Kad man pusauga vecumā parādījās pirmā kaunuma apmatojuma spalva, bet nebija vēl ne miņas no bārdas rugājiem, es nobijos ne pa jokam. Man bija bail, ka daba nolēmusi nedaudz uz mani izklaidēties un manā gadījumā nolikusi par pareizu esam kārtību, ka bārdai būs augt ne tur, kur citiem. Tāpat man vienmēr bijis bail no iereibušām dāmām gados un džekiem ar spīdīgām lūpām. Tomēr nekas līdz šim mani nav sabiedējis tā kā šī ziņa, kas man nejauši iekrita acīs portālī TVNET:
ASV tiesnesis par skaļas mūzikas klausīšanos liek klausīties šlāgerus
Kāds ASV tiesnesis nācis klajā ar jaunu veidu, kā sodīt tos, kas traucē apkārtējo mieru ar pārāk skaļu mūzikas klausīšanos.
Līdzīgi kā daudzviet citur pasaulē, ASV Kolorādo štatā par skaļas mūzikas klausīšanos tiek piespriests naudassods. Taču atklājies, ka daļu cilvēku, īpaši jauniešus, tas neietekmē – un viņi nedomā laboties. Šā iemesla dēļ kāds ASV tiesnesis piespriedis viņiem stundu no vietas klausīties 90. gadu šlāgerdziedātāja Barija Manilova dziesmas, kā arī mūziku no bērnu televīzijas šova „Bārnijs un draugi”.
Soda izpildi vēro tiesas amatpersonas, un, ja izskatās, ka klātesošajiem patīk attiecīgais skaņdarbs, tas tiek nomainīts ar citu – nepatīkamāku.
Teikšu kā ir - līdz šim mājās un mašīnā skaļi klausījos mūziku, bet tagad ir nedaudz bail. Mēs ļoti labprāt pieņemam visu, kas nāk no citām valstīm, tai skaitā, tiesu praksi. Līdz ar to mūsu valsts gadījumā sanāktu, ka par pārlieku skaļas mūzikas klausīšanos varētu tikt piespriests sods klausīties Latvijas Radio 2, teiksim, divas stundas dienā.
Man kā Eltona Džona kleitu skiču kolekcionāram ļoti, ļoti, ļoti pacenšoties un lūdzot tiesai atļauju klausīšanās laikā atrasties vismaz pusotru promiļļu reibumā droši vien kaut kā izdotos piespriesto sodu izciest. Bet es iedomājos, piemēram, Bjorkas fanus, kuri ieraduši klausīties to kaķu kori, tagad būtu spiesti baudīt grupas "Apvedceļš" dziesmu par avenēm vai ķiršiem, vai par ko nu tur viņa bija. Vai Aksela Rouza no "Guns N' Roses" fani. Ieraduši, ka viņu elks dzied tādā balsī it kā viņam biksiņas būtu sagājušas dibenā, tagad būtu spiesti klausīties pilnīgi pretējā balsī dziedošo Oldzīti vai ieslēgto ugunsdzēsēju trauksmes sirēnu, ko tautā dēvē arī par Anci Krauzi.
Vai vēl trakāk - pāris gadus atpakaļ iznāca albūms "Peļu Ziemassvētki", kurā paātrinātā ierakstā pelēm līdzīgā balsī bija sadziedātas attiecīgo svētku dziesmas. Vēlāk, nu tā pie sevis iedomājos, droši vien baigi labi tas projekts aizgājis, ja jau tas peļu koris dzied arī citas dziesmas, kuras visu cauru gadu spēlē pa radio. Bet nē - izrādās, tā ir grupa "Putnu balle", kuri pēc "peļu ziemassvētkiem" izklausās bez visiem ierakstu studijas trikiem un specefektiem!
Iedomājos - ja pieminētais Barijs Manilovs amerikāņu jaunatnei ir šlāgermūzikas bieds Nr.1, tad mūsu Latvijas Radio 2 programma vidējam statistiskajam amerikāņu jaunietim varētu likties kā mūža ieslodzījums! Valstsvīri kladzina - jāveicina eksports! Jārada eksportspējīgi produkti!
Nu te tas ir - ekskluzīvs jaunatnes audzināšanas līdzeklis ar nosaukumu "Latvijas Radio 2"! Lasīju, Valsts rādžim esot iztrūkums finansēs. Veči, te ir dzīva nauda!
Bet, ja pavisam nopietni, tad par pārlieku skaļas mūzikas klausīšanos, ja tas traucē citus, es varētu strādāt, piemēram, kādus sabiedriskus darbus. Nu, tur iedrošināt tantiņu pāriet ielu pie sarkanās gaismas, iestāstot viņai, ka patiesībā deg zaļā. Vai pavasaros, kad atkūst upēs ledus, salasīt visas apdullušās vardes Mārtiņa Rītiņa delikatešu restorānam. Vai jebko citu. Tikai, lūdzu, nelieciet man klausīties to Latvijas Radio 2! Pavisam nopietni.
P.S. Par cik esmu aizskāris tēmu par Latvijā vispopulārāko radiostaciju ar vislielākajiem reitingiem, gribu precizēt - radio ārā neslēdziet un no bankām naudu neizņemiet! Tas tā, zināšanai. Kaut mājās naktīs nekurina, īslaicīgās aizturēšanas izolatorā droši vien ir vēl nemājīgāk...
Nenoliedzami vecajiem rokeriem mūsdienās ir grūti nosēdēt mierā. Pirmkārt, mati ceļas stāvus no lielas daļas mūsdienu skatuves mākliniekiem un, otrkārt, nav vairs vecie labie laiki, kad ierakstīji plati un tad varēji sēdēt mājās klubkrēslā un gadiem dzīvot no autoratlīdzībām. Kopš kretīni militāristi izgudroja internetu, tavu dziesmu var "nokačāt" vēl pirms tā vispār oficiāli pabeigta, pie tam - tu par to nesaņem neko. Tad nu nekas cits neatliek, kā rakstīt jaunas plates un doties koncerttūrēs uz vietām, par kuru eksistenci agrāk pat nebija ne jausmas, piemēram, Latviju.
1. "Queen"+Paul Rodgers - "The cosmos Rocks"
Atceros, kad "Queen" izsludināja jaunā izpildītāja meklēšanu, Robijs Viljams izteicās, ka viņš varētu būt perfekta "Queen" balss. Braiens Mejs gan atzina, ka viņiem nav savā grupā jāņem obligāti Viljams, kurš Apvienotajā karalistē jau toreiz bija ļoti populārs, un ko viņš vispār iedomājas, ka var atļauties apvainoties, kad viņam tas atteikts. Jau laiciņu vēlāk, domāju, Viljams varēja atviegloti uzelpot, jo daudzie viedokļi un kritikas gāja Pola Rodžera virzienā, nevis viņa. Un patiesībā vienalga, kurš būtu uzvarējis - viena daļa šo "Queen" soli atsākt mūzicēt, bet bez Fredija Merkūrija, uzskatīja, un joprojām uzskata, par kaut kādā ziņā nodevību vai vismaz necieņu pret leģendāro solistu.
Tomēr pāris dienas pirms "Queen" un Rodžera uzstāšanās Rīgā - 15.septembrī - klajā nāca grupas 16.plate un pirmā pilnībā bez Merkūrija balss, kas aizstāta, galvenokārt, ar Rodžera balsi. Tomēr pat grupas "Apvedceļš" lielākajam fanam, dzirdot kādu no albūmā iekļautajām 14 kompozīcijām, būtu skaidrs, ka tas ir "Queen" - tik ļoti "kvīnisku" šo plati padara Meja ģitārsolo un Teilora vokāli!
Interesants fakts iz vēstures. Izrādās, "Queen" ir pirmā grupa, kura savai dziesmai ir izveidojusi videoklipu, pirms viņiem bija pieejami tikai dziesmu koncertieraksti. 1975.gadā grupai bija jāpiedalās kādā raidījumā un jānospēlē "Bohemian Rhapsody". Taču kaut kas samisējies ar grafikiem un puikas uz pārraidi netika. Tad izdomāja, ka uztaisīs tādu videoversiju, un tā aizgāja.
Kāpēc to stāstu? Jaunajā albūmā ir daudz skaistu dziesmu, bet tikai dažām no tām ir klipi! Būtu albūma ilustrācijai pievienojis dziesmu "Small", bet tā pieejama tikai grupas fanu uzņemtajās videoversijās. Paldies par kūkām! Nāksies nedaudz atkārtoties, pievienojot manam stāstam par jaunajiem "Queen" dziesmas "Say It`s Not True" nu jau oficiālo video.
