svētdiena, 2013. gada 29. decembris

20 filmas, kas bija jānoskatās 2013.gadā

Kadrs no filmas "Sling Blade". Foto no www.pastemagazine.com
Pirmo reizi nedaudz par kino. Nākamo skaistāko mākslu aiz mūzikas...:) Kino vispār nekad neatstāj vienaldzīgu. Ir forši, mēsls, kolosāli - kaut kādas emocijas ir vienmēr. Un, jāatzīst, kino spēj kairināt cilvēku ar vienu maņu vairāk - redzi. Mūzika arī to spēj. Protams, ja pirms tam baudītas vajadzīgās sēnes.

Divdesmit filmas, kas neatstāja vienaldzīgu 2013.gadā. Nevienas šā gada kinolentes... Vēl jānosēžas, lai par tām varētu runāt nākamajā gadā. Filmu izkārtojumam sarakstā nav nekādas nozīmes. 

1. "The World's Fastest Indian" (2005)
Režisors Rodžers Donaldsons.
Lomās: Entonijs Hopkinss, Daijana Leda.
Vecgada vakarā Entonijs Hopkinss šampānieti iedzers ne tikai par godu gadu maiņām, bet arī atzīmējot savu 76. dzimšanas dienu. Taču, izskatās, par došanos pensijā viņš nemaz nedomā, jo vēl nākamajā gadā Hopkinam paredzētas lomas filmās, tai skaitā Ernesta Hemingveja loma filmā "Hemingway & Fuentes". "The World's Fastest Indian" ir stāsts par vecu vīru Bartu Manro, kurš, spītējot gan saviem gadiem, gan apkārtējo skepsei, īsteno mūža sapni - uzstāda pasaules ātruma rekordu, braucot ar motociklu, turklāt filma ir pilna cilvēcības un, varētu pat teikt, iedvesmojoša, lai arī, protams, mazliet uzspēlēta un savā ziņā prognozējama.

2. "Dark Shadows" (2012)
Režisors: Tims Bērtons.
Lomās: Džonijs Deps, Mišela Feifere.
Bērtona un Depa radošais duets, kam labpatīkas uz ekrāna radīt dažādus dīvaiņus, atgriezies ar kārtējo vampīru stāstu. Protams, šī nav šausmu filma, bet neskaitāmais apliecinājums Depa aktierspēles ģenialitātei gan. Taču, lai cik skumji tas nebūtu, Bērtonam & Depam tā arī nekad vairs nav izdevies pārspēt savu šedevru par Edvardu Šķērroci (1990). "Dark Shadows" ir laba izklaide, parodējot kādreiz tik šķietami šausminošās filmas par kaklos kodējiem un asiņu dzērājiem. Skatāma vien Depa dēļ.


3. "Temple Grandin" (2010)
Režisors: Miks Džeksons.
Lomās: Kleira Deina, Džulija Ormonda.
Merija Templa Grandina ir reāla persona. Šobrīd 66 gadus vecā Kolorado Universitātes profesore un dabas zinātņu doktore ir slavena ar to, ka izstrādājusi virkni uzlabojumus mājlopu turēšanā, pēc kuriem šobrīd strādā liela daļa lopkopības industrijas. Un vēl kopš dzimšanas Grandinai ir diagnosticēts autisma sindroms. Viņa pati uzskata, ka tieši šī diagnoze viņai ļauj saskatīt daudzas tādas lietas, ko vesels cilvēks nemaz neredz. "Ja jau lopiņam ir paredzēts būt nokautam, lai mums būtu, ko ēst, mums pret viņu ir jāizturas ar cieņu," filmā saka Grandina, kad pamato kādu no saviem izgudrojumiem - lopu dzenamo celiņu, kurā iet tiem nav bail. Galvenajā lomā, gluži kā tai dzimusi, - seriāla "Homeland" jeb "Svešais starp savējiem" zvaigzne Kleira Deina.

4. "The Tourist" (2010)
Režisors: Florians Henkels fon Donnersmarks.
Lomās: Džonijs Deps, Andželina Džollija.
Mūsdienās labai spriedzes filmai nebūt nav jāsastāv tikai no eksplozijām, šaušanu skatiem vai asiņainiem līķiem. Lai arī visi šie elementi filmā "The Tourist" patiešām atrodami, tās lielākā burvība slēpjas sižeta intrigā: kad un no kurienes beidzot uzradīsies varenais vīrs, kuru tik ļoti meklē gan policija, gan mazliet ļaunāki čaļi. Kāds jau, saprotams, teiks, ka "es jau visu filmas laiku zināju, ka tas ir viņš." Bet mēs, pārējie neaptēstie, filmas finālā varam apmierināti smaidīt ūsās gan par iznākumu, gan Džollijas un Depa saskanīgo pāra spēli.

5. "Meet Joe Black" (1988)
Režisors: Martins Brests.
Lomās: Entonijs Hopkinss, Breds Pits.
Filma, kuru prasās "pārskatīt" apmēram reizi piecos gados. Un, jo vecāks topi, jo lielāka rodas vēlme, lai pirms "noteiktās stundas", kā Hopkinsa varonim Viljamam Perišam, "kāds" dotu kaut pāris dienu, lai, tā teikt, "sakārtotu lietas uz zemes". Šis kāds, ko spēlē nupat jaunizceptais piecdesmitgadnieks Pits, nebūt nav melnu kapuci galvā un izkapti pār plecu - mūsdienās tās lietas acīmredzot darās daudz rafinētāk. Skārletu Johansoni! Kad pienāks "noteiktā stunda", lūdzu, sūtiet par to paziņot Skārletu Johansoni!...

6. "Ondine" (2009)
Režisors: Nīls Džordans.
Lomās: Kolins Farels, Aličja Bačleda.
Viss sakrīt: Ondīna ir kuģa tīklos iepinusies nāra, kas bēgusi no piespiedu laulībām savā zemūdens valstībā. Atraidītais nu viņu meklē arī virs ūdens, lai piespiestu meiteni-nāru rīkoties pretēji savai gribai. Līdz kaut kādam brīdim var šķist, ka šī tiešām ir vienkārši skarba pasaka, tomēr filmas tālākie notikumi atgādina jau sen zināmo patiesību: pasakas ir tikai biezās grāmatās skaistos vākos! Viss pārējais ir dzīve.



7. "La Vie en rose" (2007)
Režisors: Olivjē Dāns.
Lomās: Mariona Kotijāra, Silvji Testu.
Ja Edīte Piafa būtu vienkārši lieliska dziedātāja, kas, paralēli karjerai iekopusi rimtu ģimenes dzīvi, ar salkaniem stāstiem par to apbērtu modes un sieviešu žurnālus, visticamāk, viņas personības izzināšanai netiktu veltīts tik daudz laika mūsdienās. Šogad 10.oktobrī, apritēja 50 gadi, kopš Piafas aiziešanas, un tas, iespējams, bija iemesls, kāpēc izrādi par viņu iestudēja Liepājas teātris. Savukārt šī režisora Dāna filma tapusi it kā ar Piafas dzīvi galīgi "nesavelkamā" gadā, bet, protams, arī tā izmanto iespēju apskatīt to Piafas dzīves pusi, kas joprojām uztur dzīvu interesi par šo franču leģendu.

8. "Hatfields & McCoys" (2012)
Režisors: Kevins Reinolds.
Lomās: Kevins Kostners, Bils Pakstons.
Hetfīldu un Makoju ģimenes ir reāli eksistējušas (arī joprojām), un filmā attēlotā konflikta brīdī (1863-1891) dzīvoja Rietumvirdžīnijas-Kentuki apgabalā ASV. Abu ģimeņu ienaida oficiālais iemesls ir neuzticība vienam klanam pret otru, ko sēja dažu to locekļu dalība ASV Pilsoņu karā (1861-1865). Precīzāk, Džims Vānss ("Sātana" Hetfilda tēvocis) bija pirms laika atvaļināts no armijas it kā lauztas kājas dēļ. Ir grūti būt precīzam, mēģinot noskaidrot, kuri no šīs filmas sižeta faktiem ir patiesi, bet kuri nav (abu šo ģimeņu naids joprojām ASV ir gan daudzu filmu, gan uzvedumu tēma), taču viens ir skaidrs: šis trīs sēriju miniseriāls ļauj ieskatīties laikos, kad tiesu sprieda un sodu izpildīja katrs, kurš to vēlējās. Un, kad runa ir par ģimenes godu, pretinieka nometnē netiek saudzēts neviens - vai tas vīrs spēka gados vai pavisam zaļš puišelis. Un tam pa vidu aizliegta mīlestība, kad viena klana dēls ieskatās otra klana meitā - gandrīz kā Jānis Dombrava bildinātu Tatjanu Ždanoku.

9. "La vita e bella" (1997)
Režisors: Roberto Benīni.
Lomās: Roberto Benīni, Nikoleta Braski.
"Dzīve ir skaista" - tā latviskojot sauc šo filmu, kuru būtu neiespējami nosaukt par jautru komēdiju, lai gan tieši tāda tā savā ziņā ir. Bet tikai tiktāl, cik par komēdiju var nosaukt Otrā pasaules kara briesmas, ebreju iznīcināšanas nometnes ieskaitot. Gvido (Roberts Benīni) tiek izsūtīts uz koncentrācijas nometni, taču līdzi dodas (paslepus) dēlēns Džošuā un (brīvprātīgi) sieva Dora (Nikoleta Braski), ko nometina sieviešu spārnā. Visu nometnes laiku Gvido dēlēnam ir iegalvojis, ka šī ir tikai "aizraujoša spēle", kurā jākrāj punkti, bet uzvarētājs saņems balvā īstu tanku. Punktus pārsvarā "piešķir" par slēpšanos no apsargiem. Filmas noslēgums skatītājam kā ar nazi nogriež kaut kur dziļi iekšienē esošās cerības uz laimīgām beigām, jo tās bija tik tuvu! Varbūt tieši šāds fināls padara kinolenti tik atmiņā paliekošu un iespaido tik dziļi, ka otro reizi skatīties šo filmu vēl ilgi negribēsies, bet aizmirst nevarēs nekad.

10. "Man On Wire" (2008)
Režisors: Džeimss Māršs.
Lomās: Filips Petī, Žans Fransuā Hekels.
1974.gada 7.augustā plkst. 7.15 toreiz 25 gadus vecais virves staigātājs Filips Petī no Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra Dienvidu dvīņutorņa uzsāka savu slavas ceļu, kas ilga 45 minūtes. 417 metrus virs zemes Petī staigāja no viena torņa uz otru, tad turpat uz virves apgūlās, tad cēlās un staigāja tālāk. Šokā bija visi, policiju un ielās drūzmējošos ļaužu pūļus ieskaitot, tikai ne pašu Petī un viņa triecienkomandu, kas šo operāciju plānoja un realizēja. Šajā dokumentālajā filmā iespējams redzēt ne tikai šermuļus uzdzenošus skatus un izsekot pa etapiem šīs "pastaigas" plānošanu, bet arī no tuvas distances apskatīt torņus, kuru vairs nav, bet kas visas pasaules atmiņās palikuši kā 2001.gada 11.septembra simbols.

11. "Jackie Brown" (1997)
Režisors: Kventins Tarantīno.
Lomās: Pema Graiere, Semjuels L.Džeksons, Roberts De Niro.
Nākamā Tarantīno filma pēc "Pulp Fiction" (1994). Tarantīno filmās velti minēt, kāds būs atrisinājums, bet skaidrs ir viens: visi visus gribēs apčakarēt! Un var sajūsmināties par vieglumu, ar kādu Tarantīno varoņi nogalina viens otru - tā kā vienkārši spēlējoties pārdur palaistus ziepju burbuļus! Tāpēc, skatoties meistara filmas, nedrīkst pieķerties nevienam varonim, jo nekad nezini, vai tam jau pēc desmit minūtēm nebūs iešauts sēkliniekos vai, dzīvam esot, noņemts skalps. Un, protams, šī formula attiecas arī uz filmu par Džekiju Braunu.

 12. "4 Months, 3 Weeks And 2 Days" (2007)
Režisors: Kristians Mundžu.
Lomās: Anmarija Marinka, Laura Vasilju.
Drūms kino. Drūma vide (astoņdesmitie gadi Rumānijā), drūma situācija - studentei Gabitai jāveic nelegāls aborts, šī baisā pasākuma "menedžēšanu" uzņemas viņas draudzene Otīlija, kam nospraustā mērķa īstenošanai jāziedo ne tikai nauda, laiks, savas attiecības, bet arī sevi pašu. Lai arī filma tapusi mūsdienās, vide, kurā notiek darbība (viesnīca, tumšās ielas, pelēcīgās studentu kopmītnes), ir radīta tieši tāda, kādu atceras šeit pat pie mums piedzīvojis katrs, kam tagad ap gadiem 40. Filma bez moralizēšanas, bet savā pieticībā iespaidīga.

13. "The Godfather" (1972)
Režisors: Frānsiss Fords Kopolla.
Lomās: Marlons Brando, Als Pačīno.
"Krusttēva" triloģijas pirmā daļa. Teju trīs stundas (aptuveni šāda garuma ir visas triloģijas filmas) aizrit kā mirklis. Elegantas slepkavības (bieži gan upuris, gan uzbrucējs ir tērpušies solīdos uzvalkos), intrigas, likteņa pavērsieni, kas par Korleones klana jauno līderi padara ģimenes locekli, kas iepriekš skeptiski raudzījies uz vecā Dona Vito darba metodēm. Līķi izgāztuvēs, ar caurumiem pierēs pie stūres vai vienkārši mežmalā aprakti - šo labumu, saprotams, filmā netrūkst, taču Kopolla ļauj skatītājam sagatavoties, kad paredzēts kāds elegants žņaugšanas akts vai pieres caurumošana, vai auto eksplozija. Te viss iederas organiski. Bauda skatīties!

14. "Tokyo Story" (1953)
Režisors: Jasudziro Odzu.
Lomās: Čišjū Rū, Čieko Higasijama.
Filma ikvienam mūsdienu straujās dzīves virpulī ierautajam. Tā stāsta par sirmu pāri no provinces, kas beidzot nolemj apciemot savus bērnus Tokijā. Bērniem savas rūpes, darbi, tāpēc vecīši tā īsti ar uzmanību lutināti netiek. Lai nemaisītos pa kājām, viņi senčus nosūta "atpūsties uz sanatoriju". Bet, lai arī ir vecīši (un varbūt tieši tāpēc), abi ļoti labi saprot, ka saviem bērniem viņi kļuvuši par nastu. Tiem, kam allaž pie auss telefons, pie rokas pāris gadžetu, kas pieslēgti katrs savam sociālajam tīklam, bet pie pakaļas viss, kas notiek apkārt, "Tokijas stāsts" lai dod iedvesmu varbūt dzīvot lēnāk (abiem vecīšiem visas problēmas palīdz atrisināt vēss prāts un mierīgs skats uz dzīvi) un padomāt, vai arī paši, dzīvojot kā vāveres ritenī, novārtā nav atstājuši kādu, kurš reizi pa reizei nebūtu uz dumpi, ka tam piezvana un pavaicā: "Kā iet?".

15. "Whale Rider" (2002)
Režisors: Niki Karo.
Lomās: Keiša Kāstla-Hjūdža, Raviri Paratene.
Vangara cilts Jaunzēlandē no paaudzes paaudzē nodod leģendu par vīru vārdā Paikea, kas tūkstoš gadus atpakaļ šeit ieradās vaļa mugurā pēc tam, kad jūrā bija apgāzusies viņa laiva. Ar šo leģendu dzīvo arī vecais Koro, tāpēc viņš ir sašutis, kad dēls savai jaundzimušajai meitai dod vārdu Paikea. Velns, kā zināms, slēpjas detaļās, tāpēc vēlāk tomēr izrādās, ka tieši meitenei Paikea, nevis kādam no piekrastes zēniem, piemīt daudz vairāk tādu īpašību, kas ļautu tai kļūt par daļu no leģendas. Stāsts par veca veča ietiepību un jaunas meitenes (bērna) naivu spītību, esot pārliecinātai, ka tieši viņa ir leģendas turpinājums.

16. "The Intouchables" (2011)
Režisori: Olivjē Nakašs, Ēriks Toleidano.
Lomās: Fransuā Kluzē, Omārs Sajs.
Tu vari būt paralizēts, bet tajā pašā laikā lidot ar deltaplānu, lidmašīnu, traukties ātrā mašīnā un darīt jebko citu, ja vien tev blakus ir īstais cilvēks. Un, protams, ja esi miljonārs un vari to atļauties. Filipe to atļauties var, un viņa īstais cilvēks ir melnādainais bijušais ieslodzītais Driss, ko Filipe izvēlas no visas plejādes pretendentu. Iesākumā nedroši, bet turpinājumā abu attiecības pārvēršas par ko līdzīgu cieņpilnai blakuspastāvēšanai (vai to var nosaukt par klasisku draudzību?), un tieši Driss ir tas, kurš ļauj Filipem realizēt visas trakās idejas. Starp citu, šis pasakai līdzīgais stāsts balstās pavisam reālos prototipos un notikumos.

17. "Lawrence Of Arabia" (1962)
Režisors: Deivids Līns.
Lomās: Pīters O'Tūls, Aleks Giness.
Trīs stundas garā filma "Arābijas Lourenss" māca vairākas lietas. Pirmkārt, karu uzvarētāji allaž ir tie, kas pēc tam sadala laupījumu, nevis tie, kas uzvaru izcīnījuši kaujas laukā. Otrkārt, lai arī filmas notikumus pilnīgi mierīgi varētu iekļaut kādās 90 minūtēs, Deivids Līns spējis radīt stāstu, kas aizrauj arī trīs stundu garumā. Padomā tik, filmas laikā iespējams ar ekspresi aizbraukt no Liepājas līdz Rīgai! Un, treškārt, šis garstāsts noskatāms, kaut vai godinot pirms divām nedēļām, 14.decembrī, mūžībā aizgājušo galvenās lomas attēlotāju Pīteru O'Tūlu.

18. "Samsara" (2011)
Režisors: Rons Frike.
Mēma dokumentālā filma. Cilvēki kadrā nerunā, bet vērīgi skatās objektīvā, saglabājot vislielāko nopietnību. It kā ikdienišķas lietas, skati un vietas, kas apkārt ir vienmēr bijušas un vēl kādu laiku būs (kamēr paši visu nesacūkosim). Piecu gadu laikā filmēts 25 valstīs. Daži kadri (iebalzamēts bērna līķītis baznīcā, vistu ieslaucīšana mašīnā, kas tās nogādās uz kaujamās līnijas) varbūt liek sajusties mazliet neomulīgi, bet acis atraut no ekrāna vienalga nevar.


19. "City Lights" (1931)
Režisors: Čārlijs Čaplins.
Lomās: Čārlijs Čaplins, Virdžīnija Čerilla.
Skaņu kino, protams, bija milzīgs progress. Bet liela daļa industrijā iesaistīto par to tikai smīnēja (lai atceramies 2011.gada "oskaroto" filmu "The Artist" un tās notikumus), jo runāšana taču nomāks visu aktierspēli! Kas kaut ko tādu nāks skatīties? Kas notika tālāk, ir zināms katram. Taču, vērojot šo 1931.gada filmu un Čaplina darbu tajā, patiešām top skaidrs, kāpēc valdīja tāda skepse pret skaņas kino: tādi aktieri kā Čaplins ar savu mīmiku, plastiku, kustībām un visu savu būtību filmas stāstu izstāstīja bez neviena vārda daudz labāk kā to spētu visi pasaules daiļrunātāji kopā ņemti! "City Lights" aizkustina pat 21.gadsimta moderno un, kā mēdz uzskatīt, emocionāli notrulināto cilvēku. Un varbūt spēj tieši tāpēc, ka viss ir tik vienkāršs un nesamākslots? 


20. "Sling Blade" (1996)
Režisors: Billijs Bobs Torntons.
Lomās: Billijs Bobs Torntons, Dvaits Joukams.
Filma Foresta Gampa cienītājiem. Tiesa, pēc satura nežēlīgāka, asiņaināka, taču "kadrā" liela daļa no tā tieši parādīta netiek - stāsts ir vienkārši skumjāks. Karls Čilders, mentāli tomēr nebūdams pilnīgi vesels, divpadsmit gadu vecumā nogalināja savu māti un viņas mīļāko. Turpmāko dzīvi viņš pavadīja ārstniecības iestādē, taču pienāca brīdis, kad Karls "skaitījās" izārstēts. Atgriezies dzimtajā ciematā, viņš sastopas ar zēnu Frenku Vitliju un, kaut kādā ziņā prātiņos esot aptuveni vienā līmenī, abi kļūst par draugiem. Frenka tētis pirms kāda laika bija izdarījis pašnāvību, bet viņa mammu lenca Doils - dzērājs un kauslis, kas abiem darīja pāri ne tikai morāli. Karls, kurš bērnībā tika turēts izraktā bedrē šķūnī un pāris reižu nedēļā pabarots, uzmeklē savu tēvu. Nekāda jaukā šī tikšanās neizvērtās, un, šķiet, pēc tās Karls saprata, kā palīdzēt Frenkam un Lindai tikt vaļā no varmākas Doila... Šādai ir jābūt filmai! Kas liek domāt, prātot un smadzenēm vārīties pat, nepārspīlējot, nedēļām pēc noskatīšanās. Šādam ir jābūt īstam kino!

2013, www.musicstories.lv

otrdiena, 2013. gada 24. decembris

20 albumi, kas bija jānoklausās 2013.gadā

Geibriels Millers Filips. Foto no www.facebook.com.
Nupat kaut kur pavīdēja ideja Latvijas radiostacijām noteikt kvotu: vismaz 45% no tajās skanošās mūzikas būtu jābūt latviešu mākslinieku radītai. Un tas ir tik brīnišķi, ka beidzot pa "pirmo Rīgu" varēs dzirdēt arī kaut ko no Ellas, Puzikova, varbūt arī Kombuļu Ineses, daudz biežāk. Savējos ir jāatbalsta, un tur nav vārdam vietas! Taču... albumu, ko vajadzēja noklausīties 2013.gadā, vidū ir tikai viena latviešu plate, un, jāatzīst, tas ir nebijis gadījums šajos apskatos, kas te tiek veidoti jau trešo gadu.

Kopumā 2013.gads turpina iepriekšējās tendences - mūzikas dzīve un bizness pārceļas uz virtuālo vidi vēl jo masīvāk. Pavasarī Latvijā oficiāli darbu sāka populārais mūzikas straumēšanas serviss "Spotify", kas, pieļaujams, ir apsteidzis gan "Deezer", gan "Rdio", gan citus vairāk vai mazāk legālus šī pakalpojuma sniedzējus. Savu daļu lietotāju šiem noteikti nosmels "iTunes Radio", kad būs pieejams oficiāli arī šajā reģionā. Mūzikas straumēšanas servisi ir atvēruši vārtus uz paradīzi visiem mūzikas mīļotājiem - ar pāris klikšķiem par saprātīgu samaksu iespējams noklausīties miljoniem albumu un dziesmu. 

13.decembrī jaunu albumu pilnīgi bez nekādas reklāmas kampaņas un izziņošanas izdeva slavenā Bejonsī. Trīs dienu laikā "iTunes" mūzikas veikalā tika pārdotas 828 773 šīs plates lejupielādes. "Es vakaros lūdzu par "iTunes" un "Youtube". Tas ir ierakstu kompāniju sapnis, kā publiskot dziesmas un video tiešsaistē," par Bejonsī panākumiem specializētajā mūzikas industrijas žurnālā "Music Week" teicis slavenais producents, ierakstu kompānijas "The Syco" boss Saimons Kouels, piebilstot, ka mārketinga metodes šajā industrijā strauji mainās.

To var teikt par visu 2013.gadu. Pieaugot iespējai noklausīties vairāk albumu, kopsavilkums, kuri tad būtu tā vērti, lai taptu dzirdēti, bet kuri nē, top aizvien grūtāk. Ja kāds nav dzirdējis visas 20 turpmāk uzskaitītās plates, viņš droši vien neko nav zaudējis. Bet arī ieguvis viņš nav pilnīgi neko.

1. "The Sound Poets" - "Tavs stāsts" (2013)
Jau pieminētais precedents - pirmais latviešu mūzikas albums, kas jelkad iekļuvis šajā sarakstā. Būt "The Sound Poets" fanam Latvijā šodien ir moderni. Jānim Aišpuram ar instrumentu brāļiem un māsām pat klausītājam ar aizturētu fantāziju un ierobežotu spēju saskatīt lietās un procesos ko vairāk par acīmredzamo izdodas uzburt pasauli, kurā ļaudis staigā pāris centimetru virs zemes. Un albuma dziesmu vārdi ir izmantojami atsevišķi no mūzikas gan izlaiduma svinīgajā aktā, gan cūku bēru rituālajā daļā, gan dzīves apjukuma brīdī murmināšanai pie sevis. Šī ir 2013.gada latviešu mūzikas glance!

2. "Phosphorescent" - "Muchacho" (2013)
Skumji stāsti nevienam nepatīk. Mūsdienās visur vajag komēdiju un "vieglas beigas". Metjū Houks to varbūt arī zina, bet dara pilnīgi pretējo. Viņa projekta "Phosphorescent" jaunākais albums "Muchacho" ir skumjš. Nav daudz tādu albumu, kurus klausoties, gribas sākt raudāt līdzi. Tieši tā - raudāt līdzi, jo Houka dziesmas grūtsirdīgas padara šī viņa tik sasodīti skumjā un reizēm kā uz raudāšanu savilktā balss (dažbrīd arī kā jēra blēšana - kā Demis Russo!). Albums satrakota prāta nomierināšanai.


3. "Low" - "The Invisible Man" (2013)
Katrs, kurš noklausīsies jaunāko trio "Low" albumu "The Invisible Man", saplēsīs uz krūtīm kreklu, sagriezīs ar šķērēm gumijas zābakus, noraus vectēvam brilles, uzmīs tām ar kāju un skaļi iesauksies: "Ba, vai pasaulē vispār ir kas labāks par šo grupu "Low"?!" Un visas lietas nostāsies savās vietās. Izņemot vectēva brilles, protams.





4. John Grant - "Pale Green Ghosts" (2013)
Džons Grānts atgriezies ar savu otro solo albumu, lai stāstītu pasaulei savus stāstus. Tie viņam ir skumji, jo stāsta par paša privātās dzīves līkločiem (homoseksualitāti, HIV pozitīvo diagnozi, domām par pašnāvību utt.). Taču Grānta plates nav bēdu ieleja. Tieši otrādi - viņš savu rūpi prot izstāstīt tik, laikam varētu sacīt, inteliģenti un neuzbāzīgi, ka šos stāstus, izdziedātus dziesmās, var klausīties atkal un atkal, prātā nejūtot ne mazāko vēlmi pašam nodoties kādām rūpēm. To apstiprinās visi, kas Grāntu šovasar vaigā skatīja Salacgrīvas festivālā.

5. David Bowie - "The Next Day" (2013)
Kā zibens skaidrās pavasara debesis pāršķēla ziņa, ka Deivids Bovijs pēc desmit gadu klusēšanas radījis jaunu albumu. Turēja jau arī visu noslēpumā vecais zēns! Kā radās aizdomas, ka kāds no ierakstu studijas tehniskajiem darbiniekiem nopludinājis ziņu par topošo albumu, Bovijs studiju zibenīgi nomainījis. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Bovijs atgriezās. Nu, ir ļaudis, kam vajag visu izskaidrot. Savukārt pārējie var kārtējo reizi pārliecināties, ka ir maz zvaigžņu, kas spīd virs 66 gadus vecā un joprojām brīnišķīgā formā esošā Bovija. 2013.gada atgriešanās!

6. "Swans" - "The Seer" (2012)
Bīstamākais šī saraksta albums! Ja to sāk klausīties, tas ir uz ilgu laiku. Noziegums ir spēlēt "The Seer" atsevišķi pa dziesmām. Par to draud sods: nesaprast šo plati! Un tas ir smagāks sods kā varbūt varētu iedomāties. Kaut no otras puses - tas, kurš šo dubultalbumu ir sapratis, visticamāk, ir ar acīmredzamu disfunkciju mentālajā aparātā. Traks, vārdu sakot. Dod, dies', katram, kurš paņem rokā "The Seer", būt kaut kur pa vidu - starp normālo un trako! 


7. "Depeche Mode" - "Delta Machine" (2013)
Sākot ar deviņdesmito beigām ("Ultra", 1997), Deivs Gāns, Endijs Flečers un Martins Gors ar katru albumu uzrūgst kā labs vīns. Jo vecāks, jo vērtīgāks. Kad jau likās, kur nu augstāk vēl par "Playing The Angel" (2005), nāca "Sounds Of The Universe" (2009) un nu šis "Delta Machine". "DM" kļūst aizvien sarežģītāki, un ir tik sasodīti patīkama nodarbe viņu mūziku atpiņķerēt. 2014.gada 2.martā "Arēna Rīga"!


8. Lloyd Cole - "Standarts" (2013)
Nekā ekstrēma, nekā pārsteidzoša. Viss ir mierīgi. Tāds ir Loids Kouls savā jaunajā albumā. Inteliģentās popmūzikas cienītājiem "Standart" ir "obligātā literatūra". Pārējiem - vienkārši laba mūzika, kas aiznes atpakaļ uz tiem laikiem (aptuveni astoņdesmito beigām), kad skotu "The Waterboys" Eiropu nolika uz ceļiem sava albuma "Fisherman's Blues" priekšā.



 9. "The Lone Bellow" - "The Lone Bellow" (2013)
"Es ceru, ka šis ir ieraksts, kas cilvēkus dziedē," mūzikas žurnālam "Paste" teikusi trio "The Lone Bellow" dalībniece Keina Pipkina. Iespējams, ja ir caureja, likt cerības uz to, ka tikai klausoties šo albumu, vēderiņš sāks strādāt kā pulkstenis, nevajadzētu. "The Lone Bellow" debijas plate pārsteidz ar emociju gammu.





10. "The Civil Wars" - "The Civil Wars" (2013)
Džoja Viljamsa un Džons Pols Vaits sastapās 2008.gadā kādā radošā nometnē Nešvilā. Nezinātājs, klausoties "The Civil Wars" otro albumu, varētu padomāt, ka abi ir vīrs un sieva, jo varētu šķist, ka tik smalki - tīri emocionālā līmenī - viens otru var papildināt tikai ilgu laiku laimīgā laulības dzīvē nodzīvojis pāris. Juveliera cienīgs darbs!


11. Tom Odell - "Long Way Down" (2013)
"Viņa enerģija uz skatuves man atgādināja Deividu Boviju," par 22 gadus jauno britu talantu saka Lili Alena, kas pēcāk, izmantojot savas iestrādes, palīdzēja jauneklim tikt uz lielākām skatuvēm. Savukārt Artis Volfs kādā recenzijā Tomu Odelu nosauca par "jauno Eltonu Džonu" pēc klavierspēles manieres un "Starsailor" solistu Džeimsu Volšu vokāla salīdzinājumā. Tomēr, noklausoties Odela debijas plati "Long Way Down", top skaidrs, ka viņš ir un būs pats par sevi - vienkārši vecajā, labajā jūtūbē der noskatīties kādu no Odela koncertiem pilnā garumā. Laba popmūzika izdzīvos! Nu, vismaz vēl kādu brīdi.

12. "The National" - "Trouble Will Find Me" (2013)
Katram īstam vīrietim dzīvē esot jāizdara trīs lietas - jānosit čūska, jāiestāda ābele un jādzemdē dēls. Laikam tāpēc mums to īsto vīriešu tik maz, jo, ja ar čūsku un ābeli galā vēl varētu tikt, tad ar to dzemdēšanu - spied, cik gribi, drīzāk bikses piespiedīsi, ne dēlu. Tad nu priekšlikums dēla dzemdēšanas vietā pilnīgi oficiāli ierakstīt prasību kaut vienreiz mūžā noklausīties kaut vienu grupas "The National" albumu. "Trouble Will Find Me" fonā pilnīgi mierīgi varētu spiest pat dvīņus! Elementāri!



13. "Babyshambles" - "Sequel To The Prequel" (2013)
Pīts Dohertijs šogad patīkami pārsteidza. Viņa izgājieni ar atceltajiem koncertiem, jo lietots par daudz, skandāli un (publiskās) nepatikšanas jau sen bija apnikušas, tāpēc Dohertija muzikālās aktivitātes pēdējā laikā apzināti slīdējušas garām. Bet 2013.gadā viņš ar savu "Babyshambles" projektu atgriezās, pēc piecu gadu pārtraukuma izdodot jaunu albumu "Sequel To The Prequel". Vai kāds Cūkkārpas burvju skolas audzēknis-praktikants ir trenējies darbībās ar brīnumzizli? Kas ir samainījis "to" Dohertiju ar "šo"? Lai kas būtu pie vainas, paldies par to!

14. Gabriel Miller Phillips - "One For The Crow" (2013)
"Labdien! Mani sauc Geibriels Millers Filips, un es esmu radījis 2013.gada labāko albumu!". Un vienalga, vai šādi teiktu pats Filips vai jebkurš cits viņa vārdā, tā būtu absolūta patiesība. Dāmas un kungi, 2013.gada labākais albums saucas "One For The Crow" un to izdevis Geibriels Millers Filips!





15. Christopher Owens - "Lysandre" (2013)
Izjukušā dueta "Girls" viena pusīte Kristofers Ouvens nāk ar savu pirmo solo albumu "Lysandre". Arī viņam, līdzīgi kā "Phosphorescent" Metjū Houkam patīk "izdziedāt no krūtīm dvēseli", tāpēc jau iepriekš jāņem vērā brīdinājums, ka "Lysandre" emocionāli vārāku klausītāju var arī saraudināt. Un šķiet, ka Ouvenam tas ne tikai padodas, bet arī patīk, jo jau nākamā gada pavasarī viņš sola gatavu savu otro albumu. Tā kā kādu salvetīti acu apslaucīšanai būtu vēlams vēl pietaupīt.


16. "Night Beds" - "Country Sleep" (2013)
Divdesmit trīs gadus vecais Vinstons Jellens savā projektā "Night Beds" dziesmas iedzied balsī, kurā varētu ieskaņot visus multeņu tēlus, kas izmēros mazāki par pūdeli. Īpaši piemēroti Jellena balsī runāt būtu lidojošiem un sīcošiem radījumiem, piemēram, odiem, mazām kaku mušiņām un varbūt arī pa kādai pārtikas ērcei. Absolūta bezvēja albums.





17. "Placebo" - "Loud Like Love" (2013)
Jāsaka, Molko kungs tāpat kā Dohertijs 2013.gadā pārsteidz. "Placebo" septītā plate "Loud Like Love" parāda šo britu apvienību no labākās puses arī tai publikas daļai, kam vecie hīti kā "Special K" vai "Every You Every Me" neradīja absolūtas nekādas emocijas. Varbūt vainojams vecums un tagad "Placebo" dziesmu enerģētiku uztvert izdodas labāk kā iepriekš. Albuma esence slēpjas dziesmā "Too Many Friends", kas ir stāsts par aktuālu tēmu - tūkstošiem draugu ģīmjgrāmatā, bet neviena dzīvē.


18. "White Denim" - "Corsicana Lemonade" (2013)
Šo Teksasas mūzikas stilu sajaucēju meistaru sestais albums ir savādāks par iepriekšējo "D" (2011). Tāds kā dinamiskāks, tāds kā sarežģītāks. Taču viens ir skaidrs: "White Denim" albumi ir kā pavāru viktorīna, kurā jānogaršo zupa un tad jānosauc visas tās pagatavošanā izmantotās sastāvdaļas. "Corsicana Lemonade" šo sastāvdaļu ir daudz. Turklāt, katru reizi garšojot, to uzrodas vēl un vēl. Līdz beigās saproti, ka labāk būs neko neķidāt, bet bez ierunām baudīt to, kas likts galdā.


19. "Pure Bathing Culture" - "Moon Tides" (2013)
Iemidzinošais Portlendas dueta albums ne tik daudz iemidzina fiziski, cik citos sajūtu līmeņos. Sāras Vesprilas un Daniela Haidmana dziesmas kā "Dream The Dare" un "Only Lonely Lovers" izklausās pēc tipiskām Ziemassvētku dziesmām (tur pat skan zvaniņi), taču principā "Moon Tides" ir lietojams cauru gadu. Stilistiski un noskaņās ļoti konsekventi ieturēts albums.




20. "Arp" - "More" (2013)
Savienojot daudzus sarežģītus mūzikas slāņus, Aleksis Džordžopuloss zem sava eksperimentālā projekta "Arp" nosaukuma radījis vienkārši klausāmu un skaistu popmūzikas albumu. Nu labi, varbūt tā nav popmūzika tās klasiskajā izpratnē. Drīzāk tāda eksperimentāla popmūzika. Katrā ziņā Džordžopuloss darbojas kā mikroķirurgs, jo perfekti zina, kuri vadiņu galiņi pie kuriem citiem galiņiem jāpielodē, "lai tas loceklis kustās". Locekļa vietā šeit, protams, ir domāts prāts un visi tie miljoni neironu, kas atbildīgi par cilvēka labsajūtu, ko spēj izraisīt laba mūzika. 


2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 18. decembris

20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2013.gadā

Džeiks Bags. Foto no appleseedsmusic.com.

Iesēžoties ar pliku dibenu skudru pūznī, iespēja, ka tur (dibenā) salīdīs visas skudras, ir diezgan maza. Viena daļa, protams, ielīdīs. Kāda, sapratusi, kur nokļuvusi, centīsies tikt laukā, bet vairs nevarēs - to atpakaļ spiedīs krietns bariņš sugas māsu. Cita atkal nemaz par "laimes tuneli" neliksies ne zinis, bet vairums izsēsies pa visu sēdētāja ķermeni, radot vieglām trīsām līdzīgas, refleksos balstītas sajūtas. Tieši tāpat ir ar 2013.gada mūziku. Dziesmu ir jūra! Nē, okeāns pat. 99,9% no tā vienkārši paskalojas garām, bet atlikušais 0,1%, iekļuvis (un vienalga caur kurieni) organismā, vai dvēselē, ja tā labāk tīk, izdara visu melno darbu, kura rezultātā, piepalīdzot dažiem miljoniem neitronu, cilvēks burtiski sajūt trīsas, klausoties Īstu mūziku.



