"To Kill A King" - "Cannibals with Cutlery" (2013)

""Cannibals with Cutlery" ir iepakojums ar indī [mūzikas] himnām," par britu "To Kill A King" debijas albumu teikts "absolutepunk.net" vietnē, kuras nosaukumam vajadzētu liecināt, ka šis resurss vairāk satur skarbu un nepieradinātu mūziku. Ralfs Pelejmonters ar savu komandu tam neatbilst nu nekādi. Ir tieši tā kā teikts apskatā - "Cannibals with Cutlery" ir himnu albums! Lai arī atsevišķi mūzikas izdevumi, piemēram, "Uncut", uzskata, ka Pelejmontera "vārdu stiepšana ir apnicīga" un "bagātīgā patiesības lirika" (kā piemērs tiek minēta rindiņa no tituldziesmas: "Šie ir tikai īslaicīgi mirkļi, paņem tos, kas tev patīk, un turi") ir teju apsmiešanas vērta, angļu čaļus tomēr gribētos aizstāvēt. Viņu albums ir spējis aizķerties prātiņā, atšķirībā no daudziem desmitiem citu, kam sava stāsta šeit nav.

"To Kill A King" ir kaut kas pa vidu mūsdienu britpopam, kura redzamākie pārstāvji ir "Kaiser Chiefs" un "Franz Ferdinand", no vienas puses un melodiskam pieaugušo popam ar "Travis" un "The National" no otras. Tieši dziesmas "Choices" stīgu instrumentālais iestarpinājums skaņdarba beigu daļā liek iemest aci, vai tā aprakstā kā līdzautors ir minēts Frens Hīlijs, jo ir skaidrs - šī ir "Travis" dziesmas "Closer" versija! Un, par cik "Closer" var uzskatīt par pēdējās desmitgades vienu no skaistākām dziesmām, sava "slavas putekļu" daļa nobirst arī pār "Choices". 

"Uncut" albumu apskatniece Fiona Stērdža "To Kill A King" karjeru apraksta, izmantojot vārdu "agonija". Skarbs novērtējums pirms četriem gadiem dibinātai grupai, kas nupat izdevusi savu debijas albumu. Gribētos domāt, ka Stērdžas kundze ir apmaldījusies trīs priedēs vai arī maldina "klausītāju-parasto". "Cannibals with Cutlery" patiesībā ir iedvesmojošs albums. Ja arī piekasās pie lirikas (kaut gan kurš būs tas, kas pateiks, kurš pants ir "pareizs" un kurš "nepareizs"?), mūzikā Pelejmonters nav nekāds "āzis par dārznieku". Tieši pretēji - viņš ar septiņām notiņām izrīkojas tik pat prasmīgi kā Edvards Šķērrocis, veidojot košumkrūmu skulptūras ar saviem šķēru pirkstiņiem. Ja arī dažbrīd liekas, ka darbojas lempīgi, tad vajag iejusties situācijā - kā ir uzvilkt smalkus zīda stringus, ja roku vietā ir šķēres? Un galvenais nav stringi, galvenais, kas sirdī. Edvards bija labsirdīgs, un arī Ralfs Pelejmonters izklausās akurāt tāds pats.

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

"iTunes"

Foto raksta ievadā no www.manchesterconfidential.co.uk.

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

"Kopecky Family Band" - "Kids Raising Kids" (2012)

Šī ir līdzdziedamā, applaudējamā un ar kāju ritmu piesitamā mūzika. Bet tā ir arī dziļi emocionāla mūzika - no melanholijas līdz sajūsmai, un tad atpakaļ. Pats Nešvilas (ASV) sekstets "Kopecky Family Band" savā "Facebook" profilā nespēj īsti vienoties, kā lai raksturo viņu mūziku. Un turpina: "Šis nav kantrī, nav pops, nav arī roks un folks, bet kaut kas daudz komplicētāks - sauciet to [mūzikas stilu] par Drosmīgo Jauno Nešvilu." Lai tā būtu, sauksim arī. Tāpat kā tuvojošās pašvaldību vēlēšanas turpmāk dēvēsim par Gudru Cilvēku Parādi. Vai belašus par Graudu Izstrādājumā Ieceptu Pakavu Valkātāju. Un tā tālāk un tā joprojām. Jo nosaukumiem nav nekādas nozīmēs.

"Kopecky Family Band" sevi arī uzskata par ģimeni, jo, kā vēsta leģenda, kad Kelsija Kopecki augstskolā sastapa un uzspēlēja kopā ar Geibu Saimonu, "kaut kas tajā, kā viņš spēlēja, likās tik tuvs un aizkustinošs." Un Kelsija velti laiku netērēja, aicinot Geibu kopā "kaut ko uzspēlēt, kaut ko uzdziedāt." Un, kad viņš tam patiešām arī piekrita, "tas bija ārprātīgi, tas saderēja kopā vienā mirklī - tas vienkārši derēja!" Šobrīd, kad pasauli jau kādu laiku pieskandina grupas debijas albums "Kids Raising Kids", katrs pats var novērtēt, kas ir šī Drosmīgā Jaunā Nešvila. Vai arī izdomāt savu apzīmējumu pats.