2. Dave Stewart and his "Rock Fabulous Orchestra" - "The Dave Stewart Songbook, Vol.1"
Jau iepriekš, runājot par "bītlu" Rongo Stāru, man ar kaunu nācās atzīt, ka tikai tagad esmu iepazinis viņa personīgo daiļradi. Tagad gan Ringo Stāram, gan Bobam Dilanam pievienojies arī Deivs Stjuarts. Nē, nu es zināju, ka viņš ir viens no savulaik populārā dueta "Eurythmics" dalībniekiem, pie kam otrai dalībniecei Enijai Lenoksai viņš, šķiet, ir laizījis arī kaklu, jo ir bijuši pāris. Tomēr šī Deiva Struarta "Dziesmu grāmata" mani nostādīja nedaudz neērtā stāvoklī, jo tik DRAUSMĪGI daudz zināmu dziesmu autors, izrādās, ir šis vīrs ar atlaistajiem bārdas rugājiem.
Par "Eurythmics" dziesmām skaidrs. Bet Stjuarts ir autors arī tādām dziesmām kā "Underneath It All" (izpilda "No Doubt"), "Taking Chances" (Celine Dion), "Midnight In Chelsea" ("Jon Bon Jovi"), "Jealous" (Sinead O`Connor), "Stay" ("Shakespear`s Sister") un daudzas citas. Kopumā dubultalbūmā ir 21 dziesma un šī ir tikai "Dziesmu grāmatas" 1.daļa!
Negribētu iesaistīties politikā, jo īpaši - Amerikas Savienoto valstu. Bet ilustrācijai par šo albūmu esmu izvēlējies savulaik Bono, paša Stjuarta, Beyonce un The Edge izpildīto "American Prayer". Šī dziesma ir Demokrātu partijas kandidāta ASV prezidenta vēlēšanās Baraka Obamas reklāmas dziesma. Cerams, šī slēptā reklāma šeit tagad neietekmēs visu Amerikas nākotni. Bet dziesma laba!
3. Bryan Adams - 11
Sācis 1980.gadā ar plati, ar oriģinālo nosaukumu "Bryan Adams", šis vīrs, kura otrais vārds, izrādās, ir Gajs (Guy), turpina arī 2008.gadā. Atzīšos, es īsti nepārzinu šī mākslinieka agrīno daiļradi, man, kā vairumam, viņš sākās ar "Everything I Do, I Do It For You". Bet kopš šī laika viņu var atpazīt atkal jau pieminētais grupas "Apvedceļš" lielākais fans. Viegls, melodisks roks, pops un kas tik tur vēl ne, un publika ēd no rokas.
Un ir labi, ka mums ir tādi gaji adami, jo dažkārt vajag vienkārši uzlabot omu vai atslēgties no ikdienas ar dziesmu, kurā nav zemtekstu, kurā nav jāiedziļinās, un kura vienkārši skaisti skan! Tikai vienu lietu nesaprotu - kāpēc albūma nosaukums ir "11", bet albūms ta pēc skaita tikai desmitais? Bet labi - tie atkal ir tikai skaitļi.
4. "The Verve" - "Forth"
Kad pirmo reizi ieraudzīju Ričardu Aškroftu, sabijos. Ne jau dēļ viņa īpatnajiem sejas vaibstiem vai izskata kā tāda. Vienkārši viņš izskatījās visu laiku par kaut ko dusmīgs! Bet man viņš asociējās ar melodiskajām un skaistajām dziesmiņām kā "The Drugs Dont`t Work", "Sonnet" un "Bitter Sweet Symphony". Likās, viņam būtu jābūt tādam viegli appīpājušamies mūzikantam, kurš visu laiku nedaudz smaida!
Par "The Verve" pajukšanu pukojās daudzi - Artis Volfs, piemēram. Šķiet, no viņa mutes arī pirmo reizi dzirdēju, ka grupa taisās atkalapvienoties, un tā arī notika. Lai par faktu pārliecinātos, Radio SWH aizsūtīja savu mazo kolēģi Arti Dvarionas uz to atkalapvienošanos koncertu, šķiet, Londonā. Un pēc tam radio intervijā, Dvarionas k-gs sacījās esam beidzot laimīgs.
Bet albūms "Forth" - smags tāds gan! Laiks iet, bet dažas lietas paliek nemainīgas - piemēram, Aškrofta kunga nopietnais vaigs klipos...
5. Cliff Richard - "Love... The Album"
Tikai pateicoties tam, ka mums šodien ir tematiskai veco perdeļu albūmu apskats, šeit viesojas Klifs Ričards. Jo, ja būtu jāapskata visi Ričarda, tā teikt, tekošie albūmi, viņam būtu jāatvēl vieta katrā otrajā mēnesī. Nedaudz, protams, pārspīlēju.
Bet nevar noliegt, ka Ričards ir ražīgs vīrs. Izdevis savu pirmo plati "Cliff" jau 1959.gadā (tātad 49 gadus atpakaļ!), Ričards aktīvi rosās joprojām. Viņš, tāpat kā Rods Stjuarts, Džo Kokers vai Engelberts Humperdings nesmādē nevienu citu sarakstītu skaistu un melodisku dziesmu, un sadzied plati pēc plates.
Tiesa, sirmais vīrs (kurš nez kāpēc nemaz neizskatās sirms) pa gabalu izskatās kā ar jaunu ādu apvilkts ādas dīvāns, bet, ja tas palīdz darbam un darbarīkam, kāpēc ne?
Un, jā, oktobrī aktuāli bija vēl arī šie:
1. "Plain White T`s" - "Every Second Counts;
2. "The Raveonettes" - "Lust Lust Lust";
3. "Sons&Daughters" - "This Gift";
4. "Nada Surf" - "Lucky";
5. "Electric Light Orchestra" - "The Very Best, Vol.2";
6. "Bright Eyes" - "Motion Sickness";
7. Eric Clapton - "Complete Clapton";
8. "FatBoy Slim" - "Late Night Tales";
9. "Carbon/Silicon" - "The Last Post";
10. "One Republic" - "Dreaming Out Loud"
Tā reiz dziedāja "Prāta Vētra" un atliek vien viņiem piekrist, jo rudens, kā parasti, pie mums iestājies jau augusta vidū un turpināsies līdz nākamā gada maijam.
Bet katrā lietā ir jāatrod savs prieciņš un labums. Un es atrodu. Man, piemēram, patīk dzestrais rudens laiks, nevis tās karstās vasaras dienas, kad jau 5 minūtes pēc tīra krekla uzvikšanas pupi ir nosvīduši tīri spīdīgi. Un ir forši, ka kļūst aukstāks, drēgnāks un vējaināks, jo tad pa ielām vazājas mazāk cilvēku, un, saprotams, līdz ar to man ir vairāk vietas.
Lai kā tur būtu, šoreiz par to, kas lika justies labi septembrī. Nu jā, ko tur liegties, arī vēl šis tas no augusta. Bet, kā jau noskaidrojām, rudens bija jau klāt augusta vidū.
1. Colbie Caillat - "Coco"
Šis nu ir tas gadījums, kad var teikt, ka mūsdienās, pateicoties "internetizācijai", iespējams ir viss.
Nevienam nezināmā Kolbija Keilei (vells viņu zina, kā to pareizāk izrunāt) savā "My Space" profilā ievietoja savu sacerēto dziesmu "Bubbly". Līdz šā gada 31.maijam viņas profilu bija apskatījuši vai dziesmu noklausījušies 46 miljoni apmeklētāju. Iespaidīgi! Kaut vai salīdzinot ar manu šo blogu, kurš mēnesī tiek apmeklēts vidēji 10 reizes, pie kam visas tās 10 reizes apmeklētājs esmu bijis es pats... Protams, arī onkuļi no mūzikas izdevniecībām šad tad pasērfo pa šādām lapām, un Kolbijai līgums ar "Universal Republic" par albūma izdošanu bija rokā.
Pati Kolbija atzīst, ka pievērsties dziedāšanai viņu pamudinājusi "Fugees" 1996.gada versija dziesmai "Killing Me Softly", kuras oriģināls pieder septiņdesmito gadu zvaigznei Robertai Flakai. Nevar arī nenovērtēt par zemu to faktu, ka Kolbijas tēvs Kens savulaik ir bijis "Fleetwood Mac" divu albūmu līdzproducents. Tā kā ej nu tu sazini, kas tieši ir nospēlējis lielāko lomu Kolbijas talanta attīstīšanā. Bet tas nav diez ko būtiski. Galvenais, ka mums tāda Kolbija ir - smuki izskatās, smuki dzied. Ko gan mums, kārtīgiem večiem, vēl vairāk vajag? Nu labi, viens aliņš vēl derētu...
2. Ed Harcourt - "Until Tomorrow Then (The best of)"
Esmu pierakstījies dažādu izpildītājmākslinieku un mūzikas izdevniecības mājas lapās uz ziņu saņemšanu par kādiem jaunumiem. Kas interesanti - ļoti aktīvi ziņu sūtītāji ir tie, kuri nemaz man tā tik ļoti neinteresē. Tad es gribu no tām ziņām atrakstīties, bet viņi allaž tad lūdz minēt iemeslu, kāpēc atsakos. Kaut kur sirds dziļumos esmu labsirdīgs cilvēks, tāpēc, negribot nevienu aizvainot, turpinu šo ziņu saņemšanu. Tieši tā notika ar vienu mūzikas izdevniecību, kura pēkšņi sāka piesūtīt ne tikai sausu informāciju, bet arī savu pārstāvēto mākslinieku jaunākos klipus aplūkošanai. Un tieši tur iepazinos ar šo Edu Hārkortu.