Labi, pietiks zinātnes. Stāsts taču ir par mūziku. Daudz, daudz labu albumu aizejošā gadā nākuši, vēl daudz, daudz vairāk labas bijušas tikai atsevišķas dziesmas no platēm. Nav tā, ka šajā sarakstā esošā dziesma automātiski norāda, ka viss pārējais albums, no kura tā ņemta, ir salkani taureņa pirdieni. Vienkārši ir dziesmas, kas šogad "veidojušas fonu" vairāk un ir, kas mazāk. Šeit, protams, tās, kas vairāk. Viena niecīga, niecīga daļiņa no tā enerģijas visuma, ko caur savu mūziku centies nodod brangs daudzmiljonu mūziķu skudru pūznis. Un vietai sarakstā nav nekādas nozīmes.




1. "Phosphorescent" - "Song For Zula" ("Muchacho", 2013)
Pat desmit tūkstošiem gadu veidojies akmens, kas pieredzējis visus būtiskākos vēstures notikumus, izdzirdot dziesmu "Song For Zula", sajutīs kaklā (nu kaut kur jau akmenim tāds ir) rūgtu spiedienu. Ja suns basets iemācītos dziedāt cilvēka balsī, viņš izklausītos tieši šādi.



2. Jake Bugg - "Broken" ("Jake Bugg", 2012)
Džeikam Bagam nākamā gada 29.februārī (kura nemaz nebūs), paliks 20 gadu. Par jauno Bobu Dilanu dēvētais brits šajā gadā izdevis jau savu otro albumu "Shangri La", bet "Broken" ir no viņa pērnās debijas. Ko lai saka: ja metamais ir kā cirvis, nevienos džungļos iet nav bail. Baga jaunskungam balss ir tāda, kuras priekšā šķīst un plīst mūri gan ap mūzikas izdevēju, gan publikas sirdīm. Kaut ko tādu mēs jau sen bijām pelnījuši.



3. Jason Isbell - "Traveling Alone" ("Southeastern", 2013)
Kaut kas tik pazīstams, kaut kas tik dzirdēts amerikāņu puiša Džeisona Izbela dziesmā "Traveling Alone". Gandrīz jau vai ar pirmo klausīšanās reizi var dziedāt līdzi vai vismaz nojaust, kā attīstīsies melodija. Vai Izbels nodarbojas ar plaģiātismu? Nē, viņš vienkārši dzied "pa šķiedrai". Pa dvēseles šķiedrai.



4. Gabriel Miller Phillips - "I Saw You" ("One For The Crow", 2013)
Sāpju un slimības nomocīts Geibriels Millers Filips ir radījis, nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, labāko 2013.gada plati. Kaite nu ir ārstēta, Geibriela mokas izbeigtas, bet albums "One For The Crow" paliks vienmēr. Kā albums, kas šajā gadā klausīts visvairāk reižu, tas vienmēr asociēsies vispirms jau ar ievadošo "I Saw You".



5. "Midlake" - "The Old And The Young" ("Antiphon", 2013)
Teksasas (ASV) folkroka ansamblītis "Midlake" ir slavens ar divām pazīmēm. Pirmkārt, Eiropā to mīl krietni karstāk kā mājās, un, otrkārt, mūzikas kritiķi to mīl vairāk par klausītāju, kas balso ar maciņu. Līdz ar to slavinošās atsauksmes par "Midlake" jauno plati "Antiphon" paliek bez attiecīga seguma pārdotāko albumu tipos. 39.vieta Lielbritānijā ir labākais plates rādītājs līdz šim, kam pretī runā dziesma "The Old And The Young". Albumam ar tādu dziesmu būtu topu pirmajā vietā jānostāv vismaz astoņas līdz desmit nedēļas!...



6. "The Avett Brothers" - "Live And Die" ("The Carpenter", 2012)
Divu brāļu Avetu (Skota un Seta) un kompānijas septītais studijas kopdarbs "The Carpenter" arīdzan nav grupas aktuālākais veikums. Šajā gadā viņi izdeva albumu "Magpie And The Dandelion", bet "Live And Die", tā teikt, priekšā nāca mazliet novēloti un joprojām nosaka dienaskārtību, kādā secībā uzmanība pievēršama šim amerikāņu kantrīfolka kolektīvam.



7. "Belle & Sebastian" - "Suicide Girl" ("The Third Eye Centre", 2013)
Skotu indīpopa orķestris "Belle & Sebastian" allaž publikai liek pat pret pašas gribu lēkāt līdzi meldiņiem kā Lutausis lēkāja pie Sprīdīša stabulītes. Ja ne fiziski, tad dvēselē jau nu noteikti. Viņu allaž pozitīvais lādiņš uzlādē visus, kas tiem apkārt un, neskatoties uz mazliet baismo nosaukumu, arī "Suicide Girl", kas nebūt nav pirmā svaiguma "Belle & Sebastian" dziesma, iedvesmo tīri vai gaišām domām.



8. Stephen Kellogg - "Crosses" ("Bluderstone Rookery", 2013)
Pašķīries no savas pavadošās grupas "The Sixers", Stīvens Kellogs pēc deviņu gadu pārtraukuma šogad izdeva jaunu solo albumu. Kellogam padodas ieaijājošas dziesmas, kam cauri vijas perfekti nostrādāta melodija, tāpēc viņa plates vienmēr var klausīties, īpaši neiespringstot. Dziesma "Crosses", dabīgi, nav izņēmums.



9. Justin Currie - "Little Stars" ("Lower Reaches", 2013)
Deviņdesmito gadu viena hīta "Roll To Me" grupas "Del Amitri" līderis Džastins Karijs šogad kā tāda blāva malduguns spīdēja savā jaunajā albumā "Lower Reaches". Blāva tāpēc, ka, šķiet, nekādos super-truper topos viņa plate neparādījās. Maldīga tāpēc, ka vismaz Karija debijas plate "What Is Love For" (2007) izrādījās atkal viena hīta albums. Bet viss kārtībā - "Lower Reaches" ir jauka plate, bet, ja tomēr negribās klausīties to pilnībā, "Little Stars" kā ieskats tajā noderēs lieliski.



10. "Night Beds" - "Even If We Try" ("Country Sleep", 2013)
Kā uzmācīgs un izsalcis ods Vinstons Jellens sīc sava projekta "Night Beds" debijas albumā "Country Sleep". Tas labi skan naktīs, par plati izteicies "The Guardian" mūzikas apskatnieks. Nakts, gultas, gulēšana - šie vienā virzienā norādošie vārdi mudž dziesmu, albuma un grupas nosaukumā. Tāpēc ņemt padusē savu aipodu ar "Even If We Try" "repeat" režīmā ir pat rekomendējams.



