piektdiena, 2010. gada 31. decembris

Surogātkristieši




Izklaides portāls "Mango" nupat publicējis ziņu, ka "dziesminieks" Kaspars Dimiters nupat saķēris kreņķi par to, ka geju pāri aizvien vairāk sākuši adoptēt bērnus, šīs raizes aktualizējot pēc nesen izskanējušām ziņām, ka britu mūziķis Eltons Džons ar savu partneri adoptējuši surogātmātes iznēsātu bērnu.

"Tas, ka tieši pederasts Eltons izspēlē šo Ziemassvētku "zilo brīnumu", ir signifikanti," rakstā saka "dziesminieks". "[Šādu rīcību var uzskatīt par] sātana dāvanu atlikušajiem pāris normālajiem Anglijas kristiešiem Kristus Piedzimšanas svētkos," nespēj norimt Dimiters.

Nu ko, šoreiz vienā notikumā krustojas virkne aktuālu jautājumu - kristietība, homoseksuālisms, iecienītais Eltons un vietējās nozīmes "dziesminieks" Dimiters. Atļaušos šoreiz neizmantot iespēju pastāvēt klusu. No objektivitātes šajā vēstījumā būs tik pat daudz, cik kristietības Dimiterā, bet skaidrību vajag - es neeju baznīcā un, liekas, neesmu gejs. Dažus tādus pazīstu, pret tiem man nav pretenziju. Bet, protams, ja kāds tāds pārāk uzstājīgi izrādītu par mani "nepareizo" interesi, laikam otro reizi mūžā dotu kādam pa zobiem.

Droši vien atziņa, ka neapmeklēju dievnamu, kādam liks teikt - ko tad tas no kristīgajām lietām saprotu. Varbūt, ka tā arī ir. Bet varbūt - un man liekas, tas ir daudz tuvāk patiesībai - Dievs pieder visiem, ne tikai baznīcās gājējiem. Te gan droši vien par to "Dieva piederēšanu" es varētu atrauties ar slapju dvieli pa muguru no tiem, kuru ticība balstās uz ideju, ka visiem ļaudīm jārāpo un jāzemojas Dieva priekšā, un Viņš mums nepieder, bet gan mēs viņam. Lai nu tā būtu.

Parasti, izlasot virsrakstā, ka kaut ko tur pateicis Dimiters, reti kad pievēršu tam uzmanību. Man viņš liekas divkosīgs cilvēks. Nesākšu neklēt kaut kādus pierādījumus, bet manā apziņā, cik dzirdēts par viņa finansu un "kristīgajām" afērām, manā skatījumā viņš ir, mazākais, divkosīgs cilvēks. Un mani diemžēl nekas nepārliecina par pretējo. Žēl - jo kad biju mazs un vēl valkāju zeķbikses, protams, gadumijās skatījos "Mikrofona aptaujas" koncertus, un toreiz man bija pret viņu cieņa kā pret mūziķi. Skaistas dziesmas dziedāja! Visvairāk mani ietekmēja Dimitera dziesma "Princesīte", kuras iespaidā vēl šobrīd laiku pa laikam gribas uzvilkt zeķbikses...

Tomēr mūsdienās man par "dzieminieku" ir vairāk nesaprašanas nekā līksme par viņa izdzisušo talantu. Savā rūpju stāstā Dimiters ir norūpējies, ka "šādās" ģimenēs adoptēti bērni ņems piemēru no saviem vecākiem: ""Iedomājos, kā starp diviem spalvainiem večiem gultā guļ mazs bērniņš. Veči pakniebjas, pakoķetē. Bērniņš to redz, pieņem kā normu un labākajā gadījumā izaug par geju un lesbiešu tiesību aizstāvju kustības ideologu, jo "mīl" savus "vecākus", kas viņu nav ne taisījuši, ne perējuši."

Man uzreiz rodas jautājums, kādā ģimenē ir audzis cienījamais "dziesminieks"? Vai tiešām Dimitera kungs ir audzis ģimenē, kur par normu tiek uzskatīts, ka vecāki bērna klātbūtnē "pakniebjas un pakoķetē"? Tad man rodas jautājums par paša "mākslinieka" garīgo veselību, ja viņš šādu vecāku un bērnu sadzīvošanas modeli uzskata par dogmu. Un vienalga - vai vecāki ir divi spalvaini veči ar spīdīgām lūpām vai abi ir pretēja dzimuma, bet arī spalvaini.

Iespējams, ir ģimenes, kurās sencis saka sīkajiem: "Ei, uzgrieziet skaļāk teļļuku un neskatieties uz šo pusi, jo mēs ar jūsu mammu tagad bišķi pakniebsies un pakoķetēs!" Bet tomēr liekas, ka normālā ģimenē bērni nekad pat nenojauš, kad kaut kas TĀDS starp viņu vecākiem notiek. Kāds teiks: "Jā, bet tas ir "normālās ģimenēs", nevis, kad meņģējas divi spalvaini veči!" Un te man jāsaka - esmu simtiem reižu uz ielas, tramvajā, veikalā, pludmalē, parkā un visur citur redzējis, kā siekalaini veči nolūr un ar acīm izģērbj nejauši garām ejošu skaistu sievieti, dažreiz pat tiešām uzmācās, bet nekad neesmu redzējis, ka tā dara uz savu dzimumu orientēti indivīdi. Kaut gan meloju - reiz pie manis pilsētas centrā pienāca viens "bomzīga" izskata, šķiet, vīrietis un lūdza divdesmit santīmus "maizītei", jo "tas pidars [un viņš norādīja uz tādas pašas kondīcijas un dzimuma pārstāvi, kurš atspiedies pret tirdzniecības centra sienu knapi stāvēja kājās] vakar nodzēris visus samangotos saņķikus!" Sapratu, ka viņi abi ir kopā un nekautrējas no savām attiecībām pat nejauša garāmgājēja priekšā.

Rakstā "dziesminieks" arī norāda, ka "pats jēdziens "surogātmāte" apzīmogo jaundzimušo pasūtījumu par surogātbērnu, bet "abus spalvainos večus" - par surogātvecākiem." Diez, kas tā par bērnības traumu Dimitera kungam bijusi, ka visur viņam rēgojas tieši spalvaini veči? Varbūt viņš uzaudzis mežā pie lāčiem? Varbūt tas izskaidro uzskatu, ka visi vecāki bērnu klātbūtnē "pakniebjas un pakoķetē"? Es gan nezinu, vai arī lāči tā dara. Vinnijs Pūks, piemēram, nedarīja. Ei nu tu savācies! Skaidrs ir vienīgi tas, ka visi šie kristīgie bļauri, kas sludina vienu, bet dara ko pavisam citu, ir nekas vairāk kā surogātkristieši. Neīsta manta, radīta tikai savam labumam un uzspodrināma atkarībā no izdevīguma. Par ko arī maksā. Ar viltu vai godīgi, bet izdzīvot var.

Pastāv teiciens par karavānu un suņiem. Jā, kāds vaukšķis kādā pasaules nostūrī rej, bet Eltonam no tā ne silts ne auksts. Domāju gan - mūsu "dziesminiekam" vajadzētu vairāk pamācīties un ņemt piemēru kaut vai no Eltona personiskā ieguldījuma sabiedrībā caur labdarības fondiem, nemaz jau nerunājot par viņa talanta spožumu, atšķirībā no daža laba. Katrā ziņā savus bērnus es nešauboties uzticētu Eltonu pārim, nevis kādai surogātkristiešu ģimenei, kurā bērni tiek audzināti kā vienādi sektas līderim līdzīgi roboti.

Un mazajam Eltoniņam lai veselība turas!


Foto: http://www.therealproposal.com/April_2008.html

ceturtdiena, 2010. gada 23. decembris

Patiesība par Ziemassvētku vecīti




Nereti dzirdēti nostāsti par to, kāpēc Santa Klauss it kā cēlies no Norvēģijas. Nu, tur arktisks klimats, mūžīgā ziema, polārās naktis un briežu daudz ar sarkaniem deguniem. Bet, ziniet, tas viss ir fufelis! Santa Klauss nav no Norvēģijas, bet no Somijas, un savos pirmssākumos viņi nemaz nav bijuši tādi labsirdīgi onkuļi ar garu, baltu bārdu.

Aicinu noskatīties filmu "Santa pārdošanai" (vajadzētu varēt to redzēt, noklikšķinot uz apakšā esošās bildītes). Šī filma ir pilnīgs pretstats salkanajām Ziemsassvētku filmām, kuras katru gadu drillē pa teļļuku aptuveni šajā gadalaikā. Īsts Ziemassvētku ciniķu kino! Tiesa, bērniem filmu labāk nerādīt. Un, lūdzu, pēc pirmās Santa Klausa nokostās auss neslēdziet filmu ārā! :)

Un tātad: "Reiz sensenos laikos dzīvoja Ziemassvētku vecītis..."...


Смотреть онлайн

Foto raksta ievadā no http://eviljwinter.wordpress.com/2009/12/

piektdiena, 2010. gada 17. decembris

360 grādi ap savu asi




Ko tur liegties - gads ir noslēdzies un visi atskatās, kas tajā padarīts, kas nav paspēts, kāpēc kaut kas vispār ir izdarīts utt. utjpr. Mēs tā nedarīsim. Mēs vienkārši paskatīsimies, kas neatzītajam mūzikas kritiķim iekritis acīs decembrī bez nekādām pretenzijām uz kaut kādu kopsavilkumu vai kaut kā tā.

1. "Boyce Avenue" & Kina Grannis - "With Or Without You" (LP, 2010)

"Boyce Avenue" ir ansamblītis no ASV. Kina Grannis ir japāņu izcelsmes dziedātāja un komponiste, kurās sajaukušās angļu, īru, holandiešu, velsiešu un skotu asinis. Vārdu sakot, diezgan liels kokteilis. Bet visam pāri tomēr ir īru supergrupa "U2", kuras dziesmas "With Or Without You" koverversiju abi jaunieši tik skaisti dzied. Burtiski nupat noskatījos "U2" 360 grādu tūres koncerta DVD, un tad nu bez "U2" nu nekādi.




2. "Bellman" - "Olivia" ("The Curse", 2010)

Decembra beigās parasti no ziemeļiem pie mums nāk ziemeļbriedis, kas aiz kājas velk sedlos sapinušos viegli iereibušo Ziemassvētku vecīti. Šajā gadā no tās puses, konkrēti - Norvēģijas, nāk vokāli instrumentālais ansamblis "Bellman". Tas ir melodisks skandināvu poproks, bet vai jaunieši no ansambļa izkatās pēc troļļiem, nav zināms. "Olivia" sasildīs katru, kam saltajā ziemas laikā pie dibena piesalušas bikšeles.

Find more artists like Bellman at Myspace Music




3. Sebastian Lind - "Stay" ("Sebastian Lind", 2010)

Secinu, ka patīk man laikam tie skandināvi un ziemeļnieki. Un kā nu ne - tusēt ar svaigu zviedru vai dāni ir daudz foršāk, nekā rīvēties starp kaudzi turku vai grieķu, kam no karstuma sasvīduši pupi. Sebastians Linds nāk akurāti no Dānijas un šā gada 17.maijā laida klajā savu debijas plati, kam devis savu vārdu.

Sebastian Lind - Stay from Jonas Vuf on Vimeo.




4. "Mogwai" - "How To Be A Werewolf" ("Hardcore Will Never Die, But You Will", 2011)

Skotu post-roka grupa no Glāzgovas "Mogwai" ir ļoti interesanta. Viņi nekad nedzied! Bet viņi spēlē nu ļoooti labu rokmūziku. 2006.gada plate "Mr.Beast" likās nedaudz garlaicīga. Bet, vai nu vecums nāk virsū, vai ausis sen nemazgātas, taču nākamā gada 14.februārī gaidāmās plates pirmais vēstnesis "How To Be A Werewolf", ir kolosāls. Sevišķi klipā aizrauj skaistie dabas skati!... Bļin, laikam tomēr vecums...




5. Jodie Connor - "Now or Never" (feat. Wiley) (LP, 2010)

Britu respektablais laikraksts "The Guardian" pagājušā nedēļā vienu dienu Džodiju Konori bija nominējis par savu "Dienas mākslinieku". Tas "Guardian" ir visnotaļ cienījams medijs. Vai tad viņš ieteiktu kaut ko sliktu? Dažreiz jau iesaka ar, bet šoreiz - ir labi. Ja neskaita to laikam "Wiley", kurš dziesmas beigu daļā pārdozējis suņu caurejas zāles neizmantoja iespēju pastāvēt klusu.




6. "The Killers" - "Boots" (LP, 2010)

Teiksim tā - nodeva gadalaikam. Visnotaļ labs gabaliņš, ja vien to neizcūkotu ar Ziemassvētku zvaniņiem un pārāk salkanu video. Labi, ka Brendons Floverss šogad atzīmējās arī ar ekselento soloalbumu "Flamingo", citādi gads būtu aizgājis vējā... Bet nu, tās pudeļdibenu brilles onkam klipā man patīk!



7. "Biffy Clyro" - "Many Of Horror" ("Only Revolutions", 2009)

Tā nu sanācis, ka "Biffy Clyro" ir kļuvusi par vienu no biežāk manis klausītajām grupām pēdējā laikā. Pagājušā mēnesī apskatījām dziesmu "God And Satan", ko nosaucu par nesliktu dziesmu, bet, tāpat kā grupa "Biffy Clyro", nekas ļoti īpašs. Kā no gaisa nokritu, dzirdot "Many Of Horror"! Kur es biju agrāk?! Starp citu, pateicoties kaut kāda tur talanta šova dalībniekam, kurš šo dziesmu izpildījis konkursa finālā pagājušā nedēļā, Saimons Neils esot autoratlīdzībās nopelnījis pusmiljonu tikai nedēļas laikā vien! Cerams, ka tās nav grivnas, ko viņš nopelnīja...



Tad nu līdz janvārim!

Foto raksta ievadā: Kevin Mazur/WireImage.com

trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Grinča Ziemassvētku dziesmas




Runā, ka Ziemassvētku noskaņu veido visāda tur labestība, līdzcietība un viss cits tas bla bla bla, kaut arī mēs zinām, ka mūsdienās šo noskaņu veido un uztur lielveikali un radiostacijas ar Ziemassvētku dziesmām, kuras sāk skandināt jau tūlīt, kā nosvinēta Latvijas dzimšanas diena 18.novembrī. Gadu gaitā esmu pārvērties par Grinču, kaut arī kādreiz vismaz tradicionālās Ziemassvētku dziesmas kaut kādu noskaņu varēja radīt. Tagad no tām ne silts, ne auksts. Bet es saņēmos, pakasīju sava zaļām spalvām klāto Grinča cirksni un sakopoju vienviet desmit Ziemassvētku dziesmas, kuras kaut ko vismaz līdzīgu svētku noskaņai varētu manī mēģināt radīt. Sākšu ar apakšgalu un būšu komentāros lakonisks, jo man tāpat kā Ginčam darba dienās plkst. 16.00 ir ieplānota stunda sevis žēlošanai un plāna izstrādei, kā pabarot visu pasauli, un tad to nevienam neteikt.

10. Bon Jovi - "Please Come Home For Christmas" (1994)

Klasiska dziesma mūsdienīgās skaņās. Īpaši sajūsmina Bon Džovi kunga ieradums ostīt Santa Klausa sarkano cepuri. Un man liekas, arī tā tante ar pinni virs lūpas ir kaut kur jau redzēta.




9. Cliff Richard - "Mistletoe and Wine" (1988)

Klifs Ričards - vīrs, kurš izdod pa divām plātēm gadā, katros Ziemassvētkos vairumam asociējas gan tikai ar šo vienu šai svētku tematikai veltīto dziesmu. Konkrētajā klipā dziesmas beigās mazais zēns no oriģinālās versijas ir pārtapis par skaistu dāmu sarkanā kleitā. Kam negadās...




8. "Band Aid" - "Do They Know It's Christmas?" (1984)

Ļaudis, kuru ienākumi gadā kopā sastāda lielāku summu, nekā visu Āfrikas valstu budžeti kopā ņemti, sanākuši, lai iedziedātu labdarības Ziemassvētku dziesmu, kuras pārdošanas ienākumi tika ziedoti šo valstu bērniem. 2004.gada versija gan patika labāk.




7. "Wham!" - "Last Christmas" (1984)

Nemaz neticās, ka mākslinieks, kurš savā pusmūža krīzē publiskās tualetēs citiem čaļiem pret viņu gribu demonstrē savu "gailīti", reiz dziedājis šādi...




6. Bryan Adams - "Christmas Time" (1985)

Viena no "nedžingelbellīgajām" Ziemassvētku dziesmām, kas kādreiz varēja radīt noskaņu.




5. "Coldplay" - "Christmas Lights" (2010)

Nenoliedzami šā gada Ziemassvētku dziesma Nr.1. Gadiem ejot, domāju, klasikas statuss tai ir garantēts.

Coldplay - Christmas Lights from scostar on Vimeo.




4. "Twisted Sister" - "Oh Come All Ye Faithful" (2006)

"Twisted Sister" 2006.gada Ziemassvētku plate "A Twisted Christmas" ir vienīgā, kurā var klausīties, tā sauktās, tradicionālās Ziemassvētku dziesmas. Īsts saldais ēdiens jebkuram sevi cienošam Grinčam!

Twisted Sister Oh Come All Ye Faithful from john suta on Vimeo.




3. Shakin' Steven - "Marry Christmas Everyone" (1985)

Vienkārši jautra dziesmiņa. Ar visiem zvaniņiem pie kam. Klips arī - 80.to klasika...:)




2. John Lennon & Yoko Ono - "Happy Xmas (War Is Over)" (1971)

Klasika! Un viennozīmīgi simboliski šajā Lenona 70.jubilejas un 30 gadu bojāejas atceres gadā.




1. "Blues Traveler" - "Christmas" (1997)

Nekad, nekur un neviens nav uzrakstījis labāku Ziemassvētku dziesmu par šo! Āmen!




Lai svētkos katram piparkūkā gadās pa kādam ieceptam matam!




trešdiena, 2010. gada 1. decembris

Dievs, Sātans un citi lohi*




Pirmais sniegs ir sagaidīts. Tāpat kā pirmais ielūzušais zemledus makšķernieks. Es tikai nesaprotu, kāpēc sabiedrība tā uztraucas un cenšas no zemledus izvilkt cilvēku, kurš varbūt tieši tur (zem ledus) vēlas pabūt un pamakšķerēt savu dienišķo voblu? Bet štrunts ar viņiem - visi no zivju ķidām un siekalām esam nākuši un par tādiem mums būs palikt. Labāk paklausīsimies ko skaistu.

1. "The National" - "Bloodbuzz Ohio" (2010)

Šovasar ilggadējais Liepājas vasaras pludmales festivāls paziņoja, ka beidz pastāvēt šajā jaukajā pilsētā un pastāvēs kaut kur citur. Daba, saprotams, nemīl tukšumus, un daži uzņēmīgi ļaudis rudens pusē paziņoja, ka tā vietā rīkos jaunu "pasaulē lielāko festivālu". Tas viss štrunts - sēnes saēdušies suņi mēdz murgot. Taču rīkotāji arī paziņoja, ka lielā skatuve būs nevis pludmalē, bet prospekta galā, kas ir aptuveni 20 metrus no mājas, kurā dzīvoju. Pirms skriet uz domi ar iesniegumu, kas noprotestētu šādu izrīkošanos ar manu un citu šajā mājā dzīvojošo veco cilvēku miegu plānotā pasākuma laikā, tomēr padomāju - varbūt ir kāda grupa, kuras uzstāšanās šajā festivālā mani tā sajūsminātu, ka iztiktu bez iesnieguma. Un pirmais, kas iemāca prātā, ja, protams, neskaita Olgu Rajecku un zilo kori, bija grupa "The National".