Klips, kurš tika piesūtīts, bija dziesmai "You Put A Spell On Me" - dikti puņķains gabals. Apraudājies pēc klipa, nolēmu, ka plate jāiegādājas. Un iegādājos. Veselu dubultplati!
31 gadu vecais jauneklis no Apvienotās Karalistes aktīvi mūzicē un izdod plates jau astoņus gadus un ir ticis novērtēts no tādām zvaigznēm kā "R.E.M.", "Snow Patrol", "Divine Comedy" un citām. Viņš ņēmis dalību gan "The Magic Numbers" koncerttūrē, gan uzstājies kopā ar Mariannu Feitfūlu.
Teikšu godīgi, klausoties pieminēto plati, mani aizrāva pirmās trīs no 32 dziesmām. Tālāk sekoja, vismaz manām ausīm tā likās, kaut kas līdzīgs Tomam Veitam vai Nikam Keivam, tikai - daudz tīrāk nodziedāts, cik nu es vispār no tā ko sajēdzu. Bet plate nebūt nav slikta. Tā ir ļoti laba vakara vai pirmsgulētiešanas mūzika vai mūzika pārdomām. Mēģināju dejot pie tās - nekas nesanāca. Bet, jāatzīst, dejot mašīnas šofera sēdeklī, pie kam pašam ar sevi un krustojumā pie sarkanās gaismas - tas laikam nav kritērijs, lai par to spriestu...
3. "The Honorary Title" - "Scream & Light Up The Sky"
Ja man tagad vajadzētu savilkt galus par visu 2008.gadu, tad pie sadaļas "Gada atklājums" nešaubīgi liktu šīs grupas no ASV "The Honoray Title" vārdu.
Labās lietas parasti notiek nejauši un neplānoti. Tāpat manās rokās nonāca šī plate. Par cik nekad iepriekš par šādu grupu nebiju dzirdējis, ar interesi sāku klausīties. Un jau pēc pirmajām divām dziesmām sapratu, ka tas ir kas klausāms. Bet, kad beidzot izslēdzu disku atskaņotāju, izrādījās, ka plati biju griezis no sākuma līdz beigām reizes trīs.
"The Honrary Title" šis ir tikai otrais albūms. Un, jāatzīst, ne ar ko īpaši oriģinālu tā neizceļas - tādā stilā spēlē tūkstošiem grupu. Bet nu - manās rokās nonāca akurāt šīs grupas plate, tad nu "Gada atklājuma" gods pelnīti tiek viņiem. Vēl gan gads nav beidzies, un, cerams, grupas "Bruģis" vai "Apvedceļš" neizdos jaunas plates - tad var gadīties visādi...
Sens latviešu sakāmvārds apgalvo, ka Vecgada vakarā kūtī, kārtīgi paslēpjoties un esot dikti klusam, var dzirdēt, kā sarunājas zirgi. Un zirgi, redz, ko sakot, tas nākotnē notiks! Pieļauju, ka daļa no tāda tipiska zirgu dialoga varētu būt šāda:
- Paklau, vai neatceries, saimnieks mani šovasar izkastrēja vai arī es vienkārši palieku vecs?...
Iespējams, kādam šādas sarunas interesē, un kāds arī Vecgada naktis pavada kūtī. Bet mūsdienās ļaudis ir iemācījušies novest sevi līdz tādai kondīcijai, ka zirgi ne tikai runā, bet arī apvienojas ansambļos un izdod plates.
"Band Of Horses" ("Zirgu ansamblis") ir sešu tomēr cilvēku apvienība no Sietlas ASV, kas savas mūzikālās gaitas uzsākusi pavisam nesen - 2004.gadā. Neieslīgstot sīkumos, jo neko vairāk par viņiem nezinu, - "Cease To Begin" ir grupas otrais albūms, un man no tā dikti tīk "No One`s Gonna Love You".
Šis ir stāsts, kurā man īsti nav, ko teikt. Bet nepieminēt to arī nedrīkstētu.
Grupu ar nosaukumu "Puressence" šajā rudenī izdzirdēju pirmo reizi. Man nav nekādu salīdzinājumu, nekādu interesantu faktu par viņiem. Tikai tas, ka četrotne ir no Anglijas, bet divi no viņiem varētu būt poļi, jo viņiem ir tās tizlās uzvārda galotnes - "czki" un "nski".
"Don`t Forget To Remember" ir grupas ceturtais albūms no 1996.gada, un tajā ir daudz skaistu dziesmu, viena no kurām arī ir mana šī rudens dziesma.
Šo sēriju varētu nosaukt par aizgājušās vasaras "Zvaigžņu lietu", ko, lūdzu, nejaukt ar telekompānijas LNT balagānu - identiska nosaukuma raidījumu, ko es mīļi dēvēju par "Zelta lietu".
Iepriekšējā sērijā arī apskatīju virkni spožāku vei ne tik spožu zvaigžņu, taču šajā aplūkošu arī tādas, kuras augšāmcelušās no pīšļiem un pat zivju ķidām. Lai reiz krāšņāk aprakstītu savu domu, izmantoju arī tādu apzīmējumu.
1. "Coldplay" - "Viva La Vida or Death And All His Friends"
Desmit gadus vecajai apvienībai no Londonas ar, nu jā, harizmātisko līderi Krisu Mārtinu priekšgalā, šis ir ceturtais studijas albūms tūlīt pēc, kā toreiz izteicās pats Mārtins - viņu visu laiku labākās, 2005.gada plates "X&Y". Esmu lasījis kritiķu recenzijas, ka "Coldplay" patiesībā "beidzies" jau pēc albūma "A Rush of Blood to the Head" (2002) ar "koldplejiskajiem" gabaliem "In My Place", "Clocks" un "The Scientist".
Vispār, palasot albūmu recenzijas, prātā visu laiku šaudās doma: diez, ar kuru pirkstu jābūt taisītam, lai varētu strādāt par kritiķi, par ko, visticamāk, viņi saņem arī naudu?
Mans draugs TVNET mūzikas apskatnieks Jānis Žilde (draugs tādā ziņā, ka vienmēr apskatos viņa dotos novērtējumus platēm un, jo zemāks novērtējums, jo man skaidrs, ka tā ir labāka plate. Un otrādi) raksta, ka jau ar albūmu "X&Y" "Colplay" var iet mājās, jo tā tikai "tiražē stadionos skaisti izpildāmas dziesmas".
Štrunts ar visu Žildi! Albūmu "X&Y", kad to iegādājos, neizņēmu no atskaņotāja kādu mēnesi. Man patīk vecie "In My Place", "The Scientists" un pārējie gabali. Bet nevarēju palikt vienaldzīgs pret "Fix You", "Speed of Sound" vai "Hardest Part" (nu jā, citreiz dziesmu klipos varbūt tomēr nevajag filmēt pensionētas baletdejotājas...).
Jaunā plate "Viva La Vida", tiesa, iet iepriekšējās pēdās. Bet daudzi par to grupai ir tikai pateicīgi. Ir jau forši paknibināt gārāžā ģitāri, padauzīt bungas, iedzert aliņu un lepni sevi dēvēt par "underground" vai alternatīvo. Bet, manuprāt, lai paceltu tāda līmeņa ierakstus un koncertus kā "Colplay", talanta, meistarības un darba vajag daudz, daudz vairāk.
Nenoliedzami viena no šis vasaras skaistākajām dziesmām ir "Viva La Vida" no "Colplay"!
Tas bija, šķiet, 1993.gads. FM diapazonā Liepājā varēja kaut kādos bezsakara laikos pa pāris stundām dienā klausīties Aizkalna saķimerēto "Radio Liepāja", kurā pārsvarā spēlēja tādu smagāku mūziku un roku. Tas skaitīijās toreiz stilīgi - to klausīties.
Taču tad licenci dabūja vēl viena radiostacija, kas toreiz saucās, šķiet, Radio 102,2 vai kā tamlīdzīgi. Kamēr vilkās garais raidītāja testa laiks, puiši šajā vilnī laida kādu ārzemju radiostaciju, kas man, patiesībā, ļoti patika. Un tur ļoti bieži spēlēja tā brīža vienu no aktuālakajiem hītiem "Mr. Jones". Tikai vēlāk uzzināju grupas nosaukumu "Counting Crows", ko vēlāk regulāri jaucu ar grupu "Cutting Crew", kura izpilda slaveno "(I Just) Died In Your Arms". Vienu brīdi pat nodomāju, ka dāžos koncertos grupa uzstājas ar melnīgsnēju solistu simtiem sāpītās bizēs (Ādams Durics no "Crows"), bet dažos ar gaišmataino un nu jau arī iesirmo smaidīgo vīriņu (Niks Van Īds no "Crew").
