Atšķirībā no Ērika Kleptona autobigrāfijas, kuru viņš par sevi rakstīja pats, Džona Lenona dzīves gaitas apraksta kāds cits. Tas, protams, mazina grāmatas objektivitātes līmeni, bet, no otras puses, ļauj uz Lenonu paskatīties ar viņam tuva cilvēka acīm, neatmetot pat Lenonu neglaimojošus dzīves faktus. "Desmit gadus man bija kopīga dzīve ar cilvēku, kas jau dzīves laikā bija milzīga slavenība un pēc nāves ir kļuvis par leģendu," grāmatas aprakstā stāsta Lenone. "Kopš Džona nāves esmu noskatījusies, kā grāmatas par viņu, plauktiem vien, parādās un pazūd; lielāko daļu sarakstījuši cilvēki, kas nekad nav viņu pazinuši un kas veido vienpusīgu un kļūdainu priekšstatu par viņu un par mūsu attiecībām."
Lai to vērstu par labu, Sintija Lenone ķērās pie darba. Grāmatā ir aprakstīti notikumi, kas risinājās no 1957.gada Liverpūles mākslas koledžā, kurā abi arī satikās - Sintija kā kārtīga skolniece, bet Džons kā brīvdomātājs slaists, kuram vairāk par mācībām interesēja ģitārspēle un smieklīgu karikatūru zīmēšana uz pierakstu burtnīcu malām. Viņu mīlestība neuzzēla pēkšņi, tas notika pamazām, bet spēcīgi. Kad Sintija saprata, ka Džons viņai ir kas vairāk par klasesbiedru, un interesi par viņu sāka izrādīt arī pats Lenons, viņai jau bija attiecības ar kādu puisi. Bet pēc vienas ballītes, kurā bija arī Džons, abi satuvinājās, Džona drauga dzīvoklī to izdarīja vēl ciešāk, un, kad Lenons pēc tam prasīja Sintijai: "Ko tu dari rīt, parīt un aizparīt?", viņa tam atbildēja: "Satiekos ar tevi!"
Pēc laika sevi pieteica abu puika Džulians. Lenons bija ļoti priecīgs par bērnu, bet, būdams ar zināmiem principiem, līdz puikas nākšanai pasaulē viņš ar Sintiju salaulājās ļoti askētiskos apstākļos darba dienas vidū, kad ceremonijas laikā blakus ēkā notiekošā remonta troksnis bija tik liels, ka visiem bija grūti sadzirdēt, ko saka ceremonijas vadītājs, bet abu jaunlaulāto "Jā!" dzirdēja visi.
Tie bija laiki, kad "The Beatles" tikai sāka veidoties. Tajos jau spēlēja Pols Makartnijs un Džordžs Harisons, bet pie bungām sēdēja Pīts Bests - lādzīgs puika, ļoti talantīgs, bet īsti neiekļāvās kolektīvā, kurā visi pārējie viens par otru izsmējās, ķēra uz zoba laikā, kad Bests bija kluss un sevī ierāvies. Pēc laika viņu nomainīja Ringo Stārs, un "īstie" Bītli bija gatavi! Sintija grāmatā apraksta gan attiecības starp grupas puišiem, gan attiecības, tā sauktajā, "Bītlu ģimenē", kura sastāvēja no grupas dalībniekiem, viņu sievām vai draudzenēm, menedžera Braiena Epstaina un citiem tehniskajiem darbiniekiem. Iesākumā Bītli spēlēja vietējā klubā, viņiem maksāja maz, bet Lenons un pārējie ticēja, ka reiz viņi būs kas vairāk.
"The Beatles" pirmais singls "Love Me Do" neguva pārmērīgu popularitāti, bet otrais "Please Please Me" topu tabulas vienkārši sagrāva. Tā sākās laiki, kurus līdz pat laulības šķiršanai piedzīvoja Sintija - turnejas, koncerti, ierakstu sesijas, kuru laikā viņai bija jāpavada laiks kopā ar Džulianu, kamēr Džons mājās bija tikai periodiski. Sintija grāmatā stāsta par to ārprātu, kas sakās pēc "Bītlmānijas" parādīšanās - viņai sekoja visur, pie mājām allaž dežūrēja žurnālisti, Bītlu fani, un daža radikālāk noskaņotā pat rakstīja viņai vēstules ar prasībām šķirties no Džona, jo citas viņu mīlot vairāk.
Kad Bītlu menedžeris Epstains nolēma atcelt aizliegumu puišiem atklāti parādīties sabiedrībā ar savām sievām, kas tika darīts mārketinga nolūkos, Sintija un pārējo Bītlu sievas bieži devās grupai līdzi koncertos un turnejās. Sievas pēc koncertiem izbaudīja tos pašus priekus, ko vīri - alkoholu, LSD tabletes un citus "apziņas kairinātājus". Daži laikus apstājās, bet daži to nespēja. Džons bija viens no tiem. Un tas turpinājās tik ilgi, līdz viņu attiecības sāka irt. Sešdesmito gadu vidū, pāris gadus pēc viņu laulības noslēgšanas, Sintija juta, ka kaut kas viņu attiecībās vairs nav kārtībā - gan Džona pārliekās aizraušanās ar narkotikām dēļ, gan aizdomām par viņa neuzticību.