Kelsija, kuras uzvārdā nosaukta visa grupa ("mēs iekļāvām nosaukumā vārdu "ģimene", jo tas ir, kā mēs patiešām jūtamies, spēlējot kopā"), protams, ir tās vokālā odziņa. Viss pārējais ir meistarīgi sakārtotas muzikāli tehniskas lietas, kā rezultāts ir gaišs un optimisma pilns albums. Patiesībā ne brīdi (pat it kā skumjajā, albuma, iespējams, labākajā dziesmā "Waves") nepamet sajūta, ka "Kids Raising Kids" stāv pāri visam, kas ikdienā spēj pamaitāt dzīvi un sadzīvi. "Kopecky Family Band" izklausās tieši savam vecumam atbilstoši. Pieņemot, ka grupas dalībniekiem ir plus mīnus līdz 25 gadiem, viņi var atļauties (un to ļoti labi dara) būt mūzikā emocionāli "zaļi" un pārdroši gaisīgi. Viņi izklausās kā cilvēki, kas apzinās, ka patiesībā visa dzīve vēl priekšā. Bet albuma nosaukums "Kids Raising Kids", kas varētu būt iztulkojamas kā "Bērni audzina bērnus", dalībnieku personīgi nepazinējam varētu radīt vīziju, ka "Kopecky Family Band" nav no tiem "bērniem", kas spurainajā vecumā pamāca "lielos". Tas labi, jo mēs, "lielie", tādus parasti pārmetam pār celi un noperam ar bikšturiem.

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

Foto raksta ievadā no "Kopecky Family Band" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "The Durutti Column" - "LC" (1981)

"Lotta Continua" jeb tulkojumā no spāņu valodas "Nepārtrauktā cīņa" - tā sauc nu jau angļu vecmeistara, bet toreiz 28 gadus vecā mūziķa Vini Reilija otro albumu, kas klajā nāca 1981.gadā. Viņa daiļrades pazinēji saka, ka tieši "LC" ir Reilija tāda kā kārtīga un pamatīga debija, jo pirmā plate "The Return Of The Durutti Column" bijusi... nu ne šāda, ne tāda. Dies' ar to pirmo, šis ir stāsts par otro. Stāsts varbūt arī ne visai interesants un aizraujošs, ko nevarētu sacīt par pašu plati. 

Kosmiskā skaņa, kas laužas no "LC" dziesmām, uzvēdī uz sen nepiepildītu vēlmi - paklausīties vēl vienu vecmeistaru Braienu Īno, jo, lai arī pēdējam nav nekāda sakara ar šo plati, asociācijas ar viņa "ne Zemes" mūziku ir nepārprotamas. Savukārt albuma otrā dziesma "Portrait For Frazer" atsauc atmiņā nemaz ne tik senus laikus - pagājuša gada rudeni, kad aktuāls bija mūsu pašu grupas "Vētras saites" albums "Teātra krustojums". "The Durutti Column" gadījumā kokli aizstāj ģitāra, bet sajūtas, klausoties abus šo albumus, ir līdzīgas - kā ganiņam, kas aukstā rītā silda nosalušās kājas āža kakās. Tās nav tik siltas kā govs pļekas, bet āža "guāno" izmantošana ķermeņa termodinamisko procesu vadīšanai dod to daudzsološo sajūtu, ka drīz, pavisam drīz iestāsies labāki laiki, būs vieglāk. Un, kurš norūdījies ar āzi, tam gotiņas devums vēlāk vispār  liksies kā dieva dāvana. 

"LC" gadījumā "āža kāja" ir tās ne visai biežās reizes, kad aizraujošo instrumentālo sēriju pārtrauc paša Reilija vokālie izlēcieni, pat gaudas. Tās šķiet gandrīz liekas. Visu, ko Reilijs grib pateikt, viņam vislabāk izdodas ar ģitāras un pavadošās grupas palīdzību. Savos 59 gados Reilijs joprojām ir uz strīpas. Aktuālākais "The Durutti Column" albums  "Chronicle" iznāca aizpērn. No vienas puses - vajadzētu to noklausīties, no otras - bail pazaudēt to sajūtu, kas tapusi uzburta ar "LC". Bet pie tā jau vienmēr varēs atgriezties.