Taču dzīve visu salika savās vietās. Tāpat kā uzzināju, ar ko puisīši atšķiras no meitenītēm, uzzināju arī, ka šīs ir divas pilnīgi dažādas grupas.
Grupa "Counting Crows" ir akurāt vienā vecumā ar atjaunoto Latviju, dibināta tālajā 1991.gadā Sanfrancisko. Tieši pieminētā dziesma "Mr.Jones" arī bija pirmais grupas starptautiskais panākums, pēc kura, tā teikt, maisam gals bija vaļā. Vai lai atceramies duetus ar Vanesu Karltoni ("Big Yellow Taxi"), Šerilu Krovu ("American Girls"), kā arī dziesmu, ar kuru, domāju, lielākajam vairumam vispār sākās "Counting Crow", proti, tituldziesmu no animācijas filmas "Šreks 2" - "Accidentally In Love".
"Saturday Nights & Sunday Mornings" ir sestais grupas albūms. Pats Durics par albūmu saka, ka tas patiešām arī ir par to, par ko minēts nosaukumā ("Sestdienas vakari un svētdienu rīti"), ka pēc grēkiem vienmēr nāk to izpirkšana. Katrā ziņā šobrīd vēl bez tik lieliem pasaules hītiem kā augstākminētie, šis albūms dzīvo savu dzīvi, un man šajā vasarā dungojās "You Cant`t Count On Me" no tā.
Un jā, par to, kā puisīši atšķiras no meitenītēm: tas, kas puisīšiem ir uz āru, meitenītēm ir uz iekšu. /Roberts Gobziņš/
2007.gada 2.jūlija rīts man bija baigi smags. Iepriekšējā vakarā ciemos bija ienācis vecs draugs, un tā kaut kā tad sanāca...
Taču, lai tur kā, līdz plkst. 19 bija jānokļūst līdz Rīgai, kur arēnā, caurbraucot no viena festivāla uz otru, uzstājās "Muse". Jāatzīst, tajā brīdī biju saslimis ar šīs grupas aktuālāko dziesmu "Starlight", bet gandrīz neko nezināju ne par pašu grupu, ne to, ko viņi sastrādājuši iepriekš.
Vēl šobrīd varu teikt, ka tas ir bijis labākais koncerts, uz kuru jebkad esmu bijis. Ne velti jau cik gadus pēc kārtas "Muse" saņem balvu kā labākā Apvienotās Karalistes koncertgrupa. Pasākums, kurā gaidīju vienu savu "Starlight", izvērtās par piedzīvojumu 2 stundu garumā. Un, kas trakākais, atpazinu daudzas dziesmas, kuras man pirms tam pat ir patikušas, pa radio dzirdētas, bet nezināju, ka tas ir "Muse" darbs.
Pēc šī koncerta vairs ne ilgāk par nedēļu bez "Muse" - kāds CD, DVD vai koncertā iegādātais "Muse" krekliņš tiek ekspluatēti ne pa jokam.
"HAARP" ir grupas koncerta DVD un CD izdevums. Tieši tāda paša koncera kā Rīgā. Tikai ierakstīts toreiz (2007.gada 17.jūnijs, tātad divas nedēļas pirms Rīgas koncerta) svaigi atjaunotajā un atklātajā Vemblija stadionā. Nu jā - un Rīgā arī nelidoja akrobāti ar gaisa baloniem.
Mans šīs vasaras "Muse" dungojamais gabals gan nav no aktuālākā viņu albūma, bet šajā koncertierakstā tas ir un līdz ar to viss skaitās - ekselentais "Plug In Baby"!
4. "Queen" + Paul Rodgers - "Return Of the Champions"
Laikam jau arī mana iedzimtā iecietība pret cilvēku stulbumu, debilitāti un idiotismu sevi ir izsmēlusi, jo esmu gatavs gāzt pa šnobeli jebkuram, kurš, izdzirdot par šo "Queen" atkalapvienošanos, sāk kunkstēt, ka bez Fredija tie nav nekādi "Queen" utt., utjpr. Šiem cilvēkiem gribētu palūgt uzvilkt savas šlāgerkonceru izejamās drānas un droši labāk iet uz kādu "Līvu" koncertu, kurā no patiesajiem "Līviem", lai tos saskaitītu uz vienas rokas pirkstiem, četrus (pirkstus) pilnigi mierīgi varētu nocirst.
Tieši Rodžers Teilors un Braiens Mejs, kuri arī ir šī albūma centrā un kuri arī koncertēja nedēļu atpakaļ Rīgā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kopā spelēja grupā "Smile". Kad grupu pameta tās solists, viņa vietā tika uzaicināts kāds Fredijs Bulsara. Tieši viņš ierosināja pārdēvēt grupu par "Queen", bet sevi par Merkūriju. Abas idejas tika realizētas dzīvē.
Tas, ka visur priekšā allaž bija Merkūrijs, protams, lika "Queen" asociēt vairāk ar viņu, ko viņš nekavējās izmantot un pret ko neprotestēja pārējie grupas dalībnieki.
Protams, Merkūriju pilnvērtīgi aizstāt nevar neviens. Un patiesībā Polam Rodžeram, domāju, nemaz nav viegla dzīve. Bet viņš arī necenšas Merkūriju kopēt. Tagad klajā nācis pirmais šī kopprojekta studijas albūms "The Cosmos Rocks", tur tad varēs redzēt, kā skan tieši sādam projektam radītas dziesmas.
"Return Of the Champions" ir divu CD un viena DVD komplekts, kurā iemūžināts 2005.gada 9.maija koncerts Šefildas arēnā. "Say It`s Not True" ir veltījums Nelsonam Mandelam. Tas skanēja gan koncertā, tas iekļauts arī jaunajā albūmā un tas sarakstīts arī Pola Rodžera balsij.
5. "Eagles" - "Long Road Out Of Eden"
Arī šie izkūkojuši prātu un uz vecumu nolēmuši atriezties, tā nodomāju, uzzinājis, ka atkalapvienojusies grupa "Eagles" un izdos pat jaunu albūmu. Vēl trakāk - dubultalbūmu!
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Kalifornijā dibinātais vokāli instrumentālais ansamblis savu debijas plati "Eagles" izdeva 1972.gadā, ar to iegūstot platīna disku ASV un sudraba disku Apvienotajā Karalistē. Tad ar regularitāti viens albūms gadā seko vēl četras plates, ieskaitot viņu visu laiku veiksmīgāko 1976.gada "Hotel California". Vēl pēc trīs gadu pārtraukuma "Eagles" izdod plati "The Long Run" un... pazūd no skatuves uz 28 gadiem.
Pēc "Eagles" izjukšanas tās dalībnieki pievēršas solokarjerām, no kurām veiksmīgākā laikam tomēr sanāk Donam Henlijam. Tomēr laikam jau pēc daudziem gadiem, skatoties, kā to dara citas vecās kompānijas, "Eagles" vīri saprata, ka vislabāk viņiem klātos, atkal spēlējot kopā. Sacīts, darīts!
2007.gada 30.oktobrī klajā nāk "Eagles" atkalapvienošanās produkts dubultalbūms "Long Road Out Of Eden". Man kā cilvēkam, kurš "Eagles" ziedu gados čurāja biksēs un ēda tikai šķidru vai jau sagremotu barību, neko ļoti tas neizteica. Bet tomēr biju apņēmības pilns plati iegādāties un paklausīties.
Pēc noklausīšanās gan jāatzīst, ka puikas varētu būt nedaudz pāršāvuši pār strīpu ar to dubultalbūmu. Manā skatījumā ideāls risinājums būtu bijis no 20 dziesmām atmest 10, un sanāktu vienkārši ekselents albūms. "What Do I Do With My Heart" no jaunās plates tad nu šobrīd man vairāk asociējas ar "Eagles", nekā "Hotel California".
Man patīk grupa "Queen", tā veidojusi manu mūzikālo gaumi, par to esmu skaļi domājis jau iepriekš. Tāpēc šajā stāstā, iespējams, nebūs ne grama objektivitātes. Bet, runājot par mūziku un mākslu, jau savādāk nevar. No mākslas es neko nesaprotu. Mūziku arī tikai patērēju, kā lielais vairums. Un varbūt tieši tāpēc šajā stāstā kāds atpazīs tieši sevi.
Elementāra matemātika: 1973.gada 13.jūlijā iznāk "Queen" debija plate ar tādu pašu nosaukumu "Queen". 2008.gada 19.septembrī "Queen" uzstājas Rīgā. Tātad starpība ir 35 gadi.
Nediskutēšu par faktu, ka "Queen" spēlē nepilnā sastāvā. Džons Dīkons izlēma grupu pamest, bet Fredijs Merkūrijs zināmu iemeslu dēļ grupā spēlēt vairs nevar nu nekādi. Un, ja vien vispār ir uz pasaules īstākie no īstākajiem "Queen", tad tie ir Braiens Mejs un Rodžers Teilors.
Tas, ka Rīgā ir svētki, bija redzams jau no apmēram puskilometru garās auto rindas iebraukšanā pie arēnas. To, ka šis nav kārtējais kaut kāds koncerts, bet notikums, varēja redzēt, jau ieejot pašā arēnā. Tik daudz cilvēku, kuri jau pie skatuves ir sapulcējušies tik ātri pirms koncerta, nebija pat pirms "Depeche Mode" koncerta 2006.gadā un pilnībā izpārdotajā "Muse" koncertā pagājušā gada jūlijā.
Pēc iejukšanas publikā, nācās sajusties kā Igaunijā, jo igauņu bija ļoti daudz. Kaut kur biju dzirdējis, ka Igaunijā vien uz šo "Queen" koncertu bija pārdotas vairāk kā 6000 biļešu. Igauņus no latviešiem varēja atšķirt ļoti viegli - viņi runāja nesaprotamā valodā un lielai daļai no viņiem bija ausu aizbāžņi. Publika mazliet pakratījās pie fonā skanošā "AC/DC", līdz ar kādu padsmit minūšu nokavešanos viss sākās!
Biju jau iepriekš n-tās reizes noskatījies "Queen" + Pola Rodžera koncerta "Return of the Champions" DVD ierakstu, tā kā zināms priekšstats par to, kas un kā notiks, man bija. Bet, par cik šī ir jaunā grupas albūma "The Cosmos Rocks" tūre, tad te viss bija savādāk un arī man - pārsteigumi.
Koncerts jau nodēvēts par emocionālāko, kāds pēdējā laikā bijis. Nevaru nepiekrist. Meja emocionālais veltījums Merkūrijam "Love of My Life" man priekšā stāvošajiem par ziemeļnieciski atturīgajiem uzskatītajiem igauņiem asaras bira pat šerpiem ādas jakās tērptiem un tetovētiem vīriem.
Nedaudz, protams, problēmas radīja tas, ka "Queen" vīri bieži ļāva dziedāt publikai, bet tā dēļ vārdu nezināšanas neko sakarīgu nogaudot nevarēja (vismas salīdzinot ar pieminēto DVD ierakstu). Nu tas skaidrs - nav jau nekāda "Prāta Vētra", kuras dziesmām, ja nezin vārdus vai, nedod dies', pat nosaukumus, skolā var dabūt pa muti, bet saviesīgos pasākumos kļūt par tumsonības simbolu.
Par Ivaru Godmani. Ir skaidrs, ja Godmanis nebūtu viena no augstākajām valsts amatpersonām, bet ierindas deputāts vai kaut kāds Centis Ūbele, Teilors un Mejs nedz ietu pie viņa uz pieņemšanu, nedz arī ļautu spēlēt bungu solo kādai dziesmai savā koncertā. Bet Godmanis ir augsta amatpersona, un, acīmredzot, "Queen" viesošanās laikā Ministru kabinetā Godmanis vai kāds viņam tuvu stāvošs cilvēks grupas dalībniekiem izpļerkstējās, ka viens no premjera mūža sapņiem ir uzspēlēt bungas kopā ar leģendāro apvienību. Un tas notika.
Lai arī kā nākamajā dienā interneta portālos atkal gānījās anonīmie komentētāji, manuprāt, šī tik tiešām varētu būt Godmaņa kā mūziķa zvaigžņu stunda, ņemot vērā viņa jaunības dienu aizraušanos ar bungu spēlēšanu. Cik nu vien labi varēja būt (droši vien ne vairāk kā pēc viena kopīga mēģinājuma ar "Queen" pirms koncerta), tik arī bija! Katrā ziņā Godmanis kārtējo reizi parādīja, ka viņam pilnai laimei pietiek uzspēlēt bungu partiju vienai dziesmai kopā ar "Queen", nevis shēmojot nodokļu apiešanu, lobējot šaubīgus darījumus ar valsts īpašumu vai vienkārši ik pēc kārtējās desmitgades krīzes nomainīt sievu. Bez tam Pola Rodžera "All Right Now" man un, domāju, visiem koncertā klātesošajiem, pateicoties šim Godmaņa izgājienam, turpmāk asociēsies pavisam savādāk kā līdz šim.
Esmu bijis uz samērā daudziem koncertiem, bet vēl nevienā pats neesmu tā dziedājis līdzi kā dziedāju šajā. Vēl nevienā koncertā publika jau iepriekš nebija tik labi sagatavota organizēti un vienādi applaudēt kā leģendārās "Radio Ga Ga" skanēšanas laikā. Vēl nevienā koncertā nebiju redzējis, kā sveši cilvēki, kuri stāv viens otram blakus, dziesmas laikā sadotos uz augšu izsteiptajās rokās kā tas bija "We Are the Champions" skanēšnas laikā.
Nedomāju, ka šis grupai bija īpašs koncerts. Viņu mājaslapā vēl divas pēc Rīgas koncerta nav ne rindiņas par to, kaut par pārdienas iepriekš notikušo labdarības koncertu Ukrainas pilsētā Harkovā sarakstītas slavas dziesmas. Bet tiem 12 tūkstošiem, kuri bija piepildījuši arēnu līdz ūkai, šī bija, iespējams, trešā neaizmirstamākā diena tūlīt aiz kāzām un pirmās skūšanās.
Sporta sacensībās parasti uzvarētājs ir viens. Bet 2008.gada 19.septembrī arēnā "Rīga" bija 12 tūkstoši uzvarētāji. Un, lai arī bez medaļām, kuras gadu gaitā noput, toties ar atmiņām, kuras, visticamāk, otro reizi šādā koncertā diez vai piedzīvosim. Un tieši tāpēc mēs visi esam čempioni!
Tas nozīmē, ka istabā ir auksts, vasara ir aizgājusi, bet rudens ir akurāt klātu. Diemžēl garām ir tie laiki, kad vasaras bija siltas, ziemas aukstas, bet rudens un pavasari saulaini un, attiecīgi, zeltaini un svaigi zaļi. Globālā sasilšana dara savu, un šis rudens, kurš nupat iestājies, tāds, tikai varbūt daudz lietaināks un vējaināks, atkāpsies nākamā gadā aptuveni maijā.
Kas attiecas uz mūzikas industriju, arī tur vasarā vairāk aktivitātes tika pārnestas uz estrādēm un festivāliem, lai jaunus albūmus izdotu laikā, kad skaita cāļus. Nupat sagaidīts jaunais "Metallica" albūms "Death Magnetic" ar, manuprāt, lielisko "The Day That Never Comes", jau oktobrī klajā nāks "Keane" un "Kaiser Chiefs" jaunās plates, bet U2 savu jaunāko veikumu atrādīšot vēlāk kā bija paredzēts - tikai nākamajā gadā.
Tomēr arī šī vasara nesa zināmu pienesumu. Ja ne mūzikas industrijai, tad dažu labu labsajūtai pilnīgi noteikti. Apskatīšu dažus savus šīsvasaras iespaidus, nekādi īpaši nekārtojot pēc topu principiem. Vienkārši iziešu cauri.
1. "R.E.M." - "Accelerate"
Nevar noliegt, ka 12.septembra "R.E.M." Rīgas koncerta iespaidā, tieši šis albūms uzrakstījās pirmais. Ne pārpildītā, bet samērā pilnā arēnā gandrīz divu stundu garumā varēja baudīt mūziku. Tieši mūziku! Bez pārmērīgiem šova elementiem. Un, lai arī, manuprāt, "Muse" vai beidzamā "Depeche Mode" koncerta publikas atmosfēra būtu nosaucama par "nokaitētu līdz baltkvēlei", bet "R.E.M." nē, Amerikas inteliģentās rokgrupas ģitārists Pīters Banks savā mājaslapā tieši Rīgas koncertu nosaucis par "līdz šim labāko "Accelerate" tūres koncertu". Pagodinoši. Ņemot vērā, ka tūre jau ir krietni otrā pusē.
Bet par albūmu. Runā, ka pēc iepriekšējā "Around the Sun" grupas dalībnieki bijuši ļoti neapmierināti ar veikumu un nosolījušies, ka, ja arī nākamais albūms, proti, "Accelerate", būs tik pat garlaicīgs, "R.E.M." iešot atvaļinājumā. Man personīgi "Around the Sun" patika... Taču tagad aktuālākais ir "Accelerate" un, kā saka daudzi kritiķi, tā ir atgriešanās pie saknēm. Radiostacijas kurbulē gan "Supernatural Superserious", gan "Hollow Man", kas, nenoliedzami, ir skaistas dziesmas, bet lai mans pienesums šai vasarai no "R.E.M." būtu "Sing For the Submarine". Tiesa, tas nav oficiāls klips, jo šī dziesma vēl nav singls no albūma. Šī ir akustiskā versija. Un, kā varēja novērot koncertā, ja vien grupas skaņuvīram nemisējas ar skaņu pults podziņu pareizu sabīdīšanu, "R.E.M." spēlēt akustiskās versijas pieprot.
