Gaidot debijas albumu, Londonas kvartets "Clock Opera" gluži kā treknu tārpu uz āķa izsalkušai zivij gar acīm nožvidzina singlu "Once And For All". Zivs, protams, kaut kādā ziņā būdama saprātīga būtne, šo tārpu norij. Tad to izvelk no ūdens, izžāvē, un tā kļūst par voblu. Nedaudz vairāk ir paveicies mums, ļaudīm. "Clock Opera", radot tuvu ideālu dziesmu un tikpat tai ideāli piemērotu video, ir iemetusi mūsu lūpās āķi, un tas tur ļurkāsies līdz 9.aprīlim, kad dienasgaismu ieraudzīs grupas debijas albums "Ways to Forget". Tad mēs, izvilksim no lūpas āķi, iztīsim sažāvētās voblas un baudā klausīsimies, iespējams, vienu no labākajiem 2012.gada albumiem.
Trīs reizes ģību un cēlos, ģību un cēlos, klausoties "amīšu" "Cloud Nothings" dziesmu "Stay Useless". Nosolījos sev noteikti uzrakstīt par viņiem (viņu) stāstu. Un "The Kills" ar "The Last Goodbye" būtu mana trešā izvēle, ja ejot vakarā vannā mērcēties, līdz āda uz pirkstu spilventiņiem paliek krunkaina, līdzi drīkstētu ņemt tikai trīs dziesmas. Kāpēc tikai trīs? Nu, man vienkārši ir jūtīga ādiņa...
NEDĒĻAS SINGLS! "Clock Opera" – "Once And For All"
"Cloud Nothings" – "Stay Useless"
DJ Shadow – "Scale It Back"
"Feeder" – "Borders"
"The Kills" - "The Last Goodbye"
Pixie Lott – "Kiss The Stars"
"Radiohead" – "Bloom" ("Jamie xx" remix)
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"2 Bears" – "Be Strong"
"Bleeding Through" – "The Great Fire"
"Django Django" – "Django Django"
"Errors" – "Have Some Faith In Magic"
Lana Del Rey - "Born To Die"
Leonard Cohen – "Old Ideas"
Lotte Mullan – "Plain Jane"
"Portico Quartet" – "Portico Quartet"
Ringo Starr – "Ringo 2012'"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Errors" – "Have Some Faith In Magic"
Skotu kvarteta debijas plate "It's Not Something But It Is Like Whatever" (2008) bija spoža. Domājams, jaunais rimbulis nebālēs priekšgājēja ēnā.
Lana Del Rey - "Born To Die"
Šķiet, šis ir mirklis, kad apzināti varam sekot līdzi jaunas popmūzikas ikonas dzimšanai. 25 gadus vecā Elizabete Granta jeb Lana Del Reja, vēl pirms debijas plates izdošanas rotāja vai visu ietekmīgāko mūzikas izdevumu vākus, viņas video klipus "Youtube" portālā skata desmitiem miljonu reižu. Nu ir arī pati plate. Var tikai novēlēt turpināt tikpat labi!
Leonard Cohen – "Old Ideas"
Nepieminēt Leonarda Koena jauno plati tās iznākšanas nedēļā būtu grēks. Dzīva klasika! "Parādi man vietu, par kuru es neko nezinu," plates dziesmā "Show Me The Place" jautā Koens. Un tādu vietu laikam tiešām nav daudz. Bet, domāju, nav vietas uz zemeslodes, nevienas pašas, kas nezinātu šo veco, eleganto vīru hūtē. Albums - konfekte!
Foto raksta ievadā grupa "Clock Opera" no www.earlab.lv.
Četrdesmit gadīgs hipsters rūtainā šallē un Badija Hallija raga brillēm uz deguna - tādu amerikāņu dziedātāju un komponistu Kreigu Finnu saskata mūzikas žurnāls "Paste Magazine". Viņi ir tikai vieni no mūzikas preses pārstāvjiem, kas šobrīd par Finnu interesējas pastiprināti. Un kā gan ne - ilgus gadus bijis grupu "Lifter Puller" un "The Hold Steady" līderis, nu Finns ir saņēmies un beidzot izdevis savu pirmo solo albumu "Clear Heart Full Eyes".
"Mans jaunais draugs ir Jēzus," rindas albuma dziesmā "New Friend Jesus", šķiet, apliecina, ka trakulīgās trīsdesmitgadnieku dienas Finnam ir galā. Lai arī viņa dziesmās joprojām dzīvo nelaimīgas mīlestības, alkohols un citas dzīves negācijas, Finna paša briedums mūzikā ir acīmredzams. Nevilšus gribas salīdzināt Finnu ar Krisu Difordu no "Squeeze" - klausoties "Clear Heart Full Eyes" brīžiem šķiet, ka tā ir kaut kāda līdz šim nezināma Diforda 2008.gada plates "The Last Temptation of Chris" otrā daļa. Un tiem, kam britu leģendas "Squeeze" ir sirdij tuvas, Finns ir obligāts!
2011.gada martā Finna tagadējā grupa "The Hold Steady" izdeva piekto albumu, puiši saprata, ka bijuši ļoti ražīgi savā daiļradē, taču viss bija pārāk sācis atgādināt nevēlamu rutīnu, tāpēc grupa izlēma kādu laiku atpūsties. Un tas bija īstais brīdis, lai Finns realizētu savu senu sapni - solo albumu. Finna draugs Toms Ruprekts raksta tekstus slavenajam Deivida Letermana šovam - viņam noteiktā termiņā jāiesniedz teksti, ir garām gājusi mūza vai nav. Finns nolēma darīt to pašu - nolika sev termiņu desmit nedēļas un to laikā sakomponēja 50 dziesmas. Albuma producents Maiks Makartijs no tām atlasīja 23, līdz ierakstam nonāca 14, bet albumam - 11 dziesmas. "Kad es biju jauns pankrokeris, es ar aizdomām skatījos uz roka klasiku, bet, kad sāku klausīties "The Rolling Stones", drīz vien sapratu, ka patiesībā tieši to [roka klasiku] arī klausos. Un tad es teicu: "Ak tad tāpēc tā ir klasika!"," vaļsirdīgs sarunā ar "Paste Magazine" žurnālistu ir Finns. Sākot darbu pie solo albuma, viņš sev noteica, ka šis nebūs izteikti "indie" mūzikas albums. Ka tik viņam beigās neiznāk kā ar "The Rolling Stones"... Albums ir pilns "amerikānisma" ietekmes, ieskaitot kantrī toņus, bet kopumā "Clear Heart Full Eyes" ir uzskatāms par inteliģentās popmūzikas labu paraugu.
"Tiem no mums, kam ir virs 35, noteikti ir draugi, kas pārāk daudz dzer vai smēķē, kas guļ ar nepareizajiem cilvēkiem, kas balso pret savām interesēm, kas netic, ka klimata izmaiņas ir realitāte. Mēs gribam saņemt tos aiz pleciem un sakratīt, atmodināt no burvestības. Bet parasti mēs izvēlamies labāk paskatīties uz citu pusi. Kreigs Finns nevar skatīties uz citu pusi," gluži vai patosam līdzīgos toņos "Paste Magazine" noslēdz savu apcerējumu par Finnu. Un šajā brīdī, ja to visu pasaka tā, es vairs nezinu - man patīk tas, ko dara Finns, vai nē...
Nesagaidījusi piecas dienas līdz savai 74.dzimšanas dienai, šā gada 20.janvārī mūžībā aizgāja leģendārā amerikāņu dziedātāja Eta Džeimsa. Nereti cilvēkiem patīk kādu nodēvēt par "leģendāru", ja šis kāds, viņuprāt, dara vai ir paveicis ko vēsturē paliekošu. Taču mēdz gadīties, ka kāds šāds "leģendārais" tāds ir tikai šauram ļaužu pulkam. Eta Džeimsa leģendāra bija visai pasaulei. To atzīst arī tie, kam viņas dziedājumi varbūt arī nav tik tuvi un zināmi. Viņa, blakus tādiem vārdiem kā Areta Frenklina, Luijs Ārmstrongs vai Rejs Čārlzs, visu saprātīgo ļaužu apziņā ir bijusi viena no mūsdienu modernās mūzikas pamatu licējām.