Papildus resursi:

"The Durutti Column" mājaslapa

"The Durutti Column" "Facebook" profils

"The Durutti Column" "Twitter" profils

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

Josh Ritter - "The Beast in Its Tracks" (2013)

Par Džoša Ritera biogrāfiskajiem līkločiem šeit tapa rakstīts pirms vairāk kā gada, saistībā ar viņa tolaik aktuālāko plati "So Runs the World Away". Par to, kā Riters devās uz Skotiju mācīties folkmūzikas smalkumus, par viņa literārajiem talantiem, arī par kulta rakstnieku Stīvenu Kingu, kas esot liels Ritera muzikālās daiļrades cienītājs. Bet diez vai šausmu romānu meistars var tā pilnvērtīgi ietekmēties no 36 gadus vecā amerikāņu mūziķa, viņa dziesmās neplosās Langoljēri un lieli onkuļi nepaved netiklībā mazus zēnus, kā dēļ pēdējiem zemapziņā visu mūžu seko dažādas fobijas un parādības. Tā notiek tikai Kinga romānos, Riters ir puisis, kas dzīvo uz zemes. Nu labi, nedaudz virs zemes, bet ne gluži arī debesīs. Riters ekspluatē vienu no cilvēka vājībām - mīlestību.

Ja tā padomā - bez mīlestības pasaule būtu pavisam savādāka. Neviens otru neizmantotu tikai tāpēc, ka "mēs taču viens otru mīlam", neviens neuzspiestu otram dzīvot pēc saviem noteikumiem, jo, atkal, "mēs taču viens otru mīlam"! Bet droši vien ir arī daži izņēmumi. Un tie visi ir apdziedāti Ritera jaunākajā platē "The Beast in Its Tracks". Kaut gan dīvaini, jo arī viņš pats ir piedzīvojis satricinājumus mīlas dzīvē - aptuveni pirms gada Riters kādā intervijā paziņoja, ka viņi ar sievu mūziķi Dounu Lendu "apspriež šķiršanās iespēju." Un, kā jau vēsture to pierādījusi simtkārtīgi un daudz vairāk, šis "šķiršanās-nešķiršanās" stāvoklis radošiem ļaudīm ir kā sulīgas vircas peļķe briest sākušam ķirbim uz komposta kaudzes. 

Tomēr vairāk par tekstuāliem vēstījumiem albums "The Beast in Its Tracks" atklāj kādu līdz šim nepamanītu Ritera talantu. Vai, drīzāk, līdzību. Džošs Riters - šo vārdu vajadzētu iegaumēt visiem Pola Saimona faniem. Iepriekšējās platēs vai nu tas paslīdēja garām (visticamāk), vai arī tas nebija tik izteikti, bet šajā, nupat martā iznākušajā albumā atsevišķās dziesmās ("Evil Eye", "Nightmares") ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt ar otru ģitārīti pievienosies Ārts Garfunkels, un septiņdesmitie pēc četrdesmit gadiem būs atgriezušies! Šis albums "The Beast in Its Tracks" droši vien, laika ritumam ejot, nebūs nosaucams par "leģendāru", "zīmīgu" vai "neatkārtojamu". Bet tam savā vienkāršībā piemīt kaut kas tik pievilcīgs, kāpēc arī mēs katru rītu ceļamies, lai sāktu jaunu dienu. Mēs zinām - nekas jauns jau nenotiks. Bet pamosties gultā, sasodīts, droši vien ir daudz labāk kā pamosties, piemēram, kapā. Jēziņ, cik gaišas domas, saulainajam pavasarim atnākot!...:)

Papildus resursi:
Džoša Ritera mājaslapa
Džoša Ritera "Facebook" profils
Džoša Ritera "Twitter" profils
Iegādājies Džoša Ritera mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no www.americansongwriter.com.

2013, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

John Grant - "Pale Green Ghosts" (2013)

42 gadu vecumā Džons Grānts ir tikai sava muzikālā ceļa pašā sākumā, domā mūzikas žurnāls "Uncut", savā aprīļa numurā recenzējot bārdainā vīra otro solo albumu "Pale Green Ghosts". Un ļoti cerams, ka tā arī ir, jo paša dzīvē Grāntam ir tik daudz iekšēju ciešanu, ka mūzikas mīļotāji var būt pateicīgi, ka viņš savas  negatīvās emocijas nerealizē jau iepriekšējā albumā "Queen of Denmark" piesolītajā pašnāvības aktā, bet gan nošu rakstos. Pieminētais Grānta 2010.gada debijas albums bija, un joprojām ir, viens no skaistākajiem "ciešanu albumiem" mūzikas vēsturē. Iekšējās mokas un pārdzīvojumi par citu (un arī paša) attieksmi pret savu homoseksualitāti, vispārējais pesimisms un depresija kādreizējam grupas "The Czars" līderim ļāva radīt plati, kas kā norīta granāta eksplodējot burtiski izšķaida sirdi un pat dvēseli, liekot padomāt par daudzām aplamībām, ko katrs savā dzīvē dara ikviens no mums.

"Pale Green Ghosts" turpina iesākto. Pilns ar "mazerfaker" liriku. "Es esmu lielākais "mazerfakers", kādu tu jebkad satiksi // No pašas galvvirsas līdz kāju pirkstu galiņiem," Grānts stāsta dziesmā "GMF", un uzreiz jākonstatē, ka atmiņā nenāk neviens cits mākslinieks, kas savā lirikā iekļautos "pimpis-jāklis-dirsa" vārdus spējis pasniegt ar tādu eleganci un gaumi, ka to mierīgi varētu izmantot kā šūpuļdziesmu pat bērniem, kuri jau samērā labi pārvalda angļu mēli. Albuma dziesma "Ernest Borgnine" (tas ir aktieris, kurš kopš piecdesmitajiem gadiem nospēlējis lomas vairākos simtos filmu, un 95 gadu vecumā aizgāja mūžībā pērn 8.jūlijā) klausītājiem nes mīklainu trauksmes sajūtu, jo tajā Grānts gaužām tieši atzīst, ka ir HIV pozitīvs. Ja citkārt klausītājs varētu saglabāt cerību, ka šāda "atzīšanās" ir tikai māksliniecisks pašizteiksmes veids, kam maz sakara ar reālo dzīvi, tad šajā gadījumā jebkuras cerības gaisināja pats Grānts, pagājušā vasarā koncertā Londonā šokējot klātesošos ar šo atzīšanos, ka HIV pozitīvs viņš reālajā dzīvē patiešām arī ir!

Ieslīdot jaunajā Grānta platē, pats sākums atvēsina, jo pirmās divas dziesmas "Pale Green Ghosts" un "Black Belt" šķiet šim amerikāņu mūziķim gana nepierasti "sintezatorētas" un "elektrizētas" ("Sintezatorus es mīlu vairāk par visu pasaulē," žurnālam "Uncut" atzīstas Grānts), taču tām sekojošā "GMF" (ar Šainedu Okonoru fonā, ja kas) nomet visus varbūt pārlieku savilktos paltrakus, klausītājam atklājot Džonu Grāntu, kādu viņu pazīstam no "Queen of Denmark" un kādu viņu esam šos trīs gadus atkal gaidījuši. Mēs Latvijā varam justies dubultā lepni un gandarīti, jo Grānta kungs būs viens no mūsu lielākā vasaras mūzikas festivāla "Positivus 2013" viesiem. Lai arī baneros izcelts ne kā "pirmā izmēra "stārs"", tieši Grānts būs tas magnēts, kas uz šo trīsdienu jautrības un mūzikas kokteiļa Meku aizvilinās dažus, kas citādi vispār tur kāju nespertu. Un, ja mums paveiksies, varbūt tieši Salacgrīvā Grānts klausītājiem pavēstīs kādu svarīgu savas dzīves jaunumu. Kaut gan, visticamāk, viņš burkšķēs kaut ko līdzīgu: "These motherfucker damn mosquitoes!"...

Papildus resursi:

Džona Grānta mājaslapa

Džona Grānta "Facebook" profils

Džona Grānta "Twitter" profils

Iegādājies Džona Grānta mūziku legāli!

Foto stāsta ievadā no Džona Grānta "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Tu Fawning" - "A Monument" (2012)

Kad Portlendas (ASV) kvartets "Tu Fawning" šauros apstākļos dodas koncerttūrē, viņi var viens otru paņemt klēpī un, neizraisot neviena aizdomas, doties ceļā. Bon Džovi, piemēram, tā nevarētu, jo viņa grupā ir tikai veči, un, ja fani ieraudzīs, ka grupas furgonā čaļi sēž viens otram uz celīša, nesapratīs. "Tu Fawning" gan tā var, jo tā sastāvā dzied un spēlē divi puiši un divas meitas, viena no kurām - Korīna Repa - 2007.gadā šo apvienību arī dibināja.

Aptuveni pirms gada "Tu Fawning" izdeva savu otro plati "A Monument". Kritiķi, kā allaž, meklēja līdzības un pakaļdarinājumus, secinot, ka Repa ar kolēģiem skata pasauli "Florence and the Machine" un "Beach House" acīm ("Pitchfork"). "Netīras ģitāras [skaņas] un sarežģīts perkusiju darbs," tā uz "A Monument" savukārt skatās "Popmatters.com". Un, kā ierasts, parastam, mirstīgam klausītājam no šādiem salīdzinājumiem nav nekādas sajēgas, līdz viņš neņem un plati nenoklausās.

Kad tas darīts, ja godīgi, skaidrāks nepaliek nekas. Ir vienkārši interesanti. Albuma ievadziesma "Anchor" maldina, ja klausītājs domā, ka visas 44 minūtes varēs pavadīt tādos saldsērīgos toņos. Turpinājums ("Blood Stains", "Wager") "Tu Fawning" kuģi iepūš drīzāk Džeka Vaita un jau pieminētās Florences un viņas mašīnas nepavisam ne rāmajos ūdeņos. Ja vien vispār kaut ko iespējams sarežģīt, "Tu Fawning" šajā platē to ir izdarījusi. Citkārt varbūt liktos, kas tas ir ne pārāk labas gaumes paraugs, bet "A Monument" gadījumā izsekot to mirkli, kurā šī sarežģītā kombinācija pārvēršas par klausītāja apsēstību, nav iespējams. Viņš ir gatavs drīzāk atļaut izdzēst savu "Facebook" profilu vai nosolīties mēnesi nečivināt tviterī, bet, reiz ticis pie "Tu Fawning" plates "A Monument", no tās vaļā tik viegli nelaidīsies!