Kādu dienu atskanēja Lenonu dzīvokļa durvju zvans un, Sintijai, tās atverot, aiz tām stāvēja smalka, sīka sieviete ar izteikti aziātiskiem sejas vaibstiem, kura sevi dēvēja par Joko Ono. Viņa vēlējās satikt Džonu, kurš tobrīd nebija mājās. Vēlāk šo pašu būtni Sintija pamanīja vēl dažās vietās, kuras viņi abi ar Džonu apmeklēja. Bet punktu visam pielika kāds atpūtas brauciens, kurā Sintija devās bez Džona, bet, kad atgriezās ar kārtējo apņemšanos glābt irstošo laulību, viņa Lenonu mājā atrada abus - Džonu un Joko - kailus sēžam sveču gaismā uz grīdas. Bija skaidrs, ka šī laulība bija mirusi, bez iespējām tikt reanimētai.
Tālāk seko vissmagākā grāmatas daļa - tas ir stāsts par cilvēku, kurš cīnījās par mieru visā pasaulē, tajā pašā laikā karojot pret savu paša dēlu, ļaujot savai jaunajai sievai noteikt gan to, cik naudas Džulianam pienākas mēnesī, gan visas citas ar viņu saistītās juridiskās lietas. Joko nekad nebija slēpusi, ka viņas un Džona dēls Šons ir svarīgāks par Džulianu. Lai arī abi pusbrāļi sadzīvoja draudzīgi, viņiem esot labas attiecības arī šobrīd, Joko pat pēc Džona nāves Džulianu nolika otrajā vietā, neļaujot paņemt atsevišķas Džona piemiņas lietas, atdodot tās Šonam.
Sintija Lenone arī apstiprina jau daudzkārt izskanējušās liecības, ka "The Beatles" lielā mērā izjuka, pateicoties Joko Ono. Laikā, kad grupai bija vienošanās, ka ierakstu laikā studijā nedrīkst atrasties neviens cits, izņemot grupu, ierakstu inženieri un menedžeri, Džons kādu dienu tajā ieradās ar Joko. Un vēl vairāk - prasīja viņas viedokli par dziesmām, ko tajās vajadzētu mainīt. Makartniju un pārējos tas noveda līdz dusmu baltkvēlei un bija skaidrs - arī "The Beatles" pamazām kļūst par vēsturi.
***
Lasīt šo grāmatu bija ļoti aizraujoši - tā sarakstīta dzīvā valodā, raiti un interese nezūd ne mirkli. Bija interesanti paskatīties Bītlu "virtuvē" no iekšpuses, saprast, kāpēc daži cilvēki rīkojās tā un ne citādi. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka Sintija, acīmredzot, centusies būt godīga gan pret sevi, gan Džonu - lai arī viņš Sintijai bija pamatīgi nodarījis pāri, viņas mīļums pret Džonu, arī pēc visa notikušā, ir manāms. Bet - vai tas ir īsts?
Kādu nedēļu, apdomājot šīs grāmatas ne stāstu, bet jēgu, arvien vairāk prātā šaudījās doma - vai grāmata tika uzrakstīta tikai naudas dēļ, kuras Sintijai ar Džulianu pēc Džona aiziešanas pastāvīgi trūka, tāpēc viņa pat sāka pārdot viņu jaunības dienu sarakstes vēstules? Vai arī, lai pastāstītu par izcilu personību, tā teikt, no guļamistabas puses? Es šajā jautājumā vēl neesmu radis atbildi. Domāju, pasaulē ir daudz sievu, kuras atstātas vienas ar bērnu vai pat vairākiem, un viņas tiek galā, nepazemojoties bijušo vīru jauno sievu priekšā, lūdzot kādu nodrošinājumu. Tas nav taisnīgi, bet tā notiek.
Mēs nevaram pagriezt atpakaļ laiku, lai labotu savas kļūdas. Bet beigu beigās, paskatoties atpakaļ uz dzīvi ar visām pieļautajām kļūdām, mēs esam kļuvuši bagātāki ar pieredzi, kas iegūta kļūdoties. Un ir tikai muļķīgi uzdot sev jautājumu: "Vai es tagad darītu citādāk?" Arī Sintija grāmatas "Džons" beigās sev uzdod šo jautājumu.
"Es nekad neesmu pārstājusi mīlēt Džonu, lai gan šīs mīlestības cena ir bijusi milzīga. Kāds man nesen jautāja: ja es sākumā būtu zinājusi, kas gaidāms, vai es būtu to visu darījusi. Man nācās atbildēt, ka nē. Protams, es nemūžam nenožēlošu, ka man ir brīnišķīgs dēls. Tomēr patiesība tā ir: ja es padsmitnieces gados būtu zinājusi, pie kā novedīs iemīlēšanās Džonā Lenonā, es uzreiz būtu apgriezusies uz papēža un aizgājusi prom." Bet tad taču mums nebūtu šī grāmata, vai ne?
2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com
Tweet
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru