēju! Es gaidīju, kamēr viņš atgriezīsies. Viņš atgriezās pie mašīnas. Joko pagāja man garām pirmā, un es viņu pasveicināju. Es negribēju viņai nodarīt pāri.

Tad nāca Džons, viņš paskatījās uz mani. Es izvilku no mēteļa kabatas ieroci un izšāvu uz viņu. Es nespēju noticēt, ka ko tādu vispār būtu varējis izdarīt. Un es tur vienkārši stāvēju, satvēris savu grāmatu. Es negribēju bēgt. Es nezinu, kas notika ar ieroci. Es atceros, ka Joko to aizsvieda prom. Joko raudāja un lūdza mani, lai es eju prom. Man viņas bija tik ļoti žēl. Tad ieradās policija, tā pavēlēja man plati izstiept rokas pret sienu un iedunkāja mani."



Deivida Marka Čepmena paziņojums Ņujorkas Pirmstermiņa atbrīvošanas pārvaldei 2000.gada 3.oktobrī:

"Es nepārsūdzēšu, lai arī kādu lēmumu jūs pieņemtu. Ja jūsu lēmums ir paturēt mani cietumā, es to nepārsūdzēšu ne tagad, ne arī jebkad vēlāk. Es gribētu, lai man dod iespēju atvainoties Lenona kundzei. Esmu daudz domājis, kādas viņai bija sajūtas atrasties tur tajā vakarā, redzēt asinis, dzirdēt kliedzienus un visu nakti pa sava apartmenta logiem dzirdēt Bītlu dziesmas [kuras pēc traģēdijas atskaņoja sanākušie Bītlu fani].

Un ir vēl viena lieta, ko gribēju pasacīt. Man ir tāda sajūta, ka es vairs Džonu Lenonu nesaredzu kā slavenību. Toreiz es viņu par tādu uzskatīju. Es redzu viņu kā kartona gabaliņu, kas izgriezts no albuma vāciņa. Es toreiz biju ļoti jauns un dumjš, un uz tādiem mediji, ieraksti un mūzika atstāj lielu iespaidu. Un es tikai tagad sāku aptvert, ka Džons Lenons bija personība. Tam nav nekāda sakara ar Bītliem, slavu vai popularitāti. Viņš bija dzīvs cilvēks un es viņu vienkārši nogāzu no kājām, un es nejūtu sevī tiesības celties kājās un kaut ko sev lūgt. (..) Un man ir žēl, ka tas viss kādreiz ir noticis.


Džons Lenons - kartona gabaliņš no albuma vāciņa


Un es gribu vēlreiz parunāt par Lenona kundzi. Es nespēju iedomāties sāpes, ko viņa pārdzīvoja. Es nevaru tās sajust. Es mēģināju iedomāties, kas notiktu, ja kāds ko tādu izdarītu ar manu ģimeni. Bet tur nekas vairs nav vēršams par labu. Tāpēc, ja man atlikušais mūžs jāpavada cietumā kaut vai tikai dēļ sāpēm, ko esmu devis šai vienai personai, es to darīšu.

Un atkal - es nesaku visas šīs lietas, lai jūs apsvērtu manis atbrīvošanu. Es saku, jo tās ir reālas lietas, kas notikušas ar mani. (..) Un tas ir briesmīgi apzināties, ko esi izdarījis"


"Lenona kundze" Joko Ono


Neatlaidība tikt brīvībā

Ir 2010.gada septembris. Pasaules ziņu aģentūras ziņo, ka noraidīts jau sestais (!!!) Čepmena lūgums par pirmstermiņa atbrīvošanu. Trīs cilvēku padome noraidīja viņa lūgumu. Laikraksts "The New York Daily News" vēsta, ka ieslodzīto atbrīvošanas lietu padome saņēmusi 75 protesta vēstules no dažādiem cilvēkiem, kuri iebilst pret Čepmena atbrīvošanu no ieslodzījuma, tai skaitā, "Lenona kundze" Joko Ono.

Atbrīvošanas lietu padomes pamatojums neatbrīvot Čepmenu no ieslodzījuma tika pieņemts secinot, ka ieslodzītais joprojām izrāda vienaldzību "pret sabiedrības normām un cilvēka dzīvības neaizskaramību". Atklāts paliek jautājums - kas šo desmit gadu laikā ir mainījies Čepmena prātā? No pilnīga nolieguma vēlmei izkļūt brīvībā līdz apsēstībai, ar katru atļauto termiņu pieprasīt pirmstermiņa atbrīvošanu no jauna un jauna. Čepmens izcieš piespriesto mūža ieslodzījumu kopš 1980.gada, pirmstermiņa atbrīvošanu drīkst prasīt ne ātrāk kā 20 gadus pēc soda izciešanas sākuma, tātad - 2000.gadā.

Un, tavu brīnumu, 2000.gada 4.oktobrī pasaules mediji ziņo, ka Deivids Čepmens lūdzis pirmstermiņa atbrīvošanu, taču lūgums ticis noraidīts. Tātad augstākminētā dienu iepriekš teiktā saldā runa komisiju tomēr atstājusi vienaldzīgu. Ar apbrīnojamu precizitāti rīkojas šis Čepmens. 2000.gada 8.decembrī apritētu apaļi divdesmit gadi kopš traģēdijas. Pāris mēneši formalitātēm un brīvu gaisu šis Čepmens jau bija plānojis ostīt akurāt pēc minimālā atsēžamā termiņa par savu nodarījumu.


Laikraksta "The New Standard" numurs, kurā paziņots par Lenona nāvi

Jautājums joprojām paliek atklāts: Deivids Marks Čepmens ir garīgi slims cilvēks vai vienkārši sasodīti labs aktieris?

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantoti citāti no Čepmena liecībām, kas publiskotas kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījumā, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Klasika

Rokoties pa mūzikas ierakstu annālēm, esmu sapratis, mans laiks ir pagājis. Jo mans laiks bija 70-tie. Jā, nedaudz es dzīvoju 70-ajos, bet tad manas prioritātes bija ēst putras un daudz kakāt. Ja 60-ajos pasauli plosīja "bītlmānija", tad 70-tie, kad Liverpūles četrinieks jau bija tā kā pieklusis, atsedza milzum daudz talantu. Šeit tikai daži no ekselentajiem 70-ajiem.

1. SIMON AND GARFUNKEL "BRIDGE OVER TROUBLED WATER" (1970)



Tāpat kā Maks un Morics, Govs un Cālis, Toms un Džerijs, arī Arts Garfunkels un Pols Saimons nav iedomājami viens bez otra. Un tā arī ir - 1957.gadā šie jaunekļi nodibināja grupu ar nosaukumu "Toms un Džerijs", un viņiem vajadzēja veselus astoņus gadus, lai šo stulbību labotu un pārdēvētu sevi par "Saimonu un Garfunkelu". 1970.gadā, kad klajā nāca šis albums par tiltiem pāri satrakotai upei, abi jau bija tiktāl saplēsušies, ka bija skaidrs - šī plate ir pedējā dueta pastāvēšanas vēsturē. Jo viņi vairs viens otru negribot redzēt. Un vispār - "Arts izskatās pēc pūpēža, kas apaudzis matiem!" tā es toreiz strīdā teiktu, ja būtu Pols Saimons.

Neesmu dzirdējis visas dueta plates. Bez šīs pilnībā vēl tikai "Parlsey, Sage, Rosemary and Thyme" (1966). Taču "Bridge Over Troubled Water" kārtējo reizi man lika kaunēties par savu nezināšanu. Nezināju, ka dziesmu "Cecilia", kuru deviņdesmito gadu beigās visur drillēja kādas jaunas grupas izpildījumā, ir Saimona roku darbs. Par sodu jau esmu uzzīmējis sev ar marķieri uz vaigiem melnas kaķa ūsas un staigāšu ar tāds, kamēr tinte nomazgāsies.

Šis albums iedvesa jaunu dzīvību arī 1913.gadā peruāņu komponista Daniela Alomjas Roblesa uz tautas mūzikas pamatiem sarakstītajai dziesmai "El Condor Pasa", kuras nosaukumam duets pielika arī teikumu "Ja es varētu" (If I Could). No bērnības atceros, šī dziesma kaut kā tomēr bija izrāvusies "Pirmās Rīgas" radioviļņos un toreiz man tā likās nu šausmīgi garlaicīga. Tāpat kā tagad.

Dziesma "Bridge Over Troubled Water", protams, ir klasika. Ko tur liegties, tā kopā ar dziesmu "Sound of Silence" ir Saimona un Garfunkela dueta vizītkarte. Un, lai arī man liekas, ka abi mākslinieki sastrīdējās tikai tāpēc, ka Polam Saimonam vienkārši nepatika, kā uz albuma "Bridge Over Troubled Water" vāciņa Arts Garfunkels viņam stāv aiz muguras, varbūt bija vērts izbeigt slavas zenītā, lai tagad, pēc 25 gadiem, apraktu "kara ģitāri" un atkal kaut uz vienu vakaru priecētu pasauli ar 70-ajiem, kad par godu uzņemšanai Rokenrola Slavas zālē abi mākslinieki izpildīja pāris dziesmas, arī par slaveno tiltu un trakojošo upi.






2. TOM WAITS "CLOSING TIME" (1973)



Toms Veits man atklājās ar viņa 1976.gada plati "Small Change". Lai arī par plates spilgtāko dziesmu ierasts uzskatīt "Tom Trauberts Blues (Four Sheets to the Wind in Copenhagen)" jeb vienkārši "Waltzing Matilda", es pavilkos arī uz "The Piano Has Been Drinking (Not Me)" un, protams, uz "Pasties and a G-String", iespējams, repa stila pamatlicēju. Bet ar mūsdienu repu tam nav nekāda sakara - mūsdienu reps reāli sūkā!




Bet nu par plati, ko pieteicu sākumā - "Closing Time". Ar šo plati 1973.gadā Toms Veits debitēja un izdarīja to lieliksi. Lielu artavu tajā ielika plates producents un dziesmu aranžētājs 60-to gadu slavenās amerikāņu pop-rok grupas "Lovin` Spoonful" dalībnieks Džerijs Jesters (starp citu, grupa 2000.gadā tika uzņemta Rokenrola Slavas zālē). Iespējams, tieši Jestera aizraušanās ar folkmūziku arī "Closing Time" dziesmu aranžēšanā Tomu Veitu nopozicionēja šajā lauciņā, kurā viņš tupina darboties joprojām. Bet, iespējams, ka tā nav. Jo jau nākamā gada Toma Veita plati "The Heart of Saturday Night" producēja jau cits tā laika mūzikas meistars - producents Bons Hovijs, kurš paspējis "paproducēt" arī šo to no Elvisa Preslija. Bet štrunts ar tiem producentiem.