Papildus resursi:
"Tu Fawning" "Facebook" profils
"Tu Fawning" "Twitter" profils
Iegādājies "Tu Fawning" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "Tu Fawning" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: Fela Kuti - "Zombie" (1977)

Kolēģi viņu dēvēja par cilvēku-viesuli. Vēl par brīvības cīnītāju. Un joprojām uzskata par mūzikas stila "afrobīta" ("afrobeat") izgudrotāju. Vēl citi bija pārliecināti, ka viņš kļūs par Nigērijas prezidentu. Kas interesanti, arī viņš pats tā domāja, un šī vēlme vēlāk izrādījās liktenīga. Viss iepriekš minētais attiecas uz Nigērijas izcelsmes mūziķi Felu Kuti. Viņa vecāki, izglītoti, savā ziņā, aristokrāti, uzskatīja, ka dēlam arī jāapgūst zinības, un nosūtīja 19 gadīgo Kuti studēt uz Angliju, kur viņš iestājās mūzikas koledžā, apgūstot taustiņinstrumentus, trompeti un klasisko mūziku. Tas viss jauneklim deva meistarības pamatu nākotnes karjerai. Bet pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi tumšādainiem ļaudīm nebija nekāda izprieca. Guvis panākumus uz skatuves, Kuti kļuva par visnotaļ augstās aprindās gozējošos ļaužu ieredzētu personu. Un, būdams savos uzskatos taisnīgs, viņš aizvien vairāk sāka pievērsties politiskiem jautājumiem. Par atklāsmes nesēju kļuva melnādaino tiesību aktīviste Sandra Smite (vēlāk Izadore). "Viņa bija tā, kas atvēra man acis," vēlāk atcerēsies Kuti. "Viņa runāja ar mani par politiku, vēsturi... Es dzirdēju tādas lietas par Āfriku, kuras man iepriekš pat prātā nenāca." Un Kuti nolēma cīnīties.

Šī cīņa gan bija vairāk no skatuves dēļiem. Līdz 1977.gada 18.februārim, kad militārā hunta, kuru, starp citu, vadīja Kuti klasesbiedrs ģenerālis Obasandžo, tūkstoša bruņotu vīru sastāvā aplenca teritoriju, kurā atradās arī Kuti ģimenes māja, un sarīkoja slaktiņu, slepkavojot, izvarojot un pazemojot. Kuti meita Jeni, kas ar brāli un māsu tajā brīdī nākuši no skolas, atceras, ka iesākumā uzskatījuši to par "parastu reidu." "Bet tas, ko mēs ieraudzījām, bija tik biedējoši, ka mamma sāka kliegt. Māja bija nodedzināta līdz pamatiem, cilvēki staigāja paceltām rokām, visur bija zaldāti." Nežēlība, ar kādu huntas kareivji pildīja šo "misiju", bija neaprakstāma. Pats Kuti tajā brīdī mājās nebija, bet viņa 77 gadus veco māti kareivji vienkārši izgrūda pa augšstāva logu. Tā arī neatlabusi, nākamajā gadā viņa nomira. Ko sajuta Kuti, ko pārdzīvoja, droši vien saprast nespēj daudzi. Taču viņš šīs emocijas neslēpa. Vispirms viņš tās ietērpa ritmos, tad vārdos, un tā tapa šis albums "Zombie". Oficiāli albumā ir tikai četras dziesmas, katra vidēji 13 minūtes gara. Ja nezin "Zombie" rašanās apstākļus, varētu šķist, ka tas ir pat bezrūpīgs, bet tā nav. "Zombie" demonstrē sava veida vienaldzību. Vienaldzību pretinieka vēlmē kā ieroci likt izvēlēties tādu, kas nes sev līdzi asinis. Kuti tajā nepiedalās, viņš protestē, izmantojot mūzikas instrumentus. Un tomēr - "Zombie" satur kādu zemapziņas kodu, kas visa albuma laikā neļauj atslābināties, pat ne visjūtīgāko nervu līmenī. Kuti liek būt gatavam!

Pats viņš lietas kārtoja savādāk. Vispirms, pēc slaktiņa viņš kopīgā ceremonijā apprecēja 27 "piesmietās" sievietes, kuras pēc likuma par šo izvarošanu varēja sodīt par prostitūciju ("Kad biju bērns, tik daudz pamāšu likās jautri, bet tagad, 49 gadu vecumā, domāju, kā mana mamma Remi, kas dzimusi un augusi Anglijā, toreiz jutās," atminas Jeni). 1979.gadā Kuti nolēma kandidēt uz Nigērijas prezidenta posteni. Kaut arī prominences Kuti popularitātes dēļ līdz tam centās pret viņa ekstravagancēm izturēties ar pacietību, šāds solis būtiski vairoja viņa ienaidnieku loku "augstākajā sabiedrībā". Sekoja aresti, cietumsodi, pat piespriests nāvessods "par slepkavību". 1993.gadā, jau atkal esot cietumā, Kuti cīnītāja gars, šķiet, bija jau zudis. Kad 1997.gada 2.augustā Kuti 58 gadu vecumā mira no AIDS izraisītām blaknēm, no viņa atvadījās miljons sērotāju. Dažs nāca teikt ardievas taisnības cīnītājam, cits talantam, kurš nekad koncertos vairs neizpildīja dziesmu, ja reiz to bija ierakstījis, un kura "afrobītu" nāca klausīties, un no tā mācīties, tolaik vislielākās melnādaino zvaigznes Džeimsa Brauna pavadošā grupa. Vienaldzīgo nebija. Pat to vidū, kas atvadīties neatnāca vispār.

Papildus resursi:

Fela Kuti mājaslapa

Fela Kuti "Facebook" profils

Fela Kuti "Twitter" profils

Iegādājies Fela Kuti mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"The Pharmacy" - "Stoned & Alone" (2012)

Vecmeistariem - kā Bobam Dilanam vai Leonardam Koenam - dziedājumā kādu šķībāku noti var un vajag piedot. Viņi pat drīkst uziet uz skatuves un pie mikrofona vienkārši palaist purkšķi, un no skatuves noiet, un mēs sajūsmā noelsīsimies. Tikai par to vien, ka viņi mums ir. Ar pārējiem ir citādi - ja meldiju neturi, uz skatuves nekāp! Amerikāņu trio "The Pharmacy" pamanās šo svarīgo punktu nerespektēt un... viņiem tas izdodas! Viņi apmāna klausītāju, dažbrīd šķībo dziedāšanu aizpūderējot ar, piemēram, elegantu stīgu instrumentu skaņu vulkānu, kā tas notiek "The Pharmacy" ceturtā albuma "Stoned & Alone" ievadošajā dziesmā "At the Top of the Ivory Stairs". Un tieši šī dziesma pilda "mušpapīra" funkciju šajā albumā, klausītāju kā nupat pa organiskiem savienojumiem pašeptējušu mušu tam pielīmējot bez mazākās iespējas atbrīvoties.

Mūzikas kritiķi, kas sekojuši "The Pharmacy" vienpadsmit gadus garajai dzīvei, saka, ka "Stoned & Alone" ir Skota Jodera un viņa draugu tāda viegla pārgrupēšanās "no skarba garāžroka uz izsmalcinātu un kaprīzu "psych" popu" ("Paste Magazine"). Viņus jaunajā albumā pirmo reizi satikušajiem varētu šķist, ka trio spēlējas ar sērkociņiem pie atvērtas un pilnas benzīna bākas. Jau pieminētā koķetēšana ar pašķībo dziedāšanu ir tikai ziediņi. Odziņas seko, albumu klausoties vienu, divas un vairākas reizes. Pirmajā reizē ir sajūta, ka Joders, Brendāns Bouvers un Stefans Rubics mēra klausītāja pacietību. Kad robežas ir novilktas, otrajā "Stoned & Alone" iepazīšanas kūrē auss šajos ķircinātājos izšķir jau smalkākus slāņus, piemēram, skaņu vibrācijas, kas varētu būt raksturīgas dziesmai, kuru kopīgi ierakstījušas grupas "The Beatles" un "Nirvana" ("Sure"), pēdējai no kurām "The Pharmacy" visādi cenšas līdzināties (lai salīdzinām kaut vai Jodera vizuālo tēlu publicitātes foto ar Kurta Kobeina vaigu!).

Runā, ka šie amerikāņu trakuļi lielāko daļu sava laika pavada koncertējot, ierakstiem atvēlot pavisam maz. Tos "The Pharmacy" parasti veicot kādā baznīcā, mīlot uzkūpināt kādu zālīti saturošu dūmu (bet tās zālītes nav kumelītes, govmīzenes vai žeņšeņa laksti). Patiesībā "Stoned & Alone" ir grupas pēdējo gadu singlu kolekcija, tātad tāda kā retrospekcija par daiļradi garākā laika posmā, ne pāris dienu laikā ierakstītām trīspadsmit dziesmām. Un, lai arī pret šīm "post-"Nirvanas"" grupām allaž jāizturas ar zināmu skepsi un pārsvarā jāuztver kā kārtējās kompānijas jaunības maksimālisma izpausme, "The Pharmacy", iespējams, atbilstot iepriekšējam, tomēr ir saturīgs kompanjons gan ikdienā, gan svētkos. Ja ne iedvesmai, tad izklaidei noteikti.