Vēl pagājušā gada novembrī iznāca Džeimsas, nu jāsaka, - pēdējais albums "The Dreamer", divdesmit devītais studijas albums... Pārdošanas tabulās Džeimsas plates nekad nav bijušas augšgalā, taču par klausītāju un kritiķu atzinību viņa sūdzēties nevarēja. Īpaši karjeras beigu posmā. Lai arī "Grammy" balvai Džeimsa tikusi nominēta jau, sākot ar sešdesmitajiem, uzvarējusi viņa ir tikai trīs reizes, pirmo no kurām tikai 1995.gadā, bet abas pārējās burtiski nupat - 2004. un 2005.gadā par 2003.gada plati "Let's Roll".
Esmu viens no augstākminētajiem Etas Džeimsas daiļrades (ne)pārzinātājiem, taču uzskatu, ka viņas devums mūzikā ir tik būtisks, lai šo skumjo brīdi izmantotu, godinot mākslinieci ar viņas pašas pasaulei dāvātajiem dziedājumiem. Savu (ne)kompetenci maskēšu, palīgos ņemot britu laikraksta "The Guardian" elektronisko versiju. Ir pilnīgi skaidri, ka bez šīm desmit dziesmām mūsdienu mūzikas pasaule būtu savādāka.
1. "Let's Burn Down the Cornfield" ("Come a Little Closer", 1974)
Kā raksta "The Guardian", "Eta šo Rendija Ņūmana lielisko dziesmu pārvērtusi episkā seksuālās sazvērestības portretā." Un, lai arī, iespējams, tikai pats britu laikraksts zina, ko ar to domājis, šī dziesma parāda Džeimsas balss plašās varēšanas iespējas - tādas, pēc kurām mēs viņu atpazinām līdz šim un atpazīsim vienmēr.
2. "Almost Persuaded" (EP, 1968)
Eta ballītē satika kādu vīrieti, abi viens otram iepatikās, uzšķīlās uguntiņa. Viņi runājās, iedzēra. Viņš uzlika savu roku uz viņas. Nāc ar mani, viņš teica. Tad viņa paskatījās vīrieša brūnajās acīs un ieraudzīja tajās sava laulības gredzena atspīdumu... "Es biju par to gandrīz pārliecināta," dziesmā saka Džeimsa.
3. "Damn Your Eyes" (EP, 1988)
"Nav iespējams noklausīties tikai vienu reizi," tā par šo dziesmu saka "The Guardian".
4. "Pushover" ("Etta James Top Ten", 1963)
Vēl viena Džeimsas repertuāra daudzveidību apstiprinoša dziesma. Dziesma, kura ieturēta gandrīz vai "bītliskā" popa stilā. Un ko tur brīnīties - tas bija sākums periodam, kad Bītli aizslaucīja visas vecās zvaigznes otrajā plānā. Varbūt šis bija mēģinājums "turēties līdzi laikam"?
5. "I'd Rather Go Blind" ("Tell Mama", 1968)
Savā autobiogrāfijā Džeimsa stāsta, ka pirmo reizi dzirdējusi šo dziesmu, tā teikt, vēl darba procesā, proti, - to viņai nodziedājis tās komponists Elingtons Džordans, un pa abiem viņi dziesmu "noveduši līdz galam". Vēlāk šo pašu dziesmu iedziedāja arī grupa "Fleetwood Mac", kam sekoja vēl neskaitāmas versijas Roda Stjuarta, B.B.Kinga un citu interpretācijās.
6. "Misty Blue" ("The Dreamer", 2011)
Šo dziesmu Bobs Montgomerijs 1966.gadā sarakstīja Brendai Lī, kurai tā nešķita vērā ņemama. Desmit gadus vēlāk to iedziedāja Dorotija Mūra un guva galvu reibinošus panākumus. Nu šī dziesma atrodama arī Džeimsas pēdējā albumā "The Dreamer". Albums tapa smagi, jo Džeimsai jau bija gan nopietnas veselības problēmas, gan arī balss vairs nebija tik trenēta kā agrāk. Tomēr kopā ar saviem dēliem, kas šo plati producēja, viņai ir izdevies noslēpt visas ligas un kaites, virspusē redzamu atstājot joprojām lieliski skanošu balsi un izjustu dziedājumu. Kā nojauzdama, Džeimsa vairākās vietās dziesmā pamācoši saka: "Ieklausieties manī labi!"
7. "If I Can't Have You" ("At Last!", 1961)
"Beidzot!" - tā sauc Džeimsas 1961.gada debijas plati. Un tajā iekļauta arī šī dziesma, ko Džeimsa dzied kopā ar Hārveju Fukvā. Un to sauca par popmūziku, pirms visu lietu kārtību izjauca Bītli.
8. "Lovin' Arms" ("Come a Little Closer", 1974)
Šīs dziesmas autors ir folkdziedātājs Toms Jans, kurš 1983.gadā cieta smagā avārijā, bet gadu vēlāk no zāļu pārdozēšanas mira, atstājot pasaulei vienu no smeldzīgākajām balādēm "Lovin' Arms". Tā aizkustinājusi gan Elvisu Presliju, gan Milliju Džeksoni un arī Etu Džeimsu. Viņas versijā tā asaras varētu izvilināt pat lodāmuram un pārim cauru zābaku...
9. "I Worship the Ground You Walk On" ("I Got You Babe" EP, 1968)
Dans Pens un Spūners Oldhems sešdesmitajos bija atzīti "grandi" tā saukto "country-soul" balāžu komponēšanā. Šī Džeimsas dziesma ir viņu roku darbs, un tā tika iekļauta singla "I Got You Babe" B-pusē. Jā, jā, tieši tā - tās pašas Šēras un Sonija slavenās dziesmas kaverversijas Džeimsas interpretācijā.
10. "In the Evening" ("The Dreamer", 2011)
Veca Reja Čārlza dziesma Etas Džeimsas skaņās. "Vakarā, kad saule noriet un jūsu mīļākie nav jums blakus... Vairs nav, ko teikt..." Tā Džeimsa savā pēdējā plate atvadījās...
Amerikāņu dziedātāja, komponiste un pianiste Areta Frenklina, kas 25.martā iesoļos savas dzīves astotajā gadu desmitā, ir viena no tām retajām mūsdienu populārās mūzikas pamatu veidotājām, ko vēl varam skatīt vaigā un, cerams, varēsim to vēl ilgi. Frenklina mūzikas vēstures kontekstā stāv blakus tādiem vārdiem kā Rejs Čārlzs, Elviss Preslijs, Luijs Ārmstrongs vai nupat mūžībā aizgājusī Eta Džeimsa. Var klausīties jebkuru interneta "oldies" radiostaciju, un stundas laikā noteikti būs dzirdama vismaz viena Frenklinas dziedātā dziesma. 18 "Grammy" balvas, neskaitāmi TOP 1 dažādā valstīs, 38 studijas un 6 koncertalbumi, un neskaitāmas dziesmu izlases - tie ir skaitļi, kas runā paši par sevi. 2011.gadā Frenklina, turpinot Roda Stjuarta pirms desmit gadiem aizsākto tradīciju, izdeva plati "The Great American Songbook" - tā ir klasisku amerikāņu populāro dziesmu izlase, kas ietver tādu komponistu darbus kā Kols Porters, Billija Holideja, Billijs Streihorns un citi.
Dzimusi mācītāja ģimenē, mazā Areta, protams, bija biežs viesis tēva draudzē. Un ir zināms, kā dievkalpojumi notiek Amerikā - tur visi rātni un klusi nesēž un neklausās, kā viņus bar onkolis melnajā apmetnī, bet kurš nav Betmens; tur visi ceļas kājās, dziet un dejo gospeļu kora pavadībā. Frenklinai tā bija pirmā saskare ar mūziku, un šī gospeļu dziedāšanas maniere vijas cauri visai viņas karjerai. Un kā gan savādāk - bērnībā viena no viņas vokālajām skolotājām bija slavenā gospeļu dziedone Mahalia Džeksone. 1960.gadā Frenklina izdeva savu pirmo singlu "Today I Sing the Blues", un tas uzreiz ieņēma desmito vietu ASV R'n'B dziesmu topā. Apbrīnojami sasniegumi un nenovētējams gribasspēks, jo tajā laikā Frenklinai jau bija piecus gadus vecs dēls (pašai viņai bija tikai 19).