Jau pie Saimona un Garfunkela plates apskata es kaunpilni atzinos, ka, rokot aizvien dziļāk, saproti, ka patiesībā esi absolūts analfabēts. Ārprāts! Un es nemaz nezināju, cik šī plate ir kolosāla! Es, kurš tūlīt jau dosies pierakstīties uz vietu kādā pansionātā, kurā vienā mazā istabiņā dzīvo četri cilvēki, trīs kaķi, bet viens no istabas biedriem "tumbočkas" atvilknē audzē vardes, lai pievilinātu stārķi atnest tam bērniņu. Kauns!

Vispār man bija uzskats, ka no Tomu Veita var klausīties nu tā - visu, kas tapis līdz 80-ajiem. Jo kādu laiku atpakaļ centos sagremot Toma Veita 2002.gadā abas iznākušā plates "Blood Money" un "Alice". Bet man nesanāca. Un šis uzskats nekur nav pazudis.

Nezinu, kas tam par iemeslu. Varbūt tas, ka Toms Veits bija vēl "zaļš", nebija iesildījis savu aizsmakušo, rūnītas žirafes rīta atraugas cienīgo balsi, varbūt debijas platē tomēr kaut kā jāizpatīk publikai un tirgum, bet - "Cosing Time" visās dziesmās var saprast, ko Veits dzied, un dziesmas ir vienkārši ģeniālas!

Plati ievadošā "Ol`55" saplosa! Tāpat kā "I Hope That I Don`t Fall In Love With You" un "Old Shoes (And Picture Postcard)", kurā jo īpaši var samanīt jau pieminēto folkmūzikas elementu klātbūtni. Bet, klausoties plati vēl un vēl un paskatoties "Youtube", kuras Toma Veita dziesmas vienkāršie cilvēki, kuri iemācījušies strinkšķināt ģitāri, dzied un filmē, lai citi varētu par viņiem pasmieties, ir skaidrs - Toms Veits, debitējot ar savu soloalbumu, ir paņēmis pasauli ar dziesmu "Martha". Tai skaitā mani. Un tagad man tikai atliek iemācīties to nospēlēt uz ksilofona, piedalīties "Gaudojošo Ģimeņu" šovā, vinnēt galveno balvu un par laimestu nopirkt sev plūmes visam mūžam.







3. "SUPERTRAMP" - "BREAKFAST IN AMERICA" (1979)



Kad velsiešu dzejnieks un rakstnieks Viljams Henrijs Deivs (1870-1940) 1908.gadā publicēja savu autobiogrāfiju ar nosaukumu "The Autobiography of a Super-Tramp", viņam ne sapņos nerādījās, ka sešdesmit gadus vēlāk no šīs grāmatas nosaukuma pāris puikiņu no Lielbritānijas tā iespaidosies, ka pārdēvēs savu nesen izveidoto grupu "Daddy", kas, man liekas, ir pietiekami tizli, uz "Supertramp". Un divi galvenie no šiem puikiņiem bija Rodžers Hadžsons un Riks Deivs, kas savu kolosālo "daddy" ansambli nodibināja tālajā 1969.gadā.

Savu pirmo plati viņi izdeva jau 1970.gadā ar oriģinālu nosaukumu - "Supertramp". Hadžsons un Deivs bija naski dziesmu rakstītāji, bet pantus dziesmās "piesacerēja" grupas ģitārists un arī balalaikas meistars Ričards Palmers. Un tas ir forši.

"Breakfast in America" ir grupas sestais studijas darbs. Desmit gados sešas plates ir daudz. Daudz par daudz. Un tas parādījās arī abu "Supertramp" galveno vīru attiecībās - Hadžsonam un Deivam radās domstarpības par albuma nosakumu. Hadžsons gribēja "Breakfast in America", Deivs - "Working Title" vai "Hello Stranger", kaut albumā dziesmas "Working Title" nemaz nav, bet ir "Goodbye Stranger"... Iespējams, Hadžsons iekrāmēja Deivam pa galvu ar ģitāri vai aizbāza aiz biksēm kādu no Palmera balalaikām un šajā duelī uzvarēja, un plati beigu beigās sauc "Breakfast in America".

Arī albuma vāciņš liecina par "Supertramp" uzskatiem par Ameriku. Uz tā nepārprotamā Brīvības Statujas pozā attēlota dāma restorāna viesmīle Keita, kura lāpas vietā tur glāzi svaigi spiestas apelsīnu sulas, bet ēku panorāma, kas ierasti paveras no lidmašīnu iluminatoriem, lidojot pāri Ņujorkai, aizvietota ar popkorna kastēm, garšvielu trauciņiem un šķīvi ar amerikāņu brokastīm. Savukārt albuma vāciņa aizmugurē vokāli instrumentālā ansambļa dalībnieki bauda šīs amerikāņu brokastis, lasot savu vietējo angļu avīzīti. Apmēram kā liepājnieki Kazahstānas lauku bufetē lasītu "Kurzemes Vārdu".