Papildus resursi:

"The Pharmacy" mājaslapa

"The Pharmacy" "Facebook" profils

"The Pharmacy" "Twitter" profils

Iegādājies "The Pharmacy" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "The Pharmacy" "Facebook" profila.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

David Bowie - "The Next Day" (2013)

Pirms deviņiem gadiem, 2004.gada 25.jūnijā, mūzikas festivālā Vācijā, kurā bija paredzēta viņa uzstāšanās, Deivids Bovijs piedzīvoja sirdslēkmi. Pirms divām dienām Prāgā viņš jau bija sūdzējies par asām sāpēm krūšu rajonā sirds pusē, bet tomēr izlēma neko savos plānos nemainīt. Tomēr to darīt nācās pēc 48 stundām, kad visa pasaule uzzināja šos nelāgos jaunumus, un Bovijs, dabīgi, atcēla visus paredzētos koncertus. Bija tādi, kas teica - nu viss, vecais Bovijs vairs pasaulei neko jaunu neradīs, pretī saņemot simtkārt lielākus protestus, ka tā pat domāt nedrīkst. Taču gadi gāja, un pat tie otrie pamazām sāka apdomāt, vai pirmajiem  nebija taisnība - sevišķi pēc Bovija paziņojuma, ka "koncertēt viņam vairs nav interesanti." Un tad nāca šā gada 8.janvāris. Tā, vismaz pie mums, bija pelēcīga ziemas diena bez sniega un grādiem ap nulli - vārdu sakot, vidēji nīgra un garlaicīga diena. Līdz brīdim, kad pasaules ziņu lentēs parādījās ziņa, ka Deivids Bovijs laidis klajā jaunu singlu "Where Are We Now?" un, vēl vairāk, jau martā sagaidāms pilnīgi jauns albums "The Next Day". Kā zibens no skaidrām debesīm!

Lai pārsteigums patiešām arī būtu, parūpējās pats 66 gadus vecais Bovijs - visiem albuma ierakstā iesaistītajiem bija jāparaksta "klusēšanas līgums", un, kad Bovijs juta, ka no ierakstu studijas, iespējams, noplūde ir notikusi, viņš momentā izbeidza sadarbību ar to un devās uz citu. Ļoti smagi klājās albuma producentam Tonijam Viskonti. Kad draugi vaicājuši: "Deivids tiešām neko jaunu neraksta?", viņam nācās melot, acīs skatoties! Taču tagad, kad albums iznācis un pēdējo divdesmit gadu laikā Boviju atkal iecēlis Apvienotās Karalistes pirktāko albumu topa visaugstākajā ložā, gan Viskonti, gan pārējie iesaistītie var atviegloti uzelpot un atklāt šādas tādas detaļas. "Ja cilvēki meklē klasisko Deividu Boviju, šajā albumā viņi to atradīs," mūzikas žurnālam "Uncut" savas prognozes izsaka Viskonti, neizslēdzot arī citu scenāriju: "Ja viņi meklē inovatīvo Boviju, jaunus virzienus, jaunajā albumā atradīs arī to." Un daudzi uzdod šo jautājumu: "Kāpēc Bovijs atgriezās? Kas tāds viņam bija sakāms, lai atgrieztos tieši tagad, lai atgrieztos vispār?"

KĀPĒC BOVIJS ATGRIEZĀS?

Atbildēt paša Bovija vietā nebūtu pieklājīgi, kaut viņš neatstāj citu izvēli, jo intervijas nesniedz un žurnālistus mēdz izlamāt un rādīt "fakučus". Un tomēr - šķiet, Bovijs atgriezās tikai tā iemesla dēļ, ka viņam IR, ko teikt. "The Next Day" turpina albumu "Heathen" (2002) un "Reality" (2003) iesākto misiju - protestēt pret karu un vardarbību. Ja "Heathen" tapa, atbildot uz 2001.gada 11.septembra notikumiem, "Reality" - skatoties, kas darās Irākā, tad, var pieļaut (vai vismaz mēģināt), ka "The Next Day" ir Bovija atbilde uz notikumiem Afganistānā, Sīrijā un varbūt Mali? "Es labāk būšu beigts vai palikšu bez rokas, nekā tēmēšu savu ieroci uz tiem vīriem smiltīs," dziesmā "I'd Rather Be High" dzied Bovijs, skaidri un gaiši pasakot, ka 17 gadīgais zēns, par kuru ir stāsts, ir tieši tāds pats kā 17 gadīgais jauneklis ierakumu pretējā pusē. Ne jau šie abi karo, to dara pāris vīri, dažas korporācijas, bet tam visam pāri stāv prātam neaptveramas naudas summas.

Nevar noliegt, ka "The Next Day" ir muzikāli un emocionāli ļoti plašs albums. No Lū Rīda "Perfect Day" ("You Feel So Lonely You Could Die"), līdz "Rainbow" "Since You Been Gone" ("(You Will) Set the World of Fire") stila kompozīcijām, līdz Eirovīzijas konkursam piemērotiem formātiem ("Valentine's Day") - tāds ir Bovija muzikālais ceļš viņa 24.albumā. Ja "The Next Day" salīdzina, piemēram, ar Bovija 1999.gada miegaino plati "Hours...", liekas, ka kāds vienu Boviju nomainījis pret pavisam citu. Un tomēr - kāpēc viņš atgriezās? Pats mākslinieks klusē. Un varbūt šajā klusumā vērīgs klausītājs var izlobīt atbildi: "Bet Bovijs jau nekur nebija aizgājis!"? Šo deviņu gadu laikā viņš, piemēram, ir uzstājies kopā ar "Arcade Fire" (2005), producējis dokumentālo filmu "Scott Walker: 30 Century Man" (2006), pats uzņēmies filmā "The Prestige" (2006), uzstājies kopā ar Alīšu Kīzu (2006), ierunājis Karaliskās Augstības balsi multfilmā "SpongeBob's Atlantis SquarePantis", kā arī piedalījies daudzu izstāžu atklāšanās un citos saviesīgos pasākumos, ko uzskatījis par savas uzmanības vērtiem. Bovijs te starp mums ir bijis visu laiku!