2. '"Biffy Clyro" - "Puzzle"
Skotu trio "Biffy Clyro" līdz šā gada vasarai man neko neizteica. Tāpat kā daudziem neizsaka joprojām. Un nav brīnums. Lai arī grupa pastāv no 2002.gada un izdevusi jau četrus albūmus, vismaz mūsu pusē tā radiostacijās un klubos drillēta netiek. Nu varbūt klubos tiek. Es tos neapmeklēju, jo esmu vecs perdelis un tāpēc par klubiem apgalvot nevaru.
Grupas aktuālākā plate "Puzzle" ir kā daudzu, daudzu citu mūsdienu grupu albūmi - tie fonā var skanēt it labi, tos pat negribas ņemt nost, bet varbūt noklausīties vēlreiz. Tomēr prātā nekas nepaliek. Izņemot vienu dziesmu, kura man šajā vasarā neiziet no prāta - proti, "Folding Stars". Vienkārši ekselenta kompozīcija!
3. James Blunt - "All the Lost Souls"
Reiz kāds mans paziņa jautāja otram, vai tik tas tur plauktā nav Selīnas Dionas albūms. Otrais nosarka un teica, ka jā, bet tas neesot viņa. To te atstājis kāds viņa paziņa. Skaidrs, ka ir lietas, par kurām pieņemts kaunēties. Par operā palaistu purkšķi, par caurām zeķēm, ejot iepazīties ar nākamās sievas vecākiem un, protams, par to, ka klausies Selīnu Dionu vai Džeimsu Blantu.
Pēc Blanta (starp citu, izbijuša Kosovā dienējoša kareivja) debijas plates "Back to Bedlam" iznākšanas 2004.gadā, kurā ietvertā dziesma "You`re Beautiful" padarīja viņa pasaulsslavenu, bez iekļūšanas daudzu valstu hitparādēs, mākslinieks paspēja pagozēties vēl dažos topos. Vienā topā kāds kārtējais interesanto aptauju kantoris, nē, atvainojos, institūts, bija noskaidrojis, ka sievietēm visvairāk nepatīk tieši tāda augsta un nedaudz blējoša balss kā ir Blantam (tik nav zināms, kurš tad tos viņa albūmus miljons kopijās pērk). Savukārt kādā citā aptaujā tika noskaidrotas tās populārākās dziesmas, kuras tuvinieki izvēlas, pavadot mūžībā savus mīļotos cilvēkus. Un blakus Robija Viljamsa "Angel" un "Queen" "Who Wants to Live Forever" gozējās atkal vecais, labais Blants ar savu "Goodbye My Lover"...
Arī jaunā plate saturiski līdzīga - tādas riktīgas blējošā vīrieša balsī izpildītas kapu dziesmas. Bet atzīšos - ir brīži, kad vajadzīgs tieši tas. "Carry You Home" ir mana izvēle no šīs plates. jo, spēlējot ballītes, esmu ievērojis, ka pie šīs dziesmas svempjas augšā no galda un nāk dejot pat tie, kam tomēr labāk būtu paticis notiesāt līdz galam rosolu. A ko darīt, ja viņu pavadones, no kurām, iespējams, kāda arī piedalījusies augstākminētajā nepatīkamāko balsu aptaujā, šī dziesma nespēj atstāt vienaldzīgu?
Brūss Springstīns ir viens no tiem māksliniekiem, kurš līdzīgi kā "The Rolling Stones", šķiet, dziedās mūžīgi. Šis 58.gadus vecais vīrs savu skatuves karjeru sāka tālajā 1965.gadā un i nedomā no tās rāpties nost. No 1973.gada ar apskaužamu precizitāti - apmēram viens albūms divos gados - Springstīns izdevis plati pēc plates, 2007.gadā sagaidot savu jubilejas jeb 15.plati "Magic".
Kādreiz Arvīda Mūrnieka izdotajās kasetēs "Atbalsis" bija iekļauta Springstīna "Born in the U.S.A", bet kaut kā man tā ne visai patika. Bet tad 90.to gadu sākumā kaut kādā vietējā televīzijā laikam aiz pārpratuma (jo parasti, kad nerādīja ļoti interesantos vietējo ziņu raidījumus, demonstrēja pārsvarā tikai multfilmu "Toms un Džerijs"), parādīja kaut kādu Springstīna mirbaklaiku koncertu. Un tur man viņš iepatikās.
Kas ir Springstīna trumpis? Man liekas tas, ka viņš vairāk sevī sajūt eiropieti, nevis amerikāni. Un tas mums, vecajai pasaulei, dikti iet pie sirds. 2007.gada dubultalbūms "Live in Dublin" tam ir tikai pierādījums. No albūma "Magic" - īstena vasarīga dziesma "Girls in Their Summer Clothes".
5. Ringo Starr - "Liverpool 8"
Tā, runājot ļoti ciniski, varētu sacīt, ka no lēģendārajiem Bītliem palikusi pāri akurāt puse. Savulaik tika uzskatīts, ka Bītlos tikai Makartnijs un Lenons ir spējīgi sacerēt labas dziesmas un hitus. Kaut kur jau patiesība ir, jo lauvas tiesu Bītlu dziesmas aiz nosaukuma iekavās rotā uzraksts "Lennon/McCartney".
Ringo Stāru jeb, kā izrādās, īstajā vārdā Ričardu Stārkiju (Richard Starkey) es personīgi kā Bītlu dalībnieku identificēju pēdējo. Bet viss mainījās pēc kārtējās "Simpsonu" sērijas noskatīšanās, kurā Mārdža saņēma no Stāra parakstītu pastkarti, ko viņa tam bija vēstulē lūgusi. Šis fakts man lika beidzot arī Stāru identificēt kā ceturto bītlu.
Bet kā pilnasinīgu mūziķi Stāru sāku iepazīt tikai... šogad. Ar Stāra 14.(!!!) plates "Liverpool 8" iznākšanu. Bet labāk vēlāk, nekā nekad!
Katrā ziņā tituldziesma "Liverpool 8" manā šīsvasaras dungojamo dziesmu sarakstā ieņem ne to pēdējo vietu...
Nupat man nācās kādu nedēļiņu pabūt slimnīcā, šepat Liepājas. Biju sasirdzis ar vecu sievu kaiti, kuru arī ārstē tās pašas vecās sievas, bet nu neliela ķirurģiska iejaukšanās arīdzan bija nepieciešama, tāpēc sasabiju vājinieku namā. Un man radās daži novērojumi.
Tomēr pirms novērojumiem, atzīšos, esmu ļoti patīkami pārsteigts par visa personāla attieksmi, sākot no sanitāriem un beidzot ar pašiem dakteriem.
Un tātad šeit mani novērojumi un varbūt arī daži padomi:
1. Par sanitāriem mēdz strādāt dažādi ļaudis. Un, lai arī viņi nav personāla "barības ķēdē" visaugstākajā vietā, viņu darbs ir ļoti nozīmīgs. Tomēr dažiem sanitāriem (manā gadījumā vienam) labāk ir pielāgoties, un ļaut viņam turpināt spēlēt galvenā ārsta lomu, par ko viņš sevi acīmredzot iedomājies. Vismaz līdz brīdim, kad kāda no māsām nepasauks viņu iznest no kādas palātas uzpildījušos pīli.
2. Ja gribi, ta teikt, nodarīties pa lielam vai mazam, un tev tam vajag palīdzību no malas, nekad nevajag tā kaut kā delikāti apvaicāties, vai drīkst "pa mazam" vai "lielam". Tur jāsaka tieši! Citādi nesapratīs. Visi mani "zirgu piesiešanas", "pa balto klausuli parunāšanas" un "šefam piezvanīšanas" lūgumi atstāja māsiņas sejā dziļu neizpratni, vai tik esmu nogādāts pareizajā nodaļā...
3. Klusā stunda domāta, lai izvārdzinātie vājinieki pēc procedūrām varētu atpūsties. Šajā laikā pat apmeklētājus oficiāli klāt nelaiž. Tomēr jābūt gatavam, ka palātā, kurā visi saldi iemiguši, var ienākt kāda no saimniecības māsām un skaļi (bet patiešām skaļi) pavaicāt: "Kurš te tās bikses piekakāja? Kuram vajag tās tīrās? Kas šī vispār ir par palātu? Oi, šī nav pareizā. Guļam tālāk!"