Dažādos albumu apskatos šī plate tiek īpaši izcelta ar to, ka tajā pirmo reizi "Supertamp" izmanto "īpašas "Wurlitzer" elektriskās klavieres". Var jau būt. Citas "Supertramp" plates neesmu klausījies no A līdz Z. Un, ja tas ir tā, tad Hadžsonam tās klavierītes ir dikti gājušas pie sirds, jo nesen uzdūros uz kādu viņa koncertu, kurā viņš visas savas dziesmas noklimperēja tikai uz viena sintezatora un pats, saprotams, arī dziedāja. Un publika arī "pavilkās". Sevišķi kāda dāma, kurai jau 1979.gadā varēja būt ap 60, pie dziesmas "The Logical Song" skatuves priekšā gorījās kā zaļus ābolus pārēdies zilonis pērtiķu riesta laikā.



Lai nu kā - ja kāds vispār grib iepazīt "Supertramp", tad plate "Brakfast in Amercia" ir īstā. Tajā ir "Supertramp" stila, spēka un talanta koncentrācija visaugstākajā pakāpē. Tikai es nezinu, vai puikām (nu jau onkulīšiem) tā baigi vajadzēja cūkāties ar to atkalapvienošanos. Bet tas jau ir cits stāsts.

Džimijs Džamps - Spānijas lepnums!

Pirms kāda laiciņa priecājos par jaunieti, kurš Eirovīzijas fināla laikā Spānijas pārstāvju priekšnesuma vidienē pievienojās "bekvokālistiem"

Nu, izrādās, šo jaunieti sauc Džimijs Džamps un līdzīgu triku viņš izstrādājis arī Pasaules futbola čempionāta finālspēles izskaņā, kad izskrējis stadionā, lai paķertu turnīra galveno balvu - zelta kausu, kuru arī, starp citu, izcīnīja Spānija. Tiesa, šis uznāciens nebija tik ekselents kā Eirovīzijā, bet par zināmām tendencēm Džampa k-ga dzīves uztverē tas liecina gan.

Rokas nost no Kārļa Streipa!

Kārlis Streips ir baigais mans čoms! Viņš pats gan to nezin, bet mans čoms viņš ir vienalga. Un kā gan citādi? Kopš atceros sevi klausāmies "pirmo Rīgu" vai skatāmies "pirmo Rīgu", viņš vienmēr tur ir bijis. Un nav neviena cita žurnālista, kura raidījumu dēļ es būtu atlicis kādas savas darīšanas vai mainījis dienas plānus. Nu, ja ne mainījis dienas plānus, tad vismaz allaž paturējis prātā viņa pārraižu laikus.

Kārlis Streips ir foršs! Tieši viņš man atklāja Marģeri Martinsonu, kuram radio ēterā neizdevās Kārli Streipu un pārejos klausītājus pārliecināt, ka valstij vajadzētu iepirkt mātes pienu par trim latiem pilienā. Tieši viņa radioraidījumā - intervijā ar kādu ārstu - sadzirdēju sev interesējošu jautājumu no kāda pavecāka klausītāja: "Dakter, ko man tagad darīt? Man mazdēlam kakā ir stafilokoks!". Kad raidījumā viesojās toreiz slavenais žurnālistu duets Jakubāns un Hānbergs, bet kāds tiešā ētera zvanītājs uzdeva jautājumu: "Sakiet, vai tā ir taisnība, ka Jūs esat zilais?", tieši Kārlis Streips bija tas, kurš uzdeva pretjautājumu: "Kuri no mums te?". Un man šķiet, ka Kārlis Streips ir vienīgais žurnālists pasaulē, kuram uz ētera tālruni ir zvanījušas kazas

Mani neinteresē, ko Kārlis Streips dara aiz savām dzīvokļa durvīm. Vai viņš, pārnākot mājās no raidījuma "Skats no malas", uzvelk rozā baletdejotājas kleitu un dejo "Gulbju ezera" kulminācijas deju. Vai viņš izšuj, marinē sēnes, spēlējas ar lellēm vai dzer alu - man vienalga. Galu galā viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs ikviens un pēc raidījuma, kurā nevar aizbāzt muti Aināram Dimantam, kaut kā jau jāatslābinās ir.

Kāpēc cilvēkiem nepatīk Kārlis Streips? Un kam viņš nepatīk? Izrādās, Tautas partijas kaut kādai tur skautu nodaļai nepatīkot, ka tās mātes organizācijas virsvadītājus Kārlis Streips nodēvējis par "kliķi" un "bandu" vai kaut kā tamlīdzīgi. Šim pašam Tautas partijas bērnu un jauniešu pulciņam nepatīkot, ka Kārlis Streips ir tik ass, kritizējot iepriekšējo valdību darbu. "Streips, protams, vaino Tautas partiju arī ekonomiskās krīzes izraisīšanā, aizmirstot, ka Aigara Kalvīša laikā Latvijas finanses bija vislabākā stāvoklī, kādas atjaunotās valsts vēsturē bijušas", diena.lv apgalvo šī pulciņa viena no galvenajām vārdā Sarmīte. Sarmīt, bērniņ, nu ļauj Kārļonkulim izteikties pēc sirds patikas! Vai tev žēl? Un, kamēr šis tur runā, tu, savukārt, palasies ekonomikas mācību grāmatas.

Un visbeidzot tā Eirovīzija. Nu kas cilvēkiem atkal nepatīk? Kad vēl šo veidojumu skatījos, Kārlis Streips bija 80% no visa tā pasākuma. Nu un, ka viņš aprunā un komentē, kādas kuram biksiņas un kleitas! Vai tad Kārlis Streips šogad Aišai pusfinālā uzdeva to pār galvu pārmaukto galdautu par kleitu? Bez viņa komentāriem tādam normālam vidusmēra lauku cilvēkam kā man vispār nebūtu nekādas sajēgas, kas ir kas tajā Eirovīzijā! Nu kā es te laukos, caurām dienām raustot tos govs pupus, varu zināt, vai šī dziesma ir laba vai slikta. Un viņi tur dzied visādās valodās, no kā es vispār neko nesajēdzu. Ja Kārlis Streips nepatulkotu, kā lai es zinātu, par kuru dziesmu man sūtīt "esemesku"?

Vārdu sakot - rokas nost no Kārļa Streipa!

Un nobeigšu ar paša Kārļa Streipa reiz izteiktu citātu: "Ja kādam kaut kas nepatīk, lai uzsēžas sev uz īkšķa un parotē!"


P.S. Kārļa Streipa bildi nofenderēju no diena.lv.

Mana Eirovīzija!

Tikai un vienīgi šīs neredzētās epizodes dēļ nožēloju, ka neskatījos šā gada Eirovīziju.




Un - rokas nost no Kārļa Streipa!

Mācītāju trio un striptīzdejotāja Patrīcija

Jau pagājis krietns laiks, kopš neesmu šeit sniedzis savus pārgudros komentārus par jaunām un vecām platēm. Tad nu šo kļūdu labošu, turpinājumā ielūkojoties manas šā brīža aktuālākās mūzikas annālēs.

1. "Muse" - "The Resistance"



Kopš šī laika nekas nav mainījies - laikā, kad es neklausos visādus pediņus un citus "mīkstā" stila izpildītājus, "Muse" ir mans favorīts nr.1!

Pēc 2006.gada "Black Holes And Revelations" un koncertieraksta "HAARP" pērnā gada "The Resistance" ir pirmais jaunais materiāls no "Muse". Kad laikraksts "Diena" piedāvāja albuma iznākšanas dienā to "nostrīmot", varēja dzirdēt daudz versiju, no kā "Muse" ietekmējusies šoreiz - gan no "Queen", gan no "The Rolling Stones". Brīžiem likās, ka notiek sacensība, kurš kādas ietekmes jaunajā platē saklausīs. Es ar tajās piedalījos - paziņoju, ka dziesmas "Resistance" piedziedājums aizgūts no grupas "Wheatus" dziesmas "A Little Repect". Bet, protams, tā nav - kas attiecās uz "Wheatus". Bet es taču nevarēju piekristi tikai Rudakam un visiem pārējiem, neizvirzot nekādas savas versijas. Par "Queen" gan ir taisnība - to apstiprina pats "Muse" solists Metjūzs Belamijs (Matthew Bellamy), un "Queen" ģitāras vīrs Braiens Mejs (Brian May) šo ietekmi jaunajā platē uzņēmis ar ļoti atzinīgiem vārdiem, par izcilu nosaucot dziesmu "United States of Eurasia (+ Collateral Damage)".

Kas man jaunajā platē patika? Tas jāklausās kā vienots skaņdarbs, un, ja CD spēlētājs uzlikts "Repeat" režīmā, "Muse" jaunās plates koncepcija neļauj piefiksēt brīdi, kad plate atkal sākas no gala. Bez tam, arī pirmo reizi klausoties plati, jau var pagaudot līdzi zināmam meldiņam - dziesmā "I Belong to You" meistarīgi iekļauts fragments (divas pēdējās rindiņas) no kādas operas ārijas, kuras oriģinālais nosaukums ir franču valodā, bet šajā valodā pareizu izrunu iespējams iegūt, tikai nedaudz iedzerot, tāpēc iztiksim bez citātiem.

Jaunajai platei vēl jānoguļās prātā, lai objektīvi salīdzinātu ar "Black Holes" vai spēcīgo 1999.gada albumu "Showbiz", bet noliegt nevar - "Muse" Latvijā ir savējie. Jo kā gan citādi lai izskaidro viņu nupat izsludināto otrreizējo spēlēšanu, šoreiz Salacgrīvā šajā vasarā laikā, kad citu Eiropas valstu fani "Muse" mājas lapā pie ziņas par Latvijas koncertu tikai siekalojas un jūtas nedaudz apdalīti.

Aicinu ielūkoties dziesmas "Undisclosed Desires", kas esot Belamija veltījums viņa draudzenei, tādējādi, domājams, dziesmas teksts ir ļoti intīms un bērniem līdz 18 gadu vecumam lūgums nākamo video izlaist. Vēl ņemot vērā, ka klipā dejo diezgan pupains sievišķis, par ko nemaz nav pārliecības, ka tas ir sievišķis.



2. Alicia Keys - "The Element of Freedom"

Par RnB mūzikas stilu man ir savs noteikts viedoklis - tas ir purkšķināšanas ar padusi apvienojums ar tumšu ādas krāsu, un tas man nezināmu iemeslu dēļ ir populārs arī ārpus Amerikas kontinenta mūžamežu rajoniem. Tomēr ir viens izņēmums - Alīša Kīza (lūk līmenis likt cilvēkiem vārdus, kurus latviski vispār nevar normāli izrunāt).



Šobrīd 29 gadus vecā Alīša jau 7 gadu vecumā sāka apgūt klavierspēli, spēlējot klasisko mūziku. Te arī izskaidrojums mākslinieces ekskluzīvajai klavierspēlei uz skatuves. Kā arī iemesls, kāpēc es pēc divām klavierspēles nodarbībām atmetu tām ar roku un joprojām protu tikai ar vienu pirkstu nospēlēt "Kur tu teci, gailīti manu?".

Alīšai bija vairāk pacietības un, ko tur slēpt, talanta kā man, tāpēc viņa jau 20 gadu vecumā izdeva savu debijas plati "Songs in A Minor", ko pārdeva 12 miljonos kopiju. Kopš tā laika viņas karjera iet tikai kalnā. Ņemot vērā Alīšas personīgo seksapīlu un šarmu, nav brīnums, ka viņas kontā ir arī lielākas un mazākas lomas kino, jaunakā no kurām ir loma 2008.gada Amerikāņu drāmā "The Secret Life of Bees".

Bet - atpakaļ pie mūzikas! "The Element of Freedom" ir ceturtais Alīšas studijas albums, bet pirmais, kurš man patiešām patīk vairāk kā par vienu dziesmu platē. Sākot ar absolūti eleganto "Doesn't Mean Anything" un "Empire State of Mind (Part II) Broken Down" un beidzot ar jau radiostacijās nodrillēto, bet spēcīgo "Try Sleeping With A Broken Heart", šī plate tiešām aizrauj. Pat neskatoties uz to, ka tā iekļauta RnB stilā.

Un personīgi man ļoti fascinē, ka mūsu draudzene Ališa ne tikai smuki gorās klipos un dzied, bet arī pati ir autore lielākajai daļai savu dziesmu. Alīša, kad lasīsi šo blogu, zini, mēs Tevi par to cienām! Ka pati saceri dziesmas. Un par to, protams, ka lasi šo blogu.



3. "The Priests" - "Harmony"

Iedomāsimies skatu - no skatuves Arēnā "Rīga" nokāpj iesildītājgrupa (vēlams "Skyforger" vai "Inokentijs Mārpls") un pārpildītā arēna nepacietīgi gaida galvenos vakara māksliniekus. Un te viņi parādās! Arēnu pāršalc aplausu vētra un uz skatuves izgaismojās trīs vīri melnās mantijās - mācītāji, kas kalpošanu Dievam un baznīcai uz laiku nolikuši malā, lai pievērstos šovbiznesam.



Tieši tā nolēma rīkoties divi brāļi Ouhagani no Ziemeļīrijas, kam pievienojās trešais dziedošais Svētais Tēvs Deivids Delardžijs (David Delargy). Viņš tāpat kā brāļi Oigens un Martins Ouhagani (Eugene O'Hagan, Martin O'Hagan) ir Romas katoļu priesteri. Un patiesībā nav tā, kā teikts iepriekš. Šie trīs kungi kopā dzied jau kopš koledžas gadiem.

2008.gadā nu jau trio "The Priests" parakstīja līgumu ar skaņu ierakstu kompāniju "SonyBMG" un tā paša gada novembrī klajā nāca dziedošo mācītāju debijas albums "The Priests" ar 15 reliģiska rakstura dziesmām, kā, piemēram, Šūberta "Ave Maria" un Franka "Panis Angelicus". Un jaunieši trāpīja desmitniekā! Jau mēnesi pēc iznākšanas "The Priests" debijas plate iekļuva Ginesa rekordu grāmatā kā visātrāk pārdotais debijas albums klasikas žanrā Apvienotajā Karalistē. Protams, tas tika panākts ne tikai ar skaistām actiņām un balstiņām, bet arī ar producenta Maika Hedžesa (Mike Hedges) čaklajām rociņām, kuras reiz līdzējušas arī tādām grupām kā "U2", "Manic Street Preachers" un Dido.

Skola bija rokā un jau gadu vēlāk - 2009.gada novembrī - dienasgaismu ieraudzīja otrais "The Priests" garadarbs - plate "Harmony". Koncepcija tā pati - moderni, nedaudz popsīgi un ļoti labā balss kvalitātē iedziedātas 15 klasiskas reliģiskās dziesmas, kam pa vidu iemaldījušās pāris Ziemassvētku kompozīcijas. Tiesa, šīs plates panākumi vairs nav tik lieli. Piemēram, Somijā un Norvēģijā, kur debijas plate "The Priests" pārdošanas topos ieņēma attiecīgi otro un pirmo vietu, jaunais "Harmony" neguva nekādu ievērību. Bet tas skaidrs - savu slavas ceļu šobrīd iet līdzīgas koncepcijas puišu kolektīvs "Il Divo", un tur tie puikas tomēr ir frišāki un baznīcas tantēm droši vien patīk labāk.



4. Chris De Burgh - "Spanish Train and Other Stories" (KLASIKA!)

Kad savulaik parādījās pirmais ziņu portāls navigators.lv, kas vēlāk pārtapa par DELFI, tā bija pirmā vieta, kur lasītājiem bija iespēja komentēt ziņas. Un pie ziņas, ka Kongrsu namā Rīgā koncertēs Kriss De Burgs (Chris De Burgh) kāds komentētājs, kurš bija nosaucies par Juri Milleru, izteica vēlmi šo "mīksto dziedātāju" sabučot. Un tas ir tik mīļi! Un loģiski. Jo lielākajai daļai De Burgs asociējās tikai ar pārsaldo "The Lady In Red" no tālajiem 80.ajiem.

Bet patiesībā Kristofera Džona Deivisona (Christopher John Davison), kas ir mākslinieka īstais vārds, karjera sākās krietni agrāk - jau 1975.gadā ar debijas plati "Far Beyond These Castle Walls". Šajā pašā 1975.gadā De burgs izdeva vēl vienu plati - "Spanish Train and Other Stories", kas pavisam nejauši nupat nonāca manā necilajā kolekcijā.



Neesmu 70.to gadu mūzikas stilu analīzes meistars, bet līdz šim minētais periods man vairāk asociējās ar jau uz disko velkošiem ritmiem un mikrofoniem līdzīgām frizūrām, kādas pie mums topā bija līdz pat 90.to gadu sākumam. Vismaz manam brālim bija tāda frizūra un pie blāvāka apgaismojuma svešam bija grūti pateikt, vai tas puisis vai meitene.

Kriss De Burgs, šķiet, nekad nav nesājis mikrofona frizūru, un tāpat, man vismaz šķiet, ka vērtēt De Burgu pēc "The Lady In Red" nav īsti pareizi. Ja godīgi, arī man šī "Spanish Train" plate ir pirmā iepazīšanās ar De Burgu, un man tā patika. Klasiskais "A Spaceman Came Travelling", protams, uzreiz izlec no visām pārējām dziesmām, jo ir neskaitāmas reizes dzirdēta. Bet galvastiesu pārāka ir virkne citu dziesmu - kaut, piemēram, "Lonely Sky", "Old Friend" un jautrā dziesmiņa par striptīzdejotāju Patrīciju "Patricia The Stripper".

Nākamā rindā uz iepazīšanu man ir De Burga 1977.gada plate "At The End of A Perfect Day", bet šobrīd jau pieminētā dziesma par Patrīciju no "Pupu bāra".




2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Vai mūzikas industrija atgriežas pie saknēm?

Es esmu cilvēks, kurš audzis laikos, kad gada nozīmīgākais notikums Latvijā bija "Mikrofona" dziesmu aptauja. Astoņdesmito gadu sākumā, skatoties vienu no šīs aptaujas gada noslēguma pārraidēm, pirmo reizi ieraudzīju Dzintri Kolātu un nedaudz sabijos. Jo, gadiem klausoties viņa balsi radiofonā, man bija izveidojies tāds priekšstats, ka viņš vizuāli ir kaut kas līdzīgs Lujam De Finesam - slavenajam Fantomasa ķērājam. Bet tā nebija.


Dzintris Kolāts


Bet stāsts ir tieši par to. Nesen paskatījos tādu veco "Mikrofona" aptauju retrospektīvu DVD izlasi. Un nevarēju, protams, nepasmaidīt. Nora Bumbiere ar kaut ko līdzīgu galdautam, pārmauktam pār galvu, dzied un laižas deju virpulī ar savu tā laika skatuves un dzīves partneri Viktoru Lapčenoku dziesmā "Tā diena". Fonā visur mētājas sapūsti baloni, daži pakabināti kaut kur virs kameras. Un viss! Un tad dziesma beidzas un sākas nākamā - Noras Bumbieres izpildītā "Par pēdējo lapu". Nedaudz pamainīts tikai mākslinieces kostīms, bet baloni un fonā kaut kāds iesprausts bērzs tas pats. Var redzēt, ka abi klipi filmēti viens pēc otra. Un kas par to? Cilvēkiem tolaik nepatika? Patika!


Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks



Kas parasti ieguva pirmās vietas? Raimonds Pauls, protams! "Mežrozīte", šķiet, bija pirmā dziesma, kas "Mikrofona" aptaujā uzvarējusi. Skaista, vienkārša un prātīga dziesma. Ja paskatās, kādas dziesmas uzvarēja līdz astoņdesmito gadu beigām, tad nevar noliegt, ka tautai patika vienkāršas, melodiskas dziesmas, kuras izpildīja cilvēki ar talantu. Atceros, Uldim Stabulniekam tur bija viena dziesma, kurā viņam kaut kas bija par lielu, lai paņemtu no klēpja un apmīļotu. Tā dziesma man gan nepatika. Bet vispār esmu liels Ulda Stabulnieka fans - Raimond, piedod, bet Ulža Tevi sit pāri!


Uldis Stabulnieks "Tik un tā" (pirms tam netīšām Žoržiks)


Paskatīsimies, kas tajos laikos notika ārzemēs. Ja tā paskatās no šodienas skatu punkta, tad mēs tikām turēti baigā mucā. Bītlus padomijā ielaida, jo pat tā laika PSRS spices vīri saprata, ka kaut ko tādu viņi aiz sava dzelzs priekškara nenoturēs - pārāk jau nu masīvs spiediens. Tad vēl bija zināma ABBA, Boney M un Dins Rīds, kurš uz PSRS izdotās plates vāka bija nobildēts šaurās triko biksēs, un man kaut kas viņā nepatika. Kā caur miglu atceros televīzijas raidījumus "Varavīksne". Aldis Ermanbriks pie visu laiku fonā ieslēgtām disko gaismām mani uzreiz paņēma ar savām izteiktajām brillēm, bet pārstāju to raidījumu skatīties pēc "Pink Floyd" klipa "Another Brick in the Wall" pārraidīšanas, kurā skolēnus samala gaļas mašīnā. Bet vismaz es sāku mācīties labāk.


"Pink Floyd" "Another Brick of the Wall"


Bet patiesībā "tur ārā" notika daudz kas vairāk. Izmantojot šodienas resursus, var tikai just līdzi tai paaudzei, kurai blakus tas viss notika, bet viņi par to neko pat nezināja. Kaut gan - kurš mazāk zina, tam saldāks miegs. Un tomēr ir viena kopīga lieta tā laika mūzikā - to pārsvarā izpildīja tie, kuri paši to komponē, vai arī citu komponējumus izpilda tiešām talantīgi mākslinieki. Gan latviešu, gan ārzemju mūzikā.

Un tagad paskatīsimies, kas notiek šodien. Nerunāsim par tiem, kuri tiešām paši komponē, paši dzied un spēlē un, vairumā gadījumu, droši vien tikai paši arī klausās. Kā pēdējā laika pašmāju "sensācija" tiek pasniegta grupa "Kombuļi". Kad visi par viņiem sāka runāt, nolēmu vienreiz paskatīties arī es. Kā jau kārtīgai sensācijai pienākas, "Kombuļi" ir ari "Youtube" portālī. Aptuveni 15 sekundes - tik ilgs bija laiks, lai es saprastu, ka otrreiz šito es vairs nemūžam negribēšu redzēt un dzirdēt. Vīriņš, kurš izskatās līdzīgs lauku mājas saimniekam no multfilmas par auniņu Šonu, ko šad tad demonstrē pa TV3, lai aizpildītu ētera laiku, un sieviņa vienkārši savam priekam dzied un spēlē. Un kāpēc ar to jābāžas tagad visiem virsū? Dažos portāļos reizi pāris nedēļās parādās raksti par šo "grupu" - tad viņi ir uz izjukšanas robežas, tad viņiem nav naudas, tad "Kombuļu" soliste esot kļuvusi sievišķīgāka. Tsjaa, kā tad.


"Kombuļi"


Otrs nesenais piemērs - latviešu "silto" karš medijos! Puikiņu grupa "Latte" izplatījusi paziņojumu par savas darbības beigām, jo viņus piešmaucis producents Juris Millers. Savukārt Millers izplatīja pretpaziņojumu, ka "Latte" puikas ir zagļi un homīši. Šajā sakarā man prātā nāk divas domas. Pirmkārt, interesanti, kā Jurčiks zina, ka tie puikas ir, tā sauktie, taisnās zarnas operatori? Un, otrkārt, pateicoties paziņojumam par "Latte" izjukšanu, es vispār uzzināju, ka tāda grupa ir eksistējusi.


Juris Millers (foto no portāla mango.lv)


Ārzemēs šādu stāstu, protams, ir tūkstošiem. Un galvenie pelnītāji uz to ir ierakstu kompānijas. Esmu kaut kur pa ausu galam lasījis, ka lielie mūzikas producenti pat pēc kaut kādām mistiskām formulām izskaitļo, cik un kādiem puikām vai meitenēm šādos projektos jāapvienojas, cik no viņiem jābūt blondiem, cik tumšiem, cik vispār bez matiem, cik gariem un cik resniem - aprēķini tiek veikti gandrīz kā ķīmijas laboratorijas darbos.

Un tad rodas jautājums - cik tālu tā var aiziet? Vai viss nav sarežģīts tik tālu, ka sarežģītāk vairs nav kur, un klausītājs vairs nesaprot, kas ir kas?

Atbilde ilgi nebija jāgaida. Tā pat nebija jāmeklē, tā atnāca pati. Sūzana Boila ir šī atbilde. Būsim godīgi, prasta izskata un uzvedības dāma vidējos gados, kura dzīvo vienatnē ar savu kaķi, uzkāpj uz talantu šova "Britain`s Got Talent" skatuves un vienā mirklī sasper visas mūzikas biznesa formulas lupatās! Boilas debijas albums "I Dreamed a Dream", kurš klajā nāca 2009.gada novembrī, visā pasaulē ir pārdots vairāk ka 8 miljonos kopiju.


Sūzana Boila

Šo veiksmes stāstu var vērtēt dažādi, taču viens ir skaidrs - klausītājs ir noguris no mākslīgām, sarežģītām popzvaigznēm, un Boila nāca tieši laikā. Vai mūzikas industrija atgriezīsies pie saknēm vai arī Sūzana Boila ir tikai izņēmuma veiksmes stāsts, to rādīs laiks. Bet, ja tā nenotiks, mēs taču vienmēr varēsim klausīties "Kombuļus" un Latvijas Radio 2!