Tiem, kam patīk Nika Keiva balss, bet, kas jau pēc otrās viņa dziesmas ir atlūzuši ar siekalu līdz pazodei, Mets Bērningers (attēlā augšā) no "The National" būs pašā laikā. Balss tāda pati, bet dziesmas jestrākas un pats arī svaigāks. Lai vai kā, "Bloodbuzz Ohio" no grupas šā gada plates "High Violet" varētu arī atsvērt kādu negulētu nakti šada festivāla dēļ. Bet tikai vienu.




2. "The Blue Van" - "Fame And Glory" (2010)

Visiem zināms, ka no Dānijas nāk pasaku karalis Hanss Kristians Andersens un ka reiz "Eirovīzijā" uzvarēja brāļi Olseni no Dānijas. Mēs arī zinām, ka dāņu uzņēmēji labprātāk cūkas audzē Latvijā, bet gaļu ved uz Dāniju. Tas, lai cūku kakas paliek pie mums. Aiz to mēs dāņus mīlam, tāpēc viena šī rudens dziesma veltīta Dānijai, jo no turienes tā arī nāk.

Dāņu kvartets "The Blue Van" laikam vairāk bijis zināms tādos lokālos apmēros, bet ar šā gada plati "Love Shot" ir uzlekusi augstāk par dzimto Dānijas ciemu ārēm. "Fame And Glory" gan nevar lepoties ar skaistu videoklipu, ko šeit ievietot, bet visādi citādi Kristians Andersens ar visiem saviem rūķīšiem un princesēm ar zirnīšiem var būt lepns par saviem tautiešiem.




3. "Kings of Leon" - "Radioactive" (2010)

Nu ko visi var ņemties? KoL esot kļuvuši tizli. KoL tikai atražojot iepriekš uzkrāto slavu. KoL vairs nespēj neko izdomāt, tāpēc jaunā plate "Come Around Sundown" ir nebaudāma... Lohi! Lohi tie kritiķi! Es neesmu kritiķis, esmu vienkāršs lohs un man šķiet, ka KoL plate "Come Around Sundown" kopā ar "Arcade Fire" ekselento "The Suburbs" ir 2010.gada paša spice.




4. "Biffy Clyro" - "God and Satan" (2009)

Divus gadus atpakaļ kā muša atvērtā mutē ieskrēja "Biffy Clyro" ar "Folding Stars". Pagājuši divi gadi, bet muša joprojām turpat. Tikai šoreiz ar jaunu plati "Only Revolutions" un dziesmu "God and Satan" no tās. Es tiešām neesmu šīs grupas fans, atpazīstu tikai "Folding Stars", bet "God and Satan" apliecina, ka labs dziesmas video jau ir puse no tās panākumiem. Vai pat vairāk. Un, lai turpmāk mušas vairs nelidotu mutē, tā jātur ciet.




5. KLASIKA "The Stylistics" - "You Make Me Feel Brand New" (oriģināli 1971)

1971.gada 30.novembrī ASV klajā nāca grupas "The Stylistics" debijas plate ar tādu pašu nosaukumu. Plate izpelnījās lielu atzinību, ASV nopelnot zelta plates statusu. "The Stylistics" ienesa 70.to gadu mūzikā īstu cukurūdens garšu, jo viņu balādes ir saldas mīlas dziesmas ar tekstiem, kurus klausoties, prasās pēc skābas siļķes. "You Make Me Feel Brand New", "You Are Everything", "If I Love You" - tās ir tikai dažas no šīs plates dziesmām. Bet cilvēkiem patika. Un patīk joprojām vai vismaz atceras. Kā savādāk 39 gadus pēc šī plates iznākšanas to vēl kāds atcerētos?

Bet vispār šī grupa, protams, ne oriģinālajā sākuma sastāvā, pastāv joprojām, pateicoties kam, varam apskatīt kādu "The Stylistics" klipu daudz maz mūsdienīgā kvalitātē.




Tuvākajā laikā vēl gaidām:
Duffy - "Endlessly"
Paul Weller – "Find The Torch, Burn The Plans" (CD/DVD live album)
My Chemical Romance – "Danger Days: True Lives Of The Fabulous Killjoys"
Brian Eno – "Small Craft On A Milk Sea"
Take That – "Progress"

*vārds "lohs" šeit tiek tulkots kā persona ar zemas izšķirtspējas domāšanu, tas netiek lietots, lai aizskartu kāda reliģiskās jūtas.

Foto: Getty Images
2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

pirmdiena, 2010. gada 22. novembris

Kāpēc Bītli noslēdza darījumu ar iTunes?



Kas pamudināju grupu "The Beatles" izbeigt savu ilglaicīgo strīdu ar kompāniju „Apple Computers” par atļauju lejupielādēt savas dziesmas?

Ieejot iTunes lejupielāžu veikalā, redzams, ka tikai viena grupa jau ir sagatavojusies šā gada Ziemassvētkiem – tā ir 1970.gadā izjukusī leģendārā grupa „The Beatles”, kas izraisījusi jaunu ažiotāžu, pirmo reizi legāli ļaujot lejupielādēt savas dziesmas.

Kā jau viss, kas saistīts ar slaveno kvartetu, arī šis fakts ir radījis rezonansi. Pats Sers Pols Makartnijs britu laikrakstam „The Guardian” ir atzinis: „Ir fantastiski redzēt, ka dziesmas, kuras mēs kādreiz izdevām vinila platēs, šodien saņem tik pat lielu mīlestību digitālajā pasaulē.” Makartnijam pievienojas Džona Lenona atraitne Joko Ono: „(..) Es domāju, tas ir ļoti atbilstoši, ka mēs to darām Džona 70.dzimšanas dienas gadā.”

Lai arī vienošanās nosacījumi nav zināmi, ir skaidrs, ka ir izbeidzies ilgstošais strīds starp „The Beatles” pārstāvošo ierakstu kompāniju „Apple Corps.” un kompāniju ar līdzīgu nosaukumu „Apple Computers”, kuru pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados izveidoja Stīvs Džobs un kura atbild arī par iPod un iTunes resursiem. 1987.gadā „The Beatles” ierakstu kompānija „Apple Corps.” iesūdzēja tiesā „Apple Computers” par nesankcionētas preču zīmes izmantošanu. Toreiz abas puses vienojās, ka Džobs drīkst paturēt savas kompānijas nosaukumā vārdu „Apple”, bet tā nedrīkst attīstīt darbību mūzikas industrijā. Tomēr Džobs izrādījās „sliktais puika” un 1991.gadā Bītlu „Apple” viņu atkal iesūdzēja tiesā, jo uzskatīja, ka viņš pārkāpis noslēgto vienošanos, „Apple” datoros ieviešot MIDI mūzikas failu atskaņošanas sistēmu. Samaksājis Bītlu kompānijai 26,5 miljonus dolāru un āpustiesas izlīgumā atkal apsolot mūzikas industrijā neko vairs nepasākt, 2003.gadā viņš saņēma kārtejo tiesas pavēsti. Šoreiz par mūzikas interneta veikala iTunes palaišanu...

Nav brīnums, ka otrs no palikušajiem „The Beatles” dalībniekiem Ringo Stārs pagājušajā nedēļā, komentējot šo jezgu, atbildējis, ka viņš beidzot jūtas laimīgs, ka viņam vairs neviens nejautās, kad „The Beatles” dziesmas būs pieejamas iTunes lejupielādēs.

Kā atzīmē „The Guardian”, iemesli, kāpēc „The Beatles” kavējās noslēgt vienošanos, ir vēlme aizsargāt savu intelektuālo īpašumu, nevēlēšanās devalvēt savu zīmolu un atdot savas dziesmas „pa lēto”. Pat tad, kad mūzikas industrija izjuta milzīgo interneta ietekmi uz tradicionālo formātu ierakstu pārdošanas rezultātiem, Makartnijs noraidījis priekšlikumus tirgot „The Beatles” kompatdiskus par zemākām cenām. Tāpat „The Guardian” izsaka minējumu, ka diez vai sagadīšanās ir tā, ka šāda vienošanās starp Bītliem un iTunes ir noslēgta tieši gadu pēc „The Beatles” visu albumu pārizdošanas jaunā kvalitātē kompaktdisku formātā. Tajā pašā laikā netiek noliegts, ka šis ir vēl viens veids, kā panākt sava veida „bītlmānijas” reanimēšanu paaudzei, kuras muzikālo gaumi veido lejupielādes no interneta.

Šobrīd iTunes ir pieejams pilns „The Beatles” albumu katalogs, tomēr ierakstu kompānijas EMI runasvīrs atzinis, ka drīzumā ir gaidāmi kādi pārsteigumi. Kā viens no tiem tiek minēts Bītlu maz zināmas dziesmas „Baby, You’re Rich Man” pievienošana katalogam. Šo dziesmu Lenons un Makartnijs sarakstīja 1967.gadā filmai „Yellow Submarine”.