Platē "The Great Americam Songbook" ir apkopotas Frenklinas iepriekšējos gados jau iedziedātas dziesmas, dažu dziesmu versijas gan iepriekš nav bijušas publicētas kā augstākminētā "Trouble in Mind", kas šeit ievietota 1965.gada versijā. Izvēloties dziesmas šim albumam, tā veidotāji paturēja prātā, ka Frenklina, patīk tas kādam vai nē, ir Amerikas gospeļu mūzikas iemiesojums un seja. Viņa jebkuru dziedāto dziesmu piemēroja šī stila prasībām. "No gaudulīgu 18. un 19.gadsimta himnu dziedāšanas Frenklina pārgāja uz lieliskām 20.gadsimta melodijām. Tas bija tā, it kā viņa būtu ieguvusi kādas jaunas sajūtas. Četrpadsmit gadu vecumā viņa iedomājās dzīvi pēc nāves, kurā "mēs nekad nepieaugsim"; desmit gadus vēlāk viņa dziedāja par rūgto zemi, kurā "mēs tik agri pieaugam." Piecpadsmit gadu vecumā viņa dziedāta par strūklaku, kas pilna asinīm; trīs gadus vēlāk viņa dziedāja: "Tas nebūt nav tā."" Šādi Frenklinas agrīno izaugsmi un noskaņu maiņu mūzikā grāmatā "The Fan Who Knew Too Much: On Sensation, Thought, and Secret Closets" apraksta Entonijs Heilbuts, kurš pats ir ne tikai rakstnieks, bet arī gospeļu mūzikas pazinējs un producents.
"Senioru mūzikas" apskatnieks Donalds Gibsons, kas publicējas vietnē writeonmusic.com, uzskata, ka Frenklinas muzikālo skanējumu vairāk ietekmējusi nevis viņa pati, viņas pārdzīvojumi vai izaugsme, bet gan ierakstu kompānijas, zem kurām viņa tajā brīdī strādāja. Gibsons uzskata, ka pat tad, ja "The Great American Songbook" būtu vienīgais Frenklinas ierakstītais albums, viņa arī tad kļūtu par slavenību. Albumā iekļautas tikai tās dziesmas, kuras Frenklina ierakstīja, strādājot "Columbia Records" paspārnē pašā karjeras sākumā. 1967.gadā viņa pārgāja uz "Atlantic Records". "Columbia Records" vadītājs tolaik bija Džons Hemonds - komponists, producents un tāds kā talantu meklētājs. Viņš pats arī parakstīja līgumu ar Frenklinu, un viņš ļāva tai dziedāt tajā stilā, kādam bija piemērota viņas balss. "Atlantic Records", savukārt, koriģēja it visu, ieskaitot stilu, kādā Frenklinai vajadzētu dziedāt. Kad septiņdesmito vidū parādījās pirmās disko vēsmas, Frenklinas plates vairs neguva atzinību pircēju maciņos, un līgums tika lauzts. Tomēr, paejot gadiem, visi saprata - disko aizies, bet Frenklina paliks, tāpēc jau astoņdesmito gadu sākumā pati Frenklina jau varēja noteikt, ko dziedāt un zem kādas ierakstu kompānijas.
2010.gadā Frenklinai veica operāciju. Kā jau tas ierasts, prese uzreiz metās minēt, kuru orgānu vēzis skāris, jo tā allaž ir pirmā diagnoze, ja kāds redzams cilvēks uz laiku pazūd no skatuves vai klusē, par iemeslu minot veselības problēmas. Patiesībā nekāda vēža nebija. Pati Frenklina gan neatklāj, ko viņai operēja, bet citē ārstu izteikumus, ka veiktā operācija paildzinās viņas dzīvi par 15-20 gadiem. Cerams, ārsti nebija vienkārši Fenklinas fani, kas deva savam elkam veltas cerības. Bet, šķiet, viss ir kārtībā. Pirms pāris nedēļām Frenklina paziņoja, ka gatavojas precēties ar savu ilglaicīgo partneri Viljamu Vilkersonu. "Mēs domājam par [kāzu] datumu jūnijā vai jūlijā. Un nē, es neesmu stāvoklī," nespējot par savu joku valdīt smieklus, presei paziņoja laimīgā līgava.
Precizitātes labad gan jāatzīmē, ka "The Great American Songbook" nav Frenklinas jaunākais albums. 2011.gadā viņai iznāca vēl divas plates - "More Gospel Greats" un "Take a Look: Aretha Franklin Complete on Columbia", otrais no kuriem joprojām pierāda, ka jebkurai ierakstu kompānijai allaž būs gods pārstāvēt tādu vārdu kā Areta Frenklina.
Kas teica, ka nav izgudrota laika mašīna? Kas teica, ka nav iespējams atgriezties pagātnē gadus trīsdesmit četrdesmit atpakaļ? Un bez vecu fotoalbumu šķirstīšanas, kurā tu visās bildēs izskaties pēc ar matiem apaugušas garneles. Katrs, protams, var izmantot savu metodi - šķirstīt vecus žurnāla "Liesma" numurus, pasmīnot par no šodienas viedokļa naivajām Ata Ieviņa aktu fotogrāfijām, kurās labākajā gadījumā zem miglas, vēl biezākas, kāda ierasti vērojama Londonā, varēja nojaust, kur tam bildē redzamajam laikam jau sievišķim ir kas līdzīgs cicītim. Var pašķirstīt skolas laiku burtnīcas un klades, lai atcerētos, kāds kādreiz pašam bija rokraksts - laikos, kad vēl kāds vispār rakstīja ar roku. Tā varētu turpināt vēl un vēl. Taču šoreiz piedāvājumā ir kas vienkāršāk pieejams, turklāt, aktuāls. Tā ir "amīšu" roka, popa, džeza, psihedēlijas, "funk" un kāda tik vēl ne grupa "White Denim".
Tieši tā - visus šos stilus plus vēl pankroku, progresīvo un eksperimentālo roku "White Denim" kombinē vienā rosolā. Un, lai arī rosolu nereti gatavo no visa, kas ledusskapī uzglabājies ilgi un būtu ārā sviežams, parasti tas, svaigajiem produktiem nomācot vecos, ir samērā baudāms. Rosols "White Denim" ir labākais, ko nācies baudīt pēdējā laikā. Ostinas kvartets dāvā ko tādu, ko, iespējams, mēs būtu varējuši baudīt ikdienā, tālajos septiņdesmitajos klausoties jebkuru Rietumu radiostaciju vai apmeklējot, piemēram, Vudstoku sešdesmito beigās. Tas, ko dabū gatavu šie džeki, kam pašiem tagad varētu būt ap trīsdesmit, ir, mazākais, sajūsmas vērts. "White Denim" tiešām samaisa tādu kokteili, ka atliek pabrīnīties, kā rezultātā var sanākt kaut kas tik labs!
Pagājušā gada maijā "White Denim" laida klajā savu ceturto studijas albumu "D". Kritika sajūsmā spiedza. Mūzikas portāls "All music" to nosauca par "meistardarbu", bet britu "The Guardian" noelsās, ka albums ļauj atgriezties pirmspanku ērā septiņdesmitajos, kad pār pasauli valdīja vismaz kaut kāda nosacīta visu lietu kārtība. "The Independent", viena no lielākajām britu rīta avīzēm gāja vēl tālāk - tā nospļāvās uz eiropiešu tradicionālajiem aizspriedumiem par amerikāņu kultūru un attieksmi pret dzīvi, un piešķīra platei "D" augstāko iespējamo novērtējumu. Atliek vien pievienoties. Kurš netic vai iebilst, lai albumu noklausās pats, ko var izdarīt šeit zem raksta. Bet pirms tā video dziesmai "Shake Shake Shake" no grupas 2007.gada singlplates "Workout Holiday". Arī tas ļauj iejusties "White Denim" izkoptajā "vintage" stilā.