4. Nekad nevajag strīdēties ar personālu par sīkumiem! Ja reiz jums liek iečurāt analīžu burciņā, uz kuras uzlīmēta uzlīme ar uzvārdu "Barānova", bet jums ir ne tikai cits uzvārds, bet arī dzimums - nestrīdamies! Nododam analīzes par Barānovu un lai viņai laba veselība!
5. Ja tevi ievieto kā jauniņo jau pilnā palātā, tad mēģini varbūt vispirms iepazīties ar citiem, aprunāties vai vienkārši aklimatizēties klusējot, nevis palīst uzreiz zem segas un piepurkšķināt palātu tā, ka tā sega gandrīz kā lidojošais paklājs paceļās pie griestiem. Saprotams, nākamo dienu laikā šī kļūda tika labota ar uzviju - uzzinājām, ka pieminētā persona ir slimnīcā, jo viņam viens vīrišķais bumbuļorgāns kļuvis lielāks par otru ("Netaisi te caurvēju! No tā man tie pauti arī paliek te lielāki, te mazāki!"). Tāpat visa palāta uzzināja, cik minūšu laikā izšķīst viņam uz vārās vietas uzmeistarotā komprese, ko viņš pats arī palātā ievietoja attiecīgajā ķermeņa puslodē. Līdz beigām tā arī nesapratu, kurā pusē viņam ir kas, bet tam vairs nebija nozīmes.
6. Nakad nestrīdies ar ēdienu iznēsātāju - ja viņš saka, ka tas ir kompots, nevis zivju zupa, zini, - viņam ir taisnība!
Es neesmu citu rakstu darbu pārpublicēšanas piekritējs, bet, izlasot šo, es būtu gatavs pieņemt pseidonīmu Kurmītis, jo vēl neviens līdz šim nav tik precīzi izņēmis man no mutes vārdus.
Man bērnībā mamma mācīja, ka nedrīkst ņemt to, kas tev nepieder. Un nedrīkst spēlēties ar cita bērna mantiņām bez "īpašnieka" atļaujas. Un noteikti pēc paspēlēšanās ir jāatdod atpakaļ
Vēl viņa mācīja - ja tu ej pa ielu un redzi, ka kaut kas mētājas, necel un neaiztiec to. Ja tā ir vajadzīga lieta un kādam ir pazudusi, viņš nāks to meklēt. Un neatradis - bēdāsies. Savukārt, ja to kāds ir nometis tāpēc, ka viņam tās nevajag, tad arī tev tā nav vajadzīga. Kad mēs ejam uz vēlēšanām, mēs katrs pats izvēlamies, kuras būs manas mantiņas nākamajiem 4 gadiem. Kuras man patīk un liekas simpātiskākas un smukākas. Kuru partiju tieši es deleģēju pārstāvēt mani. Un, pat, ja kādā brīdī, man kāda no mantiņām apnīk vai pārstāj patikt, tas nebūt nenozīmē, ka tā vairs nav mana. Un, ka jebkurš garāmgājējs var tagad pateikt, ka tā pieder viņam vai pat izmest to ārā. Tā IR mana un tikai es pats pēc 4 gadiem lemšu, vai paturēt to, jeb iegādāties tās vietā kādu citu - smukāku.
Ja kāds saka, ka viņš jau uzreiz savu mašīnīti ir saplēsis vai tā viņam vairs nepatīk, tās ir viņa paša problēmas. Vajadzēja rūpīgāk izvēlēties un saudzīgāk spēlēties. Ja viņš tagad piedāvā visiem izmest savas mantiņas miskastē tikai tāpēc, lai pats varētu atkal tikt pie jaunas - varbūt labākas - spēlītes - vēl jo vairāk.
Savukārt, ja viņš saka, ka visiem mums no mantiņām jātiek vaļā tāpēc, ka viņam nepatīk MANĒJĀS !??, tad tā ir jau nekaunība. Neba nu viņš lems par manām mantiņām. Un neba nu viņš lems par to, ar ko, kad un kāpēc es spēlējos.
Un neba nu 10% Jaunā Laika vai nedaudz vairāk Saskaņas Centra vēlētāju būs tie, kuri lems par to, palikt vai nepalikt Saeimā tām partijām, par kurām ir balsojis Tautas Partijas, mācītāju vai zemnieku elektorāts. Un vienpersonīgi atlaist no darba visu koalīciju. Par to var lemt tikai un vienīgi pats šo partiju elektorāts. Kurš viņus tur ievēlēja. Un pieņēma darbā. Un nevis puse, trešdaļa, ceturtdaļa, piektdaļa vai kāda cita "daļa" no šī elektorāta, kuru kāds prātvēders izdomās nosaukt par "kvorumu". Tieši tāpat kā tikai šis elektorāts var pateikt - grib tas vai negrib rīkot jaunas Saeimas pārvēlēšanas.
Tāpēc es saku - negrābstieties gar manām mantiņām ! Kad pienāks laiks - nākamās Saeimas vēlēšanas - un tās būs man apnikušas, es pats noplēsīšu plīša lācītim atirušo ķepu, lai varbūt piešūtu jaunu vietā, un savu laiku nokalpojušo mašīnīti izjaukšu rezerves daļās.
Spēlējaties un "remontējiet" savējās ... Un. Ja dikti gribas kādu atlaist, tad atlaidiet no Saeimas savējos deputātiņus ... To gan jūs varat izdarīt jau esošās likumdošanas ietvaros un pat bez visiem referendumiem ... Tik nez kāpēc nedarāt ...
Portālā nozare.lv sadaļā par mediju nozares skaitļiem un statistiku uzgāju Latvijas televīziju raidījumu topu par 2008.gada jūnija mēnesi. Mani jau sen nespēj pārsteigt vai kaut kā izbrīnīt fakts, kādi raidījumi ir visskatītākie - sākot ar visām Eirovīzijām un beidzot ar dejošanas un dziedāšanas šoviem, kopā ar ko nu kuro reizi sanāk.
Tomēr dažas lietas mani tomēr pārsteidza.
Pirmajā vietā ar 244,5 tūkst. skatītājiem bijusi LTV1 demonstrētā dokumentālā filma "Padomju stāsts". Skaidrs, ka tā bija aktualitāte ne tikai Latvijā, bez tam ļoti zīmīgā laikā - deportāciju piemiņas laikā jūnija vidū. Šeit viss skaidrs.
Seko 2.vieta - arī LTV1 demonstrētais "Latvijas šlāgeraptaujas 2008. gada fināls" ar 217,9 tūkst. skatītāju. Šajā sakarā man jautājumu jau nav sen. Latvijas Radio 2 dara savu darbu apsveicami - grauj jebkādas mūzikālās gaumes paliekas, kuras vēl cilvēkiem, sevišķi laukos, varētu būt palikušas. Atkārtošos - varētu būt!
Un visbeidzot 3.vieta. Un to ieņem LNT demonstrēts raidījums "Vislatvijas alus dzeršanas čempionāts", ko ekrānos vērojuši 217,8 tūkst. skatītāju...
Tālāk jau mani neizbrīna vairs nekas. Pat 10.pozīcijā iekļuvusī LNT pārraide par "Cola mentos salūtu" (187 tūkst.).
Salīdzināšanai - LTV1 raidījums "100.pants", kurā, starp citu, bieži uzstājas un babelē gan tie "pareizie gaismas spēki", kuri aicina uz referendumiem un bakstās ar lietussargiem Doma laukumā, gan "korumpētās politiskās cūkas un cūkdelfīni", jūnijā noskatījušies, salīdzinoši, "tikai" 180,6 tūkst. skatītāju. Nu, varbūt viens attaisnojums tam ir - drausmīgā tā vadītāja!
Visticamāk, es neesmu īstais, kuram par šādām lietām vajadzētu izteikties, jo Dziesmu un deju svētku darbadienu vakaru koncertu vietā daudz labprātāk skatījos Simpsonus un raidījumu "Brainiac" iekš Discovery par to, kā vislabāk nemanāmi uzspridzināt kaimiņa treileri un kas, ūdenī iemests, slīkst pirmais - melone vai blondīne, kura neprot peldēt.
Es nešaubos, ka, ja kāds uzrīkotu puņķu ēšanas sacensības, ideāli, ja ar nosaukumiem "Ēd puņķus ar zvaigzni!" vai "Puņķu lietus", tas būtu nacionāla mēroga grāvējs. Iespējams, pārspētu pat alus dzeršanas čempionātu. Bet vēl labāk ietektu padomāt par Latvijas atraugu čempionātu - jo manas iemaņas šajā nodarbē liktu nobālēt pat puišiem no grupas "Skyforger".
Bet man tas nedaudz atkal lika aizdomāties par veco Lielā Viļa teicienu, ar kuru viņš kādu tautu (vārdā neminēšu) nodēvēja ne par to gudrāko pasaulē.
Tas bija tālajā 1991.gadā. Atceros, koncertestrādē "Pūt, vējiņi!" pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bija baisais ārzemju mūziķu pieplūdums. Sākot ar Janu Gillanu (vēl tagad minos, ka virs pasta ielas no ēkas, kur tagad atrodas "Liepājas datoru centrs", pāri visai ielai bija pa augšu novilkta uz dzeltena brezenta izveidota koncerta reklāma, kura akurāt koncerta dienā mētājās uz bruģa, jo bija "nošļukusi" no troses), Kimu Vaildu (toreiz, va vellos, pirmā svaiguma stārs bez krunkām un skaistiem cičiem) un arī angļu glemroķeri "Nazareth". Nezinu, kāds bija izskaidrojums, ka viņi te brauca un tieši uz Liepāju, bet nu tā bija.
Nu lūk, un tad es, kam tajos laikos bija akurāt Žorža Siksnas frizūra, brilles un figūra, nolēmu, ka jāsāk interesēties, kas tie par mūzikantiem te braukalē. Nodevu aiz "Kurzemes" pudeļu nodotavā tukšās pudeles, mazliet nočiepu bračkām no krājkases un gāju uz veikalu "Melodiju" pirkt grupas "Nazareth" kaseti. Nopirku ar. Albūmu "Malice In Wonderland", un biju kruts džeks. Vēlāk gan uzzināju, ka šis ir gaužām vecs albūms - no tālā 1980.gada. Bet tas tā.
Taču kasetei ir divas puses, un otrā pusē bija kaut kāda grupa "Queen", kam nepievērsu nekādu uzmanību. Tikai vēlāk atskārtu, ka galvenā šajā kasetē bija tieši "Queen" ar tolaik vissvaigāko albūmu "Innuendo". Nezinu kāpēc, bet Nazareth pats no sevis aizgāja otrajā plānā, bez ierunām kapitulējot Fredijam Merkūrijam vēl dzīvam esot pēdējam izdotajam studijas albūmam.
Ar to arī viss sākās. Nākamais, ko iegādājos šajā pašā "Melodijā", bija "Queen" (oriģinālā!!!) vinilplate "Greatest Hits". Un, ja līdz tam bija šaubas, kā atbalstītājiem pieslieties - "Čikāgas piecīšu" vai "Queen" - , tad šī plate pilnīgi noteikti lika pamatu manai (varbūt ne īpaši izmsalcinātai, bet nu tomēr) muzikālajai gaumei.
Tālāk jau gals maisam bija vaļā - "Queen" pēdējais studijas albums ar Frediju "Made in Heaven" (ar ļoti, kā izrādījās, simbolisko dziesmu "Too Much Love Will Kill You"), Klāsa Vāveres latviskotā grāmata par Frediju Merkūriju, n-tās oficiālās un pusoficiālās "Queen" izlases. Pēdējo gadu laikā mana pieticīgā mūzikas kolekcija papildinājusies ar lielāko vairumu "Queen" agrīnās daiļrades albūmiem un virkni DVD koncertierakstu.
Kā šodienu atceros 1991.gada 24.novembri. Toreiz, gaidot vēstures skolotāju, kurai tad bija uzvārds Jermoļenko, spēlējām klasē kārtis un sitām klasesbiedru Klīsteri. Klasē skolotāja ienāca drūma, jo nupat esot uzzinājusi, ka Fredijs Merkūrijs miris no AIDS. Pārnācis todien no skolas, vēl un velreiz kausījos tos divus albūmus, kas man no "Queen" toreiz bija. Un ik reizi, kad šobrīd dzirdu kādu no tām dziesmām, visspilgtāk atmiņā nāk tieši to laiku notikumi.
Pirms paris gadiem pasauli pāršalca ziņa, ka "Queen" atsāks koncertēt, Merkūriju aizstājot (laikam jau nebūtu pareizi tā teikt) ar "Bad Company" balsi Polu Rodžeru. Arī man šķita, ka tā ir zaimošana vai kas tamlīdzīgs. Taču tad es mūzikas kanālā VH1 noskatījos interviju ar Braienu Meju un Rodžeru Teiloru (basists Džons Dīkons gan esot izvēlējies vairs nerubināt ģitāri, bet audzēt laukos govis), un redzēju, ka džeki vienkārši ļoti grib spēlēt un dot iespēju vēl pēdējās reizes ļaudīm visā pasaulē baudīt dzīvajā tos "Queen"us, kuri vēl šobrīd spēlē - jau abus pieminētos. Lai nomierinātu tos skeptiskos kā mani, Rodžers netiek pieminēts kā "Queen" dalībnieks, bet gan "Queen" un Pols Rodžers. Gluži kā "Prāta Vētra" Mumiņa aizstājēju basistu nekad nesauc par grupas basistu, bet vienkārši - draugu.
Un nu uzzinām, ka "Queen" ar Polu Rodžeru 19.septembrī uzstāsies "Arēnā Rīga". Es nekad neesmu par savām iemīlotajām grupām tā kaut kā baigi aģitējis un publiski ķidājis savu noieto ceļu līdz tām, bet nu šoreiz šis viss izspruka! Jā, var jau teikt, ka tie vairs nav īstie "Queen", var teikt, ka tas viss naudas dēļ. Bet es personīgi nelaidīšu garām iespēju pabūt pārdesmit metrus attālumā no diviem cilvēkiem (Meja un Teilora), kas lielu daļu savu mūžu pavadījuši kopā ar Frediju, redzējuši viņu dziestam, bet nedrīkstot publiski neko izpaust, diviem no četriem, kas patiesi ietekmējuši to, ko mūsdienās saprotam ar vārdu "Mūzika".
1. Man patīk tumšais un drūmais gada laiks - rudens, melnie vakari, rīti un tiem pa vidu nedaudz iepurkšķinātā gaisma;
2. Man nepatīk Līgo, Ziemassvētki un visi citi rituālie svētki - tie reāli sūkā pakaļu!;
3. Domāju, ka valstij, kurā populārākā radiostacija ir Latvijas Radio 2, bet skatītākie "raidījumi" ir "Dejo ar zvaigzni!" un "Zelta lietus", kurā Eižopvīzija vēl joprojām spēj interesēt vēl kādu, izņemot Lauri Reiniku un Kārli Streipu, nav nekādas spožās nākotnes izredzes;
4. Es nespēju saskatīt pat vienu atšķirību starp Praidu un ticīgo vazāšanos uz Aglonu;
5. Es vairs gandrīz neskatos ziņas un nelasu avīzes. Mani nedaudz baida, ka cilvēku masas tā uzticas tādiem "analītiskajiem" raidījumiem kā, piemēram, "Nekā personīga!" Tās žurnālistu draudīgās sejas raidījuma reklāmā! Kas, viņi tur piedirsātām biksēm uzbildēti?!? Piekāšu!
6. Man nepatīk basketbols, Ance Krauze, tie viens otram dibenā pūtēji grupa "Cosmos", visi tie piedrāztie ārzemju adaptētie un vietēji uz ras-ras uzdzemdētie mūzikli! Biju iedomājies, ka organizatoti maksā tiem skatītājiem par ierašanos, bet izrādās ir otrādi. Ko daru? Protams, piekāšu!;
7. Es, teiksim tā, pasmaidu par cilvēku iedomām, ka viņi, ejot parakstīties par visu ko pa labi un pa kreisi, patiesi ietekmē notikumus valstī! Ar siekalainām mutēm visi brēca, kad vecais Krištopāns mūs reiz nosauca par Muļķu zemi. Ja vienu reizi četros gados paši nespējam ar pirmo reizi ievēlēt kaut cik jēdzīgu to zvēru dārzu, man atliek Vilim tikai piekrist;
8. Vispār nav daudz tādu lietu, kas man patiktu. Eltons Džons, Simsponi, Monty Pythons un Užavas alus ir arī pārsvarā viss;
9. Man nepatīk cilvēki kā es, kuri visu laiku par kaut ko nīd un vaimanā. Bet tādu ir vairums. No kā var izdarīt attiecīgus secinājumus;
10. Es patiešām esmu vecs perdelis!
Patīk tas kādam vai nē. Un, lai kā tur arī būtu, daru ko? Protams - Piekāšu!
Es ļoti ceru, ka šo bez manis izlasīs tikai vēl kāds pāris cilvēku, kuri klīst pa interneta annālēm un kuriem mans blogs izmeties apskatei, meklētājā ievadot vārdus "sex", "porno", "čibriks" vai "pakaļa".
Šajā blogā nebūs nekādu vispārējas nozīmes ziņu vai viedokļu.
Taču viedokļi, kuri šeit tomēr parādīsies, ir pareizie!
Šeit es runāšos pats ar sevi, par lietām, kas ir svarīgas un interesē mani. Kuras tās ir? Nu, es jau pāris rindiņas augstāk minēju tos atslēgas vārdus...
Katrā ziņā šis blogs ir brīvs no aizspriedumiem attiecībā pret orientāciju da uz jebko.
Baigi daudz neko te nesajēdzu no tām tehniskajām iespējām, tāpēc te viss būs pa vienkāršo.