Jau esošie kaismīgie Bītlu fani, domājams, šos „remāsterētos” CD jau ir iegādājušies un „noripojuši” uz savu datoru cietajiem diskiem. Jautājums paliek – vai maz eksistē daudz tādi cilvēki, kuri šādas digitālās lejupielādes izmantos, lai pirmo reizi iepazītu šo mūzikas fenomenu – grupu „The Beatles”? Kā uzskata briti, šodien aug paaudze, kam pritoritātes ir ātrums un ērtības – pircēji drīzāk ir gatavi maksāt 17,99 sterliņu mārciņas par Bītlu „Sarkanā” albuma iTunes lejupielādi un veikt to tūlīt, nevis tērēt 7,99 mārciņas, pērkot albumu CD formātā „Amazon” e-veikalā un gaidot, kad tas pa pastu tiks piegādāts. Grūti spriest par mūzikas patērētāju jaunās paaudzes finansiālo dāsnumu Latvijā, ir pamats bažām, ka pie mums visi, kam Bītli ir tuvi, tos jau ir „nosūkuši” no ne īpaši legāliem serveriem un nemaksājot neko, tomēr interese par slaveno „Liverpūles četrinieku” ir liela. No draugiem.lv „The Beatles” domubiedru grupas gandrīz 500 dalībniekiem, vismaz puse ir jaunāka par 18 gadiem, bet īpaši iespaido, ka daļa domubiedru grupas dalībnieki profila bildēs redzami ar ģitārām. Tātad ne visi, kam veikalā vēl nepārdod cigaretes un alkoholu, staigā līdz „krāniņam” nošļukušās biksēs, uz vienu sānu sagrieztā keponā un klausās mūziku, ko cenšas iebarot standarta radiostacijas. Un tas priecē.

To apstiprina arī pirmās nedēļas iTunes albumu pārdošanas rezultāti. Topā dominē cita puišu grupa – „Take That” ar savu jauno plati „Progress”, lielā mērā pateicoties izsludinātajai un jau izpārdotajai nākamā gada koncertturnejai, kurā grupa pirmo reizi uzstāsies pilnajā vēturiskājā sastāvā, ieskaitot Robiju Viljamsu. Tomēr savā ziņā Bītli šos nu jau labi noaugušos jauniešus pārspēj – „Take That”karjera ilgst nu jau divdesmit gadus un grupa joprojām koncertē, bet „Lielais Četrinieks” aktīvi koncertēja tikai astoņus gadus, taču vienas nedēļas laikā iTunes lejupielāžu albumu Top 10 iekļuvuši trīs Bītlu albumi uzreiz – „Zilā” un „Sarkanā” izlase un „Sgt.Pepper’s Lonely Hearts Club Band”, bet vēl desmit albumi izkārtojušies topa pirmājās 75 vietās.

Savu artavu šiem rādītājiem devis arī talantu šovs „X-Factor”, kurā 20.novembra pārraidē dalībniekiem bija jāizpilda dziesmas no Bītlu repertuāra. Prakse rāda, ka pēc šiem šoviem cilvēki labprātāk iegādājas dziesmas, kuras skanējušas šajā sovā. Taču liela daļa mūzikas lejupielādētāji priekšroku dod nevis dziesmu oriģinālajām versijām, bet šova dalibnieku izpildītajām. Bītliem no tā, visticamāk, mazs labums, ja neskaita kādu kapeiku autoratlīdzības. Bet tāds ir ši bizness. Un Bītli beidzot legāli ir tur, kur mūsdienu mūzikas biznesā notiek lielākās lietas – internetā!


Pēc "The Guardian" un "TVNET" materiāliem.
Foto - Justin Sullivan/Getty Images.


2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

svētdiena, 2010. gada 21. novembris

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 5.daļa - Brīnums izgaist



Pašnāvības mēģinājums

Piecas dienas Marks Deivids Čepmens nodzīvoja kā turīgs tūrists. Viņš dzīvoja Moanas viesnīcā, caurām dienām baudīja bārā dažādus dzērienus, atpūtās pludmalē un krustu šķērsu izbraukāja Havaju salas.

Dzīve paradīzē bija pārāk laba, lai tā ilgtu mūžīgi. Drīz Čepmenam beidzās iekrājumi un viņš pārcēlās uz pieticīgu YMCA istabiņu un sāka domāt par atgriešanos mājās. Viņš piezvanīja savai bijušajai līgavai Džesikai un atzinās, ka bija plānojis darīt sev galu, bet nu viņā ir atgriezusies vēlme dzīvot. Viņš lūdzās, lai Džesika atzīst, ka viņu joprojām mīlot un ka viņam jāatgriežas mājās. Baidoties, ka ļaunākajā gadījumā par Čepmena pašnāvību varētu vainot viņu, Džesika nedomājot teica: "Jā, brauc mājās!"

Čepmens nopirka vienvirziena biļeti līdz Atlantai tikai, lai pārliecinātos, ka Džesika nav piekritusi saukt viņu mājās aiz žēlastības. Mājās viņš sastrīdējās ar vecākiem un uz īsu brīdi pārcēlās dzīvot uz viesnīcu. Tad viņš iztērēja visus savus ietaupījumus, lai nopirktu trešo vienvirziena biļeti - šoreiz atkal ar galamērķi Havaju salās. Bija 1977.gada maijs.


Šādi aviokompānijas reklamēja lidojumus uz Havaju salām, bet diez vai tieši tas ietekmēja Čepmena izvēli turp doties.


Atgriezies Havajās un iegrimis smagā alkoholismā, Čepmens šad un tad nopelnīja kādu grasi, strādājot vienkāršus, maz apmaksātus darbus. Kad viņš kaut ko nopelnīja, īrēja istabu YMCA viesnīcā. Kad naudas nebija, Čepmens dzīvoja uz ielas. No eiforijas, kas Čepmenu pārņēma pirmā ceļojuma laikā, pāri bija palikusi tikai bezcerības sajūta. Viņš pavadīja stundas, runājot pa telefonu ar psiholoģiskās palīdzības dienestiem, kuru uzdevums ir novērst cilvēku pašnāvības.

Beidzot par pēdējo naudu Čepmens pasūtīja vakariņās steiku un alu, noīrēja mašīnu un nopirka putekļsūcēja šļūteni, ko uzmaukt auto izpūtējam. Ar šo auto viņš devās uz kādu klusu vietu pludmalē. Tur viņš uzmauca šļūtenes vienu galu auto izpūtējam, bet otru ielaida auto salonā un aizvēra visus logus. Dūcot auto motoram, Čepmens aizvēra acis un drīz vien laidās bezsamaņā.


Čepmens bieži domāja par pašnāvību, bet ne pakaroties.

Viņš pamodās apreibis, bet pašam par lielu izbrīnu - dzīvs! Kāds garām ejošs japāņu zvejnieks bija sācis klauvēt pie auto loga, lai pārliecinātos, ka tajā esošajam cilvēkam viss ir kārtībā. Vēlāk Čepmens arī piefiksēja, ka plastikāta caurulē lielā izplūdes gāžu karstuma dēļ bija izkusis caurums.

Savam biogrāfam Džekam Džounam Čepmens vēlāk sacījis, ka pēc brītiņa japāņu zvejnieks bijis vienkārši izgaisis. Čepmens uzskatīja, ka tas bijis Dieva sūtīts eņģelis, lai viņu izglābtu. Un viņš dedzīgi pateicās Dievam par viņa žēlastību, ka tas devis viņam vēl vienu iespēju.


Aptuveni šāds varētu izskatīties Čepmena Dieva sūtītais eņģelis...


Nākamajā rītā Čepmens ieradās tuvākajā garīgās veselības klīnikā. Psihiatrs uzklausīja Čepmena stāstu un nosūtīja viņu uz "Castle Memorial" klīniku kā pacientu ar tieksmi uz pašnāvību.


Neizmantotā iespēja

Aptuveni nedēļas laikā Čepmenam depresija pārgāja, un viņš pat sāka spēlēt ģitāru un dziedāt citiem klīnikas pacientiem par prieku. Vēl pēc nedēļas Čepmens tika no slimnīcas izrakstīts, jo bija atradis darbu kādā vietējā gāzes uzpildes stacijā.

Brīvajā laikā Čepmens piestrādāja klīnikā kā brīvprātīgais. Viņa terapeiti, priecājoties par ātro atlabšanu un Čepmena spēju kontaktēties ar pacientiem, piedāvāja viņam pastāvīgu darbu klīnikā.

Čepmena uzraudzītājs Leilani Zīgfrīds vēlāk reportieriem atzīs: "Viņš strādāja brīnišķīgi! (..) Un viņam simpatizēja veci cilvēki. Viņš tiem varēja spēlēt priekšā uz ģitāras havajiešu dziesmas, tādējādi iegūstot šo cilvēku uzmanību un atzinību, ko neviens cits klīnikā nespēja. Daži no viņiem jau gadiem ne ar vienu nebija runājuši, bet Marka uzmanības apliecinājumi lika tiem atsākt runāt."


Čepmens bija liels mūzikas cienītājs, ko apliecināja viņa ģitārspēles māksla.

Drīz vien Čepmens iejutās ārstu un medmāsu vidē, kurā viņu sāka uzskatīt par pilnvērtīgu kolēģi. Ar baznīcas pārstāvju palīdzību viņš atrada arī sev jaunu mājvietu. 1978.gada pavasari Marks Čepmens sagaidīja, sajuties kā veiksminieks.


Jauns sapnis

Gluži tāpat kā kādreiz Čepmens sapņoja par Havaju salām, tagad viņa sapņi raisījās ap ceļojumu uz Tālajiem Austrumiem. Viņš prātoja, ka varētu aizņemties naudu no klīnikas krājaizdevu sabiedrības un paņemt sešu nedēļu atvaļinājumu sava jaunā sapņa īstenošanai. Un viņš jau bija sācis šī ceļojuma plānošanu ar ceļojumu aģenti ASV dzīvojošu japāņu sievieti vārdā Glorija Abe. Čepmena plāni auga augumā un drīz vien abu starpā izveidojās ciešākas attiecības.

Izmantojot savas iespējas un kontaktus YMCA struktūrās, Čepmens par krietni mazāku naudu apceļoja Japānu, Koreju un Ķīnu, kuras tikai nesen bija atvērtas Rietumu tūristiem. Tālāk viņš devās uz Taizemi, Indiju, Irānu, Izraēlu un tad iegriezās Ženēvā Šveicē, kur apmetās pie sava vecā priekšnieka YMCA vadītāja Deivida Mūra. Viņa pēdējā pietura bija Atlanta, lai satiktu savus vecākus un draugus.

Pa to laiku Glorija Abe gaidīja viņu atgriežamies Honolulu. Pēc Čepmena atgriešanās abi pavadīja kopā daudz laika un Abe pēc Čepmena uzstājīgiem lūgumiem pat pārgāja ticībā no Budisma Kristietībā.


Čepmena draudzeni Gloriju Abi, ciniski ironizējot, mēdz dēvēt par "Čepmena Joko".

1979.gadā kādu dienu abi divvientulībā pastaigājās pa pludmali, kad Čepmens pēkšņi apstājās un sāka kaut ko rakstīt smiltīs. Glorija lasīja. Tur bija rakstīts: "Vai tu precēsi mani?" Un viņa tur pat smiltīs uzrakstīja: "Jā!" Kā vēlāk atzīs pati Glorija, "tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Pat laimīgāka par pašu kāzu dienu! Viņš nesa mani uz pleciem lejā pa pludmali, un mēs bijām tik laimīgi!"


Pavisam sveša romantika Čepmenam laikam nebija vis.

Kāzas notika 2.jūnijā. Pāris mēnešus vēlāk, lai vairāk nopelnītu, Čepmens sāka strādāt klīnikā par drukātāju. Tikai tagad viņš strādāja viens bez īpašas saskarsmes ar kolēģiem un pacientiem. Pavisam drīz atgriezās viņa nelāgā oma. Viņš paspēja arī sastrīdēties ar Glorijas bosu ceļojumu aģentūrā un viņai nācās meklēt jaunu darbu. Nespējot sastrādāties ar kolēģiem, klīnika no darba atlaida arī Čepmenu.

Viņš atrada naktssarga vietu kādā dzīvokļu ēkas būvlaukumā un atsāka pārmērīgi dzert. Šeit izstrādājās pirmā no viņa vairākām apsēstībām, šajā gadījumā, - uz mākslu. Par 2500 dolāriem viņš nopirka Salvadora Dali gleznu, tad to atgrieza pārdevējam, bet tās vietā par 7500 dolāriem nopirka Normana Rokvela gleznu, daļu no naudas aizņemoties no savas mātes.


Viena no slavenākajām Dali gleznām "Atmiņu noturība" (The Persistence of memory).

1980.gada 13.martā savā kalendārā Čepmens atzīmē sākumu jaunai apsēstībai - izkļūt no parādiem. Viņš knapinājās un taupīja uz visu un to pašu lika darīt arī Glorijai.

Un aizvien vairāk un vairāk laika viņš pavadīja, atceroties savas vīzijas no pagātnes.

Mazie Cilvēciņi bija atgriezušies.

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

svētdiena, 2010. gada 31. oktobris

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 4.daļa - Bēgšana uz paradīzi



YMCA karjera

Pēc Kolumbijas vidusskolas pabeigšanas Marks Čepmens un Maikls Makfārlands uz laiku pārcēlās uz Čikāgu. Tur viņi baznīcās un kristiešu sanāksmēs uzstājās ar komēdiju numuriem, kuros Čepmens spēlēja ģitāru, bet Makfārlands improvizēja dažādas lomas. Taču pavisam drīz viņi atmeta ar roku savam "šovbiznesam" un atgriezās Džordžijā.

Atgriezies Čepmens strādāja dažādus darbus kustībā YMCA. Rudenī viņš tika uzņemts Dienvidu De Kalbas kopienas koledžā, lai iegūtu atbilstošu grādu YMCA karjerai. Taču šīs viņa ambīcijas izzuda brīdī, kad viņš kā viens daudziem pretendentiem tika izvēlēts darbam vasaras nometnē YMCA programmā.


Čepmens nokļuva Libānas pilsoņu kara epicentrā

Čepmens tika nosūtīts uz nometni Libānā, taču nokļuva tur pilsoņu kara epicentrā. Organizācijas darbinieki tika evakuēti, bet Čepmenam tika piedāvāts darbs Vjetnamas bēgļu nometnē Arkanzasas štata pilsētā Fortsmitā.

Tur Čepmens ātri vien kļuva par vjetnamiešu bērnu varoni. Viņa ietekme YMCA sistēmā tikai auga, līdz viņš kļuva par šīs YMCA programmas direktora Deivida Mūra labo roku. Acīmredzot tāpēc Mūrs 1980.gadā žurnālistiem varēja paziņot: "Viņš patiešām rūpējās par bēgļiem un visu darīja patiešām pareizi. Viņš bija vienreizējs!"

Taču šī programma bija īstermiņa, un tā drīz beidzās. 1981.gadā laikrakstā "New York" Čepmena nometnes kolēģis Kreigs Angers atceras sarunu starp Čepmenu un viņu kolēģi Rodu Rīmersmu nometnes pēdējās dienās: "Mēs visi atkal sanāksim kopā," Čepmena sacīto atceras Rīmersms. "Kādu dienu viens no mums kļūs par ko īpašu. Apmēram piecu gadu laikā kāds no mums izdarīs ko tādu, kas mūs atkal savedīs kopā."

Un Angers piebilst: "Tas bija 1975.gada decembrī."


Pēc pieciem gadiem Čepmens bija sasniedzis, ko vēlējās - ar jaku uz galvas viņš tiek vests uz tiesas zāli


Gadījuma sekss un domas par pašnāvību

Pa to laiku Džesika Blankenšipa apciemoja Čepmenu Fortsmitā un abi jau sāka apspriest precību plānus. Pavasarī Čepmens pievienojās savai draudzenei studijās kristīgajā Prezbiteriešu koledžā Lūkoutmontainā Tenesijas štatā. Katru vakaru viņi mācījās kopā.

Tācu Čepmens aizvien vairāk un vairāk studijās sāka atpalikt. Viņu aizvien vairāk sāka mocīt vainas apziņa, ka Fortsmitas tuvumā nometnes laikā kādā viesnīcā viņu pavedusi viena no nometnes darbiniecēm, par ko viņš nekādi nevarēja atzīties Džesikai. Čepmens ieslīga depresijā. Kā viņš vēlāk atzīsies savam biogrāfam Džekam Džounam, tas bija sākums domām par pašnāvību, kas viņu nomocīs turpmākos četrus gadus. Kādreiz viņš bija priekšzīmīgs un atzīts YMCA sistēmas darbinieks, programmas direktora labā roka, Vjetnamas bēgļu nometnes koordinators. Tagad viņš vairs neesot nekas.


Vasaras nometnes laikā Čepmenu pavedināja kāda viņa kolēģe


"Kad es šo faktu apzinājos, man bija sajūta, ka es krītu lejā melnā caurumā," Džounam atzinies Čepmens.

Semestra beigās Čepmens pameta koledžu, bet Džesika atsauca saderināšanos. Viņš atgriezās Dekatūrā un atsāka darbu kā vasaras nometnes direktora vietnieks, taču pēc mēneša pēc strīda ar peldēšanas treneri Čepmens darbu pameta. Pēc kāda viņa drauga ieteikuma Čepmens sāka strādāt apsardzes firmā par apsargu. Pēc laika viņam jaunajā darbā tika piedāvāts ieņemt augstāku amatu, taču Čepmens no tā izvairījās, jo baidījās no atbildības. Viņš kļuva aizvien vieglāk uzbudināms.

Sākumā Čepmens pildīja darba pienākumus bez ieroča, taču, izgājis nedēļu ilgus kursus, viņš ieguva ieroču nēsāšanas atļauju un turpināja darbu kā bruņots apsargs.

Tajā pašā laikā Čepmens vietējā bibliotēkā sāka pētīt Havaju salu karti. Viņš to pētīja, iedomājoties sevi šajā paradīzes salā.


Havaju salas Čepmens uzskatīja par paradīzi zemes virsū

1977.gadā Čepmens iekāpj lidmašīnā, kas dodas uz Honolulu. Viņš iztērēja visus savus iekrājumus - 1200 ASV dolārus -, lai nopirktu vienvirziena biļeti un beigās padižotos paradīzē.

Tad viņš varētu izdarīt pašnāvību.

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

ceturtdiena, 2010. gada 28. oktobris

Vētra, Holivuda un taureņi

Kādu brītiņu atpakaļ, atgādinot sev, ka pēc būtības esmu vecs perdelis, apskatīju virkni veco plašu jeb klasiku. Nedaudz laika ir pagājis un esmu sapratis, ka arī mūzikas pasaules vecajiem perdeļiem tomēr ir zināmas cerības uz jauno paaudzi. Dažas no šīm cerībām te tagad paķidāšu. To, kas man iekritis prātā un sirdī pēdējā mēneša laikā.

1. "School of Seven Bells" - "Windstorm"

Klejojot pa "New Musical Express" mājas lapu, atradu sadaļu, kurā var bez maksas nopumpāt dažādus mp3. Jāatzīst, tur var atrast labas lietas. Netrūkst arī sūdu uz kociņa. Taču tieši tur "School of Seven Bells" parādījās pie manas aprobežotās muzikālas gaumes robežām.

Grupa sastāv no trim jauniešiem - puiša Bendžamina Kērtisa un divām dvīņu māsām Alejandrijas un Klaudijas Dehezas. Palasījos mūzikas kritiķu atsauksmes - visi kā viens apgalvo, ka šai apvienībai ir lielas perspektīvas. Bija jāpiekrīt. BIJA. Jo kādu nedēļu atpakaļ viena no māsām paziņoja, ka grupu pamet. Skumji!





2. "Marina and the Diamonds" - "Hollywood"

25 gadus vecā grieķu izcelmses dziedātāja Marina Lambridi Diamandis 2010.gadā raidsabiedrības BBC ikgadējā jauno mūziķu konkursā "BBC Sound of 2010" ieguva otro vietu. Pirms gada viņu pazina viņas tētis, mamma, varbūt kāds mājas kaķis un vecais kaimiņš no blakus mājas, kurš visu laiku kasa cirkšņus. Bet tagad par viņu runā visa pasaule. Nekā īpaši oriģināla jau viņā nav - tā ir vienkārši laba popmūzika. Bet, kā par "Marina and the Diamonds" raksta mūzikas apskatnieki, ja reiz tāda ir nākotnes popmūzika, tad - lai iet ar!




3. "Hurts" - "Stay"

Tā nu ir sanācis, ka jāturpina atkal par "BBC Sound of 2010" konkursu. Jo raugi, nākamais mans intereses objekts ir Mančestras duets "Hurts", kurš pieminētajā konkursā ieņēma 4.vietu.

Teo Hačkrafts un Adams Andersons savu ceļu pie klausītājiem sāka britu laikraksta "The Guardian" elektroniskajā versijā rubrikā "Dienas grupa" (izklausās gandrīz kā kafejnīcās "Dienas zupa"). "Hurts" pirmais nozīmīgais starptautiskais uznāciens bija dziesma "Wonderful Life". Ideāla dziesma sabraukta kaķīša bērnu ceremonijai vai kā fona mūzika puņķu ēšanai pēc pusdienām. Drausmīgi nepatika! Bet "Stay" man norāva ūdeni!




4. Tone Damli - "Butterflies"

Drausmas! Jākonstatē, ka laikam esmu talantu šovu upuris. Sāku ar savu veco draudzeni Sūzanu Boilu, turpināju ar diviem tepat augstākminētiem māksliniekiem un, kā izrādās, ar to pašu arī turpinu.

Tone Damli ir 22 gadus veca dziedātāja no Norvēģijas, kura... 2005.gadā uzvarējusi "American Idol" Norvēģijas versijā. Šajā nedēļā (25.10.2010 - 31.10.2010) Damli ir izlikta BBC Radio 2 kā "Nedēļas ieraksts". Pagājušajā nedēļa šo titulu ieņēma mans Eltons ar savu jaunāko kopdarbu ar Leonu Rasselu "The Union", šonedēļ viņu izstūmis kaut kāds skuķis?

Bet ir jau labi - pat bez teikšanas un meklēšanas bija skaidrs, ka meitietis ir no Skandināvijas un ka dziesmas autors, visticamāk, ir sarakstījis dučiem dziesmu Eirovīzijas konkursantiem. Tāds viegls gabaliņš.




5. Fran Healy - "Buttercups"

Par šo man jāpasakās portālam TVNET. Bieži viņu mūzikas apskati ir vairāk vai mazāk slēptas "New Musical Experess" recenzijas, tāpat DELFI savas mūzikas ziņas bāzē uz šo resursu. Vēl nevienā ārzemju mūzikas portālā šis jaunums nav ļoti afišēts, tāpēc žetons TVNETam par pārsteigumu.

Frens Hīlijs ir vienas no izcilākās mūsdienu popgrupas "Travis" solists. Vispār es kādreiz domāju, ka Hīlijam vārds ir Travis, bet nu tas ir cits stāsts. Katrā gadījumā par vienu no savas dzīves lielākajām kļūdām varu nosaukt neaizbraukšanu uz "Positivus" festivālu 2008.gadā, kad "Travis" tur uzstājās. Neatceros, kas man bija - kakā stafilokoks vai kaķis iesprūdis podā - bet nebiju. Un tam vairs nav nozīmes.

Nozīme ir tikai šim - skaistai dziesmai un kolosālam klipam. Un, to klausoties, var secināt, kurš nosaka muzikālo toni grupā "Travis". Jo šis vispār skaitās viņa solo projekts.




Vēl gaidu:
"Antony & The Johnsons" – "Swanlights"
"Belle & Sebastian" – "Write About Love"
"Ocean Colour Scene" – "21"
"Squeeze" – "Spot The Difference"
Sufjan Stevens – "The Age Of Adz"
"The Walkmen" – "Lisbon"

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

sestdiena, 2010. gada 2. oktobris

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 3.daļa - Vētrainā jaunība






Marks Deivids Čepmens dzimis 1955.gada 10.maijā netālu no Fortvortas pilsētas Teksasas štatā. Viņa tēvs bija Gaisa spēku seržants, bet māte strādāja par medmāsu.

Neilgi pēc Deivida piedzimšanas viņa tēvs atvaļinājās no armijas un iestājās Purdjū Universitātē, lai iegūtu inženiera grādu. Viņš pārcēlās uz dzīvi Atlantas priekšpilsētā Dekatūrā, kur sāka strādāt kompānijas "American Oil Co" kredītu departamentā. Kad Deividam bija septiņi gadi, pasaulē nāca viņa māsiņa Sūzana.


Grūtā bērnība ar mazajiem cilvēciņiem?

Kā Čepmens vēlāk atklājis sarunās ar psihiatriem, viņš bērnībā nav juties diez ko laimīgs. Viņš bija tas, par kuru citi puikas smējušies. Viņš nebija arī labs sportists. Citi zēni viņu sauca par "mincīti" (pussy).


Bērnībā citi bērni Čepmenu iesauca par "mincīti"



Čepmenam praktiski nebija draugu, tāpēc viņš izdomāja savus - iedomu draugus. Savam biogrāfam Džekam Džounam viņš stāstījis: "Es mēdzu fantazēt, ka esmu karalis un ka man apkārti ir visi šie Mazie Cilvēciņi (..) Un es biju viņu varonis. Par mani katru dienu rakstīja avīzēs, rādīja televīzijā, tas man toreiz bija svarīgi. Viņi visi mani burtiski pielūdza. Pēc viņu domām nebija iespējams, ka es kaut kur par kaut ko varētu kļūdīties."

Kad Čepmens vēlējās savus iedomu cilvēciņus izklaidēt, viņš tiem sarīkoja koncertus, uzliekot kādu plati. Visbiežākie viesmākslinieki šajos koncertos bija "The Beatles"...


Vieni no regulārajiem "Čepmena cilvēciņu" izklaidētājiem "The Beatles"



Bet ne vienmēr viņš bija labā garastāvoklī. Mājas dīvānā, kurā bieži par saviem cilvēciņiem fantazēja Čepmens, bija poga, kuru nospiežot, nolocījās dīvāna atzveltne. Pogu viņš mēdza spiest, kad bija dusmīgs, un parasti šādos "incidentos" "gāja bojā" daudz cilvēciņu. "Bet cilvēciņi man allaž piedeva, un dzīve "cilvēciņu pasaulē" atgriezās vecajās sliedēs. Šādas fantāzijas man bija daudzus gadus," atzīstas Čepmens.

Vecāki mazo Deividu uzskatīja par normālu bērnu. Viņa Inteliģences koeficents (IQ) 121 bija augstāks par vidējo. Viņam bija tādas pašas intereses kā citiem puikām - raķetes, NLO un, protams, Bītli, kuru plates mazais Deivids spēlēja bez apstājas.


Zēna gados Čepmenu interesēja arī NLO un raķetes


Čepmena tēvs - gādīgs ģimenes galva vai monstrs?

Vēlāk sarunās ar psihiatriem Čepmens atzinis, ka viņš izjutis pastāvīgas bailes no tēva, kurš regulāri esot iekaustījis Deivida māti. "Es mēdzu pamosties no tā, ka māte kliedzot sauc mani palīgā. Lai arī biju nobijies, gāju un centos tēvu pierunāt iet prom. Dažreiz man tas arī izdevās," Čepmens agrākos notikumus atcerējās sarunā ar žurnāla "People" žurnālistu Džeimu Geinu. Domās viņš fantazēja par to, kā tiek pie ieroča un tiek no tēva vaļā uz visiem laikiem...

Psiholoģei Lī Solkai Čepmens atzinis, ka tēvs nekad pret viņu nav izrādījis jebkādas mīlestības pazīmes vai sniedzis morālu atbalstu. "Es pat neatceros, ka mēs kādreiz būtu apskāvušies. Viņš nekad neteica, ka mīl mani. Viņš bija no tiem večiem, kuri nekad neatvainojas," tēvu atceras Čepmens.

Tas gan nesakrīt ar citu liecībām par viņa tēvu. Deivids Čepmens seniors bija skautu vienības vadītājs. YMCA nometnē viņš mācīja bērniem ģitārspēli, arī savam dēlam. "Es teiktu, ka tā bija ļoti laimīga ģimene," reportieriem atzīst YMCA nometnes direktors Adams. "Un mazais Marks bija laimīgs, citiem pielāgoties spējīgs zēns."


YMCA bērnu un jauniešu vasaras nometnes ASV ir populāras joprojām



Pat Diāna Čepmena, Deivida māte, nostājas sava vīra pusē, kaut atzīst, ka dažas reizes ir tikusi iekaustīta. "Patiesībā tieši [mans vīrs] Deivids ir tas, kurš visus šos gadus ir nodrošinājis mums jumtu virs galvas. Un es godīgi varu atzīt, ka Deivids Markam ir labāks vecāks nekā es," Geinam atzīst Čepmena kundze. "Tā ir taisnība - Deivida tēvs nemēdza izrādīt savas jūtas, taču dēla labā viņš izdarītu jebko."


Dumpinieka periods

Četrpadsmit gadu vecumā, mācoties Kolumbijas vidusskolas pirmajā kursā, Čepmens pēkšņi mainījās. Viņš sāka lietot marihuānu un heroīnu, ataudzēja matus, strīdējās ar vecākiem, kavēja skolu un līdz vēlām naktīm pavadīja laiku kopā ar saviem jauniegūtajiem no narkotikām atkarīgajiem draugiem. Vienu reizi viņu par LSD lietošanu aizturēja policija.


Čepmens jaunībā padevās arī narkotiku valdzinājumam



Kad māte reiz viņu ieslēdza istabā, Čepmens izgāza durvis ar visām eņģēm un aizgāja no mājām, nākamo nedēļu pavadot kāda sava drauga mājās. Vēlāk viņš aizbēga uz Majami, kur divas nedēļas dzīvoja uz ielas, līdz kāds viņam nopirka autobusa biļeti atceļam uz mājām.

Taču viņa dumpinieciskais periods beidzās tik pat negaidīti kā bija sācies. Kad Čepmenam palika sešpadsmit, pilsētā ieradās evaņģēlists no Kalifornijas. Arī Deivids devās uz vienu tikšanos ar šo sludinātāju, kas būtiski ietekmēja viņa reliģiskos uzskatus.


"Atdzimušais" kristietis

Čepmena draugs Ņūtons Hendrikss nespēja noticēt izmaiņām. Vecais Deivids "staigāja gariem matiem, valkāja vecas armijas jakas, zaļu putekļmēteli un tādā garā. Tagad viņš bija kļuvis daudz mierīgāks, runāja vienkāršāk un bija nogriezis matus. Viņš joprojām valkāja garu mēteli un ģērbās kā iepriekš, taču tagad papildus tam viņš kaklā nēsāja masīvu koka krustu."


Uz Čepmenu lielu iespaidu radīja kāds evaņģēlija sludinātājs



Pavisam drīz Čepmens sāka runāt reliģiskos traktātos. Drīz viņš iepazinās ar savu pirmo draudzeni Džesiku Blankenšipu, kura arī bija viena no "atdzimušajiem" kristiešiem. Skolā viņa sekmes uzlabojās. Viņš ziedoja savu laiku darbam vienā no YMCA skolēnu vasaras nometnēm, kļūstot par tās vadītāja vietnieku.

Nometnes bērni viņu burtiski dievināja, atzīst tās vadītājs Adams. Bērni Čepmenu iesaukuši par Nemo, ietekmējoties no Žila Verna daiļrades. Kad viņš nometnē iepazīstināja visus ar saņemto balvu par pašaizliedzīgo darbu un ieguldījumu nometnes tapšanā, visi bērni piecēlās kājās un sauca: "Ne - mo! Ne - mo! Ne - mo!"


Kapteinis Nemo kadrā no filmas "The Amazing Captain Nemo"


"Iedomājies - Džons Lenons ir miris"

Tomēr bija divi notikumi, kas ietekmēja "atdzimušo" Deividu. Kad Džons Lenons paziņoja, ka Bītli ir populārāki par pašu Jēzu Kristu, Čepmenā radās naids uz savu kādreizējo varoni. Kopā ar saviem kristīgajiem draugiem Čepmens mēdza dziedāt savu versiju Lenona dziesmai "Imagine", kurā bija arī vārdi: "Iedomājies - Džons Lenons ir miris."


Džons Lenons taisnojas par savu izteikumu, ka Bītli ir populārāki par Jēzu Kristu



Savukārt viņa draugs Maikls Makfārlands ieteica grāmatu - Selindžera noveli "Uz kraujas rudzu laukā". Tas ir stāsts par kādu puisi vārdā Holdens Kolfīlds, kurš grib izrauties no apnicīgās skolas, no derdzīgās kopmītnes, no visas šīs dzīves "priekš kaķiem".


Nesen latviešu valodā klajā nākusī Selindžera grāmata "Uz kraujas rudzu laukā"

Es iedomājos visus šos mazos bērnus spēlējam kādu spēli lielā rudzu laukā. Tūkstošiem mazu bērnu un neviena pieaugušā apkārt. Es domāju, izņemot mani. Un es stāvu uz pašas kraujas malas. Tas, ko es darīju, es ķēru katru, kurš sāka iet pāri kraujas malai, es domāju, ja tie skrēja un neskatījās, kur iet, es uzrados nez no kurienes un ķēru tos. To es darīju visu dienu. Es vienkārši biju ķērājs rudzu laukā.



Deivids Čepmens bija saticis Holdenu Kolfīldu.

Vai arī bija otrādi?

Turpinājums sekos.

Piezīme: attēlā raksta sākumā redzams Čepmenu attēlojošs aktieris Džereds Leto (foto no wweek.com).

Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

svētdiena, 2010. gada 26. septembris

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 2.daļa - Pretrunīgā personība




Marks Deivids Čepmens dzīvoja pavisam blakus Atikas pāraudzināšanas iestādei netālu no Bufalo pilsētas Ņujorkas štatā. Sēžot cietumā, viņš acīmredzot ir atbrīvojies no dēmoniem, kuri 1980.gadā lika viņam nogalināt savu tā brīža elku leģendārās grupas "The Beatles" dibinātāju Džonu Lenonu.


Dzīšanās pēc publicitātes

Lai arī kā viņš censtos, iespēja, ka Čepmens tiks atbrīvots no cietuma pirms termiņa, tātad - aiziešanas pie tēviem -, ir niecīga. Un tam par pierādījumu ir fakts, ka cietumnieku Atbrīvošanas lietu pārvalde jau sešas reizes ir noraidījusi Čepmena lūgumu par viņa pirmstermiņa atbrīvošanu, pat neskatoties uz to, ka Čepmena cietumnieka kartiņā stāv ieraksts: "Disciplīna - priekšzīmīga!" Šāds lēmums gan daļēji ir saistīs ar bažām, ka, izlaižot Čepmenu no cietuma, vislielākais apdraudējums būtu tieši viņa dzīvībai, nevis Joko Ono vai abu pārējo dzīvi palikušo Bītlu - Pola Makartnija un Ringo Stāra - dzīvībām. Cietumā viņš ir izolēts no citiem ieslodzītajiem, jo pastāv varbūtība, ka arī starp tiem varētu būt kāds fanātiskāks Lenona un Bītlu fans.

2010.gada 10.maijā Čepmenam palika 55 gadi un, visticamāk, savu atlikušo mūžu viņš pavadīs vieninieka kamerā. Ironiski, bet Čepmena vienīgā iespēja kļūt brīvam laikam būtu tikai nāves sods.

Esot cietumā, viņš ir saņēmis maz psiholoģiskus uzbrukumus no apkārtējiem par savu nodarījumu, izņemot dažus pašā ieslodzījuma termiņa sākumā. Markam Deividam Čepmenam nav ne jausmas, kas viņu sagaidītu, izejot pa cietuma vārtiem. Čepmena advokāts pirms tiesas piedāvāja savam klientam censties panākt, ka tiesa atzīst viņu par psihiski nepieskaitāmu. Tādā gadījumā Čepmenam pastāvētu iespēja nonākt psihiatriskajā slimnīcā, nevis cietumā. Čepmens no tā atteicās.


Ņujorkas Centrālparkā Lenona fani piemin viņa nāves 25.gadadienu 2005.gada 8.decembrī



Pēdējos 30 gadus Čepmenam nav bijis īpaši daudz nodarbju, izņemot lasīšanu, televizora skatīšanos un pārdomas par to, ko viņš izdarīja 30 gadus atpakaļ, un kas viņa 25 gadus ilgajā mūžā bija nogājis greizi, lai viņš spertu šādu noziedzīgu soli. Un viņš spēj sevi analizēt pārsteidzoši dziļi, jo aresta laikā simtiem stundu pavadījis sarunās ar psihiatriem. Deviņi no tiem bija gatavi liecināt viņam par labu, Atbrīvošanas lietu padomei izskatot kārtējo notiesātā lūgumu par pirmstermiņa atbrīvošanu. Pats Čepmens padomei apgalvoja, ka dēmoni, kas viņā bija mājojušu lielāko viņa dzīves daļu, tagad jau vairākus gadus ir pazuduši.

Pirmos sešus ieslodzījuma gadus Čepmens noraidīja visus lūgumus sniegt intervijas presei, apgalvojot, ka nevēlas ar Lenona nogalināšanu kļūt populārs. Taču vēlāk viņš žurnālistam Džeimam R.Geinam izstāstīja stāstu par slepkavību un savu apjukušo jaunību. Geins publicēja šo stāstu trīs daļās žurnālā "People" 1987.gada februārī un martā. Vēlāk Atbrīvošanas lietu padomei Čepmens atzina, ka šo interviju "ļoti nožēlo."


Zurnāls "People" daudzkārt publicēja ar Lenonu un Bītliem saistītus rakstus. Šajā 1988.gada 15.augusta numurā žurnāls publicē fragmentus no Alberta Goldmana sarakstītās Lenona autobiogrāfijas




Bet maisam gals bija vaļā. Nedaudz vēlāk Čepmens sniedza veselu interviju sēriju Ņujorkas laikraksta "Democrat and Chronicle" žurnālistam Džekam Džounam, kurš 1992.gadā izdeva grāmatu "Let Me Take You Down: Inside the Mind of Mark David Chapman, the Man Who Killed John Lennon".






2000.gadā, kad tuvojās pirmais iespējamais pirmstermiņa atbrīvošanas pieprasīšanas termiņš, Džouns piedāvāja Čepmenam izstāstīt savu stāstu "CourtTV Network" programmā "Mugshots". Čepmens atteicās runāt kameras priekšā. Taču pēc pierunāšanas piekrita savu stāstu ierunāt audiolentē. Vēlāk Atbrīvošanas lietu padomei viņš atzina, ka programma "daudz ko izņēmusi no konteksta, bet tas nekas."


Deivida Čepmena 1992.gadā sniegtā intervija TV kanālam ABC


Patiesais Čepmens?


Daudzas no lietām, kuras tika runātas par Čepmenu pēc viņa aresta, bija pretrunīgas. Tāpat kā daudzas no lietām, ko Čepmens stāstīja Geinam un Džounsam.

Tātad - kas petiesībā ir Deivids Marks Čepmens? Vidusskolā pirmos divus gadus Čepmens gan lietoja narkotikas, gan kavēja skolu, gan bēga no mājām, lai pāris nedēļas klejotu apkārt. Savukārt pēdējos divus gadus Čepmens bija "atdzimis no jauna" kā kristietis, kurš savā runā bārstīja Bībeles citātus.

Viņš varēja būt ātras dabas un atriebīgs. Viņa abi mēģinājumi iestāties koledžā cieta neveiksmi. Viņš tika atlaists no vairākām darbavietām.

Taču, kad pēc Lenona slepkavības žurnālisti centās uzzināt iespējami vairāk faktu par Čepmenu, cilvēki, kuri viņu pazina, aprakstīja Deividu Marku pavisam citādāk. Viņa vidusskolas kora skolotāja atzina, ka "no 400 viņas skolniekiem Marks būtu pēdējais, kurš uz kaut ko tādu [Lenona slepkavību] būtu spējīgs."

Tie, kas zināja Čepmenu kā veselības aprūpes darbinieku, slavēja viņu. Tīņa vecumā, strādājot vasaras nometnē par konsultantu, jaunākie bērni viņu burtiski dievinājuši. "Mēs iecēlām viņu par nometnes direktora vietnieku, jo viņam bija izteiktas līdera īpašības," atzīst šīs nometnes toreizējais izpilddirektors Tonijs Adams. "Ja arī bija kāds, kurš šo darbu varētu izdarīt vislabāk, tas bija Marks!"

Vēlāk Čepmens ar tik pat lieliem panākumiem esot strādājis arī vjetnamiešu bēgļu nometnē, "īpaši ar bērniem," piebilst minētais kolēģis. Čepmens kļuva par nometnes direktora labo roku un pārstāvēja nometni sarunās ar valdības struktūrām. Viņš pat ir spiedis roku ASV prezidentam Džeraldam Fordam.


Čepmens YMCA nometnē 1975.gadā



Kad Čepmens pēc pašnāvības mēģinājuma tika ievietots slimnīcā, viņā esot bijusi novērojama ļoti liela līdzjūtība pret citiem pacientiem un viņu sāpēm. Pēc izrakstīšanas slimnīca pieņēma viņu darbā. Viņa nodaļas vadītājs atceras: "Visi pacienti, īpaši gados vecākie, ar kuriem neviens cits lāgā negribēja parunāties, mīlēja šo zēnu, un es varu pateikt ļoti daudz laba par viņu."

Tātad 1980.gada 8.decembrī brīdī, kad Lenons bija parakstījis Čepmenam plati, "labais" Marks lūdza Dievam spēku saņemties un iet prom, bet "sliktais" Marks lūdza nelabajam iedvesmu "izdarīt to, izdarīt to, izdarīt to."

Un nelabais uzvarēja.

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com

sestdiena, 2010. gada 18. septembris

Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu. 1.daļa - Pretrunīgās liecības




1980.gada 8.decembris, likās, pasaulei būs mierīga diena. Londonā Vemblija arēnā norisinājās tolaik slavas zenītā kāpošās grupas "Queen" koncerts, Kamerūnā pasaulē nāca vēlākā futbola zvaigzne Salomons Olembe, bet Ņujorkas štata pilsētā Bufalo koncertu sniedza pāris gadus aktīvi jau koncertējusī īru rokgrupa "U2". Tomēr notikumi, kas uz visiem laikiem izmainīja daudzu cilvēku dzīves šajā dienā, risinājās pašā Ņujorkas pilsētā. Tajā vakarā ar pieciem šāvieniem mugurā 25 gadus vecais Marks Deivids Čepmens pielika punktu grupas "The Beatles" dibinātāja un miera cīnītāja Džona Lenona dzīvei. Izšāvis Čepmens izņēma Dž.D.Selindžera grāmatu "Uz kraujas rudzu laukā", mierīgi apsēdās un sāka lasīt.

Jautājums, uz ko jārod atbilde: Marks Deivids Čepmens ir garīgi slims cilvēks vai vienkārši sasodīti labs aktieris?



Pretrunīgās liecības un paziņojumi

Deivida Marka Čepmena liecība policijas iecirknī 1980.gada 9.decembrī plkst. 1.00, trīs stundas pēc Džona Lenona slepkavības:

"Šorīt es aizgāju uz grāmatnīcu un nopirku grāmatu "Uz kraujas rudzu laukā". Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no manis ir šīs grāmatas varonis Holdens Kolfīlds, bet pārējā - velns.


Grāmatas "Uz kraujas rudzu laukā" autors Džeroms Deivids Selindžers


Es devos uz ēku, ko sauca par Dakotu. Es pagaidīju, kamēr viņš iznāca no ēkas un palūdzu viņa autogrāfu uz mana līdzpaņemtā albuma. Šajā brīdī manas būtības lielākā daļa guva virsroku, un es gribēju atgriezties savā viesnīcā. Taču es to nespēju! Es gaidīju, kamēr viņš atgriezīsies. Viņš atgriezās pie mašīnas. Joko pagāja man garām pirmā, un es viņu pasveicināju. Es negribēju viņai nodarīt pāri.

Tad nāca Džons, viņš paskatījās uz mani. Es izvilku no mēteļa kabatas ieroci un izšāvu uz viņu. Es nespēju noticēt, ka ko tādu vispār būtu varējis izdarīt. Un es tur vienkārši stāvēju, satvēris savu grāmatu. Es negribēju bēgt. Es nezinu, kas notika ar ieroci. Es atceros, ka Joko to aizsvieda prom. Joko raudāja un lūdza mani, lai es eju prom. Man viņas bija tik ļoti žēl. Tad ieradās policija, tā pavēlēja man plati izstiept rokas pret sienu un iedunkāja mani."



Deivida Marka Čepmena paziņojums Ņujorkas Pirmstermiņa atbrīvošanas pārvaldei 2000.gada 3.oktobrī:

"Es nepārsūdzēšu, lai arī kādu lēmumu jūs pieņemtu. Ja jūsu lēmums ir paturēt mani cietumā, es to nepārsūdzēšu ne tagad, ne arī jebkad vēlāk. Es gribētu, lai man dod iespēju atvainoties Lenona kundzei. Esmu daudz domājis, kādas viņai bija sajūtas atrasties tur tajā vakarā, redzēt asinis, dzirdēt kliedzienus un visu nakti pa sava apartmenta logiem dzirdēt Bītlu dziesmas [kuras pēc traģēdijas atskaņoja sanākušie Bītlu fani].

Un ir vēl viena lieta, ko gribēju pasacīt. Man ir tāda sajūta, ka es vairs Džonu Lenonu nesaredzu kā slavenību. Toreiz es viņu par tādu uzskatīju. Es redzu viņu kā kartona gabaliņu, kas izgriezts no albuma vāciņa. Es toreiz biju ļoti jauns un dumjš, un uz tādiem mediji, ieraksti un mūzika atstāj lielu iespaidu. Un es tikai tagad sāku aptvert, ka Džons Lenons bija personība. Tam nav nekāda sakara ar Bītliem, slavu vai popularitāti. Viņš bija dzīvs cilvēks un es viņu vienkārši nogāzu no kājām, un es nejūtu sevī tiesības celties kājās un kaut ko sev lūgt. (..) Un man ir žēl, ka tas viss kādreiz ir noticis.


Džons Lenons - kartona gabaliņš no albuma vāciņa


Un es gribu vēlreiz parunāt par Lenona kundzi. Es nespēju iedomāties sāpes, ko viņa pārdzīvoja. Es nevaru tās sajust. Es mēģināju iedomāties, kas notiktu, ja kāds ko tādu izdarītu ar manu ģimeni. Bet tur nekas vairs nav vēršams par labu. Tāpēc, ja man atlikušais mūžs jāpavada cietumā kaut vai tikai dēļ sāpēm, ko esmu devis šai vienai personai, es to darīšu.

Un atkal - es nesaku visas šīs lietas, lai jūs apsvērtu manis atbrīvošanu. Es saku, jo tās ir reālas lietas, kas notikušas ar mani. (..) Un tas ir briesmīgi apzināties, ko esi izdarījis"


"Lenona kundze" Joko Ono


Neatlaidība tikt brīvībā

Ir 2010.gada septembris. Pasaules ziņu aģentūras ziņo, ka noraidīts jau sestais (!!!) Čepmena lūgums par pirmstermiņa atbrīvošanu. Trīs cilvēku padome noraidīja viņa lūgumu. Laikraksts "The New York Daily News" vēsta, ka ieslodzīto atbrīvošanas lietu padome saņēmusi 75 protesta vēstules no dažādiem cilvēkiem, kuri iebilst pret Čepmena atbrīvošanu no ieslodzījuma, tai skaitā, "Lenona kundze" Joko Ono.

Atbrīvošanas lietu padomes pamatojums neatbrīvot Čepmenu no ieslodzījuma tika pieņemts secinot, ka ieslodzītais joprojām izrāda vienaldzību "pret sabiedrības normām un cilvēka dzīvības neaizskaramību". Atklāts paliek jautājums - kas šo desmit gadu laikā ir mainījies Čepmena prātā? No pilnīga nolieguma vēlmei izkļūt brīvībā līdz apsēstībai, ar katru atļauto termiņu pieprasīt pirmstermiņa atbrīvošanu no jauna un jauna. Čepmens izcieš piespriesto mūža ieslodzījumu kopš 1980.gada, pirmstermiņa atbrīvošanu drīkst prasīt ne ātrāk kā 20 gadus pēc soda izciešanas sākuma, tātad - 2000.gadā.

Un, tavu brīnumu, 2000.gada 4.oktobrī pasaules mediji ziņo, ka Deivids Čepmens lūdzis pirmstermiņa atbrīvošanu, taču lūgums ticis noraidīts. Tātad augstākminētā dienu iepriekš teiktā saldā runa komisiju tomēr atstājusi vienaldzīgu. Ar apbrīnojamu precizitāti rīkojas šis Čepmens. 2000.gada 8.decembrī apritētu apaļi divdesmit gadi kopš traģēdijas. Pāris mēneši formalitātēm un brīvu gaisu šis Čepmens jau bija plānojis ostīt akurāt pēc minimālā atsēžamā termiņa par savu nodarījumu.


Laikraksta "The New Standard" numurs, kurā paziņots par Lenona nāvi

Jautājums joprojām paliek atklāts: Deivids Marks Čepmens ir garīgi slims cilvēks vai vienkārši sasodīti labs aktieris?

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantoti citāti no Čepmena liecībām, kas publiskotas kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījumā, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.

2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com