Papildus resursi:
http://whitedenimmusic.com
http://www.facebook.com/whitedenimmusic
http://www.myspace.com/whitedenimmusic
Foto raksta ievadā no "White Denim" profila portālā "Facebook".
Meiteni Breannu ar latviski grūti izrunājamo uzvārdu Djūrena (laikam) šajā stāstā sauksim vienkārši par Breannu. 24 gadus jaunā māksliniece nāk no Amerikas. Dzimusi kā Breanna Elizabete Djūrenbergere, skolas gados viņa savu vārdu nedaudz saīsināja - kļuva pārāk garš, piesakot to publikai, kuras priekšā Breanna tātad uzstājās jau skolas laikā.
Tomēr, šķiet, viņas lielā loze, ja tā var teikt, bija Adams Jangs, kurš ir populārā projekta "Owl City" smadzenes un sirdsapziņa. Pēc kāda abu kopēja drauga ieteikuma Breanna nokļuva uz skatuves "Owl City" kolektīvā, spēlējot sintezatoru un piedziedot galvenajam grupas vīram. Šādi viņa joprojām ceļo "Owl City" tūres "All Things Bright and Beautiful" ietvaros, kura sākās 2011.gada 13.jūnijā Nešvilā (ASV) un turpinās joprojām, septembrī pārceļoties uz Eiropu, oktobrī uz Āziju, bet, piemēram, parīt, 28.janvārī, viņus varēs sastapt koncertējam Taizemē. Droši vien šis piedzīvojums Breannai ir līdzvērtīgs talantam no Latgales (kas iztiku ikdienā pelna, nesot kannas ar degvielu pāri robežai, lai to notirgotu bez akcīzes), kurš bērnībā ar diviem pirkstiem spēlējis klavieres, bet tagad nokļuvis uz "O Kartes" skatuves. Atšķirība tik tā, ka Breannai vienai ir talanta vairāk kā visiem šī šova dalībniekiem kopā ņemtiem.
Un šīs neatsveramās, ne par kādu naudu nenopērkamās pieredzes rezultātā, ir tapis Breannnas debijas singlalbums "Sparks". Lai būtu korekti, gluži debija tā viņai nav - 2008.gadā Breanna izdeva savā vārdā nosauktu debijas plati, taču tā oficiāli šobrīd vairs nav pieejama. Laikam jau meitene ir vēlējusies, tā teikt, sākt dzīvi no jaunu. Bet "Grooveshark" sistēmā tā, ja kas, ir noklausāma...
Pagājušā gada maijā plate nāca klajā, tāpēc Breannai bijis laiks sariktēt arī kādu videoklipu albuma dziesmām. Tādi ir divi, viens no kuriem še turpinājumā - "No One Else". Tūlīt aiz tā visa Breannnas Djūrenas singlplate "Sparks". Tas ir labs pops.
Papildus resursi:
http://www.breannedurenmusic.com
http://www.facebook.com/breanneduren
http://www.myspace.com/breanneduren
Foto raksta ievadā no Breannas Djūrenas profila portālā "Facebook".
Apskatot šīs nedēļas jaunos singlus un albumus, tā safanojos par vecajiem, labajiem "Nada Surf", ka nolēmu - eh, lai iet arī! Ir jau mazliet neērti, ka šajā vietnē pilnos albumus var noklausīties vēl pirms tie oficiāli iznākuši, bet nu - tādas tās modernās tehnoloģijas ir... Ar amerikāņiem "Nada Surf" viss gan ir citādi - viņu jaunais, pēc skaita septītais albums klajā nāca 23.janvārī, tātad pieklājības pēc esam šīs pāris dienas plati nomarinējuši.
Trio "Nada Surf", kā jau iepriekš minēts, ir no ASV, no Ņujorkas. Metjū Kovs, grupas līderis, kopā ar draugu Denielu Lokru, ansambli dibināja 1992.gadā. Kopš tā laika tas pastāvējis bez vērā ņemamām pauzēm. Savu spēles stilu puikas sauc par alternatīvo roku. "Nada Surf" būtu grūti pieskaitīt poproka grupu gūzmai, tas tiesa. Tomēr viņi nav arī tik alternatīvi, lai savas spalvām pieaugušās nāsis gaisā celtu izteikti netradicionālā roka pretinieki. 2008.gadā grupa izdeva plati "Lucky". Tā bija mana pirmā satikšanās ar "Nada Surf". Un mani patiesi izbrīnīja grupas mūzikas neuzbāzība. Plati bez apstājas drillēju kādas pāris nedēļas, taču tā arī neatceros nevienu tās dziesmu. Tā vien liekas, ka "Nada Surf" izdodas radīt dziesmas, kas aizrauj, bet pēc noklausīšanās no atmiņas pašas izdziest, lai kā jaunatklājums atkal skanētu ausīs, kad to dzird nākamo reizi.
Jaunā plate, šķiet, iet to pašu ceļu. Liekas, nu cik padsmit reižu var klausīties no viena gala līdz otram? Vai neapnīk? Un, zini, neapnīk. Nopietni! Vēl vairāk - kad "The Stars Are Indifferent To Astronomy" būs noklausīta visas divdesmit reizes, plauktā meklēšu "Lucky", lai tuvākās pāris dienas nogrimtu pāris gadus vecās "Nada Surf" skaņās. Uz to arī aicinu ikvienu citu. Jo pa lielam šogad katram ir jāizdara trīs lietas: sākumdeklarēšanā jādeklarē savu uzkrājumi virs desmit tūkstošiem latu; ar krāniem jāsasien kopā Lindermans un Dzintars un aiz tā mezgla jāpakar viņus visaugstākā priedē, vēlams, kurā dzīvo daudz vāveres, kam rieksti ir iekārojams našķis, un jānopērk vismaz viens legāls albums CD vai digitālā formātā, lai lielajiem industrijas vīriem aizmālētu acis, un viņi nekluptu virsū nabaga "Grooveshark", pateicoties kuram, visu jauno "Nada Surf" plati varam noklausīties šeit, tagad un tūlīt.
Papildus resursi:
http://www.nadasurf.com
http://www.facebook.com/NadaSurf
http://www.myspace.com/nadasurf
Foto raksta ievadā no "Nada Surf" profila portālā "Facebook".
Izskatās, ka četru grafiķu kolektīvs "Damn Vandals", par kura dziesmu un grafiski eleganto klipu "Daddy Smokes a Cigarette" priecājāmies tieši pirms gada, līdz debijas albumam tā arī nav ticis. Atkal tikai un vienīgi singlplate - "The Beautiful Mind", kas klajā nāks 27.februārī. Šajā platītē iekļautas četras dziesmas, kas turpina cigaretes smēķējošā tēta tradīcijas - "Damn Vandals" joprojām ir nedaudz raupji, roķīgi, kopumā, liekas, kļuvuši skarbāki kā iepriekš. Iespējams, "Daddy Smokes a Cigarette" grupai bijusi tikpat līdzīga dziesma kā "The Cure", kas sūkstās, ka visi koncertos grib dzirdēt "Friday I`m in Love", kaut pašam Smita kungam tā nu nemaz neejot pie dūšas?
Lai kā tur arī būtu, "Damn Vandal" reāli iespārda! Viņu enerģiskā rokmūzika ar "Interpol" līdzīgajām ģitārskaņām un Džeka Kanzasa "Everlast" līdzīgo vokālu apelē pie manas sirdsapziņas ar jautājumu, vai neesmu savos muzikālajos meklējumos nogājis neceļos, ja pēdējā laikā šeit jau sāku aplūkot pat kantrī veida dziesminiekus? Jēziņ, laikam tiešām esmu apmaldījies trīs priedēs! Un mans ceļa rādītājs mājup būs nevis skaidu strīpa, kas ejot izbirusi man no galvas, bet "Damn Vandals" dziesma "He Pulls a Knife". Dievs, svētī rokenrolu, tā teikt!
Kāds man nupat mēģināja iestāstīt, ka "visādi nopietni zinātnieki" izskaitļojuši, ka pagājušā nedēļa un it īpaši pirmdiena, 16.janvāris, esot bijusi 2012.gada depresīvākā diena. Pamatojums: beigušies visi Ziemassvētki un jaunie gadi, kam viss gatavots mēnešiem, naudas dēļ tā arī vairs nav un visbeidzot - divas nedēļas ir bijis gana, lai vairums planētas Zeme iemītnieki saprastu, ka visas apņemšanās "no Jaunā gada es..." ir sasalušu zaķu spiru vērtas. Un man tas ļoti patīk! Paskatoties šīs nedēļas singlu tabulā, atliek vien noelsties un iedomāties vēlēšanos, lai visu šo gadu ik nedēļu iznāktu tik maz, bet spēcīgu dziesmu. Šonedēļ nekādu pelavu - tikai ekstra manta!
Sirds lika par galveno nedēļas dziesmu izraudzīties 77 gadus vecās leģendas Leonarda Koena jauno singlu "The Darkness" no viņa plates "Old Ideas", kas iznāks jau nākamajā nedēļā. Lai nu kas, bet Koens ir pelnījis būt godināts un sumināts visos iespējamos veidos. Taču prāts vairāk nosliecās uz Šarlotes Geinsbūras dziesmu "Anna" no viņas pagājušā gadā iznākušās ceturtās plates "Stage Whisper". Un, par cik īsti veči skaitās ģimenes galvas, bet prāts fiziski mājo tieši tajās, lai kompensētu savus mazvērtības kompleksus, prātam šoreiz došu priekšroku. Atklāts, protams, paliek jautājums, vai esmu īsts vecis...
NEDĒĻAS SINGLS! Charlotte Gainsbourg – "Anna"
Leonard Cohen – "The Darkness"
"Bon Iver" – "Towers"
Nerina Pallot – "All Bets Are Off"
Lana Del Rey – "Born To Die"
Ren Harvieu – "Through The Night"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Beyond The Bridge" – "The Old Man & The Spirit"
"Biohazard" – "Reborn In Defiance"
"Blessed By A Broken Heart" – "Feel The Power"
"Boy & Bear" – "Moonfire"
"Cardinal" - "Hymns"
"Charlift" – "Something"
"Craig Finn" – "Clear Heart Full Eyes" "First Aid Kit" – "The Lion's Roar"
"Foxy Shazam" – "Church Of Rock & Roll"
Karen Dalton – "1996" Kathleen Edwards – "Voyageur"
"Lacuna Coil" – "Dark Adrenaline"
"Lamb Of God" – "Resolution"
Laura J Martin – "The Hangman Tree"
"Mull Historical Society" – "City Awakenings"
"Nada Surf" – "The Stars Are Indifferent To Astronomy"
"Pulled Apart By Horses" – "Tough Love"
Rodrigo Y Gabriela – "Area 52"
Tim McGraw – "Emotional Traffic"
"Underworld" – "1992 – 2012 Anthology"
"Wolf People" – "Tidings"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Boy & Bear" – "Moonfire"
Vispār šis Austrālijas kvintets debijas plati "Moonfire" savās mājās izdeva jau pagājušā gada augustā, tam sasniedzot Platīna diska statusu pēc pārdošanas apjomiem. Citur pasaulē to ieraudzīs šajā nedēļā un, cerams, panākumi bus vismaz identiski kā mājās. Jo šie pieci puikas ar Deivu Hoskingu priekšgalā ir radījuši brīnišķīgu plati, ieturētu "indie-folka" vislabākajās tradīcijās.
"Mull Historical Society" – "City Awakenings"
Šī nosacītā kolektīva sirds, prāts, rokas, kājas un krāniņš arīdzan ir dziedātājs, komponists un multiinstrumentālits Kolins Maklntairs. Plati "City Awakenings" noklausīties gan vēl nav sanācis, taču vienpadsmit gadus atpakaļ iznākusī Maklntaira debijas plate "Loss" ir pietiekams iemesls meklēt rokā jauno albumu, jo, ja jau toreiz viņš bija tik labs, nu nez vai tagad būs kas mainījies uz slikto pusi.
"Nada Surf" – "The Stars Are Indifferent To Astronomy"
2008.gadā rokās nonāca ņujorkiešu "Nada Surf", ko man nez kāpēc vienmēr gribas izrunāt "Naģa Surf", plate "Lucky". Es patiešām neatceros nevienu no šī albuma dziesmām, bet klausījos to nepārtraukti kādas divas nedēļas. Bet nebūtu tagad jāuzskata, ka Metjū Kovs ar kolēģiem rada aizmirstamu mūziku. Ir tieši otrādi - "Nada Surf" rada dziesmas, kas nenoslogo prātu; kas izskanot it kā izdzēšas no atmiņas, lai, atkal ieskanoties no jauna, klausītājs tās uztvertu kā pirmatskaņojumus. Kā būs ar jauno plati, nezinu. Taču dziesmas "Waiting For Something", "Jules And Jim" vai "Clear Eye Clouded Mind" jau visu pasaka. Un tās ir tikai pirmās trīs albuma dziesmas! Ja man būtu jāizvēlas, šis ir mans šīs nedēļas albums!
Foto raksta ievadā Šarlote Geinsbūra no viņas profila portālā "MySpace".
Ir tāds muļķīgs uzskats, ka pirmdienas ir grūtas dienas. Nu kas tur grūts? Mums, latvjiem, kam darba tikumiņš, tā teikt, jau šūpulī likts, jau nu nebūtu pamata šādi runāt... Bet labi - šajā pirmdienā, pieņemot šo kultivēto uzskatu, kaut kas pavisam viegls - amerikānis Stīvens Kellogs un šoreiz viņa grupa "The Sixers".
"Šoreiz" tāpēc, ka Kelloga kungs mīl uzstāties kopā un iekš vairākām apvienībām, projektiem, kā arī vienatnē. Trīsdesmit piecgadīgais vīrs savu sadarbību ar "The Sixers", jeb kā fani grupu mīļi dēvē - "SK6ERS" -, uzsāka 2003.gadā; patiesībā Kellogs grupu dibināja. Viņi spēlē skaistu, sirdi plosošu, melodisku popmūziku. Pagājušā gada septembrī klajā nāca svaigākais Kelloga un "SK6ERS" albums - "Gift Horse". Nosaukums, protams, vedina domāt, ka jaunieši ierakstījuši plati, kurai nedrīkst skatīties zobos - tā varbūt būtu jāvērtē kaut kā piesardzīgi, jo arī dāvinātam zirgam taču zobos vai zem astes neskatās?
Patiesībā šaubām nav nekāda pamata. Ir, protams, reizes un garīgie stāvokļi, kad gribās klausīties, piemēram, "Led Zeppelin" vai "Pink Floyd"; lai mazinātu caureju, der Bjorka vai Džastins Bībers. Taču brīžos, kad dvēselei vajag ko vienkāršu, vieglu un primitīvi uzlādējošu, nebūs nekas labāks par "Gift Horses". Tās ir vienpadsmit dziesmas, kuras, visticamāk, pēc gadiem neviens neatminēsies, tās neiegulsies vērtīgāko klasisko dziesmu sadaļās un topos, bet vienalga - tām ir kas tāds, kas mūsu, lauku cilvēku, sirdīm liek gavilēt tāpat kā divlitru alus "petene" mazliet citā dimensijā dzīvojošiem mūsu kolēģiem.
Skatīt Kellogu vaigā var viņa iepriekšējo gadu videoklipos, viens no kuriem še turpinājumā - "You've Changed", bet tūlīt aiz tā visa jaunākā grupas plate "Gift Horse".
Papildus resursi:
http://www.sk6ers.com
http://www.myspace.com/sk6ers
http://www.facebook.com/sk6ers
Foto raksta ievadā no Stīvens Kelloga un grupas "The Sixers" profila portālā "Facebook".
"Led Zeppelin" - iespējams, otra Lielākā angļu grupa aiz Liverpūles četrinieka Bītliem. Savas karjeras laikā no 1968.gada grupa izdevusi deviņus studijas albumus un, izņemot pirmo plati "Led Zeppelin" (1969), visas pārējās dzimtenē un citviet pasaulē gozējušās pa pārdotāko albumu topu augšdaļām. Grupas populārākā dziesma droši vien ir "Stairway to Heaven", kuru komponējuši "Led Zeppelin" dalībnieki Džimijs Peidžs un Roberts Plānts. It kā... Tā iznāca 1971.gadā un, kas interesanti, nekad nav bijusi izdota kā singls atsevišķā platē. Bet jau uzreiz pēc albuma "Led Zeppelin IV", kurā iekļauts šis skaņdarbs, iznākšanas bija dzirdīgi ļaudis, kas "Stairway to Heaven" taktīs saklausīja no kādas citas grupas dziesmas aizlienētus motīvus. Vēl aizraujošāk - ir ļaudis, kas plaģiātu "Led Zeppelin" daiļradē uzskaitījuši desmitiem.
Šeit turpinājumā tieši desmit "Led Zeppelin" dziesmas un "itkā" to oriģināli. Lai katram būtu iespēja pārliecināties pašām - "Led Zeppelin" "aizņemas" taktis no citiem kolēģiem vai tomēr nē. Ja prasa man, tad jā - tur ir daudz līdzību, iespējams, pat kopēšanas (ko apliecina "cepelīnu" zaudētās tiesu prāvas vai ārpustiesu izlīgumi). Bet par dažiem no šiem "apzagtajiem" savu sajūsmu nekad nav slēpis ne Peidžs, ne Plānts - par viņu ģenialitāti mūzikā. "Led Zeppelin" ir vienkārši ietekmējušies! :) Un vēl kāda neapšaubāma taisnība - varētu vēl pastrīdēties, vai bez "Led Zeppelin" izgājieniem vairums no šiem "sūdzambībelēm" vispār tiktu pieminēti tagad, trīsdesmit un četrdesmit gadus vēlāk?
1. "Led Zeppelin" - "Black Mountain Side" ("Led Zeppelin", 1969)
Lai arī "Led Zeppelin" debijas albumā pie dziesmas norādīts, ka to komponējis Peidžs, tiek uzskatīts, ka patiesībā tas ir pakaļdarinājums tradicionālai angļu folkdziesmai, ko izpilda Berts Jančs, pie kam ar visai līdzīgu nosaukumu - "Blackwaterside".
2. "Led Zeppelin" - "Babe I’m Gonna Leave You" ("Led Zeppelin", 1969)
Arī šī dziesma iekļauta "cepelīnu" debijas albumā, pie komponista norādot, ka tā ir "tradicionāla" - tātad visu atpazīta, bet nezināma komponista dziesma, kuru "aranžējis Peidžs". Patiesībā dziesmu jau piecdesmitajos gados sarakstīja kāda Anne Bredona, bet 1963.gadā to iedziedāja Džoanna Baeza. Un šajā gadījumā tiešām var teikt "patiesībā", jo deviņdesmitajos gados dziesmas autora vietā tekstu "trad., arr. Page" nomainīja Bredonas vārds.
Joan Baez - "Babe I'm Gonna Leave You" ("Joan Baez in Concert", 1962)
3. "Led Zeppelin" - "Since I’ve Been Lovin’ You" ("Led Zeppelin III", 1970)
Izrādās, "cepelīni" aizņemas ne tikai melodiju, bet arī vārdus. Dziesmā "Since I've Been Lovin' You" grupa vārdus "kopīgojusi" ar apvienības "Moby Grape" dziesmas "Never" vārdiem. Tiek minēts, ka "Moby Grape" bijusi viena no Plānta iecienītākajām grupām.
"Moby Grape" - "Never" ("Grape Jam", 1968)
4. "Led Zeppelin" - "Moby Dick" ("Led Zeppelin II", 1969)
Šis ir viens no "Led Zeppelin" koncertos gaidītākajiem instrumentālajiem skaņdarbiem, kurā grupas dalībnieki saspēlējas ar īpašu bungu solo un ģitāras partijām. Taču daži fani, maitas, ir saklausījuši, ka atsevišķi "cepelīnu" ģitāras rifi šajā dziesmā ir sasodīti līdzīgi Bobija Pārkera skaņdarbā "Watch Your Step" jau labu laiku iepriekš izmantotajiem. Izskaidrojums - Peidžs bija Pārkera fans, reiz pat centās panākt, ka "Led Zeppelin" ierakstu izdevniecība paraksta ar viņu līgumu. Peidžs atkal vienkārši paņēma to, kas viņam patīk.
Bobby Parker - "Watch Your Step" (EP, 1961)
5. "Led Zeppelin" - "In My Time of Dying" ("Physical Graffiti", 1975)
Šis ir tradicionāls blūzs, ko pirms "cepelīniem" izpildījuši daudzi mākslinieki, kopš to pirmo reizi sešdesmitajos gados ierakstīja Bobs Dilans. Taču neviens no viņiem nekad nenorādīja, ka dziesma ir pašu sacerēta. Tas pats Dilans aiz dziesmas norādīja "trad. arr. Dylan", bet "Led Zeppelin" - "Page, Plant, John Paul Jones, John Bonham"... Sava versija šai dziesmai ir arī "Depeche Mode" dalībniekam Mārtinam Goram. Viņš aiz dziesmas norādījis: "Tradicionāla, Gora versija, ietekmējoties no Boba Dilana ieraksta, bet "Led Zeppelin" versija ir vairāk pazīstama."
Martin Gore - "In My Time of Dying" ("Counterfeit", 2003)
6. "Led Zeppelin" - "The Lemon Song" ("Led Zeppelin II", 1969)
Tiek uzskatīts, ka šo dziesmu, kuru "Led Zeppelin" visbiežāk spēlēja pirmajā koncerttūrē ASV, mūsu nu jau iepazītie mazie šmaukonīši nozaguši Havlinam Volfam, kurš to vēl pirms "cepelīniem" izpildīja ar nosaukumu "Killing Floor". Nevis aizņēmušies, bet nozaguši, jo albumā aiz dziesmas komponistu vietā skaisti gozējas visu četru "Led Zeppelin" vīru uzvārdi.
Howlin' Wolf - "Killing Floor" ("Louise", 1964/1965)
7. "Led Zeppelin" - "Bring It On Home" ("Led Zeppelin II", 1969)
Šīs dziesmas sakarā tiek piesaukts amerikāņu blūzmenis Villijs Diksons. Šoreiz "Led Zeppelin" izrādījušies pat ļoti nekaunīgi - paņēmuši Diksona dziesmu, iespēlējuši to savā versijā, nemainot pat dziesmas nosaukumu, bet Diksons nekur netika norādīts kā komponists. Pēdējam tas, protams, ne īpaši patika, un viņš vērsās pret grupu tiesā. Izlīgums tika panākts ārpus tiesas zāles, un tagad aiz dziesmas "Bring It In Home" stāv rakstīts: "Page/Plant/Dixon."
Sonny Boy Williamson II - "Bring It On Home" ("Down Child", 1966)
8. "Led Zeppelin" - "Whole Lotta Love" ("Led Zeppelin II", 1969)
Pirmais lielais "Led Zeppelin" grāvējs "Whole Lotta Love" arī nav izticis bez skandāliem autortiesību jautājumā. Un atkal lieta grozās ap Villiju Diksonu. Izrādās, "cepelīni" savā dziesmā tā pamatīgi pakopēja liriku - no Diksona dzieamas "You Need Love", un, protams, aizmirsa viņu pieminēt kā dziesmas līdzautoru.
Muddy Waters - "You Need Love" (EP, 1962)
9. "Led Zeppelin" - "Stairway To Heaven" ("Led Zeppelin IV", 1971)
Pat šī populārākā "Led Zeppelin" dziesma nav iztikusi bez apvainojumiem autortiesību aizskārumā. Un konkrēti - galvenais ģitāras rifs ir pārsteidzoši līdzīgs grupas "Spirit" dziesmā "Taurus" dzirdamajam, un, protams, šī dziesma tika radīta ātrāk. Un, protams, tā patika Plāntam. Un, protams, vēl 1969.gadā abas grupas apbraukāja valstis ar kopīgu koncerttūri. Un, protams, kā dziesmas autori minēti tikai "Page/Plant".
"Spirit" - "Taurus" ("Spirit", 1968)
10. "Led Zeppelin" - "Dazed and Confused" ("Led Zeppelin", 1969)
Šī grupas debijas albumā iekļautā dziesma tikusi parakstīta kā jau daudzas citas "Led Zeppelin" dziesmas: "komponists - Džimijs Peidžs". Patiesībā ir nedaudz savādāk - šo dziesmu ir sarakstījis folkdziedātājs Džeiks Holms, kurš Peidža uzmanību piesaistīja kādā koncertā Ņujorkā ASV, kurā Peidžs uzstājās savā toreizējā grupā "The Yardbirds" (tās sastāvā iepriekš spēlēja arī Ēriks Kleptons). Peidžs tad aranžēja šo dziesmu "The Yardbirds" vajadzībām, taču nekad to nebija ierakstījis studijā. Līdz "Led Zeppelin" laikiem. Interesanti, ka Holms nekad nav vērsies tiesā vai savādāk apstrīdējis savu autorību uz šo dziesmu.
Jake Holmes - "Dazed and Confused" ("The Above Ground Sound", 1967)
Rakstā minēto "Led Zeppelin" dziesmu liste papildināta ar "oriģināliem":
Raksts tapis, izmantojot vietnes earfarm.com datus.
Foto raksta ievadā no justdownload.forumattivo.com.
1975.gada 4.aprīlī Bils Geitss nodibināja savu "Microsoft" impērijas iedīgli. Tas bija sen, 37 gadus atpakaļ. Un šajā jau tāpat tik ļoti senajā gadā sers Eltons Džons izdeva savu jau desmito albumu "Rock of the Westies". Tas salīdzinājumam, lai varētu apjaust, cik ilgi Eltons jau silda šo pasauli ar savu daili, vairāk domājot, protams, muzikālo.
Albums "Rock of the Westies" ir viens no tiem, kas, skatoties mūsdienu acīm, nav nekāds nedz pagrieziena punkts vēsturē, nedz arī tajā būtu kādu nemirstošu grāvēju. Vienīgā šīs plates dziesma, kas vēlākajos gados iekļauta vai visos Eltona (man labpatīk seru saukt vārdā) labāko dziesmu apkopojumos, ir "Island Girl". Un pat tā nav viena no tām saldsērīgajām dziesmām, ko esam pieraduši dzirdēt minētajos apkopojumos. Starp citu, pats Eltons kā šīs plates pirmo singlu vēlējās izdot dziesmu "Dan Dare (Pilot of the Future)", jo saskatīja tajā lielāku komerciālo potenciālu. Taču tā nenotika, un "Dan Dare" nekad netika izdota kā atsevišķs singls.
Eltonam jau no laika gala izdevies tas, par ko sapņo daudzi viņa Anglijā dzīvojošie līdzgaitnieki mūzikā - Eltonu mīl Amerikā! Pat vairāk kā mājās. 1975.gads Eltonam bija īpaši ražīgs, šajā gadā viņš izdeva veselus divus albumus - "Captain Fantastic and the Brown Dirt Cowboy" un "Rock of the Westies". Un abas šīs plates savā iznākšanas nedēļā uzreiz iekaroja ASV "Billboard" mūzikas topa augstākās virsotnes. Tajā laikā šāds sprints "Billboard" topā bija novērots tikai šiem diviem albumiem.
Jau septiņdesmito gadu vidū Eltons, šķiet, bija viens no sadarbībai ar citiem māksliniekiem visatvērtākais. Neskaitāmi dueti, dalība citu grupu un dziedātāju koncertos - tā ir Eltona stihija joprojām. Toreiz, septiņdesmito vidū, Eltons sadarbojās un koncertos uzstājās ar dziedātāju Kiki Dī (īstajā vārdā Paulīne Metjū), slavenākais dueta kopdarbs, protams, ir "Don't Go Breaking My Heart", kurš, zinot sera Eltona Džona orientāciju, kā minimums, izraisa mazu smīnu. Bet ne ļaunu, vienkārši amizantu. Eltons taču ir profesionālis, un, ja vajadzētu, viņš uz skatuves, domājams, varētu notēlot arī daudzbērnu māti. Albumā "Rock of the Westies" ir arī šīs sadarbības ietekme - tajā iekļauta Dī dziesma "Hard Luck Story", ko māksliniece kā singlu izdeva gadu pirms šīs Eltona plates.
Septiņdesmitie gadi mūzikā ir īpaši. Bītli bija nogājuši no skatuves, pasaule dzīvoja ar rokenrolu, jaunatne (un sabiedrība kopumā) bija kļuvusi vaļīgāka attiecībā pret dažādām normām un noteikumiem. Un varbūt tāpēc dzimtenē Eltons neguva tik lielu tautas mīlestību kā Jaunajā kontinentā, jo savās dziesmās viņš ir tradicionāls - melodisks un tekstos korekts (tos gan viņam joprojām sacer Bērnijs Taupins). Viņš neaicina gāzt varas, mainīt pasauli ieročiem rokās vai ar dumpju palīdzību. Viņš to aicina darīt ar sirdi un mīlestību. Bez tam Eltons Džons nekad nav uzvedies kā "pienācīgai" rokzvaigznei pienāktos - vienīgās dīvainības bija tūkstošos skaitāmu briļļu un kurpju kolekcija un uzstāšanās dažādos atraktīvos kostīmos, piemēram, Donalda Daka maskā. Bet pret sabiedrībā pieņemtajām normām Eltons allaž bijis gana tolerants, izņemot, protams, viņa orientāciju, bet par to toreiz nerunāja - vēl 1984.gadā viņš apprecējās otro reizi un ar... sievieti.
Un, domājams, šī Eltona Džona attieksme pret lietām un kārtību bija tas, kādēļ viņš jau toreiz, septiņdesmitajos gados (!!!) varēja uzstāties Maskavā. Skatoties 1979.gadā izdoto video ierakstu "To Russia with Elton", šī pārliecība tikai nostiprinās. Eltons toreiz arī aiz Dzelzs priekškara līdzās Bītliem bija tik populārs, ka Padomju savienības amatvīri saprata - stingrā kontrolē, bet Padomju tautai Eltons Džons jāļauj klausīties un viņu apskatīt. Videoierakstā pirms koncerta sākuma dzirdams teksts mikrofonā: "Cienījamie biedri! Tūlīt jūs dzirdēsiet dziedātāja Eltona Džona koncertprogrammu. Koncerta laikā aizliegts celties kājās un aplaudēt drīkst tikai tam paredzētajās vietās. Patīkamu vakaru!"
Tāds, lūk, bija laiks septiņdesmitajos, tāds bija Eltons toreiz. Un tāds viņš ir arī tagad. Nedaudz varbūt kuplāks miesās, vairs nav precējies ar sievieti un ir adoptējis mazu zēnu, bet, kas attiecas uz mūziku, Eltons nav mainījies nemaz, sevišķi viņa balss. Tā šodienas ierakstos skan gluži kā pirms gadiem četrdesmit.
Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3,5/5
Ar Ketlīnu Edvardu pazīstams neesmu. Vispār par tādu dzirdu pirmo reizi. Bet, palasot viņas pašraksturojumu portālā "Facebook", šķiet, nekļūdīšos, ja mans iespaids par jauno dāmu būs šāds: Ketlīna Edvarda skolas laikā labi mācījās, bija tuvu teicamnieces statusam, skolotāju ieredzēta, centīga, bet viss mainījās aptuveni priekšpēdējā vidusskolas klasē. Tad, reiz, kad viena no skolotājām uzkrita uz nerviem vairāk kā citas reizes, Edvarda viņai pateica: "Es piedrāžu to, ko jūs sakāt!" Un teicamnieces, kārtīgās un pieklājīgās skolnieces burbulis pārsprāga, atstājot slapju skolotājas lillā adīto džemperi, kas tāds kļuva pēc tam, kad šis mācībspēks, gados būdams, to dzirdot, iesvīda un aizskrēja sūdzēties direktoram. Asociācijas no personīgās pieredzes...
Iespējams, šis stāsts i ne tuvu neatbilst patiesībai. Ja tā, ļoti žēl. Bet patiesībai atbilst tas, ka Edvarda nāk no Kanādas, komponē un spēlē "folk-country" manierē, un dara to skaisti un estētiski. Vārdi "fuck" un "fucking" parādās tikai viņas runā sociālajos portālos, dziesmās viņa ir romantiska un jūtīga līdz vēmienam. Tas arī augstāk ļāva izteikt aizdomas par Edvardas iespējamo raksturu. Savā "Facebook" profilā viņa arī raksta, ka vairs neapmeklē džina cienītāju komūnas un Minesotā ražotās vodkas cienītāju sapulces, bet daži no Edvardas dzīves sapņiem esot kādu dienu iesildīt Toma Petija koncertu, uzstāties ar K.D.Langu, atvaļinājumu pavadīt kopā ar vecākiem, vairāk pievērsties labdarībai un iemācīties labāk spēlēt ģitāru.
To gan viņa pieprot gana labi tāpat. 17.janvārī, tas ir dažas dienas atpakaļ, oficiāli iznāk Edvardas jau ceturtā plate "Voyageur". Viņas debija bija 2003.gadā ar albumu "Failer". Šī plate ātri vien atnesa viņai gaidīto atzinību - dziesmas "Six O’Clock News" un "Hockey Skates" kļuva par augsti novērtētām dzimtenē Kanādā. 2005.gada plate "Back To Me" guva pirmos starptautisko panākumus, lielā mērā pateicoties dziesmas "Summerlong" izmantošanai filmas "Elizabethtown" skaņu celiņā. Filmā galvenās lomas atveidoja Orlando Blūms un Kirstena Dansta.
"Es rakstu dažas dziesmas, spēlēju tās koncertos, ierakstu tās. Dažas nav īpaši labas, bet dažas man joprojām patiešām patīk," savā manierē saka Edvarda, nobeidzot ar informāciju, ka viņa šobrīd cenšas ierakstīt savu ceturto plati un cer, kā tā būs "faking" aizraujoša! Vai kaut kā aptuveni tā. Šis ieraksts profilā acīmredzot tapis kādu laiku atpakaļ, jo ceturtā plate "Voyageur" jau ir, tā teikt, galdā. Dažas dziesmas no tās var noklausīties še apakšā. Pirms tām video dziesmai "Change The Sheets", arī no jaunās plates.
Papildus resursi:
http://www.kathleenedwards.com
http://www.facebook.com/kathleenedwardsmusic
http://www.myspace.com/kathleenedwards
Foto raksta ievadā no Ketlīnas Edvardas profila portālā "Facebook".
Savas saknes jau laikam noliegt nav iespējams. Tāpat kā ikviens cilvēks savos pirmssākumos ir bijis ar garu, baltu asti, ikviens vishiperaktīvākais kūts gailis ir bijis ola vai ik katrs deputāts reiz bijis normāls cilvēks, tā arī visi amerikāņu mākslinieki savā sirdī nes tradicionālo savu senču zemes mūziku - "country". Tur nu neko nepadarīsi. Tas var patikt, nepatikt, bet ar to jāsamierinās. Pārsvarā viņiem tas patīk, un tie to ne tikai neslēpj, bet pat īpaši izceļ.
Kurš gan nezina Noru Džounsu? Viņas miega dziesmas ieaijā jau vismaz pusotru paaudzi. Džounsas albumi, vismaz pirmie, gāja uz "urrā!" vai ikvienas valsts mūzikas topos, un viņa tika uzkatīta par tādu kā "adult contemporary" listu pastāvīgu dalībnieci. Pēdējos gados viņas daiļrade vairs nesniedz agrākās virsotnes; varbūt tieši tāpēc tagad Džounsai ir vairāk laika pievērsties blakus projektiem? Tā nav tiesa - apvienība "The Little Willies" radās Noras Džounsas solokarjeras ziedu laikos - 2003.gadā. Tajā viņai piepulcējās Ričards Džulians, Džims Kampilongo, Lī Aleksandrs un Dans Rīzers. Visi viņi mūzikā nav, tā teikt, pirmo reizi ar pīpi uz jumta, un visus viņus saista mīlestība uz savu amerikāņu kantrī.
2006.gadā "The Little Willies" laida klajā debijas plati, nosauktu pašu vārdā. Tā ir ļoti jūtīgu dziesmu kompilācija, tā līdzinās Džounsas pašas sākuma daiļradei, vien ar to atšķirību, ka šajā projektā dziesmas ir daudzveidīgākas un vokāli bagātīgākas. Interesanti, ka "The Little Willies" aizsākās tikai gadu pēc Džounsas debijas plates "Come Away with Me" (2002) un tās grandiozajiem panākumiem visā pasaulē. Iespējams, paši "The Little Willies" dalībnieki bija cerējuši, ka šis apstāklis - Džounsas lielie sasniegumi - uzraus debesīs arī šo projektu? Bet tā nenotika - albums kaut cik vērā ņemamo desmito pozīciju ieņēma tikai specializētajā ASV kantrī mūzikas topā.
"For the Good Times" turpina pirmā albuma tradīcijas, taču jāatzīst - tas vairs nav tik emocijām bagāts kā debija. No otras puses tas nav tik gaudulīgs kā priekšgājējs. Kas pozitīvi abās platēs - tajās nav tikai kaverversijas vien. Blakus Džonija Keša "Wide Open Road", Dollijas Pārtones "Jolene" un Villija Nelsona "Permanently Lonely", albumos rodamas arī Kampilongo un pašas Džounsas sacerējumi.
Pasaules mūzikas prese, protams, šo "The Little Willies" jauno albumu "For the Good Times" gar ausīm nelaiž, sevišķi Amerikā. To skaļi reklamē gan ASV radiosabiedrība "NPR", gan britu mūzikas izdevums "Uncut", gan neskaitāmi citi ar mūziku saistīti resursi. Katrā ziņā kantrī stila cienītājiem patiks, sevišķi tiem, kas nav "hardcore" kantrī piekritēji, - tik tādiem mēreniem, kam tīk tas, ko allaž darījusi Džounsa. Dollijas Pārtones dziesmas "Jolene" video no jaunās plates šeit turpinājumā, tūlīt aiz tā - pilns jaunais albums.
Papildus resursi:
http://www.thelittlewillies.net
http://www.myspace.com/thelittlewillies
http://www.facebook.com/thelittlewillies
Foto raksta ievadā "The Little Willies" albuma "For the Good Times" vāciņš no grupas profila portālā "Facebook".
2012.gads oficiāli sācies arī šeit. Šodien, kad janvāris tikai knapi pāri pusei, ir tas gods un laime stādīt priekšā plati, kuras iznākšanas gads datējams ar skaitli "2012". Tās ir divas māšeles no Zviedrijas - Džoanna un Klāra Zoderbergas jeb duets "First Aid Kit". Viņas pirms gada bija vienas no pirmajām, ar ko uzsākās šīs vietnes daudz maz aktīvā muzikālā dzīve. Viņu mežā uz celma iedziedātā "Fleet Foxes" dziesma "Tiger Mountain Peasant Song" šobrīd vietnē "Youtube" noskatīta jau 2,6 miljons reižu, un tieši tā abām māsām pavēra ceļu uz skatuvēm, kurās tās gozējas tagad.
Krietni virs vidējā svārstījās "First Aid Kit" debijas albuma "The Big Black & The Blue" (2010) novērtējums starptautiskajos mūzikas izdevumos. Vai jaunā plate "The Lion's Roar" būs tikpat skaļš lauvas rūciens, rādīs laiks - tā oficiāli iznāks tikai 24.janvārī. Ko var pateikt "uz ausi" - lai arī tas duetam tieši muzikāli ir manāms solis uz priekšu, cauri visam albumam vijas tā vienkāršība, ar kādu māsas Zoderbergas asociējas daudziem faniem - vienkāršas meitenes ar ģitāri meža vidū, uz celma ar kājām, iespējams, skudru pūznī, kura iemītnieces dusmīgi ložņā pa dziedošā pārīša plikajām ciskām un dažviet profilaksei arī uzčurā, radot Džoannas un Klāras skanīgajās balsīs papildus dramatismu un paplašinot to emocionālo gammu.
Šī ir ļoti laba plate. To var noklausīties zem šī raksta, pirms tam pavērojot arī video dziesmai "Emmylou" no tās.
Papildus resursi:
http://thisisfirstaidkit.com
http://www.myspace.com/thisisfirstaidkit
http://www.facebook.com/firstaidkitofficial