11. "Travis" - "A Different Room" ("Where You Stand", 2013)
Pēc piecu gadu pauzes ar jaunu albumu atgriezušies briti "Travis". Frens Hīlijs arī paniekojies ar solo albumu, bet snobisma pārņemtā britu mūzikas prese saka - nu jā, nav jau vairs kā deviņdesmitajos, "kad "Travis" bija spēcīgākā Lielbritānijas grupa". "A Different Room" nevar teikt, ka ļoti atšķiras no citām albuma dziesmām, bet tajā ļoti labi skan Hīlija skaļais, piedziedājumu velkošais vokāls, kas dažos mirkļos atgādina "Muse" Metjū Belamija tādu šlāgerisku versiju. 



12. Moby feat. Wayne Coyne - "The Prefect Life" ("Innocents", 2013)
Ja gadus desmit, padsmit atpakaļ Mobiju dēvēja par intelektuālās elektroniskās mūzikas vienu no pīlāriem, tad 2013.gadā šis tas ir mainījies. Viņa jaunākais albums vairāk atgādina muzikālu fonu meditācijas nodarbībām, kas norisinās kaut kādā delfinārijā, kurā gar stikla sienām peld delfīni, vaļi un apkopēja, kas uzkopjot aizmirsusi, ka delfinārijā logus atvērt vēdināšanai ir stingri noliegts. Mobijs pamazām ir pārvērties par labu popmūziķi un sadarbība ar "The Flaming Lips" līderi Veinu Koinu dziesmā "The Perfect Life" šo pāreju ļoti labi raksturo. Labā nozīmē. Jo Mobijs  - tā ir laba popmūzika.



13. Christopher Owens - "A Broken Heart" ("Lysandre", 2013)
Vai kādam ir zināms, kādas skaņas pavada brīdi, kad salūzt sirds? Vai tās līdzinās vilcienam, kas, lai laikā nobremzētu, jau vairākus kilometrus iepriekš sāk savu apstāšanos ar caur kauliem skrienošu skaņu? Vai tās līdzinās skaņām, kas rodas, pret zemi sašķīstot pilnai zupas terīnei? Bet varbūt šī skaņa ir tik klusa kā tauriņa spārnu cirtieni vienam pret otru, kad tas bezvēja vasaras dienā šķietami bezmērķīgi klīst no viena zieda uz otru? Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk, varbūt lūztoša sirds skan tieši tā, kā to izdzied bijušā dueta "Girls" viens no dalībniekiem Kristofers Ouvens?



14. "Kings Of Leon" - "Wait For Me" ("Mechanical Bull", 2013)
Ja būtu konkurss, kurai grupai pēdējo divu trīs gadu laikā uzradušies visvairāk sekotāju mūzikā, brāļu Folovilu kvartets "Kings Of Leon" būtu nepārspēts. Atgriezušies pēc atpūtas, viņi nenes nekādas jaunas vēsmas. Pasarg dies'! No viņiem to arī neviens negaida. 



15. "Youngblood Hawke" - "We Come Running" ("Wake Up", 2013)
Tāds paplašināts un pēc dzimuma nelīdzsvarots mūsdienu "ABBA" variants. 

16. "White Denim" - "Pretty Green" ("Corsicana Lemonade", 2013)
Atkalsastapšanās ar "White Denim" kvartetu allaž ir bijusi patīkama. Ir forši viņos labu laiku klausīties, lai tikai pēc brīža saprastu, kur varētu aizvest ceļš kopā ar šo Teksasas kolektīvu. "White Denim" piektais albums nešaubīgi iedala biļeti ekspresim, kura pirmais vagons jau ir 21.gadsimta modernā roka stacijā, kamēr pēdējais vēl kavējas sešdesmitajos ar visu Džimiju Hendriksu uz vagona kāpnītēm kā zaķi, kas brauca uz Rīgu pirkt skābētu kāpostu sēklas. Un nav nozīmes, kuru dziesmu no "Corsicana Lemonade" klausās, tās visas aizved neaizmirstamā ceļojumā laikā.

17. Neko Case - "Man" ("The Worse Things Get, The Harder I Fight, The Harder I Fight, The More I Love You", 2013)
Kad šā gada aprīlī vīriešu dzīvesstila žurnāla "Playboy" interneta versija izveica aptauju "Seksīgākā indīroka mazulīte" (aptuveni tulkojot), uzvarēja 43 gadus vecā grupas "The New Pornographers" dalībniece, arī solo māksliniece Neko Keisa. Viņa atteicās no piedāvājuma pozēt plikiņa. "Negribu būt meitene, kas pozē "Playboy" un tad tā - starp citu - arī rada mūziku," portālam "Entertainment Weekly" teica Keisa. Viņas jaunais albums ar nejēdzīgi garo nosaukumu radies, atgūstoties no vecāku un dažu tuvu draugu nāves, kas bija smags zīmogs viņas iepriekšējai platei "Middle Cyclone" (2009). Un tomēr "Man", šķiet, ir teju vienīgā albuma, ja tā var teikt, nebēdnīgā dziesma.

18. Hugh Laurie feat. Gaby Moreno - "Kiss Of Fire" ("Didn't It Rain", 2013)
Protams, Doktors Hauss no viņa ir daudzkārt labāks. Un tomēr - seriālā Hjū Lorijs (vismaz cerams) nedz operēja, nedz vājiniekus uzšķērda un pazemoja pa īstam. Bet savā jau otrajā platē viņš tiešām visu dara pats - gan spēlē, gan dzied. Doktora Hausa sindroms šī albuma popularitātei, protams, devis vairāk kā paša Lorija muzikālais pienesums. Bet vienalga - pēc diviem aliem šis ir labs!

19. "Chvrches" - "We Sink" ("The Bones Of What You Believe", 2013)
Skaļākie šā gada skoti. Pat tiem, kam elektroniskā mūzika nu tā ne visai, atzīst šos par labiem esam. Atklāts jautājums, vai jaunie talanti neizšķīdīs atzinībā, nenokāps garām sevis pareizi iemītajai taciņai un turpinās būt tikpat labi arī nākamajos albumos. 
20. "Barbarossa" - "The Load" ("Bloodlines", 2013)
"Jums ir tiesības klusēt, jo viss, ko pateiksiet, tiesā var tikt izmantots pret jums," teikums, kas bieži dzirdams filmās, dažiem arī dzīvē. Pirms paņem rokā projekta "Barbarossa" plati "Bloodlines", atceries: viss, ko tu tajā dzirdēsi, ne tikai var, bet tiks izmantots pret tevi. Jo šī mūzika sagraus katra prāta veidotos torņus un mūrus, tā sajauks jebkuru loģiku, ko prāts pirms tam būs izstrādājis. Šis ir reāls masu ietekmēšanas līdzeklis!


2013, www.musicstories.lv