Lai arī "The Next Day" pieejams "Grooveshark" sistēmā, šoreiz jau ietrenētā rociņa neceļas  Deividu Boviju nest pasaulē ar nosacītu pirāteļu piepalīdzēšanu, tāpēc viss jaunais albums turpinājumā - tikai "Deezer" abonentiem.

Kopsavilkums: Fascinējošs ir Bovija vieglums novecot mūzikā. "The Next Day" pierāda, ka to var izdarīt ļoti harmoniski. Savukārt jaunajiem šis albums lai kalpo par stāstu krājumu, kas dzīvē iemāca atšķirt labo no ļaunā, un drosmi nostāties pareizajā pusē.

Papildus resursi:

Deivida Bovija mājaslapa

Deivida Bovija "Facebook" profils

Deivida Bovijia "Twitter" profils

Iegādājies Deivida Bovija mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "The Doors" - "Strange Days" (1967)

Kad 1967.gadā "The Doors" izdeva savu debijas plati, grupas līderis Džims Morisons un pārējie no tiesas uzskatīja, ka devuši nopietnu pretsitienu "bītlmānijai", kas tobrīd kā mēris Viduslaikos kāva gados un dvēselē jaunus cilvēkus prātam neaptveramos apmēros. "Light My Fire", kas joprojām uzskatāma par "The Doors" vizītkarti, kaldināja lielāko daļu panākumu. Taču arī kopumā viss albums deva alternatīvu primitīvajām un vienkāršajām Bītlu balādītēm. Kad pēc aptuveni deviņiem mēnešiem tajā pašā gadā Losandželosas četrinieks, tā teikt, esot uz viļņa, nolēma izdot savu otro albumu "Strange Days", ar pārliecību par tā komerciālo un visādu citādu veiksmi viss bija kārtībā. "Visi to uzskatīja par ["The Doors"] labāko albumu, tajā pašā laikā tā pārdošanas rādītāji bija ļoti vāji," vēlāk atzina "Strange Days" producents Pols Rodšilds. "Mēs bijām pārliecināti, ka tas ir kas lielāks kā Bītli jebkad ko ir radījuši!" Iespējams, komerciālo panākumu iztrūkuma iemesls rodams paša Rodšilda atzinumā, ka "albumā nebija singla." Kā "Light My Fire" debijas plates gadījumā.

Tomēr skumt nav par ko. "Strange Days" ir gards kumosiņš "to laiku" mūzikas gardēžiem. Plates tapšanas laikā Morisons bija ļoti aizrāvies ar kādu tā laika novitāti - sintezatoru. Amerikāņu elektroniskās mūzikas pionieris Roberts Mūgs bija izgudrojis instrumentu, kura radītās muzikālās vibrācijas, sākot ar "Strange Days", turpmāk bija visas "The Doors" radošās biogrāfijas saklausāmā vizītkarte. 1967.gadā šim albumam bija jākonkurē ar "The Beatles" vienu no visu laiku spožākajiem panākumiem - plati "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band". Balsojumā ar klausītāju maciņiem "The Doors", protams, zaudēja. Otrā Pasaules kara laikā un tūlīt pēc tā dzimusī jaunatne priekšroku deva Bītlu vieglumam, ne Morisona "pamatīgumam" un eksperimentiem.

"Cilvēki ir savādi, kad savāds esi tu pats // Sejas izskatās neglītas, kad esi viens // Sievietes liekas ļaunas, kad tevi neviens negrib // Ielas šķiet nelīdzenas, kad tu krīti." Šīs ir rindas no dziesmas "People Are Strange". Tās, iespaidojoties no ciemošanās Ņujorkā, "The Doors" līderis sarakstīja sešdesmito gadu otrajā pusē tāpat kā visas pārējās "Strange Days" dziesmas, kurām neatradās vieta grupas debijas platē. Un šajā "Strange Days" albumā ir atrodama arī pati, pati pirmā Džima Morisona sacerētā dziesma "Moonlight Drive". "Cilvēki ir savādi, kad savāds esi tu pats," saka Morisons, un varbūt šajā brīdī apstāties un padomāt, vai tiešām apkārt viss nav "tāds" tāpēc, ka "tādi" esam mēs paši?...

Papildus resursi:

"The Doors" mājaslapa

"The Doors" "Facebook" profils

"The Doors" "Twitter" profils

Iegādājies "The Doors" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV